Kazhes blogs

Krist var arī augšup

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Sun, 01 Mar 2026 14:50:04 GMT

Kad lasīju Johana Meierhofa romānu Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa, nebiju savlaicīgi attapies, ka man to vajadzētu lasīt vācu valodā. Par "krist var arī augšup" gan šādu jautājumu nebija - paņēmu grāmatu lasīšanai Gētes institūta tiešsaistes bibliotēkā, un tad nu digitāli to izlasīju. Nevaru teikt, ka šo procesu es izbaudu - no Onleihe dabūtās grāmatas nākas lasīt datorā, nevis Kindle, kas nav mans pats iecienītākais lasīšanas veids (precīzāk ir vismazāk iecienītais - aiz analogajām grāmatām un jau piesauktā Kindle), bet toties vācu valodā, legāli un bez maksas. Kopējās tendences, salīdzinot šo grāmatu un "Ach, diese Lücke, diese entsetzliche Lücke", vismaz manā burbulī, lielākoties ir par labu "Plaisai", bet tas nenozīmē, ka par šo grāmatu kāds būtu teicis ko sliktu. Arī šajā grāmatā stāstītājs ir pats autors, atšķirība vien tajā, ka "Plaisa" ir veltīta viņa mātes vecākiem, bet šī grāmata - viņa mātei. Protams, cik daudz grāmatā ir fantāzijas un cik - dokumentāla satura, tas nekad nav precīzi zināms, un nav jau arī svarīgi. Premisa ir sekojoša - 56 gadu vecumā aktieris un rakstnieks Joahims piedzīvo ko līdzīgu izdegšanai, nevar vairs izturēt dzīvi Berlīnē un pārceļas uz laukiem pie savas 86 gadus vecās, bet joprojām enerģijas pilnās mātes, lai mēģinātu restartēt savu dzīvi. Grāmatā viņš apraksta gan to, ko pieredz tur un tad, gan arī iekļauj dažādus anekdotiskus atgadījumus gan saistībā ar savu aktiera darbību, gan attiecībām ar māti dažādos savas dzīves posmos. Daļa šo atgadījumu ir primāri komiski, citi - ne tik ļoti, lai gan kopējā grāmatas noskaņa ir viegla un pozitīva, gaišāka nekā "Plaisai", lai arī pats galvenais varonis iet cauri sarežģītam periodam savā dzīvē. Kopējais iespaids ir drusku tā kā izmētāts - Meierhofs lēkā telpā, laikā un tematikā, un noskaņu maiņa ne vienmēr ir pilnīgi organiska. Bet atsevišķas epizodes nenoliedzami ir lieliskas - spilgtākās no tām gan tika jau iepazītas Literārajā kafejnīcā - viena vēsta par to, kā tas ir - piedalīties bērnu izrādēs (šķiet, ka vācu teātros par jaunajiem skatītājiem ļoti, ļoti netiek domāts), bet otra - Joahima mammas stāstījums par diviem veidiem, kā var vērtēt viņas dzīvi. Vēl atmiņā palika nebūt ne jautrā epizode par izbraucienu ar mammu bērnībā, kura rezultātā Joahima brālis mammu tā nokaitināja, ka tā ņēma un savus dēlus izsēdināja no auto un atstāja vienus uz ilgāku laiku, un tā rezultātā attiecības ģimenē nekad neatjaunojās tādas, kādas tās bijušas iepriekš. Savdabīga ir tā grāmatas daļa, kas iet zudumā lasītājiem, kas neprot vācu valodu. Proti, arī latviski tulkotajā versijā (pārliecinājos par to, kad to lasīja Marina) ir sava deva teksta vāciski - stāsts, ko Joahims rakstījis bērnībā, kas iekļauts burtnīcas attēlu veidā rokrakstā un kuru Gundars Āboliņš izvēlējies atstāt netulkotu. Taču, tā kā es arī pašu grāmatu lasīju vāciski, var noprast, ka man nebija problēmu uztvert stāstu par puiku un viņa akvāriju (bet nav tā, ka tas būtu tādā mērā literārs šedevrs, ka būtu vērts mēģināt saprast, kā to varētu iztulkot). Ja salīdzina šo grāmatu ar "Plaisu", es noteikti palikšu otrās fanu vidū, taču arī šī grāmata ir rekomendācijas vērta. Te gan jāpiebilst - kaut kā man radās iespaids, ka vispār man Meierhofs labāk patīk Āboliņa tulkojumā, nevis oriģinālā - kaut kā vācu valoda šķiet pārāk smagnēja šim saturam. Bet kā pati grāmata - drusku tā seko līdzīgam principam, kā tas bija ar "Cerību ezeru 2" - kad autors daļēji savu darbu veido par tēmu "man nesanāk radīt jaunu darbu", un, protams, ka tas šķiet samocītāks par savu priekšgājēju, kur šādas metateksta klātbūtnes nebija. P.S. Vispār jau Meierhofa autobiogrāfisko romānu sarakstā šī ir sestā grāmata ("Plaisa" ir trešā), līdz ar to man ir visas iespējas saprast, kā tā mērogojas ar vēl vairākiem citiem darbiem, bet pagaidām nezinu - lasīšu tos tuvākajā laikā vai nē, kā būs ar noskaņojumu.

Koncerts Wiktorijā

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Sun, 01 Mar 2026 14:12:22 GMT

Vienu no "Hospitāļu ielas koncertiem" ārpus Rīgas uzskatīju par nepieciešamu apmeklēt, un tā nu sanāca, ka starp Liepāju un Kuldīgu izvēlējāmies pirmo. Bērnu loģistikas problēmu dēļ gan izrādījās, ka Marina ar mani braukt nevarēja, savu vietu atdodot Raitim. Beigās gan izrādījās, ka arī veselības dēļ viņa diez vai būtu braucēja, bet tas jau vispār nav tieši saistīts ar pašu koncertu un tā saturu. Atšķirību no pērnā gada novembrī Hanzas peronā pieredzētā šajā reizē bija daudz. Pirmkārt, attiecībā uz publiku. Toreiz sajūtas bija tādas, ka publikā teju puse publikas ir pazīstama - vai nu savstarpēji vai man, tas pat nav svarīgi. Tā bija satikšanās ar sen neredzētiem draugiem un reizēm - arī ar nesen redzētiem. Un tas izteikti bija pasākums "tiem, kam pāri četrdesmit". Tikām Liepājas "Wiktorijā" liela auditorijas daļa bija jaunieši - tādi, kuriem nav atmiņu ne tikai par "M. Gvardes" un "Kartāgas" laika Šubrovski, bet pat "Hospitāļu ielas" koncerti Studentu klubā ir kaut kas no līdzīgas operas kā man "Pērkons" Ogrē. Protams, es nezinu, kā tieši notiek jaunas auditorijas rašanās vecām dziesmām, bet gan jau vismaz daļai - tas ir caur vecāku muzikālo gaumi, un varu iztēloties, ka dažam labam redzēt "Hospitāļu ielu" kopā - tas ir kas līdzīgs kā mana gada gājuma cilvēkam būtu šķitusi ABBA apvienošanās. Un, protams, tas ir forši, ka Šubrovska dziesmas iet pāri paaudzēm. Taču ne tikai publiak bija cita - arī pati "Hospitāļu iela" bija mazliet cita, sastāvā plašāka. Līdzās pamatsastāvam (Šubrovskis, Maija, Toms, Dina, Mākens) bija arī trīs dziedātājas: Kristīne Augstkalne, Laima Ivule un Anna Andersone. Tas pavēra iespējas spēlēt dziesmas, kuras Hanzas peronā nebūtu īsti izpildāma - ja vienīgā dziedātāja ir Dina, tad sievietes vokāls pieejams vien tad, kad netiek spēlēta vijole, tikām šeit šādu problēmu nebija. Skanēja arī citādāk - līdz ar paplašināto sastāvu šis daudz vairāk līdzinājās tai "Hospitāļu ielai", kādu to atceros. Proti, daudz vairāk varēja just tos maršus, sambas un regejus, ko lāsi pa lāsei sit sirds, kamēr pērnais koncerts bija kaut kas pa vidu starp Hosielu un "Mantu", proti, tur bija ļoti jūtama Edgara Mākena klātbūtne, viņa sintezators šķita esam skanējuma centrā, kamēr te brīžam Mākens vispār dziesmās neiesaistījās. Jā, un bija tamburīns un melodika, un vispār - gluži citādāk, bet atkal jauki. Un, protams, Šubrovska joki kā allaž lika smaidīt, pat tas viens, ko viņš jau bija izteicis Hanzas peronā un pats arī atzina, ka bija to teicis - par piesekošanu "Hosielai" portālā MySpace. Un pat Inetas pazudusī debetkarte atradās, un pēcāk - arī pati pazudusī Ineta. Iepriekšējā reizē dziesmu sarakstu nebiju piefiksējis, bet te Raitis pārbildēja setlisti, ko bija savākušas kādas jaunietes, un arī es varu ziņot, kas tad īsti koncertā skanēja: Pilnmēness: Par pogu, Par kiosku, Sirds, Putni prom, Baltā haizivs = 5 Nav centrs: Kaķis, Elizabete, Hospitāļu iela, He, Cilvēks no zāles, Par dimantiem, Teritorija, Redzams sarkans = 8 Pūķis: Pāris, Pūķis, Melnais velo, Naturāls, Prieka brīdis, Tava nasta būs mūžība = 6 Protams, ja ņem vērā, ka "jaunākais" no trim "Hospitāļu ielas" albumiem izdots 2007. gadā, skaidrs, ka runāt par vecām un jaunām dziesmām te var tikai ar humoru (kā to arī darīja pats Edgars), toties "Par dimantiem" tika bagātināts ar stāstījumu par Edgara sapazīšanos ar Liepājas kārtībsargiem un Groduma pirmo sievu. Kaut kādā mērā man pat šķiet absurdi "Hospitāļu ielas" gadījumā rakstīt par to - kuras no spēlētajām dziesmām ir "manas mīļākās", jo, sasodīts, tā ir "Hospitāļu iela", un skaidrs, ka tās visas ir dzirdētas tik daudz reižu, ka tāda izšķiršana sen vairs nav iespējama. Viss ir mīļš. Un publika, lai arī gados jaunāka, bija tikpat atsaucīga kā koncertā Rīgā, applausi ilgi un izjusti. Nu jau gan jāatzīst - lai arī skaidrs, ka paši mūziķi šo joprojām izbauda, vairs viņos neredzi par šo auditorijas mīlestību tāda pārsteiguma un sirsnīga mulsuma, kā tas bija pirmajā reizē. Līdz ar to - kaut kas ļoti īpašs un neatkārtojams bija arī tajā reizē Hanzas peronā. Šoreiz bija skaisti, bet citādāk skaisti. Ā, un vienlaikus - vokālistēs to pašu pirmreizīguma sajūtu, kāda bija novembrī pamata pieciniekam, varēja saskatīt. Nezinu, vai viņas piedalījās koncertā LMA karnevālā, bet arī ja jā - tur jau nu gan nevarēja būt gluži tas pats kas šeit, proti, visi jau nebija nākuši tieši uz HI. Bet šeit bija īpaši, bija skaisti un bija lieliski. Un paldies kompānijai, kurā baudīju šo vakaru (Raitis, Ilze, Guna, kā arī Andrejs ar Edgaru, kuri gan nebija pāris metru attālumā no skatuves kā mēs).

Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Sat, 28 Feb 2026 19:59:45 GMT

Gadās tādas grāmatas, kur man ar nosaukumu pietiek, lai es saprastu - to man nepieciešams izlasīt. Leldes Jaujas stāstu krājums "Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes" noteikti tam atbilst. Tiesa, vienīgā līdz šim iepazītā viņas grāmata - bērniem paredzētā "Tās ir tikai superspējas", lai arī Esterei ir ļoti mīļa, man lika vilties autores nekonsekvences dēļ. Proti, tā grāmata vēsta par meiteni, kura nemāk izrunāt burtu "R" un tālab allaž izvēlas tādus vārdus, kuros šī nelāgā burta nav, tāpēc arī viņai ir divi vārdi - "Gabi" un "Ela", lai gan papīros viņa ir parasta "Gabriela". Taču autore kaut kā grāmatas gaitā par šo premisu aizmirst un jau vienā no pirmajā lappusēm tiešās runas fragmentā Gabi Ela saka kaut ko, kur nodevīgais "R" parādās. Vai tas ir korekti - kritizēt bērniem paredzētu grāmatu, rakstot par pilnīgi citu izdevumu, kas turklāt paredzēts pieaugušajiem? Nē, domājams, ka nav gan, taču piesauktā bērnu grāmata, manuprāt, iezīmē Leldei Jaujai kā autorei raksturīgu tendenci - viņai ir labas un oriģinālas idejas, bet bieži pietrūkst vai nu prasmes vai disciplīnas tās pilnvērtīgi izstrādāt. Un šī viņas iezīme kļūst par iemeslu tam, kālab es šim krājumam nedotu četrarpus zvaigznes (gadījumā, ja es vērtēšanai izmantotu piecu zvaigžņu sistēmu). Vairāki stāstu nosaukumi šajā krājumā man lika gaidīt gardu maltīti, tādu, kas tīk tādam cilvēkam ka es, kurš izbauda savu devu meta humora, rotaļāšanās ar vārdu nozīmēm un arī provokācijas. Piemēram, "Šīm bērēm es dodu trisarpus zārciņus", "Romantisks stāsts vīriešiem", "Intervija ar Sindiju rindā uz tualeti Luvrā", "Kā uzrakstīt stāstu desmit minūtēs". Taču, sācis lasīšanu, es ļoti ātri sapratu - kaut kas tajā visā man īsti nepatīk, gan tajā, kā autore atritina notikumus, gan viņas varoņos, tas viss kaut kā ir daudz parastāks un piezemētāks, nekā es būtu gaidījis no virsrakstiem. Pārāk daudzus šos stāstus es spēju iztēloties publicētus uz neko sevišķu nepretendējošos sieviešu žurnālos, par dažāda veida attiecību tēmu, Jauja raksta it kā "no dzīves", bet pietrūkst kaut kā tāda, kas tos paceltu kaut drusciņ augstāk par vienkāršiem novērojumiem - pareizāk, sajūtas ir tādas, ka autore apraksta pat nevis savus novērojumus no dzīves, bet gan novērojumus tam, ko viņa ir lasījusi žurnālos un internetā. Ir veiksmīgāki stāsti - tādi kā "Zīmes", kur fragmenti nāk no dažādu personāžu skatu punkta, vai... nē, patiesībā es pat īsti nevienu citu, izņemot "Zīmes" nebūtu gatavs izcelt kā kaut ko pāri vidējam līmenim, un pat šis stāsts šķita tāds, ka tur vajadzētu vēl kādu paradoksu, kaut ko, kam pieķerties. Pozitīvais ir tas, ka teju par katru stāstu, šobrīd turot pa rokai grāmatas satura rādītāju, es vismaz atceros, kas tieši tajā notika (līdz ar to - pavisam neizteiksmīgs tas saturs nav), tomēr es nesagaidīju nedz solītos smieklus, nedz solītās pārdomas, ka viss, par ko autore raksta, nemaz nav tik viegli un nenopietni. Iespējams, es varētu autori uzslavēt, ka viņa pāris stāstos realizē drosmīgu gājienu - itin ātri lasītājam kļūst skaidrs tas, ko vajadzētu saprast, arī varonim, bet varonis izrādās spītīgs un to nesaprot līdz pat beigām. Līdz ar to sanāk tāda kā ačgārnā novele, kur atrisinājums nāk pirms kāpinājuma, taču tas nedara lasīšanu baudāmāku. Vismaz es noteikti biju gaidījis, ka šīs grāmatas sniegā pieredze būs ja ne obligāti dziļāka, tad vismaz aizraujošāka. Protams, es apzinos, ka grāmata primāri paredzēta lasītājām - sievietēm un, iespējams, ka es vienkārši šo stāstu krājumu nepareizi lasīju, taču - grāmatai ar šādu nosaukumu, manuprāt, vajadzētu būt drusciņ bezkaunīgākai attiecībā uz saturu, tā, lai tā varētu raisīt asākas emocijas lasītājā - pat ne obligāti pozitīvas, bet vismaz nebūtu sajūtas: "Šo grāmatu var lasīt, un var arī nelasīt."

Koncerts Wiktorijā

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Sat, 28 Feb 2026 11:49:19 GMT

Šis apraksts top ačgārnā secībā - grupa "Alum alu" Liepājas Wiktorijā uzstājās kā īpašie viesi "Hospitāļu ielas" koncertā pēc galvenajiem māksliniekiem, bet es rakstu vispirms tieši par viņiem. Kāpēc tā? Pirmkārt, lai arī spēlēja viņi kā otrie, manās acīs viņi tāpat bija iesildītāji, līdz ar to - vieglākā apraksta daļa. Otrkārt, autobusā Liepāja - Rīga nu jau pusotru stundu man austiņās skan tieši viņu mūzika, proti, šobrīd esmu uz pareizā viļņa, lai par to rakstītu. Līdz pat koncerta pēdējai dziesmai man šķita, ka šo grupu iepriekš dzirdējis nebiju. Tas gan izrādījās nepatiesi, bet pagaidām paliksim šādu pieņēmumu pasaulē. "Alum alu" ir grupa no Rīgas, kas spēlē čikāgu folkmūziku, ir tur klāt arī citas ietekmes, bet čigānu mūzikas ietekme ir spēcīgākā. Kaut kas pa vidu starp Bregoviču un Gogol Bordello. Sākotnēji gan mans iespaids par viņiem veidojās nelabvēlīgs - viņi tik ilgi gatavojās sava koncerta sākumam, ka mēs jau spriedām, ka varētu gadīties, ka iesildītājus nesagaidīsim, un tad vēl sāka viņi ar lēnu un lirisku kompozīciju ("Ederlezi"), kas neveicināja ticību tam, ka šī būs deju mūzika, kā to bija solījis Šubrovskis. Par laimi, pirmie iespaidi bija maldīgi - izrādījās, ka "Alum alu" tiešām spēlē ballējamu mūziku un spēj iekustināt publiku. Protams, ka īpaši izbaudījām viņu izpildījumā tās dziesmas, kuru autori nav viņi paši: "Hospitāļu ielas" klasiskās "Tas ir tas" un "Sinepes (Par Raimi)". Konkrēti Raimi Šubrovskis principiāli nespēlēja arī Hosielas aktīvā perioda pēdējos gados, un tāda mazliet čigāniska aranžija tam nemaz nenāca par ļaunu, arī ,"Tas ir tas" bija laba. Pa vidu bija negaidīts elements - "Lielās cerības" no "Grēcīgo partizānu" krājuma, kuru zinām kā skumju un klusu grēksūdzi, bet "Alum alu" izpildījumā tā pārvērtās par kaut ko daudz dzīvespriecīgāku. Bišķi smadzenes man tas salauza, bet var arī tā. Arī oriģinālkompozīcijas bija gana baudāmas, īpaši "Vientuļš eju" un koncertu noslēdzošā "Ļeņingradas pagrabā". Jā, tā otrā bija dziesma bija tā, kas atklāja man, ka šo grupu tomēr zinu - tā savulaik bija "Radio Naba" topā, un to es klausos regulāri. Un man patika kā uz šo dziesmu viņi pārgāja no "Vēl vienu" uz šo. Līdz ar to varu teikt - pozitīvi, pozitīvi, pozitīvi, dažreiz gadās negatīvi, negatīvi, tomēr biežāk pozitīvi. Grupas uzstāšanās ir kārtīga ballīte, kura risinās gan uz skatuves, gan publikā. Ne gluži Hucs ar kompāniju, bet tāpat forši! Taču par negatīvi arī jāizsakās. Skaņa "Alum alus" koncertā man nepatika, instrumenti saplūda kopā, bija mazliet mucas sajūta (ar "Hosielu" turpat šādas problēmas nebija). Dziesmu teksti šiem, manuprāt, ir neveikli frāzēti, baigi jūt starpību, ja viņi spēlē citu mūziķu dziesmas, ka vārdu virtuozi "Alum alu" nav. Un uzskatu, ka viņi nemāk runāt ar publiku. Par pēdējo viedokļi mūsu kompānijā saskanēja - nesanāk tas nedz "Alum alu" solistam, nedz čalim, kas viņu mēģināja šajā aizstāt. Citējot citu Šubrovska grupu, "Kad nava ko teikt, var arī klusēt." Bet tāpat pozitīvi bija vairāk nekā negatīvi, varētu uz viņu koncertu aiziet vēl kādu reizi.

Gostiņu LKVB fenomens

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Fri, 27 Feb 2026 03:06:16 GMT

Kopš 1956. gada Gostiņi ir Pļaviņu pilsētas daļa, taču vairāk nekā 20 gadu garumā (no 1933. gada) tiem bija pilsētas statuss, pirms tam (no 1925. gada) — ciems. Vēsturiski tas veidojies kā ebreju amatnieku un tirgotāju miests Vitebskas guberņas tālākajā ziemeļrietumu stūrī izvirzījumā starp Vidzemes un Kurzemes guberņām. Kāpēc tieši tur un kāpēc — ebreju ciemats? Tās bija sekas Krievijas impērijas likumdošanai, kas noteica ebrejiem ierobežojumus iegūt īpašumus un tirgoties konkrētās valsts daļās, un tad nu Gostiņu atrašanās vieta bija stratēģiski izdevīga. Arī neatkarīgās Latvijas laikā Gostiņos vairāk nekā 50% iedzīvotāju bija ebreji, un vismaz sākotnēji viņiem bija nozīmīga loma pilsētas pašpārvaldē, taču ulmaņlaikos līdz ar latviskas Latvijas ideju, protams, pat vietās, kur latvieši bija mazākumā, visos atbildīgajos amatos varēja būt tikai pamatnācijas pārstāvji. Vācu okupācijas sākumā tos Gostiņu ebrejus (proti — pārliecinoši lielāko daļu), kuri nebija paspējuši aizbēgt uz Austrumiem, nošāva un apraka Kaķīšu purvā, un Gostiņus oficiāli pasludināja par "judenfrei". Neko vairāk šo domu neizvērtīšu, tik vien kā atkārtošu — tie bija vairāk nekā 50% Gostiņu iedzīvotāju.

Par Gostiņu futbolu valsts mēroga presē vairāk sāka ziņot 1933. gadā, kad Gostiņu LKVB uzņēma Latgales apgabala futbola savienībā un arī vispār šajā gadā futbola aktivitātes pilsētā sāka iet plašumā, un tieši perioda no 1933. gada dēļ tapis šis raksts. Pirms tam laikrakstos atrodamas vien dažas atsauces uz "Gostiņu žīdu futbola komandu", kas aizvadīja spēles ar tuvākās apkārtnes komandām. Neviena piesaukta uzvārda, un pat nav skaidrs — kādas organizācijas paspārnē šī komanda darbojās. Proti, tolaik nebija iedomājams variants, ka pastāvētu vienkārši "Gostiņu žīdu futbola komanda", tai vajadzētu atrasties kādas vietējās biedrības paspārnē. Gostiņos bija nodaļas vairākām Rīgā bāzētām ebreju biedrībām, futbola komandu teorētiski varēja veidot "Bar Kochba" vai "Trumpeldors". Iespējams, Latvijas Valsts vēstures arhīva fondos par attiecīgajām biedrībām varētu meklēt šīs futbola komandas pēdas, bet pārlieku optimistisks es nebūtu.

Tātad, interesantākais periods sākās 1933. gadā. Gostiņu futbola komandai klāt bija burtu savienojums LKVB, kas nozīmē "Latvijas Kultūras veicināšanas biedrība". Literatura.lv par šo organizāciju lasāms sekojošais:

Biedrība nodarbojas ar izglītojošu lekciju lasīšanu, t.sk. kareivjiem, skolēniem, kino paskaidrojumiem, jautājumu vakariem, koncertu rīkošanu, kā arī ar izdevējdarbību: starpkaru periodā Rīgā, tā publicē arī "Kultūras Vēstnesi" (1921-1925) kā biedrības žurnālu, izdod žurnālu "Skola Mājā". Biedrībai ir plašs nodaļu tīkls visā Latvijā. Pie biedrības pastāv arī jaunu aktieru trupa, kas izpilda I Latvijas Mākslas Aģentūras uzdevumus.

LKVB valsts mērogā ar futbolu sevišķi cieši saistīta nebija. Nodaļas tai bija daudzās Latvijas pilsētās, taču vismaz presē nav atrodamas nekādas liecības, ka citviet to paspārnē būtu darbojušās futbola komandas. Vienīgais izņēmums — Rīgā vidusskolu futbola turnīros spēlēja LKVB vidusskolas komanda. Līdz ar to var pieņemt, ka Gostiņu LKVB futbola komanda bija vietējās iniciatīvas rezultāts. Un, ja ņem vērā, ka tās sastāvā vairāk tomēr spēlēja latvieši, nevis ebreji, kamēr Gostiņos vairākumā dzīvoja ebreji, diezgan ticami, ka LKVB komandai bezvārda "žīdu komanda" patiešām bija par bāzi, tomēr to būtiski papildināja latviešu sportisti ne vien no Gostiņiem, bet arī no latviskajām Pļaviņām.

1939. gada 20. augustā Gostiņu futbola komanda atskatījās uz savas pastāvēšanas 15 gadiem, un laikrakstā "Sporta Pasaule" (31.07.1939) tam bija veltīta plašāka publikācija. Atbilstoši tai, Gostiņu futbola komandas dibinātājs bija Mendels Donhio, tāpat izcelts komandas goda priekšnieks, bijušais Gostiņu rajona ārsts, dr. Ēdelmanis. Šie divi arī ir nozīmīgākie ar Gostiņu futbolu saistītie cilvēki.

Īpaši jāizceļ Mendels Donhio, jo tieši viņš, manuprāt, bija tas, ka darīja Gostiņu futbola komandu īpašu. Neesmu pētījis, kāda bija Latvijas Kultūras veicināšanas biedrības ideoloģiskā puse (ulmaņlaikos to likvidēja/pārsauca par Latviešu biedrību, bet Gostiņu futbola komanda turpināja nest LKVB vārdu), bet acīmredzami tā nebija ebreju organizācija, un tās Gostiņu nodaļas biedru sarakstos ebreju uzvārdus meklēt būtu velti. Un tomēr, LKVB futbola komandā ne vien spēlēja vairāki ebreji (tas pats par sevi nebūtu nekas pārsteidzošs, šāda parādība, it īpaši provincē, bija novērojama), bet viens no viņiem arī bija oficiāli atzīts par komandas dibinātāju un pildīja tās priekšnieka pienākumus. Tā, savukārt, nepavisam nebija ikdienišķa parādība, it īpaši — pēc 1935. gada 15. maija. Par Mendelu Donhio kā futbolistu informācijas nav daudz — tajā pašā publikācija "Sporta Pasaulē" rakstīts: "Pirmajos gados M. Donchio pats kā futbolists spēlēja līdzi." Trīdesmitoajos gados presē vairākkārt atrodami LKVB komandas spēļu sastāvi, un tajos lielākoties atrodams arī uzvārds Donhio, taču lielākajā daļā tam vajadzētu būt nevis Mendelam, bet viņa jaunākajam brālim Henoham (par viņu — vēlāk). Atskaitē par svinīgo pasākumu Sporta Pasaules 1939. gada 24. augusta numurā teikts sekojošais: "Turnīra laikā spēlētāji sumināja ilggadējo, nenogurstošo Gostiņu futbola vienības vadītāju M. Donchio un kā pateicību Gostiņu pilsētas valdes un Latviešu biedrības vārdā balvas pasniedza pils. valdes loceklis K. Dolštroms." Tādējādi patiesībā pat, šķiet, sanāk, ka 15 gadu jubileju futbolā svinēja mazāk Gostiņu futbola komanda un vairāk — Mendels Donhio. Tāpat viņš darbojās pilsētas saimnieciskajā dzīvē, un bija arī žurnālists (tālab svinīgajā pasākumā viņu sveica arī laikrakstu "Hajnt" un "Segodņa" pārstāvji). M. Donhio bija arī ebreju skautu biedrības "Hašomer Hacoir" viens no galvenajiem aktīvistiem Gostiņos. Mendels un viņa sieva Rahila (dz. Buršteina), kas bija devītajā grūtniecības mēnesī, holokaustā nogalināti Alūksnē.

Otrs nozīmīgākais cilvēks Gostiņu futbolā bija Egons Ēdelmanis — ārsts, vācbaltietis. Ēdelmanis trīsdesmito gadu vidū bija galvenais futbola tiesnesis Gostiņos, kuram uzticēja tiesāt spēles arī tuvākajās pilsētās (piemēram, kad Rīgas "Vanderers" viesojās Jēkabpilī), un Gostiņu LKVB sporta sekcijā viņš vismaz daļu laika bija vadītāja amatā. Domājams, ka oficiāli par vadītāju Ēdelmanim būt bija vieglāk — jo viņš nebija ebrejs. Ne vēlāk kā 1941. gadā Ēdelmanis aizbrauca uz Vāciju, repatriējušos vācbaltiešu sarakstos viņu neatrodu, bet vācu laika presē atrodami sludinājumi, kur Ēdelmanis sūta sveicienos no Saksijas. Tālākais viņa liktenis nav noskaidrots, bet iespējams, ka viņš 1982. gadā miris Vācijā.

Kad rakstu par "Gostiņu futbola fenomenu", jāņem vērā — nav tā, ka Gostiņu futbolisti būtu sasnieguši kaut kādas pārākās futbola virsotnes, viņi spēlēja vājākajā no tā laika Latvijas futbola reģioniem (Latgalē, lai gan ģeogrāfiski Pļaviņas un Gostiņi ir Vidzemē, ģeogrāfiskā tuvuma dēļ Gostiņi saņēma atļauju piedalīties Latgales turnīros), pat Latvijas mērogā slaveni futbolisti tur neizauga, līdz ar to varētu jautāt — ar ko tad Gostiņu futbols bija tik īpašs? Pirmkārt, nekur citur tā laika Latvijā vienas futbola komandas ietvaros nebija tik plašas mijiedarbības starp latviešiem un ebrejiem. Otrkārt, Gostiņi bija viena no mazākajām Latvijas pilsētām, un tajā tomēr bija futbola komanda, kas ne vien bija reģionālās savienības biedre (un tādu piemēru nebija daudz), bet tā arī spēja pie sevis viesos aicināt cienījamus pretiniekus no Rīgas, kā arī Latvijas kausā sacentās ar Virslīgas futbolistiem. Līdz ar to — savam mērogam LKVB bija patiesi izcila komanda.

Lai raksturotu to, cik grūta bija futbola dzīve tādām mazām futbola vienībām - kā leģenda vēsta, uz savu vēsturē pirmo futbola spēli Gostiņu futbolisti uz 15 kilometrus attālo Krustpili pret vietējo "Hakoah" nokavēta vilciena dēļ Gostiņu futbolistiem nācās doties ar kājām.

Gostiņu zibensturnīrs

Pievērsīsimies Gostiņu LKVB sasniegumiem futbola laukumā. Domājams, nozīmīgākais futbola popularizēšanas pasākums bija tradicionālie futbola zibensturnīri, ko LKVB rīkoja no 1933. līdz 1939. gadam. Mūsdienās to sauktu vienkārši par vienas dienas turnīru, kurā sacenšas plašāks komandu skaits. Tā kā laukums, kurā notika spēles, parasti bija viens, spēļu ilgums bija neliels.

Lūk, ko par pirmo zibensturnīru rakstīja "Jēkabpils Ziņas" (13.09.1933):

Gostiņu futbola zibensturnīrā uzvar Kokneses komanda. 27. augustā Kultūras veic. b—bas Gostiņu nod. rīkoja futbola zibensturnīru ar b—bas dāvātā sudraba kausa izcīņu. Piedalījās 5 komandas: KV b. Gostiņu, Kokneses kult. b—bas, Krustpils armijas sporta klubs, Jēkabpils aizsargi, Jaunjelgavas Valsts karoga apvienība. Sacīkstes sākās plk. 1/2 12 un beidzās 6 vakarā. Katras sacīkstes ilgums 2x15 minūtes. (...) Izšķirošā cīņā, finālā, satikās Koknese ar Gostiņiem. Parastais spēles laiks beidzās neizšķirti 1:1 un tikai pagarinājumā koknesieši ieguva vēl vienus vārtus un līdz ar to uzvaru, iegūstot pirmo gadu ceļojošo kausu. Otrā vietā palika Gostiņas, kura zaudēja vienīgi Koknesei, uzvarot visas pārējās komandas. Koknesieši uzvarēja pelnīti, pierādīdami izcilu izturību un izkoptu balles techniku. Uzvarētāju komandas sastāvā spēlēja: Vinters, Liepiņš, Bitīte, Ziediņš, Pārums, Graudiņš, Skudra, Otlans, Dauge, Jansons. Labākais vīrs komandā bija uzbrucējs Kaņeps. Gostiņas kom. sastāvā: Brimmerbergs, Kuģevics, Vinters, Porietis, Bērziņš, Beķis, Donchio, Čurilovs, Vītoliņš, Godiņš, Kokins. (...) Pie turnīra noorganizēšanas nopelni enerģiskajam Donchio. Sacīkstes noskatījās ap 300 apmekl. Rīkotāji par panākumiem var būt apmierināti.

Loģiski spriežot, 1933. gadā spēlējušajam Donhio vajadzēja būt tam pašam turnīra organizētājam Mendelam. Viņa brālis Henohs bija dzimis 1921. gadā, un 12 gadu vecumā diez vai varēja spēlēt kopā ar pieaugušajiem. Tiesa, divus gadus vēlāk viņš jau noteikti bija LKVB komandas sastāvā, proti, par komandas dalībnieku kļuva nelielā vecumā. Par pārējiem šī sastāva futbolistiem neko daudz noskaidrojis neesmu. Domājams, ka vārtsargs Brimmerbergs būs bijis Marijas Brimmerbergas — Pļaviņu ģimnāzijas dibinātājas Marijas Brimmerbegas — radinieks. Čurilovs — ebrejs. Periodikā atrodams Gostiņu komandas sastāvs vēl kādā citā 1933. gada datumā, tur spēlētāju sarakstā ir arī Liepiņš, Reinholds un Jansons, bet spēlētāju vidū nav atrodami Vinters, Bērziņš un Beķis.

Turpmākajos gados komandu skaits un to sastāvs zibensturnīrā bija mainīgs. 1934. gadā piedalījās sešas komandas, atkārtoti uzvarēja Koknese. 1935. gada turnīrs ritēja Gostiņu futbola komandas 10 gadu atceres zīmē, kas liecinātu par komandas izveidi 1925. gadā, šajā reizē turnīrā spēlēja sešas komandas, tai skaitā divas no Rīgas (komandu saraksts nesaskan ar turnīra reklāmas plakātu), pirmo vietu ieguva "Rīgas Manufaktūra", otro — Rīgas "Tempo". Par 1936. gada turnīru zināms, ka tajā piedalījās vairāk nekā 10 komandas, atkal uzvarēja "Rīgas Manufaktūra" (un, ka 3. vietu ieguvušās "Tempo" sastāvā bijuši vairāki Virslīgas futbolisti). Gana spēcīgu Rīgas futbolistu līdzdalība liecina, ka Gostiņu zibensturnīrs bija gana labi organizēts un par balvām tajā bija vērts cīnīties. 1937. gadā notika jubilejas, piektais, zibensturnīrs. Turnīrs sākās ar vienību kopīgu gājienu uz sporta laukumu un pulcēja rekordskaitu apmeklētāju — 700 cilvēku. Finālā spēlēja Rīgas "Tempo" un Daugavpils LSB, uzvarēja rīdzinieki. 1938. gadā latiņu izdevās pacelt vēl augstāk — jau 1000 skatītāju (aptuveni tikpat, cik Gostiņos bija iedzīvotāju!). Turnīrā sumināja pieredzējušākos Gostiņu futbolistus — N. Vestermani un J. Kuģi. Finālā tikai otro reizi turnīra norises vēsturē tika Gostiņu futbolisti, sacenšoties ar Strazdumuižas komandu, ar 2:1 uzvarēja rīdzinieki. Domājams, ka Strazdumuiža bija tā pati "Manufaktūra", kas Gostiņos spēlēja arī iepriekš (Strazdumuižas kokvilnas manufaktūras komanda bija viena no spēcīgākajām vienībām Rīgas 1. līgas turnīrā). Sportistus apbalvoja M. Donhio kopā ar turnīra vadītāju un tiesnesi E. Ēdelmani. Visubeidzot, 1939. gada turnīrs ritēja Mendeļa Donhio sveikšanas zīmē. Atskaitē par turnīru lasāms, ka tajā piedalījās 12 komandas, klāt bija 1500 skatītāju (!), bet par uzvarētājiem atkal kļuva Strazdumuižas futbolisti.

Arī 1940. gada septembrī Gostiņos bija plānots zibensturnīrs, tomēr presē nekādas reālas liecības šādam faktam nav atrodamas, ticams, ka to pēdējā brīdī atcēla.

Gostiņu LKVB Latgales meistarsacīkstēs

Latgales apgabala futbola savienībā (LAFS) Gostiņu LKVB uzņēma par kandidāti 1935. gadā pavasarī, un tas pavēra futbola komandai tiesības piedalīties Latgales meistarsacīkstēs. Par šo spēļu rezultātiem laikrakstos sniegtā informācija bija skopa. Tā, par 1935. gadu zināms vien tas, ka Gostiņu komanda ar 1:3 zaudēja Krustpils aizsargriem. 1936. gadā Gostiņu LKVB kļuva jau par pilntiesību LAFS biedru. Pirmajā līgas spēlē Gostiņu komanda ar 1:6 zaudēja Jēkabpils aizsargiem, "Jēkabpils Vēstnesis" (21.05.1936) par Gostiņu komandu rakstīja sekojoši: "Kā jau tas bija paredzams Gostiņu komanda bija vājā pretinieks jēkabpiliešu vienībai, jo viņu spēle bija ļoti bāla, kas kopi ar bedraino laukumu un vienu otru skaļu futbola "speciālistu" publikā, atstāja ļoti primitīvu un nožēlojamu iespaidu. Panāktie "goda" vārti laukuma nopelns un par zaudētiem 6 vārtiem tie var apmierināties, ka tik vien." Te gan, protams, jāņem vērā informācijas avots — Jēkabpils avīze raksta par spēli pret Jēkabpils komandu. Ar 1:6 Gostiņu futbolisti piekāpās arī Krustpils aizsargiem (vienīgo vārtu autors — uzbrucējs Vītoliņš). Atbildes spēlē Krustpilī cīņa bija sīvāka — Gostiņi zaudēja tikai ar 0:1. Latgales meistarsacīkšu Daugavas novadā LKVB ieņēma trešo vietu trīs komandu konkurencē.

Šķiet, ka 1937. gadā Gostiņu komanda Latgales meistarsacīkstēs nepiedalījās (iespējams, ka šādas pasivitātes cēlonis bija 5. maijā notikušais ugunsgrēks, kas nopostīja aptuveni ceturto daļu māju Gostiņos). 1938. gadā Gostiņi spēlēja Latgales meistarsacīkšu zonā, kur gan bija tikai divas dalībnieces, Gostiņi bija vājākā no tām (aiz Jēkabpils aizsargiem).

1939. gadā LKVB pirmo reizi spēlēja Latgales meistarsacīkšu fināla grupā (organizatorisku pārkārtojumu dēļ), kas ļāva sacensties ar reģiona labākajām komandām. Topošajiem turnīra uzvarētājiem Daugavpils dzelzceļu aizsargiem Gostiņu komanda savā laukumā zaudēja ar 0:7, pret Daugavpils ASK rezultāts bija labāks — 1:5, toties pavisam smagu zaudējumu nācās piedzīvot Rēzeknē pret vietējā aizsargu pulka komandu — 1:9. 1940. gada Latgales meistarsacīkstes uzsākt nepaspēja.

Gostiņu komandas spēles Latvijas kausā

Latvijas kausa izcīņa mazāk vērienīgā formā, sākotnēji ar Rīgas kausa vārdu, risinājās jau kopš divdesmitajiem gadiem, taču patiešām nozīmīgs šis turnīrs kļuva 1937. gadā, to pārdēvējot par Kārļa Ulmaņa dāvāto Latvijas kausu, un šīs iniciatīvas rezultātā Latvijas futbols pat pārgāja uz Ei'ro'pā izplatīto praksi sezonu sākt rudenī un beigt pavasarī. Tāpat dalība Latvijas kausā oficiāli reģistrētām futbola komandām no šī gada kļuva obligāta, kamēr iepriekš vienības tajā piedalījās brīvprātīgi un, ja izloze pretī deva tālāku izbraukumu, bieži samierinājās ar zaudējumu bez spēles. Atšķirībā no mūsdienām, jau no pirmajām kārtām kausa izcīņā iesaistījās visas spēcīgākās komandas, līdz ar to mazajām provinces komandām radās iespēja sacensties pat ar Virslīgas komandām.

Tieši šādu pretinieku savā pirmajā dalībā Latvijas kausā pretī dabūja Gostiņu LKVB. 16. Jelgavas APSK gan tikai nupat bija ieguvusi tiesības spēlēt Virslīgā (debitēja tā tur 1937. gada rudenī), tomēr, protams, tā bija spēkos ar Gostiņu futbolistiem nesalīdzināma komanda, un likumsakarīgi uzvarēja ar graujošu rezultātu 10:0. Kādos sastāvos spēlēja abas komandas nav zināms, taču jelgavnieku sastāvā potenciāli būtu varējis piedalīties 1930. gada Latvijas meistars RFK sastāvā Leonhards Kalsons.

Arī 1938. gadā Gostiņu futbolisti kausā sacentās ar spēcīgu pretinieku, taču labā ziņa — šoreiz viņi spēli varēja aizvadīt savā laukumā. Gostiņu LKVB sacentās ar Nodokļu departamentu — Rīgas 1. līgas augšgala komandu, faktiski — tikai nedaudz vājāku vienību kā pērnā gada pretinieki Jelgavā. Savās mājās Gostiņu futbolisti spēja izrādīt cienīgāku pretestību, spēles gala rezultāts 2:6.

1939. gadā Gostiņu futbolistiem izdevās pirmo reizi Latvijas kausa izcīņā vienu kārtu pārvarēt — izloze pirmajā kārtā viņiem pretī deva vājo Kuldīgas "Makkabi" komandu. "Sporta Pasaule" (12.06.1939) rakstīja: "Gostiņos viesojās Kuldīgas Makkabi futbolisti, kas tomēr nespēja uzrādīt sevišķu pretestību krietni spēlējošai Gostiņu LKVB vienībai. Gostiņieši savās mājās uzvarēja ar augstu 6:1 (2:0) rezultātu. Arī nākošā cīņā gostiņieši tiksies ar Makkabi vienību, bet šoreiz tikai ar šīs biedrības Liepājas nodaļu." Liepājnieki izrādījās spēcīgāki, atkal citēju "Sporta Pasauli" (26.06.1939): "Gostiņos viesojās Liepājas Makkabi vienība un sacentās ar Gostiņu LKVB izlasi. Interesantā cīņā 1. puslaiks noslēdzās 1:1 neizšķirti. Otrajās 45 minūtēs pārsvars bija skatāms liepājnieku pusē. Puslaika vidū uznāca briesmīgs negaiss, kāds Gostiņos gadiem ilgi nav redzēts. Kā spēlētāju, tā arī skatītāju vidū izcēlās gandrīz vai panika. Kad vēl bija atlikušas līdz cīņas beigām 10 minūtes, tiesnesis bija spiests sacensību pārtraukt, jo negaisa neaprima, bet vēl pavairojās. Brīdī, kad spēli pārtrauca, rezultāts bija 4:1 Liepājas Makkabi vienības labā. Sacensībā bija klāt ap 300 skatītāju."

Bija iecerēts, ka 1940. gada Latvijas kausa izcīņā vispirms komandas sacentīsies reģionu ietvaros, Gostiņiem kā pirmā bija ielozēta spēle pret Daugavpils "Trumpeldora" komandu, taču Latvijas okupācijas dēļ turnīra izspēli apturēja.

Rīgas komandu viesošanās Gostiņos

Pāris reizes Gostiņos viesojās Rīgas "Trumpeldora" (ebreju cionistu) komanda, lai tiktos ar LKVB, kas apstiprina arī vietējās komandas saistību ar ebrejiem un motivāciju ar šādām komandām spēlēt. Tomēr lielākais notikums bija "Riga Wanderer" Virslīgas komandas draudzības spēle Gostiņos 1937. gadā. Presē teikts, ka RV tur ieradies "pilnā Virslīgas sastāvā". Precīzs sastāvs gan nav sniegts, bet pieminēts, ka spēlē, kas noslēdzās ar 9:1, Gostiņu futbolistiem izdevās pārspēt Bebri, proti, Latvijas izlases vārtsargu, kas savas karjeras laikā jau pēc Otrā pasaules kara uzspēlēja arī Francijas augstākajā līgā.

Ievērojamākie futbolisti

Pieejamais informācijas daudzums par Gostiņu futbolu nav pietiekami bagātīgs, lai varētu ar drošu pārliecību izcelt futbolistus, kam bija lielākie nopelni tās pastāvēšanas laikā. Presē atrodamā informācija man teiktu, ka jāizceļ četri: Nisons Vestermanis, J. Kuģis, Vītoliņš un Henohs Donhio. Par katru no viņiem pieejamās informācijas apjoms ir atšķirīgs, bet ne sevišķi liels.

Nisons Vestermanis. Vestermaņi bija viena no nozīmīgākajām Gostiņu dzimtām. Morduham Vestermanim piederošā ādu ģērētava bija lielākais uzņēmums Gostiņos ar lielu strādnieku skaitu. Kāda tieši bija Nisona Vestermaņa radniecība ar Morduha Vestermaņa ģimeni, nezinu, iespējams, viņš bija kāds brālēna dēls (vai pat mazdēls). Par viņu kā futbolistu zināms sekojošais: Vestermanis dēvēts par populārāko Gostiņu futbolistu, 1938. gadā viņš kopā ar J. Kuģi saņēmis apbalvojumu no Latgales apgabala futbola savienības tās 10 gadu jubilejā. "Sporta Pasaulē" publicēta fotogrāfija, kurā redzami abi futbolisti (taču tās kvalitāte neļauj atpazīt sejas). Vestermanis bija ievēlēts Gostiņu pilsētas domē.

J. Kuģis. Apgalvots, ka viņš komandā spēlēja no tās pirmsākumiem, trīdesmito gadu beigās bija tās kapteinis. Apbalvots kopā ar Vestermani. Līdz ar to šķiet racionāli pieņemt, ka Kuģis un Kuģevics, kas trīsdesmito gadu sākumā piesaukts LKVB sastāvā, bija viens cilvēks (arī Periodikā atradu kādu sievieti Gostiņos, kurai bija šāds dubultuzvārds).

Vītoliņš. Piedalījies visās Gostiņu LKVB spēlēs, kurām publicēts sastāvs. Dēvēts par komandas labāko uzbrucēju, vairākkārt — vienīgo vārtu autors spēlēs, kad komanda piedzīvojusi smagu zaudējumu. Nekas vairāk par viņu nav zināms. Iespējams, Jānis Vītoliņš, kuru savās atmiņās par Gostiņiem kordiriģente Ausma Drule raksturoja kā "visulabāko vārtsargu".

Henohs Donhio (1921—1993). Viens no gados jaunākajiem LKVB futbolistiem, taču presē izcelts par spēles kvalitāti. Trīsdesmito gadu otrajā pusē pārcēlās uz Rīgu, tur spēlēja "Trumpeldora" komandas sastāvā. Otrā pasaules kara laikā evakuācijā. No Henoha mazmeitas Ksenijas Donhio uzzināju, ka evakuācijā Gorkijā, kad par Henohu atklājies, ka viņš spēlējis "cionistu komandā" ("Trumpeldors" bija ļoti pārliecinoši cionistiska organizācija, vairākus tās līderus padomju vara represēja, bet pēckara gados viņi dēvēti par "ebreju fašistiem"), nosūtīts uz soda bataljonu, brīnumainā kārtā izdzīvojis. Pēc kara atgriezās Rīgā, bija dzīvokļu pārvaldes ekspluatācijas daļas direktors. Visu mūžu palicis futbola fanātiķis.

Futbolistu saraksts

Futbolisti, kuru uzvārdi atrodami preses publikācijās par Gostiņu LKVB. Saraksts, protams, nav pilnīgs, un tajā iespējamas neprecizitātes, vienu un to pašu uzvārdu mēdza pierakstīt dažādos veidos, līdz ar to iespējami gadījumi, kad viens uzvārds patiesībā nozīmē divus cilvēkus, bet divi uzvārdi — vienu.

J. Kuģis / Kuģevics, J. Vinters, Ozoliņš, J. Čurilovs, Mendels Donhio, M. Vaļkovskis, Brimmerbergs, A. Porietis, Bērziņš, Beķis, Vītoliņš, E. Godiņš, Kokins, Liepiņš, Porietis, Reinholds, Jansons, Aleksandrs Romāns, Galakrodziņš, Grundmanis (Gruntmanis?), Ošiņš (Osītis), Nisons Vestermanis, Račins (Raciņš?), Paļikevičs, K. Cederštrēms, Libers, Strads, Skudra.

Komandas trofejas

Kad LKVB 1939. gadā likvidēja un pievienoja Latviešu biedrībai, līdzās citām lietām, kas bija piederējušas vecajai organizācijai, jaunajiem īpašniekiem nodeva futbola komandas balvas, kuru saraksts saglabājies lietā Latvijas Valsts vēstures arhīvā:

1. 1 gab. ozolkoka alus kauss sidraba kaluma ar dzintarzīmēm.
2. 1 gab. stikla karafe ar iesaiņojumu, "kastīti".
3. Papīra sidraba nazis.
4. Galda tintnīca ar presi.

Beigas

1940. gada 6. oktobrī Gostiņos notika futbola spēle ar izkārtni "Pilsētu sacīkste. Gostiņi — Rīga". Rīdzinieku sastāvs bija iespaidīgs - Virslīgā pēdējo vietu ieņēmusī RKSB (Rīgas krievu sporta biedrība) pastiprināta ar "Rīgas Vilku" futbolistiem Vladimiru Šeino un Albertu Ziemeli. Rīdzinieki uzvarēja ar 12:4. Diemžēl par Gostiņu komandas sastāvu nekādu informāciju prese nesniedza. Tikām 20. oktobrī, kad Gostiņi sacentās ar Līvāniem, "Brīvā Daugava" (22.10.1940) jau ziņoja, ka: "Gostiņu vienībā piedalījās ari vietējo Sarkanarmijas daļu futbolisti." Un to vairs par Gostiņu pilsētas komandu, manuprāt, uzskatīt nevar, līdz ar to uzskatu šo par brīdī, kad likt punktu LKVB vēsturei.

Kas notika pēc tam?

Līdz ar ebreju kopienas iznīcināšanu uz laiku futbols Gostiņos pazuda, tas atjaunots jau pēckara gados, taču Gostiņu "Spartaka" vēstures pētniecība man nešķiet interesanta, domājams, ar LKVB komandu tam daudz kopīga nebija. Taču būtiski — arī mūsdienās Pļaviņu DM futbola komanda savas mājas spēles aizvada Gostiņu stadionā — proti, Pļaviņu futbola sirds, kā bija Gostiņos, tā arī tur ir palikusi.

Izmantotā literatūra un avoti

Nepublicētie materiāli un arhīvu dokumenti

* Donhio dzimtas atmiņas, pieraksti un fotogrāfiju kolekcija.
* Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA) 2377-1-79, LKVB. Lieta par Gostiņu nodaļas dibināšanu un darbību.
* Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA) 2377-1-80, LKVB. Lieta par Gostiņu nodaļas likvidāciju.

Pētnieciskie darbi un izdevumi

* Luksa, Elīza; Skrabutena, Beāte. Ebreji Gostiņos 19.–20. gs. Pētniecības darbs.

Publikācijas periodikā

* Treji Vārti. Gostiņi — jaukākā vieta pasaulē. 01.01.1988.
*Publikācijas laikrakstos Sporta Pasaule un Daugavas Vēstnesis.

Koncerts Vientulības festivālā

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Sun, 15 Feb 2026 19:45:52 GMT

Vientulības festivāla ietvaros nobaudījām ne vien "Sērunādi", bet arī profesora Apses priekšnesumu. Kas tas tāds - profesors Apse? Tas ir kāds matemātikas profesors, kurš zina, ka par jūtām runāt nevajag, bet kurš, kā jau katrs cilvēks, kurš piespiedu kārtā ir kļuvis vientuļš, tev savus stāstus par to, cik dzīve ir netaisnīga, kādas kuces ir visas sievietes un jo īpaši - tā konkrētā, kas salauzusi viņa sirdi, tev stāstīs atkal un atkal, neatkarīgi no tā, vēlies tu tos dzirdēt vai nē. Un skaidrs taču, ka tu nevēlies - bet tu tak esi viņam labs draugs un tālab tas ir tavs pienākums profesoru Apsi uzmundrināt, apstiprināt, ka viņam ir pilnīga taisnība, apsolīt, ka viss būs labi un tā tālāk. Kurš gan no mums savas dzīves laikā nav kādu reizi bijis profesors Apse? Par sevi noteikti varu teikt - o, jā, es esmu bijis profesors Apse! Un, protams, tikai ar laiku tu (proti, profesors Apse) sāc apzināties, ka pats lielā mērā esi bijis savas (ne)laimes kalējs un ka apkārtējo pasauli vari vainot tikai līdz kādam līmenim, kas nemaz nav tik augsts. Un tas nemaz nav tik jauki, jo tev (profesoram Apsem) kaut kādā mērā patīk ciest. Un, ja tu esi profesors Apse, tad, iespējams, tev patīk ciest un radīt dziesmas. Par to tad arī ir šis stāsts. Tagad tu man jautāsi - paga, ko tu te sāki rakstīt, kaut kādu personīgo grēksūdzi vai kā? Un es tevi nomierināšu, nē, nē, šis tiešām nav par mani šajā dzīves stadijā, tas ir koncerta muzikālā vēstījuma atstāstījums. Proti, Linards Kalniņš "Vientulības festivāla" ietvaros prezentēja savu solo dziesmu ciklu, kas nesen Profesora Apses vārdu. Šīs dziesmas pats to autors izpildīja uz flīģeļa, kura pārvietošanā līdzās komponistam piedalījos ne vien es, bet arī Kārlis Vērdiņš - kā gan lai nepalielies, ka esi nesis flīģeli kopā ar Vērdiņu? Tuvāk koncerta beigām iesaistīto personu skaits pieauga - sākumā pievienotās Toms Gaļinausks uz bungām, bet pēc tam arī Antuanete Prince un Daniela Rozmisa kā vokālistes, un pašās beigās - arī Renāte Kalniņa, tālab koncerta noslēgumā gandrīz vai varēja teikt, ka Linards uzstājās kopā ar kori. Kā jau to varētu sagaidīt no šī konkrētā mākslinieka, muzikālais un tekstuālais saturs atradās kaut kur uz robežas starp "šis ir pavisam nenopietni" un "šis ir absolūti nopietni, varbūt pat traģiski". Nojaušu, ka melodijās netrūka atsauču un kultūrcitātu, bet šajā reizē man galīgi nebija noskaņojuma meklēt pavedienus (patiesībā - neesmu drošs, ka šāds noskaņojums man vispār ir sevišķi raksturīgs, es tomēr mūzikā esmu absolūti neizglītots un vados galvenokārt pēc principa "šis mani uzrunā" un "šis ir kaut kāds sūds"), lai gan... atkal jau mēdz būt dažādas situācijas. Bet nu šajā reizē man tiešām vispār nešķita svarīgi saprast, vai Linards šajā reizē ir palicis uzticīgs savai nosliecei veidot jaunus stāstus no vecām sastāvdaļām vai arī izvēlējies citu pieeju, jo mani pietiekamā mērā uzrunāja jau pats stāsts un tas, kā tas tika pasniegts. Protams, tajā, kas notiek cilvēkā iekšā, tu neieskatīsies (ja vien neesi ķirurgs) un pa svešu privāto dzīvi arī sevišķi nerakājos, līdz ar to - kā man zināt, vai patiešām Profesors Apse ir Linarda alter ego, tādā ziņā, ka tas ir stāsts par pašu Linardu un viņa pārdzīvojumiem (no savas pieredzes varu teikt, ka Eižena Pakša nedienas, cik man zināms, nav manas nedienas), bet - vai tas maz ir svarīgi? Proti, lai stāsts būtu patiess, tam ne vienmēr ir jābūt objektīvajā realitātē balstītam. Un profesora Apses vēstījums man šķita patiess. Un muzikāli rotaļīgs, ar labu komunikāciju ar auditoriju (tas man koncertos bieži šķiet svarīgāk par tehniskā izpildījuma kvalitāti), ar ironiju un pašironiju, un tā tālāk. Jā, publikā bija cilvēki, kas dziesmas zināja un dziedāja līdzi, lai arī šis bija pirmatskaņojums, un tas bija forši - proti, auditorija, kas spēj iesaistīties, tas vienmēr ir pluss. Nezinu, kādi ir paša mūziķa plāni attiecībā uz profesora Apses muzikālā veikuma tālāko dzīvi, taču gribētos cerēt, ka šī nebija pēdējā reize, kad šīs dziesmas izskanēs. Protams, es jūtos gandarīts, ka mums bija tā iespēja būt klāt pirmatskaņojumā, bet novēlu, lai arī citiem būtu iespēja ar profesoru Apsi iepazīties personīgi.

Performance Vientulības festivālā

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Sun, 15 Feb 2026 05:30:14 GMT

Ja tev kāds vaicātu: kāds ir labākais veids, kā pavadīt Valentīndienas vakaru, ko tu atbildētu? Viens variants, protams, būtu ballītē pie Valentīna Jeremejeva. Taču ko darīt, ja viņš tevi ciemos neaicina? Tad, protams, atliek vien doties uz Vientulības festivālu, kas šogad norisinājās fon Stricka villas telpās. Tiesa, nelāgā daļai šai padarīšanai ir tajā, ka nekur nav teikts, ka šāds festivāls būs vēl. Proti, šis varētu viens no bezjēdzīgākajiem ieteikumiem, ko es jebkad kādam varētu būt devis: ieteikt apmeklēt pasākumu, kas ir jau noticis. Bet tas ir tikai cilvēcīgi - lielīties, sak, es pieredzēju kaut ko šādu, bet tev tas nespīd! Tad nu šādi arī rīkošos. Tātad, Vientulības festivāla ietvaros apmeklējām supergrupas (tā to dēvēja Linards Kalniņš) "Sērunāde" uzstāšanos, kas drīzāk saucama par performanci, nevis koncertu. Uzreiz jāizsaka milzu pateicība manam tētim, kas nodrošināja iespēju Marinai un man šajā sestdienas vakarā Vientulības festivālu baudīt divatā. Jāatzīst, neesmu drošs, ka šis pasākums būtu šķitis tik ļoti baudāms, ja izrādītos, ka man uz to jāiet vienam. Ok, šī droši vien būtu tā reize, kad viens es iet negribētu, jo, sasodīts, atstāt otro pusīti vienu Valentīna dienā, pašam dodoties uz pasākumu, kurā (vismaz teorijā) vajadzētu būt daudz vientuļām dvēselēm, ja tā nav uzprasīšanās uz nepatikšanām un uz scenāriju "varbūt tu esi pelnījis būt vientuļš?", tad es nezinu, kas ir šāda uzprasīšanās. Ā, varbūt zinu gan - ja tu pēc medaļas izcīnīšanas Olimpiskajās spēlēs intervijā televīzijai izstāsti, ka esi nokrāpis draudzeni un to tagad nožēlo, tā varētu būt lielāka uzprasīšanās. Bet, no otras puses, tad tu esi olimpiskais medaļnieks, un vēl biatlonā turklāt, gan jau, ka šīs atklāsmes rezultātā ne viena vien cita zeltene šo interpretēs kā uzaicinājumu. Paga, par ko es mēģināju sākt rakstīt? "Sērunādi" veidoja Linards Kalniņš, Antuanete Prince, Daniela Rozmisa, Justīne Sloka, Juris Simanovičs, Oskars Moore un Toms Gaļinauskis. Precizēt, kādu instrumentu spēlēja katrs mūziķis, būtu neiespējami, jo notika ļoti daudz rokāžu, maksimums te varētu runāt par "pamata instrumentu" un pat to - ne katram mūziķim. Stabilākās vērtības noteikti bija Linards Kalniņš ar sintezatoru un Toms Gaļinausks ar ģitāru, taču Toms diezgan regulāri bija pie bungām, kur tāpat bieži bija novērojams Juris Simanovičs. Dziedāja arī visi, un priekšnesuma performances daļā arī piedalījās visi. Ā, nē, bija viens dalībnieks, kura loma bija nemainīga - tas bija Oskars Moore. Cilvēki, kam gadījies būt "Nielslena Lielsliena" koncertos, zinās, ko parasti dara Oskars - viņš ir skatītāju deju vadītājs, un ar to viņš nodarbojās arī šeit. Ok, ne tikai ar to, jo viņš arī izplūcās ar Justīni Sloku un sakāvās ar Linardu Kalniņu, bet tā jau arī bija dejas performance. Zinot to, cik forši Oskars vada dejas NL koncertos, nav jāšaubās, ka arī te bija labi (kāds čalis aiz mums sūdzējās, ka zināms, ka viņš nemēdzot dejot, bet re - šodien jau otro reizi nākas). Kā jau var nojaust no pasākuma un grupas nosaukuma, tematiski šis bija stāsts par vientulību un samierināšanos ar to, kā arī to, ka iepriekšējās izirušās attiecības vairs kopā nesalīmēsi. Sākās gan viss tas ar mazliet citādu mīlestību - no mobilā telefona puses pret savu glāstītāju. Tiesa, atstāstītais attiecību modelis lika domāt, ka attiecīgais cilvēks tāpat pārāk aizraujas ar glāstīšanu - bet var jau saprast, ja tu esi atkarību raisoša ierīce, tu vēlies vairāk. Pirms šī koncerta man nebija ne mazākās nojautas, ko vispār no tā gaidīt - ne to, ka tā būs performance, ne to, ka būs oriģināls muzikāls saturs. Proti, es nebūt nebūtu bijis šokēts, ja šajā pasākumā būtu skanējuši tādi skaņdarbi kā "Tumaninē" vai "Mīlas stratēģijas", bet nē - nekā tāda tur nebija. Faktiski vienīgā dziesma, ko es pazinu, bija "Pievienojies mani", labāk zināma angļu mēlē un dziedāta Villes Vallo balsī. Jā - šo dziesmu būtu teicami, ja "Sērunāde" varētu kaut kā iemūžināt konservētā veidā. Bet patiesībā - ne tikai to. Jāsaka - visu cieņu par šīs programmas tapšanā ieguldīto darbu. Protams, nezinu, cik reižu tas viss bija mēģināts, bet tā tomēr bija gana sarežģīta saturiska programma ne tikai ar dziesmām, bet arī ar stāstu un performances daļu, un man nav vispār skaidrs, kā kaut kādā šādā pasākumā piekrita piedalīties Latvijas čempions introvertismā Juris Simanovičs (protams, varēja redzēt, ka viņš nejūtas sevišķi ērti tajos brīžos, kad ir jārunā). Iepaidi par priekšnesumu man ir paši labākie - un tā foršā gandarījuma sajūta, ka mēs bijām tur klāt un to pieredzējām. Ļoti feini, ka bija tāds Vientulības festivāls, paldies tiem kultūras žurnāliem, kas to organizēja (mans favorīts to vidū noteikti ir "Avīzes nosaukums"). Un sveicieni jubilejā Linardam Kalniņam, ar kura dzimšanas dienu sakrita šis pasākums! Bet par viņu - vairāk otrā koncerta aprakstā, par to mazliet vēlāk.

The City and Its Uncertain Walls

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Fri, 13 Feb 2026 20:30:59 GMT

Nav daudz autoru, kuru darbus es būtu lasījis tik daudz kā Murakami, turklāt viņš ir no tiem autoriem, kas diezgan daudz rakstījis liela apjoma grāmatas, pret kādām parasti esmu atturīgs, uzskatot, ka lielākoties mazā formā iespējams pateikt pat vairāk nekā lielā. Taču, ja jau kāds konkrēts autors ir pamanījies mani pārliecināt, ka viņam var uzticēties, tad esmu gatavs izņēmumiem. Protams, pārāk bieži grēkojot var gadīties, ka uzticība tiks zaudēta, un tad jau to atgūt nebūs viegli. Un ar Murakami ir tā, ka it kā es apzinos, sākot lasīt katru nākamo viņa grāmatu, ka nekā fundamentāli jauna tur nebūs, viņa paņēmienus es zinu, viņa tēlus es zinu, bet tas neko nemaina - atkal un atkal esmu gatavs iegrimt viņa radītajā pasaulē. Ar šo grāmatu gan diezgan ātri man radās absolūts sašutums: "Hei, šo es esmu jau lasījis!" Gadās jau, ka autors atkārto iepriekš radītas melodijas, bet šīs grāmatas gadījumā tas jau nu šķita pāri jebkādām robežām - to pilsētu aiz mūra, kurā ieiet var tikai, iepriekš atstājot savu ēnu, to es jau zināju no "Hard-boiled Wonderland/End of the World". Apskatos Wikipedia, nekas tur nav teikts par to, ka šī grāmata būt atvasināta no tās otras. Tikai - ka šāda nosaukuma stāstu Murakami uzrakstījis savas rakstnieka karjeras pirmsākumos. Skatos no otras puses - vai "Pasaules gala bez robežām" aprakstā būs kaut kas teikts, ka no tās Murakami atvasinājis vēl vienu romānu? Nē, atkal nekā tamlīdzīga, vien teikts, ka šo tēmu kāds japāņu grafiskais mākslinieks izmantojis, lai radītu mangu un anime. Un tad nācās meklēt Internetā, kur tomēr radu apstiprinājumu - jā, šajā grāmatā Murakami atgriezās pie sižeta, ko viņš bija uzsācis pirms vairākiem gadu desmitiem, taču vien pirmā no trim šī romāna daļām ir saistīta ar to veco romānu, kamēr turpinājums - tas ir jau pilnīgi citas dzīves pieredzes apveltīta Murakami darba auglis. Pareizāk, te runa par "Hard-boiled Wonderland" pārņemtās daļas - cik daudz romānā nonācis no 1980. gada garstāsta, man nav ne mazākās nojautas, jo to gan neesmu lasījis (atsevišķā grāmatā tas arī neesot izdots). Aizrauties ar sižeta atstāstīšanu šeit, manuprāt, nebūtu vērts, jo, no vienas puses, viss tur ir diezgan samudžināts, un no otras - lasītājam pašam ir jāizlemj, cik daudz no tā, kas grāmatā risinās, notiek galvenā varoņa galvā un cik - tajā pasaulē, kurā viņš mīt, vai varbūt - sapņos, kurus viņš lasa. Un Murakami te atsaucas uz Garsijas Markesa maģisko reālismu, kas dažam var būt reālisms parastais, proti, ja tu dzīvo tādā pasaulē, kurā tas maģiskais ir reāls. Bet vismaz kaut ko ieskicēt droši vien vajadzētu. Pirmajā daļā darbība risinās divās vietās un laikos (vismaz formāli) - galvenā varoņa pusaudžu gados viņa dzimtajā pilsētā, kur viņš kādā jaunrades konkursā ir iepazinies ar meiteni, kas kļūs par viņa mūža mīlestību, lai arī viņu draudzībai nebūs lemts būt ilgai. Paralēli šis pats varonis, nu jau vecumā pāri četrdesmit, ir nonācis mūru ieskautajā pilsētā, kur viņš strādā bibliotēkā par sapņu lasītāju. Un tur ir arī tā meitene, kura gan viņu neatceras, jo viņai nav ēnas. Un arī viņam nav, jo ēna jāatstāj ārpus pilsētas. Grāmatas otrā daļa risinās pilnībā ārpus pilsētas, varonim iekārtojoties strādāt kādā īpašā bibliotēkā "šajā realitātē", kura gan arī nav tā parastākā, ne velti iepriekšējajam bilbiotēkas vadītājam (un faktiski arī - mecenātam) nav ēnas. Un trešā daļa - atkal jau tajā otrajā Pilsētā. Dinamikas gan patiesībā nav daudz, grāmata ir diezgan apcerīga un lēna. Par ko īsti ir šī grāmata? Te ir plašas iespējas interpretācijai. Vienkāršakais variants to būtu nosaukt par piedzīvojumu romānu, kur varonis ceļo starp pasaulēm, bet tas būtu absolūti neprecīzi. Kaut kādā mērā tas noteikti ir jautājums par to, kas ir un kas nav reāls, un vai nomoda un sapņu pasaules ir nošķiramas un vai ir pamatoti teikt, ka tikai viena no tām ir īsta. Kas mani mazliet mulsina - tas ir grāmatas latviskais nosaukums. Angliski tās nosaukums ir "The City and Its Uncertain Walls", bet latviski - "Pilsēta un tās nedrošie mūri". Latviešu valodā "nedrošs mūris" izklausās pēc tāda, kuru var viegli pārvarēt, bet grāmatā tas nebūt tāds nav. "Neskaidrs" arī nebūtu tas vārds, kas man patiktu, līdz ar to varu teikt, ka par nosaukumu esmu nedrošs. Bet par grāmatu gan esmu drošs - lai arī manī kādu brīdi bija šaubas par to, vai patiešām Murakami joprojām ir mans autors un vai šī grāmata nav tikai otro reizi uzsildīta zupa, bet beigās nācās atzīt - viņš raksta par to pašu, bet tomēr kaut ko citu. Un kaut kāda sava doma viņam ir bijusi, kāpēc šis stāsts bija jāizstāsta vēlreiz, un mazliet citādāk kā iepriekš. Tagad gan man ir pārdomas - varbūt vajadzētu atkārtoti izlasīt "Brīnumzemi". Kā nekā iepriekšējo reizi es to lasīju pirms vairāk nekā 20 gadiem - raugoties no šīs grāmatas skatu punkta, būdams tuvu vecumā varonim grāmatas tajā daļā, kad viņš iepazīst liktenīgo meiteni, bet tagad es tuvojos tam brīdim, kad viņš pazaudēja un atguva savu ēnu (tur gan drusku jautājums, vai hronoloģija neaiziet pilnā inception). Tātad - man patika.

Kā Latvijas futbola klubi stāsta par gatavošanos jaunajai sezonai

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Wed, 11 Feb 2026 19:14:56 GMT

Par Latvijas futbolu daudziem tīk smīkņāt - gan gadījumos, kur tas ir vietā, gan arī situācijās, kad cilvēks vienkārši galīgi nav informēts un salīdzina mušas ar kotletēm. Man personīgi nav šaubu, ka salīdzinoši ar ne tik senu pagātni Latvijas futbola klubi ir kļuvuši daudz profesionālāki, sakārtotāki un vispār - patiešām diezgan daudz kur vietā ir vārds "futbola klubs", kamēr ne tik sen lielākoties tās bija "futbola komandas", kurām nebija ne dublieru, ne jauniešu futbola piramīdas. Un viens no aspektiem, kur šis profesionalitātes pieaugums ir izteikts, ir klubu komunikācija.

Lielā trijnieka ("Skonto", "Liepājas metalurgs", FK Ventspils) laikos tas bija itin normāli, ka futbola kluba mājaslapas saturu atjaunināja reizi pāris gados, tās saturs bija gandrīz ekskluzīvi krievisks, par kaut kādām aktualitātēm lielākoties neviens neziņoja un tā tālāk. Mūsdienās situācija ir gluži citādāka, mārketinga/komunikācijas darbs neapstājas nekad, arī starpsezonā, un informācijas ir daudz. Varbūt es neesmu sevišķā sajūsmā, ka par primāro komunikācijas avotu ir kļuvuši lielie soctīkli, kur tu kā satura veidotājs esi atkarīgs no viņa Majestātes Algoritma labvēlības un esi spiests pievērsties šamanismam, lai tavi ieraksti jaunumu lentē parādītos līdzās viltus ziņām, AI ģenerētām bildēm un putina/trampa propagandai, bet šajā reizē es vairāk gribētu pievērsties tam, ko katrs klubs vēsta šajā starpsezonā, cik kvalitatīvi un aizraujoši to dara, un izveidot Latvijas futbola klubu komunikācijas spēka rangu. Te paredzēts apskatīt visas Virslīgas komandas un dažas, interesantākās, no zemāku līgu pārstāvēm. Protams, pēc idejas prasības Nākotnes līgas komandām varētu būt zemākas (arī gatavošanās sezonai tām noteikti ir pieticīgākā apmērā nekā Virslīgas klubiem), taču šajā brīdī vērtēšu, ignorējot to, ka kādam ir lielāka vai mazāka rocība, jo ne jau tas, vai tev klubā ir algots profesionāls fotogrāfs, obligāti nodrošinās aizraujošu un informatīvu saturu. Sarakstā iekļāvu komandas, kas vai nu pagājušogad vai šogad spēlējušas Virslīgā vai Nākotnes līgā.

Nepētīšu visus soctīklus, jo tam man par maz kapacitātes, un stratēģijas klubiem var būt atšķirīgas, bet minimālo - FB (Tiktok, Twitteri, Threads un Bluesky nelietoju, Instagram lielākoties nebūs kā primārais, un ja jau skatos vienuviet, tad skatos vienuviet. Mastodonā diemžēl neesmu novērojis nevienu no LV futbola klubiem). Aplūkotas 22 komandas (10 no tām 2025. gadā spēlēja Virslīgā, 11 - Nākotnes līgā, viena - Otrajā līgā). Vismaz teorijā divām (Olainei un Augšdaugavai) šogad būtu jāpārceļas uz Otro līgu, bet vienai (Valmierai) - uz Nākotnes līgu. Kamēr tas nav noticis, protams, Hop nesaku. Sarindoju sākot ar, manuprāt, vājāko soctīklu klātbūtni, līdz augstākajai pilotāžai.

22. Augšdaugavas NSS

FB
Komandai no Ilūkstes saturs līdzīgā kvalitātē kā pērn laukumos - mājaslapas nav vispār, FB saturs parādās kopējā sporta skolas lapā, un par pieaugušo futbola komandu pagaidām šogad nulle informācijas. Protams, no komandas, kas zaudējusi vietas Nākotnes līgā, neko daudz es arī negaidītu.

21. Rēzeknes FA

FB
#vissirslikti. Savas mājaslapas nav, FB svaigākā informācija - pagājušā gada oktobrī vēsta, ka rītdien ir spēles diena pret Leevon/PPK. Katram gadījumam pārliecinājos, ka arī citos informācijas avotos (Instagram, Tiktok, Telegram - jā, Rēzeknei tāds ir!) nekādas aktuālas informācijas nav. Ja Rēzekne gatavošanos 2026. gada sezonai ir sākusi, nekas par to neliecina.

20. AFA Olaine

Mājaslapa; FB
Mājaslapas Jaunumu sadaļa ir diezgan mirusi (jau pāris gadus tur neko jēdzīgu nepublicē), bet vismaz ir kalendārs ar pārbaude spēlēm. Arī FB saturs nav izcils, bet par pirmo aizvadīto pārbaudes spēli kaut kāda minimāla informācija ir, tāpat par futbolistu stažēšanos ārzemēs. Šim līmenim - normāli.

19. FK Auda

Mājaslapa; FB
Saturs nedz kluba mājaslapā nedz FB nešķiet esam Audas prioritāte. Man nav skaidrs, klubam vispār šobrīd ir vai nav kāds cilvēks, kas atbildīgs par komunikāciju, bet vienlaikus - pat, ja šāda "dedicated" cilvēka nav, uzskatu, ka vismaz kādam tā iekšienē vajadzētu par šādiem jautājumiem rūpēties, jo arī vairākas amatieru komandas Latvijas futbolā šajā ziņā ir gaismas gadus priekšā Audai. "Audas" mājaslapa kopš pagājušā gada septembra šķiet iesalusi - par triumfu Latvijas kausā liecina vien bilde sākumlapā, bet pat Jaunumu sadaļā ierakstu tas neizpelnījās, ir apskatāma Virslīgas tabula, kas iesprūdusi pēc 23. kārtas (tajā pašā septembrī). Par gatavošanos jaunajai sezonai vēsta viens ieraksts mājaslapā, kur gan vismaz ir publicēts aptuvens pārbaudes spēļu saraksts (tiesa, bez datumiem). FB klubs kopš sezonas beigām publicējis tikai diva veida saturu: pateicies futbolistiem un treneriem, kuri klubā vairs nebūs 2026. gadā, kā arī sveicis spēlētājus dzimšanas dienās. Par treniņnometnēm ārzemēs un aizvadītajām pārbaudes spēlēm - nulle informācijas. Klubam, kas jau vairākus gadus pēc kārtas spēlē eirokausos un no kura spēlētājus regulāri sauc uz Latvijas izlasi, manuprāt, nepiedodami vājš līmenis. Kas gan saskan ar manu izpratni, ka "Auda" tās aktuālajā izpratnē ir tikai vispār nosacīti saucama par futbola klubu, bet vairāk ir Riga FC piedēklis un Latvijas futbolu ar savu eksistenci neizdaiļo.

18. Ogre United

Mājaslapa; FB
Vāji. Mājaslapā un FB ir informācija par izmaiņām treneru štābā un vienu pievienojušos spēlētāju, bet tas arī starpsezonā viss. Par gatavošanos jaunajai sezonai - nulle informācijas, ne tev pārbaudes spēles, ne jebkas cits. Vienīgais Virslīgas klubs, kuram Ogri liktu priekšā ir "Auda", jo vismaz aizvadītās sezonas laikā Facebook informāciju lika līdz pēdējai kārtai, nevis atmetās septembrī. Bet tāpat - diezgan vāji.

17. Skanstes SK

Instagram
Lai varētu jebko uzzināt par Skanstes aktualitātēm, nākas pārkāpt manus ierobežojumus Mājaslapa/FB. Skanste par saviem jaunumiem ziņo Instagram. Ir pārbaudes spēļu kalendārs, to sastāvi, vārtu guvēji, kaut kādas bildes no treniņiem. Idejiski man nepatīk, ka nepieciešams vēl vienā platformā sekot saturam, bet kopumā - nav slikti. Mīnuss tam, ka nav mājaslapas - nav vietas, kur iepazīties ar pilnu komandas sastāvu (tiesa, daļai, kam šāda sadaļa ir, tās saturs tāpat ir novecojis).

16. Riga Mariners

Mājaslapa; FB
Ja raugās uz šo kā Riga FC sistēmas projektu, tad komunikācijas ziņā izvēlētais ceļš ir fundamentāli atšķirīgs gan no Riga FC, gan no "Auda". Tam cilvēkam, kas atbildīgs par "Mariners" soctīklu saturu, piemīt pārmērīga mīlestība pret AI ģenerētiem video, bet tā ir gaumes lieta, bet vismaz ir kaut kāds saturs no treniņiem. Par pārbaudes spēlem gan nulle informācijas, tas bēdīgi. Līdz ar to - kaut kas ir, pieeja savdabīga, bet informatīvā puse brīžam pieklibo (un vairāk kā vienu AI video, manuprāt, tāpat likt nevajadzētu).

15. JFK Ventspils

Mājaslapa; FB
Mājaslapa vēsta, ka tā ir Futbola skolai "Ventspils", kamēr FB - Jaunatnes futbola klubam. Labi, lai nu paliek šīs atšķirības, bet Mājaslapā kaut kāda minimāla informācija ir - viens ieraksts par gatavošanos jaunajai sezonai, ar aptuveni ieskicētām pārbaudes spēlēm, kā arī sadaļa Kalendārs, kur ir ne tikai pieaugušo komandas spēles, bet arī dažādi jauniešu futbola notikumi. FB atrodams pārbaudes spēļu kalendārs un parādās paziņojumi par tuvākajām gaidāmajām spēlēm. Vienai spēlei publicēts arī kaut kāds komentārs, kamēr lielākoties spēles rezultāts (kur nu vēl vārtu guvēji un komandas sastāvs) publicēts netiek. Nākotnes līgas komandai - droši vien normāls līmenis, bet nekā izcila.

14. BFC Daugavpils

Mājaslapa; FB
Mājaslapā pēdējais jaunums - 2025. gada martā. Citas būtiskas lietas - kā saite uz biļetēm - lapā ir. FB saturs - ir informācija par jaunpienācējiem (minimālistiska), kā arī pārbaudes spēļu rezultāti bez sastāviem (un nākamo spēļu kalendāra nav). Cik var saprast, vairums futbolistu šajos mačos ir "Pārbaudāmie spēlētāji". Bilžu kvalitāte nav spoža, līdz ar to jāsaka - BFC saturs izskatās diezgan sērīgi. Cik zinu, iepriekšējos gadus bija sliktāk.

13. FK Smiltene/BJSS

FB
Mājaslapas nav. Saturs FB izskatās pārsteidzoši labi - ir pārbaudes spēļu grafiks, tajās spēlēs, kur Smiltene guvusi kādus vārtus, norādīti arī vārtu guvēji, reizēm gadās bildes no spēlēm.

12. JDFS Alberts

Mājaslapa; FB
Mājaslapā kaut kāds saturs ir - par līgumu ar Klāvu Kramēnu, par pagājušās sezonas labāko spēlētāju apbalvošanu. Tiesa, man ir jautājumi par lapas darbību - vai ielādes animācija ar Pacman ir nepieciešama, turklāt raksts "Uzsākam pirmsezonu" nemaz neveras vaļā. Iespējams, tāpēc, ka saitē uz to ir Emoji (!). FB tas pats saturs. Tā kā raksts par pirmsezonu vaļā neveras, pie saraksta ar pārbaudes spēlēm netieku (patiesībā - nezinu arī, vai šajā rakstā tam vajadzētu būt). Līdz ar to iespaids līdzīgs kā par Albertu pērn - var redzēt tiekšanos uz Virslīgu, bet kaut kas līdz galam nav nostrādāts (gluži kā RTU stadionā pārspēlē pret Grobiņu).

11. FK Tukums 2000

Mājaslapa; FB
Mājaslapā ir apraksts par aizvadītu pārbaudes spēli, kurā pat iekļauta pēcspēles intervija ar pirmo starpsezonas vārtu autoru Raivi Ķiršu. Facebook ierakstu ir vairāk - par sastāva izmaiņām, pārbaudes spēļu rezultāti. Komandas sastāvu šajās spēlēs gan nav, tāpat netiek ziņots, kad un kādas pārbaudes spēles gaidāmas nākotnē.

10. Super Nova

Mājaslapa; FB
Mājaslapā ir atskats uz 2025. gada sezonu, par gatavošanos jaunajai nav nekā. FB satura ir diezgan daudz - fotogalerijas no treniņiem, pārbaudes spēļu rezultāti, sastāva komplektācija. Saraksta ar pārbaudes spēlēm nav, un arī pirms spēlēm nekādas informācijas par to norisi nav.

9. FK Grobiņa

Mājaslapa; FB
Mājaslapā sadaļa "Jaunumi" ir nestrādājoša/tukša, līdz ar to šī nebūs īstā vieta, kur uzzināt Grobiņas futbola komandas aktualitātes. Grobiņas aktualitātes var uzzināt FB. Bildes, sastāvs, pārbaudes spēles. Ir vārtu guvēji - tas pozitīvi. Tāpat - pirms spēles ir ieraksts, kas vēsta, ka šodien būs spēle un kur. Sastāvu nav, tāpat nav kalendāra.

8. Valmiera FC

Mājaslapa; FB
Mājaslapa diemžēl kopš pagājušās sezonas beigām nav atjaunināta, toties FB ir gan pārbaudes spēļu kalendārs, gan aizvadīto spēļu rezultāti, gan šis tas no treniņprocesa. Par pārbaudes spēlēm gan nekā vairāk kā rezultātu nav, ne sastāvu, ne vārtu guvēju. Protams, ņemot vērā, ka Valmiera 2025. gadā bija Otrās līgas komanda, šajā ziņā pārāk piekasīgs nebūšu.

7. Mārupes SC

Mājaslapa; FB
Mārupe ir viena no tām organizācijām, kas par informāciju un mārketingu domā jau ilgāku laiku, līdz ar to tur viss principā ir kārtībā. Mājaslapā sadaļā Jaunumi saites uz Instagram ierakstiem, Facebook pieejama informācija par aizgājušajiem un atnākušajiem spēlētājiem, ir pārbaudes spēļu kalendārs, atsevišķām pārbaudes spēlēm pat vārtu guvumi. Fotogrāfijas izskatās gana profesionālas, kaut kādas super odziņas tam visam saturam nav, bet absolūti nav kam piesieties. Pārbaudes spēlēm publicē sastāvus (jā, protams, ir "Pārbaudāmais spēlētājs" sarakstā, bet tas šķiet ok).

6. FS Jelgava

Mājaslapa; FB
Mājaslapā ir raksti par sagatavošanās spēlēm un futbolistu pārejām. Jaunākajā rakstā par pirmo pārbaudes spēli ir kalendārs ar nākamajām spēlēm. Arī FB saturs kvalitatīvs - pirmkārt, pārbaudes spēļu kalendārs ir sadaļā "Featured", proti, uzreiz ieraugāms (un ir arī dublieru pārbaudes spēļu grafiks!). Arī citādi saturs tur ir labs - bildes no treniņprocesa, jaunpienācēji utt. Nez kādēļ gan nav atskaites par 7. februāra pārbaudes spēli.

5. Leevon PPK

Mājaslapa; FB
Mājaslapā pie jaunumiem ir informācija par abonementu iegādāšanos (nav slikti, jo aktuāli). Ir sadaļa Kalendārs, kurā diemžēl nav izmantota iespēja ievietot pārbaudes spēļu grafiku. Toties ļoti kvalitatīvs saturs FB - gan bildes, gan video no treniņiem, mini intervijas ar jaunpienācējiem, pārbaudes spēļu kalendārs, jaunpienācēju un no kluba aizgājušo pieteikumi, pārbaudes spēļu reklāmas plakāti, sākumsastāvi. Nākotnes līgā noteikti - labākais saturs.

4. Riga FC

Mājaslapa; FB
Latvijas (un Baltijas) bagātākais futbola klubs, četrkārtējie Latvijas čempioni, informācijas publicē daudz un izvērsti. Mājaslapā Jaunumu sadaļā publicē informāciju par komandas jaunpienācējiem un spēlētājiem, kas komandu pamet - ne super izvērsti, bet gana kvalitatīvi un skaidri. FB - ļoti daudz informācijas. Gan foto galerijas no treniņiem, gan drusku video materiāls, informācija par gaidāmajām pārbaudes spēlēm, sākuma sastāvi un vārtu guvēji šajās spēlēs. Satura daudz un kvalitatīvs - tiešām atbilstošs līmenis kluba finansiālajām iespējām un ambīcijām.

3. RFS

Mājaslapa; FB
Arī trīskārtējie Latvijas čempioni RFS latiņu tur augstu - mājaslapā ir Jaunumi, patīk, ka klubs aktīvi tur reklamē iespēju iegādāties abonomentu uz savām mājas spēlēm (apliecinot, ka skatītāji tribīnēs tam ir svarīgi). Mājaslapā ir pieejams arī pārbaudes spēļu kalendārs - šis ir ērtāk, nekā Riga gadījumā meklēt informāciju FB ziņu lentē. Tāpat FB saturs ļoti kvalitatīvs - bildes, mini intervijas, spēļu sastāvi un kaut kādi komentāri pie tām. Starp abiem šiem klubiem pat grūti izšķirt, kam saturs labāks, bet droši vien likšu RFS pussolīti priekšā, pateicoties uzskatāmajam pārbaudes spēļu sarakstam.

2. FK Metta

Mājaslapa; FB
Visu cieņu Mettai, ka mājaslapā par pārbaudes spēlēm ziņo pilnus sastāvus, ne tikai starta 11niekus, arī FB saturs atraktīvs - ne tikai sausā informācija, bet arī kādas intervijas, mazliet pajokošanās (tai skaitā AI ģenerēti Mettas sportisti Olimpiskajās spēlēs). FB ir saraksts ar pārbaudes spēlēm. Mājaslapā informācija arī par sieviešu un jauniešu komandu sasniegumiem, līdz ar to es teiktu - "Metta" ir viena no manām favorītēm publicētā satura ziņā.

1. FK Liepāja

Mājaslapa; FB
Jaunumu sadaļa FK Liepāja mājaslapā ir cilvēcīgāka nekā abiem Rīgas lielklubiem, jo kluba preses sekretārs Mihails Koroļovs raksta oriģinālsaturu, nevis iztiek ar šablona tipa frāzēm. Arī par pārbaudes spēlēm tiek sniegts gana detalizēts, emocionāls. Piemēram, "Žēl, ka vēl vieni vārti tā arī neatnāca. Mēs bijām to pelnījuši par ātrumu, par labu agresiju, par vēlēšanos būt asiem un par kvalitatīvām darbībām kopumā." Šur tur teksta kvalitāte latviešu valodā varētu būt labāka, bet nebūšu piekasīgs - novērtēju Mihaila ieguldīto darbu un to, ka Liepājas kluba līdzjutējiem ir iespēja iepazīties ar emocionālu vērtējumu par viņu komandas spēlēm. Tāpat arī Feisbukā - ļoti daudz satura, video intervijas, saites uz rakstiem no mājaslapas, gatavošanās spēlēm, to gaita. Iespējams, ka abu Rīgas klubu saturs ir profesionāli noslīpētāks, bet Liepāju likšu virs viņiem abiem - "dzīvā" satura dēļ.

Sekotāju skaits soctīklos

Dzimtas stāsti: Jevdokija Grāvīte

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Mon, 09 Feb 2026 14:54:14 GMT

Ja manu senču (sieviešu) vidū kādu būtu jāsauc par ciltsmāti, tad tā noteikti būtu vecvecvecmāmiņa Jevdokija Grāvīte. Savam laikam viņa nodzīvoja ilgu mūžu (78 gadi), cik varu noprast no vēstulēm, bija sieviete ar gana stipru raksturu un viedokli, kā arī - diezgan asu mēli. Vienlaikus, kā to varētu sagaidīt no mācītāja meitas un divu mācītāju māsas - stingri ticīga. Liktenis viņai nebija nekāds saldais - viņa piedzīvoja divu no saviem trim bērniem nāvi (un arī atlikusī meita gāja bojā salīdzinoši drīz - Otrā pasaules kara laikā), apglabāja arī savu vīru, bijušo tautskolu inspektoru Ernstu Grāvīti. Laulības dzīve arī, cik var saprast, nebija no vienkāršajām - ne velti Pirmā pasaules kara gadus viņa no vīra pavadīja šķirti, un apvienojās vien 1922. gadā, kad Ernsts atgriezās Latvijā, un arī mūža nogalē Ernsts, šķiet, bija ieķēries jaunā sievietē (savā radiniecē Verā).

Latvijas neatkarības gados Grāvīšu materiālais stāvoklis bija nesalīdzināmi sliktāks, nekā tas bija bijis līdz Pasaules karam - sirmais Grāvīša kungs bija kļuvis par vienkāršu skolotāju Pļaviņās (kamēr līdz karam viņam bija gan amats Tērbatas universitātē, gan viņš bija dažādu biedrību vadītājs, bērniem mazotnē bija guvernante), turklāt sirds slimnieka statusā, kļuvis kašķīgs un skopuma pārņemts (tā vismaz viņu vēstulēs raksturoja pati Jevdokija), bet 1925. gada septembrī nomira. Tikām Jevdokijas meita Marija bija saslimusi ar tuberkulozi, ne sevišķi sekmīgi ārstējās un nomira 1928. gadā. Jevdokijas jaunākais bērns - dēls Dimitrijs - bija miris jau 1919. gadā. Tikām otra meita Jevgēnija dzīvoja Padomju savienībā, bija atraitne un vēl trūkumā. 1925. gada nogalē, pēc Ernsta nāves, Jevdokija pārcēlās uz Rīgu pie meitas un viņas ģimenes, turpat Mazajā Pils ielā dzīvoja līdz pašas mūža beigām 1935. gadā.

Saglabājušās vēstules lielākoties ir adresētas Jevdokijas meitai Marijai (daļa arī mazmeitai Ludmilai), lielum lielais vairums - trīs gadu dzīves periodā (1923-1925) Pļaviņās. Lielākajai daļai vēstuļu nav datumu, bet tos izdevies gana precīzi noskaidrot.

Dzimusi Jevdokija bija 1856. gadā Veckalsnavā pareizticīgo mācītāja Pētera Žuravska un viņa sievas Melānijas ģimenē kā pirmais no pieciem bērniem, kas sasniedza pieauguša vecumu. 1883. gadā (27 gadu vecumā) Madonas novada Līdērē apprecējusies ar Ernstu (Jermolaju) Grāvīti. 1885. gadā viņai piedzima mana vecvecmāte Marija, 1888. gadā - Jevgēnija, bet 1891. gadā Dmitrijs. Mirusi Rīgā, apglabāta Pokrova kapos līdzās vīram.

Pilnais materiāls