Tik zibsnis vien

Zibsnis pirmais

“Kur atkal pazudušas visas manas zeķes?!” Jānis sašutumā iesaucās. Zeķu problēma viņu mocīja jau kopš bērna dienām. Māte reiz šo slimību bija nosaukusi par zakofilisu, taču tas nekādi nemainīja slimības izpausmes. Gandrīz vienmēr, pienākot jaunam rītam, Jānis gribēja uzvilkt kājās tīras un nepiesvīdušas zeķes, taču nevienu šādam kritērijam atbilstošu pāri atrast nebija iespējams. Ja zeķes bija nepiesvīdušas, tās tāpat bija netīras, patiesībā tīras tās nebija nekad. Izņēmuma gadījumā izdevās atrast vienu tīru un nepiesvīdušu, taču ļoti cauru zeķi, un tā katru dienu.
“Kur atkal pazudusi mana sieva?!” Jānis sašutumā iesaucās. Arī šāda problēma viņu nomāca jau ilgstoši, kopš pašas kāzu dienas, taču tās sakarā vismaz situācija bija daudz skaidrāka. Jāņa sieva Marga gandrīz vienmēr atradās kaimiņa Slavas dzīvoklī, izņēmuma gadījumā viņa bija devusies apciemot Koļu piektajā stāvā. Jānis vienmēr cēlās vēlu un gāja gulēt agri, tāpēc Margu viņš nesatika gandrīz nekad. Ja godīgi, tad pavisam nekad. Jānis pat īsti nezināja, kāpēc viņš uzskatīja, ka vismaz pa nakti Marga parasti bija mājās. Jānim pašam bija itin ciets miegs, un viņš nemēdza naktī pamosties. Iespējams, pastāvīgais sievas iztrūkums arī bija par iemeslu zeķu problēmas aktualitātei, taču nevar izslēgt arī variantu, ka Margas klātbūtne situāciju darītu tikai vēl sliktāku. “Kur atkal palikusi mana brīvība?!” Jau pavisam pārkaitināts iesaucās Jānis. Viņš īsti nezināja, kas tā tāda bija – viņa brīvība – taču tās viņam vienmēr pietrūka. No rīta viņam vajadzēja celties neticami agri un doties uz auto stāvvietu, kurā viņš strādāja par apsargu. Un tā vienmēr – dienu no dienas, mēnesi no mēneša, gadu no minūtes. Ja Jānim piedāvātu izvēlēties karjeru, viņš nezinātu, ko lai izvēlas. Nebija daudz lietu, par kurām Jānim bija raksturīga sevišķa interese. Nebija daudz lietu, kuras viņu satrauca, ja neskaita zeķes, sievu un brīvību. Ja viņam nebūtu uz krūtīm uztetovēts mazs Če Gevaras attēls ar parakstu “Smoke only hash”, Jānis par brīvību nemaz neiedomātos.
Dušā atkal nebija ūdens, tāpēc nācās mazgāties tāpat. Berzties ar smiltīm nav pats sliktākais risinājums, lai nodabūtu no sevis nost netīrumus. Prusaki gan šodien bija tādi kā pieklusuši, tikai dažus treknus eksemplārus Jānim gadījās nomīt ar basajām kājām, pirms viņš bija no tām nobirdinājis smilšu lielumu. Izpratne par personīgo higiēnu Jānim nebija sveša, tikai īpatnēja.
Brokastis, kā allaž, neviens pagatavojis nebija. Ledusskapis, kā allaž, bija tukšs. Jānis izlēma, ka šovakar gan vajadzētu kaut ko iegādāties un jau vakarā sagatavot rītam kaut ko ēdamu. Pagaidām nācās samierināties ar nelielu daudzumu nevārītu griķu, gluži tāpat, kā nācās samierināties dienu no dienas. Jāņa ēšanas gaume nebija sevišķi izsmalcināta, viņa kuņģis, iespējams, pat nespētu sagremot nekādu savādāku pārtiku. Taču vajadzība pārbaudīt jau arī neradās. Prusaki tāpat visu, izņemot griķus, būtu apēduši pirms Jānis paspētu atvērt muti. Griķus gan prusaki nezināmu iemeslu dēļ neēda. Jānis bija pavadījis lielu daļu sava mūža, pārbaudot prusaku toleranci pret dažādiem pārtikas produktiem un tikai sapelējuši mārrutki tiem bija patikuši mazāk par griķu graudiem.
Par laimi uz darbu viņam nebija jāiet tālu. Autostāvvieta atradās tās pašas piecstāvu mājas pagalmā, kurā mitinājās arī pats Jānis. Rīts bija pelēks, un Jānis pat nejutās tik slikti, ka viņam kājās atkal bija netīras un piesvīdinātas zeķes. Naktsargs Leonīds nodeva Jānim būdiņas atslēgas, iepriekš piecreiz nospļaujoties uz tās sienas, it kā vēloties atstāt kādu vēstījumu nākotnes paaudzēm. “Es te biju, Nīčem nebija taisnība – Kantam tomēr bija Edipa komplekss” – tā viņš rakstītu, ja būtu kādreiz dzirdējis par Nīči, Kantu un polipiem.

Zibsnis otrais

“Kur atkal palikušas būdiņas atslēgas?!” Jāni bija pārņēmusi sašutuma lēkme. Nekad viņam negadījās vakarā tikt normāli prom no darba, savlaicīgi nododot atslēgas atpakaļ Leonīdam. Allaž tās centās kaut kur nozust. Vai nu Jāņa nošļukošo bikšu kabatā bija atjaunojies vecais caurums, vai tās bija iekritušas Leonīda zaptes burkā, kuru Jānis sistemātiski tukšoja, tādējādi cenšoties kompensēt mājas pieticīgo uzturu, vai vēl kas cits traucēja atslēgai pietiekamā tempā tikt nogādātai naktssarga īpašumā.
Leonīds nervozi mīņājās pie būdiņas no vienas kājas uz otru, pārdomājot, ka Jānis noteikti atkal būs izēdis daudz viņa zaptes un ka Jānim atkal no rīta bija smilšaninas rokas. Leonīds Jāni sevišķi necienīja, uzskatot naktssarga darbu par daudz atbildīgāku kā dienas sarga pienākumus. Turklāt Leonīds bija filozofs, kamēr Jānis bija vienkāršs dzīves neveiksminieks. Kaut Nīče un Kants nebija Leonīda paziņu lokā, toties viņš lieliski apzinājās, ka alkohola radītais skurbulis ir tikai relatīvs lielums, pirmdienas rīta paģiru acīm raugoties, ka viens ir mazāk nekā divi un ka tenisistes nevalkā apakšveļu, jo tā traucē koncentrēties uz spēli.
Beidzot Jānim izdevās atrast atslēgas pelnu traukā, un viņš varēja ar mierīgu sirdi paspiest Leonīda roku, kas nezināmu iemeslu dēļ šķita visai lipīga, taču Jānis necentās aizdomāties par iemesliem. Jānis reti kad mēdza aizdomāties. Galvenokārt to provocēja viņa iebildumi pret alkohola lietošanu. Kāda jēga domāt, ja galva nav pietiekoši skaidra nopietnu plānu radīšanai? Bet radīt nopietnus plānus skaidrā prātā Jānis nebija spējīgs – nebija viņam prātiņš tik ļoti augstvērtīgs, lai kādu ambiciozu projektu aizsāktu. Viņš jau labprāt būtu kļuvis par kabarē dejotāju vai stikla pūtēju, taču nebija viņam dotumu ne vienam, ne otram. Krāvējs dzelzceļa stacijā – tā viņam gan būtu piemērota profesija, taču neko padarīt nevarēja – viņš bija apsargs autostāvvietā, jo Dievs bija to tā nolicis.
Ceļš uz dzīvokli nebija garāks par ceļu no dzīvokļa, un jau itin drīz Jānis bija noslēdzis aiz sevis durvis, kas viņu šķīra no apkārtējās pasaules, lai varētu ieiet sev vienam piederošajā pasaules daļā. Tiesa, Margai tā arī piederēja, taču to pat Jānis vairs sevišķi neizjuta. Sajutis pēkšņu miega lēkmi, Jānis steigā novilka dažus apģērba gabalus, nesekojot, kur tiem būs lemts nokrist, un nokrita pats uz gultas, momentā iegrimstot dziļā un vienmuļā miegā.

Zibsnis trešais

“Kur atkal pazudušas visas manas zeķes?!”