Kazhes blogs

Kuopio KuPS un Skopjes "Vardar" spēles apmeklējums

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Thu, 16 Jul 2026 17:33:34 GMT

Trešo gadu pēc kārtas vasarā ar bērniem braucam uz Somiju, un trešo gadu man neizdodas nokļūt kādā Somijas augstākās līgas futbola spēlē. Protams, kaut ko vienmēr ir iespējams sakombinēt, taču sekoju principam, ka futbola dēļ plānus var drusku pielāgot, nevis visu tam pakārtot. Kamēr ar vietējo futbolu šajos braucienos man neveicas, toties ar eirokausiem iet gana labi - pērn biju uz Levadia - RFS dueli, kā arī Paides komandas sacensību ar Gibraltāra komandu, bet šogad kārta Somijas un Ziemeļmaķedonijas čempionu duelim.

Patiesībā gan sanāca tā, ka šīs futbola spēles dēļ mūsu maršruts mainīja virzienu - tas, kas bija paredzēts Somijā turpceļš, tapa par atceļu, un otrādi. Iemesls tam bija tāds, ka maršrutu biju orientējoši saplānojis pirms eirokausu izlozes, rēķinoties, ka Kuopio komanda KuPS pirmo spēli aizvadīs savā laukumā, kamēr atklājās - tomēr izbraukumā. Nu, nekas, der arī šādi.

Biļeti uz spēli pirku dažas dienas pirms tās norises datuma, nekādu mega ažiotāžu uz biļešu iegādi nemanīja (beigās apmeklējums bija tīri ok - tuvu 3'000), izvēlējos lētāko variantu - vietu aiz vārtiem. Kuopio stadionā tribīnes ir no trim pusēm taču normālā tribīne ir tikai viena. Aiz vārtiem ir dažas rindas sēdvietu, bet pretī centrālajai tribīnei ir koka soli - līdzīgi kā savulaik "Daugavas" stadionā Rīgā. Neatceros, vai pērn bija iespējams skatīties RFS spēli no Kuopio (un ja jā - no kuras puses filmēja), bet nezinu, vai eirokausu spēlēs tajā koka tribīnē drīkst tirgot biļetes. Tā kā šī bija pirmās atlases kārtas spēle, un arī pārējās tribīnes nebija pārpildītas, skaidrs, ka šajā reizē tur neviens nesēdēja. Biļešu cena - aiz vārtiem 20 eiro, centrālajā tribīnē - 35 eiro. Tehniski, ja pamanās, droši vien ir iespējams pat kļūt par "skatītāju aiz žoga", tādu novērojumu guvu, veicot apgaitu apkārt stadionam pirms spēles sākuma.

Mazliet par priekšvēsturi. KuPS jeb pilnā nosaukumā "Kuopion Palloseura" ir vairāk kā 100 gadus sens klubs, kas bāzēts pilsētā Kuopio, nepilnus 400 kilometrus uz Ziemeļiem no Helsinkiem. Uz šo brīdi tā ir astoņkārtēja Somijas čempionvienība, pēdējie trīs tituli izcīnīti nesen: 2019., 2024. un 2025. gados. Proti, šobrīd tā ir bijusi čempione divus gadus pēc kārtas un arī aktuālās sezonas vidū atrodas Somijas čempionāta pirmajā vietā. Ne tik sen: 2021./2022. gados te spēlējis ar Latvijas futbola ilggadīgais līderis Jānis Ikaunieks, un labi spēlējis turklāt. Iepriekšējā sezonā KuPS eirokausos satikās ar Ikaunieka tagadējo komandu - Rīgas RFS - un, lai arī laukumā nerādīja neko grandiozu, pieveica rīdziniekus gan Rīgā, gan Kuopio, un pateicoties šai uzvarai tika eirokausu rudenī - UEFA Konferences līgas pamatfāzē, kur tā arī izrādījās gana jaudīga, cita starpā viesos spēlējot neizšķirti 2:2 pret topošo turnīra uzvarētāju Londonas "Crystal Palace". KuPS tika izslēgšanas spēlēs, kur gan jau pirmajā kārtā atzina Poznaņas "Lech" pārākumu. Ar šo vēlos teikt - normāls vidusmēra Eiropas klubs, teorētiski - spēkos samērojams ar Latvijas futbola līderiem.

Šodien, kad rakstu šo tekstu, Latvijas futbola līdzjutējiem gan aktuālāka ir KuPS pretiniece - Skopjes klubs "Vardar", taču dienā, kad gāju uz futbolu, to vēl nezināju (lai gan noteikti šādu variantu paturēju prātā). Arī FK Vardar ir savas valsts čempione, kopš Maķedonija (nu jau kādu laiku - Ziemeļmaķedonija) tapa neatkarīga no Dienvidslāvijas, tā 12 reizes tikusi valsts čempiones godā, augstākais sasniegums eirokausos - 2017./18. gada sezonā tā spēlēja Eiropas līgas grupu turnīrā, turklāt to sasniedza, divreiz apspēlējot Stambulas "Fenerbachce". Sajūtu līmenī gan šķiet, ka "Vardar" ir drusku vājāka komanda nekā KuPS, ko apliecina arī pirmās spēles iznākums - Skopjē somi uzvarēja ar 2:0, liekot nopietnu pamatu uzvarai divu spēļu summā. Tiesa, "Vardar" tajā spēlē palika skaitliskajā mazākumā, kas noteikti nāca par labu KuPS izredzēm.

Labi, pārejam pie spēles. Stadiona apkārtnē ierados apmēram stundu pirms tās sākuma, būdams piesardzīgs, atstāju auto kādu 700 metru attālumā pie lielveikala (vietā bez kādiem stāvvietas ierobežojumiem), un tad principā jau sekoju cilvēkiem ar KuPS atribūtiku. No ārpuses neko grandiozs stadions nešķita, kā jau rakstīju iepriekš par tribīnēm, un arī iekšā nebija tā, ka tas mani pārsteidza. Atribūtikas stends gan bija plašs, tur varēja nopirks gan spēles šalles, gan dažādu veidu cepures, kreklus, botas KuPS logotipu utt. Un bija arī pamatīga cilvēku plūsma šajā bodītē, nācās kādu laiku pastāvēt rindā, līdz tiku pie iespējas kaut ko nopirkt arī pats. Cenas - nekas īpašs, apmēram tādas, kā būtu Somijā gaidījis. Ēdienu un dzērienu piedāvājumu neizpētīju, tas man nebija aktuāli. Izvēlētā vieta nebija pati izcilākā - kā jau aiz vārtiem, turklāt vēl zemu (otrā rinda), bet kopumā redzamība bija ok.

Atmosfēra stadionā - itin laba. KuPS ultru sektors atradās ļoti tālu no manis, bet dzirdēt to varēja labi, dziedāja šie gandrīz bez pārtraukuma, saukļi gan teju visi tādi, kādus nākas dzirdēt arī no Latvijas klubu un izlases līdzjutējiem (protams, izņemot dziļā jūrā krītošu mēnesi). "Vardar" fani bija ieradušies veseli seši cilvēki, taču savu skaitlisko trūkumu viņi kompensēja ar azartu un pašatdevi. Protams, ka somi viņus pārkliedza, taču tajos brīžos, kad KuPS sektors pieklusa, "Vardar" puiši centās, cik nu varēja.

Nekādu sportisko intrigu no šīs spēles es nebiju gaidījis - ja jau Skopjē "Vardar" zaudēja ar divu vārtu starpību, ko gan varētu gaidīt Somijā? Un tomēr - intriga radās. Pirmais puslaiks gan bija dramatiski miegains, ko apliecina arī sitienu pa vārtiem bilance - somi uzsita četras reizes, maķedonieši - vienu, un galīgi nebija tā, ka šie sitieni būtu bīstami. Somi biežāk tika pie stūra sitieniem, bet to izpilde bija vāja, un varēja just - KuPS ir apmierināti ar neizšķirtu, viņiem tomēr divi vārti rezervē, ko tur baigi censties, jau ātri sāka vilcināt laiku, un, lai arī ziemeļvalstu futbols tradicionāli bijis brīvs no simulācijām un vārtīšanās, es nebūt neteiktu, ka KuPS šajā ziņā būtu rādījusi džentlmeniskas spēles paraugu. Līdz ar to bija nepierasti redzēt maķedoniešus mēģinām steidzināt notikumus laukumā, ātri ievadīt bumbu spēlē, celties kājās pēc kritieniem utt. Puslaika rezultāts 0:0 šķita ne vien taisnīgs, bet pat neizbēgams.

Un tad pēc pārtraukuma notikumi sāka mainīties - KuPS arvien spēlēja uz rezultāta noturēšanu, bet nedarīja to sevišķi profesionāli, un 59. spēles minūtē "Vardar" guva vārtus. Jāatzīst, epizode izcili atmiņā nepalika - šķita tādi relatīvi viegli zaudēti vārti. Un nu jau "Vardar" noticēja, ka atspēlēšanās divu spēļu summā ir iespējama. Somi it kā joprojām uzbruka drusku vairāk, bet bez sevišķas jēgas - atkal jau bija problēmas ar trāpīšanu vārtu četrstūrī, un arī nekādi izcilie momenti viņiem neveidojās. Dramatiskākie notikumi sākās pamatlaika pēdējās minūtēs. "Vardar" aizskrēja uzbrukumā, un bija kritiens soda laukumā, pēc kura maķedoniešu spēlētāji aktīvi rādīja tiesnesim, ka jābūt 11 metru soda sitienam. Tiesnesis bija nepielūdzams, un par komentāriem "izsniedza" dzelteno kartīti "Vardar" trenerim. Taču pauze, pirms ievadīt bumbu atkal spēlē ievilkās, un varēja saprast, ka VAR tiesneši pārbauda - vai tik tomēr nevajadzēja nozīmēt to 11 metru sitienu. Arī maķedoniešu kluba vārtsargs Taleskis, kurš vispār ļoti aktīvi komunicēja ar saviem sešiem līdzjutējiem (otrajā puslaikā maķedonieši bija "manā" galā) šiem uzsauca kaut ko, kas domājams maķedoniešu valodā bija: "Viņi pārbauda pendeles situāciju." Turklāt nevarēja saprast - viņš šo ziņo kā faktu, vai vēlas, lai līdzjutēji caur internetu pārliecinās - tā tiešām ir vai nav. Liela bija maķedoniešu līksmība, kad vispirms tiesnesis devās pie VAR monitora, bet pēc ieskatīšanās tajā norādīja uz 11 metru atzīmi. Interesantāk par pašu 11 metru sitiena izpildi bija sekot "Vardar" vārtsarga emocijām tā laikā - vairākas reizes pārmetis krustu, viņš ar seju iespiedās vārtu stabā, lai nebūtu jāskatās, un vien pēc stadiona emocijām (kolektīvas nopūtas un sešu vardariešu sajūsmas kliedzieniem) tās atvēra, lai mestos skriet pāri visam laukumam un apkamptos ar komandas biedriem.

Atšķirībā no "Vardar" futbolistiem un līdzjutējiem, es par šo pavērsienu nemaz tik priecīgs nebiju. Biju ģimeni informējis par savu gaidāmo atgriešanās laiku, taču līdz ar gaidāmo papildlaiku, tas, protams, mainījās. Telefons man jau bija izlādējies, es jau sāku apsvērt domu palūgt kādam vietējam nosūtīt manai sievai Whatsapp ziņu, bet bija aizdomas, ka somi šādam gājienam nebūs sevišķi atvērti. Tomēr izrādījās, ka telefons piekrita vēl uz pāris minūtēm reanimēties, lai varētu nosūtīt lakonisku ziņu "būs papildlaiks. būšu vēlāk", un pat saņemt atbildē "ok". Patiesībā vēl gan nekāds papildlaiks nebija garantēts - otrā puslaika kompensācijas laiks bija deviņas minūtes, un teorētiski kāda no komandām vēl varēja gūt vārtus. "Vardar" gan šķita pilnībā apmierināta ar sasniegto, un nu jau tā sāka vilcināt laiku, spēlētājiem to vien darot, kā krītot ar krampjiem. Vienā no epizodēm gan tie droši vien bija autentiski, jo futbolistam sniedza medicīnisko palīdzību, laukumu viņš atstāja ārstu pavadījumā klibodams un tika nomainīts. KuPS futbolisti beidzot sāka spēlēt aktīvāk, taču līdz reāliem vārtu apdraudējumiem netika. Un tā pamatlaiks beidzās.

Vērojot to, cik ļoti vārgi izskatījās "Vardar" spēles pašās beigās, man vismaz radās iespaids, ka viņi tagad mēģinās turēt rezultātu nemainīgu līdz papildlaika beigām un cerēt uz sekmīgiem pēcspēles 11 metru sitieniem. Tas pat šķistu loģiski - spēles gaitā maķedoniešu vārtsargs Taleskis šķita daudz pārliecinošāks par savu kolēģi austrieti Kreidlu KuPS vārtos. Tikām KuPS noteikti nevēlējās spēlei ļaut aiziet tik tālu, turklāt, kā jau teikts, maķedonieši izskatījās galīgi izspiesti, tur vajadzēja pielikt drusciņ pūļu un vārtiem bija jākrīt. Un tā patiešām arī notika. Līdz ar somu gūtajiem vārtiem šķita - te viss ir cauri, nespēs "Vardar" no šī nokdauna piecelties, viņi taču knapi kājas velk. Ka tik ne tā! Ievadījuši bumbu no centra, "Vardar" futbolisti uzreiz metās uzbrukumā un padsmit sekunžu laikā panāca 1:3! Spēlētāji sajūsmā devās apkampties ar saviem sešiem faniem, kuri ar visiem tīkliem gandrīz iekrita laukumā. Tikām KuPS līdzjutēji šķita absolūti sašauti. Tik ilgi viņu komanda bija centusies gūt vārtus, beidzot savu panākusi, un uzreiz to atkal pazaudējusi. Tomēr futbolisti turpināja spēlēt, un pāris minūtes vēlāk viņiem laime atkal uzsmaidīja - "Vardar" spēlētājs ar roku nospēlēja tik acīmredzami, ka pat no otra laukuma gala (tā sanāca, ka lielākā daļa spraigo notikumu šajā spēlē risinājās man tālajos vārtos) nebija šaubu - tur būs pendele! Un tiešām bija. Un tā pirmā papildlaika puslaika noslēgumā polis Paržičeks devās izpildīt 11 metru sitienu pret Taleski, un izpildīja ļoti labu sitienu. 2:3 - rezultāts, kas atkal derēja KuPS.

Vai "Vardar" būtu pa spēkam vēlreiz atspēlēties? Nebija. Otrais papildlaika puslaiks aizritēja bez sevišķas drāmas, lai arī maķedonieši, protams, centās, bet nu jau viņiem spēku acīmredzami pietrūka, un kārtīgu spēles beigu ofensīvu viņiem veikt neizdevās. Arī tiesneša lēmumi šajās minūtēs nebija viņiem labvēlīgi - tā arī ne reizes "Vardar" netika pie kādas standartsituācijas, lai Taleskis varētu skriet uz soda laukumu. Vienu reizi viņš gandrīz tomēr aizskrēja, būdams pārliecināts, ka būs stūra sitiens - bet nebija. Tā nu knapi, knapi, bet KuPS tika Čempionu līgas kvalifikācijas turnīra otrajā kārtā. Tikām "Vardar", kā tas noskaidrojās aptuveni stundu vēlāk, drīzumā brauks uz Latviju, lai sacenstos ar Riga FC - komandu, kurai arī šajā vakarā beidzās gaitas Čempionu līgas atlasē. Ja sakritīs laiki, man būs visas iespējas "Vardar" redzēt spēlējam jau otro reizi šovasar.

Nekādu padziļinātu analīzi par "Vardar" futbolistu spējām es, protams, veikt neesmu spējīgs, bet ar kaut kādiem iespaidiem dalīties tomēr varu. Būtu pārspīlēti teikt, ka šī komanda atstāja uz mani izcilu iespaidu - tāda tipiska balkānu komanda, kas spēlē neatlaidīgi un ar savu devu netīru elementu. Protams, tā kā spēles gaita neļāva viņiem vilcināt laiku, bija amizanti novērot, kā maķedonieši vērsās pie tiesneša par somu pārāk nesteidzīgajām darbībām, tā it kā viņi paši nebūtu šādas mākslas eksperti. Līdzās atraktīvajam vārtsargam spēlētājs, kas visvairāk palika atmiņā, bija kreisais centra aizsargs Matičs - tāds pamatīga izmēra tēvainis, kas nolasīja vairumu gaisa bumbu, gan vizuāli, gan pēc spēles stila viņš man atgādināja Riga kapteini Antoniju Černomordiju, kārtīgs vecis, kas nevienu garām nelaidīs. Tāpat iegaumēju Nenadu Miškovski - viņu laukumā sūtīja jau pamatlaika kompensācijas laikā, izsniedzot arī kapteiņa apsēju. Atmiņā gan Miškovskis nepalika ar savu lielisko spēli, bet ar to, ka viņš izskatījās pēc pamatīga onkuļa līdzās visiem futbolistiem laukumā - vīram ir 39 gadi, faktiski - Messi vienaudzis, bet ārēji šķita, ka futbolistam ir vēderiņš un ka pat pusstundai laukumā viņš bija tikai daļēji gatavs. Pat kapteiņa apsējs viņam uz piedurknes slikti turējās. Sajūtu līmenī man šķiet - šī komanda ir vājāka līmeņa nekā Riga. Bet tas, kā tā cīnījās pret KuPS, apliecināja - kā jau balkānieši, "Vardar" viegli nepadodas. Proti, viegli pret viņiem rīdziniekiem diez vai klāsies, un tomēr - man labāk tīk, ka uz Rīgu brauks viņi, nevis KuPS.

No "Akademikum" līdz "Metta/LU": Studentu komandas Latvijas futbolā. Trešā nodaļa: Universitātes sports

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Fri, 03 Jul 2026 06:32:48 GMT

Sekojot vairākiem gadiem bez pastāvīgas studentu komandas, kas piedalītos meistarsacīkstēs, 1929. gadā izveidota organizācija "Universitātes sports" (US), kas uzsāka spēlēšanu Rīgas meistarsacīkšu B klasē (zemākajā līmenī). Gadu vēlāk US šajā turnīrā jau uzvarēja, bet 1931. gadā - izcīnīja otro vietu Rīgas 1. līgas turnīrā. Būtiskākā atšķirība starp "Universitātes sportam" un tā priekšteci LUASB bija tajā, ka US bija veidots ar stingru mērķi - lai visi labākie studējošie sportisti pārstāvētu tieši šo organizāciju, un tas darbojās ne tikai futbolā.

Tā jau 1930. gadā US papildinājās ar vairākiem labi zināmiem futbolistiem: Artēmiju Podnieku no LSB, Džemu Raudziņu un Andreju Krisonu no JKS, Edgaru Rūju un Monvidu Lazdu no Liepājas Olimpijas. Tiesa, jāatzīst, ka šie visi sportisti (izņemot varbūt Podnieku) tobrīd vēl bija jaunie un perspektīvie, nevis skaļi vārdi, ko gan ietekmēja apstāklis, ka patiesībā tobrīd arī nebija daudz aktīvu studējošu futbolistu (divdesmito gadu pirmajā pusē liela daļa Latvijas izlases kandidātu bija studenti).

Arī 1932. gadā US pirmajā līgā bija otrie, taču ar pamatīgiem drāmas elementiem - tās sacensība ar ebreju komandu "Hakoah" kļuva par skandalozāko notikumu brīvvalsts futbolā, pāraugot arī etniskos konfliktos. Spēles nācās aizvadīt vairākas reizes, katra nākamā sacensība bija rupjāka gan laukumā, gan ārpus tā. Beigās no šī dueļa kā uzvarētāja izgāja "Hakoah". Arī turpmākajos gados attiecības starp US un "Hakoah" līdzjutējiem bija asumu pilnas.

Gadu vēlāk US pirmās līgas turnīru uzvarēja, taču kāroto vietu Virslīgā tāpat nedabūja, reģionālo meistaru turnīrā piekāpjoties Liepājas ASK komandai. Un tikai 1934. gads beidzot kļuva par to, kad US izcīnīja vietu Virslīgā - vispirms sīvā cīņā izdevās apsteigt konkurentes Rīgas 1. līgas turnīra ietvaros, bet tad arī uzvarēt pārspēlēs Cēsu SB un Liepājas Drāšfabrikas komandas.

Savā debijas gadā Virslīgā US guva sensacionālus panākumus - izcīnīja trešo vietu. Līdzīgi sekmīgi iepriekš Virslīgā bija ienākusi tikai "Vanderera" komanda, taču tās sastāvā vēl 1. līgas turnīrā bija spēlējuši futbolisti ar ne tikai Virslīgas, bet arī Latvijas izlases pieredzi, kamēr US rindās slavenākais futbolists bija Andrejs Krisons, kura kontā bija viena spēle izlasē vēl kā US pārstāvim, komandai spēlējot pirmajā līgā, kamēr labāk zināmais sportists komandas rindās bija Leonīds Vedējs, taču viņa atpazīstamību veidoja pieredze Latvijas ledushokeja izlasē.

Turpmākie gadi Universitātes sporta komandai bija raibi. Lielākā virsotne - spēlēšana Latvijas kausa finālā 1937. gadā, taču bija arī iekšējas nesaskaņas komandā, kuru dēļ 1938. un 1939. gados brīžiem US komandas sastāvs nekādi neatbilda Virslīgas līmenim, un liela daļa tās futbolistu pat vēl nebija studiju gados. Arī rezultāti šajā laikā cieta. Rādītājs tam, cik lielas jukas šajā laikā bija US komandā - 1937./38. gada Virslīgas sezonā šīs komandas sastāvā Virslīgā uzspēlēja ne mazāk kā 30 futbolisti (salīdzinājumam - Latvijas meistarvienībai Liepājas Olimpijai šajā sezonā pietika ar 15 futbolistiem). Vienīgais futbolists US sastāvā, kas piedalījās gandrīz visās spēlēs, bija Roberts Bluķis. Un tas - apstākļos, kad maiņas spēles gaitā nebija atļautas, un kopā sezonā US aizvadīja tikai 12 spēles. Sezonas sākumā, kad "Universitātes sports" vēl spēlēja kaujas sastāvā, arī rezultāti bija labi, kamēr vēlāk nāca tādi rezultāti kā 1:6, 0:7, 0:12. Tas gan neliedza US ar "Hakoah" dalīt piekto/sesto vietu Virslīgā, jo V. Ķuzes komandu pēc pirmā riņķa likvidēja, bet Jelgavas Aizsargu komanda bija pavisam bezcerīga.

Kontrastam - lieliskais US sasniegums 1937. gada Latvijas kausa izcīņā - pirmajā reizē, kad šis turnīrs bija pacelts citā līmenī, atbilstoši Kārļa Ulmaņa prasībai tajā piedaloties visām Latvijas futbola komandām. Ceļā uz finālu studentu komanda pārspēja Rēzeknes Spartu, Liepājas ASK, Rīgas Makkabi, Rīgas ASK un V. Ķuzes komandu, tiekot pie sacensības ar RFK, kur gan nācās piedzīvot zaudējumu ar 0:2.

Smaga US izvērtās arī pēdējā Virslīgas sezona - tā ar Rīgas Krievu sporta biedrības (RKSB) komandu cīnījās par priekšpēdējo vietu turnīra tabulā, un, visticamāk būtu šajā cīņā zaudējusi, ja ne administratīvais revanšs pret principiālajiem pretiniekiem no "Hakoah" - proti, zaudējusi spēlē, US iesniedza protestu par to, ka "Hakoah" basketbola komanda (!) bija diskvalificēta par kaut kādu finansiālu pārkāpumu, un rezultātā šo sodu piemēroja arī futbolistiem. Izklausās pilnīgi absurdi, un ar to US tika septītajā vietā, bet "Hakoah" zaudēja trešo vietu un noslēdza sezonu kā ceturtie. Tiesa, sevišķi vērts censties US nebija, jo sekoja Latvijas okupācija un vietai Virslīgā vairs sevišķas nozīmes nebija.

Labākie US komandas vārtu guvēji Virslīgā: Roberts Bluķis, Edgars Klāvs, Egons Barotājs, Andrejs Jesens. Tāpat brīvvalsts gadu US futbolistu vidū izceļami Arvīds Vanags, Augusts Ozols, Voldemārs Gulēns, Edmunds Āboliņš, Džems Raudziņš, Andrejs Jessens, Andrejs Krisons, Edgars Rūja un Egons Barotājs.

1940. gada rudenī gan Virslīgas turnīru uzsāka, paplašinātu līdz desmit komandām, arī ar US to rindās, taču, kad bija aizvadītas sešas spēļu kārtas, viss sports okupētajā Latvijā tika apturēts un neatkarīgās Latvijas sporta vienības - likvidētas.

Ar zināmu piespiešanos var teikt, ka 1941. gada pavasarī US ar citu nosaukumu - kā ŪFK jeb Ūniversitātes fizkultūras kolektīvs - uzsāka LPSR virslīgas sezonu. Taču faktiski tā bija pavisam cita komanda. Tikai trīs futbolisti, kas sezonas pirmajā spēlē pārstāvēja ŪFK, iepriekš bija spēlējuši US komandā Virslīgā: Armands Brutāns, Juris Ikners un Andrejs Krisons. Atsevišķās spēlēs piedalījās arī US ilggadīgais līderis Roberts Bluķis. Līdz kara starp nacistisko Vāciju un PSRS sākumam ŪFK paspēja aizvadīt piecas spēles čempionātā, četras no tām zaudēt un reizi spēlējot neizšķirti.

Vācu okupācijas apstākļos ŪFK vietā nāca komanda ar nosaukumu "Studenti", kuras sastāvs bija pa vidu starp US un ŪFK. 1941. gada Rīgas rudens futbola turnīrā "Studenti" izcīnīja sesto no astoņām vietām. Tur gan jāpiebilst, ka 1941. gadā vēl savu darbību nebija atjaunojusi teju neviena no tradicionālajām Latvijas futbola vienībām, par turnīra uzvarētājiem kļuva Bekona Eksporta futbolisti, kuru rindās spēlēja arī bijušais US līderis Roberts Bluķis.

Arī turpmākajos kara gados studentu komandai, kas 1942. gadā gan atguva savu vēsturisko nosaukumu "Universitātes sports", sevišķi nesekmējās, tā bija viduvēja komanda Rīgas meistarsacīkstēs, Latvijas meistarsacīkšu fināliem nekvalificējoties. Tās rindās uzspēlēja bijušais Latvijas izlases futbolists Aleksejs Auziņš, Harijs Mellups. Nopietni komanda pastiprinājās 1944. gada pavasarī, kad tai pievienojās virkne bijušo Rīgas vilku futbolistu: Jānis Bebris, Alberts Šeibelis, Vladimirs Šeino, Hugo Vītols un citi. Šādā pastiprinātā sastāvā US piedalījās kvalifikācijas spēlē par vietu Virslīgā, kur piekāpās "Ausekļa" komandai, kurā skaļu uzvārdu nebija, toties komanda bija saspēlējusies. Pirmās līgas turnīrā US gan spēlēja pārliecinoši, taču frontes tuvošanās dēļ sezonu pārtrauca, un ar to arī noslēdzās "Universitātes sporta" komandas pastāvēšana.

Ercens

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Wed, 01 Jul 2026 20:57:07 GMT

Jorens Gorkšs tiem, kas kaut cik pazīstami ar Latvijas futbolu, noteikti ir zināms. Protams, jāņem vērā, ka savas futbolista karjeras laikā Jorens neaizvadīja nevienu vienīgu spēli Virslīgā, vistuvāk šādam sasniegumam viņš bija 2014. gadā, kad FK Liepāja sastāvā vairākās spēlēs bija uz rezervistu soliņa. Un tomēr - viņu var saukt par Futbola Kluba "Auda" leģendu, no tiem laikiem, kad "Auda" vēl bija patstāvīgs klubs, nevis kādas citas organizācijas piedēklis, un līdz ar to spēlēja Pirmās līgas turnīrā. Tā kā Pirmā līga Latvijā - tas nav gluži tas līmenis, lai ar bumbas sišanu vien varētu pilnvērtīgi dzīvot, tālab ārpus futbola aprindām Jorens Gorkšs savukārt ir zināms kā kopīraiteris, radošais direktors un tamlīdzīgi. Romānā "Ercens" šīs divas viņa personības šķautnes ir satikušās. Šajā grāmatā autors veido audzinošu stāstu par to, kā perspektīvs futbolists aiziet neceļos. Jaunietim netrūkst talanta, centības un arī ambīciju, taču dzīšanās pēc vieglas naudas caur sporta totalizatoriem viņu aizved mazliet citos ceļos, nekā viņš sākotnēji bija plānojis iet, nonākot kriminālajā pasaulē vai vismaz tiešā tās tuvumā. Romāna galvenajā varonī Ercenā autors gan jau ir ielicis kaut ko no sevis, taču no atpazīstamākiem futbolistiem tur noteikti ir sava deva Andreja Rubina stāsta, pieredze Francijas futbolā kaut kā rada asociācijas ar Jāni Ikaunieku, un gan jau tur apakšā ir arī kādi vēl konkrētāki stāsti no Jorena bijušo komandas biedru dzīves. Nezinu, kā autors smēlās zināšanas par cietuma ikdienu - proti, vai tā patiešām ir kāda aiz restēm nokļuvuša futbolista pieredze, pētnieciska darba rezultāts vai radošā fantāzija, bet arī šajā ziņā es autoram spēju noticēt. Taču būtu pāragri teikt, ka šī grāmata manī raisīja nedalītu sajūsmu. Fundamentālākais pārmetums, ko vēlos izteikt autoram, ir ietvars, kādā viņš savu stāstu ir ietērpis. Līdzās spraigajam stāstam par to, kā Ercens ir nonācis tur, kur viņš šobrīd atrodas, ir ainas no "šodienas", kur žurnālists Harijs vairāku tikšanās reižu gaitā no Ercena "izspiež" viņa stāstu. Paņēmienam pašam par sevi nav ne vainas, taču tas, kā autors to īsteno, gan ir tālu no pilnības. Pirmkārt, jau pirmajā nodaļā autors it kā definē spēles noteikumus: Harijs un Ercens ir jau ilgāku laiku pazīstami, Ercens ir jauns puisis, vēl nesen - ļoti perspektīvs futbolists, bet tagad - nesen iznācis no cietuma. Harijs vēlas uzzināt, kas tieši Ercenu novedis šajā situācijā. Un Ercens sāk stāstīt. Te, manuprāt, ticamības moments aiziet pa pieskari. Lai arī Ercena stāstījums ir trešajā personā, un to it kā varētu pieņemt par Harija radītu tekstu kā ghostwriter, autors neko īsti nedara, lai tiešām tas lasītos šādi, gluži otrādi - viņš, manuprāt, pārāk daudz lien savā varonī iekšā, tā, it kā es lasītu Ercenu pirmajā personā, un kaut kāda iemesla pēc viss šis stāstījums vispār ignorē to, ka Ercens un Harijs ir pazīstami, un līdz ar to, ka ir kādas lietas, kuras varētu nestāstīt. Vēl vairāk - pat, ja es pieņemu, ka lasu vien to, kā Harijs apstrādājis Ercena stāstīto, tur tāpat ir pārāk daudz detaļu, ko reāls cilvēks nebūtu otram stāstījis, it īpaši - tālab, ka tās detaļas lielākoties vispār nav saistītas ar stāstu, kā Ercens sasaistījās ar futbola spēļu sarunāšanu (izvērsta un detalizēta seksa aina, kur Jekaterina mērķtiecīgi paliek no Ercena stāvoklī ir tipisks piemērs). Dažviet autors aiziet vēl tālāk - viņš ataino ne vien to, kas darās Ercena galvā, bet arī notikumus, kurus Ercens neredz un nedzird, vai ko domā kāds cits personāžs kā Ercena biedrs sportā un dzīvē Bračka. Atbilstoši manai izpratnei - tas ir totāls grāmatas iekšējās kārtības pārkāpums. Tās grāmatas daļas, kas ciešāk saistītas ar futbolu, jo īpaši - par nelaimīgo spēli starp "Studentiem" un "Cietoksni" (kas domāts ar šīm komandām, to nav grūti saprast), kā arī Daugavpils "Vectēva" iesaiste - tas viss šķiet ņemts kā no dzīves, un tam es pilnvērtīgi spēju noticēt. Taču diemžēl šai sižeta daļai autors veltījis diezgan nelielu daļu no romāna, tā vietā daudz vairāk fokusējoties uz, piemēram, sadzīvi cietumā, kas mani personīgi tieši šajā grāmatā neintersēja gandrīz nemaz. Un te nu es nonāku pie secinājuma: autoram, kā jau cilvēkam, kas strādā reklāmas un mārketinga jomās, ir laba valodas izjūta, noteikti daudz plašāks nekā man vārdu krājums, bet - lai man atvaino šīs grāmatas cienītāji, un tādi nenoliedzami pastāv - viņam trūkst izjūtas tam, kā radīt labu romānu. Manuprāt, "Ercens" tikai iegūtu, ja to uz pusi noīsinātu (gandrīz 400 lappuses šai grāmatai - tas nav nopietni), vispār izmetot ārā visu, kas saistīts ar Hariju, arī pamata sižetā varētu atrast epizodes, kuras izņemot ārā, romāns neko daudz nezaudētu. Tai skaitā - dažādus galvenā varoņa novērojumus par citu cilvēku uzvedību, visādas detaļas, kur izteikti cauri spiežas pats autors, kas ir piederīgs pilnīgi citām aprindām, nekā viņa grāmatas varonis - kad tu Rubinam mēģini piedēvēt Gorkša īpašības, kaut kas tur kopā nestiķējas. Šeit tikām beigās sanāk, ka Ercenam es neticu ne kā vienai, ne otrai šīs pretdabiski salīmētās personības pusei. Gala vērtējums: spēles laikā bija kādu 20-25 minūšu nogrieznis, kurā man patika Ercena spēle, bet lielākoties - treneris ar spēles plāna izpildi būtu neapmierināts.

Uz Anglijas zilo ezeru zemi: Ceturtā daļa. Skola. Muzejs. Mājupceļš

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Wed, 01 Jul 2026 18:21:49 GMT

Kad iepriekšējā dienā Liene mums pavēstīja, ka organizēs mums iespēju aiziet ekskursijā tuvējā skolā, mana sākotnējā reakcija bija: "forši! bet tas droši vien būs kaut kā dīvaini..." Proti, kāda gan vietējai Karnfortas skolai darīšana gar kaut kādiem latviešiem, kas te atbraukuši ciemos? Visa mūsu saistība ar skolām šobrīd ir tāda, ka Estere tādā iet, Marina un es kādreiz tādā esam gājuši, bet Jurģim šāda pieredze vēl ir priekšā.

Tā nu mēs devāmies Lienes pavadījumā devāmies ekskursijā uz Carnforth Christ Church C.E. Primary School. Diezgan droši varu apgalvot, ka tā bija ne vien pirmā reize, kad paviesojos kādā skolā Anglijā, bet arī pirmā reize - baznīcas skolā. Protams, jāņem vērā, ka vispār jau nav tā, ka es to vien darītu, kā vazātos pa dažādām skolām, arī tepat Latvijā. Vienīgais izņēmums - kad ziemas sezonā notiek telpu orientēšanās, tad gan reizēm sanāk kādā skolā pabūt, bet noteikti ne dienās, kad tur notiek arī mācības. Šeit tikām uz skolu devāmies gluži normālā darbadienas rītā. Latvijā gan jūnijā, protams, jau bija sācies brīvlaiks, taču vairumā citu valstu jūnijā bērni vēl ir skolas solos, arī Anglijā. Kādu brīdi uzgaidījām, līdz atbrīvojās skolas direktore, un tad jau ekskursija varēja sākties. Uzreiz jāuzsver, ka lai arī tā patiešām ir baznīcas skola šī vārda pilnā nozīmē - par to var lasīt arī skolas mājaslapā un katrs mācību rīts tajā sākas ar lūgšanu, tajā, ko mēs varējām redzēt savām acīm, tā izskatījās pēc skolas parastās - ar parastiem bērniem, kas mācās parastas lietas skolā. Bet tas neliedz man citēt lūgšanas dziesmu no "Monty Python's Meaning of Life":

Oh Lord, please don't burn us.
Don't grill or toast Your flock.
Don't put us on the barbecue
Or simmer us in stock.
Don't braise or bake or boil us
Or stir-fry us in a wok.
Oh, please don't lightly poach us
Or baste us with hot fat.
Don't fricassee or roast us
Or boil us in a vat,
And please don't stick Thy servants, Lord,
In a Rotissomat.

Atbilstoši mūsu izpratnei, šajā skolā apvienots bērnudārzs ar sākumsskolu (mazākie bērni tur ir četrus gadus veci, bet no nākamā gada būs arī trīsgadnieki), mazajās grupās arī tas, ko var novērot skolā, daudz vairāk līdzinās bērnudārzam, vairāk ir rotaļu, mazāk mācīšanās. Bet, kas noteikti atšķirīgs gan no bērnudārziem, gan skolām Latvijā - arī paši mazākie jau ir ģērbti skolas formās. Un, kas man šķita saistoši - šajā baznīcas skolā viena no nodarbībām, ko novērojām, bija rokmūzikā. Varbūt ne gluži "School of Rock" manierē, bet uz to pusi. Manas bažas par to, ka visa šī pieredze būs awkward, nebūt neattaisnojās - bija ļoti pat ok, arī mūsu bērni uzvedās labi, un Estere arī nodemonstrēja, ka itin labi spēj formulēt savas domas angļu valodā, par ko mums iepriekš nebija bijis iespējas pārliecināties - ar brāli viņa šad tad gan sarunājas angļu valodā, bet tur tu nevari būt drošs, ka komunikācija nesastāv no multfilmās noklausītām frāzēm, šeit tikām - cita lieta. Liene šajā skolā savulaik strādāja, kas, protams, veicināja iespēju mums šajā skolā paviesoties, un apstāklis, ka tā ir lokāla skola mazpilsētā. Iedomājos, ka gadījumā, ja es sazinātos ar kādu RVVĢ vai Āgenskalna sākumskolā un pavēstītu: "Hei, te pie manis ciemos atbraukuši draugi no Rumānijas, vai varbūt varētu sarunāt, ka viņi aizies ekskursijā pa Jūsu skolu?" (pieņemot, ka latviešiem Rumānija izklausās aptuveni tikpat neseksīgi kā angļiem Latvija), tad diez vai pretī saņemtu atbildi: "Jā, protams, pati skolas direktore labprāt šo tavus draugus izvadās pa skolu!"

Pēc skolas apmeklējuma mazliet izgājām pa Karnfortas centru, iegriezāmies apskatīties kādus suvenīrus (un es - nopirkt kādu grāmatu, vēl gan to neesmu izlasījis, bet - drīz), un tad Liene mūs nogādāja atpakaļ savā mājā. Lai arī attālums līdz centram bija neliels, lietus dēļ braucām ar auto, Lienes auto. Drīzumā atvadījāmies no Naidžela, kurš devās uz savu otru dzīvesvietu un kuru šajā ceļojumā mums vairs nebija lemts sastapt, mazliet vēl padzīvojāmies pa iekštelpām, un tad devāmies arī paši atkal ceļā.

Šī diena atbilstoši laika prognozēm bija paredzēta maksimāli lietaina. Tiesa, arī iepriekšējās dienās mums lietus bija solīts, bet lielākoties aizgājis secen, taču šajā reizē tam beidzot vajadzēja mūs sasniegt. Tālab izlēmām, ka drošākais laika pavadīšanas veids būtu saistāms ar muzeju apmeklēšanu. Aprunājušies ar Lieni par viņas ieteikumiem, ko un kā te vēl būtu vērts apmeklēt, devāmies atkal uz Lankasteru ar mērķi paviesoties pilsētas muzejā.

Pie šī muzeja, kā šķiet, mēs bijām bijuši jau pirmā Lankasteras apmeklējuma ietvaros, bet šoreiz gājām arī tajā iekšā. Saturiski šis muzejs, kas veltīts pilsētas un pilsētnieku vēsturei bija gana interesants, taču varbūt ar drusku pārāk lielu lasāmo tekstu daudzumu, lai tas būtu pilnībā izbaudāms mūsu bērnu sabiedrībā. Tur diezgan daudz varēja uzzināt par pilsētnieku dzīvi dažādos laikos, lielākoties - par to, cik šī dzīve nebija spoža. Iespējams, būtiskākais vēstures fakts no muzeja: Lankastera ir nozīmīga dinozauru vēsturē ar to, ka lankasterietis sers Ričards Ouens 1842. gadā radīja vārdu "dinosaur" apzīmējot "briesmīgu ķirzaku", tāpēc arī šajā muzejā daļa ekspozīcijas veltītas dinozauriem (un pašam Ričardam Ouenam). Estere kā allaž izmantoja iespēju nobildēties kādos vēsturiskos tērpos. Kopumā gan es neteiktu, ka man par šo muzeju būtu mega sajūsma, pat neatkarīgi no bērnu pacietības līmeņa.

Devāmies vēl mazliet pastaigāt pa Lankasteras centru. Kā izrādījās, Marina pat īsti nebija piefiksējusi, ka mēs šajā pilsētā bijām atkārtoti (tā jau ir - ne pārāk lielas pilsētas mēs šī ceļojuma laikā bijām apmeklējuši lielākā skaitā). Kad atkal taisījās uz lietu, iegājām pasēdēt kafejnīcā. Bērni tika pie deserta ar putukrējumu, kas Marinai un man mazliet atgādināja savulaik Dandī baudīto vājprātu. Patiesībā gan atkal jau ar laikapstākļiem ne tuvu nebija tik slikti, kā to bija paredzējusi laika prognoze, un itin daudz laika varēja pavadīt arī ārpus telpām. Nogājām gar vienu tradicionāla tipa objektu, kāds apmeklēts dažādās valstīs - romiešu pirts drupām, kā jau parasti, nekā super spektakulāra tur nebija, apskatījām vēl dažādas brūnganpelēkas mājas, un devāmies uz savu vienīgajā Lankasteras daudzstāvu autostāvvietā novietoto auto.

Sekojot Lienes ieteikumam, izbraucām mazliet ārā no Lankasteras, uz Glasson Dock, lai veiktu pastaigu gar Lune upes ieteku jūrā. Mazliet gan bažījāmies par draudīgajiem mākoņiem pie pamales, taču reāli tie mūs neapdraudēja. Jāatzīst, tikai tagad sapratu, ka tā bija upe, nevis jūra, tik ļoti plata tā savā beigu posmā ir, taču kaut ko līdzīgu paisumam tur tāpat varējām novērot - laiviņas, kas turpceļā bija novērojamas guļam smiltīs, pastaigas beigās jau bija ūdenī. Bet domājams, ka šajā vietā novērot izteiksmīgu paisuma vilni gan nebūtu iespējams.

Tas patiesībā arī bija viss, ko šajā dienā mēs apskatījām, pēcāk braucām atpakaļ uz Karnfortu, kur bērni vakaru pavadīja spēlējoties, bet mēs - skatoties Lienes fotoalbumus, un runājot par dzīvi. Varētu teikt, ka šis bija tāds sentimentāls vakars - šoreiz bez televīzijas, bet vienkārši ļoti jauki cilvēcīgi pasēdējām.

Un tās jau principā bija teju vai mūsu ceļojuma beigas. Pienāca mūsu pēdējais rīts Karnfortā un līdz ar to arī Anglijā. Sāku to, kā jau parasti, ar skrējienu, turklāt - kā jau ierasts, gar kanālu, un vēl parastajā - virzienā pa labi. Mazliet sevi paforsēju, lai sešpadsmit kilometri būtu veikti zem stundas un divdesmit minūtēm, brīžam atkal lija, bet ne tādā mērā, lai tas mani nopietni traucētu. Tad - pēdējās brokastis Lienes mājā, pēdējo mantu sakrāmēšana, pārliecināšanās, ka bērnu istabā viss novākts un nekas nav aizmirsts, un - atvadas.

Milzīgs Paldies Lienei, ka viņa mūs uzaicināja, tik laipni uzņēma, daudz ko izstāstīja - gan par trimdas latviešiem (caur savu prizmu), gan vispār par dzīvi Anglijā. Protams, Paldies arī Naidželam! Bija tiešām jauks brauciens, un, jā - ļoti ticami, ka gadījumā, ja Liene būs gatava mūs redzēt vēlreiz - mēs būsim atpakaļ! Vēl daudz palika neizpētīta, mēs tā arī Lake District neaizgājām nevienā kārtīgā pārgājienā, ticu, ka pēc gada vai diviem arī ar Jurģi jau būs vērts domāt par gājienu uz Anglijas augstāko virsotni. Arī uz Blekpūli mēs neaizbraucām, nemaz nerunājot par plānu veikt braucienu ar nakšņošanu uz Jorku. Un, protams, būsim ļoti priecīgi, ja Liene atbrauks uz Latviju, te, savukārt, mums ir plašas iespējas uzņemties ceļvežu funkcijas.

Atlika vairs tikai brauciens lidostas virzienā. Patiesībā mums bija vēl stipri daudz laika, bet tā parasti ir, ka pēdējā ceļojuma dienā nav nekāda noskaņojuma aizrauties ar pieturvietām un apskates objektiem, lai nebūtu lieka stresa gribās vienkārši ātrāk nokļūt lidostā. Un man jau bija pieredze braucienā ar Rajona Ultrām uz futbolu, kur šī brauciena daļa bija ar itin labu stresa elementu. Līdz ar to vienīgā pieturvieta itin garajā ceļā uz lidostu bija pārtikas veikalā, kur tika iegādāti pēdējie našķi gan sev, gan vešanai uz Rīgu. Sekmīgi nodevām īres auto (protams, kādas gan varētu būt problēmas - neviens disks nebija cietis!), ar lidostas autobusu no "Car Rental Village" aizbraucām līdz terminālim, un varējām doties nodot bagāžu. Nē, tā absolūti nebija, ka manas neizlēmības dēļ mēs aizbraucām uz nepareizo termināli un nācās milzīgu gabalu kātot ar kājām. Kāpēc tu vispār izsaki šādu hipotēzi, ka tā varētu notikt? Viss bija perfektā kārtībā. Izbraukšana no Anglijas sanāca drusku ilgāka, nekā nokļūšana tajā - uz bagāžas nodošanu bija rinda, un mazliet arī neskaidrības par to, kāda tur visam kārtība, bet nekā tāda, par ko, kā teikt "rakstīt uz mājām".

Vēl gan nācās dažas stundas padirnēt lidostā (bijām atbraukuši tiešām agri), bet grāmatas sabiedrībā man laiks ritēja gana aši, bērni pārmērīgi netrobelēja, un tā nu noslēdzās šis mūsu ceļojums. Par lidojumu un braucienu mājup ar autobusu diez vai ir vērts jebko stāstīt. Labāk pievienošu karti ar vietām, kur pabijām šī ceļojuma laikā.

Uz Anglijas zilo ezeru zemi: Trešā daļa. Zvēri, zivis, mašīnas, vilciens, kuģītis, vēl dažas mazpilsētas

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Tue, 30 Jun 2026 04:41:51 GMT

Iepriekšējā dienā plāns apskatīties uz kādiem dzīvnieciņiem mums nebija izdevies Viljamsona parkā notiekošo remontdarbu dēļ, bet šoreiz riska nebija - bijām pārliecinājušies, ka "The Lakeland Wildlife Oasis" šajā dienā strādāja. Atbraucām gan dažas minūtes pirms tā sākuma laika, bet tas nebija izšķiroši.

Ar mazajiem zoodārziem mums attiecības ir sarežģītas - dažkārt tie izskatās pēc pamatīgām dzīvnieku mocītavām, saspiežot iespējami vairāk dažādu sugu iespējami šaurākā teritorijā, līdzinoties labākajiem cietumu paraugiem. Šī konkrētā vieta gan galīgi nebija tāda, dzīvnieku ne pārāk daudz, viņu kondīcija - laba. Izņemot varbūt jenotsuņus, par kuriem bija arī uz infoplāksnītes skaidrojums, ka šie dzīvnieki ir veci un slimi, līdz ar to nevajag satraukties par viņu klibošanu. Ja kas - tieši pie jenotsuņiem bija arī nedaudz informācijas par Latviju - stāstījums par to, kā šo dzīvnieku ieviešana nelielā skaitā padomju laikos rezultējās pamatīgās problēmās un nepieciešamībā izšaut vairākus tūkstošus šo zvēru, kas bija savairojušies no sākotnēji vidē ieviestajiem 35 īpatņiem.

Mūsu favorīti "Wildlife Oasis" iemītnieku vidū: darbīgās lapu griezējas skudras, kurām izbūvēts ļoti garš ceļš pa virvi, lai tās nogrieztos lapu gabalus varētu nogādāt savā pūznī (taisnā līnijā tur būtu labi ja pusmetrs, bet apkārt jāiet savi metri desmit), ļoti prātīgais rāpējs hameleons, kurš gan kādā brīdī ar ķepu zara vietā pieķērās pats savai astei, zemes racējas polārlapsas. Un, protams, surikati. Kas gan var būt labāks par surikatiem?

Nākamais plāna punkts - ezerzemes motoru muzejs. Tur atkal jāpilda quiz, Estere itin daudz no tā spēja izpildīt pati, Jurģim savukārt nācās trenēt roku, rakstot atbildes uz ne tik triviāliem jautājumiem. Šeit jāatzīst - mēs primāri esam tā tipa cilvēki, kas novērtē dabas radīto, līdz ar to es teiktu - sajūsmas līmenis par motoru muzeju nebija nekāds augstais, īpaši jau Esterei, bet arī par Jurģi es neteiktu, ka viņš spiedza no priekiem. Turklāt - nevienā mašīnā iesēsties tur nav iespējams, aizraujošākā pieredzes daļa bija antīkas "videospēles" (absolūti analogas), no kurām gan ne visas strādāja. Saturiski šis tas bija interesanti, piemēram, ekspozīcijas daļa, kas veltīta Malkolmam un Deividam Kembeliem, tēvam un dēlam, kas vairākkārt pārspēja cilvēka attīstīts ātrumus rekordus gan uz sauszemes, gan uz ūdens, taču kopumā šis bija tāds emocionāli sauss muzejs. Mazliet saldāku tā apmeklējumu padarījām ar kafejnīcas apmeklējumu.

Turpinājumā devāmies īstenot kādu īpaši svarīgu uzdevumu. Šī bija svētdiena, un es šajā nedēļā vēl nebiju peldējies, bet tas man ir šobrīd svēts pienākums - vismaz reizi nedēļā kaut kur ir jāizmērcējas. Nopeldēties jūrā droši vien nebūtu tas grūtākais uzdevums, taču ja jau mēs atradāmies līdzās Lake District, šķita loģiskāk par peldes vietu izvēlēties ezeru. Un, ja nu tas būs ezers, tad pareizākais variants būtu nopeldēties Anglijas lielākajā ezerā Vindermīrā. Anglijā gan tas nemaz nav no vienkāršākajiem uzdevumiem - publiskas peldvietas ezeros un upēs nav pašsaprotama lieta, privātīpašumu tradīcijas tur ir lielas, un viss kādam pieder. Ar pamatīgāku interneta ķemmēšanu atradām vienu vietiņu Vindermīras piekrastē, kur it kā vajadzētu būt publiskai peldvietai, turklāt - ne pārmērīgi tālu no mūsu atrašanās vietas. Tā nu izlēmām doties uz Millerground, lai gan nebija pārliecības, vai šī vieta tiešām ir publiski pieejama.

Izrādījās - ir. Šajā vietā bija pat kāda neliela pastaigu taka, kuru gan neizgājām. Ezera krastā bija ja ne gluži labiekārtota peldvieta, tad vismaz acīmredzami bija skaidrs, ka tur peldēties ir atļauts. Neviens cits šajā laikā tur, protams, nepeldējās, bet tas jau nu gan nav šķērslis, turklāt pēc šī gada manu pelžu standartiem laikapstākļi bija gana labi, ja ne gluži ideāli. Mazliet pastaigājām tur apkārt, neveiksmīgi mēģinājām atrast kādu slēpni, un bērni paviesojās rotaļu laukumā.

Kad svarīgais peldēšanās uzdevums bija paveikts, devāmies uz vēl vienu tuvākās apkārtnes mazpilsētu. Šajā reizē kārta bija pienākusi Kendalai (Kendal). Tā pēc mūsu brauciena standartiem ir relatīvi liela - teju 30'000 iedzīvotāju, visvairāk slavena ar "kendal mint cake" - galvenokārt no cukura sastāvoša salduma, ko kā enerģijas avotu izmantojuši dažādās vēsturiskās ekstremālās ekspedīcijās kā Šekltona Transantartiskā ekspedīcija, pirmais sekmīgais mēģinājums sasniegt Everesta virsotni un pat Jūens Makgregors ar Čārliju Būrmenu to ņēma līdz savā braucienā ar motocikliem apkārt pasaulei. Mēs gan ne reizes savām acīm šo cukura izstādājumu ar piparmētru garšu nesastapām, lai arī es pat kādā brīdī apskatījos karti ar veikaliem, kur tādu var dabūt (supermārketu ķēdēs to, protams, velti meklēt).

Kendalā ir ne tikai cukurs, bet arī pilsdrupas, kuras mēs apmeklējām. Patiesībā mēs īsti nebijām izpētījuši, kādā tieši stāvoklī ir Kendalas pils, līdz ar to es vismaz biju pieņēmis, ka tā būs tūrisma objekts ar ieejas maksu, suvenīriem un tā tālāk. Praksē izrādījās, ka kāpiena paugurā galā mēs nonācām pie objekta, kas ir saglabājies tikai drusku labāk nekā Livonijas ordeņa pils Rēzeknē - proti, tās ir drupas. Taču arī pilsdrupām nav ne vainas, ja tās atrodas gleznainā apvidū.

Vēl Kendalā ir milzīga baznīca, un... tas laikam arī viss, ko mēs tur vērā ņemamu redzējām. Ar to arī beidzās mūsu izbrauciens šajā dienā, devāmies atpakaļ uz Karnfortu, mierīgi pavakarējām, un gatavojāmies pirmdienai, kad atkal varētu salīdzinoši droši doties iekšā Lake District, neraizējoties par tūristu pūļiem.

Rīts sākās ar Marinas skrējienu, atkal jau gar kanālu, bet ar vismaz kaut kādu odziņu - pretējā virzienā, nevis uz Lankasteras pusi. Kā izrādījās, uz to pusi taciņa bija mežonīgāka, vairāk aizaugusi, bet - tāpat skrienama. Marina gan pamanījās izspēlēt vienu no tiem trikiem, kas šķiet neiespējami šāda skriešanas maršruta gadījumā - apmaldīties. Tas gan varbūt ir par skaļu teikts, tomēr viņa no kanāla atceļā nogriezās nepareizajā vietā un izmeta loku pa kādu no Karnfortas ielām. Kam ir talants - tas māk.

Šīs dienas pirmais, un droši vien - pats svarīgākais plāna punkts mums bija izbrauciens ar bānīti. Savulaik ar vilcienu no Vindermīras Dienvidu gala varēja aizbraukt tālu, bet mūsdienās pieejams vairs tikai 5 kilometrus garš posms, kas saglabāts tūristu vajadzībām. Kā jau cilvēki, kam izbraucieni ar vēsturiskiem vilcieniem īpaši tīk, negribējām laist garām iespēju ar šo vilcienu izbraukt. Gandrīz gan sanāca to ne gluži palaist garām, bet vismaz mazliet aizkavēt - it kā mēs braucām tā, lai varētu paspēt uz konkrētu vilcienu, taču sanāca negaidīts pārsteigums - pagrieziens no šosejas uz dzelzceļa staciju izrādījās slēgts ceļa remontdarbu dēļ, nācās braukt apkārt un ar līkumu. Noparkojām auto principā reizē ar vilciena atiešanas laiku un skaidrs, ka objektīvi uz to paspēt nevarējām, taču stacijas darbiniece bija izcili laipna - ļāva mums nečakarēties ar stāvvietas aparātu, pārdeva biļetes gan uz vilcienu (kombinētas ar kuģīti - par to turpmāk tekstā), gan auto stāvvietai, mašīnists pāris minūtes uzgaidīja, un, lūk - bijām vilcienā!

Braukšanas ātruma ziņā tas bija vienkārši izcils bānītis - lai veiktu 5 kilometrus garu distanci, tam nepieciešamas 17 minūtes, pirmo posmu tas vispār brauc tādā ātrumā, ka tam mierīgi blakus varētu skriet. Pamazām gan kaut cik tas ieskrienas. Taču būtiskākais - tas taisa kārtīgas čuk-čuk skaņas, pamatīgi dūmo un rada piedzīvojuma atmosfēru. Tā kā braucām ar vienu no agrajiem rīta vilcieniem, pasažieru tajā bija ļoti maz, teju vai viss vagons bija mūsu rīcībā.

Sasniedzām gala staciju Lake Side, kas patiešām atrodas ezera krastā. Un tur ir nākamais šī izklaides pasākuma elements - kuģītis, kas brauc pa ezeru. Ar to var aizbraukt no viena Vindermīras gala līdz otram, taču gluži tik daudz mums braukt negribējās, šķita pilnīgi pietiekami, ja aizbrauksim līdz Bowness-on-Windermere (Bounesai), kas atrodas aptuveni pusceļā. Kā nekā ezera Ziemeļu galā esošo Emblsaidu bijām apmeklējuši jau iepriekšējā vizītē Ezerzemē.

Uz kuģīša bija pavēss, vismaz, kamēr neapsēdāmies saulē, klausījāmies stāstījumā par ezeru un tā apkārtni un baudījām dienu. Šobrīd, kad rakstu šo tekstu dzīvoklī, kurā gaisa temperatūra ir ap trīsdesmit grādiem, ar tādu nostaļģiju atceros, cik patīkami dzestrs bija uz tā kuģīša. Eh... Un mēs vēl domājām, ka varētu būt siltāks, kāda aplamība! Protams, ka Windermere krasti nav gluži kā gleznainākajiem Šveices ezeriem, bet izbrauciens tāpat bija patīkams un noteikti tā vērts.

Tā mēs sasniedzām Bounesas pilsētiņu, papildinot apmeklēto mazpilsētu sarakstu. Šajā konkrētajā gan diemžēl nav dzīvojis Vodsvorts, bet gan tikai Beatrise Potere - grāmatu par Trusīti Pēterīti autore. Par laimi šī konkrētā bērnu literatūra nav mūsu bērniem sevišķi tuva, līdz ar to "The World of Beatrix Potter" varējām neapmeklēt un pat no attiecīgā suvenīru veikala izgājām tukšām rokām. Izmetām nelielu aplīti pa Bounesu, Marina iegāja tur atrodamajā "All Year Christmas Store" (man par šādu konceptu nav nedz sajūsmas, nedz sašutuma), un pēc ne pārāk ilgas uzkavēšanās devāmies atkal uz kuģīti, lai brauktu atpakaļ uz Lake Side. Jāatzīst - Bounesa jau ar nav tā pilsētiņa, kur būtu pārmērīgi daudz apskatāmā un izdarāmā.

Atceļā sēdējām kuģīša iekšpusē, nevis uz klāja (beigās gan tomēr izgājām atkal ārā). Ja kas - braucām ar to pašu 19. gadsimta beigās būvēto kuģīti, kas mūs bija nogādājis Bounesā (kopā tur ir trīs kuģi, kas nodrošina satiksmi pa 11 jūdzes garo ezeru).

Tad devāmies uz Akvāriju. Vispār mums jau bija bijusi doma tajā paviesoties iepriekšējā dienā, taču šādi sanāca praktiskāk, nekur nebija jādodas. Izmēros tas bija pieņemams - ne par mazu, ne par lielu, atkal jau ar "quiz" pildīšanu, šis turklāt bija grūtākais no tiem, ko šajā braucienā dabūjām. Pēc katra zvēru apmeklējuma, protams, jāizceļ, kas ir šīs atrakcijas MVP jeb tie dzīvnieki, kuru dēļ šo vietu vērts apmeklēt. Šeit pārliecinoši uzvarētāji bija ūdri, kuri sākumā gan gulēja, taču pēc mūsu atnākšanas nokaunējās par tik vārgu priekšnesumu, un sāka gan staigāt apkārt, gan arī peldēties. Lieliskākais bija tas, ka viens no diviem eksemplāriem bija drusku uz slinkumu tendēts un izmantoja katru izdevību uzlikt galvu uz sava biedra sāna vai muguras, reizēm pat brīžos, kad tas otrs pārvietojās. Tiesa, tieši šis guļava bija arī labākais peldēšanas paraugdemonstrējumu sniedzējs, līdz ar to jāatzīst - viņš prot ne tikai gulēt. Marina ar bērniem jau vairākas reizes bija aizgājusi kaut kur tālāk, kamēr es atkal un atkal atgriezos pie ūdriem. Bija tur arī visādas zivis, gan lielas, gan mazas.

Diezgan labi salikās laiki, lai uz vilcienu atpakaļ uz Haverthwaite staciju, kur bija palicis mūsu auto, mēs tiktu bez ilgas gaidīšanas. Vēl septiņpadsmit minūtes dūmojošajā vilcienā, un bānīša izbrauciens bija galā. Vai pareizāk - gandrīz galā, jo man bija vēl viena iecere, kuru Marina piekrita īstenot. Pāri dzelzceļa sliedēm gandrīz pie stacijas ir tiltiņš, un no šī tiltiņa var ļoti labi novērot vilciena atiešanu. Tad nu mēs to gaidījām. Nebija tas, protams, gluži tik iespaidīgi kā pirms septiņiem gadiem Skotijā novērotais "Harija Potera vilciens", bet tāpat - gana labi. Vēl tur ir iespēja izstaigāt angāru, kurā var apskatīt dažas citas lokomotīves, līdzās tai, kura bija vedusi mūs, tai skaitā vienu, kura ir restaurācijas procesā, bet tad jau gājām atkal uz auto, un braucām prom.

Vēl bija pārāk agrs, lai dotos atpakaļ uz Karnfortu, tad nu ieskatījos kartē, kādas vēl neapmeklētas mazpilsētas mums tuvumā bija atlikušas. Sakarīgākā šķita Barrow-in-Furness jeb Berova Fērnesā. Patiesībā tā pat ir diezgan liela mazpilsēta - ap 55'000 iedzīvotāju. Tā skaitās esam viena godīga strādnieku pilsēta, ne velti galvenais muzejs tajā ir Doku muzejs, un pilsētas centrā ir piemineklis dažādiem strādniekiem. Vēl tur ir parks, kurā mēs paviesojāmies, un piemineklis Emlinam Hjūzam. Kas ir (bija) Emlins Hjūzs, tu vaicāsi? Diezgan leģendārs futbolists Liverpūles sastāvā, izcīnījis teju viesas iespējamās trofejas, ko pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Eiropas klubu futbolā varēja iegūt. Ar izlasi gan, protams, neko sevišķu nesasniedza, jo viņš bija anglis. Jā, uz dzimis Berovā.

Tas arī būtu viss šai dienai, pastaigājuši pa Berovu, devāmies atpakaļ uz Karnfortu, tur - mierīgs vakars bez jebkādiem piedzīvojumiem. Nekāda atgadījuma ar saskrāpētu mašīnas disku nebija, vari par to nejautāt.

No rīta izlēmu sekot iepriekšējās reizes Marinas pieejai, un skriet gar kanālu pa kreisi. Rīts gan bija diezgan slapjš (šī diena arī visa tāda solījās būt), tāpēc vietām aizaugusī taka nebija izcilā kvalitātē, bet tas jau nekas. Vismaz ieraudzīju kaut ko jaunu - izrādījās, ka vienā no netālajiem miestiem beidzas viena līmeņa kanāls, un turpmāk tas virzās ar pakāpeniskām kaskādēm uz augšu, kas nozīmē - peldošās mājas šajā posmā tu vairs nesastapsi, toties kanāla krastā novēroju eksotisko dzīvnieku fermu ar lamām un strausiem (vai varbūt emu). Atkal jau noskrieti padsmit kilometri, un kaut kāds nogurums sakrāts, lai pa dienu ar bērniem nebūtu pārāk garlaicīgi.

Kādi bija mūsu šīs dienas (un vispār - atlikušās ceļojuma daļas) plāni, par to - nākamajā reizē, kas arī noslēgs Ezerzemes brauciena aprakstu.

Mūžīgā vasara

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Wed, 24 Jun 2026 15:12:47 GMT

Apskatot manā piemājas bibliotēkā pieejamo Irmas Grebzdes grāmatu vāku noformējumus, man būtu vajadzējis saprast, ka tās nebūs grāmatas man. Un patiesībā - es jau arī sapratu, visas tās šķita piederīgas "sieviešu romāniem", no kādiem es lielākoties izvairos. Tad kāpēc es pārkāpu sev pāri? Argumentācija kā allaž ir specifiska: biju noskaidrojis, ka Irma Grebzde, tāpat kā mana vecmāmiņa, studiju gados aktīvi darbojās akadēmiskajā vienotnē "Latviete", mēģināju viņu identificēt kādā no albumos atrodamajām fotogrāfijām, un tad izlēmu - ok, jāizlasa kāda viņas grāmata. Uzreiz varu atklāt - atklāt Irmas klātbūtni fotogrāfijās neizdevās, par to, kādā mērā vecmāmiņa bija ar Irmu Grebzdi pazīstama, nekādas skaidrības nav. Un tā visa rezultātā - izlasīju šo apšaubāmi noformēto romānu. Tātad - kas bija Irma Grebzde? Zemnieku sētā uzaugusi sieviete, izstudējusi LU Lauksaimniecības fakultātē, pirmos literāros darbus rakstījusi Latvijā, bet lielākoties - trimdas rakstniece. Tagad, saliekot kopā Lauksaimniecības fakultātes atrašanās vietu (Jelgavā) ar manas vecmāmiņas studijām, sapratu, ka nekāda baigā pārklāšanās tur nemaz nevarēja būt, līdz ar to visa tā notikumu ķēdīte, kas mani aizveda līdz "Mūžīgajai vasarai", bija ar aplamu sākumu. Vienlaikus - man šķiet gana saistoši iepazīties ar latviešu literāro veikumu trimdā, taču arī šeit "Mūžīgā vasara" nebūs īsti vietā - presē šis romāns publicēts 1942. gadā, proti, tepat Latvijā, ar trimdas literatūru tādējādi tam nav nekādas saistības. Arī kopumā tas, šķiet, ir Irmas Grebzdes debija "pilnmetrāžas" prozā, un drīzāk ir piederīgs ulmaņlaiku literatūrai. Nekādu konkrētu atsauču uz to, kad tieši risinās romāna notikumi, šajā grāmatā nav - tas ir romāns par mīlestību (mīlestībām?), nevis lieliem vēsturiskiem notikumiem. Grāmatas centrā ir vecākā no trim māsām kādā pārtikušā lauku saimniecībā, kur faktiski viņa jau savos 27 gados ir kļuvusi par māju saimnieci, taču viņai nav līdz šim sanācis apprecēties, jo pieejamie kandidāti īsti nav atbilduši viņas prasībām. Toties romāna gaitā tādi parādās uzreiz divi - labais un centīgais pienotavas darbinieks un krogus plītētājs apšaubāmas kvalitātes aktieris. Saprotams, ka drusku aušīgā sieviete, lai arī sākumā solījusi precēties ar pirmo, nespēj turēties pretī otrā valdzinājumam, lai arī visi apkārtējie saka - tur nekā laba nebūs, šis vīrs nebūs tas, kas saimniekos lauku sētā. Un, protams, viss tur iziet diezgan slikti, par spīti tam, ka tas labais vīrietis ir tik labs un pozitīvs, ka allaž gatavs gaidīt un šķiet savas īpašības pārmantojis no Pēra Ginta Solveigas. Kā var saprast, sižeta ziņā nekā grandioza no šīs grāmatas nav, un - arī ne tikai sižeta ziņā. Grebzde šķiet tipiska ulmaņlaiku darba tikuma slavināšanas literatūras pārstāve, šajā romānā apvienojot itin daudz vaļību varoņu dzīvesveidā ar morāli audzinošo pusi, ka tas tā nav labi. Man pat grūti saprast, kāds te ir stratēģiskais mērķis: brīdināt jaunas sievietes par netikumu riskiem, vai arī izmantot šo brīdinājumu klātbūtni, lai šādi pasargātu no kritikas grāmatu, ko citādi uzskatītu par morāli degradējošu. Lietas būtību gan nemaina ne viens, ne otrs variants - "Mūžīgā vasara" ir stipri banāls darbs, kas par spīti savam mazāk kā 150 lappušu apjomam lasās smagi - lai arī es spēju galvenajai varonei noticēt, man viņas nav žēl, apkārtējie vīrieši ir pārāk plakani, un Grebzdes nenoliedzamā mīlestība pret dzimtās Zemgales dabu nav pasniegta tādā veidā, lai viņas veidotos dabasskatus būtu patīkami lasīt. Nezinu, vai saņemšos dot šai autorei vēl kādu iespēju. Katrā ziņā - ar visiem tā trūkumiem Īvandes Kaijas "Iedzimtais grēks" ir daudz spēcīgāka kalibra darbs.

Skroderdienas Silmačos

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Tue, 23 Jun 2026 14:45:07 GMT

Nepietiekami tuvas attiecības ar "Skroderdienām Silmačos" ir viens no tiem elementiem, kuru dēļ esmu uzskatāms par sūdīgu latvieti. Līdz šim šīs Blaumaņa komēdijas iestudējumā biju bijis vienu vienīgu reizi - uz 1998. gada Viestura Kairiša iestudējumu JRT. Diemžēl pat mans mans super arhaiskais blogs nav gana sens, lai šo pieredzi es būtu varējis dokumentēt, labi, ka vismaz Periodika.lv dod iespēju iepazīties ar Silvijas Radzobes recenziju, no kuras varu uzzināt, ka toreiz Aleksis bija Kaspars Znotiņš, Antonija - Baiba Broka, Joske - Andris Keišs. Un tagad - teju trīsdesmit gadus vēlāk esmu nonācis "Skroderdienās", kuras Elmārs Seņkovs atkal jau iestudējis ne atbilstoši kanonam, kā šo stāstu ir ierasts pasniegt. Te arī mana lielākā problēma - es jau nemaz neesmu pazīstams ar to kanonu, lai varētu novērtēt, kas tieši ir citādāk. Nu, un no Kairiša iestudējuma sevišķi daudz neatceros - tā kā tā bija viena no reizēm, kad teātrī nonācu spiestā kārtā - Kairišs bija mūsu literatūras skolotājas Britānes audzēknis (un - 5. vidusskolas absolvents), līdz ar to skolotāja izlēma aizvest savus atkuālos audzēkņus noskatīties šo izrādi. Un pati to pamatīgi nožēloja, jo Viesturiņš bija ņēmis un izrādē iekļāvis visādus plikumus, ko skolotāja Britāne no viņa nekādi nebija gaidījusi, skaidrs taču, ka šādu saturu pusaudžiem nevar rādīt, jo viņus jau tās neķītrības vispār neinteresē. Jāpiebilst, ka puritānismu audzinošajai skolotājai Britānei vispār ļoti slikti sekmējās ar mūsu vešanu uz teātri - šī bija viena no tikai divām izrādēm, uz kurām viņa mūs aizveda, otra - Kublinska iestudējumā Raiņa "Indulis un Ārija", kur bija kailas krūtis, kamēr "Skroderdienās" - pliki dibeni. Tas viss gan nekādi nav saistīts ar Seņkova izrādi 2026. gadā. Cik saprotu, atsauksmes par jauno Seņkova interpretāciju, ir kā minimums pretrunīgas, šī noteikti nav viena no tām Valmieras teātra izrādēm, par kurām visi ir sajūsmā, pat Spēlmaņu naktī izrāde saņēmusi tikai vienu nomināciju - Elīnai Vānei otrā plāna lomā par Tomuļu mātes atveidošanu. Bet tas nekas - nav jau tā, ka manu viedokli par izrādi vajadzētu noteikt tam, kā to redz citi. Sākotnēji gan ar tās pieņemšanu nav nemaz tik viegli. Viss sākas ar caurspīdīgu priekškaru, caur kuru ik pa brīdim palūr kāds no aktieriem, primāri - jauniešu lomās, jo viņu tēli tādi visnenopietnākie. Un visā izrādes garumā aktieri ļoti uzkrītoši spēlē skatītājiem, absolūti nemēģinot radīt sajūtu, ka tas ir šeit un pa īstam. Lai gan vienlaikus - tas netraucē atsevišķās epizodēs situācijai nostrādāt tā, ka tas tomēr ir pa īstam, rezultātā Marina pauda sašutumu - kā to var saukt par komēdiju, ja viņa izrādes laikā kādas 10 reizes raudājusi? Man šajā reizē tik miklas acis nebija, bet viņas jautājumu saprotu - šīs "Skroderdienas" augstākais var nosaukt par izrādi ar komēdijas elementiem, noteikti - ne par tīru komēdiju. Kā par šīs izrādes koncepciju Latvijas Televīzijai stāstīja tās režisors Elmārs Seņkovs un scenogrāfs Reinis Suhanovs, tā ir mēģinājums "Skroderdienas" parādīt bez krāsas slāņiem, kas Blaumaņa lugai arvien klājušies pa virsu, līdzīgi kā agrāk katru vasaru pārkrāsoja skolas solus - jauno krāsas slāni triepjot pa virsu vecajam un visiem smērējumiem, tā pamazām soliem kļūstot arvien biezākiem un biezākiem. Tā arī ar izrādi, vairāk uzmanības veltot nevis tām ainām, kuras iemīļotākas, bet tām - kuras prasījās konkrētajā iestudējumā. Šajā versijā diez vai var runāt, ka Antonijas un Alekša stāsts, kas it kā ir lugas centrā, būtu nozīmīgāks par citiem tajā iekļautajiem sānu sižetiem, it īpaši - attiecībām starp Zāru un Joski. Jā, par aktierdarbiem runājot, Ievas Barkānes atveidotā Zāra līdzās Vānes Tomuļu mātei ir otrs spilgtākais tēls, kas paliek no šīs izrādes atmiņā. Viņas neveiklās kustības, darbība ar iedomāto šujmašīnu, pārspīlētais teatrālums - kolosāls personāžs, manuprāt! Tas gan nenozīmē, ka izņemot Tomulieni un Zāru šajā izrādē nebūtu, ko redzēt. Patiesībā režisora izvēlētie aktieri konkrētajās lomās man vismaz šķita ļoti labi izvēlēti, Anna Nele Āboliņa ir domājams viena no jaunākajām Antonijām (lai gan - kad Dita Lūriņa pirmo reizi bija Antonija, patiesībā viņa bija tikpat jauna), kādas uz skatuves redzētas, tāda, kur vispār nav šaubu, kā tāds Aleksis (Sandis Runge) ir varējis viņai padoties, proti, tas nav tikai par varas pozīciju, bet arī to, ka pat ja tu šādu sievieti nemīli, tev nebūs viegli viņai pateikt Nē. Mazliet īpatnēja ir režisora izvēle Klintas Reinholdes Auci attēlot tā, kā tas ir darīts šeit, bet to varu saprast - pasniedzot viņas un viņas vīra Pičuka (Artis Jančevskis) laimi par spīti tam, ka... nav tur viss vienkārši. Vēl mazliet pārdomu par žīdu/ebreju tēmu gan šajā izrādē, gan Blaumaņa lugā kopumā. Nav šaubu, ka Seņkova iestudējumā visa trijotne: Ābrams, Joske un Zāra ir izteikti kariķēti personāži, gan runā, gan uzvedībā (ieskaitot super skaļo bučošanos ar rukšķēšanas pieskaņu), bet vienlaikus šajā stāstā, manuprāt, vērts izcelt to, ka Blaumaņa pasaulē šie klaiņojošie žīdi - tirgotāji un skroderi - ir pilnīgi normāla kopējās vides sastāvdaļa, jā - mazliet atšķirīgi no pārējiem, bet ne kā svešs un nepieņemams elements, vienkārši - drusku citādi. Un Blaumaņa pasaulē tas, ka beigās precēsies ne tikai Antonija un Dūdars, Aleksis un Elīna, bet arī Zāra un Joske - tas ir normāli, tās pašas ikdienas sastāvdaļa. Jā, iespējams, izrāde ir mazliet par garu. Pirmais un trešais cēliens rit daudz raitāk par otro, bet labi, ka vismaz gan sākums, gan beigas ir līmenī. Izrādē ir pāris mūsdienīgi elementi, bet to lietojums ir gana gaumīgs un ierobežots, lai tā nekļūtu par prastu zirgošanos, un beigu beigās pēcgarša pēc tās noskatīšanās ir pozitīva, un absolūti ne tikai tāpēc, ka pirms izrādes skatītājiem ir iespējas baudīt svaigas, pašu aktieru ceptas un pasniegtas pankūkas (padoms - ierasties teātrī savlaicīgi!). Vienīgais, kas jāsecina - būtu svētīgi kaut kad pārskatāmā nākotnē (droši vien nu jau 2027. gadā) noskatīties "tradicionālu" Skroderdienu iestudējumu, lai vairāk varētu saprast, cik ļoti tad Seņkovam izdevies savu interpretāciju atbrīvot no stereotipiem par to, kādām ir jābūt īstām "Skroderdienām". Ja kas - biļetes uz Valmieras teātra izrādi 2027. gada vasarā jau pieejamas!

Kārļa grāmata

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Tue, 23 Jun 2026 07:35:40 GMT

Kārlis Veidenbaums ir ilgstoši atradies sava daudz slavenākā brāļa ēnā, lai gan vienlaikus - bez Kārļa nebūtu arī Eduarda. Rakstot romānu par Eduardu, Arno Jundzem sakrājās tik daudz materiālu par Kārli, ka viņam šķita - būtu neētiski atstāt Kārli bez ievērības, kuru tas noteikti bija pelnījis. Turklāt, kā uzsver grāmatas par Kārli pēcvārdā pats autors, tā kā Eduarda Veidenbauma kā dzejnieka slava patiesībā uzplauka jau pēc paša Eduarda nāves, bet "Es nemiršu nekad" ir romāns no pirmās personas skatu punkta, daudz kas būtisks bija spiests palikt ārpus tās grāmatas lappusēm, un te nu Kārlis un Eduards var atkal apvienoties "Kārļa grāmatā". Patiesībā kaut kādas zināšanas par Kārli Veidenbaumu (lai arī - pabalējušā atmiņu līmenī) man bija, jo biju mūzikas namā Daile redzējis Viļa Daudziņa izrādi-lekciju "Veidenbaums un Veidenbaums", taču, protams, ka romānā Arno Jundze Kārļa dzīves stāstu izvērsis daudz plašāk. Grāmata seko romānu sērijas "Es esmu..." principiem, taču specifika ir tajā, ka Kārlis Veidenbaums jau primāri nebija literāts, bet gan "Kalāču" saimnieks - progresīvs zemes īpašnieks, kas centās savu saimniecību nostādīt uz iespējami labākiem pamatiem, vienlaikus taisnīgi rūpējoties par saviem brāļiem un māsām, tai skaitā - neapšaubāmi apdāvināto, bet cilvēcīgi sarežģīto brāli Eduardu. Romānā ir daudz atsauču un skaidrojumu, kas ļauj salīdzināt to, kas bijis Arno Jundzem kā pamats šī romāna būvēšanai, ar to, ko tieši viņš uzbūvējis - es pat teiktu, ka tieši šī tehniskā puse man kā lasītājam šķita visinteresantākā. Proti, kā fakti un to interpretācijas pārtop literārā tekstā, kur zināmais apvienots ar pieņemto un reizēm - izdomāto. Lai arī es novērtēju Arno Jundzes ieguldījumu Kārļa Veidenbauma piemiņas saglabāšanā - jo tur šaubu nav, ka bez brāļa rūpēm ne tikai Eduarda īsā mūža laikā, bet arī pēc tā beigām, neviens tādu Eduardu Veidenbaumu mūsdienās nezinātu, tieši kā literārs darbs "Kārļa grāmata", manuprāt, nav nekas fenomenāls. Kas gan, manuprāt, vispār saskan ar manu jau līdz šim izveidojušos iespaidu par Arno Jundzi kā rakstnieku - viņš ir nenoliedzami kompetents, sūdu neraksta, tēmas izvēlas pārdomāti, darbus nostrādā rūpīgi, bet kā literāts viņš šķiet radniecīgāks tieši Kārlim Veidenbaumam, nevis Eduardam - drīzāk amatnieks, nevis Meistars. Un tāds arī ir šis romāns - ne īsti monogrāfija par Kārli Veidenbaumu, ne īsti romāns. Paņēmiens, kā autors romānu strukturējis, tajā ietverot arī savu tiesu atkārtošanās, kā to varētu sagaidīt no Kārļa Veidenbauma piezīmēm, šķiet uzslavas vērts, bet gala rezultāts... kaut kā tajā visā man pietrūka, lai es šo romānu būtu gatavs pasludināt par apslēptu dārgakmeni, kas atklāj kaut ko super jaunu un nebijušu.

Oskars un lietas

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Tue, 23 Jun 2026 06:48:41 GMT

Kad parādījās vēsts, ka Leļļu tēatrī būs "Oskara un lietas" iestudējums, mūsmājās vispār nebija jautājumu - šī izrāde būs jāredz! Estere grāmatu ir dažas reizes noklausījusies manā lasījumā, arī pati ne reizi vien to ir lasījusi, un vispār jau zināms, ka Andrusa Kivirehka daiļrade pie mums ir ļoti iecienīta. Tad vēl klāt informācija, ka izrādi režisē Paula Pļavniece, bet tās dramaturgs ir Klāvs Mellis - proti, kvadrifronieši, tad jau vispār bažu par to, vai izrāde būs gana laba, nebija. Sanāca gan tā, ka uz teātri ar abiem bērniem jau pirms vairākiem mēnešiem aizgāja Marina, visi bija priecīgi, taču bija plāns, ka kaut kad Estere un Jurģis gribēs to redzēt otro reizi, un tad jau ar viņiem iešu es. Jūnijā beidzot tā diena pienāca. Ja ņem vērā, ka romāns "Oskars un lietas" ir visai apjomīgs, prognozējami izrādē no tā nonākusi vien neliela daļa, protams, svarīgākās sižeta daļas paturot - antisociāls bērns nonāk laukos pie vecmāmiņas uz visu vasaru, tā kā viņš ir aizmirsis pilsētā telefonu, viņam paredzams ļoti smags laiks, taču kad viņš aiz garlaicības no koka kluča izveido telefonu, atklājas, ka ar tā palīdzību zēns var sazināties ar dažādiem priekšmetiem un viņam atklājas pavisam cita pasaule, un pamazām, caur lietām un to stāstiem, viņam atklājas arī paša vecmāmiņa. No lietām, ar kurām Oskars sarunājas, izrādē nonākušas sekojošās: krēsls - pasaules apceļotājs, sarkanais baloniņš, krējumtrauks un cukurdoze, zupas katls, miskaste, lejkanna, drēbju skapis ar šausmu stāstiem, televizors, gludeklis, trauku skapis (tajā iemiksēta daļa no sižeta ar spoguli grāmatā) un gredzentiņš. Ja kādu lietu būšu aizmirsis - lūdzu tai piedošanu, tas nav no ļauna prāta, tik vien kā aizmāršībās. Vēl drusku uz lietu statusu pretendē trīs blondie ciemata puikas (jo viņus atveido izrādē bumbas uz kociņiem), taču viņi ir domāti kā cilvēki, līdz ar to lietām nebūtu pieskaitāmi. Tā, protams, nav ne puse no Oskara sarunu biedriem grāmatā, bet ieskatu Kivirehka radītajā pasaulē izrāde sniedz gana labu. Lai Artūra Putniņa atveidotais Oskars patiešām būtu uztverams kā mazs puika pārāk svešā pasaulē, Vecmāmiņas māja izrādē veidota tā, ka pieaugušie - Oskara tētis un vecmāmiņa (Santa Didžus) - būtu pārāk lieli, lai skatītāji varētu redzēt viņu sejas, līdzīgi kā tas pieņemts animācijas filmās (piemēram, "Cow and Chicken", neatsaukšos taču es uz to vardarbīgo stāstu par kaķi un peli). Tikām leļļu mākslinieki šajā izrādē: Anna Klišāne, Krists Jēkabsons un Rūdolfs Apse - ir tērpušies kostīmos, kas pieskaņoti vecmāmiņas mājas tapetēm (un blondās parūkās), tā lai viņi gandrīz saplūstu ar fonu, kustinot runājošos priekšmetus,piemēram, krēslu vai miskastes mēli. Jā - no visiem risinājumiem miskate ar milzu mēli noteikti ir mana favorīte šajā izrādē! Un vēl sentimentālā lejkanniņa, kas puņķojas. Par to, kā dažādie priekšmeti iedzīvināti, izmantojot itin oriģinālus piegājienus un dažādas leļļu mākslas tehnikas, izrādes veidotāji nudien jāuzslavē. Teikt, ka maniem mazajiem skatītājiem izrāde patika, nemaz nav nepieciešams - citādi jau viņi nebūtu vēlējušies iet to skatīties otro reizi, bet arī par sevi varu atzīt - es zināju, ka beigu daļā, kad aiziet pavisam sentimentālā nots ar vecmāmiņu, foto albumu un gredzentiņu, man tecēs asaras. Un, protams, ka tās tecēja. Siltas un patīkamas sajūtas pēc šīs izrādes, bet vienlaikus es taču zināju, ka tā būs: kā jau teikts, kombinācija Kvadrifrons + Kivirehks strādā veiksmīgi vēl kopš tiem laikiem, kad nekāda "Kvadrifrona" vēl nebija, bet bija tikai četri jauni aktieri: Ance, Klāvs, Reinis un Āris, kuri veidoja diplomdarba izrādi no trim Andrusa K. stāstiem. Kā teikt - match made in heaven!

Uz Anglijas zilo ezeru zemi: Otrā daļa. Diena ezeru tuvumā un mazā izbrauciena diena

kuutnieks@gmail.com (Raimonds K.) — Mon, 22 Jun 2026 20:36:40 GMT

Dienas plānā, ko Liene bija mums uzzīmējusi uz kartes, bija veikt apli pa Lake district, apmeklējot vairākus no populārākajiem tūrisma galamērķiem tajā. Laika prognoze bija cerīga, un plānu mums bija salīdzinoši daudz. Protams, tā kā mēs sekojām auto navigācijas ieteikumiem, kas ne vienmēr bija optimāli un ne vienmēr sakrita ar Lienes padomiem, bet Anglijā tomēr jūtos komfortablāk, ja man auto dod konkrētus norādījumus kā "in a quarter of a mile, at the roundabout, take the fourth exit on A651 to Mordor". Par laimi Mordora mūsu maršrutā neietilpa (ja nu tev būtu jautājumi, kur tā atrodas, Saurona acs atrodas kaut kur aptuveni šajās koordinātēs: 55.75096, 37.61723), bet pēc aptuveni stundas brauciena nonācām pilsētā ar nosaukumu Penrith.

Ja vien tu nedzīvo šīs pilsētas tuvumā, varbūtība, ka tās vārds tev kaut ko izteiks, ir diezgan zema. Protams, var jau gadīties, ka savulaik fanoji par Deniju Greindžeru, kas guva trešos "Hearts" vārtus uzvarētajā Skotijas kausa finālā pret "Hibs" 2012. gadā, un viņš ir dzimis Penritā, tāpat kā rakstnieka Entonija Trolopa māte, taču tas joprojām atbilst kategorijai "vietējas nozīmes pilsēta". Patiesībā arī mūsu maršrutā Liene nemaz nebija atzīmējusi piestāšanu Penritā, vien aizbraukšanu līdz tai, taču mēs tomēr izlēmām tur piestāt, un nebūt to nenožēlojām.

Nekāda lielā šī pilsēta, protams, nav, bet tā ir maza, patīkama, sena pilsēta, kurā pat dzelzceļa stacijas ēkai ir 180 gadu. Izgājām nelielu loku pa pilsētu, apskatījām tās ievērojamākos arhitektūras objektus, ieskaitot pilsdrupas (Anglijā gan, šķiet, nav daudz pilsētu, kur nebūtu pils vai vismaz pilsdrupu) un jau pieminēto dzelzceļa staciju. Vispār jau labprāt būtu kādu strēķīti no tās izbraukuši, it īpaši Jurģis, kurš vienmēr dzelzceļa stacijā pieņem, ka no tās varētu aizbraukt līdz mūsu mašīnai, bet ne šajā reizē. Jā, kas bija būtiski - ievērojot stipri šaubīgos laikapstākļus, iegājām Penritas Sports Direct, lai apskatītos tur viņam kādas lietus bikses, jo no mājām tādas bijām aizmirsuši paņemt. Rezultātā Jurģis tika pie "lietus kombinezona", par kuru viņš sākumā nebija sajūsmā, bet nācās vien samierināties. Pavadījuši kādu stundu Penritā, kāpām atkal auto un devāmies uz pirmo punktu, kuru mums bija norādījusi Liene, vai vismaz - savu interpretāciju šim punktam.

Vieta, kur piestājām, nes vārdu "The Rheged Centre", bet tās nosaukums ir drusku maldinošs. Šai vietai, cik saprotu, nav tiešas saistības ar tāda pat nosaukuma valstiņu, kas pastāvēja Anglijas Ziemeļos laika posmā, kad romieši tur vairs nevaldīja, un tie, kas nāca vietā - vēl nevaldīja. Vispār jau es galīgi neesmu Anglijas vēstures eksperts, līdz ar to visas manas zināšanas par šo tēmu ir pasmeltas no Wikipedia (labi vēl, ka tekstu rakstu pats, nevis uzticu to kādai no slopmašīnām, kas gan atšķirībā no manis vismaz droši vien pareizi rakstītu "vairāk nekā"). Kā lai tur arī nebūtu, tātad Regeda bija valstiņa, kuras senā galvaspilsēta bija Kārlaila (Carlisle), savus 40-50 kilometrus uz Ziemeļiem no tās vietas, kur atrodas "Regedas centrs".

Kas īsti ir "Regedas centrs"? Tas ir kaut kas drusku līdzīgs "The Harris" Prestonā, taču - ne tik ļoti līdzīgs. Atšķirīgs tas ir kaut vai ar to, ka tā ir milzīga ēka ar zāles jumtu, kas atrodas principā nekurienes vidū. Tajā ir mākslas galerija, kafejnīcas, veikaliņi, rotaļu zona (kuru mēs bērniem gan neparādījām, jo citādi mēs nekur tālāk šajā dienā netiktu), un tā tālāk. Mūsu apmeklējuma galvenais mērķis bija mākslas izstāde par suņiem. Ar šādu aprakstu var iedomāties visdažādākās izstādes, un savā ziņā tieši tāda šī istāde bija - kā visdažādākās izstādes. Proti, dažādu mūsdienu mākslinieku veidoti mākslas darbi, kas ataino suņus, visdažādākajās tehnikās, izmantojot visdažādākos materiālus un formas, un arī - visdažādākās suņu šķirnes. Šī bija viena no tām izstādēm, par kuru vienlīdz sajūsmā bijām gan mēs, gan bērni. Nezinu, vai sajūsmā par to ir arī suņi, bet bija informācija, ka suņi izstādi var apmeklēt bez maksas. Protams, tādi, kas prot labi uzvesties. Mēs gan izstādē nesastapām ne tikai nevienu suni, bet arī nevienu cilvēku, visas plašās telpas bija mūsu rīcībā. Lūk, tev bonuss, apmeklējot tūrisma objektus darba dienā (tā skaitās, ka Regedas centrs ir visnotaļ populāra vieta, un patiesībā pašā ēkā, nevis tieši izstādē, cilvēku un arī suņu netrūka). Novērtējām visus radošos veidus, kā atainot suni, un tad jau devāmies atkal ārā, bērni tika arī pie saldējuma, bet Marina un es trenējām gribasspēku.

Nu jau bijām pa īstam iebraukuši Lake district, un devāmies uz vienu no tā tipa objektiem, kādus apmeklēt, ja esi Anglijā, ir svēta lieta. Vispār jau Anglijā šādu "svētu lietu" ir daudz, bet aplī salikti akmeņi noteikti ir viens no šādiem objektu veidiem. Visi zina Stounhedžu, bet šādu veidojumu britu salās ir daudz, un Castlerigg stone circle ir viens no tiem, un vienīgais, kas bija mums izteikti pa ceļam. Jāņem vērā, ka iespaidīgākais šeit pats apvidus, ar izteiksmīgiem skaistiem pauguriem visapkārt, kas šo akmeņu veidojumu noteikti dara īpašāku nekā paši akmeņi. Akmeņi aplī esot salikti pirms vairāk nekā 5'000 gadu, proti - itin sen, taču skaidrības, kāpēc tas darīts, zinātniekiem nav. Te vajadzētu citēt "This Is Spinal Tap": "In ancient times, hundreds of years before the dawn of history, an ancient race of people... the Druids. No one knows who they were or what they were doing but their legacy remains." Apmēram tā tas droši vien arī ir. Mūsdienās akmens aplis arī piektdienā izrādījās tūristu labi apmeklēts, un pat nobildēties pie tā bez citiem cilvēkiem kadrā bija pagrūti. Es labprāt būtu teicis, ka sajutu šajā vietā kādu īpašu klātbūtni, bet reāli, protams, vienīgā sajūta, kas pārņēma mūs visus, bija: jāstaigā uzmanīgi, lai neiekāptu svaigā aitas kakā. Jā, aitas ir šīs teritorijas zālespļāvēji, tās vazājas visur un likumsakarīgi arī kakā visur. Akmeņi šajā aplī nav nekādi izmēros grandiozie, bet vieta tāpat skaista un apmeklēšanas vērta.

Turpat netālu bija arī mūsu nākamais plāna punkts, tāds, kuru Estere jau kopš paša rīta bija gaidījusi - Zīmuļu muzejs. Tas atrodas turpat blakus "Derwent" zīmuļu rūpnīcai, cik saprotu, zinātāji šos zīmuļus vērtē atzinīgi, bet es, protams, no zīmuļiem neko nesaprotu, maksimums, ko māku - kādam ar zīmuli iebakstīt. Taču muzeju apmeklēt mēs gan bijām noskaņoti, un tas izrādījās gana saistošs un izglītojošs zīmuļu vēsturē un to saistībā ar pasaules vēsturi. Vienīgā skāde šajā padarīšanā - tā kā mums atkal iedeva pildīšanai uzdevumu lapas, lielu daļu muzeja apmeklējuma biju tik ļoti iegrimis atbilžu meklēšanā uz jautājumiem, ka muzeju kopskatā apskatīju diezgan ierobežoti, un fotogrāfijas no muzeja ir galvenokārt Marinas sarūpētas, jo viņa pamanījās arī kaut ko vairāk apskatīt. Interesanti bija iepazīt grafīta tumšo vēsturi un to, ka pat termins "melnais tirgus" ir radies no grafīta kontrabandas.

Apskatījuši muzeju, izgājām aplīti pa Kesviku - pilsētiņu, kurā tas atrodas un kura, protams, vēsturiski bijusi cieši saistīta ar grafīta melno tirgu. Kesvika, protams, ir kārtējā Anglijas mazpilsēta, vēsturiski saistīta ar vairākiem ievērojamiem angļu dzejniekiem, sauktiem par "Lake poets", kas visi iedvesmu saviem darbiem raduši Ezeru apgabala skaistumos, nozīmīgākā šo dzejnieku trijotne ir Vodsvorts, Kolridžs un Sautijs. Starp citu, Sautijs ir autors pasakai, kuru, manuprāt, mūspusē vairums uzskata par krievu izcelsmes - par meiteni un trim lāčiem, vienu, manuprāt, itin neglītu šīs pasakas ilustrāciju redzējām kā pieturas būdiņas noformējumu Kesvikā. Jāatzīst, šajā gadījumā arī man bija šķitis, ka "Maša un trīs lāči" ir oriģināls, bet, ne vella, Ļevs Tolstojs tikai pielāgojis krieviem svešu saturu, gluži kā attiecīgajā kultūrā tas bijis vienmēr pieņemts. Kas vēl ir Kesvikā, izņemot Zīmuļu muzeju? Tirgus laukums, kā jau ikvienā vēsturiskā pilsētā, smuki skati visapkārt, un milzīgs daudzums tūrisma un sporta preču veikalu, jo šī pilsētiņa ir viena no daudzajām pārgājienu bāzēm, kur ierodas ceļotāji gan no Anglijas, gan no tālākām zemēm. Arī mēs vienā šādā veikalā piestājām, Marina iegādājās sev skriešanas apavu, sapratusi, ka bez tādiem šajā braucienā arī viņai būs grūti iztikt, un šajā veikalā mēs aizmirsām Jurģa jaku - diena bija gana silta, lai to nebūtu grūti izdarīt. Labi, ka jau ceļā uz mašīnu par to atcerējāmies, un jaka tika atgūta.

No Kesvikas uzsākām ceļu atpakaļ uz Dienvidiem, uz mūsu mītnes vietu, bet vēl kādu pārīti pieturvietu varējām uztaisīt. Pirmā no tām bija īsa - ciematiņā Grasmere, kur lielāko mūsu uzturēšanās laika daļu bērni pavadīja rotaļu laukumā (reizēm jāļauj arī viņu interesēm nonākt priekšplānā). Grasmīrā vai tās tuvumā dzīvojuši jau piesaukti Vodsvorts un Kolridžs, pirmais turpat arī apglabāts, otrais, kā tiek apgalvots, pa šo apvidu staigājot, radījis daļu no sava slavenākā darba "The Rime of the Ancient Mariner" (citā Anglijas ceļojumā esmu bijis Vočetā, kura arī pretendē uz šī darba radīšanas vietu un kur ir arī šim jūrniekam veltīta statuja). Un pat Stingam pieder māja līdzās šim ciematam. Vispār mūsdienās Grasmīra īpaši ir ievērojama ar savām piparkūkām (gingerbread), bet mēs neiegājām nevienā iestādē, kur tādas varētu dabūt.

Un tad - pēdējais plāna punkts, ko šajā dienā sasniedzām, jau tāpat pieturvietu bija vairāk nekā mums lielākoties izdodas savākt vienas dienas ietvaros. Emblsaide (Ambleside), atkal jau mazpilsēta, tā atrodas Anglijas lielākā dabiskā ezera - Vindrmīras - Ziemeļu galā. Pilsētas centrālais apskates objekts ir māja uz tiltiņa, vairāk kā 300 gadus sena būve, attēlota daudzās gleznās. Nevienu droši vien nepārsteigs, ka Wikipedia sadaļā "Ievērojamākie Emblsaidas iedzīvotāji" kā pirmais atkal jau norādīts dzejnieks Vodsvorts, kurš tuvumā dzīvojis un Emlsaidā strādājis. Tā vien šķiet, ka Lake District Vodsvorts ir vismaz uz kādu nedēļu apmeties vai katrā mājā, un līdzīgi kā "Trīs vīros laivā" izskanēja doma ar īpašām plāksnītēm atzīmēt tos retos krodziņus, kuros Džordžs NEKAD NAV iemalkojis kausu alus, tāpat varētu izcelt vietas, par kurām nav dokumentālu liecību, ka tur vismaz vienu saulainu pēcpusdienu pavadījis Vodsvorts, Kolridžs un vēl kāds viņu bandas pārstāvis.

Emblsaidā ne tikai izstaigājām pilsētiņas centru, bet kāda slēpņa motivēti aizstaigājām arī līdz Stock Ghyll Force - viarāk kā 20 metrus augstam ūdenskritumam, uz kuru ved diezgan slapja taciņa gar upīti. Ievērojot to, ka šeit bija diezgan izteikta iešana kalnā, bija pat pārsteidzoši, cik ļoti Jurģis ar šo pastaigu bija apmierināts un nemaz nesūkstījās par to, ka viņš ir noguris. Kā teikt - novērtējam to pozitīvo, ko nākas pieredzēt!

Nu gan mūsu dienas kapacitāte bija izsmelta. Karnfortā mēs atgriezāmies tuvu pulksten astoņiem, izbraukuši bijām deviņos, proti, ceļā bija pavadīta pilnvērtīga diena (Jurģis bija paspējis sūdzēties gan par to, ka viņš ir noguris no braukšanas mašīnā, gan no staigāšanas - kā gan citādi), redzējuši bijām ļoti daudz. Protams, mēs pat no ieplānotā loka pa Ezerzemi nebijām apskatījuši visu, un bija skaidrs, ka mums būs šajā apvidū vēl jāatgriežas (iespējams, ne tikai šajā ceļojumā, bet arī citugad, bet par to domāsim, kad būs tam laiks), taču pēc šīs dienas es jau būtu gatavs teikt, ka "mēs esam bijuši Lake District". Tā iet ar to ceļošanu - kad tu pārej no varianta "apmeklēt aizvien jaunas valstis" uz "iepazīt apmeklētās valstis arvien labāk", mainās priekšstati par to, ko nozīmē pabūt kādā vietā. Ja kādreiz "esmu bijis valsts X galvaspilsētā" šķita atbilstam valsts iepazīšanai, un reizēm pat - "biju uz pusstundu ciematā šajā valstī gandrīz pie robežas", tad ar laiku standarti ir mainījušies, un vairāk sāku domāt par to, kas vēl būtu nepieciešams pilnvērtīgai pieredzei.

Sekoja atkal jau Lienes sarūpētas vakariņas, "Midsomeras slepkavību" sērijas beigu daļa un atplīšana gultā. Vakaros bija tāds nogurums, ka pat grāmatas lasīšanai īsti nebija iekšā pievērsties, un tas man parasti nav raksturīgi.

Nakamajā rītā bija šajā ceļojumā vēl nebijis variants - es paliku gulēt, bet skriet aizgāja Marina. Tāpat vien jau viņa tās jaunās kurpes pirkusi nebija. Arī viņa devās turpat vien gar kanālu, viņas gadījumā šādam maršrutam bija pat vēl lielāka nozīme. Kamēr es jūtos komfortabli, skrienot, kur acis rāda, un sevišķi nepārdzīvoju arī reizēs, kad totāli apmaldos (mūsdienās gan, kad pulksteņos parādījusies iespēja navigēt atpakaļ uz sākuma punktu, šis piedzīvojums pamazām tiek pazaudēts), Marinai patīk situāciju kontrolēt, un šāds skrējiena maršruts viņai bija īpaši piemērots.

Mūsu plāni šai dienai - tuvāko salīdzinoši ievērojamo pilsētu apskate. Laiks šajā dienā bija mazāk pateicīgs kā dienu iepriekš, taču arī ne tuvu ne tik slikts, kā to paredzēja laika prognoze. Pēc brokastīm devāmies uz Morecambe - pilsētu, kuras vārds pārmaiņas pēc man pat kaut ko izteica, lai arī neesmu drošs, ko un kāpēc. Iespējams, kaut kur zemapziņā man ir nosēdies, ka Morecambe FC ne tik tālā pagātnē bija novērojama Anglijas Football league sistēmā, no 2007. līdz 2023. gadam spēlējot League Two un League One līmenī, kuru futbola norisēm vismaz paretām rezultātu līmenī sekoju. Tagad gan komandu piemeklējuši mazāk spoži laiki un tā ir nokritusi līdz pēc spēka sestajam līmenim Anglijas klubu hierarhijā, līdz ar to nav pamata gaidīt, ka tuvāko gadu laikā šīs komandas vārds atkal kaut kur izskanēs, atgādinot man, ka "mēs taču tur esam bijuši!"

Vispar mēs bijām cerējuši Morkamā redzēt kaut ko no tajā dienā notiekošā steampunk festivāla, taču šī pasākuma organizatoriskā puse nebija līmenī - reāli nevarēja saprast, kur ko un kā varēs redzēt, turklāt bija mazliet lietains un ļoti vējains, līdz ar to arī kopumā nebija sevišķa pamata cerēt, ka šis pasākums būs grandiozs. Reāli redzējām vien dažus tematiski tērptus cilvēkus, bet tas arī viss.

Sākām pilsētas apskati ar tās centrālo objektu - pieminekli Ērikam Morkamam - britu komiķim, kurš šajā pilsētā dzimis un savam skatuves vārdam izvēlējies tās nosaukumu. Cik saprotu, Anglijā Morkams bija gana leģendārs komiķis, taču mums šis vārds bija pilnīgi svešs. Tagad, lai vismaz kaut cik saprastu tēmu, esmu noskatījies vienu skeču ar Morkama līdzdalību, kas diez vai mani dara par kvalificētu par viņu spriest, taču komptences trūkums parasti nevienam netraucē izteikt kategoriskus apgalvojumus, tāpēc es apgalvošu, ka Morkams bija diezgan tipisks britu humorists ar mazliet sausiem un mazliet absurdiem jokiem. Kaut ko no viņa satura iespējams baudīt arī turpat pieminekļa apkārtnē, gan audio veidā, gan kā uzrakstus uz zemes.

Turpat blakus piekrastē ir Morkamas otrs ievērojamākais objekts - akmens mols The Stone Jetty, uzbūvēts 19. gadsimta vidū, savulaik pa to brauca arī vilcieni, bet mūsdienās tas ir pārtapis par galvenokārt atpūtniekiem paredzētu objektu, ar visdažādākajām putnu skulptūrām uz tā, un arī ar stāstījums par tēmu, kā klimata pārmaiņās visi esam vienā laivā.

Tāpat Morkamā ieēdām otrās brokastis, apmeklējot kādu vietēju kafejnīcu. Iedzērām tēju, uzēdām kaut ko sāļu un kaut ko saldu, izmantojām apstākļus, ka ārā tobrīd lija, lai pasēdētu iekštelpās. Ko mums Morkamā neizdevās redzēt, tas bija paisuma vilnis. Tā esot redzēšanas vērta parādība, taču, ja ierodies nepareizā laikā, neko darīt.

No Morkamas devāmies uz reģiona galvaspilsētu Lankasteru, kas atrodas turpat netālu gan no Morkamas, gan no Kanfortas. Lankasteras ziedu laiki ir diezgan tālā pagātnē - laikos, kad karoja Sarkanā un Baltā roze, taču arī mūsdienās tā tāpat ir atpazīstamākā no pilsētām, ko šajā ceļojumā apmeklējām.

Novietojām auto lielveikala stāvvietā, un devāmies vispirms uz Lankasteras pili. Pils iespaidīga, taču apskatījām to vien no ārpuses, izstaigājām to daļu, kurai nav nepieciešama biļešu iegāde. Argumentācija tam nebija vis pārmērīga taupība, bet gan tas, ka Lankasteras pils apmeklējums, kā sapratām, notiek organizētas tūres ietvaros, un tas ir tieši tas formāts, kas ne visai labi strādā, ja dodies šādā ekskursijā kopā ar bērniem, jo īpaši tādiem, kuriem valoda, kurā šī ekskursija notiek, nav dzimtā.

Otra zīmīgākā vieta, ko mums Liene bija ieteikusi apskatīt Lankasterā, bija Viljamsona parks ar memoriālu, ko Lords Eštons divdesmitā gadsimta sākumā vēlēja izbūvēt savas otrās sievas Džeinas piemiņai. Tā kā šis ir otrais pasaulē lielākais objekts, ko atraitnis izbūvējis savas mirušās sievas piemiņai, Eštona memoriālu mēdz dēvēt par ziemeļu Tadžmahalu. Kā cilvēks, kurš nav redzējis oriģinālu un diez vai pārskatāmā nākotnē domā apmeklēt Indiju, es varētu uz tā ziemeļu radinieka pamata teikt, ka "Tadžmahals nemaz tik ļoti grandiozs nešķiet". Bet tas, protams, būtu joks, un patiesībā arī memoriāls Lankasterā ir gana grandiozs. Tiesa, mums tā apmeklējums tāpat saistījās ar zināmu vilšanos - bijām informēti, ka Viljamsona parka kompleksā ietilpst minizoo un tropu tauriņu māja, kas, protams, interesēja mūsu jauniešus, taču izrādījās, ka šī parka daļa ir slēgta remontdarbu dēļ. Arī Eštona memoriāls bija vien daļēji pieejams, jo tajā notika kāzas, kas, kā izrādās, tur ir ļoti regulāra parādība. Toties bija pieejams bērnu laukumiņš, kas Esterei un Jurģim principā atsvēra tauriņu mājas nepieejamību.

Atceļā no Lankasteras piestājām pie Lunas akvedukta (Luna - tas ir upes vārds), ko biju noskatījis kā ievērības cienīgu, vispār jau man patīk akvedukti, bet šis izrādījās idejiski pavisam saistošs. Proti, šis ir akvedukts, kas nodrošina divu līmeņu ūdens krustojumu. Lejā plūst upe (Lune), bet augšā - Lankasteras kanāls, tas pats, gar kuru es un Marina jau bijām skrējuši un pa kuru iespējams nokļūt Karnfortā. Vēsturiski šis kanāls nodrošināja orgļu transportu uz ziemeļiem no Lankasteras ogļu raktuvēm, un pretējā virzienā pa to transportēja kaļķakmeni no Kambrijas, šo materiālu krāsu dēļ vietējie to dēvēja par Melnbalto kanālu. To mēs uzzinājām pie akvedukta, iepriekš par to, kāpēc šis kanāls uzbūvēts un cik tālu pa to var nokļūt, nebijām aizdomājušies. Ejot pa akveduktu virs upes un atrodoties 18 metrus virs (apakšējā) ūdens līmeņa, sajūtas vismaz man bija diezgan baisas, ieskaitot to, ka tā konstrukcija taču ir sasodīti smaga - līdzās pašam akvedukta būvmateriālu svaram, tam taču jātur baisākās tonnas ar ūdeni. Nogājām arī zem akvedukta, kur Jurģim gadījās jauna dzīves pieredze - izrādījās, ka nekad iepriekš viņu nebija sadzēlušas nātres. Īsumā par šo pieredzi jāsaka - viņš nebija sajūsmā.

Atšķirībā no iepriekšējās dienas, kad Karnfortā bijām pārbraukuši vēlu, šoreiz ieradāmies tur jau gana laicīgi, tālab pēc vakariņām Liene piedāvāja mūs pati savā auto aizvest uz pāris skaistām vietām turpat tuvumā. Protams, ka mēs neatteicāmies. Tā nu tiku pie iespējas kādu brīdi mašīnā būt pasažiera statusā (nav ne vainas), apskatījāmies uz jūru no dažādiem skatu punktiem, kā arī iespaidīgu klinti (Warton Crag) - to atkailinājusi akmeņlauztuve (lai būtu kaļķakmens, ko transportēt pa kanālu), kas sen jau nedarbojas, bet vizuāla piemiņa no tās saglabājusies. Vēl vakarā kādu brīdi pavadījām Lienes dārzā, bērniem spēlējoties, mums - iepazīstoties ar kautrīgajām zivīm, kas mīt dārza dīķī, un sarunās par dzīvi un tā tālāk.

No rīta man bija plāns noskriet pusmaratona distanci. Tāpat kā iepriekšējā reizē devos gar kanālu, un tajā pat virzienā, kā iepriekšējā reizē, tikai šoreiz man bija doma - būtu forši aizskriet līdz vakar apmeklētajam akveduktam. Specifika gan bija tāda, ka man nebija skaidrs, cik tieši tālu tas bija (kālab gan lai šādas lietas noskaidrot kartē, vienkārši skrien un skaties - saies vai nē). Kad biju jau noskrējis desmit kilometrus, tomēr ieskatījos kartē, un izrādījās, ka līdz akveduktam atlicis mazāk par vienu kilometru. Tas nozīmēja, ka skrējiens būs tikai drusku garāks par pusmaratonu, un tam es, protams, biju gatavs. Atrodoties uz akvedukta, tāpat man bija drusku bail, bet tas nekas. Beigās pat sanāca itin labs skrējiens - ar vidējo tempu zem piecām minūtēm uz kilometru, protams, visu laiku domājot arī par to, lai nebūtu pārmērīgi forsējis tempu, jo pēc tā man vajadzības nebija nekādas.

Nogurdinājis šis skrējiens mani pārmērīgi nebija, pēc tā bijām gatavi braukt skatīties uz dzīvniekiem un mašīnām. Bet par to - nākamajā nodaļā!