Kevina Bendika septiņas lomas manā dzīvē

Pirmo reizi es Kevinu sastapu 2002. gada vasarā. Man bija 17, viņam – 23. Mūsu tās reizes pazīšanās aprobežojās ar pāris standarta frāzēm no: «Vai tu nezini, kur te ir tualete?» un «Nē, es nezinu, kur te ir tualete» kategorijas. Viss notika kaut kādā burziņā pie manas skolas draudzenes Žanetes. Tas notika tam, kad viņas vecāki bija cietuši tajā autokatastrofā un vairākus mēnešus bija spiesti pavadīt slimnīcā, līdz ar to visa plašā māja palika Žanetes vienas pārziņā un viņa lieliski zināja, kā izmantot brīvu māju piektdienu vakaros.
Kevinu pie Žanetes bija paņēmis līdzi viņa brālis Valdis, tā brīža Žanetes draugs. Tas gan patiešām bija tikai brīdis, kad viņš un Žanete bija kopā. Vispār draugi Žanetei mainījās tik regulāri, ka pat mēs, viņas draudzenes, tikai ar kopīgiem spēkiem parasti spējām noskaidrot, ar kuru no viņiem viņa patlaban satikās un kuru viņas klātbūtnē nekādi nedrīkstēja aprunāt. Īstenībā gan tas bija pat vēl sarežģītāk – ja attiecīgais čalis Žanetei principā bija jau apnicis, bet attiecības nebija vēl sarautas, viņu jau aprunāt drīkstēja un pat vajadzēja, tomēr visu laiku turot prātā, ka viņš tomēr bija Žanetes draugs, tikām vajadzēja jau pamazām sākt slavēt viņas nākamo noskatīto draugu.
Protams, varētu brīnīties, kāpēc tad mēs visas tik cītīgi izdabājām Žanetes iegribām, ja jau viņa bija tik piekasīga un neprognozējama? Pirmkārt, Žanete bija mūsu klases spicākā (muļķīgs vārds, bet tolaik bieži lietots) meitene, ar kuru draudzēties bija nepieciešams, lai arī tev pašai būtu klasē kaut kāda reputācija. Otrkārt, Žanetei bija sava (nosacīti) māja, kurā nebija ne vecāku, ne vecvecāku, ne kaitinošu netīru mājdzīvnieku, toties netrūka klusu nomaļu istabiņu. Treškārt, Žanetes bijušie draugi parasti kļuva par mūsu tagadējajiem. Tā kā viņa nemēdza draudzēties ar puņķainajiem, piņņainajiem, briļainajiem, zubrīgajiem, neglītajiem, garlaicīgajiem, gļēvajiem, tizlajiem, nožēlojamajiem, nabadzīgajiem, krieviskajiem un datorīgajiem, tad iegūt savā īpašumā bijušo Žanetes draugu vienmēr skaitījās pietiekami prestiži.
Jāatzīst, ka man tāda laime gadījās salīdzinoši reti. Es nekad neesmu bijusi diez ko laba mierinātāja, bet tieši šāda īpašība parasti bija nepieciešama meitenēm, kas bija nākamās puišiem pēc Žanetes. Ja tā labi padomā, tad es vispār ne reizi nekļuvu par nākamo pēc Žanetes. Labākajā gadījumā puisis ar mani sāka satikties, kad viņu bija pametusi Žanetes tuvākā draudzene Celestīne. Tomēr arī Celestīnei puišu netrūka, līdz ar to arī es savos 17 biju pieredzējušāka par dažu labu franču gramatikas zubrītāju. Ar pirkstiem ne uz vienu nerādīšu, tomēr tik daudz gadu jau pagājis, bet zinātāji sapratīs, ko ar to domāju.
Pirmais iespaids par Kevinu man radās vairāk nekā pozitīvs. Normāls puisis. Liels, spēcīgs tumšmatis ar iespaidīgu balsi, ģērbies motociklista tērpā. Iespējams, tieši tāpēc mūsu pirmā tikšanās sanāca tāda pliekana, jo es mirklī sapratu, ka Kevins būs kāds no Žanetes nākamajiem, bet Žanetei mēs puišus nocelt nemēdzām.
Mana prognoze lielā mērā attaisnojās. Nepagāja ne divas dienas, kad izrādījās, ka Valdis Bendiks esot rupjš un neaudzināts un neko nesaprotot no seksa, pārāk daudz runājot un vispār esot viena pilnīga dabas kļūda, gluži pretstatā savam fantastiskajam brālim
Nākamās piektdienas pasākumā Žanetes mājā visi jau zināja, ka Žanete ir kopā ar Kevinu un ka Kevins ir foršākais čalis Sporta pedagoģijas akadēmijā un ka viņš gandrīz bija ticis paņemts Latvijas airēšanas izlasē un ka viņš pats atteicies no profesionāla motobraucēja karjeras, negribot cīnīties pasaules čempionātā par vietām ārpus pirmā trijnieka. Kur nu man – desmitās klases skolniecei – satikties ar šādu puisi! Protams, Žanete arī mācījās manā klasē, bet viņa bija par gadu vecāka, viņai bija sava māja un vispār – viņa bija Žanete Madarska, visas 2. vidusskolas mīlule.
Žanetes un Kevina attiecības izrādījās pārsteidzoši ilgas – viņi bija kopā vairāk nekā piecus mēnešus un kā īsti tās beidzās, es tolaik nemaz neuzzināju. Žanetes vecāki bija atgriezušies no slimnīcas un pasākumi viņas mājā līdz ar to beidzās. Pēc nejaukās epizodes ar cigaretēm un direktora automašīnu man nācās aiziet uz citu skolu un līdz ar to kontakti ar Žaneti praktiski pārtrūka un es to īpaši arī nenožēloju, jo laba draudzene viņa man nekad nebija bijusi.
Visai drīz beidzās arī Žanetes slavas gadi. Kādu laiku viņa vēl palika puišu ļoti pieprasīta, taču apmēram 20 gadu vecumā viņa sāka ļoti strauji pieņemties svarā, kas viņas reitingam par labu nenāca. Tā kā Žanetes vecāki joprojām bija pietiekami turīgi, viņi savai meitai sameklēja daudz maz pieņemamu vīru ar normālu darbu bankā, bet Žanete pārvērtās par tipisku mājsaimnieci. Viņa iedzīvojās sešos bērnos, divpadsmit mazbērnos, ilgstoši cīnījās ar vīra mīļākajām, līdz padevās un pilnībā nodevās ēšanai. Pēdējo reizi es Žaneti redzēju viņas bērēs. Jāatzīst, ka par spīti liekajam svaram viņa joprojām bija salīdzinoši pievilcīga.
Tā arī beidzās Kevina Bendika pirmā – draudzenes puiša – loma manā dzīvē.

xxx

Aizritēja daži gadi, kuru laikā es par Kevinu neko dzirdējusi nebija. Ne pārāk labi, tomēr skolu pabeigt man izdevās un es pat biju iestājusies LU Baltu filologos, kur palēnām studēju. Mana personīgā dzīve nebija ne īpaši skaļa, ne īpaši klusa. Reizēm iepazinos ar kādu puisi, kādu laiku mēs viens otru interesējām, bet diezgan ātri interese pārgāja. Universitātē puišu bija nepiedodami maz, bet klubos mūža mīlestību atrast tajos laikos bija pagrūti. Tomēr tieši vienā klubā es otro reizi iepazinos ar Kevinu. Šajā situācijā iepazīties otro reizi patiešām bija vispareizākais izteiciens. Tas vairs nebija tas Kevins, ko biju sastapusi pirmajā reizē. Kamēr mūsu pirmās pazīšanas laikā viņš bija pašpārliecināts un mazliet pārmērīgi bravurīgs čalis, kuram uz svilpienu paklausīja jebkurš jebkura dzimuma pārstāvis, tad tagad no viņa bija palikušas tikai ārējā apvalka atliekas un tas arī viss. Pirmajā brīdī es pat viņu nepazinu. Kevins joprojām nēsāja tās pašas motociklista ādas drēbes, tikai tagad tās izskatījās kaut kādas netīras un nolietotas. Matus viņš, šķiet, nebija griezis, ķemmējis, mazgājis vai kā citādi apstrādājis veselu gadu un no viņa nāca pretīga alkoholiķa smaka. Patiesībā es ar tādu nemaz nebūtu uzsākusi sarunu un, ja viņš nebūtu pats izrādījis tik izteiktu uzstājību, no šīs viņa lomas es būtu veiksmīgi paglābusies. Tomēr viņš bija uzstājīgs un man nācās noklausīties Kevina garo bēdu stāstu par to, kā viņš bija nonācis tik nožēlojamā situācijā.
Droši vien man tagad vajadzētu to atstāstīt pilnā apjomā, bet daudz ko esmu aizmirsusi, daudz ko negribu atcerēties un lielu daļu visa viņš noteikti sameloja. Īsi sakot, Kevinam nebija veicies un viņš bija sācis pamatīgi dzert, sapinies ar kaut kādiem bandītiem un pat sešus mēnešus nosēdējis cietumā. Iespējams, man vajadzēja viņu mierināt un tad, iespējams, viņš būtu kļuvis par manu draugu un mēs tad, iespējams, būtu dzīvojuši laimīgi. Tomēr es tikai apsolījos viņam mēģināt palīdzēt, iespiedu Kevinam rokā piecīti, iesakot aiziet apgriezt matus un pateicu, ka viņam piezvanīšu. To es, protams, neizdarīju un nepagāja ne gads līdz Kevins bija jau zem zemes. Kā varēja uzzināt no vienu rindkopu gara apraksta avīzes kriminālziņu lapā, Kevins bija sakāvies ar vienu no saviem draugiem un dabūjis dunci ribās. Lai arī manas vainas viņa nāvē droši vien nebija, es tomēr jutos mazliet bēdīga un pat aizgāju uz Kevina bērēm, kurās satiku arī pilnīgi noraudājušos un jau pilnīgi pilnīgu Žaneti.
Tā bija Kevina otrā loma manā dzīvē. Trešā plāna personāžs alkoholiķis, kas nejauši satikts bārā.

xxx

Mana trešā tikšanās ar Kevinu patiesībā nebija nekāda tikšanās. Tolaik mēs bijām jau vienaudži – mums abiem bija 27 gadi. Kevinam – joprojām, man – jau. Es biju pabeigusi universitāti un iekārtojusies caur māmiņas pazīšanos darbā vienā valsts iestādē, kur mans darbs pamatā sastāvēja no papīru pārnēsāšanas no viena priekšnieka kabinetu uz otra priekšnieka kabinetu un atpakaļ. Uz to laiku man bija parādījies arī pastāvīgs draugs. Nekādus nopietnus nākotnes plānus mēs ar Raimondu gan nekalām, tomēr vismaz tās bija mierīgas un stabilas attiedzības. Raimonds bija par mani mazliet vecāks un mazliet plikpaurains, bet citādi viņš bija normāls vīrietis. Viņam gan bija sieva un divas meitas, bet tā kā es uz viņa gredzenu nepretendēju, tad mūsu attiecības kopumā bija veiksmīgas. Kādu reizi, kad Raimonds bija nupat aizgājis no mana dzīvokļa, jo viņam vajadzēja būt mājās un apsveikt savu jaunāko meitu piektajā dzimšanas dienā, es izdzirdēju pie durvīm dīvainu klauvēšanu. Dīvainu, tādēļ, ka normāli cilvēki pie durvīm parasti zvanīja un dīvainu tādēļ, ka tā izklausījās dīvaina. Būdama mazliet izbijusies, es skaļi uzjautāju: Kas tur ir? Pēc ilgāka klusuma atskanēja kaut kur dzirdēta un kaut kur nedzirdēta balss, kas pateica: Kevins Bendiks. Es totāli pārbijos un durvis, protams, vaļā neatslēdzu, bet drošības labad vēl ieslēdzos savā istabā. Pagāja vēl kādas desmit minūtes, līdz es sadūšojos atkal pieiet ārdurvīm un palūrēt pa lūramo caurumiņu. Kāpņu telpā neviena nebija, vienīgi uz margām mētājās nosviesta gluži jauna ādas jaka.
Kad es šo epizodi atstāstīju Raimondam, viņš man atteicās ticēt un nosauca to visu par trakas sievietes iedomām. Turklāt visā drīzumā izrādījās, ka viņa sievai gaidāms trešais bērniņš un ka Raimondam vairs nebūs iespēju ar mani tikties tik bieži. Ka praksē tas nozīmēja – uz redzēšanos! es sapratu arī bez liekas skaidrošanas.
Pēc šādas attieksmes nav ko brīnīties, ka trīsdesmit gadus vēlāk, kad uzzināju, ka Raimondam uzteikušas aknas, tādējādi nobeidzot viņa bezgodīgo dzīvi, es pat nedomāju raudāt.
Savukārt Kevina trešā – spoka – loma bija nospēlēta.

xxx

Mūsu ceturtā tikšanās. 1989. gads. Es esmu apprecējusi Albertu, gaidu mūsu pirmo dēlu. Alberts uzskata par savu pienākumu piedalīties visos tajos «latviešu» pasākumos. Es zinu, ka tas viss beigsies ar Eirodesu un ilūziju galu, bet Alberts tam netic. Viņš uzskata, ka mūsu bērniem ir jādzīvo labāk nekā mums un ka visi, kas viņam nepiekrīt ir gļēvuļi un komunistu rokaslaižas. Es visu laiku baidos, ka viņu varētu nošaut. Kā es vienatnē spēšu uzaudzināt dēlu? Gorbačovs gan it kā ir labāks nekā tie viņam sekojošie, tomēr arī no viņa neko nevar zināt.
Kādu svētdienu Alberts atkal ir kaut kādā pasākumā. Esmu septītajā mēnesī un noskaņojums man ir totāli draņķīgs. Kā šādos nemierīgos laikos lai audzina bērnu, ja pat vīru tu nevari izaudzināt? Skatos valsts televīziju, jo citas televīzijas šajos laikos mums nav. Pēkšņi pazīstama seja – tiek rādīts kaut kāds marksisma profesors, kas skaidro, ka komunisma uzvara ir neizbēgama un ka ar revanšistiem un reakcionāriem vienīgais iespējamais sarunas veids ir no spēka pozīcijām. Taču ne jau vārdi mani interesē, bet gan tas, ka šis profesors ir tas pats Kevins Bendiks. Lai arī viņš tagad ir profesors un lasa lekcijas studentiem, viņš kā vienmēr ir ģērbies ādas biksēs un jakā, turklāt vēl galvā uzlicis motociklista ķiveri. Brīnos, ka televīzijas raidījumam viņu nav palūguši pārģērbties.
Vēl dažas nedēļas vēlāk Kevins no Maskavas ir ieradies Rīgā, lai uzstātos kaut kādā Interfrontes pasākumā. Mans Alberts ir izlēmis šo pasākumu boikotēt un kaut kādā neticamā veidā ticis tajā iekšā. Taču Kevina vārdi uz viņu atstāj tik lielu iespaidu, ka Alberts pievienojas interfrontiešiem un arī man sāk skaidrot revolucionārā komunisma pozitīvās puses. Pret manu gribu viņš uzaicina Kevinu ciemos.
Kevina vizītes laikā man sākas sāpes un Alberts grib saukt Ātros, lai vestu mani uz slimnīcu. Tomēr Kevinam uz viņu ir tik liela ietekme, ka viņš Albertu pārliecina par savām spējām pieņemt dzemdības. Es esmu gluži traka par šādu situāciju, bet izrādās, ka Kevins patiešām ir labāks par jebkuru ārstu. Rezultātā mēs mūsu pirmdzimto nosaucam par Kevinu.
Kad mazajam Kevinam ir trīs dienas, lielais Kevins paziņo, ka viņam jāatgriežas Maskavā, jo «dzimtene asiņo. Dzimtenei esmu vajadzīgs.» Nesaprotu, ko viņš ar to domā, bet Kevins aizbrauc.
Ceturtā loma – Kevins kā komunistiski revolucionārs dzemdību ārsts.

xxx

Mans mazais Kevins auga griezdamies un visai drīz viņam piebiedrojās arī mazais Fidels, bet vēl pēc diviem gadiem – arī mazā māšele Ermtraute. Es strādāju skolā, bērnus pa pieskatīja mana māte. Alberts izlēma pievērsties mežonīgajam kapitālismam un privatizēja kaut kādu kokzāģētavu. Brīžam viņam bizness gāja no rokas ļoti labi, brīžam – gluži nekādi, līdz ar to mums trūka stabilitātes un miera sajūtas, bet kuram gan tajā laikā tās netrūka?
Lielā banku krīze mūsu nestabilitātes periodu izbeidza. Visi Alberta uzņēmumi izputēja līdz ar galiem un mēs kuru katru dienu gaidījām ierodamies kaut kādus bandītus, kuriem Alberts bija palicis parādā lielākas naudas summas. Tomēr bandīti neieradās, bet tā vietā viņi vienkārši savāca Albertu. Lai gan man neviens to oficiāli nepaziņoja, es pieņēmu, ka Alberts bija miris.
Ja miris, tad miris. Man dzīvē nāves bija pietiekami, lai es neuztvertu šādas situācijas pārāk personīgi. Nācās dzīvot taupīgāk.
Pēc vīra nāves es ilgstoši viena nepaliku. Sievietei vienmēr ir vajadzīgs kāds vīrietis blakus, kas padarītu fiziskos darbus, kas iznestu atkritumus, kas rūpētos par viņas bērniem. Šāds vīrietis man bija Ēriks. Pazīstami mēs bijām jau diezgan ilgi, taču līdz Alberta pazušanai mūsu attiecības nepārkāpa sievietes-vīrieša draudzības robežas. Kādu laiku es pat domāju, ka Ēriks varētu būt homoseksuāls.
Atšķirībā no Alberta, Ēriks ar avantūrām neaizrāvās, strādāja celtniecībā un par biznesa valdzinājumiem nedomāja. Reizēm viņam, protams, gadījās iedzert un reizēm mums ar viņu mājās par to sanāca pamatīgākas izrunāšanās. Reizēm ar runāšanu mūsu strīdi neaprobežojās.
Līdzās darbam būvfirmā Ēriks mēdza ņemt arī «haltūras» ārpus darba laika no individuālajiem pasūtītājiem. Papildus darbi tika apmaksāti labāk par ikdienas noslodzi, līdz ar to es neko pret to, ka vakaros Ēriks mājās pārradās pavēlu, iebilst nevarēju.
Kādu reizi, kad Ēriks atkal pārradās pēc vienpadsmitiem un visai bēdīgā kondīcijā un es nupat biju pār viņu izgāzusi visas savas dusmas, Ēriks mani sagrāba aiz matiem un dusmās nokliedzās: «Jā, es esmu cūka un alkoholiķis, bet es visu šito smirdīgo vakaru strādāju pie viena tava bijušā drāzēja un ko tu vispār no manis gribi?» Izrādījās, ka Ēriku jumta labošanai savai savrupmājai bija pieaicinājis Kevins Bendiks. Līdz ar to būtu vērts mazliet vairāk pastāstīt par viņa sesto lomu manā dzīvē.

xxx

Man bija divdesmit pieci gadi. Mans draugs Jānis bija iesaukts armijā un es biju palikusi gluži viena. Tā kā labāku karjeras iespēju tolaik nebija, es strādāju par kalponi Blankenfeldes muižā. Darbs nebija nekāds labais, bet vismaz skaidrs un saprotams. Muiža tobrīd piedzīvoja grūtus laikus un kādi nu laiki vispār var būt, kad tepat blakus notiek karš, tomēr Hānu dzimta gribēja arī šajos laikos saglabāt pietiekamu cienīguma līmeni un tāpēc nekādas atrunas no kategorijas «vakarnakt iebruka bandīti un netīrām kājām piestaigāja grīdas» nepieņēma.
Ar Jāni es precējusies nebiju, jo mums precībām vienkārši pietrūka naudas, bet pēc kara beigām mēs noteikti plānojām mīt gredzenus. Te der pieminēt, ka šiem plāniem nebija lemts realizēties, jo Jānim pēc kara bija atlikusi tikai viena kāja un ar kropļiem man nekad nebija pa ceļam.
Kad 17. gada aprīlī nejauša lode bija nogalinājusi jau kārtējo muižas dārznieku, vecais Hāns izlēma nealgot kārtējo neprofesionālo cieminieku, bet pasūtīt no Iekškrievijas īstu amata meistaru. Šis amata meistars izrādījās Kevins Bendiks, kas bija veiksmīgi izvairījies no iesaukšanas armijā, noviltojot kaut kādus papīrus par savu veselības stāvokli.
Kevina vadībā muižas parks patiešām ievērojami pārvērtās un apstiprināja Hāna frāzi, ka «laiki nekad nav tik slikti, lai nevarētu normāli apgriezt krūmus. Ir tikai pārāk daudz slinku cilvēku, kas izmanto jebkuru atrunu, lai izvairītos no darba».
Manas attiecības ar Kevinu vispirms bija diezgan piesardzīgas, es tomēr gaidīju atgriežamies savu līgavaini, turklāt par Kevinu klīda visādas nejaukas runas. Tomēr attiecībās ar mani viņš vienmēr bija galants un izturēts. Vismaz līdz tai reizei sienagubā, kad viņš manī atmodināja dusošo sievišķību.
Pēc tam Kevina galantums kaut kur pazuda, viņš sāka manā klātbūtnē arvien vairāk runāt par to, ka komunismā sievietes būšot visiem vīriešiem kopīgas un vispār viņa uzskati kļuva nepiedodami sarkani. Man nekas cits neatlika, kā nosūdzēt Kevina vārdus virējai, kas savukārt tos atstāstīja pārvaldniekam, kas informēja Hānu, kas Kevinu ar negodu no muižas padzina.
Rezultātā muižas parks atkal sāka aizaugt un normālu dārznieku Hāns tā arī vairs neatrada. Kad Latvija bija ieguvusi neatkarību, es devos uz Rīgu un sāku tur jaunu dzīvi, atstājot aiz sevis kalpones gadus, atmiņas par Jāni, kas bija kļuvis par ciema nespējnieku, un it īpaši – par Kevinu Bendiku.
Tāda, lūk, bija Kevina sestā loma manā dzīvē – kaislīgs mīlnieks, kas pārvēršas bezkaunīgā rupeklī.

xxx

Tā, savukārt, bija Kevina piektā loma manā dzīve – intīmo detaļu atstāstītājs, kurš pats nemaz neparādās un kas mēģina sagandēt manu privāto dzīvi.

xxx

Tā pagāja gadi. Mainījās laiki. Mēdza notikt kari. Notika valsts apvērsumi. Mainījās valsts statuss. Notika ekonomisks panīkums un ekonomisks uzplaukums. Mainījās paaudzes, mainījās morāles normas. Mainījās attieksme pret reliģiju. Reizēm sievietes staigāja minisvārkos, citreiz bija jāvelk parandžas. Es reizēm biju precējusies, reizēm audzināju bērnus, reizēm biju atraitne, jauna nepieredzējusi meitene, reizēm es pēc skolas mēdzu iedzert, reizēm mani mans darbs darīja gluži traku, reizēm es krāpu savu mīļoto cilvēku, reizēm es krāpu savu otro pusīti ar savu mīļoto cilvēku, reizēm es šo krāpšanu nožēloju, reizēm tikai baudīju laimīgus mirkļus. Visu cilvēku sev apkārt vārdus es atcerēties vairs nespēju, tāpat es nespēju atcerēties notikumu pareizu hronoloģisko secību. Pilnīgi iespējams, ka arī pirmajās sešās Kevina epizodēs es kaut ko esmu sajaukusi, aizmirsusi, apzināti samelojusi, negribējusi atklāt pilnu patiesību, piedzejojusi skaistākus nobeigumus vai pat vēl vairāk – izstāstījusi vienu vienīgu patiesību.
Visas šīs nebeidzamās pārmaiņas manā dzīvē izbeidza Kevins Bendiks. Es sēdēju mierīgi savā dzīvojamajā istabā šupuļkrēslā un adīju zeķi kārtējam mazbērnam. Man hroniski sāpēja mugura, acis nerādīja neko labi, visu laiku jutu nepatīkamu aukstumu, negribējās neko ēst un man nebija jābūt medicīnas profesorei, lai saprastu, ka tā stundiņa vairs nevarēja būt tālu. Tomēr man negribējās ticēt, ka tā bija jau tik tuvu.
Viņš ieradās ar motocikla rūkoņu un stiklu šķindoņu, izšķaidot istabas logu. Citos apstākļos stikla šķembas būtu mani smagi savainojušas, mans krēsls atradās tieši pretī logam, bet šī bija īpaša situācija. Kevins kā allaž bija ģērbies melnā ādas jakā, ādas biksēs, kājās viņam bija augsti zābaki ar kniedēm. Neviens no mums otram neko neteica, vārdu laiks bija garām. Es ar pūlēm piecēlos no šūpuļkrēsla, uzrāpos uz motocikla Kevinam aizmugurē, viņš iedarbināja dzinēju, ieslēdza gaismas un nospieda gāzi.
Tā arī bija Kevina Bendika septītā un pēdējā loma manā dzīvē.