Sūtības algoritms

Saule bija sākusi rietēšanas procesu, taču diena vēl ne tuvu nebija pienākusi savam loģiskajam galam. Koku galotnēs šur tur vīteroja pa spoži nosūbējušai vārnai. Asfalts uz platā ceļa bija vietām saplaisājis, tā starpās bija ieaugušas jaunās kļavas. Saplaisājusi bija arī zeme, kurai nebija pa spēkam turēties pretī mūžīgajai tveicei, kas tajā vasarā bija uznākusi visai pasaulei. Ne velti daži teica, ka pasaules gals bija pielavījies pavisam tuvu un tikai gaidīja izdevīgo brīdi, lai varētu pielēkt no muguras, aizlikt sejai priekšā savas sarepējušās rokas un spalgā krekšķī izsaukties: "Uzmini, kas!" Tad būtu jādomā, vai minētais vaicātājs nevarētu būt tante Ģeorģīne no lielās pilsētas vai tomēr Jēkabs Narveds, kurš pazīstams ar savu zupas ēšanas prasmi.
Gaisā nejuta virmojam sevišķu saspringumu. Tam arī nebija vietas, kur rasties. Šī pasaules mala bija pietiekoši laiska, lai tajā nebūtu jāuztraucas par cenām naftas tirgū un vispārīgo sasilšanas procesu, kuru izraisījis izplēstais ozona caurums. Ceļa malā grāvī gulēja kāds jauns cilvēks, kurš pat nemaz nebija nosists ar koku un noslēpts tur kā lietišķais pierādījums, kā tas visai tipiski atgadījās daudzos citos zemes nostūros. Runvids Maškulis grāvī bija atlaidies, lai varētu pārgaidīt pēkšņi uznākušo nogurumu, ar kuru viņam nenācās viegli tikt galā. Pie reizes viņš arī mazliet pārdzīvoja dzīves jēgas problēmu, kura viņu nodarbināja jau visai ilgu laiku. Runvids bija pirms nedaudziem gadiem pabeidzis vietējo pārupes vidusskolu, kaut gan vispārīgi bija zināms, ka upe jau pirms dažiem gadu desmitiem bija izžuvusi un pārvērsta par vispārēju atkritumu novietni. Laikam gan pārmiskastes vidusskolas vārds tik skaists nešķistu, tādēļ ciemata valde nolēma turēties pie vēsturiskā nosaukuma. Ciematam jau tāpat pietika raižu, tajā visai negribīgi viesojās tūristi pat no tuvākās apkaimes, jo stingrā režīma cietums ar regulārām nāvessodu izpildēm popularitāti neveicināja.
Ko gan mēs meklējam uz šīs planētas? Vai pietiek ar naudas savākšanu lielā maisā un uzsēšanos tam virsū? Vai karma ir tikai vārds vai tam ir arī saturs? Kāpēc vispār bija vajadzīgs šo visu grandiozo sistēmu radīt, ja tās vienīgā funkcija ir pašiznīcināšanās? Ja jau dievs ir visvarens un labs, kāpēc tad VIŅŠ atļauj pastāvēt sātanam, kurš to vien domā, kā iznīcināt cilvēku un uzgrūst viņam mūžīgas mocības? Kāpēc nevarētu beidzot iestāties vispārējā laime, ja tik ilgi jau pasaule ir radusi dzīvot ar ciešanām? Runvids sev pašam likās esam nāves cienīgs, kad viņš padomāja, ka dievs savā būtībā ir ļauns un to vien domā, ko domā arī sātans un ka varbūt abi šie blēži nav nekas vairāk kā divi alkoholiķi, kas noslēpušies pārupes atkritumos. Ja patiešām tā būtu, ka par grēkiem cilvēks tiek sodīts, tad Runvidu mirklī būtu nospēris zibens un ietriecis tieši elles dziļākajā līmenī, taču tā nemaz nenotika, vismaz Runvids pats neko līdzīgu neievēroja.
Runvida domu plūsmu pārtrauca negaidīta skaņa. Pa ceļu zibenīgā ātrumā joņoja sudraba krāsas auto. Tā vadītājs bija atvēris vaļā visus logus un milzīgā skaļumā klausījās kādu tajā vietā un laikā populāru dziesmu, kurā robotiskā balsī tika atkārtots teksts: "Yeah. Come on now. What is the meaning of life? Where are we heading for? Is it just a miracle or do we really exist? We&re heading for Jamaica and we&re gonna party. Everybody clap your hands!" Visu šo tekstu Runvids gan noklausīties nepaspēja, jo mašīna nesās patiešām ātri. Tas bija dažus gadus vecs modelis, kas gan joprojām maksāja visai solīdu naudu. Runvids šādu mašīnu nopirkt nevarētu, pat ja ļoti gribētu. Ieejot pagriezienā, automobīlis pārstāja atrasties sava vadītāja kontrolē un gandrīz atstāja ceļu. Kādu brīdi tas brauca uz diviem riteņiem, tad apmetās riņķī un izsvieda vadītāju laukā. Runvids padomāja, cik ātri gan paiet pasaules godība. Automobīlis, apgāzies uz jumta, slīdēja pa ceļu, uzņemdams arvien lielāku ātrumu. Tad, gluži pārsteidzošā kārtā, tas vienā mirklī apstājās un apkrita atpakaļ uz riteņiem. Runvids atkal pavērsa skatienu pretī tā vadītājam. Varētu gaidīt, ka šis cilvēks būtu zaudējis dzīvību, taču šis tikai mierīgi piecēlās kājās, nopurināja no spīdīgās žaketes ceļa putekļus un ielēca atpakaļ mašīnā, vienā vienīgā lēcienā pārvarot vismaz kādu puskilometru. Atskanēja motora rūkoņa, un projām gan viņš, gan mašīna bija. Runvids sev ieknieba gūžā, lai pārbaudītu, vai tikai viņš nesapņoja, taču nekas nemainījās.
Grāvis, kurā Runvids bija apmeties, bija tik sekls, cik vien sekls tāds grāvis vispār mēdz būt. Pretējā gadījumā viņš nebūtu varējis redzēt neko no tā, ko viņam bija izdevies redzēt. Šī situācija Runvidam deva daudz iemeslu pārdomām. Kā tas varēja būt, ka cilvēks varēja nesavainoties pēc izkrišanas no strauji braucošas mašīnas? Kā apstājusies mašīna varēja apmesties atpakaļ uz riteņiem? Kā šim pašam cilvēkam izdevās levitācija? Nekad iepriekš šādas dabas parādības Runvidam nebija nākušas pat dažu kilometru tuvumā.
Runvida pamatnodarbošanās bija darbs. Tā bija sanācis, ka viņam bija atlicis visai daudz laika, ko varētu veltīt darbam. Runvids strādāja 45 stundas nedēļā piena kombinātā. Viņš tur darīja darbu, kuram bija ideāli piemērots. Runvida priekšnieks, kura vārdu neviens nezināja un kurš staigāja dzelzs maskā, Runvidu sauca par savu labāko darbinieku. Priekšnieks lietoja megafonu, lai viņu nevarētu atpazīt pēc balss. Daudzi uzskatīja, ka priekšnieks nebija neviens cits kā ciemata vadītājs Jorens Bargais, kurš ar savu izskatu vien varēja nobiedēt un piespiest kliegt kā tādām Sisijām pašus spēcīgākos vīrus. Šis uzskats nebija gluži nepamatots, Jorenam Bargajam patiešām bija savs alter ego, taču tas bija tik personisks, ka šoreiz to labāk atstāsim neminētu, varētu tikai atklāt, ka tas bija zināmā sakarā ar iestādījumu CasaBlanka, kurā pasniedza alkoholiskos dzērienus tikai nepilngadīgajiem. Taču Runvida priekšnieka maska slēpa gluži ikdienišķu seju, kura piederēja maiznieka Darberta ļaunajam jaunākajam dvīņubrālim Lermitam, sauktam arī par Spaidīgo Pāksti. Lermits ļoti lepojās ar to, ka nevienam nebija zināma viņa patiesā identitāte, tādējādi viņš noteikti būtu juties apbēdināts, ja uzzinātu, ka valsts slepenā dienesta kartotēkā viņa kamuflāža oficiāli nosaukta par nožēlojamu kuriozu.
Runvids bija izcēlies no ļoti senas dzimtas. Viens viņa sencis septītajā augumā bija profesionāls zirgu zaglis vārdā Stīverts Spenks, kurš savu dzīvi beidza uz karātavām visa ciema acu priekšā un vēl ilgi pēc savas nāves bija publiskas aprunāšanas objekts. Runvida tēvs Vidvurds nodarbojās ar zirgu apkalšanu, taču jaunajos laikos darba viņam bija visai maz un Vidvurds bija klāt savām agrākajām zināšanām piemācījies uzstādīt wireless aprīkojumu, tādējādi ienesot kādu daudzumu skanošā zaļajā zeķē, kura bija paslēpta zem viņa spilvena. Rudvida māte bija Kartive Maškule, dzimusi Osklerte, kuri Vidvurds Maškulis bija nolaupījis viņas vecākiem un nelegāli apprecējis, nebūdams informēts, ka uz šādu rīcību viņu bija sakūdījis pats Kardives tēvs Joakans.
Šodien Runvidam bija izejamā diena, tādēļ viņam nevajadzēja domāt par spiedīgo nepieciešamību strādāt piena izstrādes procesā. Kā nekā bija valsts svētki, kurus atzīmēja arī lokālajā ciematā. Runvids jutās izbadējies un grasījās rāpties laukā no grāvja, lai varētu aiziet uz Darberta maiznīcas veikalu un nopirkt kādu kukuli sausas maizes. Naudas Runvidam bija atlicis pavisam maz, lielākā tās daļa bija aizgājusi, mēģinot tikt pie lielā vinnesta zirgu skriešanas sacensībās. Tā kā Runvida tēvs bija apkalis visus zirgus, Runvids likās zinām gaidāmo uzvarētāju, taču izrādījās, ka Dābolainajam, uz kuru Runvids arī bija licis savu naudu, bija piemeties kašķis, un šis zirgs finišu nemaz nesasniedza. Runvidu lielā mērā uztrauca problēma, kā gan viņš varēs izdzīvot līdz nākošajai algai, kura bija gaidāma tikai pēc vairākām nedēļām.
Nedaudz piepūlējis muskulatūru, Runvids izrāpās laukā no grāvja. Viņš nopētīja savas drānas un secināja, ka tās nemaz nebija tik dubļainas, kā to viņš būtu gaidījis. Bez tīrīšanas noteikti varēs iztikt, ja nebūs vien jāiet ciemos. Vispār jau Runvids būtu gribējis iet ciemos, bet ne jau pie kura katra. Ja viņu pie sevis uzaicinātu kaimiņš Lerperts, kuram bija ieradums skaļi lamāties un vēl skaļāk dziedāt, kad iedzerta vēl tikai pirmā glāzīte, Runvids labprātāk paliktu mājās. Ja viņš būtu gaidīts viesis kaprača Grežņas mājā, Runvids joprojām saglabātu gaidīta statusu. Grežņa pats par sevi nebija slikts cilvēks, tikai viņam patika stāstīt par visiem saviem klientiem personīgas dabas stāstus, turklāt viņš reizēm arī palaida nagus, un viņa mājā allaž varēja redzēt rotaslietas, kuras agrāk bija piederējušas kādam cilvēkam, kurš šo pasauli bija atstājis. Turpretim pie skaistās Jirmīnes Runvids būtu gatavs skriet pat naktī. Jirmīnei piederēja Runvida sirds, kuru tas bija iesaiņojis skaistā samta kastītē un pasniedzis viņai divas nedēļas pirms savas dzimšanas dienas. Krūtīs Runvidam sitās veiksmīgi uztaisīts pulksteņa mehānisms ar dzeguzi. Nevarētu teikt, ka Jirmīne dāvanu bija novērtējusi pilnā mērā. Ieraudzījusi sev pasniegto Runvida sirdi, Jirmīne bija nokritusi bezsamaņā, domādama, ka šis nogalinājis kādu citu viņas pielūdzēju, visticamāk Darbertu no maiznīcas.
Tajā pat laikā, kad Runvids tikai gulēja grāvī, Jirmīne bija aizbraukusi viesos pie Darberta, lai nogaršotu viņa pagatavotos gardos raušus. Tur viņa pirmo reizi ieraudzīja Darberta brāli Lermitu "Spaidīgo Pāksti". Vienā mirklī viņa bija iemīlējusies Lermita miegainajā sejā, kurā nevarēja ieraudzīt ne mazākās emocijas. Lermits bija uzvilcis melnu ādas priekšautu pa virsu sava vectēva uzvalkam. Kājās viņam bija jaunākās modes čības ar zaķīšiem. Kāds nu tur brīnums, ka nevilcinoties Jirmīne metās viņam ap kaklu un virsū un lūdzās tikt apprecēta. Bet Lermits ne velti bija iesaukts par Spaidīgo pāksti, tādēļ viņš precēties nemaz negribēja. Būtībā gan vārdu salikums "Spaidīgā pāksts" bija radies gluži nejauši, un neviens ciemata iedzīvotājs nevarētu droši pateikt, kurš gan bija Lermitu šādi nosaucis, taču tas bija pielipis viņam gluži zem ādas. Tā kā Lermits nebija neviens cits kā Darberta ļaunais dvīņubrālis, viņam nekādus sirdsapziņas pārmetumus nesagādāja fakts, ka viņš Jirmīni piesēja pie savas gultas un sita ar zirgu pletni, līdz tā pazaudēja samaņu. Vairāk nekādas nelietības viņš gan nedarīja, tikai atstāja istabas atslēgu Darbertam un pats aizgāja pastaigāties pa mežu. Kas tur lai arī nebūtu noticis, maiznieku mājā Jirmīne vairs nekad neviesojās, tikai sirds dziļākajā nostūrī saglabājot skaistas jūtas pret ļauno Lermitu.
Ja Runvids nojaustu par notikumiem, kas norisinājās, viņam grāvī par dzīves jēgu domājot, viņš nezinātu, ko lai domā. No vienas puses viņu priecētu fakts, ka Jirmīne vīlusies Darbertā un tādējādi uzlabojušās paša Runvida izredzes iet pie altāra, atrodoties pastāvīgā Jirmīnes tēva divstobrenes uzmanības lokā. No otras puses savukārt veids, kurā Runvids ieguvis Jirmīnes mīlestību, viņu nevarētu darīt sevišķi laimīgu. Neatkarīgi no visa tā, Runvids taču patiešām neko nenojauta, pat ne to, ka mistiskais cilvēks straujajā sidraba mašīnā bijis viņa paša slepenais priekšnieks Lermits, kuram piemita pārdabiskas spējas, pārņemtas no vecāsmātes, kas bija reģistrēta ragana.
Runvids gluži mierīgi devās apciemot savu sirdsdāmu. Viņš bija paredzējis, ka derētu atzīties Jirmīnei mīlestībā, lai viņa nedomātu, ka Runvids tāds klusais tips vien ir, kāds viņš būtībā arī bija. Kādus vārdus gan viņš varētu lietot? Viņš varēja izlikties par vēso un sacīt: "Jou, beibe, ai vanna bī ziz jū in jēr hēnds til zī ēnd of taim," taču Runvida akcents bija tik nebaudāms, ka Jirmīne varētu nesaprast ne vārdu, ko viņš pateiktu, un viņam vajadzētu to tulkot uz dzimto valodu. Viņš varētu būt romantiskā noskaņojumā un sacīt: "Mana sirds, es tevim būšu klāti līdz zvaigzne spīdēt pārstās debesīs un izžūs lielie okeāni. Ar tavu roku plaukstā savā es jūrām pāri ietu un mūžam tevim klātu stāvētu." Tāds variants Runvidam arī bija, taču Jirmīne bija progresīva meitene un nemācētu novērtēt šādu izteiksmes formu. Vēl varēja pielietot tradicionālo metodi un teikt: "Eh, khmm, man tev, Jirmīn, būtu kas sakāms. Nezinu, kā lai to pasaka, nekad iepriekš jau nav gadījies ko tādu sacīt, nevarētu teikt, ka man tas būtu atgadījies šādi pirmo reizi, bet nu tomēr bieži jau arī ne, tu tikai nepadomā, ka es esmu tāds cilvēks, kuram šādi vārdi viegli pār lūpām nāk, neesmu jau kā tas Darberts no maiznīcas, par kuru gan klīst visādas runas, taču ja tas tevi sāpina, varu par to arī nerunāt, bet es tevi laikam jau tomēr mīlu." Šādu variantu Runvids bija iepriekš pielietojis vairākas reizes, taču allaž viņš savu sirdsmīļoto bija nosaucis vai nu nepareizā vārdā, vai iesaistījis teikumā pārāk daudz palīgvārdu, ka viņai bija pagājis garām teikuma saturs. Runvids bija domātājs, nevis runātājs.
Tādās domās kavēdamies, Runvids bija sasniedzis Jirmīnes mājas slieksni. Patiesībā gan ne gluži slieksni, bet gan sētu, kas apjoza Jirmīnes māju. Kaut gan Runvids to bija redzējis ne vienu reizi, viņš vēlreiz nopētīja mūri, kuru viņam droši vien nāksies šķērsot, lai iekarotu Jirmīnes sirdi. Sēta bija kādus divus ar pusi metrus augsta, pagatavota no dēļiem, starp kuriem nebija ne mazākās šķirbiņas, caur kuru garāmgājēji varētu aplūkot Jirmīni, kurai bija ieradums kailai sauļoties mājas pagalmā. Taču garāmgājēji arī nebija nekādi muļķi, žogā bija izurbts neliels lūramais caurums, pie kura bija novietota kase, kurā par pieņemamu naudu varēja nopirkt biļeti uz divu minūšu skatīšanos. Lieki teikt, ka tur neizbēgami veidojās rinda. Par laimi Jirmīnes tēvs neko par šo padarīšanu nenojauta, jo minētajā kasē varēja arī iegādāties lētu opiju, kas gan bija tikai aizsegs, taču Jirmīnes tēvu tas apmānīja visai vienkārši, kaut vai tādēļ, ka viņš jau gadiem ilgi nevarēja atbrīvoties no opija atkarības.
Tas gan nebija visiem zināms, taču ienākumi, kas tika gūti no lūramā cauruma, netika notērēti tikai dzeršanai. Šim pasākumam bija arī viens labs mērķis. Nē, protams, ne jau bērnunamiem tika ziedota savāktā nauda, tie varēja iztikt tāpat diezgan labi. Puse no visas nopelnītās naudas tika atdota Jirmīnei par to, ka viņa neatklāja notiekošo savam tēvam, kas bija cilvēks ar augstiem morāles kritērijiem, ja vien nebija sasmēķējies opiju.
Sētai pāri bija novilkta dzeloņdrāts, kurai turklāt bija pieslēgta klāt strāva, lai pilnībā novērstu nelegālu iekļūšanu dārzā. Sētā bija vieni vienīgi vārti, kurus dienu un nakti apsargāja speciāls cilvēks, kurš laida iekšā tikai tos, kurus Jirmīne bija ar mieru pieņemt. Pārējiem vienīgā izeja bija stāties rindā pie kases, ko viņi parasti arī darīja.
Runvids nospieda zvana pogu pie vārtiem. Lodziņā parādījās speciālā cilvēka seja. Speciālais cilvēks nebija neviens cits kā vergs, kuru Jirmīnes tēvs bija atvedis no tālām zemēm. Runvids stādījās priekšā kā Runvids Maškulis Vidvurda dēls. Speciālais cilvēks aizskrēja pakonsultēties un noskaidroja, ka jaunā lēdija bija gatava pieņemt Runvidu nekavējoties. Runvids to uzskatīja par labu zīmi, jo parasti viņam nācās gaidīt vismaz kādu pusstundu, kamēr aizies projām maiznieks Darberts.
Jirmīne Runvidu sagaidīja dārzā. Viņa bija atlaidusies šūpuļtīklā un apsegusies ar lielu violetu lakatu. Runvids varēja redzēt, ka Jirmīnei bija lieliska miesasbūve un ka viņa bija vienmērīgi nosauļojusies patīkami brūna. Runvidu gan mazliet izbrīnīja pletnes sitienu pēdas, kas klāja visu Jirmīnes miesu, taču kaut ko par to ieminēties viņam likās pārāk riskanti. Nezinādams, kā lai uzsāk savu atzīšanās sarunu, Runvids ieteicās: "Šodien tāda skaista diena gadījusies." Jirmīne nevarēja šim izteikumam nepiekrist un atbildēja pretī: "Skaista gan." Runvids bija cerējis, ka Jirmīne pārņems sarunu savās rokās, taču viņa to nedarīja. Runvids tādēļ pavaicāja: "Un kā tad tev klājas?" Jirmīne atteica, ka viņai klājoties labi. Nevarēdams izdomāt neko labāku, Runvids noklepojās un pateica: "Eh, khmm, Jirmīn, man būtu tev kas sakāms...", pēkšņi viņš aizmirsa, ko bija grasījies teikt, "kā tev šķiet, vai cilvēkam uz zemes ir kāda sūtība, vai viņš šeit nokļuvis gluži nejauši?" Jirmīni šī tēma tik ļoti interesēja, ka viņa izkāpa ārā no šūpuļtīkla un, apsējusi lakatu ap gurniem, uzsāka ar Runvidu diskusiju par dzīves jēgu, kas ievilkās līdz pat vēlam vakaram.