Kazhes blogs

Back to School party 2001

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Tue, 15 Sep 2026 18:50:42 GMT

Nav nekāds noslēpums, ka man patīk rakāties vēsturē, nodarboties ar kādiem pagātnes izmeklējumiem gan par lielākām, gan pavisam niecīgām tēmām. Kā, piemēram, analizēt 1899. gadā sūtītu mīlestības vēstuli vai apkopot galda tenisu pirmskara Latvijā. Un reizēm man patīk arī rakstīt par ne tik svaigiem paša piedzīvojumiem, kā 1991. gada braucienu uz Sibīriju. Ko gan līdz šim neesmu darījis, tā ir detalizētu aprakstu veidošana par koncertiem, kurus sanācis apmeklēt vēl pirms aizsākts mans blogs. Un šī būs tā reize, kad tāds pirmais apraksts taps. To izprovocēja sašutumu manī raisošs virsraksts "H-BLOCKX pirmo reizi uzstāsies Rīgā". Kāpēc tik asa reakcija? Tālab, ka reiz, stipri sen, šīs grupas koncertā Rīgā esmu bijis. Tātad, tā nekādi nav pirmā reize, taču par iepriekšējo koncertu sevišķu atsauksmju internetā nav (arī resurss setlist.fm par attiecīgo uzstāšanos nav informēts). Un, kā zināms, ja kādam internetā nav taisnība, tad iejaukšanās ir mans svēts pienākums.

Tas bija viens teju grandiozs pasākums, vismaz manā muzikālajā pieredzē noteikti. Pirmo reizi biju uz rokkoncertu, kas risinājās stadionā, tobrīd - vēl gluži svaigajā (un, šķiet, pat ne līdz galam pabeigtajā, ja tā gadījumā vispār par pabeigtību varēja runāt) "Skonto", kur 2001. gada 5. septembrī notika festivāls ar nosaukumu "Back to School". Īpaši iepriecinošais šajā situācijā konkrēti man bija tas, ka skolas solā man atgriezties nevajadzēja - ģimnāzija bija nupat absolvēta. 1. septembris gan nozīmēja mācību sākšanos universitātē, bet tā jau ir pavisam cita lieta, neesi vairs nekāds sīkais (paša izpratnē, nevis mentāli, kur esi tāds pats bērns kā iepriekš) un "back to school" - tas vairs nav par tevi. Pasākumā uzstājās uzreiz četras grupas: "The Burning Primitive", "Natural Born Hippies", "Audiosmog" un "H-BLOCKX". Uz koncertu devos kopā ar Ziņģi, kurš bija lielāks VIVA2 kanālā atskaņotās mūzikas eksperts par mani, turklāt viņš bija tuvākās attiecībās ar ņūmetālu, kuram lielākā vai mazāk mērā var pieskaitīt konkrēti H-BLOCKX, tāpēc viņa klātbūtne šajā pasākumā bija pat vēl pamatotāka par manējo.

Iepriekš par to nebiju aizdomājies, bet šis "Back to School Party" notika mazāk nekā nedēļu pirms kāda cita notikuma no tā paša gada, kura sekas kaut kādā mērā droši vien jūtam joprojām: 9/11. Nekādas sevišķas saiknes starp tiem abiem gan, protams, nav, tik vien, kā - iedomājos, ka tas koncerts notika vēl pirms 2001. gada 11. septembra.

Par pirmo no četrām grupām - "The Burning Primitive" - man nav vispār nekādu atmiņu. Tas droši vien nav pārsteidzoši - arī pirms koncerta par tādu eksistenci nebiju dzirdējis, un tie bija tie laiki, kad tu nevarēji vienkārši palaist Spotify, lai ātri iegūt priekšstatu par to, ko īsti spēlē konkrētā grupa. Tagad gan esmu dažas šīs grupas dziesmas noklausījies un secinājis - nav brīnums, ka man par to nav pilnīgi nekāda viedokļa, jo tā bija tieši tāda grupa, kuru nav sevišķu iemeslu atcerēties - vistipiskākais deviņdesmito gadu "alternatīvais" roks, iedvesmes kuram gūtas no "Pearl Jam", "Soundgarden" utt. Nekā kaitinoša vai traucējoša, bet nav pilnīgi nekādu iemeslu, kāpēc lai es klausītos tieši šo konkrēto grupu. Tas nozīmību apliecina tas vien, ka nozīmīgākais interneta resurss, kur kaut ko par šo kolektīvu var izlasīt, ir "Aarhus Wiki", jeb Orhūsas pilsētas arhīva veidota lapa, kur var uzzināt, ka "Degošais primitīvs" izdevis pat trīs albumus un 2004. gadā uzstājies SPOT festivālā.

"Natural Born Hippies", kas, starp citu, līdzīgi kā Primitīvie, nāk no Dānijas, bija drusku zināmāka grupa - viņi bija nonākuši VIVA rotācijā ar savu versiju populārajai "The Kinks" dziesmai "Lola". Nekādi hipiji jau viņi, protams, nav un nebija, bet gan tāda diezgan parasta poproka blice "Oasis" manierē (tālab arī "Kinks" dziesmas izpildīšana, sekojot britpopa standartiem) bija vietā. Cik atceros, šamējo uzstāšanās bija vizuāli diezgan atraktīva, bet absolūti neatceros - ar ko. Kaut kādam skatuves tēlam viņiem it kā vajadzēja būt, tā vismaz gribās domāt. Manuprāt, man toreiz patika, un patiesībā jāatzīst - lai arī nekā diža no šiem nav, grupa ir tīri klausāma. "Lola" pat mazāk (viņi "Kinks" dziesmu diezgan pamatīgi sagandē, un tā jau ir perfekta savā oriģinālajā versijā), bet "Save Me", "Am I Not Sweet" un vēl dažas citas dziesmas ir itin jaukas.

Trešā grupa šajā koncertā - "Audiosmog" - ilgtermiņā ir vēl mazāk ievērojama nekā pirmās divas. Tās panākumi ārpus VIVA televīzijas bija tuvu nullei. Augstākais sasniegums - 36. vieta vācu singlu topā ar "Daylight in Your Eyes", meiteņu grupas "No Angels" dziesmas pārizpildījumu roķīgākā manierē. Tāds arī bija viss "Audiosmog" piegājiens - paņemt kaut ko maksimāli popsīgu un aktuālu un ierakstīt tam roka versiju. Bet, protams, mājsaimniecēm draudzīgu roka versiju, jo vācieši tak visi tāpat ir šlāgerus mīloši. Vilšanās koncertā bija tajā, ka grupa tur uzstājās nepilnā sastāvā - proti, ar to kopā nebija ieradies Tobijs Šlegls - viens no VIVAs vīdžejiem, kura atpazīstamība un līdzdalība tajā pašā "Daylight" dziesmā arī ļāvā "Audiosmog" kļūt par vismaz kaut cik zināmu kolektīvu. Kaut kādā mērā man joprojām tīk dažāda sviestaina satura smagākas kaverversijas, taču skaidrs, ka savā tagadējā vecumā man būtu pilnīgi nulle intereses par tādu "Audiosmog". Amizanti ir tas, ka izrādās, ka tieši šis kolektīvs pēc tam pat vēl vairākkārt ir uzstājies Latvijā, šķiet, vismaz trīs reizes spēlējot Baltic Beach Party Liepājā, tai skaitā - izpildot A-Eiropas dziesmu! Patiesībā ar šī viena skaņdarba noklausīšanos varētu būt pietiekami, lai saprastu, kas tas bija - "Audiosmog". Šķiet, ka pēdējo dziesmu šie izdevuši 2012. gadā, un diez vai var runāt par to, ka viņu muzikālo gaitu beigas ir liels zaudējums Eiropas kultūrai.

Un tad beidzot saldais ēdiens - paši H-BLOCKX! Atceros, ka bija vilšanās, šķiet, vēl pirms koncerta, kad izrādījās, ka no pieciem grupas dalībniekiem, kas bija ierakstījuši grupas pirmo, personīgi man vislabāk zināmo, albumu "Time To Move", divi to bija pametuši, tai skaitā viens no solistiem, šķiet, ka tas, kurš dziedāja, nevis repoja (kā jau pieklājas kārtīgam ņūmetāla kolektīvam, H-BLOCKX bija šāds vokālistu sadalījums), taču šķiet, ka gluži vienatnē Henings Vēlands vokālu neizpildīja, taču detalizētāk, protams, neatceros. Grupas repertuārā uz to brīdi bija jau trīs albumi, taču visvairāk, protams, gribēju dzirdēt dziesmas no pirmā no tiem - galvenokārt jau "Move" un "Risin' High". Kādā no starplaikiem starp grupu koncertiem man un Ziņģim bija piesities klāt kāds vīrs no Liepājas, kas bija par mums vecāks (cik ļoti? kas to lai zina, nupat vidusskolu beigušajiem mums viņš šķita noteikti daudz dzīvē pieredzējis) un bija pārsteigts - kā "mūsu paaudze" vispār var zināt "agrīnos H-BLOCKX" (tā, it kā tā grupa būtu kaut kas tik ļoti antīks). Un, jā, šis vīrs bija drusku vairāk paņēmis uz krūts, un viņš visu laiku uzsvēra to, cik ļoti viņam ir tuva zināmākā H-BLOCKX balāde "Little Girl" un ka viņš, to izdzirdot, vienmēr raudot. Tas lieliski gāja kopā ar to, ka ik teikumā šis vīrs no pilsētas, kurā piedzimst vējš, iepina vismaz trīs vārdus "bļaģ", līdz ar to viņa liriskā puse šķita izcili pieskaņota šai leksikas īpatnībai. Jāatzīst gan, ka pēc koncerta viņu nesatikām, līdz ar to mums nebija lemts uzzināt, vai arī šajā reizē viņam izdevās kārtīgi nopuņķoties. Bet "Little Girl" koncertā, protams, ka izskanēja. Un tāpat - uz to brīdi aktuālākā grupas dziesma - kaverversija "Ring of Fire" (ar regeja elementiem), kas labāk zināma Džonija Keša izpildījumā.

Par dziesmām, kuras koncertā skanēja, skaidrs, ka precīzi izstāstīt nevarēšu - ne man tās kaut kur iegrāmatotas, ne internetā kas atrodams. Bet, ja apskatās, ko šie kādos citos koncertos togad spēlēja (arī no tiem, tikai dažiem setlistes internetā atrodamas), tad līdzās lielākajiem hitiem, vēl vismaz kaut kādas emocijas man saistās ar dziesmu nosaukumiem "Fly" un "Berlin-Monsta City". Bija forši, neba nu izcilākais koncerts, kurā dzīvē esmu bijis, bet skaidrs, ka šī ir no tām grupām, kuru koncertos enerģija tā vien kūsā un uz kuras uzstāšanos vajadzētu aiziet arī 2027. gadā - kamēr gan paši "H-BLOCKX" vēl nav tik veci, lai uz skatuves šiem būtu jāpārvietojas ratiņkrēslos, ne es un citi grupas cienītāji esam pārvērtušies par tādiem, kas koncertus bauda sēdvietās. Vispār gan, ja tā padomā - "Skonto" stadionā tādas 2001. gadā noteikti bija, bet man nemaz nav atmiņu par to, kur un kā to aizvadīju. Ar visu to, ka tolaik biju strikts atturībnieks.

P.S. Kā izrādās - biļetes uz "festivālu", kas notika par godu LNT piecu gadu jubilejai, maksāja piecus latus. No vienas puses - nesalīdzināmi ar to, cik par šādu pasākumu būtu jāmaksā 2026. gadā. No otras - cik atceros, studenta mēneša stipendija bija arī kaut kas ap pieciem latiem. Proti, naudas vērtība ar bija cita.

Maestro

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Sun, 13 Sep 2026 11:11:49 GMT

Tas ir šokējoši: līdz šim blogā esmu aprakstījis vairāk kā 20 Anšlava Eglīša grāmatu, proti, lielumlielo daļu no viņa literārā veikuma, bet biju ignorējis (ne tik aprakstot, bet arī nelasot) viņa pirmo izdoto grāmatu - stāstu krājumu "Maestro". Tajā apkopoti septiņi stāsti, kas laika posmā no 1929. līdz 1936. gadam publicēti presē un kuros patiesībā redzami aizmetņi teju visam, kas atrodams Eglīša prozā līdz pat četrdesmito gadu otrajai pusei (proti, tas ir tipisks pirmstrimdas laika Eglītis, un pat vēl līdz 1950. gada "Švābu kapričio" šis agrīnā Eglīša stils bija kaut kādā mērā dzīvs). Un, ja ņem vērā, ka agrīnie Eglīša darbi man ļoti patīk, nav brīnums, ka arī par "Mastro" man būs labi vārdi no sakāmi. Protams, jāsaprot, ka ar "Maestro" šajā gadījumā Eglītis nav apzīmējis ne Raimondu Paulu, kurš piezima krājuma izdošanas gadā, ne Oļegu Laizānu (par kuru tikai futbola burbulī vispār kāds ir dzirdējis) un pat ne Aleksandru Koblencu. Par pēdējo Eglītis gan jau, ka bija dzirdējis un kas zina, varbūt pat kādu reizi ar viņu spēlējis šahu. Šo skaidrojumu, protams, es būtu varējis izlaist, bet zināms, ka man grūti iet ar izvairīšanos no liekvārdības. Pirmais krājuma stāsts "Laimes kārtis" šķiet priekšvēstnesis Eglīša debijas romānam "Līgavu mednieki" - tas vēsta par kāda jauna vīrieša nonākšanu saviesīgā kompānijā smalkās mājās, līdzīgā kā pie Surģeniekiem, tikai šajā gadījumā galvenais varonis ir primāri nevis mednieks, bet gan potenciāls medījums, jo saimnieku meita nav gardais kumoss, par kuru cīkstās visi Rīgas smalkākie precinieki, un beigās laimīgās kārtis, ko šim jauneklim izdodas iegūt, ir neprecēšanās ar piesaukto jaunkundzi. Maniere, kā Eglītis atveido smalkās aprindas un to savstarpējās attiecības, te ir ļoti līdzīga jau piesauktajiem "Līgavu medniekiem", varonis gan šķiet tuvāks pašam autoram, kamēr Epalts Surģenieku namā ienāca no drusku citām aprindām. Par stāstu "Stulbenis" man ir vismazāk ko teikt - tajā Eglītis iedvesmojies no ārstēšanās Šveicē pieredzētā, taču, manuprāt, par skādi nācis tas, ka Eglītis atkāpjas no tā, ko pats pieredzējis, līdz ar to viņš pazaudē ticamības momentu - šī stāsta varonis Šveicē ieradies kā students, un Eglītis apraksta varoņa ne sevišķi izdevušos mīlas dēku. Neizdevušās mīlas dēkas, domājams, Eglītim bija gana labi pazīstamas, taču šī ir reize, kad viņa varonim ne sevišķi noticu. Daudz jaudīgāks ir nākamais stāsts - "Jaunā Fiūme", kas arī vēsta par Šveici, bet par autoram no personīgās pieredzes pazīstamu tēmu - ārstēšanos no tuberkulozes kādā no daudzajiem tās kūrortiem. Protams, arī šeit neiztiek bez "cherchez la femme", proti, mīlas līnijas, taču gan tas, kā veidojas šīs attiecības, gan arī to iekļaušanās kopējā vēstījuma noskaņā te ir daudz veiksmīgāka. Un, kas ir būtiski, no personīgā prizmas - gana labi esmu iepazinis savas vecvecmāmiņas vēstules no tuberkulozes sanatorijas, kas rakstītas tajā pat gadā, kad Eglītis ārstējās Šveicē (tikai Marijai Znotiņai līdzekļu braucienam uz Šveici nepietika). Stāsts "Maestro" tikām ir priekšvēstnesis romānam "Homo Novus", radot melnrakstu vienam no spilgtākajiem šī romāņa varoņiem - par pasauli lielākajam Salutauram, kurš šeit gan nes Samuela Sama vārdu un gan viens, gan otrs ir radies no Romana Sutas. Šajā reizē gan, cik var saprast, Eglītis bija atļāvies pārāk daudz tēlā ielikt no prototipa, kā rezultātā mākslinieks bija ņēmis ļaunā un, ja viņš patiešām būtu bijis tik nikns kā Sams/Salutaurs, Eglītis varētu tikt sasiets mezglā. "Vāravs" vēsta par dzejnieku, kurš savu dzeju popularizēšanai pieņem Ēģiptes mūmijai līdzīgu tēlu, kas viņu vispirms uznes slavas virsotnē, bet beidzas viss diezgan skumīgi. Kā lielam laikraksta "Aizkulises" pazinējam, šī tēma man arī patika, un arī tēmas, par kurām Žanis Pīpkalējs dzejoja, ir lieliskas. "Fortinbrasā" Eglītis pievēršas teātra pasaulei, te ir stāsts par aktieri un viņa izvēlēm, kas balstās kompromisos, un cenu, ko par tiem nākas maksāt. Tas principā turpinās arī nākamajā stāstā - "Profesora Eipura orķestris", kura galvenais varonis savā lavierēšanā starp dažādiem zemūdens akmeņiem, lai sasniegtu savus lielos mērķus, beigās absolūti aplaužas un paliek pie sasistas siles. Šajā stāstā Eglītis realizē vienu no perfektākajiem paņēmieniem mīlas ainas atveidošanai starp varoņiem: viņš apraksta, ka vīrietis aizver istabas aizkarus un tāpēc neko tālāko autors nav redzējis. Perfekti! Grāmatas versijā, ko es lasīju, mūsdienās tapušā izdevumā Eglīša "Rakstu" sērijā, iekļauti vēl daži "bonusa stāsti", kas oriģinālajā "Maestro" nebija iekļauti. Šie stāsti ir apjomā nelieli un, jāatzīst, nav uzskatāmi par slēptajām pērlēm. "Dārznieks un viņa zirgs" netipiski pirmskara Eglītim pievēršas dzīvei ārpus lielpilsētas un vēsta par kāda ļoti taupīga vīra sapni tikt pie sava zirga. "Sacīkste" tikām ir jau tipiskāks Eglītis - viena sieviete, divi vīrieši, sacensība starp viņiem, piesaukta arī Eglītim tuvā sporta tēma, šajā reizē - riteņbraukšanas veidolā. Arī "Intriga" ir kaut kas līdzīgs, tikai, kamēr "Sacīkstē" abi vīrieši ir viens otra pretmeti, te - drīzāk kopijas. Grāmatā iekļauts arī nepabeigta romāna fragments "Pēdējās dzīres", kas labi funkcionē kā Jaņ pretstatā "Maestro" ievadošajām "Laimes kārtīm". Atkal jau tās ir smalkas viesības, šajā reizē - pieņemšana ļoti līdzīgā vidē kā Benjamiņu namā, taču apstākļos, kad tūlīt, tūlīt viss sāks brukt - jau pēc tā dēvētā "bāzu līguma" noslēgšanas ar padomiju. Kaut kādā mērā man pat šķiet, ka šis teksts iegūst no tā, ka Eglītis to neizvērsa par pilnu romānu, bet tas paliek kā lauska no zudušās dzīves. Un pašās beigās - Eglīša autobiogrāfija, rakstīta neilgi pēc kara, kur viņš atsaucas uz vairāku šo stāstu tapšanu, kā loģisks cikla noslēgums. Līdzīgi kā tas ir ar mūzikas albumiem, kur "bonus tracks" lielākoties augstākā līmenī ierakstu nepaceļ, arī šie papildinājumi nav kaut kas tāds, bez kā nevarētu iztikt, bet tie diezgan labi pilda funkciju, paskaidrot, no kurienes latviešu prozā ienāca Anšlavs Eglītis. Gan ar, gan bez papildinājumiem "Maestro", manuprāt, ir viens no spožākajiem Eglīša karjeras darbiem - te viņš sevi atklāj kā izcils portretists, meistarīgi piešķirot saviem tēliem vaibstus, tobrīd viņš arī lieliski jūt to paaudzi, par kuru raksta, jo ir tai piederīgs. Protams, viņš ir vērotājs, nevis darītājs, un tādi vairumā gadījumu ir arī viņa varoņi, bet savā vērošanā viņš ir ļoti trāpīgs un acīgs. Patiešām - lielisks stāstu krājums!

Dzimtas stāsti: Liza Kvasa un viņas ģimene

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Fri, 11 Sep 2026 07:03:35 GMT

Mana vectēva Elmāra Rivoša tante, kura dzīvoja Parīzē tad, kad Elmārs tur mācījās pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās. Tante dažas reizes pieminēta vienā Elmāra atmiņu stāstā, bet pārāk daudz informācijas tur nav. Citēšu visu, ko par viņu rakstīja (faktiski - diktēja manai vecmāmiņai) Elmārs:

No skolas drauga, kas strādāja mēbeļu veikalā, Mosjkas Levina es nākamajā dienā dabūju vecu dzelzs gultu, no tantes Lizas – matraci, segu un spilvenu un kopā ar draugiem nosvinēju ievākšanos.

Reizēm vakaros es apciemoju tanti Lizu. Es viņai pārvilku no jauna divus mīkstos krēslus, paralēli veidojot viņas portretu. Mēs ar viņu bijām lieli draugi.

Apdedzinātajās vietās āda kļuva tumši sarkana un raupja, šķita, ka tā deg, kad es tai pieskāros. Pie tantes Lizas paziņas aptiekāra es dabūju flakonu ar hloroformu un tajā pat dienā Piku iemidzināju.

Sāku es ar šādu ierobežotu informācijas daudzumu. Tante, dzīvoja Parīzē. Dažādu tanšu un onkuļu Elmāram bija daudz, gan no tēva, gan mātes puses, turklāt par to, ka dzimtas koki ir pilni, pārliecības nebija. Un tomēr viena diezgan reāla kandidāte bija: Liza Kvasa (dz. Jakubsona), Elmāra mammas Rivkas māsa (pusotru gadu par Rivku jaunāka). Nogalināta Aušvicā.

Atradu Lizu Kvasu Yad Vashem datubāzē, un radās diezgan liela pārliecība, ka tā patiešām bija viņa, jo uz Aušvicu viņa nosūtīta no Dransī koncentrācijas nometnes Parīzes priekšpilsētā.

Un atradās arī kāds iespaidīgāks materiāls (ar tā pilno versiju vēl nemaz neesmu iepazinies) - Francijā izdota grāmata, kas vēsta par pieciem ebreju bērniem, kurus Île-aux-Moines (salā Francijas rietumos) vietējie iedzīvotāji izglāba no šo bērnu ģimeņu traģiskā likteņa. Irēnes Kvasas (1934-2022) mammai Violetai arī brīnumainā veidā bija izdevies izdzīvot, neko vairāk gan man pašam nebija izdevies noskaidrot.

Un te talkā nāca brīnumainā Nathalie Louvet - sieviete, kuru personīgi nepazīstu, bet kura aiz labas sirds palīdz cilvēkiem dažādos ģenealoģiskos meklējumos Francijā, un no viņas iegūtās informācijas šis stāsts salikās kopā jau pilnīgāks (un ir cerības, ka nākotnē tas kļūs vēl būtiski skaidrāks, jo Nathalie ir pasūtījusi Francijas arhīvā Lizas Jakubsonas naturalizācijas lietu, tas gan ir lēns process).

Tātad, ko es tagad zinu par Lizu Kvasu (Jakubsoni)?

Dzimusi viņa bija 1876. gadā Viļņā. Viņas vīrs Eliass Haims Kvass arī bija no Viļņas, dzimis 1870. gadā, miris 1926. gadā Parīzē (tātad - kad Elmārs bija Parīzē divdesmito beigās, Liza jau bja atraitne). Apprecējās viņi 1898. gadā Viļņā. Ģimenē bija divi bērni: meita Anete (1901-1914) un dēls Renē Žoržs Alberts (1908-1996, dzimis Parīzē, miris Vānā, Francijā). Anetes dzimšanas vieta - Batumi - ļauj izdarīt pieņēmumu, ka jaunības gados Kvasi vismaz kādu laiku dzīvojuši Kaukāzā. Uz Parīzi Kvasi sanāk pārcēlušies laika posmā no 1901. līdz 1908. gadam. Interesanti, ka 1925. gadā Parīzē reģistrēta Lizas un Eliasa Haima Kvasu laulība - vai nu viņiem trūka kādu laulību pierādošo dokumentu vai kādi citi iemesli, bet tāds dokuments arī Francijas arhīvos atrodams. Eliass Haims, domājams, bija parfimērs, vismaz Parīzes divdesmito gadu sākuma presē atrodamas parfimēra Mesjē Kvasa (E. Kvasa) reklāmas.

Otrā pasaules kara laikā, kad Francija bija nonākusi Hitlera varā un valdīja Višī režīms, Liza ar dēlu, vedeklu un mazmeitu patvērās Ilomvānā (pieņemot, ka tā šo salu sauksim latviski), kur dzīvoja Eranžēri (Heranger) - Lizas vedeklas Violetas vecāki, domājams, ka šī vieta sākotnēji šķita drošs patvērums. 1943. gada 20. martā Liza no šīs salas deportēta, sākumā uz Dransī, tad tā paša 23. jūnijā uz Aušvicu, kur pa taisno nonāca gāzes kamerā.

Šādi traģiski noslēdzās mana vectēva tantes stāsts, bet vērts iedziļināties, kas notika ar pārējiem šīs ģimenes locekļiem. Kopā ar Lizu apcietināja arī viņas vedeklu Violetu, kamēr mazā Irēne tobrīd atradās skolā un viņu paglāba kaimiņiene, šādā veidā viņa no apcietināšanas izvairījās. No apcietināšanas izdevās paglābties arī Lizas dēlam, kas attiecīgajā dienā atradās netālajā Vānas pilsētā. Violeta tikām Dransī tika nodarbināta mēbeļu veikalā, kurā tirgoja ebrejiem atņemtās mēbeles kā mēbeļu tīrītāja - te viņai palīdzēja līdzšinējā pieredze, esot antikvārei. 1944. gada 28. aprīlī Violetai izdevās aizbēgt un līdz Francijas atbrīvošanai viņa veiksmīgi slēpās (jāpiebilst, ka šādi sekmīgi bēgšanas gadījumi bija gaužām reti). Kara beigās viņa satikās ar savu vīru un meitu. Pēc kara Liza atkal bija antikvāre, viņai bija veikali Parīzē un Ilomvānā. Violeta mirusi 1991. gada 13. martā. Vēl par Violetu zināms, ka viņas tēvs bija inženieris, kas strādāja automobiļu rūpnīcā, jaunības gados dzejojusi (izdota vismaz viena grāmata).

Irēnes stāstu jāsaka - tā pilnīgākai izpratnei man vajadzētu izlasīt piesaukto grāmatu, lai saprastu detaļas, bet Irēni bija slēpuši kaimiņi, un viņa nodzīvoja gana ilgu mūžu, nomira 2022. gadā, tāpat kā viņas tēvs, kurš nomira 88 gadu vecumā. Par Žorža izdzīvošanas apstākļiem man skaidrības ir vismazāk, varbūt arī tur varēs līdzēt grāmata.

Jāpiebilst, ka pirms Pirmā pasaules kara Parīzes tuvumā dzīvoja arī Lizas brālis - aptiekārs Naums Jakubsons. Par viņu zināms, ka 1911. gadā viņa līdzšinēja dzīvesbiedrene Veronika Ļitvinova bija iesaistīta kādā stāstā ar viltotiem dokumentiem un policiju. Tiesa, Naums Jakubsons šajā notikumā tieši, cik var saprast, nefigurēja, bet tur bija iesaistīts kāds poļu vīrietis vārdā Makss Grīns. Vai kaut kad izdosies noskaidrot arī Maksa Grīna stāstu, to pagaidām nezinu.

P. S. Un grand merci à Nathalie pour son assistance à découvrir l'histoire de la famille Kwass !

Zemnieka dēls

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Tue, 08 Sep 2026 20:25:46 GMT

Šī bija smaga lasāmviela, bet ne tādēļ, ka tematiski smaga. Andrievs Niedra šo darbu ir nosaucis par pasaku, bet te uzreiz jāuzsver - tā nebūt nav bērniem domāta pasaka. Vispār jau arī Kārļa Skalbes pasakas lielākoties nav bērniem paredzētas, bet šī - ir ne uz to pusi, faktiski drīzāk tas ir mitoloģisks teksts, ietērpts pasakas drānas. Vai pareizāk - atbilstoši manai izpratnei - tā ir sausa spriedelēšana par lietu kārtību pasaulē, nomaskēta aiz pasakas nosaukuma. Citējot (ne pārāk precīzi) Oskaru Vaildu: "Nav tikumīgu vai netikumīgu grāmatu, ir tikai labi vai slikti uzrakstītas grāmatas." Andrieva Niedras "Zemnieka dēls", atbilstoši paša tās autora izpratnei, noteikti ir tikumīga grāmata, kas vēsta par to, kas dzīvē ir un kas nav pareizi, ka sociālisms - tas ir slikti, Dievs - tas ir labi, godāt savus vecākus - tas ir labi, ka katrai lietai ir divas puses, un tā tālāk. Bet veids, kā Niedra to visu apraksta, sasodīts, cik tas ir nomācoši garlaicīgs! Pat nevaru atcerēties, kad es iepriekšējo reizi biju lasījis kaut ko tik ļoti smagnēju un bez jebkādas radošās dzirksts. Te jāpiebilst, ka mans kritiskais vērtējums par šo pasaku nav saistīts ar manu viedokli par Andrievu Niedru kā valstsvīru vai kā cilvēku - esmu lasījis viņa Tautas nodevēja atmiņas, un par to grāmatu man jāatzīst, ka Niedra itin labi argumentēja savas izvēles un to, ka tas, vai viņš bija vai nebija tautas nodevējs - tas bija interpretējams jautājums. Taču "Zemnieka dēls", lai arī noteikti nav nodevība, ir gluži vienkārši tāds teksts, ar kuru varētu biedēt skolēnus. Proti, ja tev šis darbs neradīs absolūtu atgrūšanas sajūtu pret latviešu literatūru, tad tu esi tiešām imūns. Sižeta tur ir gaužām maz, vismaz tāda, ko gribētos atstāstīt. Zemnieku pāris, kas nav jauns, pēkšņi attopas, cik žēl, ka mums nav bērniņu, un Laima viņiem dāvā dēlu, bet dod mātei norādes, kas vēsta - viss beigsies slikti. Trīs reizes māte drīkst dēlu laist pasaulē, bet ceturtajā viss aiziet dēlī. Patiesībā gan arī tajās pirmajās nekā spoža nav, bet būtiskākais - jaunais cilvēks iepazīst dzīvi visā tās daudzveidībā un pretrunīgumā. Un tad viss beidzas slikti. Taču tam pa vidu ir tik daudz visa kā tāda, kam man grūti nācās tikt pāri - ne tālab, ka man būtu kādi iebildumi pret tām vērtībām, kuras pārstāvēja Niedra, bet tālab, ka to gluži vienkārši nebija iespējams lasīt. Latviešu valoda it kā nav tāda, kurā pastāvētu tik seni rakstīti teksti, lai tos mūsdienu cilvēks vispār nevarētu uztvert, turklāt šī "pasaka" rakstīta divdesmitā gadsimta sākumā, proti, nemaz ne tik sen, bet šis teksts man šķita nācis kā no pilnīgi citas pasaules, un ne labā šī jēdziena nozīmē. Šķiet, kas bija sērijas "Es esmu..." romānā par Skalbi, kur Niedra parādās kā personāžs un viņam tiek pārmests, ka viņa rakstīta pasaka vispār nav nekāda pasaka, gan jau, ka tieši par "Zemnieka dēlu" tur bija runa, un es varu šim apgalvojumam tikai pievienoties. Protams, tie daži cilvēki, kas šo grāmatu vērtējuši Goodreads, tai veltījuši labus vārdus, bet to publiku es nesaprotu, un arī nevēlos saprast. Tāpat kā es nevēlos saprast šo pasaku. Absolūta antirekomendācija no manas puses.

Romantisms - ļauns murgs vai skaists sapnis, ko nav iespējams aizmirst

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Sat, 05 Sep 2026 11:42:51 GMT

Turpinu nesistemātiski iepazīt Aivara Kļavja grāmatas, kurās viņš iet cauri pasaules literatūras vēsturei, atstāstot nozīmīgākos procesus un to virzītājus. Šajā grāmatā, kā jau var saprast no tās nosaukuma, Kļavis apskata romantismu, kas uzplauka 19. gadsimta pirmajā pusē. Galvenie grāmatas varoņi: Heinrihs Heine, E.T.A. Hofmanis, brāļi Grimmi, Edgars Alans Po, Vodsvorts, Bairons, Šellijs, Valters Skots, Alfreds de Misē, Viktors Igo, Aleksandrs Dimā (tēvs), Žorža Sanda, Onorē de Balzaks. Kļavis īsumā atstāsta šo autoru biogrāfijas, kā arī nozīmīgākos literāros veikumus, ar ko tie ievērojami un kādā mērā tie ir vai nav lasāmi mūsdienās. Līdzīgi kā to pirms simts gadiem darīja Andrejs Upīts un Rūdolfs Egle "Pasaules rakstniecības vēsturē", tikai, protams, bez marksisma stīgas, bez kuras nevarēja iztikt Upīts. Taču arī Kļavis nav no tiem, kas atturēsies no "savas līnijas" bīdīšanas. Vismaz manai gaumei šajā grāmatā daudz par daudz viņš atsaucas pats uz saviem literārajiem darbiem, to atbilstību, piemēram, vēsturiskā romāna žanram, vai uz to, kā mēģinājis karjeras sākumos stāstus balstīt fantāzijā, bet tad arvien vairāk - novērojumos. It kā jau tas ir vietā, tomēr ar romantisma literatūru 19. gadsimta pirmajā pusē paša Kļavja darbībai tiešas saistības nav. Lai gan - varbūt pat tiešām gribētu izlasīt viņa pirmo stāstu krājumu, to, kam zagtas karotītes nosaukumā. Jāatzīst, ka šī grāmata (un domājams - visa sērija) drusku sirgst ar problēmu, ko autors saskata citos, tēmā "Kopotie raksti", proti, ka grāmatas kļūst par dekoratīvu objektu plauktā un mazāk - par praktisku lasāmvielu, arī par šīs sērijas grāmatām drusku tāda sajūta man ir: viss komplekts plauktā izskatītos labi, bet - vai man būtu interese tajās pa reizei ieskatīties? Neesmu viss drošs. Un otrs jautājums - vai pēc šīs konkrētās grāmatas izlasīšanas man radās nepārvaram vēlme izlasīt kādu no te piesauktajiem literārajiem darbiem? Drīzākais, ka nē. Iespējams, kaut kādas satura drusmlas man no šīs grāmatas izlasīšanas nosēdušās atmiņā būs, tas, protams, pozitīvi, bet kaut kā jāsaka - es būtu vēlējies no tās saņemt vairāk. Vismaz pagaidām man nav noskaņjuma, ka būtu nepieciešams straujiem soļiem iepazīt visas šīs sērijas grāmatas, kaut kādā mērā piekrītu tai Ilzei, kas Rozulas skolas literārajā kafejnīcā par Kļavi izsakās kritiski.

Es arī gribētu aizbraukt uz Ženēvu

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Wed, 02 Sep 2026 19:29:26 GMT

Alberts ir vientuļais tēvs, kas audzina piecgadīgu puiku. Alberts ir grāmatvedis, kura dzīve sastāv no nomācošas rutīnas, kas griežas ar ne pārāk aizraujošu darbu un mājas pienākumiem. Olivera māte viņus ir pametusi, un tā nu viņi divatā kuļas. Vienīgais, kas Albertam sniedz mierinājumu šajā pasaulē, ir iešana vannā, tur dzerot prosecco un klausoties Nika Keiva dziesmas. Potenciāli šis romāns varētu būt kaut kas tāds, kas mani uzrunātu. Pirmkārt, mazliet atšķirīgais skatījums - vientuļa tēva stāsts - tā tomēr galīgi nav nodreijāta tēma. Otrkārt, protams, Niks Keivs. Nav gluži tā, ka es Keivu uzskatītu par kādu bāku, kuru izmantot kā ceļa rādītāju šajā duļķu pilnajā pasaulē, bet, protams, ka es Keiva dziesmas cienu un mīlu. Un vismaz teorijā - ja galvenais varonis, un līdz ar to, visticamāk, arī autors, mīl Higsa Bozona blūzu - tad tam taču vajadzētu rezonēt arī ar mani. Bet nerezonē. Sākšu ar to, ka mani absolūti neuzrunā Harija Āboliņa valoda. Lai arī "Es arī gribētu aizbraukt uz Ženēvu" vizuāli izskatās pēc kvalitatīvas grāmatas (esmu no tiem cilvēkiem, kas grāmatu vērtē pēc vāka), raksta Āboliņš prasti, aptuveni tādā līmenī, kas būtu pieņemams garākiem ierakstiem kādā feisbukā, bet ne drukāta darba kvalitātē. Viņš apraksta saprotamas situācijas, ar kurām pat varētu identificēties, bet vārdi, teikumi un rindkopas mani nepārliecina. Pēc analoģijas - tas nav Keivs, tas ir Račs vai varbūt pat Kivičs. Jā, patiesībā tieši Kivičs te būtu īstais, ko piesaukt - krānstrīmeris būtu īstais, uz ko atsaukties, reflektējot par grāmatu, kurā masturbēšanai vannā ierādīta itin centrāla loma. Pamazām no stāsta par sūro ikdienu, esot vientuļajam tēvam, uz kuru šķībi skatās ne vien dārziņā, bet arī poliklīnikā, grāmata pāriet Tindera randiņu virzienā, līdzās citām grūti izturamām epizodēm iekļaujot vairāku lappušu garumā notiekošu whatsapp saraksti ar plašu emoji lietojumu. Šajā brīdī tad arī es atļaušos savas emocijas par šo daļu atainot, izmantojot šo lielisko izteiksmes līdzekli: 💩💩💩! Un tad mazliet no - visas sievietes ir kuces, kas tomēr pamazām pāraug varoņa kaut kādās atklāsmēs par sevi pašu un to, kas viņam dzīvē ir svarīgs. Proti, beigās šis vēl sanāk kā pašpalīdzības romāns. Redzēju, ka žurnālā IR bija intervija ar grāmatas autoru, no tās anotācijas (šobrīd man nav abonementa) sapratu, ka romāns ir kaut kādā mērā balstīts paša autora pieredzē, bet, ja godīgi - man dziļi vienalga, vai tas ir vai nav patiess. Galvenais varonis mani diezgan tracināja - kaut vai ar to, ka autors pat necentās parādīt, ka Albertā ir kaut kas vairāk nekā "tēvs" un "grāmatvedis", ā, un - patīk Niks Keivs un prosecco. Neesmu, protams, sieviete, līdz ar to - Alberta mērķauditorija - bet, sasodīts, viņš šķiet garlaicīgs un diezgan tukšs. Ā, protams, viņš ir kafijas un IPA eksperts - bet tās manās acīs ir tieši vainu pastiprinošas īpašības. Tad nu beigu beigās sanāk tā: šo 120 lappuses īso grāmatu es "izmaucu" cauri ātri, bet galvenokārt - lai tā būtu ātrāk izlasīta, un varētu pievērsties kaut kam citam. Un noteikti - ne prosecco. Ja pašam autoram šī grāmata pildījusi kādu pašterapijas funkciju - prieks par viņu, bet kāpēc man tas bija jālasa? Un kāpēc tajā visā jāiepin nabaga Niks Keivs - viņam tāpat savā dzīvē sūdu pietiek, kāpēc vēl tiem pievienot klāt Albertu un viņa ņuņņāšanu? P.S. Atsauksmes par šo grāmatu, ko var atrast Internetā, ir gaužām pozitīvas. Man it kā šķiet, ka pēdējos gados galīgi vairs neesmu tāds rūgumpods, kam ir pārāk augsti standarti, bet arī ne tik zemi, lai jebko būtu gatavs pasludināt par izcilību.

Merci d'être venu

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Mon, 31 Aug 2026 05:35:34 GMT

Pēc ilgāka pārtraukuma atkal pievērsos kādai grāmatai franču valodā - romānam, kura nosaukums latviskojot būtu "Paldies, ka atnācāt". Protams, jo retāk lasi, jo grūtāk ar tām iet, un arī šoreiz super viegli negāja, kam par labu nenāca plašais personāžu klāsts romānā. Tas ir kaut kas uz robežas starp krimiķi un komēiju - šķiet, ka tas ir žanrs, kurā primāri darbojas mana attālā radiniece Beatrise Šalita. Sevišķi daudz par šo romānu internetā neuzzināsi - kamēr "populārākajiem" Šalitas darbiem Goodreads ir kādi pāris vērtējumi, varbūt pat kāda īsa atsauksme, romānam "Paldies, ka atnācāt" pat tik daudz nav. Grāmata vēsta par kādu draugu kompāniju, kas studiju laikos bijusi ļoti tuva astoņu cilvēku grupa, taču dzīve viņu ceļus izšķīrusi, ko lielā mērā ietekmējusi viena no astoņiem nāve, stulbi uzspēlējot krievu ruleti. Kad divas kādreizējās draudzenes nejauši satiekas, viņas izdomā, ka varētu uzrīkot kopīgas vakariņas visiem, un tad nu šie sapulcējas, kaut kādā mērā atklājas katra no viņiem stāsts, bet par pamata drāmu kļūst Olivera, kurš ir Miriamas meitas tēvs un divdesmit gadus bijis prombūtnē, pēkšņa atgriešanās, kas vai nu liecina kaut ko baisu vai arī nē. Lai personāžu būtu drusku vairāk, grāmatā itin aktīvi iesaistās arī varoņu bērni, līdz ar to nav pārāk viegli izsekot tam, kas ir kas, piedalās arī mans savulaik iecienītākais filmu varonis - dēls gejs (neatceros, no kurienes toreiz radās šī apsēstība ar šāda personāža klātbūtni, bet bija man kādreiz šāds shtick). Centrālais personāžs ir Miriama - rakstniece, kuras tēvam ir ne gluži demence, bet kaut kas uz to pusi, viņam ir apskaidrības periodi un mazāk skaidri periodi. Un tad vēl virkne citu personāžu, kuriem katram ir savs backstory un sarežģītas attiecības ar citiem varoņiem, un starp viņiem visiem joprojām gulstas mirušais draugs. Īsumā - diezgan paliela putra, kur netrūkst pārpratumu, baiļu, kas ne vienmēr izrādas pamatotas. Līdzīgi kā citā iepriekš lasītā šīs autores romānā, atsevišķas nodaļas ir dialogi starp personāžiem, biežāk - telefonsarunu veidā, tas arī izskatās pēc autores iecienīta paņēmiena sižeta virzīšanai uz priekšu. Droši var teikt, ka šī ir "notikumos balstīta grāmata", varbūt tie paši par sevi nav nekādi grandiozie notikumi, bet ar psiholoģijas pētījumiem autore neaizraujas, viņa tikai mauc uz priekšu. Kas varbūt pat nav slikti, bet skaidrs, ka šī nebūs viena no tām grāmatām, par ko pat pēc gada vai diviem varēšu jebko atstāstīt.

Koncerts Viļņas Kalnu parkā

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Sun, 30 Aug 2026 08:55:47 GMT

Gadās tās situācijas, kad radu sarežģījumus nākotnes sev. Un var jau saprast - ko tad nākotnes es sev labu esmu izdarījis? Pilnīgi neko. Tad nu tu ņem un ieplāno kādu pasākumu relatīvi tālai nākotnei, lai tas nākotnes cilvēks domā, kā attiecīgo situāciju risināt. Nika Keiva koncerts Viļņā bija tieši tas gadījums - nopirku divas biļetes tikko, kā tās parādījās pārdošanā un tikai pāris nedēļas pirms koncerta sāku domāt, kā tur nokļūt. Risinājums beigās bija sarežģīts un noteikti ne optimāls. Bet, kas ir būtiski - koncertā es nokļuvu. Un tas bija labs, lai gan - vai kāds būtu gaidījis ko citu? Pērn Siguldas pilsdrupās apstākļi, protams, bija skaistāki, bet arī Viļnas Kalna parka estrāde ir simpātiski novietotu (iepriekš tur nebija būts). Būtiski - Siguldā tā bija Keiva solo uzstāšanās, pavadīja viņu tikai Kolins Grīnvuds ar basu, kamēr te - pilna grupai, turklāt vēl ar četru bekvokālistu papildinājumu. Tik vērienīgu The Bad Seeds uzstāšanos līdz ar to vēl nebiju pieredzējis. Rakstīt par Keiva koncertiem patiesībā ir grūti, sanāk viena vienīga atkārtošanās. Ok, solo Keivs ar klavierēm - tas ir drusku citādi, bet grupas uzstāšanās - tā kārtība ir jau sen ierasta. Proti, koncerts neizbēgami pārvēršanas par dievkalpojumu Slikto Sēklu templī, kurā augstais priesteris Tēvs Niks ticīgos noved līdz katarsei atkal un atkal. Un tā bija arī šoreiz - tiem, kas bija pie pašas skatuves, bija iespēja pieskarties Viņam, laimīgākie - pat saņemt kādu sev veltītu vārdu, un saņemt autogrāfu blociņā vai uz plates. Es šajā reizē iztiku bez tik spēcīgas reliģiskās pieredzes, toties atrados vietā, kur bija gan laba redzamība, gan arī atbilstoša skaņas kvalitāte. Koncerta repertuārs nebija sevišķi pārsteidzošs, aptuveni puse dziesmu bija dzirdētas pērn Siguldā, daļa no pārējām - citos iepriekš apmeklētos Keiva koncertos. Lielākā šīs reizes pirmreizība man bija mega garā "Hollywood", kamēr ar kādu "Tupelo", "Jubilee Street", "Weeping Song" mani nudien nepārsteigsi. Kas gan šajā koncertā bija atšķirīgi - vairākas reizes Keivs sapinās dziedāšanā, vai nu sajauca vārdus vai toņi un vai nu atsāka vai turpināja no vietas, kur gadījās kļūme. Visizteiktāk no tā cieta "Weeping song". No vienas puses, sirsnīgi, no otras - nez, vai gadi nesāk panākt arī Keivu? Īsais kopsavilkums - viss bija labi, bet sāk šķist, ka nu jau es esmu pietiekami bijis Nika Keiva koncertos. Mazuma piegaršas vairs nav, un pārēsties arī negribu. Iespējams, ka sajūsmas līmeni par koncertu man bišķi ietekmēja arī apkārtējie apstākļi, bet par to šeit neizteikšos. P.S. Bet "Henry Lee" duets ar vienu no dziedātājām gan bija prīmā!

Dzimtas stāsti: Miķelis Žuravskis

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Thu, 27 Aug 2026 07:25:18 GMT

Mihails (Miķelis) Žuravskis (1900–1941) - manas vecvecvecmāmiņas brāļa dēls - ir viens no tiem personāžiem dzimtas kokā, par kuru netrūkst neskaidrību, kas pilnīgi noteikti uzskatāms par "pretrunīgi vērtējamu" personu un, kas ir būtiskākais - ne visa pieejamā informācija ir pietiekami autoritatīva un pārliecinoši objektīva, lai tai varētu akli ticēt. Ja man vajadzētu viņu raksturot dažos vārdos, tie būtu: Mācītāja dēls. Šahists. Latvijas armijas virsnieks. Kolaborants. Nacistu nogalināts.

Sākas jau viss ar Miķeļa Žuravska dzimšanu. It kā viss vienkārši: pareizticīgās baznīcas virspriestera Jāņa (Ioanna) Žuravska un viņa sievas Veras (dz. Losskaja) dēls pasaulē nācis 1900. gada 23. novembrī Ventspilī, turpat arī kristīts. Vārds pierakstīts dažādos avotos kā Mihails vai Miķelis, tam nav izšķirošas nozīmes. Taču ir atrodama arī (nepārbaudāma) ar šo nesaskanīga versija: kādā grāmatā ar atmiņām par Jāni Žuravski apgalvots, ka Jānim un Verai savu bērnu nav bijis un gan Miķelis, gan viņa māsa bijuši adoptēti. It kā pareizticīgo aprindās nav nekādu šķēršļu tam, lai mācītāji varētu vairoties, atšķirībā no katoļiem, līdz ar to - neredzu racionālu pamatu, kāpēc lai bērni nebūtu pašu. Varbūt - kāds kaut ko pārpratis, un tad atstāstījis tālāk, precīzi nezinu, bet ērtības labad tomēr pieņemsim, ka Miķelis bija Jāņa un Veras dēls.

Skolas gaitas Miķelim bija sekojošas: 1918. gadā pabeigta Ventspils Reālskola, 1926. gadā uzsācis studijas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, mācījies ekonomiku, tomēr pēc viena gada studijas pametis. Iemesls tam - savu dzīvi Miķelis Žuravskis izlēma saistīt ar karjeru armijā (tā uzsākta 1921. gadā).

Militāro jautājumu pētniecība nav mana stiprā puse, bet te ir viņa dienesta gaitas pārkopētas no biographien.lv:

1921. X 05. Kara skolas Artilērijas nodaļas kadets,
1922. VIII 29. armijas kaprālis,
1923. IX 01. beidzis un paaugstināts leitnants pakāpē izd. 1922. IX 01.,
1923. IX 01. Artilērijas instruktoru baterijas virs štata virsnieks,
1924. IX 01. vada komandieris,
1926. XI 17. paaugstināts virsleitnants pakāpē izd. 1926. IX 01.,
1927. VIII 01. beidzis Artilērijas virsnieku kursus,
1928. VIII 08. beidzis Sapieru virsnieku kursus,
1931. VIII 01. Artilērijas instruktoru baterija pārformēta par Atsevišķo artilērijas divizionu,
1931. VIII 01. Baterijas (I) vecākais virsnieks,
1934. IX 05. Saimniecības komandas priekšnieks,
1934. XI 07. apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru,
1936. X 29. Bruņota vilcienu pulka Bruņota (I) vilciena vecākais virsnieks,
1936. X 29. paaugstināts kapteinis pakāpē izd. 1930. IX 01.,
1937. VIII 12. Bruņotā (I) vilciena baterijas komandieris,
1940. I 18. Vidzemes artilērijas pulka baterijas komandieris,
1940. VI 13. piešķirts uzvārds Vilks,
1940/1941. Strēlnieku XXIV teritoriālā korpusā,
1940. X 25. pārskaitīts uz korpusu.

Līdzās militārajai karjerai Miķelis Žuravskis aizrāvās ar šaha spēli, darbojās Rīgas Šaha biedrībā, Rīgas Šaha klubā (spēlētāja kategorija - laika gaitā pacēlās no ceturtās līdz otrajai) un Latvijas Universitātes studentu šaha biedrībā. Bija pieteicis savu dalību pirmo divu Latvijas šaha savienības kongresu blakusturnīriem, nav gan pārliecības, ka reāli viņš kādā no tiem arī bija piedalījies. Šahā darbojās arī kā organizators, tiesnesis. 1925. Rīgas šaha kluba galvenajā turnīrā pēc Šveices sistēmas izcīnīja trešo vietu, par turnīra uzvarētāju kļuva tobrīd vēl skolnieks, topošais Latvijas meistars Vladimirs Petrovs. Žuravskis piedalījās sacensībās starp klubiem gan kā Rīgas Šaha kluba, gan kā LU studentu šaha biedrības pārstāvis. Pārtraucot mācības universitātē, un arī nesamaksājot studentu šaha biedrības biedra naudu, jau 1927. gadā Žuravskis no LUSŠB izslēgts, pēc tam presē viņa uzvārds šaha spēles kontekstā neparādās retāk. 1930. gada februārī viņš vēl piedalījās Rīgas Šaha kluba meistarības turnīrā, kur ieņēma desmito vietu. Vēl viena publikācija nāca būtiski vēlāk: žurnāla "Šaha Māksla" 1938. gada 15. augusta numurā ir atrodams vienas Žuravska spēlētas (un zaudētas) partijas pieraksts, vēl no 1924. gada, turklāt jāatzīst, ka šajā partijā Žuravskis sevi nav parādījis no labākās puses - padošanās pēc desmit gājieniem, situācijā, kurā, iespējams, vēl viss nebija zaudēts.

Par šahu vēl kāds papildinājums: 1919. gada 16. decembrī, kad Rīgā simultānspēles aizvadīja viens no izcilākajiem Latvijas teritorijā dzimušajiem šahistiem - Ārons Ņimcovičs - M. Žuravskis spēlēja pret viņu un bija viens no trim vietējiem šahistiem, kas pret Ņimcoviču panāca neizšķirtu (vēl viens meistaru uzvarēja, 18 zaudēja).

Par Miķeļa aizraušanos ar šahu liecina arī vienīgā viņa fotogrāfija, kas atrodama ģimenes albumos. Tajā, kā vēsta paša Miķeļa rakstītais otrā tās pusē, viņš spēlē pret vienu no labākajiem Latvijas futbola tiesnešiem, savukārt vērotajā lomā esot leitnants Griķis. Kā izdevās noskaidrot, par tiesnesi informācija ir precīza: tas ir Gotfrīds Krūmiņš, kurš tiesāja ne vien Virslīgas spēles, bet arī vairākus izlašu mačus.

Vēl zināms, ka divdesmito gadu vidū Miķelis bija iemīlējies savas māsīcas meitā - manā vecmāmiņā Ludmilā Znotiņā (kura bija par viņu septiņus gadus jaunāka). Tiesa, kā var saprast no vecmāmiņas korespondences (un arī ģimenē atstāstītā), šajā ziņā viņš nebūt nebija oriģināls - pielūdzēju viņai bija kaudzēm. Taču vēstules, ko Ludmilai no tuberkulozes sanatorijas sūtīja viņas mamma, liek noprast - vecākiem šķita, ka arī Ludmila pret Miķeli nav vienaldzīga. Un te papildu piebilde - to, kas bija viņā samīlējušies, sarakstā, ietilpa arī teju visi viņas vīriešu dzimuma radinieki vecumā no divdesmit līdz četrdesmit. No Miķeļa saglabājusies viena zīmīte Ludmilai, ko viņš sūtījis no kādām virsnieku mācībām Daugavpilī 1926. gadā, citēju to pilnā apmērā (tulkots no krievu valodas):

200 kilometru mūs šķir. Bez tevis - ilgas, ar tevi - traģēdija. Tu esi tik dīvaina, manu mīļo meitenīt. Radi man prieku, uzraksti man kaut ko. Bet neraksti cietsirdīgi, jo es tevi tik ļoti mīlu.

Vēstulei pievienota arī skice, kurā attēlots pats Miķelis, par pamatu izmantojot to pašu fotogrāfiju ar šaha spēli.

Jāatzīst, ka Miķeļa Žuravska dzīve līdz 1940. gadam ir patiesībā diezgan skaidra: atmetis ar roku studijām, pilnībā nodevies militārajai karjerai, neprecējies, jāatzīst - biogrāfijā nav nekā īpaša. Pirmais savdabīgais fakts: 1940. gada jūnijā Žuravskis nomaina uzvārdu, un turpmāk dēvēsies kā Miķelis Vilks. Ulmaņlaikos, it īpaši pēdējos neatkarības gados, tā bija populāra prakse - latviskot uzvārdus, taču Miķeļa Žuravska gadījums man šķiet īpatnējs. Pirmkārt, viņš nebija latvietis, kas vēlējās tikt pie latviskāka uzvārda, bet gan krievs. Otrkārt, viņa uzvārds tomēr bija ar zināmu svaru - ja tavs tēvs ir virspriesteris, diez vai tā ir standarta prakse - atteikties no saknēm. Protams, iespējams, ka karjerai Latvijas armijā nelatvisks uzvārds bija būtisks kavēklis un, ja pieņem, ka Miķelis bija karjerists, viņa izvēli latviskoties var saprast.

Taču laiks tam absolūti nebija piemērots - 13. jūnijā Žuravskis atbilstoši dokumentiem pārtapa par Vilku, bet 16. jūnijā PSRS izteica Latvijas valdībai ultimātu un jau 17. jūnijā padomju karaspēks ieņēma Rīgu. Šajos apstākļos būt par latvieti vairs nebija izdevīgi, un Vilks atkal pārtapa par Žuravski. Laikraksta "Cīņa" 1940. gada 31. jūlija numurā publikācijā "Pa pareizu ceļu", kur vēstīts par Vidzemes artilērijas pulka III divizionā ievēlētu karavīru komiteju kareivja Vulfsona vadībā (eh, kā mani kaitina tās situācijas, kur šajā padomju laikā patiešām salīda ebreji atbildīgos amatos, pēcāk labi kalpojot nacistiskās propagandas vajadzībam!), piesaukts, ka šo komiteju darbos atbalstījis arī 8 btr. komandieris kpt. Žuravskis. Proti, tā vien izskatās, ka "jaunajos apstākļos" Miķelis Žuravskis izvēlējās ceļu - ar padomju varu maksimāli pa labam, vai tur apakšā bija ticība komunismam, vēlme paglābt savu ādu vai kas cits - to man nav iespējas noskaidrot.

Tālākais zināms no kādas anonīmas publikācijas jau vācu okupācijas laikā (18.09.1941), ko rakstījis kāds karavīrs. Te jāpiebilst, ka publikācijas presē vispār nav pierādījumi, kur nu vēl okupācijas laika presē, tāpēc par tajā izklāstīto faktu precizitāti galvot nevaru. Tomēr pamata informācija, domājams, varētu būt gana precīza. Tātad, sākoties okupācijai, bijušo Vidzemes artilērijas pulka 3. divizionu no Litenes nometnēm pārcēla uz Madonu, ar novietojumu Lazdonas muižā. Žuravskis esot no turienes organizējis tautas nobalsošanas gājienu uz pagasta mājus, licis uzvilkt muižā sarkano karogu. Kad notika karavīru komiteju vēlēšanas un bijuši piedāvāti divi saraksti, Žuravskis "nepareizo" aizliedzis un "ievēlējis" to, kur priekšā bija Vulfsons (šis principā sakrīt ar publikāciju "Cīņā"). Žuravskis jaunajos apstākļos roku sniedzis tikai partijas vīriem, piedalījies visās demonstrācijās un publiski skandējis slavas vārdus padomijas ūsainajam līderim. 1940. gada rudenī pulks pārcēlies uz Kandavu, Žuravskis esot pārcelts uz pulka štābu, kādu laiku strādājis arī pulka slepeno rakstu nodaļā. Taču tad esot atklājies, ka Žuravskis pasaules kara laikā esot dienējis Kolčaka vai Deņikina armijā un viņu no armijas atvaļināja. Viņš gan esot rakstījis iesniegumu, lai viņu atjauno Sarkanajā armijā, bet sācies karš. Pēc Žuravska atvaļināšanas minētais ziņotājs vēl bieži esot viņu redzējis Kandavā, taču: "Kā dzird, drošības iestādes šo personu aizturējušas un, cerams, viņš saņems pelnīto sodu."

Komentējot šo publikāciju, jāpiebilst, ka uz tā fona, ko dažādiem padomju kolaboracionistiem inkriminēja šajā laikā, Žuravska nodarījumi nav sevišķi smagi. Proti, nav nekas teikts, ka viņš būtu kādu spīdzinājis, atņēmis mantu, nogalinājis utt,kas bija diezgan ierasta prakse tajos laikos. Jā - kolaboracionists, tur nav šaubu, bet ne īsti kaut kas vairāk. Savukārt par pelnītā soda saņemšanu - vācu laikā īsti šaubu par to, kāds tas varētu būt, nebija. Vēl jo vairāk - ja par šo pat publicēts presē. Un, domājams, arī atbilde uz šo ir skaidra. Otra piebilde: par dienēšanu pie Kolčaka vai Deņikina (pretējā puse, attiecībā pret komunistiem) - nekādu pierādījumus šim apgalvojumam atradis neesmu, ko Žuravskis darīja laikā no skolas beigšanas līdz armijas dienesta sākumam (1918. - 1921. gadi), nezinu.

Grāmatā Valda Avotiņa un Inta Luksa "Lejup pa Abavu" (kultūrvēsturisks tūrisma ceļvedis pa Abavu un tās baseina upēm), 127. lappusē, stāstījumā par Čāpuļu mājām (atrodas pusceļā starp Sabili un Kandavu), atrodams šāds teikums: "Savukārt pašaizsardzības grupas izveidotāju un vadītāju Vidzemes artilērijas pulka virsnieku Vilku jeb ebreju Žuravski sagūstīja vācieši un kopā ar citiem ebrejiem nošāva Sukturu priedēs." Tas, ka Žuravskis nošauts Sukturu priedēs - pietiekami ticami, ka bija ebrejs - noteikti nē. Šī fragmenta klātbūtne konkrētajā vietā liek domāt, ka Čāpuļos kādu laiku Žuravskis dzīvojis.

Vēl viena atsauce uz viņu atrodama grāmatā "Es sapni par dzimteni pagalvī likšu", kuras precizējumu sarakstā lasāms sekojošais: "Kapt. Vilks nav deportēts 1941. g. Viņš atgriezās pie sava vecā uzvārda Žuravskis un bija viens no retajiem, kas sadarbojās ar krieviem, bet nepaspēja atkāpties kopā ar krieviem un, tēlojot patriotu, kļuva par Kandavas komandantu. Tomēr drīz ieradās vācu drošības iestādes un viņu aizturēja."

Proti, iespējams, ka 1941. gada vasarā Žuravskis vēl pēdējo reizi mēģināja mainīt kažoku uz otru pusi, bet šajā reizē nesekmīgi.

Tā nu sanāk, ka Miķelis Žuravskis piedzima krievs, kļuva par latvieti, tad atkal par krievu, bet pēc nāves pārtapa par ebreju. Dīvains liktenis, kuru var interpretēt dažādi, bet viens ir jāatzīst - līdzīgi kā vienīgajā viņa šaha partijā, kuras pieraksts ir saglabājies, šķiet, ka arī dzīve Miķelis Žuravskis ne sevišķi labi mācēja domāt dažus gājienus uz priekšu.

No "Akademikum" līdz "Metta/LU": Studentu komandas Latvijas futbolā. Piektā nodaļa: LVU

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Tue, 25 Aug 2026 14:58:30 GMT

Latvijas Valsts Universitātes (LVU) futbola komanda Rīgas čempionātā bija tik īslaicīga dalībniece, ka sākotnēji tādas eksistenci vispār nebiju ievērojis, tāpēc vispirms tapa apraksts par RPI komandu, kura pastāvēja vēlāk, un patiesībā nekā sevišķi daudz, ko par šo komandu vēstīt, arī nav, turklāt pat precīzas ieņemtās vietas turnīros nav zināmas. Toties šajā komandā spēlējuši vairāki cilvēki, kas bijuši daudz plašāk zināmi ārpus futbola laukuma.

Komandas organizēšanu 1947. gada pavasarī uzņēmās LVU futbola sekcijas vadītājs G. Cifersons un Elmārs Bauris, ievērojamais ledushokeja spēlētājs un treneris, pēdējais arī uzņēmās jaunās komandas trenera pienākumus. Publikācijā par jaunās komandas tapšanu laikrakstā "Padomju Students" (16.05.1947) pausts sašutums par kādreizējā Jelgavas Sporta biedrības futbolista, tobrīd - studenta un LVU basketbola komandas dalībnieka - Hugo Lešinska izteikumu, ka viņš tik vājā komandā kā LVU futbola vienība nespēlēšot.

1948. gadā LVU ar divām komandām piedalījās Rīgas meistarsacīkstēs, pirmā spēlēja spēcīgākajā grupā, otrā - otrajā. Sezonas noslēguma tabulu nav izdevies atrast, taču septembra vidu LVU pirmā komanda bija 7. vietā no 12 savā grupā, kamēr LVU otrā komanda - 13. no 16. Pausts nosodījums, ka ne visi futbolisti ierodas uz spēlēm.

Līdzīga problēma bija arī 1949. un 1950 gados. 1949. gadā LVU komanda piedalījās Rīgas Kirova (mūsdienās - Centra) rajona turnīrā, kamēr 1950. gadā - atkal divas komandas Rīgas čempionātā. Tendences bija nemainīgas - pavasaros komandas bija konkunrentspējīgas, bet līdz ar vasaras iestāšanos vairums futbolistu pārstāja ierasties uz spēlēm, bija pat tāds gadījums, kad uz sacensībām, kur LVU vajadzēja pēc kārtas spēlēt dublieriem un galvenajai komandai, paredzēto 30 futbolistu vietā ieradās tikai astoņi, dublieri uzreiz saņēma zaudējumu bez spēles, kamēr galvenā komanda to aizvadīja astoņu spēlētāju sastāvā, no kuriem daļai būtu jāspēlē dublieros, un piedzīvoja smagu sagrāvi. Neko nelīdzēja arī tas, ka bija notikusi futbola sekcijas vadības maiņa - tagad to vadīja Egons Slēde, vēlākais Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs un LPSR Transporta ministrs.

LVU pirmās komandas sastāvs 1950. gadā: Andersons, Jurijs Tarnopoļskis (vēlākais akadēmiķis), Valdis Skalders (vēlākais PSRS čempions basketbolā Rīgas ASK sastāvā), Egons Slēde, Okmanis, Leonovs, Sviķis, Lagovskis, Bētiņš, Karpovs un Akmentiņš.

1950. arī kļuva par pēdējo gadu, kad LVU komanda piedalījās Rīgas čempionātā, turpmākos gados universitātes futbolisti sacentās tikai starp fakultātēm, kā arī studentu spartakiādēs, bet tas paliek ārpus apskatāmā konteksta.