Skrējiens varbūtībā
Klusums pieņemas spēkā, esmu kā rādio ar nogrieztu skaņu. Kliedzu, bet nedzirdu balsi.
Kas ar mani notiek? Vai tā ir tikai nāve vai tikai ļauns murgs? Vai esmu dzīvs vai miris? Kur es esmu? Kas es esmu? Kāpēc? No kurienes tāds klusums? Kur ir gaisma? Vai esmu tunelī bez gala? Ja tā, tad kāpēc un kurp eju? Kas man te darāms? Varbūt tunelim ir izeja?
Sāku skriet. Nedzirdu soļus, nejūtu elpu. Manas kājas paceļas pār tuneļa pamatni. Bezsvars klusumā. Iespējams, esmu ieskrējis atklātā kosmosā. Skrienu, skatos apkārt, bet tukšums ir blīvs, neredzu cauri. Jūtu- esmu viens. Viens bez saules un mēness.
Drīzāk lidoju nekā skrienu, nogurums nerodas. Varētu skriet mūžību un ieskriet tajā, bet kas darāms tālāk- nezinu. Mēģinu apstāties un skriet atpakaļ, bet kustību mainīt nespēju. Kāda stipra Nekā plūsma mani dzen uz priekšu. Nezinu, cik ilgi es skrienu, varbūt gadiem ilgi, bet iespējams vienu vienīgu sekundes simtdaļu. Ja nu es skrienu pa laika skalu? Uz priekšu vai uz atpakaļ, bet varbūt šķērsām? Kādā veidā? Vai var skriet cauri laikam? Domās, bet realitātē... Vai es neesmu realitātē? Cik tālu esmu noskrējis? Vai esmu mistiskā nākotnē vai miglas plīvuriem klātā senatnē? Vai manam skrējienam būs beigas vai galamērķis ir bezgalība? Varbūt es skrienu pa riņķi un atgriežos tur, kur reiz esmu bijis? Kā es zinu, ka esmu tunelī? Sienas tam neredzu, pamatu nejūtu, bet saožu vēlmi izrauties no tā. Man jākļūst brīvam. Brīvam no kā? Vai tad mani kāds tur? Kāda ir varbūtība, ka tunelim ir gals un es spēju to sasniegt? Nezinu, neko es nezinu un nesaprotu.
Kā tāla cerība manu acu priekšā pazib gaismas stars. Varbūt es tomēr neesmu viens? Var būt visādi.
Cenšos skriet ātrāk, lai izbēgtu. Ātrums nemainās, ļaujos plūsmai nest mani savā klēpī. Gaismas stars tuvojās. Jūtu, tas ir izeja dzīvē atpakaļ. Vai es būtu no tās izgājis? Kālab? Vai var tā vienkārši iziet no sevis un sevī atgriezties? Arī to es nezinu? Vienkārši ļaujos plūsmai. Vai es tiešām vēlos skriet? Pat uz šādu puteklīša jautājumu nerodu atbildi.
Skrienu tikai tālab, lai sasniegtu gaismu? Vai tā ir izeja? Izeja, caur kuru nokļūšu pie cilvēkiem, kas palika ārpusē. Iespējams, gaisma ir tikai redzes māns. Neatkarīgi no tās būtības, tā jāsasniedz, vēlākais nāks. Man tikai jāsasniedz šis gaismas kūlis, tad viss nokārtosies. Varbūt...
Es skrienu, laiks iet nezināmā virzienā. Gaisma vēl ir tālu, bet zinu, kādreiz tai tikšu klāt un peldēšos saules staros. Vai tajos var peldēties?
Piepeši redzu gaismu tuvu no sevis. Tā nešķiet nesniedzama, vēl brīdis un būšu klāt. Kur? Vai mani tur gaida? Vienalga, galvenais būšu klāt. Varbūt...