Pasaules plašuma tīkls

Tā bija ceturtdiena. To es pateicu tāpat, bez iemesla, vienkārši man gribējās dot dienai nosaukumu, bet ceturtdiena ir vairāk diena nekā citas. Šajā ceturtdienā es biju ar man gluži nepazīstamu cilvēku trīs stundas dziedājis seno romiešu romances, bet tā tāpat bija ceturtdiena. Senie romieši bija labi cilvēki, ko lai par viņiem mūsdienās arī nerunātu. Man nepatīk, kad viņus apvaino, kālab apvainot labus cilvēkus, kuri nekad nevienam nav darījuši ļauna. Viņi vienkārši bija savādāki. Bet es negribēju runāt par senajiem romiešiem. Es gribēju runāt par tīkliem, par kuriem uzskata, ka tiem pieder nākotne, taču es šādam viedoklim nepiekrītu un nevaru piekrist.

Šis tīkls savilkās ceturtdienā. Ne jau tajā, kad es dziedāju romances, kaut gan arī tajā ceturtdienā es biju mazliet padziedājis. Tajā ceturtdienā man bija palikuši apaļi pieci gadi. Tas bija visai augsts vecuma rādītājs, neviens no maniem draugiem vēl piecu gadu vecumu sasniedzis nebija – papīra siena, kuru es biju nosaucis par Jāni, bija uzslieta tikai pirms pusotra gada, kadiķu krūms no vectēva kājas protēzes bija izaudzis pirms diviem gadiem, bet polietilēna lelle man bija uzdāvināta tieši šajā pašā piektajā dzimšanas dienā.

Nevienu cilvēcisku būtni, kas būtu daudzmaz manā vecumā, es sava mūža pirmajos gados nebiju sastapis. Mani vecāki, kas bija ieņēmuši galvā, ka es esmu cēlies no kādas retas un senas dzimtas (viņi paši nebija no tādas cēlušies, tāpēc gribēja smalku izcelšanos vismaz man) un nedrīkstu rotaļāties ar vienkāršiem bērniem, kuru vecāki strādā kaut kādās nožēlojamās rūpnīcās (kā to, piemēram, darīja mani vecāki), man bija uzlikuši visai stingrus ierobežojumus. Tāpēc tas mani nebūt nepārsteidza, ka arī manā piektajā dzimšanas dienā bija ieradušies tikai vecāku draugi bez bērniem. Un arī šie vecāku paziņas mani uzrunāt nedrīkstēja, viņiem bija tikai atļauts uz mani paskatīties. Saprotams, tāds pats noteikums attiecās arī uz mani. Bet man bija visai garlaicīgi un es kādai vecāku kolēģei pajautāju, kāpēc viņa visu laiku raud. Par šādu pārkāpumu tētis mani iepēra ar siksnu un ielika kaktā. Protams, es kaktā tā arī tiku aizmirsts, jo vecāki pa to laiku bija paspējuši atkorķēt pudeles, un tā es paliku iedzīts kaktā vairākas stundas. Tikai tad viņi atcerējās, ka bija mana dzimšanas diena un atļāva man iet gulēt. Tā nebija skaista dzimšanas diena.

Es tajos laikos neaizrāvos ar adīšanu, šūšanu, tamborēšanu un citām līdzīgām nodarbēm, kas visai lieti var noderēt tīklu izveidē. Šajos laikos es ar to nenodarbojos tāpat, bet tas jau nenozīmē, ka šobrīd būtu tie paši laiki, kas bija toreiz. Pretējā gadījumā man būtu jāapgalvo, ka mana sapīšanās tīklā nav notikusi vis kaut kad pagātnē, nezināmā laika brīdī, kuru nav iespējams piereģistrēt un klasificēt, bet gan tieši šodien, šobrīd, kad pulkstenis rāda četrdesmit divas pāri divpadsmitiem un ir otrais novembris divtūkstoš pirmajā gadā, bet pat viss šis vēstījums nav spējīgs tapt šajā konkrētajā laikā, un es jau arī nevaru sapīties tīklā tajā laikā, kad paralēli rakstu darbu par sapīšanos tīklā. Kaut gan tomēr, iespējams, varu gan, jo tieši šis rakstāmais darbs arī varētu kļūt par tīklu, kurā es sapinos, tāpēc man būtu jāraksta tagadnes formā, jo pagātnes variants liecina par zināmu distancētību, taču man negribās būt ne pārāk tuvam un personīgam, lai neteiktu intīmam, bet arī attālināties otrpus horizontam man negribās, tāpēc pieņemšu, ka tīklā es patiešām esmu sapinies pagātnē un atbilstoša gramatiska forma man jālieto tikai tādēļ vien, lai radīt lielāku ticamības ilūziju, liekot uzsvaru tieši uz pēdējo vārdu, kurš izmantots šajā vārdu pārī.

Un saprotams, ka tā nemaz nevar būtu, ka viss būtu sācies tieši šodien, tad jau man būtu jāapgalvo, ka šodien ir mana dzimšanas diena, bet gluži tādā mērā vientuļnieks, vienpatnis un sabiedrības nīdējs es neesmu, lai savā dzimšanas dienā aizrautos ar ikdienas notikumu pierakstīšanu. Šodien nav mana dzimšanas diena, bet tā tomēr bija tajā dienā, kad es tiku ielikts kaktā par neatbilstoši frivolu uzvedību.

Es ilgi nevarēju aizmigt, man likās, ka tas bija netaisni, ka pat savā dzimšanas dienā man bija jāsarunājas tikai ar papīra sienu, kuru turklāt vēl arī sauca par Jāni. Papīra siena nekādā ziņā nav pats labākais draugs, kāds var būt piecus gadus vecam zēnam, bet nevar jau prasīt, lai katru dienu cilvēkam būtu savi draugi arī citu dzīvu būtņu vidū, bet vismaz reizi gadā var jau atļaut. Tajā vakarā es nožēloju, ka man bija sanācis piedzimt tieši šajā ģimenē, kurā ne tikai trūka jebkādu mīlestības jūtu, bet arī nebija viss kārtībā ar saprātu, lai cik sāpīgi man kā šīs ģimenes loceklim to nebūtu atzīt. Es nevarēju saprast, kāpēc tad vispār vajadzēja aicināt uz manus dzimšanas dienu viesus, ja es ar tiem nedrīkstēju sarunāties. Tā taču bija mana dzimšanas diena, nevis manu vecāku! Ja viņi gribēja ar saviem draugiem atkorķēt pudeles, viņi to varēja darīt kuru katru citu dienu (kā viņi to arī darīja), bet manā dzimšanas dienā viņi varēja uzvesties arī mazliet savādāk. Es sev pats likos visai liels – pietiekami liels, lai varētu iztikt vispār bez dzimšanas dienas svinībām, nevis tāda pasākuma, kurā es izjustu kārdinājumu ar kādu aprunāties un par to vēl arī saņemtu sodu. Es nepavisam nejutos šajā ģimenē mīlēts un lutināts. Tajā vakarā es apjautu, ka kādu dienu, kad es būšu vēl lielāks, es paņemšu lielo maizes nazi un pārcirtīšu to tīklu, kas mani piesaistījis pie papīra sienas vārdā Jānis un došos lielajā, plašajā pasaulē, kurā dzīvo arī tādi Jāņi, kas ir cilvēki un kuri māk runāt.

Taču līdz tam vēl pagāja ilgs laiks, es nebiju uzreiz spējīgs tā saraut saites ar saviem vecākiem. Un man bija pieci gadi, tik daudz es tomēr sapratu, ka tas nebija ideālais vecums, lai dotos plašajā pasaulē, šajā ziņā es biju visai saprātīgs. Kad es par šo jautājumu apspriedos ar Jāni, viņš man nekādu prātīgu padomu nedeva, ar visu to, ka tieši uz to es biju licis vislielākās cerības. Taču tādēļ cerības arī ir vajadzīgas, lai tās nekādas apstākļu sakritības gadījumā nepiepildītos, pretējā gadījumā dzīve būtu pārāk skaista un vienkārša, bet to jau nevienam nevajag, nē, pēc tā jau neviens netiecas, pat es nē.

Man bija nepieciešami veseli pieci gadi, lai sadūšotos. Tie nebija pagājuši gluži veltīgi, es biju paspējis iemācīties lasīt, nojaucis papīra sienu sauktu par Jāni, saplēsis uzdāvināto polietilēna lelli un sadedzinājis kadiķu krūmu, kurš bija izaudzis no vectēva kājas protēzes. Pats vectēvs nebija cietis. Jo viņš bija miris vēl tad, kad mani vecāki nebija piedzimuši, no viņa par piemiņu bija palikusi tikai viena vienīga kājas protēze, kuru es sadedzināju kopā ar no tās izaugušo kadiķu krūmu. Vecākiem mana attieksme pret dzīvi nepatika, taču viņi nemeklēja vainu sevī, bet gan manī, tādēļ mani vēl bargāk kā iepriekš sodīja par jebkādu mēģinājumu uzrunāt kādu cilvēku, kas viņu skatījumā bija pārāk niecīgs, lai es ar tādu sarunāts. Bet tādi bija visi cilvēki. Un arī vecāki paši ar mani nesarunājās, laikam viņi jutās pārāk niecīgi.

Bet tad tā diena pienāca. Mana desmitā dzimšanas diena atkal bija iegadījusies ceturtdienā, lai cik neticami tas neskanētu. Vecāki atkal bija saaicinājuši visai daudzus paziņas, ar kuriem es nedrīkstēju sarunāties. Taču šoreiz es to pat nemēģināju, zinādams, ko var sagaidīt no mēģinājuma pārkāpt man kaklā uzkrautos dzīves likumus, kurus es nevienam nebiju lūdzis man dot. Jau iepriekš es biju rūpīgi sagatavojies – ievēris šņores zābakos, uzvilcis savas iecienītākās zaļās zeķes, kuras pat vēl nebija sevišķi cauras, salicis somā visu to, kas man likās pats svarīgākais un nepieciešamākais no tā, kas mūsu dzīvoklī bija atrodams. Mana soma bija pilnīgi tukša. Tad es sagaidīju brīdi, kad visi jau bija ieņēmuši pietiekami daudz tā caurspīdīgā šķidruma, kas bija atnests it kā dāvanas man veidā, taču man to neviens, protams, pat nepiedāvāja, jo to vajadzēja pieaugušajiem, es biju tikai tāds sīks traucēklis, kura viedokli varēja bez mazākajām problēmām ignorēt.

Es izlavījos ārā no vecāku dzīvokļa, durvis nebija aizslēgtas, maniem vecākiem nebija naudas, lai iegādātos jaunu atslēgu, bet iepriekšējo viņiem bija gadījies gluži nejauši nozaudēt. Man nebija konkrēta plāna, kurp doties. Man nebija arī aptuvena plāna. Es nekādā ziņā negribēju atgriezties, un man bija vienalga, kurp mani aiznesīs, vienalga, kurp, kad, kāpēc, kādā veidā un vai manas smadzenes neizšķaidīs kāds garāmgājējs. Es nebiju jautrs bērns, man nepatika smieties, un man tādas iespējas arī nebija. Es nekad nebiju uzņemts cilvēku sabiedrībā. Es tolaik nezināju, ka biju savādāks nekā viņi visi un ka tas arī bija par iemeslu dīvainajai attieksmei pret mani. Es tolaik daudz ko nezināju, par manu izglītību neviens nebija atcerējies parūpēties. Tas nebija draudzīgi no viņu puses, kaut gan es tāpat zināju, ka mani vecāki nebija mani labākie draugi, tādēļ jau es ar viņiem arī nejutos kopā labi. Šaubos, ka viņi kopā ar mani jutās labi.

Man nav zināms, kāda bija manu vecāku reakcija, kad viņi ievēroja manu prombūtni. Es viņus pēc tās dienas nekad vairs nesastapu. Varbūt viņi atjaunoja manis iznīcināto papīra sienu, kuru šoreiz jau viņi nosauca par Jāni. Varbūt viņi divas dienas no vietas vērās kā pasaule pārvērtās pelnos, kas ar pasauli patiešām arī notika. Es nebiju klāt un nevaru nekādi atbildēt uz šo jautājumu, pat nezinot, vai ir kāds cilvēks palicis dzīvs, lai varētu dzirdēt šo atbildi arī šobrīd.

Es pats jutos brīvs. Es varēju pieiet uz ielas klāt jebkuram cilvēkam un pateikt viņam vienalga ko, man nebija jāuztraucas, ka vecāki mani par šādu uzvedību varētu ielikt kaktā. Par vecāku rīcību es varēju vispār neuztraukties tāpat kā viņi visu savu dzīvi nebija uztraukušies par manējo, ja neskaita ielikšanu kaktā. Bet es nevienam cilvēkam klāt nepiegāju. Man nebija ko viņiem sacīt. Es nezināju, vai viņi sapratīs manus vārdus. Es nepavisam nebiju par sevi augstās domās. Un man bija tikai desmit gadi, kas nemaz nebija daudz, pasaulē bija tik daudz pieaugušo, bet es biju tikai desmit gadus vecs zēns, kam kājās bija zaļas zeķes un kas bija aizbēdzis no vecākiem.

Man kāds pienāca klāt. Tas bija kāds zēns, varētu būt, ka viņam bija par dažiem gadiem vairāk jau mūžā izdevies aizvadīt, iespējams arī, ka nebija vis. Viņš man pavaicāja, vai man neatradīšoties cigarete. Es biju samulsis, jo man nekad neviens nebija vaicājis, vai man neatradīsies cigaretes. Lai nerastos problēmas ar atbildi, es mēģināju no zēna aizbēgt. Taču viņš mani aizturēja un iesita man pa seju. Man pa degunu tecēja asinis, un es viņam raudošs skaidroju, ka es nesmēķēju, ka es esmu tikko aizbēdzis no mājas un ka vienīgā bagātība, kas man ir, ir zaļās zeķes, kas man ir kājās. Zēns izrādījās iejūtīgs, paskaidroja, ka viņam māju nemaz neesot, viņš jau kopš dzimšanas klaiņojot pa ielām, bet viņam arī esot zaļas zeķes, kuras viņam esot izdevies atņemt kādam bagātnieku bērnam. Viņš man pavaicāja, vai es neesot bagātnieku bērns. Es atbildēju, ka neesmu vis, ka es esmu gluži nabags, kura vienīgās rotaļlietas jebkad ir bijušas papīra siena saukta par Jāni, kadiķu krūms, kas izaudzis no vectēva kājas protēzes un polietilēna lelle. Zēns man pateica, ka viņam nekad neesot bijis citu rotaļlietu kā stikla lauskas. Nezinu, kuram no mums dzīvē bija mazāk veicies – viņam vai man.

Es pateicu, ka nu man ir jāiet. Patiesību sakot, nekur jau man iet nevajadzēja, man jau nemaz nebija, kurp iet, bet es negribēju palikt šī svešā zēna sabiedrībā, jo es zināju, ka tādā gadījumā man būs jāspēlējas ar stikla lauskām un jādiedelē cigaretes, bet man bija augsti sapņi un ideāli, kurus es negribēju uzreiz aprakt novītušo kapsētas puķu kaudzē. Zēns neko neiebilda, viņam pašam arī esot darīšanas. Bija jau droši vien arī.

Es aizgāju savu ceļu. Tas nebija viegls un nebija sevišķi gaišs. Tikai nedaudzas laternas to apgaismoja, veidojot nejaukas rotaļas ar gaismu, kas man nebūt pēc rotaļām neizskatījās. Nepagāja ilgs laiks, līdz es apmaldījos. Es klīdu pa svešām ielām un satiku svešus ļaudis, kurus es nekad tā arī īsti neiepazinu. Pagāja gadi. Nodila manas pelēkās zeķes, un es vairs nebiju desmitgadīgs zēns. Bet savu īsto ceļu es tā arī nekad neatradu, jo manas pēdas vairs neatstāja nospiedums. Droši vien, es esmu sapinies kādā tīklā, un manās rokās nav pietiekami daudz spēka, lai varētu to pārcirst ar pašu lielāko nazi, kuru jebkad ir radījis Dievs.