Rīta laiskums
Pa ielu soļoja kāds cilvēks. Viņš bija mazliet iedzēris, varbūt ne gluži pārdzēris jēgu, tomēr noiet taisni viņam bija grūti. Periodiski viņš atbalstījās pret kādu mājas sienu vai sētas dēli. Periodiski viņš nospļāvās uz asfalta un noburkšķēja pie sevis kaut ko parupju.
Šī cilvēka vārds bija Herberts Grīnbergs. Pase izsniegta Rīgā, 2. pasu daļā un derīga vēl vairāk kā septiņus gadus. Augums: metrs septiņdesmit trīs, svars – astoņdesmit viens kilograms. Vecums: nav svarīgs. Profesija: pastnieks. Sabiedriskais stāvoklis: nenoteikts.
Pareizs laiks Rīgā bija astoņi un divas minūtes, priekšpusdiena. Herberts Grīnbergs gāja mājās. Bija svētdiena un darbā viņam nebija jāiet. No kurienes viņš nāca, nav zināms. Skaidrs ir tas, ka tajā vietā varēja tikt pie alkohola.
Herberts Grīnbergs nebija nekad sēdējis cietumā un ne reizes nebija tiesāts. Reizēm viņš spēlēja azartspēles, reizēm viņš šķērsoja krustojumu pie sarkanās gaismas un gadījās, ka viņš kādam iesita pa degunu. Citādi likumus viņš ievēroja, cik nu tos vispār zināja.
Herberts Grīnbergs nebija visizglītotākais vai visgudrākais cilvēks Rīgā. Viņš nebija arī otrais gudrākais cilvēks pilsētā. Viņš nebija pat pirmajā gudro cilvēku desmitniekā piecstāvu mājā, kurā viņš mitinājās. Tāpat Herberts Grīnbergs nebija pasaulē labākais tuvo distanču skrējējs, profesionālākais karsto siermaižu pagatavotājs vai kaislīgākais savas ielas mīlnieks.
Visa šī informācija tiek sniegta tādēļ, ka tai vēlāk būs liela loma šajā stāstā. Vai tādēļ, lai novērstu lasītāja uzmanību.
Patlaban Herberts Grīnbergs ir apstājies ceļa malā, lai apbrīnotu divus baložus. Tie ir gluži parasti pelēki pilsētas baloži, tādi, kādus var redzēt vai uz katra stūra. “Baloži!” padomā Herberts Grīnbergs un iesmejas. Baložus izmantoja kādreiz vēstuļu nogādāšanai, tagad tam izmanto Herbertu Grīnbergu. “Baloži ir totāli stulbi,” domā Herberts Grīnbergs.
Herberts Grīnbergs nav vienīgais baložu novērotājs. Noslēpies aiz netīra krūmāja, tos no sava redzes loka neizlaiž arī kaķis, kam nav vārda. Kaķis, kam nav vārda, ir parastais strīpainais miskašu kaķis, tāds, kādu var redzēt vai uz katra stūra. Kaķa bez vārda uzturs pamatā veidojas no atkritumos atrodamiem labumiem un no baložiem. “Baloži!” savā ne īpaši attīstītajā apziņā domā kaķis, kam nav vārda, un pamazām tas gatavojas lēcienam.
Lēciens nenotiek, tā kā ar savu smiešanos par baložu stulbumu Herberts Grīnbergs tos aizbiedē projām. Kaķis, kam nav vārda, to Herbertam Grīnbergam vēl pieminēs.
“Nevajag man tavas mīlestības, tavu miesu vajag man” ir Herberta Grīnberga mīļākā šlāgera dziesma un tieši tā tagad atskan no kādas ceļmalas dzertuves. Šī dzertuve jau vairākus gadu desmitus pilda svēto Maskavas forštates iedzīvotāju nodzirdīšanas pienākumu un tās rezultāti no gada uz gadu kļūst arvien labāki. Šajā laikā te ir atgadījies diezgan daudz amizantu un ne pārāk notikumu. Tās sākotnējais vadītājs Fjodors Mihailovičs Siņicins kādā īpašā pirmdienas vakarā sajuka prātā un ar korķviļķi nogalināja kādu apmeklētāju. Fjodora Mihailoviča vietu pārņēma viņa brālēns no Ieriķiem, kura vārdu esmu aizmirsis, un šis bezvārda brālēns jau dažus mēnešus pēc sava darba sākuma bija tā nodzēries, ka iestādījums gandrīz bankrotēja. Kad pienāca neatkarības laiki dzertuve spēja atgūt savu kādreizējo slavu un tajā viena gada laikā tika izdarītas trīs pasūtījuma slepkavības un vēl vismaz tikpat nepasūtījuma slepkavības. Iespējams, šajos atgadījumos nav nekā amizanta un, iespējams, tie vispār nav atgadījumi, bet domāju, ka to pieminēt tāpat bija vērts – vismaz kārtības labad.
Ja mēs paskatītos pa kreisi, mēs ieraudzītu lielu zaļu miskastes konteineru, ar ietilpību ap 500 litriem. Konteiners ir pilns, tā malai pāri rēgojas salauzti bērnu ratiņi un vairāki maisi, kas pilni dažādiem pārtikas atkritumiem. Un konteinera trekniem burtiem rakstīts atkritumu izvedēja telefona numurs.
Ja mēs paskatītos pa labi, mēs ieraudzītu ielu, kas nav nedz īpaši tīra, nedz īpaši taisna. Dažviet mētajās konfekšu papīrīši, vēl kaut kur redzama izlietota šļirce. Suns pacēlis kāju pie elektrības staba. Sētnieks kliedz uz pārīti velosipēdistu. Tantiņa “avosjkā” nes burkānus. Vairākas mašīnas ceļa malā šķībi noparkotas.
Herberts Grīnbergs neko no tā neredz. Viņš joprojām domā par baložiem. “Baloži!” atceras Herberts Grīnbergs. Baloži gan ir prom, bet viņu tas neuztrauc. “Man šodien ir brīva diena un man nav ko darīt,” varētu domāt Herberts Grīnbergs, ja viņa ieradumos ietilptu tik komplicētas domas. Tik komplicētas domas viņu parasti nemāc. Vidēji statistiskajā Herberta Grīnberga teikumā ir ne vairāk par četriem vārdiem. Reizēm viņš pasaka kaut ko sarežģītāku, bet parasti kļūdaini.
Herberts Grīnbergs nav gājis augstās skolās. Uzaudzis kaut kur Preiļu pusē, pabeidzis septiņas klases, viņš kaut kādā veidā nokļuva Rīgā. Objektīvi raugoties, viņa kvalifikācija arī pasta iznēsāšanai ir par zemu. Toties viņam ir pieredze – jau divdesmit gadus ik dienas Herberta Grīnberga soma ir pilna ar vēstulēm no Aiviekstes, uzaicinājumiem ierasties pastā, dažādām avīzēm, laikrakstiem un pēdējos gados – arī reklāmas bukletiem. “Padomju jaunatne”, “Pravda”, “Privātā dzīve”, “Lauku avīze”, žurnāls “Princese” - visus šos izglītojošos materiālus Herberts Grīnbergs varētu lasīt vai katru dienu. Tomēr viņš nelasa. Herbertu Grīnbergu neinteresē Eiropas Savienība, Herbertu Grīnbergu neinteresē Padomju Savienība. Herberts Grīnbergs nekad nav aizdomājies par to, vai karš ir labs vai slikts. Padomju armijā viņš ir dienējis, tas tiesa. Kaut kur Urālos, ja nemaldos. Žurnālā “Princese” gan šad tad ir gadījies ieskatīties.
Otrā ielas pusē Herbertam Grīnbergam pretī stāv Stīvens Laiskums. Viņš šajā pilsētas daļā parādas reti, atšķirībā no Herberta Grīnberga viņš nedzīvo dažus kvartālus tālāk. Stīvenam Laiskumam jau pēc stundas vajadzētu būt Daugavpilī darīšanās, bet viņam ir saplīsusi mašīna. Šobrīd viņš gaida izsaukto meistaru, bet tas, būdams Herberta Grīnberga miesīgs brālis, ierasties ātri nav spējīgs. Stīvens Laiskums satraukti smēķē jau piekto cigareti pēc kārtas. Darīšanas paliek darīšanas un vēl noplīst šādā nejaukā rajonā – ko vairāk var vēlēties. No otras ielas puses uz viņu truli blenž kaut kāds aizdomīgs alkoholiķis, kas droši vien jau domā ielauzt Stīvena Laiskuma galvaskausu.
Stīvens Laiskums varbūt nav pats gudrākais cilvēks pilsētā, bet viņam ir ekonomikas doktora grāds un relatīvi veiksmīgs bizness. Stīvens Laiskums varbūt nav starpgalaktiku čempions karsto sviestmaižu pagatavošanā, toties viņam ir sieva, divas meitas un mīļākā vecākās meitas vecumā. Daugavpilī Stīvenu Laiskumu gaida vairāki Krievijas darījumu ļaudis, ar kuriem viņš plāno noslēgt darījumu par visai iespaidīgu summu. Rīgā viņam ir dzīvoklis, Jūrmalā – māja, pirms mēneša viņš ar sievu bija Kanāriju salās, pirms diviem ar mīļāko – Kiprā. Stīvena Laiskuma domas parasti ir sarežģītākas, nekā tās ir Herbertam Grīnbergam. Vajadzības gadījumā viņš var nocitēt Henriju Kisindžeru, bet šlāgeros viņš gan neorientējas – Stīvens Laiskums ciena tikai augstas mākslinieciskās kvalitātes mūziku un pēdējo gadu laikā viņš nav palaidis garām nevienu ievērības cienījama mūziķa uzstāšanos Latvijā.
Beidzot piebrauc servisa auto un no tā rupji sēkdams un lamādamies izzvempjas mehāniķis Ļoša Grīnbergs. Galvenais meistars ar savu telefona zvanu viņu bija iztraucējis pasākuma vislabākajā brīdī un tagad Ļošam Grīnbergam nāksies labot kaut kāda debīla pisanta mašīnu. Labi vēl, ka Ļoša Grīnbergs neatceras, kas īsti bija pasākuma labākais brīdis un kas tas vispār bija par pasākumu.
“Hei, Ļoša!” viņu piesauc no otras ielas puses Herberts Grīnbergs. “Hei, Herbert!” Ļoša atbild. “Čau!” - atkal Herberts. “Sāp galva!” - kliedz pretī Ļoša. “Tāpat!” - atbalsto Herberts. “Jāstrādā, bļaģ!” konstatē Herberts.
No malas raugoties, Stīvens Laiskums jau palicis nemierīgs.Aizdomīgajam alkoholiķim parādījies kaut kāds biedrs. “Divatā viņi noteikti man uzbruks,” mirklī secina Stīvens Laiskums.
Ļoša Grīnbergs iet skatīties, kas kaiš Stīvena Laiskuma mašīnai. “Atslēgas!” viņš bez liekas paskaidrošanas pasaka. Stīvens Laiskums dreb kā apšu lapa (“narkaša!” domā Ļoša Grīnbergs), bet pateikt neko nespēj. Tajā brīdī otrā ielas pusē Herbertam Grīnbergam no koka uzlec virsū atriebīgais miskašu kaķis un ieķeras ar nagiem galvā (asiņains skats, lūdzu bērnus aizgriezties). Herberts Grīnbergs sāk izmisīgi lēkāt un piesaukt Kuzjkas māti.
Pārbiedētais Stīvens Laiskums no žaketes kabatas izrauj revolveri un nošauj vispirms Ļošu Grīnbergu, bet pēc tam arī Herbertu Grīnbergu. Šāvējs viņš ir labs. Es taču neteicu, ka viņš nav iepriekš tiesāts.
Tālākās rīcības plāna Stīvenam Laiskumam nav.