Kazhes blogs

Ērgļi - Rīga ar velo

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Fri, 08 May 2026 21:03:35 GMT

VeloLokoMotīva izaicinājuma ietvaros, apvienojot to ar mūsu kāzu gadadienu, izlēmām ar Marinu doties nelielā kopīgā izbraucienā ar velosipēdiem. Tā šķiet, ka pēdējo desmit gadu laikā tieši divatā mēs ar riteņiem nebijām vispār ne reizes braukuši. Protams, neskaitot tādus tīri "cycling - transport" tipa braucienus kā uz teātri, veikalu vai kādu pasākumu Rīgas centrā. Protams, nav tā, ka mums nebūtu bijis kopīgu velobraucienu - ir bijis gan vērienīgs brauciens pa Ōlandi, gan šur tur izbraucām Igaunijā un Somijā un, ja ieskatās senākos laikos, vienu gadu kopā braucām Neoficiālā Vienības brauciena ietvaros maršrutu Ķemeri - Rīga, bet visos šajos izbraucienos bija klāt vismaz viens bērns. Bet te - patiešām divi vien.

Pateicība par to, ka šis bija iespējams, pienākas maniem radiem - visai Rozulas skolas bandai, ar kuru palika Estere un Jurģis. Vienlaikus nu jau bērni ir izauguši gana lieli, lai Esteres ieguldījums mazās Lauras pieskatīšanā droši vien atsvērtu tos pieskatīšanas pienākumus, kas nāk līdz ar atbildību par mūsu bērniem. Protams, mēs tāpat novērtējam un esam pateicīgi par šo iespēju paņemt dienu brīvsoļa, bet vismaz nejūtamies vairs tik vainīgi, kādu ekspluatējot.

Loģistika gan bija sarežģīta. Vispār jau mēs labprāt būtu šo visu izpildījuši otrajā maijā, kas ir īstais datums, un garās (1. - 4. maija) brīvdienas to it kā darītu iespējamu, taču tā kā naktī no pirmo uz otro maiju Rozulas skola bija aizņemta ar kādu privātu pasākumu, tad ātrāk kā otrā maija pusdienlaikā mēs tur parādīties nevarējam (un arī tāpat sastapām gana daudz kritušo), līdz ar to braucienam bija jāatvēl trešais datums. Un metode sekojoša - nakti uz 3. maiju mēs paliekam Rozulā, agrā rīta stundā ceļamies un braucam ar auto uz Rīgu, tad no Rīgas uz Ērgļiem ar autobusu, no turienes - pa veco dzelzceļu uz Rīgu. No turienes - atkal ar auto uz Rozulu. Vienas dienā tehniski šis bija paveicams, bet, protams, ne bez izaicinājuma devas.

Pāris faktoru, kas situāciju sarežģīja: pirmkārt, autobusu satiksme uz Ērgļiem brīvdienās nav izcila. Pirmais autobuss no Rīgas izbrauc 10:40, kas nozīmē, ka Ērgļos tas ierodas 12:50, proti, itin liela dienas daļa jau būs aizritējusi. Ir alternatīva: braukt ar vilcienu uz Pļaviņām un no turienes jau startēt velobraucienu, taču, ievērojot to, ka jau sākotnējais maršruts mums sanāca virs 100km, un Marina šādas distances ilgāku laiku nav braukusi, pielikt klāt vēl 35 kilometrus šķita riskanti. Jā, varētu startēt agrāk, bet diezgan reāli, ka Ērgļos mēs ierastos tuvu tam laikam, kad atbrauktu autobuss, un jau ar drusku nogurumu kājās. Otrais - personīgi es nekad līdz šim nebiju braucis autobusā ar bagāžas nodalījumā noliktu velosipēdu. Teorijā es zināju, ka tas ir iespējams, bet tāpat zināju, ka autobusa šoferis var pateikt: "Nē. Ritenim nav vietas." Līdz ar to drusku bažas bija. Un vispār - tā shēma ar diviem auto pārbraucieniem, autobusu un velobraucienu drusku atgādināja to reizi, kad biju saplānojis leģendāro Sudas braucienu, kuru joprojām uzskatu par etalonu katastrofālam "expectations vs reality".

Cēlāmies sešos (nebija īsti vajadzības, bet neko fundamentāli tas nemainīja), šķiet, ka vēl pirms astoņiem bijām mājās, tur kādu laiku padzīvojāmies (auto palika pie tēta lādēties), un jau savu pusstundu pirms plānotā autobusa atiešanas laika bijām Rīgas autoostā. Par riteņiem un autobusu bažas attaisnojās par laimi tikai daļēji - šofera pirmā reakcija gan bija: "Ar riteņiem jābrauc, nevis tie jāpārvadā autobusos!" Tomēr viņš piekrita mūs uzņemt, manam ritenim gan vajadzēja noņemt nost priekšējo ratu (skaidrs, ka uz Ērgļiem nebrauc pasaulē lielākie autobusi ar plašākajiem bagāžas nodalījumiem), bet iekšā tikām un brauciens varēja sākties.

Dzelzceļa maršruts Rīga - Ērgļi ir viens no tiem, kas iekļauti zaļo dzelzceļu sarakstos, proti, vilcieni tur vairs sen nebrauc, bet ar riteni gan izbraukt var, kaut kādi uzturēšanas darbi tiek veikti, ir infostendi un kaut kādi apskates objekti staciju ēkās. Es jau reiz šo izbraucu - 2020. gadā tā paša Neoficiālā ietvaros. Šoreiz divatā.

Būtu mums vairāk laika un būtu mēs jau kaut ko iepriekš nobraukuši, noteikti būtu piestājuši Ērgļu stacijā, kurā nu jau diezgan ilgus gadus saimnieko Māris Olte ar ģimeni, taču šajā reizē tas tiešām nebija iespējams: pat riteņi vēl nebija iesiluši, kad mēs ieradāmies šajā vietā, nācās vien mīties.

Maršrutu var iedalīt posmos no vienas stacijas ēkas līdz otrai - tajās vietās, kur bija tikai pieturvietas, nekā īsti atlicis vairs nav, līdz ar to arī šis apraksts būs nosacīti iedalīts posmos no stacijas līdz stacijai (un arī izaicinājuma dēļ pie katras no tām jāpiestāj), posma beigu vietu iekļaujot attiecīgajā apraksta daļā.

Ērgļi - Taurupe (18 km)

Sākums, protams, bija viegls, segums bija patīkams, sastapām pirmos ceļa veicējus - nūjotājus. Astoņpadsmit kilometrus veicām nedaudz vairāk kā stundas laikā. Taurupē - pirmā pieturvieta arī mums, uzēdām pa batoniņam, uzdzērām ūdeni. Taurupes stacija mūsdienās ir dzīvojama ēka.

Taurupe - Ķeipene (10 km)

Posmā tuvāk Ķeipenes stacijai bija grūtāka braukšana, stipri smilšains ceļa segums, vismaz vienu reizi pat nācās nokāpt no riteņiem, lai tiktu uz priekšu. Ķeipenē taisījām lielāku pauzi, es apēdu vēl vienu batoniņu, Marina ieēda želeju un mēģināja atrast slēpni, bet neatrada. Ķeipenes stacijā kopš tur nav vilcienu ir Sergejam Eizenšteinam veltīta ekspozīcija. Tā apskatīta jau vairākkārt iepriekš, šoreiz to skatīties negājām, arī uz lielā krēsla nekāpām. Šķiet, ka šajā posmā mūsu ceļš krustojās ar "pa sliedēm" braucošu traktoru, šķita jau, ka mums būs jālec grāvī, taču tā vadītājs bija laipns un pats pabīdījās malā.

Ķeipene - Suntaži (15 km)

Šajā posmā uz brīdi nobraucām nost no sliežu ceļa, jo šķita, ka tieši pirms Suntažu stacijas varētu būt kāds šķērslis. Nebija, būtu varējuši mierīgi turpināt braukt pa sliedēm. Suntažu stacijā atrodas viesnīca, ēka izskatās ļoti labi, prognozējami mēs neizvēlējāmies tur palikt pa nakti.

Suntaži - Augšciems (12 km)

Te bija maršruta neskaidrākais punkts - tilts pāri Lielajai Juglai. 2020. gadā, kad braucu šo sliežu posmu iepriekšējo reizi, tas nebija šķērsojams, un arī šoreiz bijām gatavi tam, ka tam būs jābrauc apkārt pa šoseju. Bet izrādījās, ka viss ir ideāli: tilta segums ir atjaunots riteņbraucēju vajadzībām, vispār bez jebkādām problēmām var tikt pāri - mauc tik uz priekšu! Drīzumā mūs panāca kāds riteņbraucējs. Sākumā šķita, ka vien novēlēsim viens otram labu dienu, taču izrādījās, ka esam pazīstami. Lieliskas apstākļu sakritības rezultātā šajā ceļā satikām Gundaru - Velo Loko Motīva izaicinājuma idejas autoru. Viņam turpat netālu no Ērgļu dzelzceļa ir viena no dzīvesvietām un šis arī mēroja ceļu Rīgas virzienā. Protams, ja viņš brauktu vienatnē, gan jau viņš Rīgā nonāktu ātrāk nekā mēs, bet Gundars bija noskaņots uz pļāpāšanu, tad nu pļāpājām. Jāatzīst, ka varam būt viņam pateicīgi - ja ne viņš, mēs galā nonāktu vēlāk, jo brauktu drusku lēnāk un atpūstos drusku vairāk. Augšciema stacijas otrajā stāvā ir dzīvokļi, pie stacijas bija suns, bet "piestiprināts" un arī ne sevišķi ieinteresēts mūsos.

Augšciems - Kangari (11 km)

Arī šo posmu braucām kopā ar Gundaru. Siltā un saulainā diena pamazām kļuva mazāk silta un mazāk saulaina, proti, sāka līņāt. Marinai bija vismaz kaut kāda jaka, man nebija nekādas, līdz ar to bija skaidrs - tagad, ja mēs kaut kur piestāstim, tad tikai zem nojumes. Par laimi, Kangaru stacijā šāda iespēja bija, tur tieši ir pieejama nojume un nav arī tā, ka tu kādam traucētu, tur uzturoties. Gundars gan pēc brīža mūs pameta - viņam bija plānā izbraukt kādus jaunus ceļus, lai krātu punktus Wandrer aplikācijā (cik daudz ir veidu, kā sevi motivēt uz kustēšanos!), atvadījāmies, vēlreiz pārsprieduši, cik amizanti ir tā nejauši sastapties pilnīgā nekurienē. Marina un es tikām vēl kādu brīdi pasēdējām zem nojumes, uzēdām savus pārtikas krājumus, un tad arī posāmies tālāk (tomēr vēss).

Kangari - Saurieši (17 km)

Kādu laiku vēl lija, bet tad mitējās un pašsajūta atkal kāpa augšup (izņemot varbūt sūrstošo dibenu, bet tas jau pašsaprotami). Jo tuvāk Sauriešiem, jo tuvāk sajūtai, ka nu jau drīz būsim galā. Sasniedzām Rīgas apvedceļu, kura šķērsošanai nācās no sliežu maršruta nobraukt nost un... atkal satikām Gundaru. Viņš bija kaut kur drusku "iepēries", un līdz ar to nebija vairs mums priekšā. Pie Sauriešu stacijas, kurā, šķiet, šobrīd nekādas dzīvības nav, mūsu brauciens pa bijušo dzelzceļa sliežu klātni beidzās, jo tālāk jau ir reālas sliedes un pa tām līdz nākamajai - Acones stacijai - tik viegli netikt.

Saurieši - Acone (precīzu kilometrāžu nepateikšu)

Sauriešos Gundars atkal aizbrauca savos ceļos, mēs turpinājām virzienā uz Ulbroku. Solījos Marinu, sekojot navigācijai, pa taisnāko ceļu nogādāt Acones stacijā, bet nevar teikt, ka tas izcili izdevās. Proti, Google maps aizveda mūs līdz punktam, kur tālāk vajadzēja braukt pa pļavu, līdz ar to vadību atkal pārņēma Marina, kura Sauriešos ir dzīvojusi un arī Acones staciju ne reizi vien apmeklējusi. Gluži pa civilizēto to gan nesasniegt, bet tas nekas, kaut kā līdz stacijai tikām. Stacijas ēka apdzīvota, nobildējāmies no ceļa puses un devāmies tālāk.

Acone - Zasulauks (atlikušie kilometri)

Patiesībā jau šajā posmā vajadzētu būt vēl divām stacijām: Jāņavārti un Vagonu parks, taču tās izlēmām, ka var atlikt uz kādu citu reizi - pieturvietas Rīgā, uz kurām no Acones nemaz tik vienkārši nenokļūt, galīgi nešķita nepieciešams iekļaut tieši šajā izbraucienā. Tālab tā neizdarījām, joprojām ceru, ka kādu darba dienas vakaru man sanāks tās apciemot. Un arī tāpat brauciens sanāca gana čakarīgs. Jau no Acones stacijas nācās pa pamatīgu trepi braukt līdz Ulbrokas dīķim, tad posms līdz Deglava ielai bija patīkams un ātrs, bet Deglava ielā sākās murgs. Iepriekš uzskatījām, ka ceļu remontu dēļ Pārdaugavā viss ir slikti (veloceliņa Centrs - Imanta maršrutā ļoti daudz kas ir pārrakts), taču Deglavā ielā ir daudz, daudz sliktāk. Vairākus posmus izbraucām zem zīmes "riteņbraucējiem aizliegts", tad nonācām krustojumos, kur vispār nav skaidrs, kā tieši te gājējam paredzēts šķērsot. Šausmas! Faktiski vien pāris kvartālus pirms Deglava tilta tas vājprāts beidzās, un atkal varēja kaut cik normāli braukt. Biju cerējis, ka mēs mājās būsim deviņos vakarā, drusku pietrūka - gan to trako remontu dēļ, gan tālab, ka iebraucām veikalā sagādāt uz Rozulu vedamas autiņbiksītes.

Mājās Marina pa taisno devās dušā, es steidzos pie tēta pēc mašīnas, tad arī mana kārta dušā, un 21:45 bijām jau auto un ceļā uz Rozulu. Vēl piestājām Raganas "Viršos" uzēst pa burgerim un 30 minūtes pirms pusnakts ieripojām Rozulas skolas pagalmā. Viss šis nebija super viegli (un Marinai vēl vairākas dienas pēc vairāk kā septiņām stundām uz velo sāpēja dibens), bet galā mēs tikām, neviens nečīkstēja, un pārliecinājāmies - vēl tas pulveris ir sauss! Un es, protams, plānoju, kur un kad nākamo reizi braukšu pa dzelzceļa līnijām. Ja kas - nobrauktā distance - 106 kilometri. Ne gluži tik daudz kā dienu iepriekš atlētiem, kas skrēja uz Valmieru, bet mūsu vajadzībām - pilnīgi pietiekami.

Brasas pagalma dainas

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Thu, 07 May 2026 19:39:14 GMT

Es biju bailīgs bērns un uz kapiem nekad spēlēties negāju, līdz ar to ar izrādes "Brasas pagalma dainas" varoņiem identificēties nevaru. Vienlaikus jāatzīst, ka es jau arī neuzaugu Brasā, bet gan Zasulaukā (administratīvi pat Āgenskalnā, bet jebkurš Kuldīgas ielas iezemietis tev pateiks - mēs esam proletārieši no Zasulauka, nevis Āgenskalna hipsteri!), līdz ar to man tuvākie kapi bija nevis Lielie, bet gan Mārtiņa. Un iet spēlēties Mārtiņa kapos - tur jau tiešām jābūt čok-čok. Riharda Zelezņeva veidotā izrāde, protams, jau arī nav par maniem bērnības gadiem. Nē, tie ir paša režisora bērnības laiki, tur vispār nav šaubu. Kāpēc? Pirmkārt, Zelezņevs dzimis 1996. gadā, izrādes darbība risinās 2004. gadā, un tās galvenajam varonim ir astoņi gadi. Matemātika sakrīt? Sakrīt. Otrkārt, galvenā varoņa vārds ir Ričards. Lai arī zinu, ka bez treškārt pirmie divi punkti neskaitās, bet - sēdies baļļā, ja tev tā tīk! Atgriežoties pie izrādes darbības laika, jāpiebilst, ka itin liela daļa tā, par ko vēsta šī izrāde, patiesībā itin labi būtu attiecināma arī uz agrāku periodu, līdz ar to es tomēr teikšu - situācijas un personāži ir atpazīstami. Protams, ja es būtu kāds no tēliem, tad tas noteikti būtu īpaši bailīgais Patriks, kam allaž ir atruna, ka jāiet mājās paēst. Bet, runājot par laiku, tur viss ir vienkārši - viss mainījās līdz ar to brīdi, kad teju katrs bērns tika apgādāts ar viedtālruni un "aiziesim pagalmā paspēlēties" sāka izpausties kā kopīga sēdēšana rotaļu laukuma namiņā, katram bakstoties savā telefona ekrānā. Nē, patiesībā viss nav tik traki - arī mūsu mājas pagalmā bērni gana regulāri joprojām spēlējas "pa vecam", dauza lielāka un mazāka izmēra bumbas, bet, protams, arī ekrāna laiks neiztrūkst. Un nevar noliegt, ka arī tie laiki, kas parādīti izrādē, bija ne bez savām problēmām. Kaut vai pagalma izsitēja personā. Jā, stāsts tātad ir par zēnu, kas ievācies ar vecākiem jaunā dzīvesvietā un mēģina atrast sev tur pagalmā draugus. Daļēji viņam tas izdodas, tomēr par viņa labāko draugu kļūst Krišjāņa Barona spoks, ar kuru Ričards iepazīstas Lielajos kapos. Pareizāk - tas nav nekāds spoks, bet gan Ričarda iedomu draugs, tālab nav brīnums, ka zēna ne pārāk izcilās lasītprasmes dēļ Dainu tēvs sākotnēji tiek dēvēts par Babūnu, un pats viņš par to neiebilst (jo kā gan iedomu draugs varētu zināt kaut ko vairāk nekā viņa radītājs?). Izrādē ir arī negatīvais tēls - vietējais pagalma huligāns Soms Burkāns, kura dzīvē ir divi pamatuzdevumi: ievietot mazākus bērnus atkritumu konteineros un nodarbināt šos pašus mazākos bērnus pudeļu vākšanā, tādējādi apmierinot Soma Burkāna primārās dzīves vajadzības - pēc kraukšķiem un mopēda. Kas attiecas uz Soma Burkāna personību, īsrecenzijā par to Kroders.lv lasīju sekojošo: "Varētu vēlēties spēcīgāku antagonistu, tomēr jāatzīst, ka tieši šāda mēroga tirāni mēdz būt tie, kas visbiežāk sastopami reālajos pagalmos. Tie nav ļaunuma ģēniji, bet gan pusaudži ar pāris gadu un pāris centimetru pārsvaru." Te jāpiebilst - ievērojot to, cik ļoti no šī personāža bija bail mūsu otrklasniecei, kura bija gatava atstāt teātra zāli, es teiktu - nē, Soms Burkāns bija pilnīgi pietiekams antagonists. Protams, no savas bērnības pieredzes es teiktu, ka tāds viens individuāls bosiks nebija problēma - lielākoties pa vienam tuvākās apkaimes huligāni spēja uzvesties tīri normāli, atrauties no viņiem varēja tad, ja viņi bija grupā, tad gan viss bija slikti. Bet, kā jau teikts - mūsdienu bērniem pietika ar vienu Somu Burkānu. Ja kas, Rūdolfs Apse šajā izrādē iemiesojas uzreiz trīs tēlos: Somā Burkānā, bailīgajā Patrikā un Barona spokā. Pārējie aktieri ir: Aleksandrs Bricis kā Ričards un Alise Dzene kā Liene, kuras pamatuzdevums ir izrīkot abus mazos puišeļus. Šķiet, ka šī bija tā reize, kad mūsu ģimenes gadījumā vecākiem izrāde patika vairāk nekā bērniem, kuriem bija bail, un mēs noteikti arī vairāk novērtējām gan to, cik eleganti izrādes scenogrāfijas autore Signija Joce ne vien bija radījusi daudzstāvu mājas nokrāsotu audumu veidā, bet galvenokārt - uzbūrusi autentisku Lielo kapu sajūtu. Dekorācijas - riktīgi iespaidīgas! Barona lelle un ēnu teātra elementi - arī teicami, ne jau velti Zelezņevs primāri ir Leļļu teātra aktieris, un no turienes nācis arī Rūdolfs Apse, līdz ar to tikai loģiski, ka tieši viņš ir tas, kas šajā izrādē darbojas leļļu teātra tehnikā. Un arī muzikālais pavadījums, par kuru parūpējies Edgars Šubrovskis kopā ar grupu "Effekts" (kurā darbojas izrādes režisors), arī atbilda tam, ka šī izrāde noteikti nav tikai mazajiem. Vienlaikus - mazāk bailīgiem bērniem nekā mūsējie, kā varēja saprast, izrāde patika itin labi, un es to noteikti ieteiktu noskatīties, ja tev ir pa rokai kāds sākumskolnieks, kuram aiziet uz to līdzi, lai izliktos, ka vispār ne jau tu ej uz izrādi, tu tikai pavadi, lai arī patiesībā ir otrādi. Šajā pavasarī gan "Brasas pagalma dainas" vairs spēlētas netiks, bet nekas - nāks rudentiņis, izrāde būs atkal pieejama.

This Way Up: When Maps Go Wrong

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Thu, 07 May 2026 18:05:24 GMT

Šo grāmatu palūdzu, lai Marina man sagādā vārda dienā. Pēc tās izlasīšanas iepazinos ar to, ko par šo grāmatu raksta viedie prāti Goodreads, un nebiju pārsteigts. Bariņš cilvēku sūdzās, ka grāmatā ir pārāk daudz muļķīgu joku un ka acīmredzams, ka kaut kādi jūtūberi mēģinājuši pārnest savu satura formātu uz citu mediju. Te man jāatbild viens: Paldies, Kapteini Acīmredzamība! Proti, tā jau arī ir šīs grāmatas doma un personīgi es tieši tāpēc vēlējos to izlasīt. Man patīk saturs, ko Marks un Džejs veido video formātā, man patīk tas stipri sviestainais angļu humors, kas caurvij viņu saturu, reizēm galvenokārt rīkojoties ar vārdu spēles palīdzību, citkārt vairāk paļaujoties uz slapstick, bet tur ir tik acīmredzama tradīcija, kas nāk no Monty Python pasaules, ka tiem, kas pārmet, ka šis saturs ir pārāk muļķīgs, vajadzētu saukt palīgā Greima Čepmena atveidoto pulkvedi, lai tas šīs bezkaunības pārtrauc. Proti, vismaz es būtu kliedzis un prasījis savu naudu (nekas, ka es nemaz pats šo grāmatu nepirku) atpakaļ tieši tad, ja tur nebūtu to muļķīgo joku. Droši vien vajadzētu vismaz kaut ko paskaidrot neiesvaidītajiem par to, no kā tas suns ir pagatavots. Marks Kūpers Džonss un Džejs Formens veido youtube kanālu ar nosaukumu Map Men ("We're the men, and this is the map"), kur viņi stāsta par dažādām anomālijām, kas novērojamas kartēs. To viņi dara ar skeču un pārģērbšanās iesaisti, visai nenopietnā veidā, tādējādi rūpējoties par to, lai saturs, kas reizēm mēdz būt diezgan sauss, būtu izklaidējošs ne vien viņiem pašiem, bet arī skatītājiem. Un ar šo grāmatu viņi ir centušies šo savu piegājienu pārnest uz grāmatu. Tikai jautājums - kā tu uzvilkt parūku un paziņot, ka esi, piemēram, Olivers Kromvels (šādas epizodes te nav), grāmatas formātā? Pagrūti, tālab vīri šo izaicinājumu pieņēma, un sarūpēja vienu no tieši formā aizraujošākajām grāmatām, ko man nācies lasīt. Grāmata vēsta par dažādām aplamībām, kas dažādos laikos bijušas atrodamas dažādās kartēs, un par šo aplamību sekām. Piemēram, ka ASV un Kanādas robeža līdz šai dienai ir sekas tam, ka kāds karšu zīmētājs Ziemeļamerikas kartes Ziemeļrietumu stūrī (kurš tobrīd nemaz nebija izpētīts) pa virsu kartei bija uzlicis ierāmētu kādas citas šī kontinenta daļas palielinājumu, un robežlēmēji bija vienojušies par robežu vietā, kuru stipri neprecīzi bija mēģinājuši minēt. Vai stāstu par leģendārajiem Konga kalniem Āfrikā, kas teju simts gadu garumā bija atrodami katrā šī kontinenta kartē un stiepās no viena tā krasta līdz otram, lai gan patiesībā nekādu Konga kalnu dabā nav. Vai pavisam nesenu fenomenu ar Jaunzēlandes iztrūkumu visdažādākajās pasaules kartēs, kam gan nav dramatisku seku, bez kas vismaz ir smieklīgi. Vai par kartēm padomju savienībā, kuras bija apzināti nepareizas, un kāpēc šāda slepenība aizsākās. Ja kas - šajā nodaļā grāmatā iekļauti arī divi karšu fragmenti no Latvijas - ar Vecrīgu un Irbeni. Un tā tālāk un tā joprojām. Kas šeit ir īpaši, ka dažādās nodaļās veids, kā autori pasniedz saturu, ir būtiski atšķirīgs. Reizēm tas ir gandrīz tradicionāls naratīvs, protams, ar savu devu iekļautu jociņu (tai skaitā - zemsvītras piezīmēs), bet citkārt pieeja ir radikālāka. Piemēram, nodaļa, kas pierakstīta kā podkāsta transkripcija, turklāt - ne jau šo autoru veidota podkāsta, bet iedomāta tirliņa podkāsta. Vai nodaļa vēstulēs, kuras rakstījis vīrs, kas vēlējās, lai visas pasaules valstis vienotos kopīgas pasaules kartes izstrādei (šāda iecere tiešām bija), turklāt daļu vēstuļu viņš raksta savai sievai, angļu valodā ar iestarpinātiem vāciskiem vārdiem un sekojot vācu gramatikai. Un tā tālāk. Proti, grāmata ir reizē izglītojoša un izklaidējoša, kas ir tieši tas, kas man tīk. Mazāk gaidīta ir cita lieta - lai arī liela daļa šī visa ir joki un izklaide, tas nav viss, kas šajā grāmatā ir. Mazliet ir par koloniālisma politikas radītajām stulbajām robežām, ir par to, ka Āfrikas kontinenta karte ilgu laiku bija tikai krasta līnijas formā, jo vergus varēja dabūt turpat piekrastē. Un, kas ir drusku negaidītāk - te ir izvērsti skaidrots tas, kālab tādu karšu, kas tev nepasaka priekšā, kur un kad ir jāgriežas, ir svarīga tavai veselībai. Īsumā: domājot telpiski un stimulējot savu atmiņu, tu cīnies pretī Alcheimera slimībai. Labs arguments, lai nākamreiz, kad kaut kur dodies, ja arī tu sākotnēji esi ieskatījies Google Maps, paša ceļa laikā kontroli tomēr uzņemtos pats. Vai ne? Kā var saprast - no manas puses stingra rekomendācija šai grāmatai. Un to no manis ir iespējams aizņemties, lai izlasītu.

Aizliegtais pianīns

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Tue, 05 May 2026 20:15:22 GMT

Birokrātija ir viena no pārprastākajām mākslas formām. Dažādi heiteri tajā allaž cenšas saskatīt trūkumus, pārmet laika un resursu nelietderīgu izniekošanu, kurn, īd un vaid. Tas, protams, ir bēdīgi, jo šie tumšie prātiņi uz dzīvi raugās no savas šaurās kastītes un nespēj uztvert lietu kopsakarības. Kad tu no sava skudras auguma raugies uz dejas lielkoncertu Dziesmu un deju svētkos, tas ir pašsaprotami, ka tu neredzi to pašu, ko jūras ērglis, lidodams pāri Mežaparka estrādei. Tāpat ir arī ar birokrātijas procesiem - varbūt katri atsevišķie noteikumi, ko dāvājis Ministru kabinets vai Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments, paši par sevi šķiet tāds apdrukāts papīra gals vien, bet kad tu spēj to visu redzēt ar gara acīm, bumbiņas saliekas pareizajās vietās, gaismas stars par alas spraugu iespīd tieši pareizajā leņķī un tu sasniedz nirvānu. Vai arī tā nenotiek, un visa šī rindkopa ir bezkaunīga ņirgāšanās. Māra Bērziņa romāns "Aizliegtais pianīns" vēsta par kādas pirmsskolas izglītības iestādes (esmu pārāk labi audzināts, lai to sauktu par bērnudārzu) ikdienu saistībā ar neiedomājami skaļu skandālu, kas šo PII piemeklē. Proti, viena audzēkņa mamma izlemj atdāvināt PII savas ģimenes pianīnu "Rīga". Ja tev būtu jautājumi - cik šāda dāvana ir vērta un vai autors nemelo, ka ne visai - pārbaudīju pats lielākajā Latvijas sludinājumu portālā un uzzināju, ka atkarībā no instrumenta stāvokļa un pārdevēja ieinteresētības šāda instrumenta iegāde varētu izmaksāt līdz pat 50 eiro, bet ir pieejami arī varianti, kad vienīgais, ko vēlas klavieru īpašnieks, ir tikt no tām vaļā. Proti, nav ne mazāko šaubu, ka šī dāvana, kuru PII saņem no bērna mātes, ir ļoti vērtīga un līdz ar to, ņemot vērā, ka šī māte reizē ir arī Saeimas deputāte, visa šī situācija ir uzskatāma par nopietnu korupcijas risku. Jautājums tikai - kā ar šo situāciju tiks galā birokrātijas līkločos nepieredzējusī jaunā PII vadītāja Sabīne, kurai dzīvē nekas nav svarīgāks par to, lai viss būtu kārtīgi, pareizi un godīgi. Līdzās viņai ir PII metodiķe Gunita, kurai papīri patīk tikai divu veidu: grāmatas un tualetes papīrs (turklāt - kvalitatīvs), kamēr visi RD noteikumi, semināri par pareizu atskaitīšanos un tā tālāk - tas galīgi nav viņai. Grāmatas ietvaros lasītājs iepazīst divas vides: PII ikdienu, bet mazāk no mijiedarbības "skolotājs - bērns", vairāk no "iestāde - valsts" skatu punkta (lai gan tēmā "darbinieks - bērns - vecāki" arī šis tas atklājas), un Saeimas deputātes ģimenes dzīvi, kā arī ieskatu tajā, kā notiek politikas aizkulises. Pēdējā sadaļā gan nekā pārsteidzoša nav, un, atšķirībā no ar PII saistītām birokrātiskām formalitātēm, kuras autors nenoliedzami rūpīgi izpētījis, politikas tēma šķita paķerta virspusējā līmenī. Tiesa, tur ir tā, ka jau ar to, cik daudz par šo desu pagatavošanas procesu es tagad zinu, man ir gana, un es nemaz negribu zināt vēl kādas papildu pikantas detaļas. Līdz ar to šo stāstu primāri es lasīju kā pianīna piedzīvojumus PII "Puķu lodziņš" un tā darbinieču jautrās dzīves atspoguļojumu. Diez vai šī grāmata ir literāri kaut kas izcili augstvērtīgs, taču mani tā ievilka savos valgos pamatīgi, tur vispār nebija variantu - ņemt un pārstāt lasīt, vajadzēja uzzināt, kas tur notiks tālāk un kā būs ar to dokumentu sakārtošanu, pārtaisot vecu skapīti par jaunu plauktiņu. Marina kā cilvēks, kam ar procesu birokrātisko pusi vairāk saistības nekā man, cik var saprast, varētu būt iejūtīgāka pret to, ka kaut kādai kārtībai visā ir jābūt, tāpēc gaidu, kāds būs viņas verdikts par šo romānu. Manējais ir izteikti pozitīvs, lieliska lasāmviela, smiekli caur asarām, asaras caur smiekliem, un prieks, ka vismaz mūsu bērnu PII nav novēroti bērnu savākšanas žurnāli. Par to, kā tur ir ar ledusskapja temperatūras žurnālu, gan neko izstāstīt nevarēšu, mani pie papīriem neviens laidis nav. P.S. Līdzās pašai grāmatai ir vērts iepazīties ar atsauksmēm par to portālā Goodreads - cilvēki ar darba pieredzi izglītības iestādēs dalās atziņās, ka ja tu domā, ka autors kaut ko pārspīlē - tu maldies, patiesībā visu to papīru ir vēl vairāk. Kā teica viens mans bijušais kolēģis (citā nozarē) - man jau nebūtu iebildumu pret visu to birokrātisko darbu veikšanu, ja vien nebūtu arī pamata pienākumi jāveic.

After Life: Season 3

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Fri, 01 May 2026 07:25:17 GMT

Pagāja mazliet vairāk kā pieci gadi, kopš noskatījāmies After Life otro sezonu, līdz beidzot saņēmāmies noskatīties trešo, pēdējo, šī Rikija Džerveisa veikuma daļu. Nebija tā, ka speciāli no tās vairījāmies, drīzāk - vienkārši biju aizmirsis, ka neesam redzējuši to līdz beigām. Tagad esam. Un jāatzīst - emocijas ir pretrunīgas. Pirmkārt, uzreiz jāsaka - šajā sezonā dažādu cringe epizožu ir vēl vairāk nekā jebkad iepriekš. Īpaši grūti ir sekot Ketas (Diāna Morgana) privātajai dzīvei un neveiklajiem randiņiem, kur viņa allaž centīsies izlikties gudrāka, nekā patiesībā ir, un neizbēgami - ar katastrofālām sekām. Un ir arī citas ainas, kuru laikā tu domā - varbūt aiziet prom no ekrāna, lai man šis nebūtu jāredz un jādzird. Skaidrs, ka Džerveisam patīk provocēt, bet brīžam, manuprāt, šīs provokācijas kļūst pašmērķīgas un nekādu papildu vērtību nesniedz. Raksturojums tam, cik ļoti provokatīvs ir šis saturs - epizode, kad vietējās bezmaksas avīzes "žurnālisti" ir uzaicināti ciemos pie svingeru kluba vadītājiem, kas vēl caur laikrakstu paplašināt sava kluba biedru skaitu, ir viena no rāmākajām ainām, un vismaz man pat nelika saraukt uzacis. Nē, grafisku ainu šajā seriālā nav, bet leksika un situācijas ļoti bieži balansē uz tās robežas, lai es teiktu "vispār man patīk melnais humors, bet..." Kam vēl es varētu piekasīties - brīžiem šķiet, ka pats Džerveiss ir drusku piemirsis notikumus, kas risinājās seriāla iepriekšējā sezonā, viņa atveidotais galvenais varonis ir atgriezies pāris soļus uz atpakaļ savā mentālajā stāvoklī. Tāpat jāsaka - galvenā varoņa alkohola patēriņš un tā pasniegšana formā - par šo vispār nav vērts satraukties, lieliski iet kopā ar to, ka pirms kāda laika Džerveiss kļuvis par sev piederošas šņabja līnijas reklāmas seju (lai gan jāatzīst - Dutch barn vodka reklāmas plakāti ir izcili!) Arī ar seriāla noskaņu ir grūti saprast, kuras ir tās stīgas, uz kurām Džerveiss vēlas spēlēt (tas gan viņam nav šādi raksturīgi) - cinisms uz 11 vai arī melodramatiskie elementi un asaru raisīšana. Reizēm gan itin labi izdodas šos abus aspektus apvienot, bet ne vienmēr. Dzirdēju atsauksmi par šo sezonu no kāda pazīstama cilvēka (Airava), ka šī sezona ir uztaisīta tā, lai neviens vairs neprasītu Džerveisa "After Life" turpināt - un tam var piekrist, viņš ne tikai noslēdz visu varoņu sižetu līnijas (lielākoties - sentimentāli saldā veidā), bet arī itin daudz iekļāvis tāda satura, par kuru teiksi - ok, paldies, man vairāk nevajag. Kas attiecas uz seriāla noslēgumu, zināmā mērā es teiktu, ka tas tomēr ir pārāk saharīnains (lai arī tas neattiecas uz galveno varoni, bet ārpus Holivudas Džerveiss diez vai jebkad piekristu uz simtprocentīgu "happy ending" savam galvenajam varom), un es droši vien būtu izvēlējies, lai tā būtu mazāk, bet vienlaikus - kaut kādam pozitīvam vēstījumam nobeigumā bija jābūt. Joprojām varu Džerveisu slavēt par aktieru ansambli, kur neviens nevarētu izteikt pārmetumus par nereālistiskiem skaistuma standartiem, un beigu beigās jāsaka - Džerveisa humora izjūta un pasaules uztvere man patīk. Vienlaikus nevar noliegt, ka "After Life" ir tas viņa darbs, kur katra nākamā sezona ir vājāka par iepriekšējo.

Dzīve tevi salauzīs

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Fri, 01 May 2026 06:36:52 GMT

Kristīnes Želves īsprozas grāmata "Dzīve tevi salauzīs" ir savdabīgs piemērs tam, ka grāmata var man itin labi patikt lasīšanas gaitā, bet gandrīz momentāni pēc tās izlasīšanas izdzist no atmiņas, tā it kā es to vispār nebūtu lasījis. Tagad gan patiesībā pagājis jau aptuveni mēnesis, kopš es to lasīju, līdz ar to es vēl varētu sev piedot, ka tā atmiņās ir pabalējusi, bet tieši tādas pašas sajūtas man bija nedēļu pēc tās izlasīšanas, tad, kad es pirmo reizi mēģināju sākt par to rakstīt. Tu atceries sajūtas, ka bija aizraujoši, tekstu fragmenti gana spilgti un uzrunājoši, bet kas no tā palicis atmiņā - praktiski nekā. Labi vēl, ka pirms atdevu grāmatu Ievai, kura to bija paņēmusi bibliotēkā, nobildēju satura rādītāju, tagad vismaz kaut kādi pieturas punkti man būs, lai rakstot varētu mēģināt atcerēties, kā tieši tā dzīve tevi salauzīs. Top stāsts šajā komplektā ir "Mans vectēvs mēdza man teikt" - sižets tur gan nav nekāds konkrētais, bet dažādi anekdotiski pastāsti par vectēva pasaules uztveri lika regulāri smaidīt. Tad vēl kaut cik atceros stāstu "Harrrijs, aktieris", kurš izvēlējās, ar kuru konkrētajā vakarā sastapto sievieti palikt pa nakti. "Kaķka un skudras" - tīri ok. Stāsts iz bērnības "Kādā dienā". Jā, un neatrisinātā mistērija stāstā "Deviņas sarkanas rozes", par kurām tā arī neuzzinām, kas tad tās atnesa. Bet lietas būtību tas nemaina - neatminos kādu gadījumu, kad man tik ātri no atmiņas būtu izdzisusi grāmata, kuru lasīšanas laikā varētu teikt, ka izbaudīju. Bet sausā atlikuma - nekāda. Un dzirdēju, ka itin līdzīga pieredze ar to bija arī Ievai un Irēnai, kuras ar šo izlasīja. Protams, ja ņem vērā, ka grāmatiņa ir ļoti neliela, aptuveni stundas laikā izlasāma, varbūt neko vairāk no tās arī nevajadzētu gaidīt. Un tomēr - ļoti īpatnēja parādība, manuprāt, un būtu pat interesanti saprast - kā tas ir iespējams. Bet varbūt ne gluži tik interesanti, lai es patiešām būtu noskaņots jebkādā veidā šai tēmai pievērsties. Apraksts sanācis pagalam knapsierīgs, atbilstošs grāmatas apjomam, bet ko gan tu daudz vari pateikt par darbu, par kuru tavs vērtējums ir iz kategorijas "manuprāt, bija labi, bet neko neatceros". Ja neatceries, tad neatceries. Beigās pat nevaru saprast - varu es šo grāmatu ieteikt citiem lasītājiem vai nē. Drošākais arguments "Jā" virzienā - ja nu arī tevi sevišķi šie teksti neaizraus, vismaz ilgu laiku tie neprasīs un līdz ar to vilšanās būs neliela.

Vienas fotogrāfijas stāsts

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Thu, 30 Apr 2026 19:03:59 GMT

Pētot vecmāmiņas albuma fotogrāfijas un identificējot tajās redzamās personas, pieķēros kādai izteiksmīgai bildei ar 10 studentēm, no kurām viena bija mana vecmāmiņa Ludmila Znotiņa. No pārējām deviņām pēc vaibstiem zināju divus. Mamma bija man nosaukusi vārdus vēl sešām (bez piesaistes - kura ir kura fotogrāfijā), bet vairumu - ne gluži precīzi. Liekot lietā LU studentu meklētāju, izdevās noskaidrot arī pārējo identitātes. Ar vienu paveicās - kā var saprast 1 + 2 + 6 = 9, bet vajadzēja arī desmito, taču tā izrādījās Vera Irbe, par kuru kaut ko jau biju rakstījis iepriekš (saistībā ar viņas rakstītu vēstuli) un gribējās noskaidrot, kas atrodams viņas studiju lietā.

Meklējot informāciju par fotogrāfijā redzamajām sievietēm, izdevās noskaidrot arī tās uzņemšanas datumu, tāds pavada kādu citu bildes eksemplāru, kas atrodams rakstā par vienu no sievietēm. Lūk, fotogrāfija un materiāls par tās varonēm, kurām likteņi bija ļoti atšķirīgi (jāpiebilst - ne visām visu, protams, izdevās noskaidrot). Fotogrāfijās, kas pievienotas materiālam, viņas visas ir jaunas un skaistas, protams, ka tām, ar kurām vecmāmiņai bija ilgāks kontakts, varētu pievienot biles arī no citām mūža daļām, bet konsekvences labad lietotas tikai jaunības bildes.

Straupes pilskungi

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Wed, 29 Apr 2026 04:26:50 GMT

Spriedelējumus par šo romānu sākšu ar personisku stāstiņu. Pagājušajā nedēļā sēdēju vilcienā Tukums - Rīga kopā ar savu velosipēdu, ar kuru biju izbraucis pirmo no maršrutiem kārtējā izaicinājuma (Velo Loko Motīvs) ietvaros. Tā kā zināju, ka gabaliņš būs vilcienā jābrauc, man bija līdzi grāmata, šī grāmata, Virdžīnijas un Jāņa Lejiņu kopdarbs "Straupes pilskungi". Sāku šo grāmatu lasīt, bet jau kaut kur tuvāk Jūrmalai, blakus piesēdas divas kundzes, teiksim, pusmūžā. Savā starpā viņas sarunājās krieviski, bet te pēkšņi viena no viņām pārgāja uz latviešu valodu un vērsās pie manis ar jautājumu, vai grāmata, ko lasu, ir vēsturiskos notikumos balstīta. Atbildēju, ka nav gan. Kundze pauda nožēlu, jo viņa, redz, vada ekskursiju grupas un tai skaitā uz Straupes pili, un vēsturisks materiāls viņai būt noderīgs. Apliecināju, ka es pats arī kaut kā biju iztēlojies, ka tur būs kaut kas par vēsturi, bet - ja nu nav, tad nav. Sarunu ar kundzēm neturpināju, bet jāatzīst, ka lasīšana man tāpat neko diži nevedās - es nemāku izslēgt "fona troksni", turklāt kundžu saruna par dažādiem tūrisma objektiem bija iz tās kategorijas, kur es visu laiku gaidīju - varbūt radīsies kāda dabiska izdevība pareklamēt Rozulas skolas pakalpojumus. Bet neradās. Līdz ar to nopietnāk grāmatas lasīšanai pievērsos jau Rīgā. Viens no iemesliem, kālab paņēmu šo grāmatu bibliotēkā, ir mūsu nesenā iepazīšanās ar Straupes pili no iekšpuses - tajā notika Telpu orientēšanās posms, līdz ar to gan es, gan Marina izložņājām tur visu no pagrabiem līdz tornim, un tā grāmatas daļa, kur darbība risinās pils telpās, man aizritēja ar kaut kādu vizuālu piesaisti. Protams, jāņem vērā, ka romāna ietvaros Straupes pils vēl funkcionē tajā režīmā, kad tā bija iestāde, kur ārstēties no alkohola atkarības, līdz ar to pils iemītnieki grāmatā būtiski atšķiras no tiem orientieristiem, kuri ceļā gadījās mums. "Straupes pilskungi", kā vēsta tā autori, sākotnēji bija iecerēts kā filma, taču tai nauda neatradās un tad nu sanāca grāmata. Žanriski tā būtu bijusi detektīvkomēdija, un līdzīgi tas ir arī grāmatas gadījumā. Pats sākotnējais noziegums (ja tur vispār ir nozieguma sastāvs) - ūdenslīdēja iešana bojā - nav kaut kas tāds, kā risināšana kādā brīdī kļūtu par centrālu tēmu, labākajā gadījumā tā ir kā iegansts visam turpmākajam. Un vispār stāsts ir par Valdiņu - vīru ar zelta rokām, kuram, kā jau tas zeltročiem itin bieži gadās, piemīt vājība uz alkoholu. Valdiņam ir sieva un dēls, it kā ģimene nav bezcerīga, bet kaut kādas problēmas tur, protams, ir. Vispār gan atstāstīt romāna sižetu šķiet bezcerīgs uzdevums - notikumu tur ir pārāk daudz, arī personāžu skaits ir liels, bet par centrālo tēmu kļūst mēģinājumi atgūt īpašumu, kuru trīs bērnu mātei izkrāpis kāds negodprātīgs uzņēmējs. Autoru māka sapiņķerēt stāstu ir lieliska, tas man jāatzīst - biju piekalts grāmatai līdz tiku tai cauri, notikumu daudz, notikumi raibi, aprakstīti smeķīgi. Ja aizdomājas, tas, kā vesels bariņš Straupē ārstējošos alkoholiķu atbilstoši sižeta vajadzībām ņem un visi savu atkarību pieveic un, kā var noprast romāna beigās, pēkšņi ir izārstēti, teikt, ka tas ir "wishful thinking", būtu vēl maigi, bet labi - vispār jau, lai arī romānā aprakstītās problēmas ir reālas un ticamas, ja "Straupes pilskungi" būtu tomēr filma, tad tā būtu komēdija un prasīt tur kaut kādu dižo reālismu būtu nevietā. Uzrakstīts ir ļoti saistoši, jā, galīgi nav tā, ka autori jebkādos jautājumos paraktos dziļāk un nopietnāk, bet, ja pieņem spēles noteikumus, šī ir patīkama un saistoša lasāmviela, kas ļauj atslēgties no tās realitātes, kur Haris paliek nesodīts.

Vēstuļu stāsti: Olga Simis

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Wed, 22 Apr 2026 18:03:41 GMT

Bagātīgajā vēstuļu komplektā, ko saglabāja mana vecmāmiņa, itin daudz ir satura, kas nav tieši dzimtas stāsti, jo tie vēsta par cilvēkiem, ar kuriem neesam rados. Daļa no tām - vecmāmiņas sarakste ar viņas draudzenēm. Ar vairākām no viņām sarakste ilgāka vairākas desmitgades, tai skaitā - šķērsojot kontinentus, jo vairums vecmāmiņas draudzeņu nonāca trimdā un līdz ar to klātienes tikšanās viņām vairs nebija iespējama.

Stāsts par Olgu Simis ir mazliet atšķirīgs tādā ziņā, ka viņu dzīves ceļi izšķīrās jau drīz pēc draudzības uzsākšanas, proti, ilgstoši viņas kopā ar blēņām nenodarbojās, bet vienlaikus, tā kā Olga ar ģimeni palika Latvijā, šī pašķiršanās nebija galīga un neatgriezeniska, un līdz pat Olgas mūža beigām periodiski viņas tikās. Un, kas ir būtiski - mana mamma pie Olgastantes laukos pavadīja vairākas vasaras.

Fakti mazliet precizēti pēc sazināšanās ar Olgas Simis mazdēlu Jāni Feldmani.

Biogrāfiska informācija: Olga Ūsiņa piedzima 1907. g. 18. jūlijā, tēvs - Jēkabs Ūsiņš, māte - Mīle Ūsiņa. Mācījusies Rīgas pilsētas krievu ģimnāzijā, to absolvējusi 1926. gadā, uzsākusi vēstures studijas LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē (1929. gadā mācības tur uzsāka mana vecmāmiņa). 1930. gadā. apprecējusies ar Kārli Simi, pārcēlusies dzīvot uz Simju dzimtas mājām "Raģiem", studijas pārtraukusi. Bija brālis Voldemārs Ušiņš (1910-?), kā var nojaust no Olgas vēstulēm, divdesmito beigās viņas māte jau bija mirusi, iespējams, jau būtiski senāk, nekādas liecības tam neatrodu, vēstulēs māte ne reizes nav piesaukta. Par brāļa likteni neko nezinu. Jaunības gados (kas, atbilstoši pašas Olgas izpratnei, beigušies līdz ar laulībām un pārcelšanos uz laukiem) Olga rakstījusi dzeju, bijusi liriski noskaņota jauniete, bet nācās vien samierināties ar jaunajiem apstākļiem. Šķiet, ka ar to viņai negāja viegli, taču, iespējams, ka jau vēlākos laikos izrādījās, ka viņai bija paveicies - uznākot okupācijām, droši vien atrasties prom no acīm bija relatīvi drošāk.

Trīsdesmito gadu otrajā pusē laulātais pāris ar saviem bērniem pārcēlās uz "Leišūriem" Bārbeles pusē, primārais iemesls - nesaskaņas starp Kārļa māti Līzi un vedeklu Olgu (par šo attiecību sarežģītību šis tas arī Olgas vēstulēs). Vēstuļu krājumā ir divi milzīgi pārrāvumi: starp 1932. un 1953. gadiem un no 1955. līdz 1964. gadam. Daļa korespondences varētu būt zudusi kara laikā (vai arī - pārvācoties no Mazās Pils ielas uz Kuldīgas ielu, vai arī jau vēlākos laikos, kad Kuldīgas ielā mita īrnieki un šo to nokurināja), līdz ar to visas manas zināšanas ir fragmentāras (un kopš mammas nāves nav neviena, kam paprasīt, arī mana māsa Olgas tanti neatceras).

Nejūtos tiesīgs šo korespondenci publiskot pilnībā (kā nekā - rakstītāja nebija pat mana radiniece), bet atsevišķus fragmentus gan, tādus, kas šķiet interesanti vai nu no stila vai satura viedokļa. Vēstuļu oriģinālvaloda ir krievu, fragmentus sniedzu tulkojumā.

Pirmās vēstules ir no 1929. gada sākuma, kad Olga ar tēvu un brāli (tobrīd - ģimnāzistu) dzīvoja kaut kur Sarkandaugavā. Šo vēstuļu pamattēma: slimošana. Šķiet, ka tolaik vispār jaunām sievietēm dažāda veida slimošana bija ļoti izplatīta (joprojām savu uzvaras gājienu turpināja tuberkuloze), bet ne mazāk svarīga bija arī savas slimošanas afišēšana un detalizēti pārskati par slimības gaitu.

Varu bez saviebšanās dzert terpentīnu, un tikai vēlāk, pēc garšas mutē, saprast, kādu riebeklību esmu iedzērusi. Iesmaržojos arī ar terpentīnu. Iztēlojos, kā par šo aromātu sajūsminās mani viesi un rūpīgi katru vakaru iedzeru borskābes uzlējumu ūdens vietā, jo tam nav smaržas.

Pēc izveseļošanās Olgas prātu pārņem satraukums par gaidāmajām laulībām - tā gan izklausās pēc viņas pašas izvēles, bet pēc tādas izvēles, kur viņa nav pārliecināta, vai ir tam gatava, pārmaiņas tomēr ļoti radikālas. Vēstulēs Kārli Simi viņa sauc par "Л. Ч.", kas atšifrējas kā "Любимый Человек" jeb "Mīļotais Cilvēks", taču jau doma par vizīti pie topošās vīramātes viņu nomāc, un nāk šādi fragmenti:

Rīt braukšu uz Raģiem pie Mīļotā Cilvēka iepazīties ar savu nākotnes dzīvi, iemēģināt to. Dvēselē tagad tādas šausmas. Manā dzīvē jau ir iestājies lūzums, man ir jāizdara izvēle, bet es neko neizvēlos, spēlēju ar dzīvi kauliņu spēli. Šobrīd man ir ļoti skumīgi. Tētis guļ, brāļa nav mājās. Jūtos ļoti nošķirta no pasaules, cenšos ar domām pieķerties šai man pazīstamajai un ierastajai dzīvei. Ar mīlošu skatienu apveltu savu istabu, cik ļoti man te viss ir tuvs un mīļš. Tas, protams, ir tikai noskaņojums, bet ļoti ilgi tas pieturās.

Pirmajā reizē "Raģos", šķiet, viss izgāja relatīvi labi, bet dažus mēnešus vēlāk sūtītā vēstulē atrodams šāds fragments:

Šajā manā braucienā notika divas sarunas (ja tās var dēvēt tik maigā vārdā) ar topošo vīramāti. Pēc pirmās es biju līgava, un pat kāzu datums bija gandrīz norunāts. Pēc otrās esmu atkal brīva kā pirksts, un visi ceļi man vaļā. Cepuri gaisā gan nesviešu un nekādu atdzīvošanos nedemonstrēju. Cilvēks tomēr ir tik dīvaini iekārtots, novērtē vien to, kas jau zaudēts. Un tagad, kad noskaidrojies, ka es uz laukiem nebraukšu, bet M. C. tur vēl nav iekārtojies, tas ir - visa padarīšana ir ja ne likvidēta, tad atlikta uz tālāku nākotni, tikai tagad es jūtu, cik kopumā tas viss ir nelāgi un cik ļoti es esmu šim cilvēkam pieķērusies. Redzēsim, kā būs. Pagaidām - nāksies zubrīt.

Laulība tomēr notika - 1930. gada 23. martā (gan datums, gan gads nolasāms no vēlākām vēstulēm). Jau kā precēta sieva Olga raksta šādi 1930. gada vasarā:

Paldies, mīļā Ļusja, ka atcerējāties par mani un manu dzimšanas dienu, lai gan nezinu, kādai nejaušībai par to lai pateicos. Jums ar Jūsu plašo draugu logu aizmirst savu pašu mazāko paziņu būtu tīrais nieks! Kur gan Jūs esat? Kā Jums klājas? Kādu gaisu elpojat, kādiem ūdeņiem mazgājaties, kādai saulei sniedzat savus maigos vaigus? Kas tagad ietilpst jūsu svītā un ko jūs bezkaunīgi komandējat, izrādot savas despotiskās rūpes, kā savulaik - Jūsu paklausīgo kalponi? Kad atklāsiet savu salonu Rīgā? Par sevi nevaru uzrakstīt uz šīs papīra strēmeles. Patiesībā tomēr varu: Mokoša Garlaicība.

Līdzīgi liriski skumja vēstule arī 1931. gada pavasarī, kad, šķiet, jau nācis pasaulē Olgas pirmdzimtais:

Mans cietums ir pārvērties baltā paradīzē un Jūs neatpazītu kailos paugurus, ko tikāt redzējusi. Ziedošu ievu jūra, gaiss smaržu pilns un mana Cecīlija (Marijas vietniece) visu dienu staigā ar nopūtām. Viņas drudzi raisa Dominiks - mūsu strādnieks - un fons viņas romānam ir patiešām burvīgs. Skatos uz viņu un izjūtu skaudību. Esmu tam jau par vecu. Nedzirdu cīruļus, negribu viņus dzirdēt, lai gan viņi uzstājīgi tralina pie auss un gandrīz vai nolaižas uz pleca. Manai Cecīlijai ir 16 gadi un viņa ir katoliete. Saimniecībā viņai ir mazāk nojēgas nekā man, un varat iztēloties manu tagadējo dzīvi bez Marijas. Nolādu pavasari, nolādu cīruļus un baltos paugurus, un ievas, un vijolītes mežā! Vai tas viss ir man? Brēcošais Fedja, divi sivēni, arī brēcoši, 300 cāļu, katli ar zupu un putrām. Man ir 100 variantu pašnāvībai.
Un tomēr cīruļi un ievas valda manā divu aršīnu būrītī, ko aizpilda galds un bērnu ratiņi. Nospļauties uz to visu, es vispār nemīlu ievas. Cīruļiem gan nav ne vainas. Es tikai baidos, ka ķirši un ievas noziedēs un Jūs tos neredzēsiet. Kur tagad esat, ko darāt? Nepametiet mani vienu ar manām drūmajām domām par to, kā esmu pazudinājusi savu dzīvi. Redziet, pat cīruļi nespēj kliedēt manas skumjas, lai gan šodien esmu salīdzinoši labā noskaņojumā.

1932. gada pavasarī rakstītā vēstule stāsta jau par otro Olgas bērnu - meitu Elizabeti (vēlākās vēstulēs viņu sauks par Ļizu) un viņas kristībām, kā arī kārtējo minoro saturu par zaudēto jaunību:

"Paldies par rūpēm par manu priekšlaicīgi bojā gājušo talantu. Ja manas dzejas, pateicoties jūsu rūpestiem, tomēr publicēs, tas kļūs par kapa pieminekli manai jaunībai. Pat slavas dārdi mani neiekustinās manā purvā. Esmu gājusi bojā.
Mūsu stāvoklis joprojām ir draņķīgs. Visi grasās notīties. Mammīte šurp brauc vai katru dienu, izmantojot mūsu pacietību un moka mani ar savām nevajadzīgajām rūpēm un padomiem. Ja atceraties par pērnā gada skandālu: Fredis un naksnīgā apmeklētāja. Tad, lūk, tagad viņa ar viņu dzīvo jau likumīgā ceļā (vīramātes, nevis likuma priekšā). Interesanti. Jums būtu, ko mācīties. Abi krāc līdz pusdienai, un nekas. Viņa patiesībā ir pat jauka, klusa, starp citu, lai gan mēs neklātienē jau esam salamājušās. Par to - vēlāk.
Ceru satikties. Atbrauciet. Esmu noilgojusies pēc Rīgas. Eju bojā. Tikai ne man ir tā visa jezga. Krāju dusmas uz vīramāti. Tāds salds un ļaunprātīgs radījums. Viņa, nevis es. Ja atļausiet." Par ieceri kaut kur publicēt Olgas dzejas un tās iznākumu neko, protams, nezinu. Ludmilas draudzenes ar kaut kādiem literāriem izdevumiem bija saistītas, bet neko precīzāk nezinu, tai skaitā - pat, ja kādi Olgas dzejoļi tika publicēti, pilnīgi iespējams, ka ne zem viņas vārda, bet ar kādu literāro pseidonīmu.

Pēdējā vēstule vēl no neatkarīgās Latvijas laikiem, rakstīta 1932. gada rudenī, apkopo vairākas iepriekšējo iezīmes un zīmīgi noslēdz vēstījumu:

"Mīļā Ļusja, Ira man teica, ka Jūs bijāt ļoti smagi slima, tāpēc ar Kārlīti steidzu nosūtīt Jums savu līdzjūtību. Kaut arī nokavētu. Krājiet spēkus gaidāmajai ziemai. Bet tas, ka Jūsu dzīvoklī ir remonts un tālab Jūs aizkavēsieties vasarnīcā ilgāk par pierasto, pusslimam cilvēkam arī nav labi. Vēsa vasarnīca - mitrums u.t.t. To visu rakstu, jo Jūs, pēc Iras vārdiem, bijāt ļoti slima un esat ļoti novājējusi. Es ar bērniņiem Jūs atceros vēl tādu ziedošu, skaistu un jautru, neskatoties uz visām romantiskajām likstām. Bet tas jau bija vasarā, tagad ir rudens. Un Jūs esat atfzīvojusies!
Bet, ja Jūs grauzīsiet mani par šo vēstuli un citēsiet saviem draugiem frāzes kā "rudenīgā Ļusja", tad, Dievs ir mans liecinieks, nerakstīšu jums vairs, pat ja esat novājējusi ne par 10, bet par 20 kilometriem. Pieminiet manus draudus, rudenīgā Ļusja!
Bet man pašai ir rudens ilgas pēc pilsētas, ķinīšiem, teātra, operas un dejas ritma. Dzīves alkas mani uzveic tā, it kā es būtu akmens kapā nogulējusi šos trīs gadus un redzējusi ilgu un garlaicīgu sapni." Kas notika tālāk - nezinu. Bet varu pieņemt arī variantu, ka vecmāmiņa patiešām citēja "rudenīgo Ļusju", un Olgai viņai tādēļ 20 gadus nerakstīja. Diez vai tieši tā gan bija, bet to nenoskaidrot.

Korespondence (atbilstoši pieejamajam saturam) atjaunojās 1953. gadā. Tad jau arī Ludmila bija precējusies ar manu vectēvu, bet manai mammai bija septiņi gadi. Dzīvesvieta no Vecrīgas bija nomainīta uz Kuldīgas ielu Zasulaukā, arī pašai Olgai pavisam citas rūpes un raizes, par biežu tēmu vēstulēs kļuva Olgas vīra Kārļa slimošana. Olgas pieaugušie bērni, cik var saprast, dzīvoja Rīgā, un itin bieži apgrozījās arī pie maniem vecvecākiem.

"Mīļā Ļusja! Jūs, droši vien, mani gaidāt? Bet, diemžēl, mums neveicas. 28. decembrī Kārlītis bija mežizstrādē, tur apaukstējās, un tagad visu laiku guļ. Izrādījās, ka viņa ir reimatisms locekļos, tālab skats uz nākotni mums ir visai drūms. Labā plauksta jau ir pietūkusi un locītava palielinājusies izmērā. Tāpat sāp arī vieglās locītavas un abi elkoņi un pat kreisā roka. Bet ar labo viņš nevar brīvi rīkoties. Ārste viņas izrakstīja nosūtījumu uz Bauskas slimnīcu. Bet runā, ka no tās labuma maz. Bet vai varēsim viņu iekārtot slimnīcā Rīgā - tas ir liels jautājums, runā, ka tam nepieciešama protekcija. (...) Viņš baisi svīst. Kā viņu vest? Tā kā viņš bija mūsu vienīgais balsts, jūtamies ļoti bezpalīdzīgi. Bet jāsavāc spēki un jācīnās. Atkal jācīnās! Cik reizes dzīvē man tam jau bijis jāiet cauri.
Ceru, ka jūs visi esat veseli. Lūdzu, nododiet sveicienus savam tēvam un vīram, kā arī Natašai. Vai esat lasījusi "Kolā Brinjonu"? Esmu sajūsmā par šo grāmatiņu. Jums tā obligāti jāizlasa, tā jau ir Rīgā pie Ļizas."

"Kolā Brinjons" - daļēji biogrāfisks franču rakstnieka Romēna Rolāna romāns. Neesmu neko no viņa darbiem lasījis, bet viņa slavenākais darbs - "Žans Kristofs" - mūsmājās bija, ticami, ka vēl vecmāmiņas iegādāts.

Arī gadu vēlāk (1954. gada pavasarī) Olga vēsta par vīra slimošanu, kā arī - par nedienām kolhoza dzīvē:

Grūti sakārtot domas. Nogurums, skumjas par vīru, par aizgājušajām gaišajām dienām, dusmas par bezpalīdzību un mūsu kolhoza dzīves haotiskumu, viss sajucis vienā putrā. Aizstāvu savu vistu (un savas) intereses, bet nesekmīgi. Jo mazāk vistām barības, jo vairāk uzmanības velta bļodu un barotavu mazgāšanai. Par mana vīra slimības gaitu Ļiza Jums, droši vien, ir stāstījusi: viss pa vecam. Izgrieza mandeles, temperatūra nekrītas. Tā kā slimnīcā slimība divas reizes atkārtojās ar savām sāpēm, baidāmies ņemt Kārlīti mājās. Bet viņš ir noilgojies. Ar ko tas viss beigsies? Nezinu.

Šis saturs (un arī citās vēstulēs paustās sūdzības par kolhoza ikdienas absurdu un smago darbu ar pārāk lielo vistu skaitu) lieliski iet kopā ar "Bauskas Darbā" 1955. gada 15. jūnijā publicēto rakstu "Čakla putnkopju ģimene", kas vēsta šādi ar šādu tekstu:

Kad šogad no inkubatora atveda 1500 cāļu, nevienam nebija šaubu, ka to kopšana uzticama nevienam citam kā Kārlim Simim, jo jau trešaisgads, kopš Kaliņina vārdā nosauktā kolchoza-valde viņam uztic šo darbu. Un ne bez iemesla. Kurš gan cits, ja ne viņš pagājušā gadā no 1000 cāļiem saglabāja un izaudzēja 997. Šogad jau darbs lielāks - 1500 cālīši un visi prasa siltumu, gādīgu roku un darba mīlestību.
(...)
Arī Kārļa Sima dzīves biedre Olga Simis pie vistu kopšanas strādā ne mazums - jau no kolchoza dibināšanas sākuma un savā darbā uzkrājusi krietnu pieredzi. Pagājušā gadā no savām kopšanā nodotām vistām viņa no katras ieguva 132 olas.
(...)
Zinot, ka vistas mīl tīru ūdeni un ne labprāt dzer netīru, b. O. Simis dienā vairākas reizes mazgā dzeramos traukus un piepilda ar svaigu ūdeni."

Pēdējā rindkopa šajā citātā perfekti papildina tekstu par to, ka trauku mazgāšana īpaši aktuāla tad, ja nav, ar ko vistas barot.

Tā paša 1954. gada vasarā Rivoši pilnā skaitā bija viesojušies "Leišūros", uz ko atsaucas Olga savā nākamajā vēstulē:

Beidzot esmu ķērusies pie vēstules. Jūsu paciņu, liels paldies, saņēmām jau 23. datumā. Uz to neatbildējām, jo es posos uz Rīgu un domāju, ka atradīšu minūtīti, lai aizbrauktu pie Jums. Diemžēl, es tirgoju kolhoza gaiļus un nosēdēju tirgū līdz mūsu mašīnas aizbraukšanai. 28. datumā atkal biju Rīgā ar āboliem (zaļiem un kritušiem). Bet atkal nosēdēju līdz vakaram, bet nakti nevēlējos palikt. (...)
Izņemot Jūsu bēgšanu tajā liktenīgajā naktī uz 17. jūliju notika vēl viena bēda. Visus manus mīļos astoņus zosulēnus aiznesa cauna. Palika viens asins lāses uz būdiņas restēm. (...) Durvis, kuras salaboja "Rivoša kungs", atgādina mums ikdienas par mūsu mīļajiem un nemierīgajiem ciemiņiem. Bet Elmas nagi turpina augt, un nav, kam tos apgriezt. Baidos, vai tik man nenāksies atkal ķerties pie telegrammas pēc palīdzības? Varbūt izdosies atgriezt bēgļus zem mūsu nama jumta? Ļoti nožēloju, ka Elmāram nācās zaudēt tādu ķērienu (5000!) brauciena pie mums dēļ. Žēl, ka viņam neizdevās pie mums rast iedvesmu un radīt skulptūras šedevru. Materiāla pie mums bija gana: kaķi, suņi, visas, govis un tā tālāk.

Par kolhoza produkciju, kas tirgota Rīgā, proti, par tās kvalitātes trūkumu, Olga rakstīja arī citviet. Elmārs, mans vectēvs, bija tēlnieks, galvenokārt veidoja dzīvniekus, tāpēc uzskaitīti mājdzīvnieki un mājlopi kā potenciāls iedvesmas avots.

Savas veselības dēļ Kārlis Simis 1954. gada rudenī nonāca sanatorijā Baldonē, kamēr Olga vienatnē turpināja cīnīties pa darbiem, un sūdzēties par kolhozu:

Kolhozs mums daudz ko bija solījis, 2 kilogramus graudu par darba dienu un četrus rubļus naudā. Pagaidām esam dabūjuši tikai 1 kilogramu rudzu avansā līdz augustam un ziņo, ka vairāk par 1 kilogramu nebūs. Līdz ar to sapņi par kviešu miltiem neīstenojas. Līdz ar to vēršos pie Jums ar lūgumu, ja gadīsies lēti milti, vai nevarētu man iepirkt un iebērt kādā cementa mucā (ja varat tam veltīt kādu naudas summu). Ceru drīzumā pēc 27. datuma parādīties Rīgā tīrās, sausās ielās, elektrisko lampu apgaismojumā, izbraudīt teātri un citas izklaides, bet būtiskākais - atkal satikt Jūs, mīļā Ļusja!

Pāris mēnešus vēlākā vēstulē, kuras daļa adresēta manai mammai, izskan doma, ko arī no mammas biju dzirdējis atstāstītu (lai gan patiesībā attiecībā uz manām sekmēm viņa bija gana strikta un šai filozofijai nesekoja):

Sveicu tevi Jaunajā gadā un novēlu pēc iespējas vairāk divnieku, jo divnieki ir ģeniālas dabas pazīme, kamēr piecinieki liecina par viduvējību. No meitenes ar vieniem pieciniekiem liecībā nekā īpaša dzīvē nesanāks. Bet es ceru, ka tu reiz kļūsi par slavenību, un es vēl varēšu ar tevi lepoties.

Cik man zināms, skolā mammai tā arī neizdevās savas sekmes "izlabot" atbilstoši Olgas tantes vēlmēm. Augstskolā gan kaut kādi piedzīvojumi bija.

1955. gada jūlijā Olga Ludmilai vēstīja par to, kā "Leišūros" klājās Ludmilas meitai un ka labprāt tur redzētu arī Natālijas vecākus un pat solījās, ka šajā reizē Elmārs netiks nodarbināts. Te gan jāņem vērā, ka Elmārs tobrīd, manuprāt, jau bija slims (viņš nomira 1957. gada novembrī, bet pāris pēdējie mūža gadi bija ļoti smagi), kas varētu būt par iemeslu tam, kāpēc Natāliju iespējami ilgāk atstāja laukos pie Olgas. Šajā laikā vēstules bija pat vairākas, vienā no tām - raksturīgais Olgas humors:

Acīmredzot, Jūs abi esat ar mieru atstāt Natašu mums uz visiem laikiem. Priecājaties, ka tikāt vaļā no nemīlētās atvases, un šeit tālab nerādaties. Protams, mušu sišana, dārza laistīšana un staigāšana apkārt plikiem suņu priekšā - tās ir ļoti svarīgas un neatliekamas darīšanas, līdz ar to Jums nav nekādas iespējas izrauties no pilsētas. Taču to visu jūs varētu darīt arī pie mums. Tomēr varam Jums pavēstīt, ka mums nav nekādu iebildumu pret Natašas adoptēšanu. Un (lai tas jums par sodu!) arī viņai pret to nekā nav, izņemot... skolu. Tomēr būtu vēlams satikties, lai nokārtotu formalitātes un vienotos par alimentu apmēru.

Vēl vienu lielisku "padomju dzīves" stāstu Olga atklāja 1955. gada rudenī par sava dēla Jāņa piedzīvojumiem:

Jānis piecas dienas mūs mocīja ar savām neveiksmēm. Viņam Skaistkalnē piedzērušies miliči atņēma motociklu par to, ka viņam nebija līdzi dokumentu un par to, ka viņš apstājās pie Tautas nama durvīm, lai draugiem apvaicātos par viņu pārlikto eksāmenu rezultātiem. Tā kā milicis biju dzina prom asā formā, Jānis ne mazāk viņam atbildēja un lūdz būt pieklājīgākam, kā arī norādīja uz miliču reibumu. Šādos apstākļos četri miliči metās viņam virsu, atņēma motociklus, sastādīja protokolu un piesprieda 100 rubļus soda. Nepieredzējušais puika bija neattapīgs un parakstīja protokolu. Pēc ilgas skaidrošanās Bauskā un Skaistkalnē sodu viņam nācās samaksāt, kā arī viņš saņēma piezīmi tehniskajā talonā. Gribēja viņam pat atņemt dokumentus. Būs puikam mācība, ka priekšniecībai vienmēr ir taisnība un ir jāmāk tās priekšā klanīties, nevis celt degunu gaisā. Kā viņam beigās arī pateica, ka sods nav par noteikumu pārkāpumu, bet par rupjību. Mēs mēs visi, it īpaši Ira un es, pārdzīvojām šo stāstu kopā ar Jāni, bet tēvs viņu katru dienu lamāja.

Šī arī bija pēdējā vēstule no piecdesmitajiem gadiem, nākamā rakstīta 1964. gadā, kad Ludmila jau bija atraitne, bet Natālija - ne vairs maza meitene, kurai vēstulēs Olgas tante stāstīja par to, kā klājās saimniecības pīlēm, bet jau studente. Kā izrādās, mīlestība pret dzeju Olgai nebija zudusi un mana vecmāmiņa, kas visu mūžu no dažādiem avotiem pārrakstīja (vai ielīmēja kladēs) dažādas dzejas (vai viņa pati kaut ko arī rakstīja - nezinu), ar saviem atklājumiem dalījās arī ar draudzenēm, tai skaitā Olgu:

Dārgā Ļusja! Pārkārtoju Jūsu mapes, sakrātos dzejoļus un Jūsu vēstules, un tā sagribējās Jūs satikt. Manā priekšā ir pēdējie Jūsu atsūtītie Gončarova un Kuņajeva dzejoļo, un es atkal domāju - vai nu Jūs tik labi zināt, kas man var patikt, vai arī mums ir tik līdzīgas gaumes, bet man patīk viss, ko Jūs man sūtat. Kāpēc "Literatūras avīzē" nav tik labu dzejoļu, galvenokārt tulkojumi, bet dzejas tulkojums - tas nav tas. Gončarova "Es nesagaidīšu pavasari" ir burvīgs dzejolis, bet Kuņajeva "Maisi" ar savu "melno krāsu" man pat varbūt ir vēl tuvāki.

Dzejas kvalitāti, protams, komentēt nevaru, bet cilvēcīgi Kuņajevs, kas 2026. gadā joprojām ir dzīvs, noteikti nav tāds literāts, kura daiļradi es vēlētos iepazīt: aktīvs komunists, kas atbalstīja augusta puču, jau pēdējās desmitgadēs darbojies cīņā pret holokausta pētījumiem krievijā, un, protams, atbalstījis karu pret Ukrainu. Gončarovs miris 2001. gadā un līdz ar to vismaz putina režīma apstākļos nav varējis "atzīmēties".

Sešdesmito gadu vēstulēs diezgan daudz atsaukšanās uz kopīgām paziņām/draudzenēm, tai skaitā no jaunības gadiem. Man atpazīstamākā viņu vidū ir Katrīna Geista (dz. Sniedziņa) - ar viņu kopā Ludmila un Olga studēja, Katrīna ar vīru bija emigrācijā Brazīlijā, no Katrīnas Geistas ir ļoti daudz vēstuļu, ar to saturu vēl neesmu saņēmis iepazīties. Olga sarakstījās arī ar Katrīnas Geistas vīra māsām: Aleksandru un Irēnu. Māsas Geistas bijušas izsūtītas uz Kazahstānu, tomēr Irina Geista kā augsta līmeņa ķīmiķe arī tur spēja iekārtoties labā darbā. Kāda vēstule no Olgas (bez datuma), stāsta, ka A. Geista atsūtījusi 1000 rubļus, lai Olga un Kārlis varētu pie viņām aizbraukt ciemos, vai tas praksē notika - nezinu.

Liels notikums Olgas dzīvē bija brauciens pa Volgu ar tvaikoni 1965. gadā, divdesmit dienas ilgs pasākums, apmeklējot daudzas un dažādas pilsētas. Lielākoties šis saturs nav atstāstīšanas vērts, vienīgā atmiņā palikusī detaļa - pilsēta vārdā Kaļazina, kuras vecpilsētas lielākā daļa nogrima kompletā ar Ugličas HES atklāšanu - diezgan klasiska padomju tradīcija, zināma, protams, arī Latvijā.

Vēstulē, kas rakstīta 1966. gada 18. novembrī, Olga Ludmilai pārmet, ka tā nav draudzeni informējusi par savas meitas kāzām (un piemin, ka par pašas Olgas bērnu laulībām Ludmila reizēm uzzinājusi ātrāk nekā šo bērnu māte), kamēr zīmītē, kas adresēta Natālijai, lasāms sekojošais:

Vai tu patiešām esi jau tik liela, ka mamma tev atļāvusi iziet pie vīra? Manā atmiņā tu joprojām pilnā augumā ietilpsti lielajā baltajā mazgājamā bļodā. Novēlu tev un tavam vīram no dzīves paņemt visu laimi, kas jums paredzēt, nepazaudējot ne drupatiņu ilgās, ilgās un, beigu beigās, tomēr pārāk īsās dzīves laikā.

Nākamajā, 1967. gadā, Olgas vēstulēs parādās jauna tēma - Ludmila ir kļuvusi par vecmammu. Pašai Olgai tobrīd jau ir vairāki mazbērni (cik tieši - nezinu), bet Ludmilu Olga sev raksturīgajā manierē ik pa reizei ķircina. Te viens garāks fragments par šo tēmu:

Lasot Jūsu vēstuli, iedziļinoties Jūsu dzīvē, kas skaidri stājas manā priekšā no vēstules, es visu laiku šausminos un brīnos. Pirmkārt, brīnos par Jums, kā Jūs varat cilāt, pārlikt, pārģērbt vairs ne tik ļoti mazu bērnu, Jūs, kurai bija grūti nest vairāk kā vienu maizes klaipu. Bet te, kā var redzēt, nostrādājis brīnums, ko biju Jums jau pieminējusi. Brīnums vārdā - vecmāmiņa! Bet kas par bērnu! Tas ir jau otrais brīnums Jūsu mājā. (...) Ļoti vienkārša viņas kopšana (lai neteiktu vairāk), gandrīz spartiska audzināšana un tādi izcili rezultāti! Bērns guļ līdz 10 rītā un no diviem līdz vakaram, un tikai paretām mazliet iekliedzas. Un ko tad bērniņš ēd, izņemot mātes pienu? Kur tad putriņas, sieriņi un cits papildu uzturs? Viņai taču jau ir pusgads? (...) Taču, ja Jūsu mazmeitu vadā uz konsultācijām, tātad ir kam dot padu, ne tā kā man savulaik, kad savu pirmdzimto gandrīz nomērdēju badā. Nē, jūsu mazulis ir brīnišķīgs, humāns, tikai mazliet tas sarežģījis Jūsu dzīvi, Jums atliek laiks kaķiem, suņiem, baložiem un pat avīzē Jūs paspējat ielūkoties!

Līdzīgā noskaņā Olga rakstīja vēl pusgadu vēlāk:

Man būs dīvaini Jūs redzēt vecmāmiņas lomā, ar smagu resnu mazuli rokās. Tiesa, ar Jūsu uzmanību un rūpēm diez vai mazulis būs kļuvis resns. Jūsu laiks aiziet baložiem, kaķiem, sunim. Kā gan tur vēl paēdin't bērnu ar vitamīniem un putriņām. Visas cerības uz jauno māti, bet viņa gan strādā, gan mācās.

Vēl viena tēma sešdesmito gadu otrās puses vēstulēs: Olgas tikšanās ar bijušajām skolasbiedrenēm no Rīgas pilsētas krievu ģimnāzijas (šīs skola sevi dēvēja par bijušās Lomonosova sieviešu ģimnāzijas turpinātāju un arī 40 gadus vēlāk tās abolventes sevi dēvēja par lomonosovietēm). Vairākas šādas bijušas skolasbiedrenes Olga piesauc vēstulēs, taču neko daudz par viņām noskaidrot man nav izdevies. Viena no tām bija Olgas klasesbiedrene bija Irēna Geiste, jau piesauktās Katrīnas Geistas vīra māsa. Vēl tur parādās tādi vārdi kā Jūlija Sitina, Ņina (Viktora meita), Ļeļa Berkholca, Antoņina (Toņa) Dragunova. Caur LU studentu datubāzi par pēdējo tomēr vismaz kaut ko vēl noskaidroju - vismaz atradu viņu studenšu grupas bildē kopā ar manu vecmāmiņu.

Pēdējā vēstule - 1969. gadā. Biju domājis, ka šis liecina par Olgas vai viņas vīra nāvi vai vismaz strauju veselības stāvokļa pasliktināšanas, bet šī hipotēze bija aplama - 1980. gadā Kārlis un Olga nosvinēja 50 gadu kāzu jubileju (kamēr Ludmila nomira 1978. gadā).

Tas principā arī viss. Ko man izdevies noskaidrot par Olgas pēcnācēju likteni? Vecākais dēls Teodors Simis (1931-2021), trīsdesmito gadu vēstulēs saukts "Fedja", jau kā pieaudzis - Tedis. Dzīvoja Jelgavā, spēlēja mutes ermoņikas. Meita Elizabete (Ļiza), bija precējusies, viņai bija divi dēli: Jānis un Kārlis (no Jāņa arī iegūti precizējumi šim materiālam). Jaunākais dēls Jānis Simis (1936-2016), apglabāts turpat Bārbelē, kur uzaudzis. Jānis Simis piecdesmito gadu otrajā pusē Rīgā mācījās tehnikumā un tolaik bija deklarēts Kuldīgas ielā 20 (vai viņš tur arī reāli dzīvoja - to gan nezinu).

Tāds, lūk, stāsts par meiteni, kas gribēja studēt un rakstīt dzeju, bet kļuva par putnkopi.

Le Voleur d'ombres

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Sun, 19 Apr 2026 19:26:39 GMT

Marks Levijs ir itin populārs mūsdienu Francijas autors, visvairāk zināms ar to, ka viņa debijas romāna adaptāciju producēja Stīvens Spīlbergs, un to romānu, kā izrādās, esmu pat lasījis, lai arī atmiņā man nekas no tā nav palicis. Ticami, ka "Ēnu zaglis" ies tajā pašā plauktiņā. Bet vispār franču valodā es ne vienmēr lasu tālab, lai iepazītu kaut ko vērtīgu, biežāk - lai kaut cik trenētu savas spējas uztvert saturu šajā valodā. Romāna premisa ir sekojoša: tās stāstītājs sevī atklāj spējas sarunāties ar citu cilvēku ēnām, kuras izrādās apveltītas ar no saviem turētājiem neatkarīgām personībām un reizēm viņš var pat piesavināties svešu ēnu, bet to nedara ļaunprātīgi. Sākas viss ar stāstu bērnībā par ne pārāk populāru čali, kurš ir sīkākais puika klasē un kuru ar klases galveno huligānu vieno kopīgas neatbildētas jūtas pret klases populārāko meiteni, pareizāk - nevis vienu, bet šķir viņus šīs jūtas, taču tad stāstā iesaistās ēnas un pēkšņi kā uz burvja mājienu viss mainās. Taču meitene, lai arī galvenais varonis kļūst par klases prezidentu, tieši tad izvēlas to otru, un seko varoņa brauciens ar mammu (vēl viena sižeta līnija ir viņa vecāku šķiršanos) uz kādu vietu pie jūras, kur zēns sastop sava mūža nozīmīgāko pretējā dzimuma pārstāvi - meiteni vārdā Kleo, kura gan ir kurlmēma, bet tas netraucē starp viņiem izveidoties ciešai saiknei. Tad mēs patinam stāstu uz priekšu, jaunietis studē medicīnu, seko sapazīšanās ar citu meiteni (Kleo viņam vairs neizdodas sastapt), vēl stāsts par viņa attiecībām ar savu labāko draugu, pamazām tomēr čalis no visiem atsvešinās un skaidrs, ka līdz grāmatas beigām viņš, protams, atkal tiksies ar Kleo (un tā vēl brīnumainā kārtā būs ieguvusi spējas dzirdēt un runāt). Kaut kur stāsts par varoņa spējām sazināties ar ēnām no sižeta vispār pazūd, šķiet, ka autoram nav bijis skaidrs, ko ar to tālāk iesākt (un tas šķiet visnotaļ tizli), un arī kopumā romāns aiziet nekurienē un banalitātē. Vienlaikus - nav jau arī tā, ka tas būtu sācies tik ļoti daudzsološi, Levija spējas nav tādā līmenī, lai ēnas kā patstāvīgus vienumus attēlotu līdzīgi kā to savos darbos veicis Haruki Murakami, viņa gadījumā ēnu iesaiste ir drīzāk deus ex machina gadījums, kas atrisina problēmas, ar ko varonis pats netiek galā, līdz kādā brīdī šis paņēmiens viņam vairs nav nepieciešams un tad par to var aizmirst. Grāmatas sākuma daļā man šķita, ka Levija stils ir līdzīgs Bernāram Verbēram, tomēr jāatzīst, ka tā gluži nav - Levijs vismaz tik ļoti nesirgst ar sevis un savu ideju izciluma apliecināšanu, un nekādu pretenziju uz kaut kādām dižām atklāsmēm šajā grāmatā nav. Nekā īsti cita gan arī tur nav - tāda vienkārša grāmata, ko izdod mīkstajos vākos, izlasīt vilcienā un tad turpat vagonā to aizmirst. Protams, ja lasi grāmatu Kindle, tad labāk tā tomēr nedarīt.