In Westen nichts Neues

Laiks rit nemanāmi tādā ziņā, ka tas rit lēnām. Vai arī ātri. Šoreiz tomēr lēnām. Es gaidu, kad man izraus zobu. Būtu dīvaini, ja šāda gaidīšana noritētu ātri.
Zobārsta uzgaidāmā telpa ir gaiša un šaura. Gaiša un plaša skanētu labāk, taču es nevaru mainīt realitāti. "Vai nevēlaties iedzert kādu kafiju?" laipni vaicā sekretāre. Drūmi pašūpoju galvu. Es jau tāpat jūtos pietiekami slikti, kafija man par labu noteikti nenāks. Turklāt es nemaz nedzeru kafiju. Tikai izņēmuma gadījumos, kad mani kāds piespiež to dzert. Vai arī svētkos.
Mēģinu lasīt grāmatu. Salīdzinoši neveiksmīgs mēģinājums. Berbatova "Sāpju dziedzeris" nav labākā literatūra šādā situācijā. Bet nekā cita man līdzi nav. Uz žurnālu galdiņa gan izsvaidīti kaut kādi dāmu žurnāli, taču tie ir sliktāki par "Sāpju dziedzeriem". Patiesībā man Berbatovs kā rakstnieks šķiet pilnīga nulle. Kaut ko tik bezjēdzīgu varētu uzrakstīt pat es. Apcerējumi par sajūtām, kas cilvēkam rodas pēc sapuvušu gurķu apēšanas, nav tas skaistākais temats. Bet es nevaru sūdzēties, neviens jau mani nespieda izsviest sešarpus latus par šo brīnumaino sējumu. Es varu nosaukt vismaz piecdesmit septiņus prātīgākus veidus, kā izlietot sešarpus latus. Piemēram, nopirkt 32 autobusa biļetes un braukāt visu dienu pa pilsētu.
Zobs man sāka sāpēt pirms 86 stundām un trīsdesmit minūtēm. Pirmās desmit stundas es domāju, ka tas drīzumā pāries. Vēl desmit stundas es nogaidīju cerībā, ka tas kaut kad pārstās sāpēt. Taču tā kā negulēta nakts nelīdzēja, nācās atzīt, ka no zoba tomēr nāksies šķirties. Jautājums bija tikai - cik drīz es saņemšos piezvanīt zobārstam. Pazīstot sevi zināju, ka kāds laiciņš vēl paies. Vispirms, man ir iedzimtas bailes no zobārstiem. Kāds mans tēvocis esot mēģinājis izdarīt pašnāvību, ļaujot sevi sakost ar trakumsērgu slimam kurmim, lai tikai nevajadzētu apmeklēt zobu dakteri. Tiesa, viņam tas neizdevās, jo tā arī neizdevās atrast traku uzbrūkošu kurmi. Neesmu pat īsti drošs, ka kurmjiem trakumsērga var atgadīties. Laikam gan manam onkulim bija bail ne tikai no zobārstiem, bet arī no lielākiem par kurmi zvēriem. Otrpirms, es esmu necilvēcīgi taupīgs. Zobārsts lielākoties par saviem pakalpojumiem prasa samaksu, bet maksāt man netīk. Kāpēc gan vajadzētu tērēt naudu, ja var to ietaupīt? Tiesa, es pats sev zobu izraut nemācētu. Sāpes turklāt nebūtu galvenais jautājums. Lai ietaupītu pārdesmit latus, sāpes varētu arī paciest. Bet es neticu, ka es tīri fiziski būtu spējīgs to izdarīt. Ar parakstām knīpstangām izraut zobu ir praktiski neiespējams uzdevums pat gadījumā, ja runa ir par naudu.
Trešpirms un visubeidzot, man nav telefona. Tāpēc nepieciešams sameklēt kādu cilvēku, kas atļautu man piezvanīt zobārstam no viņa telefona. Darbā man telefonam izejošie zvani jau pirms kāda laiciņa ir tikuši noliegti, jo iepriekš savas personīgās lietas kārtoju lielāko dienas daļu. Un vadība pret to bija pietiekoši nesaudzīga. Ja es atrastos vadības vietā, droši vien, es lēmumu man aizliegt zvanīt krustmātei uz Balviem, atzītu par saprātīgu. Taču, no mana skatpunkta raugoties, viņi ir pretīgi ekspluatatori un es sen te vairs nestrādātu, ja vien man būtu iespēja aizbraukt strādāt uz Īriju. Tomēr mani pagaidām nelaiž ārā no valsts. Neskaidrošu tagad, kāpēc tā. Ja vēlies, vari pavaicāt Ritvaram, viņš tev to izklāstīs labāk nekā es to jebkad spētu.
Pagāja divas dienas, līdz visi trīs klupšanas akmeņi bija pārvarēti. Kā teiktu mans čoms datorspēļu zinātņu kandidāts: "Welcome to level 4, baby!" Šis pats čoms man ļāva izmantot viņa personīgo telefonu, un pat neprasīja par šo lietu samaksu. Tas bija iepriecinoši. Jāatzīst, ka Ritvars ir lielisks cilvēks. Starp citu, iegaumē, ja es stāstu par kādu savu draugu/paziņu/kolēģi/bijušo skolasbiedru, es ar šo vārdu apzīmēju Ritvaru. Neviena cita man nav. Nezinu, vai man būtu jābēdājas. Ritvars vismaz nerada lielus izdevumus. Perfekts viņš, protams, nav, bet piedāvā man kaut ko labāku par šādu cenu, un tad mēs varēsim runāt.
Pierakstījos uz nākamo rītu, izlūdzoties zobārstu, lai viņš kādam citam pacientam aizbildinās esam saslimis. Darbā es labprāt būtu paņēmis slimības lapu, lai varētu dažas dienas atkopties pēc zobārsta apmeklējuma, taču priekšnieks bija paspējis noklausīties, ka man ir TIKAI sāpošs zobs. Maitas gabals viņš ir, ko lai saka! Viena meiča mūsu kantorī pāris dienas izlaiž katru mēnesi, un viņai neviens neko neaizrāda, neesot, redz, pārāk nenopietna kaite. Bet mans zobs, protams, nevienu neuztrauc. Bet, starp citu, zobus cilvēks izmanto daudz vairāk...
Arī šodien es pēc zobārsta būšu spiests doties uz darbu. Nezinu, kas ir nejaukāk - ilgstoši gaidīt, kamēr tev izraus zobu, vai iet uz darbu. Daudz labprātāk es būtu darījis ko citu. Jebkuru no 300 lietām, kas ir labākas par darbu un zobārstu. Man pat ir blociņš, kurā ir sarakstītas visas lietas, kas man patīk labāk kā darbs. Uzskaitīšu dažus punktus no šī saraksta, nejauši izvēlētus no šī saraksta:
".....
18 rakstīt sūdzības televīzijai par vārda "pirdiens" pārāk biežu pieminēšanu
....
59 dziedāt līdzi pa radio skanošām latviešu dziesmām, izliekoties, ka esmu ārzemnieks
....
111 dziedāt līdzi pa radio skanošām dziesmām angļu valodā, kurām nezinu vārdus
....
266 mēģināt nelegāli iekļūt kaimiņa dzīvoklī un izmantot viņa veļasmašīnu
267 bēgt no kaimiņa, kas atklājis mani viņa dzīvoklī mazgājam veļu
268 rakstīt sūdzības televīzijai par mana kaimiņa uzvedību
....
300 aizpildīt sabiedrisko aptauju anketas"
Un tā es te sēžu. Šķiet, ka vēl kādu laiciņu būs jāgaida. Varbūt tomēr vajadzēja paņemt kafiju, varbūt par to nebūtu atsevišķi jāmaksā. Bet gan jau sekretāre zobārstam pateiktu, ka es iedzēru kafiju. Turklāt bulciņu pie kafijas man noteikti neiedotu. Bet kafija bez bulciņas nav tā vērta, lai to dzertu, pat ja par to nav jāmaksā. Nez, vai es nevarētu daļu no zobārsta pakalpojuma samaksas nevarētu realizēt graudā. Zobārstam noteikti vēl nav jaunās Berbatova grāmatas. Es varētu viņam šo grāmatu atdot par astoņiem latiem. Es neesmu naudaskārs, taču grāmata ir patiešām labā stāvoklī, turklāt jāmaksā taču arī par piegādi.
Pie sienas ir pulkstenis, kas man ļauj sekot lēni ritošajām sekundēm. Kolēģi jau kādu stundu bīda no viena galda gala uz otru papīrus. Dīvaini, ka es šobrīd neesmu viņu vidū. Nedomāju, ka mana iztrūkuma dēļ viņi daudz iekavēs. Principā es noteikti esmu lietderīgāks par vairumu no viņiem, jo īpaši par tām augstprātīgajām sievietēm no sabiedriskā departamenta, kas ar mani atsakās iet pusdienās. Tikai tāpēc, ka es ēdu plikus rīsus un uzdzeru ūdeni. Nevar taču visi ēst kā priekšniecība. Būtu labi, ja mans lietderīgums sakristu ar mana darba samaksu. Es jau piecas reizes pēdējā gada laikā esmu lūdzis algas pielikumu, taču joprojām man tas nav piešķirts. Es jau septiņus gadus strādāju šajā uzņēmumā, un vēl aizvien mana alga nav lielāka par vidējo. Varbūt arī ir mazliet lielāka, bet tikai tāpēc, ka esmu uzstājīgs. Bet viņiem vajadzētu pašiem man piedāvāt algas pielikumus ik reizi, kad rodas šāda iespēja. Un vēl telefonu mankurti nogriezuši. Un beidzot tas notiek - pretīgais resnais vecis, kas jau, šķiet, septiņos no rīta