Saule bija sākusi rietēšanas procesu,
taču diena vēl ne tuvu nebija pienākusi savam loģiskajam galam. Koku galotnēs
šur tur vīteroja pa spoži nosūbējušai vārnai. Asfalts uz platā ceļa bija vietām
saplaisājis, tā starpās bija ieaugušas jaunās kļavas. Saplaisājusi bija arī
zeme, kurai nebija pa spēkam turēties pretī mūžīgajai tveicei, kas tajā vasarā
bija uznākusi visai pasaulei. Ne velti daži teica, ka pasaules gals bija
pielavījies pavisam tuvu un tikai gaidīja izdevīgo brīdi, lai varētu pielēkt no
muguras, aizlikt sejai priekšā savas sarepējušās rokas un spalgā krekšķī
izsaukties: "Uzmini, kas!" Tad būtu jādomā, vai minētais vaicātājs
nevarētu būt tante Ģeorģīne no lielās pilsētas vai tomēr Jēkabs Narveds, kurš
pazīstams ar savu zupas ēšanas prasmi.
Gaisā nejuta virmojam sevišķu
saspringumu. Tam arī nebija vietas, kur rasties. Šī pasaules mala bija
pietiekoši laiska, lai tajā nebūtu jāuztraucas par cenām naftas tirgū un
vispārīgo sasilšanas procesu, kuru izraisījis izplēstais ozona caurums. Ceļa
malā grāvī gulēja kāds jauns cilvēks, kurš pat nemaz nebija nosists ar koku un
noslēpts tur kā lietišķais pierādījums, kā tas visai tipiski atgadījās daudzos
citos zemes nostūros. Runvids Maškulis grāvī bija atlaidies, lai varētu
pārgaidīt pēkšņi uznākušo nogurumu, ar kuru viņam nenācās viegli tikt galā. Pie
reizes viņš arī mazliet pārdzīvoja dzīves jēgas problēmu, kura viņu nodarbināja
jau visai ilgu laiku. Runvids bija pirms nedaudziem gadiem pabeidzis vietējo
pārupes vidusskolu, kaut gan vispārīgi bija zināms, ka upe jau pirms dažiem
gadu desmitiem bija izžuvusi un pārvērsta par vispārēju atkritumu novietni.
Laikam gan pārmiskastes vidusskolas vārds tik skaists nešķistu, tādēļ ciemata
valde nolēma turēties pie vēsturiskā nosaukuma. Ciematam jau tāpat pietika
raižu, tajā visai negribīgi viesojās tūristi pat no tuvākās apkaimes, jo
stingrā režīma cietums ar regulārām nāvessodu izpildēm popularitāti
neveicināja.
Ko gan mēs meklējam uz šīs planētas?
Vai pietiek ar naudas savākšanu lielā maisā un uzsēšanos tam virsū? Vai karma
ir tikai vārds vai tam ir arī saturs? Kāpēc vispār bija vajadzīgs šo visu
grandiozo sistēmu radīt, ja tās vienīgā funkcija ir pašiznīcināšanās? Ja jau
dievs ir visvarens un labs, kāpēc tad VIŅŠ atļauj pastāvēt sātanam, kurš to vien
domā, kā iznīcināt cilvēku un uzgrūst viņam mūžīgas mocības? Kāpēc nevarētu
beidzot iestāties vispārējā laime, ja tik ilgi jau pasaule ir radusi dzīvot ar
ciešanām? Runvids sev pašam likās esam nāves cienīgs, kad viņš padomāja, ka
dievs savā būtībā ir ļauns un to vien domā, ko domā arī sātans un ka varbūt abi
šie blēži nav nekas vairāk kā divi alkoholiķi, kas noslēpušies pārupes
atkritumos. Ja patiešām tā būtu, ka par grēkiem cilvēks tiek sodīts, tad
Runvidu mirklī būtu nospēris zibens un ietriecis tieši elles dziļākajā līmenī,
taču tā nemaz nenotika, vismaz Runvids pats neko līdzīgu neievēroja.
Runvida domu plūsmu pārtrauca
negaidīta skaņa. Pa ceļu zibenīgā ātrumā joņoja sudraba krāsas auto. Tā
vadītājs bija atvēris vaļā visus logus un milzīgā skaļumā klausījās kādu tajā
vietā un laikā populāru dziesmu, kurā robotiskā balsī tika atkārtots teksts: "Yeah.
Come on now. What is the meaning of life? Where are we heading for? Is
it just a miracle or do we really exist? We&re heading for Jamaica and we&re
gonna party. Everybody clap your hands!" Visu šo tekstu Runvids gan noklausīties nepaspēja, jo mašīna nesās
patiešām ātri. Tas bija dažus gadus vecs modelis, kas gan joprojām maksāja
visai solīdu naudu. Runvids šādu mašīnu nopirkt nevarētu, pat ja ļoti gribētu.
Ieejot pagriezienā, automobīlis pārstāja atrasties sava vadītāja kontrolē un
gandrīz atstāja ceļu. Kādu brīdi tas brauca uz diviem riteņiem, tad apmetās
riņķī un izsvieda vadītāju laukā. Runvids padomāja, cik ātri gan paiet pasaules
godība. Automobīlis, apgāzies uz jumta, slīdēja pa ceļu, uzņemdams arvien
lielāku ātrumu. Tad, gluži pārsteidzošā kārtā, tas vienā mirklī apstājās un
apkrita atpakaļ uz riteņiem. Runvids atkal pavērsa skatienu pretī tā vadītājam.
Varētu gaidīt, ka šis cilvēks būtu zaudējis dzīvību, taču šis tikai mierīgi
piecēlās kājās, nopurināja no spīdīgās žaketes ceļa putekļus un ielēca atpakaļ
mašīnā, vienā vienīgā lēcienā pārvarot vismaz kādu puskilometru. Atskanēja
motora rūkoņa, un projām gan viņš, gan mašīna bija. Runvids sev ieknieba gūžā,
lai pārbaudītu, vai tikai viņš nesapņoja, taču nekas nemainījās.
Grāvis, kurā Runvids bija apmeties,
bija tik sekls, cik vien sekls tāds grāvis vispār mēdz būt. Pretējā gadījumā
viņš nebūtu varējis redzēt neko no tā, ko viņam bija izdevies redzēt. Šī
situācija Runvidam deva daudz iemeslu pārdomām. Kā tas varēja būt, ka cilvēks
varēja nesavainoties pēc izkrišanas no strauji braucošas mašīnas? Kā
apstājusies mašīna varēja apmesties atpakaļ uz riteņiem? Kā šim pašam cilvēkam
izdevās levitācija? Nekad iepriekš šādas dabas parādības Runvidam nebija
nākušas pat dažu kilometru tuvumā.
Runvida pamatnodarbošanās bija darbs.
Tā bija sanācis, ka viņam bija atlicis visai daudz laika, ko varētu veltīt
darbam. Runvids strādāja 45 stundas nedēļā piena kombinātā. Viņš tur darīja
darbu, kuram bija ideāli piemērots. Runvida priekšnieks, kura vārdu neviens
nezināja un kurš staigāja dzelzs maskā, Runvidu sauca par savu labāko
darbinieku. Priekšnieks lietoja megafonu, lai viņu nevarētu atpazīt pēc balss.
Daudzi uzskatīja, ka priekšnieks nebija neviens cits kā ciemata vadītājs Jorens
Bargais, kurš ar savu izskatu vien varēja nobiedēt un piespiest kliegt kā tādām
Sisijām pašus spēcīgākos vīrus. Šis uzskats nebija gluži nepamatots, Jorenam
Bargajam patiešām bija savs alter ego,
taču tas bija tik personisks, ka šoreiz to labāk atstāsim neminētu, varētu
tikai atklāt, ka tas bija zināmā sakarā ar iestādījumu CasaBlanka, kurā pasniedza alkoholiskos dzērienus tikai
nepilngadīgajiem. Taču Runvida priekšnieka maska slēpa gluži ikdienišķu seju,
kura piederēja maiznieka Darberta ļaunajam jaunākajam dvīņubrālim Lermitam,
sauktam arī par Spaidīgo Pāksti. Lermits ļoti lepojās ar to, ka nevienam nebija
zināma viņa patiesā identitāte, tādējādi viņš noteikti būtu juties apbēdināts,
ja uzzinātu, ka valsts slepenā dienesta kartotēkā viņa kamuflāža oficiāli
nosaukta par nožēlojamu kuriozu.
Runvids bija izcēlies no ļoti senas
dzimtas. Viens viņa sencis septītajā augumā bija profesionāls zirgu zaglis
vārdā Stīverts Spenks, kurš savu dzīvi beidza uz karātavām visa ciema acu
priekšā un vēl ilgi pēc savas nāves bija publiskas aprunāšanas objekts. Runvida
tēvs Vidvurds nodarbojās ar zirgu apkalšanu, taču jaunajos laikos darba viņam
bija visai maz un Vidvurds bija klāt savām agrākajām zināšanām piemācījies
uzstādīt wireless aprīkojumu,
tādējādi ienesot kādu daudzumu skanošā zaļajā zeķē, kura bija paslēpta zem viņa
spilvena. Rudvida māte bija Kartive Maškule, dzimusi Osklerte, kuri Vidvurds
Maškulis bija nolaupījis viņas vecākiem un nelegāli apprecējis, nebūdams
informēts, ka uz šādu rīcību viņu bija sakūdījis pats Kardives tēvs Joakans.
Šodien Runvidam bija izejamā diena, tādēļ viņam nevajadzēja domāt
par spiedīgo nepieciešamību strādāt piena izstrādes procesā. Kā nekā bija
valsts svētki, kurus atzīmēja arī lokālajā ciematā. Runvids jutās izbadējies un
grasījās rāpties laukā no grāvja, lai varētu aiziet uz Darberta maiznīcas
veikalu un nopirkt kādu kukuli sausas maizes. Naudas Runvidam bija atlicis
pavisam maz, lielākā tās daļa bija aizgājusi, mēģinot tikt pie lielā vinnesta
zirgu skriešanas sacensībās. Tā kā Runvida tēvs bija apkalis visus zirgus,
Runvids likās zinām gaidāmo uzvarētāju, taču izrādījās, ka Dābolainajam, uz
kuru Runvids arī bija licis savu naudu, bija piemeties kašķis, un šis zirgs
finišu nemaz nesasniedza. Runvidu lielā mērā uztrauca problēma, kā gan viņš
varēs izdzīvot līdz nākošajai algai, kura bija gaidāma tikai pēc vairākām
nedēļām.
Nedaudz piepūlējis muskulatūru,
Runvids izrāpās laukā no grāvja. Viņš nopētīja savas drānas un secināja, ka tās
nemaz nebija tik dubļainas, kā to viņš būtu gaidījis. Bez tīrīšanas noteikti
varēs iztikt, ja nebūs vien jāiet ciemos. Vispār jau Runvids būtu gribējis iet
ciemos, bet ne jau pie kura katra. Ja viņu pie sevis uzaicinātu kaimiņš
Lerperts, kuram bija ieradums skaļi lamāties un vēl skaļāk dziedāt, kad
iedzerta vēl tikai pirmā glāzīte, Runvids labprātāk paliktu mājās. Ja viņš būtu
gaidīts viesis kaprača Grežņas mājā, Runvids joprojām saglabātu gaidīta
statusu. Grežņa pats par sevi nebija slikts cilvēks, tikai viņam patika stāstīt
par visiem saviem klientiem personīgas dabas stāstus, turklāt viņš reizēm arī
palaida nagus, un viņa mājā allaž varēja redzēt rotaslietas, kuras agrāk bija
piederējušas kādam cilvēkam, kurš šo pasauli bija atstājis. Turpretim pie
skaistās Jirmīnes Runvids būtu gatavs skriet pat naktī. Jirmīnei piederēja
Runvida sirds, kuru tas bija iesaiņojis skaistā samta kastītē un pasniedzis
viņai divas nedēļas pirms savas dzimšanas dienas. Krūtīs Runvidam sitās
veiksmīgi uztaisīts pulksteņa mehānisms ar dzeguzi. Nevarētu teikt, ka Jirmīne
dāvanu bija novērtējusi pilnā mērā. Ieraudzījusi sev pasniegto Runvida sirdi,
Jirmīne bija nokritusi bezsamaņā, domādama, ka šis nogalinājis kādu citu viņas
pielūdzēju, visticamāk Darbertu no maiznīcas.
Tajā pat laikā, kad Runvids tikai
gulēja grāvī, Jirmīne bija aizbraukusi viesos pie Darberta, lai nogaršotu viņa
pagatavotos gardos raušus. Tur viņa pirmo reizi ieraudzīja Darberta brāli
Lermitu "Spaidīgo Pāksti". Vienā mirklī viņa bija iemīlējusies
Lermita miegainajā sejā, kurā nevarēja ieraudzīt ne mazākās emocijas. Lermits
bija uzvilcis melnu ādas priekšautu pa virsu sava vectēva uzvalkam. Kājās viņam
bija jaunākās modes čības ar zaķīšiem. Kāds nu tur brīnums, ka nevilcinoties
Jirmīne metās viņam ap kaklu un virsū un lūdzās tikt apprecēta. Bet Lermits ne
velti bija iesaukts par Spaidīgo pāksti, tādēļ viņš precēties nemaz negribēja.
Būtībā gan vārdu salikums "Spaidīgā pāksts" bija radies gluži
nejauši, un neviens ciemata iedzīvotājs nevarētu droši pateikt, kurš gan bija
Lermitu šādi nosaucis, taču tas bija pielipis viņam gluži zem ādas. Tā kā
Lermits nebija neviens cits kā Darberta ļaunais dvīņubrālis, viņam nekādus
sirdsapziņas pārmetumus nesagādāja fakts, ka viņš Jirmīni piesēja pie savas
gultas un sita ar zirgu pletni, līdz tā pazaudēja samaņu. Vairāk nekādas
nelietības viņš gan nedarīja, tikai atstāja istabas atslēgu Darbertam un pats
aizgāja pastaigāties pa mežu. Kas tur lai arī nebūtu noticis, maiznieku mājā
Jirmīne vairs nekad neviesojās, tikai sirds dziļākajā nostūrī saglabājot
skaistas jūtas pret ļauno Lermitu.
Ja Runvids nojaustu par notikumiem,
kas norisinājās, viņam grāvī par dzīves jēgu domājot, viņš nezinātu, ko lai
domā. No vienas puses viņu priecētu fakts, ka Jirmīne vīlusies Darbertā un
tādējādi uzlabojušās paša Runvida izredzes iet pie altāra, atrodoties pastāvīgā
Jirmīnes tēva divstobrenes uzmanības lokā. No otras puses savukārt veids, kurā
Runvids ieguvis Jirmīnes mīlestību, viņu nevarētu darīt sevišķi laimīgu.
Neatkarīgi no visa tā, Runvids taču patiešām neko nenojauta, pat ne to, ka
mistiskais cilvēks straujajā sidraba mašīnā bijis viņa paša slepenais
priekšnieks Lermits, kuram piemita pārdabiskas spējas, pārņemtas no vecāsmātes,
kas bija reģistrēta ragana.
Runvids gluži mierīgi devās apciemot
savu sirdsdāmu. Viņš bija paredzējis, ka derētu atzīties Jirmīnei mīlestībā,
lai viņa nedomātu, ka Runvids tāds klusais tips vien ir, kāds viņš būtībā arī
bija. Kādus vārdus gan viņš varētu lietot? Viņš varēja izlikties par vēso un
sacīt: "Jou, beibe, ai vanna bī ziz jū in jēr hēnds til zī ēnd of
taim," taču Runvida akcents bija tik nebaudāms, ka Jirmīne varētu
nesaprast ne vārdu, ko viņš pateiktu, un viņam vajadzētu to tulkot uz dzimto
valodu. Viņš varētu būt romantiskā noskaņojumā un sacīt: "Mana sirds, es
tevim būšu klāti līdz zvaigzne spīdēt pārstās debesīs un izžūs lielie okeāni.
Ar tavu roku plaukstā savā es jūrām pāri ietu un mūžam tevim klātu
stāvētu." Tāds variants Runvidam arī bija, taču Jirmīne bija progresīva
meitene un nemācētu novērtēt šādu izteiksmes formu. Vēl varēja pielietot
tradicionālo metodi un teikt: "Eh, khmm, man tev, Jirmīn, būtu kas sakāms.
Nezinu, kā lai to pasaka, nekad iepriekš jau nav gadījies ko tādu sacīt,
nevarētu teikt, ka man tas būtu atgadījies šādi pirmo reizi, bet nu tomēr bieži
jau arī ne, tu tikai nepadomā, ka es esmu tāds cilvēks, kuram šādi vārdi viegli
pār lūpām nāk, neesmu jau kā tas Darberts no maiznīcas, par kuru gan klīst
visādas runas, taču ja tas tevi sāpina, varu par to arī nerunāt, bet es tevi
laikam jau tomēr mīlu." Šādu variantu Runvids bija iepriekš pielietojis
vairākas reizes, taču allaž viņš savu sirdsmīļoto bija nosaucis vai nu
nepareizā vārdā, vai iesaistījis teikumā pārāk daudz palīgvārdu, ka viņai bija
pagājis garām teikuma saturs. Runvids bija domātājs, nevis runātājs.
Tādās domās kavēdamies, Runvids bija
sasniedzis Jirmīnes mājas slieksni. Patiesībā gan ne gluži slieksni, bet gan
sētu, kas apjoza Jirmīnes māju. Kaut gan Runvids to bija redzējis ne vienu
reizi, viņš vēlreiz nopētīja mūri, kuru viņam droši vien nāksies šķērsot, lai
iekarotu Jirmīnes sirdi. Sēta bija kādus divus ar pusi metrus augsta,
pagatavota no dēļiem, starp kuriem nebija ne mazākās šķirbiņas, caur kuru
garāmgājēji varētu aplūkot Jirmīni, kurai bija ieradums kailai sauļoties mājas
pagalmā. Taču garāmgājēji arī nebija nekādi muļķi, žogā bija izurbts neliels
lūramais caurums, pie kura bija novietota kase, kurā par pieņemamu naudu varēja
nopirkt biļeti uz divu minūšu skatīšanos. Lieki teikt, ka tur neizbēgami
veidojās rinda. Par laimi Jirmīnes tēvs neko par šo padarīšanu nenojauta, jo
minētajā kasē varēja arī iegādāties lētu opiju, kas gan bija tikai aizsegs,
taču Jirmīnes tēvu tas apmānīja visai vienkārši, kaut vai tādēļ, ka viņš jau
gadiem ilgi nevarēja atbrīvoties no opija atkarības.
Tas gan nebija visiem zināms, taču
ienākumi, kas tika gūti no lūramā cauruma, netika notērēti tikai dzeršanai. Šim
pasākumam bija arī viens labs mērķis. Nē, protams, ne jau bērnunamiem tika
ziedota savāktā nauda, tie varēja iztikt tāpat diezgan labi. Puse no visas
nopelnītās naudas tika atdota Jirmīnei par to, ka viņa neatklāja notiekošo
savam tēvam, kas bija cilvēks ar augstiem morāles kritērijiem, ja vien nebija
sasmēķējies opiju.
Sētai pāri bija novilkta dzeloņdrāts,
kurai turklāt bija pieslēgta klāt strāva, lai pilnībā novērstu nelegālu
iekļūšanu dārzā. Sētā bija vieni vienīgi vārti, kurus dienu un nakti apsargāja
speciāls cilvēks, kurš laida iekšā tikai tos, kurus Jirmīne bija ar mieru
pieņemt. Pārējiem vienīgā izeja bija stāties rindā pie kases, ko viņi parasti
arī darīja.
Runvids nospieda zvana pogu pie
vārtiem. Lodziņā parādījās speciālā cilvēka seja. Speciālais cilvēks nebija
neviens cits kā vergs, kuru Jirmīnes tēvs bija atvedis no tālām zemēm. Runvids
stādījās priekšā kā Runvids Maškulis Vidvurda dēls. Speciālais cilvēks
aizskrēja pakonsultēties un noskaidroja, ka jaunā lēdija bija gatava pieņemt
Runvidu nekavējoties. Runvids to uzskatīja par labu zīmi, jo parasti viņam
nācās gaidīt vismaz kādu pusstundu, kamēr aizies projām maiznieks Darberts.
Jirmīne Runvidu sagaidīja dārzā. Viņa
bija atlaidusies šūpuļtīklā un apsegusies ar lielu violetu lakatu. Runvids
varēja redzēt, ka Jirmīnei bija lieliska miesasbūve un ka viņa bija vienmērīgi
nosauļojusies patīkami brūna. Runvidu gan mazliet izbrīnīja pletnes sitienu
pēdas, kas klāja visu Jirmīnes miesu, taču kaut ko par to ieminēties viņam
likās pārāk riskanti. Nezinādams, kā lai uzsāk savu atzīšanās sarunu, Runvids
ieteicās: "Šodien tāda skaista diena gadījusies." Jirmīne nevarēja
šim izteikumam nepiekrist un atbildēja pretī: "Skaista gan." Runvids
bija cerējis, ka Jirmīne pārņems sarunu savās rokās, taču viņa to nedarīja.
Runvids tādēļ pavaicāja: "Un kā tad tev klājas?" Jirmīne atteica, ka
viņai klājoties labi. Nevarēdams izdomāt neko labāku, Runvids noklepojās un
pateica: "Eh, khmm, Jirmīn, man būtu tev kas sakāms...", pēkšņi viņš
aizmirsa, ko bija grasījies teikt, "kā tev šķiet, vai cilvēkam uz zemes ir
kāda sūtība, vai viņš šeit nokļuvis gluži nejauši?" Jirmīni šī tēma tik
ļoti interesēja, ka viņa izkāpa ārā no šūpuļtīkla un, apsējusi lakatu ap
gurniem, uzsāka ar Runvidu diskusiju par dzīves jēgu, kas ievilkās līdz pat
vēlam vakaram.