Kazhes blogs

Bīstamā skola

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Thu, 16 Apr 2026 03:36:42 GMT

Esterei ļoti patika iepriekšējā Zanes Volkinšteines grāmata "Bīstamais dārziņš" un, uzzinājusi, ka tai ir turpinājums, kas turklāt vēsta par pašai Esterei šobrīd aktuālāku tēmu, protams, ka viņa vēlējās savā īpašumā iegūt arī "Bīstamo skolu". Kā jau tas ir ierasts mūsmājās, Estere gan izlasīja šo grāmatu pati, gan vēlējās, lai vakaros to lasu viņai priekšā, kā rezultātā arī man ir radies kāds priekšstats par šo izdevumu. Tehniska atruna: šajā tekstā būs necenzēta leksika, grāmatas aprakstu nav paredzēts lasīt bērniem. Es esmu sašutis un paužu emocijas. Uzreiz jāuzsver: mans viedoklis no Esteres iespaidiem par šo grāmatu radikāli atšķiras. Proti, mērķauditorijai (uz viena bērna piemēra) šī grāmata strādā labi, viņa smējās, juta līdzi un tā tālāk. Tikām es, kā tomēr diezgan racionāla un piekasīga būtne, Zanes Volkinšteines radītajai pasaulei nespēju noticēt. Jau "Bīstamajā dārziņā" man bija pagrūti pieņemt spēles noteikumus - tur vecākā māsa, kas pati nupat sākusi iet skolā, stāsta brālim, kam vēl tikai priekšā došanās uz bērnudārzu, kas tad tajā dārziņā labs notiek, visu notiekošo pamatīgi izpušķojot ar pārspīlējumiem. Faktiski, vienīgais, par ko neradās šaubas - ka meitene gājusi mājdārziņā, kurā, iespējams, bērni netika sevišķi labi pieskatīti. Bet, ok - lai tā būtu, tagad viņa iet skolā un tur pilnīga patvaļa vairs nav novērojama, tomēr - sasodīts, cik daudz kas tur šķiet absolūti nereālistiski. Sāksim jau ar to, ka es nespēju noticēt Jetei kā stāstītājai un viņas brālim Bruno kā klausītājam - viņi nekādi nevelk uz sākumskolnieci un bērnudārznieku, tīri kā komunikācija starp bērniem, valoda - tas viss šķiet samākslots un neīsts. Un, kas mani īpaši kaitina, tās ir detaļas, kas tā gluži vienkārši nevarētu notikt. Piemēram, Jetes klase brauc ekskursijā ar nakšņošanu teltīs uz Igauniju. Vienas skolotājas pavadībā. Atvainojiet, bet kas tas ir par sviestu? Tajā realitātē, kurā mītu es, prastā klases pārgājienā no Zasulauka uz Dzegužkalnu nepieciešama divu vecāku klātbūtne, bet te - ar autobusu uz Igauniju, chill, nav problēmu! Tie bērni mācās pirmajā vai otrajā klasē - visiem vecākiem ok, no 27 bērniem ekskursijā aizbrauc 24, izņemot trīs saslimušos. Ok, pieņemsim, ka Jete mācības turpina privātajā, nevis pašvaldības skolā - bet tāpat es šim nespēju noticēt. Un kas par sūdu, atvainojiet par izteicienu, ir tas, ka viens no meitenes klasesbiedriem ir aktīvs vlogeris, kas to vien dara, kā veido saturu, tai skaitā skolā? Un tas joprojām ir pilnīgi ok, pat nevienā epizodē neizskan, ka kādam pret būtu iebildumi. Ne citiem vecākiem, ne pedagogiem - ja tu gribi laivstrīmot no skolas: kur problēma? Sākumskolā, jedritvaikociņ! Jā, es saprotu, ka mēs esam nejaukie vecāki, ka mūsu meitai otrās klases beigās vispār nav nevienas savas viedierīces, bet atvainojiet - šajā realitātē arī tie sākumskolnieki, kam ir gan telefons, gan planšete, gan viedpulkstenis, gan savs geimingdators, tāpat skolas telpās vlogot nedrīkst. Grāmatā parādās arī Covid pandēmija, bet atkal jau - pilnīgi aplamā veidā. Sākot ar to, ka man nav skaidrs, kāpēc Jetei par to, ka tāda bijusi, jāstāsta brālim, kas ir par viņu, šķiet, vien pāris gadus jaunāks un kuram tobrīd jau it kā vajadzēja iet dārziņā - un līdz ar to šo visu atcerēties. Bet pat tīri hronoloģijas ziņā tur viss ir auzās - Volkinšteines pasaulē skolu pandēmijas dēļ slēdz neilgi pirms Ziemassvētkiem un burtiski mēnesi vēlāk tā ir jau atkal vaļā. Es tikām atceros, ka Covid Latvijā ienāca martā, tad līdz pat vasarai bija radikāli ierobežojumi visam kam, vasarā tos drusku palaida vaļā, bet rudenī atkal viss pilnā sparā bija ciet. Sasodīts - Estere 2021./2022. gada ziemā vispār negāja uz dārziņu un vienīgā socializācija viņai bija futbola treniņi, kas risinājās ārā sniegā. Proti - teju divus gadus pēc tās efinās pandēmijas sākuma. Bet te - ar jauno gadu bērni atgriežas skolā, tēma slēgta! Un, toties, lai būtu jautrāk - proti, hronoloģija būtu vispār sačakarēta, noteikti ir jau sācies pilna apjoma karš Ukrainā, Jetei ir klasesbiedrs Serhijs - puisis ratiņkrēslā. Manā pasaulē starp šo divu notikumu sākumu bija divi gadi, bet grāmatas autorei tas viss notiek, šķiet, reizē. Un tieši šīs grāmatas sakarā man ir sajūta, ka šī tēma klāt vispār pielikta tikai tālab, lai būtu vēl viens checkbox atzīmējams - re, man rūp Ukrainā notiekošais. Un tad nu sanāk, ka Serhijs ir tāds mākslīgi ielikts personāžs, lai apliecinātu, ka autorei ir pareizās vērtības, bet nekā tāda, ko īsti ar viņu iesākt, autorei nav. Jā, iespējams, ka es esmu nevajadzīgi kritisks - tā ir grāmata bērniem, nevajag visu uztvert pārāk burtiski, bet tas, kā Volkinšteine savas grāmatas pasauli uzbūvē - tas mani nepārliecina, ja to visu vajag interpretēt kā meitenes fantāziju, pasakas, ko viņa stāsta brālim, tad neloģiskās vietas ir nepareizas - proti, blēņas tiek iepītas ne tur un ne tā, lai tieši šīs daļas būtu izfantazētas. "Bīstamā dārziņa" gadījumā to visu varēja pieciest labāk, jo tur jau vispār teju nekas nenotika loģiski, tur bija viens vienīgs absurds, kamēr šeit, atbilstoši manai izpratnei, vienkārši nekas īsti nestiķējas kopā. It kā autore brīžam pievēršas nopietnām tēmām, bet caur kaut kādu, manuprāt, totāli greizu prizmu. Īsumā - lai arī Zanes Zlemešas ilustrācijas ir simpātiskas un grāmatas premisa - saistoša, tematikā par sākumskolnieku/pamatskolnieku dzīvi es noteikti Volkinšteines grāmatu vietā ieteiktu Ilzes Skrastiņas grāmatu sēriju ("Lieliskā dzīve bez zoom", "Kā iet pa skolu? Normāli" utt) vai Agneses Vanagas vides jautājumiem pievērsošos "Plastmasas huligānus". Un, ja lasītājs drusku jaunāks - tad Janas Egles "Boviju un 12 putnēnus". Šīm visām grāmatām ir skaidrs vērtību komplekts, ko tās dod un kādus jautājumus pēc to izlasīšanas var pārrunāt. Vai, ja gribas kaut ko huligāniskāku un absurdāku, tad, protams, vienmēr noderēs Andrusa Kivirehka pasakas. Tikām Volkinšteine nevelk nedz uz Kivirehka absurdu, nedz Egles sirsnību, nedz Vanagas sociālās atbildības līmeni. Un, jā, apzinos - manai meitai kā lasītājai šī grāmata ļoti patīk un ir mīļa, tālab viņu es pat nemēģinu pārliecināt par tās trūkumiem.

Debesīs cerams nebesīs

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Wed, 15 Apr 2026 05:52:28 GMT

Vai ir jēga dalīties iespaidos par izrādi, kuru nupat teātrī rādīja pēdējo reizi? Īsti nevienam jau vairs šāds apraksts neko nedos - ne tas tevi motivēs noskatīties pašam, ne atturēs no šāda nevajadzīga soļa. Bet, ja jau tā sanāca, ka es Kvadrifrona iestudējumu "Debesīs cerams nebesīs" skatījos priekšpēdējā reizē, kad tāda iespēja pastāvēja, neko nepadarīsi. Izrādes tēma - cilvēka tiesības uz cieņpilnu mūža nogali un nāvi - nav viena no tām, kur tev pirmās emocijas ir: "O, šī būs tāda izrāde, ko man noteikti gribēsies redzēt!" Protams, tēma ir tāda, kas katram no mums agrāk vai vēlāk (un gandrīz visiem - agrāk, nekā gribētos) kļūs aktuāla, bet vieglāk, protams, ir par to nedomāt tikām, kamēr ir šāda iespēja. Patiesībā šī pat nav vienīgā šīs tēmas izrāde, kas Latvijā tapusi pēdējā laikā - ir vēl "Vecajo kults" Dirty Deal Teatro, taču teikt, ka šīm izrādēm būtu daudz kopīga - to es nudien nevarētu. "Kvadrifrona" viens no daudzajiem trumpjiem ir spēja tēmas, kas savā būtībā ir ļoti smagas, pasniegt tādā veidā, lai tev neradītu sajūtu, ka šodien gravitācija ir par kārtu stiprāka kā parasti un līdz ar to - lai par ko nebūtu stāsts, pēcgarša nebūs kā no vērmelēm. Un no smagām tēmām šī radošā brigāde nudien nevairās - sākot ar salīdzinoši vieglākiem piemēriem kā dzīve viltus ziņu laikmetā ("Fake News") vai izglītības sistēmas problēmas ("Ciešamā kārta"), pārejot uz jau pavisam nejautrām tēmām kā prostatas vēzis ("Pisties vai dzīvot") vai Viktora Arāja tiesas prāva ("Nebiju. Nezinu. Neatceros."). Tomēr tuvākā no visām tieši šai izrādei ir "Vecmāmiņu valsts" - izrāde, kuras tēma ir gana radniecīgai šai un kuru arī režisēja Paula Pļavniece. Dramaturgi gan bija citi - toreiz tekstu rakstīja Justīne Kļava un Evars Melnalksnis, šoreiz - Rūdolfs Gediņš un Ance Strazda. Ja kas - tikai tagad piefiksēju, ka Melnalksnis, kas bija viens no "Kvadrifrona" dibinātājiem, nu jau vairākus gadus vairs nav šīs bandas sastāvā. Neko darīt, tā tas dzīvē notiek. Izrādes darbības vide ir tāds kā priekškambaris - vieta, kas šķir dzīvo un mirušo pasaules. Te varētu piecelties kājās un sākt sūdzēties, ka "pēc nāves nekā nav", vai gluži pretēji sludināt to, ko nu deklarē tava reliģiskā piederība, bet tas būtu pēdējais, ko šajā brīdī vajadzētu darīt. Proti, izrāde vispār nav par to. Tā ir par palicējiem un par aizgājējiem, par to, kā vienam un otram būt, par pārdzīvojimiem un to, kā situācija izskatās no vienas un no otras puses. Caur priekškambari kā darbības vidi izrāde ir atslogota no tā neizbēgamā traģisma, kāds šim stāstam būtu, ja tas risinātos veco ļaužu patversmē vai līdzīgā vietā. Šeit arī viens no varoņiem grasās aiziet, bet tas tomēr ir citādāk. Jā, tātad izrādes darbības vide vizuāli ir kas līdzīgs kūrortam kaut kur dienvidos - ar sauli, olīvkokiem, šampaniešu krēsliem. Un arī varoņi ir it kā spēku pilnbriedā, lai gan - patiesībā ne gluži. Jā, tas, kādā veidā centrālā četortne (Āris Matesovičs, Jānis Kronis, Anta Aizupe un Ance Strada) savus tēlus atveido reizē jaunus un vecus - tas ir ļoti iespaidīgi, to es maksimāli izbaudīju. Un saturs - tik ļoti saprotams un identificējams, jā, tur, protams, ir sava deva šablonu un stereotipu, bet kā gan tu īsti citādi atainosi visu šo, ja ne caur pazīstamā un saprotamā prizmu. Ok, ir arī vairāk abstraktā stāsta līnija, kas vēsta par Vienstīdzi un viņa dzīves gaitu, papildinot sauso un praktisko ar poētisko un mūžīgo, un tas viss lieliski kombinējas kopā, un Vienstīdža dziesma, kas noslēdz izrādi - lielisks veids, kā šo stāsu savilkt kopā un atkal jau parūpēties par to, lai skatītājs no zāles iznāk ar jau drusku apžuvušām acīm. Protams, gluži bez asarām es neiztiku, bet tas jau šādai izrādei piedienas. Lai vai kā - pārdomu pēc izrādes ir daudz, un tas jau vienmēr ir rādītājs tam, ka tur ir bijis kaut kas vairāk nekā vienkārši labi pavadīts vakars, bet vienlaikus - šīs pārdomas nav bezcerības pilnas, kaut kā to savu vienradžu maģijas pulveri kvadrifronieši allaž izbārsta pat pašam drūmākajam saturam pa virsu. Nē, gluži skaļi šajā izrādē es nesmējos, bet to man arī nevajadzēja. Līdz ar to varu teikt vien šo - cerams, ka kāda no izrādēm tika ierakstīta video formātā un to būs iespējams vēl noskatīties caur Teatris.zip. Ja nē - neko darīt, kādam palaimējas piedzīvot ilgas vecumdienas (un mokošu, ilgu aiziešanu), citam palaimējas, ka viņu nosit garām lidojošs ķieģelis. P. S. Kā jau "Kvadrifrona" izrādei pieklājas, Asnāte tajā ir pieminēta.

Das Versprechen

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Sat, 11 Apr 2026 04:35:39 GMT

Pagājusi vesela mūžība, kopš biju lasījis kaut ko no Dirrenmata darbiem. Savulaik ar viņa daiļradi iepazinos itin pamatīgi, iepazīstot dažādus Gētes institūta bibliotēkā lasāmos sējumus. Arī šoreiz Gētes institūts nav bez vainas, atšķirība vien tāda, ka grāmatu ņēmu nevis fiziskajā, bet digitālajā tā bibliotēkas versijā. Jā, Onleihe pakalpojumu noteikti varu ieteikt - bez maksas iespējams lasīt ļoti plašu daudzumu vāciski rakstīto un izdoto grāmatu, tai skaitā - daudz jaunākus darbus nekā šis Dirrenmata romāns. "Solījums" diez vai skaitās esam viens no Dirrenmata ievērojamākajiem darbiem - kaut vai tālab, ka žanriski tas ir detektīvromāns, un zināms, ka no augstās literatūras viedokļa krimiķi ir absolūts "pē", pieskaitāmi mehāniskajai prozai un tā tālāk. Vienlaikus, protams, vienmēr ir iespējamas nianses, līdzīgi kā vesterns kino pasaulē skaitās absolūts zemās formas paraugs, un arī šajā žanrā ir sastopami šedevri, tas pats ir arī krimiķa gadījumā. Būtiskākais, protams, ir autors - vai viņa literārās dotības pārsniedz spēju radīt samudžinātu stāstu, lai lasītājam būtu interesanti sekot līdzi sižetam un noskaidrot, ka Misteru Bodiju nogalināja Mis Skārleta ēdamzālē ar svina cauruli, vai arī nē. Proti, pavisam draņķīgs detektīvu autors netiks galā arī ar uzdevumu tevi ieintriģēt ar noziegumu, bet labs - izmantos žanru un tā klišejas pats savām vajadzībām. Šajā romānā Dirrenmats patiesībā nemaz tik ļoti pret kanonu nesaceļas. Romāna ietvars ir tradicionāls - tas ir stāsts stāstā, kur kādam detektīvu autoram pensionēts policijas priekšnieks izstāsta kādu stāstu par noziegumu, un stāstam ir dubultais atrisinājums. Ko uzsver gan autors, gan grāmatas varonis - standarta detektīvstāstiem ir daudz labāki atrisinājumi, nekā tie ir realitātē, proti, labais vienmēr uzvar, vīrs ar izteiksmīgajām ūsām atmasko noziedzniekus un vainīga izrādās visa Bruno S. Ieru ģimene vai kā tamlīdzīgi, tikām reālais policijas darbs visbiežāk ir saistīts ar neveiksmēm un, ja kādu noziegumu izdodas atrisināt, bieži tie nav izcilā mistera Flufenberga nopelni, bet gan gluži vienkārša apstākļu sakritība. Vai, kā esmu to dzirdējis reālajā pasaulē - liela daļa noziedznieku ir gluži vienkārši totāli stulbi. Stāsts pats par sevi gan ir diezgan drūms - par bērna slepkavību, kura turklāt nav pirmā, un aizdomās turamo, kurš noteikti nav nekāds perfektais cilvēks, bet kurš šajā konkrētajā gadījumā varbūt tomēr nav vainīgs. Un par policistu, kurš izlemj lietas izmeklēšanu turpināt pats uz savu roku, kad tā ir oficiāli slēgta - it kā diezgan šablonisks saturs, bet, protams, ka Dirrenmats kā jau liels meistars, spēj arī no ne tā smalkākās premisas radīt gana oriģinālu saturu, turklāt nodrošinot, ka šis saturs reizē ir ar lielu vilšanās sajūtu lasītājam, bet arī ar savu devu gandarījuma. Ko no tā visa var secināt - arī tagad, būdams būtiski vecāks nekā tad, kad Dirrenmata grāmatas lasīju regulāri, šis autors man ļoti tīk, un vācvalodīgo rakstnieku vidū viņš ir viens no maniem favorītiem (ievērojot to, ka diezgan liela daļa vāciskās literatūras man šķiet pārāk smagnēja). Vispār jau šis saturs sākotnēji bija paredzēts kā scenārijs filmai, taču no tā iznāca grāmata, un kādu laiku vēlāk tomēr arī filma, proti, viss relatīvi sarežģīti, bet no savas puses varu teikt, ka mani šis "Solījums" uzrunāja.

Long Story Short: Season 1

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Sat, 11 Apr 2026 04:22:16 GMT

Rafaels Bobs Vaksbergs, atbilstoši manai izpratnei izcilā animācijas seriāla "Bojack Horseman" radītājs, ir atgriezies ar savu jaunāko veikumu. Atšķirībā no "Bojack", kur bija daudz nesaudzīga skatījuma uz slavenību kultūru, to, ko slavenībām (galvenokārt - vīriešiem) sabiedrība ir gatava piedot, "Long Story Short" ir daudz intīmāks saturs, kur iedvesma smelta paša ģimenes stāstā. Proti, šis animācijas seriāls vēsta par kādu Amerikas ebreju ģimeni un epizodēm tās pārstāvju dzīvē vairāku gadu desmitu garumā. Te uzreiz jāpiebilst, ka šis saturs ir absolūti apolitisks - kā jau teikts, tas ir privāts ģimenes stāsts, vienīgā reize, kad kaut kur tuvāk priekšplānam parādās politiski notikumi, ir "prom" ballīte vidusskolā pēc 11. septembra, kurā dominē tobrīd aktuālā tēma "mums ar visu savā attieksmē jādemonstrē, ka teroristi nav uzvarējuši". Bet visādi citādi tas ir stāsts par mazajām drāmām, nevis lielajām. Viena būtiska lieta, kas ir jāpieņem, skatoties "Long Story Short", tas ir animācijas stils. Tas ir ļoti vienkāršs un raupjš, drīzāk pat primitīvs - salīdzinoši ar "Bojack" ļoti niansēto un detalizēto animāciju, "Long Story Short" pirmajā brīdī izskatās slikti, bet tad tu pierodi pie tā, ka šādi šie personāži izskatās un tā tam arī ir jābūt. Toties stāsti galīgi nav primitīvi, bet gana daudzveidīgi un cilvēcīgi. Katra sērija pati par sevi ir diezgan patstāvīga vienība - ar savu centrālo sižeta līniju, fokusējoties uz kādu no tēliem, bet viss tas, protams, veido arī kopēju ainu. Agrīnākie notikumi, kas te parādās, ir pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, svaigākie - jau pēc Covid. Proti, laika ietvars ir plašs, līdz ar to vieni un tie paši personāži šeit novērojami ļoti dažādos savas dzīves posmos. Stāsts ir par vienu ģimeni - Švūperiem - vairākās paaudzēs. Centrā gan ir divas paaudzes - vecāki un viņu trīs bērni. Ģimenes centrālo asi veido Māte Naomi, kura spēj būt notikumu centrā pat tad, kad ir jau mirusi, viņas trīs bērni ir nūģis un mūzikas/vecu filmu eksperts Avi, spuraina un savu dzīvi grūti savaldīt spējoša lesbiete Šīra un ar dažādiem (nekristiskiem, bet dzīvi ietekmējošiem) sindromiem apveltītais pastarītis Joši. Itin liela loma te ir arī abu vecāko partneriem - Avi sievai Dženai - gandrīz aktrisei, bet beigās vīna pārdevējai, un Šīras sievai Kendrai, kura jau pieaugušā vecumā ir pievērsusies jūdaismam, principā nejaušības rezultātā (lai piesegtu melus). Attiecības starp personāžiem ir gana sarežģītas, gan ģimenes ietvaros, gan ārpus tās, bet jāsaka - ļoti relatable. Man laikam jau šis saturs īpaši labi nostrādāja personīgi, jo baigi jau nu daudz tur pazīstamu situāciju vai pareizāk emociju. Ui, cik daudz kas saistībā ar Naomi un viņas attiecībām ne tikai ar ģimeni, bet arī ar apkārtējiem, redzu savu mammu, un tās dažādās pretrunīgās emocijas, tai skaitā - ka pēc mammas nāves (kuru tu ļoti pārdzīvo) tu dažādās situācijās turpini ar viņu domās strīdēties, dzirdi viņas vērtējumu situācijām, un tā tālāk. Ui, varbūt labāk dziļāk šajā mežā neiet, gluži pilnīgi sevi atkailināt te nevēlos. Lai vai kā - ļoti trāpīgi. Ja man kaut ko vajadzētu šajā seriālā kritizēt - sākotnēji šķita, ka Joši tēls būs kopija "Bojack Horseman" Todam - tāds komiskais personāžs, kuram visu laiku atgadās kaut kādas dīvainas ķibeles un viņš iesaistās visādās šaubīgās padarīšanās (te iekšā ir matracis!), taču pamazām šis tēls kļuva drusku sarežģītāks un ir ieguvis arī drusku dziļuma. Protams, ne bez humora, jo - kā gan citādi, ieskaitot to, ka Joši ir gatavs izlikties, ka viņš ir narkomāns, lai tikai ģimene neuzzinātu, ka viņš ir kļuvis par ortodoksu jūdu (jo ir ļoti svarīgi, lai visi būtu tieši tik lielā mērā ebreji, kā tas ģimenē pieņemts). Jā, un par jokiem runājot - ģimenes ietvaros, kā tas, manuprāt, vispār ebrejiem ir raksturīgi, ir itin daudz tik apšaubāma melna humora, kas saistīts ar tautas vēsturi, ka, ja to izteiktu kāds no malas, tas būtu absolūti nekorekti un nepieņemami (piemēram, salīdzināt kādu situāciju ar pogromu - ebreju grautiņu, kas noticis tavu kāzu laikā "in the old country"). Kopumā jāsaka - lai arī katrs ne bez saviem āķiem, personāži ir simpātiski, un es gaidu, kādas viņu dzīves ainas atklāsies nākamajā sezonā. Piemēram, pagaidām itin maz uzmanības ticis veltīts Naomi vīram - matemātikas profesoram, par kuru pagaidām zināms vienīgi tas, ka viņš ir gana nevērīgs pret dzīves sīkumiem, izņemot tos, kuri viņam rūp - piemēram, ja noīrētā viesu mājā nestrādā hot tub, risinot šo problēmu viņš palaidīs garām visas apkārt risinošās drāmas (iztēlojos, ka arī mans tētis uz kaut ko līdzīgu būtu spējīgs, vienīgi viņš uzreiz ķertos pie skrūvgrieža, nevis vispirms kādam piezvanīt). No manas puses - stingra rekomendācija!

Kā rakstīja studentes neatkarīgajā Latvijā

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Fri, 03 Apr 2026 12:45:38 GMT

Kārtējā vēstule iz manas ģimenes krājumu apcirkņiem. Rakstīta manai vecmāmaiņai Ludmilai Znotiņai, autore - viņas kurasbiedrene Latvijas Universitātē Vera Irbe. Šķiet, ka šī krājumā ir vienīgā Irbes jaunkundzes vēstule. No LU studentu datubāzes par viņu noskaidrots sekojošais: dzimusi 1907. gada 8. maijā Maskavā, tēva vārds Pauls, 1926. gadā beigusi Rīgas Tailovas krievu ģimnāziju, 1927. gadā uzsākusi vēstures studijas LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē, pie diploma tikusi 1940. gadā. Neko vairāk nezinu, tai skaitā - vai Ludmila un Vera bija draudzenes, un vai Vera varētu būt atrodama kādās bildēs Ludmilas albumos. Lūk, vēstules teksts (tulkojumā no krievu valodas):

Mīļā Lūsja,
vēršos pie Tevis ar lūgumu aiziet pie večuka Vipera un paņemt no viņa manu darbu par Bīlefeldu, un nodot to kancelejā, ja Vipers darbu ir ieskaitījis. Ja nav, tad aizej un pasaki to manai vecmāmiņai, lai viņa man uzraksta. Pasaki Viperam, ka esmu slima un nevaru atbraukt. Vēršos pie Tevis kā pie krievu meitenes, kura ar Viperu spēs sarunāt. Patiesībā es varētu atbraukt, bet laiks ir ļoti labs, un manas plaušas nav domātas pilsētas dzīvei un zubrīšanai.

Katja uz Rīgu atbrauks tikai 29., tas ir par vēlu; viņa man solīja to izdarīt, bet pati ir aizkavējusies. Mīļā Lūsja, piedod par šo apgrūtinājumu, bet es nezinu nevienu, kas to varētu izdarīt labāk.

Dzīve šeit man ir līdz nāvei apnikusi, un, ja nebūtu grāmatu, es jau sen būtu nosprāgusi. Eju ar suņiem pastaigāties pa mežu, mazliet mācos. Tev droši vien bija garšīga pasha, bet šeit nekā — ja neskaita olas, un arī tās bija nokrāsotas kaut kādā violeti rozīgā krāsā vai zaļā, kas atgādināja sabojājušos skābētu gurķi.

Sveicini vecmāmiņu. Visu labu, Vera Irbe

Komentāri vēstulei:

večuks Vipers - profesors Roberts Vipers, nopietna autoritāte vēstures jautājumos
"Darbs par Bīlefeldu" - man nav skaidrs, ar ko tieši šī Vācijas pilsēta bija ievērojama, ka par to varēja/vajadzēja rakstīt darbu
Ludmilas kā "krievu meitenes" raksturojums - krievu valoda viņai patiešām bija dzimtā, lai gan trīs no četriem vecvecākiem bija latvieši; iespējams, ka krievu ģimnāziju beigusī Maskavā dzimusī Vera Irbe pati arī identificējās kā "krievu meitene"
Katja - arī kursabiedrene, Katrīna Sniedziņa (prec. Geista), viena no Ludmilas tuvākajām draudzenēm, pēc Otrā pasaules kara trimdā Brazīlijā
Vēstules rakstīšanas gads - nekādas skaidrības nav, droši vien 20, gadsimta trīsdesmitie gadi, bet precīzāk noteikt nevaru.
Par izteikšanās manieri un attieksmi pret mācībām komentēt neuzskatu par nepieciešamu.

Koncerts Vagonu hallē

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Thu, 02 Apr 2026 16:55:46 GMT

Visbiežāk jebkuras rokgrupas seja ir tās solists. Kad tev saka: "The Hobos", tu dzirdi - Ūdrītis. Kad saka: "Manta", tu dzirdi - Šubrovskis. Kad saka: "Prāta vētra", tu dzirdi: "Uzstāšanās krievijas armijas festivālos." Protams, ir grupas, kurās solists nav līderis, piemēram, ja grupā nav solista. Ir grupas, kuru seja ir solo ģitārists, daudz retāk - kāds cits no instrumentālistiem. Taču grupas "Nielslens Lielsliens" seja neapšaubāmi ir tās dejotājs Oskars Moore. Un tas par spīti tam, ka arī Vija Moore ir gana ekspresīva persona, nemaz nerunājot par Klāvu Kalnaču, kurš jau no "Židrūna" laikiem ir zināms kā atraktīvs solists. Bet Oskara priekšā viņi abi, protams, nobāl. NL performances ir kaut kas tāds, par ko nav pareizi teikt, ka tas ir jāredz, tās ir jāizdzīvo. Nē, protams, ir iespējams koncertu arī vērot no malas, bet tad ir risks, ka tev, līdzīgi kā tam čalim, kas stāvēja aiz netālu aiz manis, ik pa brīdim kāds kārtējā palēciena laikā uzkāps uz kājas. Jā, atzīstu, visbiežāk tas biju es, bet - ja tu esi ieradies uz rituālu, kur visi runā balsīs un krīt gar zemi, bet tev līdzi ir sviestmaizes un tu grasies mierīgi palasīt avīzi, pats vien esi vainīgs. Nesaku, ka tādi bija piesauktā džentelmeņa nodomi, bet tu saprati, ko gribēju teikt. Ja tev nav bijis tās laimes pieredzēt NL uzstāšanos, diez vai jebkas no augstāk rakstītā tev jebko izteiks. Mēģināšu šo raksturot: iztēlojies, ka tu televīzijā skaties rīta vingrošanu un vingro tai līdzi. Vai mūsdienās televīzijā ir rīta vingrošana? Diez vai, tad jau tu neko nespēsi iztēloties. Labi, iztēlojies, ka tu kopā ar citiem cilvēkiem skaties "Get fit with Rick" zumbas nodarbības un zumbo Rikam līdzi. Tikai Riks ir uz skatuves kopā ar mūzikas grupu un viņa deju rutīna ir pakārtota dziesmu saturam. Piemēram, stāstam par to sūdabrāli (nebaidos šī vārda, lai gan viņš dievojās, ka tas nebija ļaunprātīgi), kas šķaidīja lielo ķīru olas. Vai "Ūdens aerobikai", uz kuru Oskars Moore ierodas peldšortos un ar cepurīti galvā. Vai dziesmai par ēzeli un vēlmi apgūt programmēšanu pitonā. Patiesībā jau NL koncerti būtu gana jaudīgi un atmiņā paliekoši arī bez Oskara deju nodarbībām, bet tās tos padara vēl vairāk īpašus. Kā šo no skatuves raksturoja Klāvs - ir cilvēki, kas koncertā gribētu dejot, bet nezina kā - un Oskars viņiem to parāda. Protams, auditorijas horeogrāfija nav perfekta, bet tam nav nekādas nozīmes - galvenais, ka visi iesaistītie procesu izbauda, un šajā koncertā man par to nebija ne mazāko šaubu. Jā, un ekrāns un iespējas uz tā rādīt, piemēram, Vijciema lāču nodarījumus, deva klāt vēl vienu slāni visam šim priekšnesumam. Jāuzslavē arī tas, kā NL uzsāk un noslēdz koncertu - uz skatuves viņi ierodas caur skatītāju rindām, ienākot pa durvīm un jau muzicējot, radot līdzīgu noskaņu kā tradicionālajos krišnaītu gājienos, bet koncerta beigās - tāpat, joprojām muzicējot un ar to pašu mantru, aiziet no skatuves, un vismaz šajā reizē kādu brīdi vēl turpināja to darīt iekšpagalmā. Lai arī grupas "Nielslens Lielsliens" nosaukums ir grūti iegaumējams un vēl grūtāk izrunājams, tā ir grupa, kuras uzstāšanos vismaz vienu reizi ir obligāti jāpieredz. Bet labāk - vairāk kā vienu reizi. Nobeigumā - pateicība koncerta norises plānotājiem: bijām solījušies ierasties pēc saviem bērniem Zolitūdē 22:00, un precīzi, minūti minūtē, tur arī bijām, bet no koncerta nenācās evakuēties priekšlaicīgi, viss bija sarēķināts. Lai arī zinu, ka šis nebija tieši mūsu dēļ - novērtējām!

Koncerts Vagonu hallē

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Thu, 02 Apr 2026 15:06:41 GMT

Vakara programmas kombinācija "Grēcīgie partizāni" un "Nielslens Lielsliens" bija tāda, ka vispār nebija šaubu - šim ir vieta Kažendārā. Vispirms gan vajadzēja nosvinēt mana tēta 80. dzimšanas dienu, bet vakarā Ieva ar savu ģimeni piekrita pieskatīt mūsu jauniešus, līdz ar to Marinai un man sanāca svētdienas vakara randiņš, un tas vienmēr ir patīkami. Kas nozīmē - koncertam pāris plus punkti pienācās par to, ka bijām tajā divatā. Bet nu - pie lietas, proti, koncerta apraksta! Atšķirīgais salīdzinoši ar citiem GP koncertiem, kuros man nācies būt, bija vides iekārtojums. Māksliniece, kas soctīklos sevi dēvē Madara Kasdara, bija skatuvi iekārtojusi kā spocīgu (vai spokainu?) mežu, tieši tādu vidi, kādā mīt "Partizānu" otrā albuma "Ēnas trokšņo" vairāk un mazāk baisie tēli. Tā vieta, kur pēc pašnāvības mēģinājuma tu pārvērties par sikspārņu raganu, sastopi purva velnu, kur tevi nekad nepamet maziet kroplīši un tā tālāk. Komplektā ar šo bija projekcijas, arī no mežiem, ko veidojusi grupas veļasdēliste Anete. Līdz ar to - noskaņa labum labā. Starp citu, kad "Sikspārņu raganas" laikā Anete kliedza, daļa no žagaru konstrukcijas no skatuves nokrita - tas bija ļoti pat vietā. Dziesmas visas zināmas, līdz ar to jāizsaka cerība, ka kaut kur klusumā tomēr top arī kaut kas jauns, jo cik tad var spēlēt vienu un to pašu. Labi, patiesībā tik bieži jau "Partizāni" nemaz neuzstājas, bet domu tas nemaina - kaut kad jaunam saturam ir jānāk. Tiesa, bija šajā koncertā arī kaut kas atšķirīgs. Pirmkārt, Sarmas Gabrēnas ar čellu līdzdalība "Lielās cerībās" un jo īpaši "Pēdējā gadskārtā". To otro, manuprāt, "Partizāni" spēlē diezgan reti, jo dziesmas noskaņa būtiski atšķiras no pārējā tās repertuāra, proti, tajā ir jūtama pamatīga smeldze. Un, komplektā ar to drūmo mežu, kas ieskāva publiku šajā koncertā, man šī dziesma ļoti labi salikās kopā ar nesen skatīto filmu Visi putni skaisti dzied. Es pat teiktu - šī dziesma bija koncerta emocionālā virsotne. Lai gan, ja ņem vērā noskaņu - var teikt, ka tā bija pazemes virsotne. Otrs pārsteigums bija koncerta beigās. Tas nav nekas jauns, ka "Partizāni" savu uzstāšanos noslēdz ar "Purva velnu", bet šajā reizē tas bija drusku citādāks purva velns nekā citkārt, proti, dziesmas gaitā "Partizāniem" un skatuves pievienojās arī "Nielslens Lielsliens" dalībnieki. Odziņa bija Klāva Kalnača "instruments" - žvadzināma ķēde. Šis bija tik jaudīgs noslēgums, ka nekādu šaubu nebija - prasīt "vēl!" šajā brīdī būtu kaut kā nevietā, jo vairāk jau nemaz nav iespējams. Jāpiebilst, ka "Partizānu" gadījumā forši ir tas, ka viņi stundu ilgstošā koncertā var nospēlēt ja ne visas savas dziesmas, tad tuvu tam - vairums to ir super īsas, it īpaši - tās, kas no pirmā albuma (vai kā "Vējš ir ments" ir no citiem Pūķa projektiem nākušas), un sāka koncertu viņi vispār ar vienu īso gabalu pēc otra. Nobeigumā mazliet provokatīvas pārdomas: kas tā par dīvainu pasauli, kur tev grupa, kuras žanriskajā piederībā viens no vārdiem ir "punk", jā, komplektā ar "folk", bet tomēr - un tev no skatuves paziņo, ka kādu brīdi grupa neko nav darījusi, jo tās dalībnieks bijis studijās Beļģijā. Studijās, un vēl ārzemēs! Kāds pagrimums! Nedz Džonijs Rotens, nedz Sids Višess ir nedomāja pabeigt vidusskolu. Labi, Džo Stamers videni pabeidza, bet pēc tam strādāja par kapraci - lūk, tās ir autentiskas vērtības, nevis kaut kāda augstskola ārzemēs, phe! Pat Dželo Biafra studijas izbeidza pēc viena ceturkšņa. Protams, šī rindkopa nav jāņem par pilnu - ieskaitot to, ka tas būtu no manas puses absolūti divkosīgi kritizēt studēšanu, ja pats šai lietai biju gājis cauri, un vispār tas arī ir klausīts intervijās ar "Partizānu" solistu, ka pankroku (vismaz mūsdienās) klausās diezgan inteliģenta publika. Un "Partizānu" gadījumā tas jau ir viņu mūzikas skaistums, ka viņi apvieno panku enerģiju ar tautas mūzikas tradīcijām un savu devu kultūrcitātu, un to visu varētu būt pagrūti darīt, ja tu kā Višess jau 16 gadu vecumā esi ticis pie heroīna atkarības. Nobeigumā atkārtošanās: "Partizāni" šobrīd ir viena no baudāmākajām Latvijas koncertgrupām, kuru uzstāšanās allaž sarūpēs pozitīvas emocijas, neatkarīgi no tā, vai publika būs tāda, kas mošos vai nē. Un komentārs no Marinas uzreiz pēc koncerta: "Kā vienmēr, 10/10!"

Mīļotie kauli

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Thu, 02 Apr 2026 03:03:06 GMT

Reti gadās, ka es izlemju kādu grāmatu iegādāties personīgajā krājumā pirms tās izlasīšanas. Biežāk tomēr man grāmatas kāds dāvina vai arī es pats tās dāvinu citiem, bet lēmums - šo grāmatu es vēlos redzēt savā vietas ziņā ļoti ierobežotajā grāmatu plauktā, tas ir kaut kas liels un nozīmīgs. Taču gan tas, ko no Kotrīnas Zīles pirmās grāmatas pieaugušajiem dzirdēju "Radio mazajā lasītavā", gan arī šīs grāmatas vizuālais noformējums (par to gan arī dzirdēju tajā pašā radio raidījumā) radīja pārliecību - šo man vajag! "Mīļoti kauli" vēsta par dzīvi mazliet alternatīvā Lietuvā. Darbības laiks ir it kā mūsdienas un it kā - ne vēlāk kā 19. gadsimta sākums. Cilvēki dzīvo blokmājās, brauc ar trolejbusiem, viņiem ir televīzija, kurā iespējams sekot loterijai, bet vienlaikus dzīvokļos tur mājlopus, lieto maizes krāsnis, bērni dzimst pirtiņā (kas atrodas blokmājas pagrabā), darbojas burvestības, bāreņi - ganiņi pieskata saimnieku lopus un silda basās kājas govju pļekās. Savdabīga pasaule, kurā noteikti daļu telpas aizņem maģiskais reālisms Garsijas Markesa gaumē, bet tā nots, kas visu padara par aizejošās pasaules sastāvdaļu, labi sasaucas ar Andrusa Kivirehka Vīru, kas zināja čūskuvārdus. Arī svešie, kas ienāk un iznīcina vietējās lietuviešu tradīcijas, šeit sasaucas ar to, kā bruņinieki un viņu kristieši iznīdē čūskuvārdu zinātājus un dzīve kļūst varbūt pat labāka, bet daudz trūcīgāka. Grāmatā pirmās personas skatījumā parādīta sievietes dzīve pilnā garumā - sākot ar dzimšanu un pat mazliet pēc nāves. Ona ir trolejbusa vadītaja meita, uzaugusi 7. maršruta trolejbusā (man šis numurs allaž saistās ar maršrutu "Āgenskalna priedes - Šmerlis", lai gan šāda numura trolejbusa Rīgā sen vairs nav). Savā ziņā viņa patiešām ir ekvivalents čūskuvārdu zinātājam - līdzīgi kā viņš bija pēdējais sava amata meistars, arī Onai ir lemts būt par pēdējo Dižmāti. Kas ir Dižmāte? Kaut kas līdzīgs bišu mātei, tikai viņas strops ir daudzstāvu blokmāja, kur viņa ir ne vien galvenā dzemdību pieņēmēja un mirušo vāķītāja, bet arī visu bērnu barotāja (jo dižmātei allaž ir krūtīs piens) un pieskatītāja, kamēr mammas darbā. Bez Dižmātes visa šī blokmājas sabiedrība īsti nevar pastāvēt, vismaz ne tā, kā tā pastāvējusi allaž. Sākotnēji man šķita, ka "Mīļoto kaulu" pasaule ir postapokaliptiska - ka ir bijusi kāda kataklizma, kuras rezultātā nekas jauns vairs klāt nenāk, cilvēki atgriezušies pie naturālās saimniecības vajadzības spiesti, blokmājas - tā ir tehnoloģija, kurā kādreiz būvētas mājas, bet nu neviens vairs jaunas radīt nevar. Taču tā nav - jaunas blokmājas būvē, rūpnīcas darbojas. Proti, nekas nav tik vienkārši, kā pirmajā brīdī šķiet. Pārdabiskā šajā pasaulē ir daudz - ir Svētais, kura čuras dara brīnumus, Onas vīrs ir bitenieks, kuram ar bitēm ir daudz tuvākas attiecības nekā tas ir mūsu pasaulē (tās dzīvo ne vien stropā, bet arī uz viņa), ir arī ragana, kas atceļojusi no Viduslaiku pasakām un veido vienu no grāmatas baisākajām sižeta līnijām. Un ir svešie, kuri var būt kā krustneši, tā no austrumiem nākušie, kas nes savu kārtību un iznīdē visu to, kas pastāvējis iepriekš. Jā, un ir stāsts par kauliem un to saglabāšanu, bet par to šeit neko lieki nestāstīšu. Droši varu teikt - šo grāmatu ir vērts izlasīt, un galīgi ne tāpēc, ka "tā jau kaimiņvalsts literatūra, kaut kas no tās jāiepazīst" - kā vēsta izdevēji, šobrīd grāmatu tulko vēl vairākās valodās (Daces Meieres latviskais tulkojums ir pirmais pabeigtais), un, domājams, par šo grāmatu runās arī ārpus Baltijas valstu robežas. Lietuva var!

Kažendāra preses relīze

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Thu, 26 Mar 2026 17:21:10 GMT

Itin bieži no kāda drauga vai paziņas dzirdu: "Eh, žēl ka par šo pasākumu nezināju pirms tas notika." Man pašam par visu ko uzzināt sanāk itin labi, taču apmeklēt visus tos pasākumus, kurus gribētos, trūkst iespējas. Un tā tapa Kažendārs - publiskai lietošanai pieejams kalendārs, kurā var redzēt dažādus pasākumus, kurus es būtu apmeklējis, ja man būtu vairāk brīva laika. Un reizēm - ja es varētu vienlaicīgi atrasties vairākās vietās. Runa tikai par pasākumiem Latvijā, un lielākoties - par ne pārmērīgi lieliem pasākumiem.

Te nu tas ir: Kažendārs. Dizains un funkcionalitāte vēl nav gluži galīgajā versijā, bet aptuveni saprast, kas ar to domāts, vajadzētu varēt. Kažendāra lapā ir arī izvērstāks apraksts tam, ko tajā varēs un ko nevarēs atrast.

Visi putni skaisti dzied

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Mon, 23 Mar 2026 17:05:32 GMT

Rozulas skolā 21. martā notika Putnu diena. Tās ietvaros vispirms piedalījāmies putnu būrīšu būvēšanas darbnīcā, kā arī apskatījām putnu fotografēšanas entuziasta Ata Ļaha skaistāko darbu fotoizstādi. Vēl bija ugunskura zupa un dažādas uzkodas, bet tās bija drīzāk Putnu dienas blakusaktivitātes, kamēr centrālais elements bija kino seanss - Kristas Burānes režisētā dokumentālā filma "Visi putni skaisti dzied" uz lielā ekrāna. Šī filma, ja kas, saņēma Lielo Kristapu kā gada labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, līdz ar to savu devu atzinības tā ir ieguvusi. Pirms filmas gan bija tāda paša nosaukuma teātra izrāde, kuru gan mums diemžēl nebija izdevies noskatīties (tā tas ir ar īpašvietas izrādēm, kuras pieejamas ļoti ierobežotu reižu skaitu, un vai nu šajā datumu skaitā tev rodas kāda iespēja izrādi redzēt vai arī nerodas; līdzīgi mums nekādi neizdevās noskatīties citu Kristas Burānes darbu - "Mans kaimiņš ebrejs" - bet tur bija papildu sarežģījums, ka izrāde bija skatāma Rēzeknē). Pēc filmas bija arī saruna ar pašu Kristu Burāni, kuru es savu ierobežoto iespēju robežās centos vadīt, līdz ar to ieguvām filmai klāt arī savu devu komentāra. Es sevi vispār neuzskatu par cilvēku, kurš būtu diži tiesīgs izteikties par nopietniem jautājumiem. Protams, šī bloga agrīnajos gados es itin bieži atļāvos paust savus viedokļus ir par politiku, ir ekonomiku, ir citām pretrunīgām tēmām, bet pēdējos gados esmu kļuvis ja ne tieši mērenāks savos uzskatos (kaut kādos jautājumos - noteikti, citos - nebūt nē) un pat ne piesardzīgāks, bet drīzāk piezemētāks pašvērtējumā. Proti, es arvien labāk apzinos, ka neesmu nedz viedokļu līderis, nedz kompetents eksperts lielum lielajā vairumā jautājumu (izņemot ļoti specifiskas nišas kā Latvijas futbola vēsture), tāpēc parasti labāk izvēlos paklusēt. Turklāt - kāds būs sausais atlikums no tā, ka es nosodīšu viena vai otra virziena noziegumus Tuvajos Austrumos, nosaukšu Trampu par marasmātiķi ar nepiedodami lielu varu vai pateikšu, ka man ir grūti sadzīvot ar apziņu, ka no diviem teātra režisoriem, par jebkad esmu varējis teikt: "Esmu viņa fans!" viens izvēlējās pārcelties uz dzīvi putinlandē, kamēr otrs ir aizgājis tādā sviestā, ka brīžiem šķiet - varbūt būtu labāk, ja viņš būtu pievienojies tam pirmajam? Te nu mēs esam nonākuši pie tēmas, par kuru ir Kristas Burānes filma. Proti, tajos daudzajos tūkstošos ierakstu, kas atrodami manā blogā, ne reizes nav parādījies pat vārds "kailcirte". Proti, par vides jautājumiem es nerakstu, jo saprotu - katram sava taisnība, katram savas intereses, un ko nu tur pa vidu - mazais es. Protams, primāri filma ir par putniem. Par cīruli, par dzelteno cielavu, par baltmugurdzeni un par mežirbi. Par to, kālab šo (un ne tikai šo) putnu populācijas Latvijā pēdējās dažās desmitgadēs ir dramatiski samazinājušās, un par to, kāpēc mums par to vajadzētu satraukties. Krista Burāne un viņas radošā komanda saturu, kas bija izrādē (tas uz filmu pārceļojis fragmentāri) papildina ar gluži vienkāršiem stāstiem, kuri nāk no izrādē iesaistīto cilvēku ģimenēm. Un nekas, protams, nav tik vienkārši, kā gribētos iztēloties. Ja būtu vienkārši - būtu arī skaidri risinājumi. Lielākoties jau cilvēki savus mežu īpašumus ļauj izcirst ne tālab, ka viņiem tā ļoti gribās, bet gan tāpēc - ka vajag naudu. Un materiālais stāvoklis vai pareizāk, sociālā nevienlīdzība, Latvijā ir... nu, jā, nekā spoža tajā nav. Un tā nu sanāk - it kā nevienu nosodīt konkrēti nevari (ja nu vienīgi kādus abstraktus kapitālistus, bet vērsties pret kaut ko abstraktu nav lielas jēgas), bet iznākums ir slikts. Un komplektā ar šo - mazas perspektīvas tam, ka dzīves kvalitāte nākotnē uzlabosies. Jā, tas ir svarīgi - filmā nav nekādu vārdos saukto antivaroņu, tai nevar pārmest vēršanos ne pret Zemkopības ministriju, ne LVM vai kādu citu "iesaistīto" pusi. Tas ir stāsts par tēmu: atceries par dzelteno cielavu, atceries par cīruli - viņi ir mūsu senčiem dzīvojuši gadu simtiem, viņi ir iekodēti latviešu tautas dziesmās, un tagad cīruļa un cielavas kāzu dziesmai vairs īsti nav iespējas izskanēt. Un tas, protams, ir skumji. Ar sarunām pēc filmas pārdomas par to nebeidzās, arī braucot uz Rīgu, ar Marinu par to runājām, tai skaitā - skatoties uz kailcirtēm, kuru ir daudz, sasodīti daudz. Un, lai arī mežs vietā daudzvieta patiešām tiek stādīts, bet ar vārdu "mežs" saprotot gluži citu lietu, nekā iepriekš. Koku plantācija - tas nav mežs. Tāpat kā govis, kas nekad neredz dienasgaismu - tas nav ganāmpulks. Protams, var teikt, ka šīs visas problēmas - tas nav nekas jauns, Blaumanis paaudžu konfliktu par Indrānu tēva ošiem aprakstīja vēl pašā 20. gadsimta sākumā, līdz ar to visai iespējams, ka tā ideālā harmonija starp zemnieku kā savas zemes saimnieku, kas dzīvo saskaņā ar Visumu un dainās iekodētajām vērtībām, pati par sevi ir iluzora. Bet lietas būtību, ka tas, kā mēs dzīvojam saimniekojam mūsdienās, nekādā mērā nav ilgstspējīgi - tas nu gan nemaina. Un tālab "Visi putni skaisti dzied" ir ļoti skumja filma, tāda, par kuru es apzinos - tā būs jānoskatās arī maniem bērniem, un līdz ar to - man vēlreiz kopā ar viņiem. Bet tā nav, ka ļoti gribētos - jo vieglāk ir dzīvot, pārāk daudz nedomājot, mazāk sāpīgi sanāk. It īpaši, kad aizdomājies par to, kāda būs pasaule, kurā šiem pašiem bērniem jādzīvo. Un tur optimismam nav daudz pamata. Eh. Gribētos šo aprakstu nobeigt uz kādas pozitīvas nots, bet beigās sanāk vien kā Ingas Gailes teātra izrādē "Trauki" pirms vairāk kā desmit gadiem: putina tanki Ukrainā, zeme deg, vājprāši sāk arvien jaunus karus, bet - tu esi notievējusi! Labi, mēģināšu tomēr pozitīvo: "Visi putni skaisti dzied" ir tiešām spēcīgs un iedarbīgs dokumentālais kino. Nezinu, cik reāli tas ir, bet centīšos aicināt caur Esteres skolas vecāku padomi, lai skolā šo filmu izrāda. Pilinot uz bērniem, kas zina - varbūt viņi pilinās pretī savus vecākus, un varbūt tas kādreiz kaut ko ilgtermiņā dos. Jo alternatīva jau ir tikai samierināties - esmu mazs, neko ietekmēt nevaru. Un tad jau tu patiešām arī esi mazs un neko ietekmēt nevari. P.S. Kā allaž - Jēkaba Nīmaņa mūzika, kas primāri šķiet tapa izrādes, nevis filmas vajadzībām, ir lieliska. P.P.S. Ja vēlies man iebilst, ka filma ir ekofašistu un zaļo komunistu murgi, un patiesībā Latvijā viss ir kārtībā, putnu populācijas nesamazinās, kailciršu nemaz nav daudz, un vispār - no dzeltenās cielavas nav nekāda pienesuma tautsaimniecībai, tās ir tavas tiesības.