Kazhes pierakstu burtnīca

Rakstu, jo nevaru apstāties

Jūtas uz otrreizējās pārstrādes papīra

I daļa: Acis pavēršas uz iekšu

Viņa mani pasauca, un es atsaucos. Es biju izslāpis pēc viņas mīlestības, bet viņa to nevarēja zināt. Viņa bija tik ļoti naiva, ka es pats par to reizēm brīnījos. Viņai šķita, ka es zināju atbildes. Bet es pat nezināju jautājumus. Es biju aklāks par akmeni un kurlāks par... akmeni. Manas visas zināšanas varētu iepildīt mazā burciņā un to iesviest jūrā. Burciņa nenogrimtu, tās nebūtu tik smagas. Toties pēc vairākiem gadiem kāds atrastu šo burciņu un varētu tajā kaut ko ielikt, piemēram, medu. No otras puses, burciņa varētu tikt sašķaidīta pret stāvajiem krastiem. Katram savs ceļš, katram savs. Viņas īstais vārds bija Veronika, bet es viņu saucu par Lieni. Tā man labāk patika. Sevi pašu es saukšu par Raimondu, lai viss nostātos savās vietās. Liene bija par mani dažus gadus vecāka, bet es uz viņu par to neļaunojos. Kad viņa man meta virsū savu acu zibeņus, es brīžiem satrūkos un gribēju jau lekt malā, bet tad apjēdzu, ka tiem bija cita funkcija. Es nekad viņu līdz galam neizpratu. Viņa bieži runāja par lietām un vietām, kas man bija gluži svešas un kuru kontekstā es nekad nevarēju sajusties īsti savs. Vairumu no tām viņai bija izstāstījis viņas bijušais draugs. Es negribētu viņu šeit pieminēt, tomēr no tā izvairīties laikam nevarēšu. Nebija jau tā, ka man būtu ar viņu kāds personīgs konflikts, tomēr es labprātāk skatījos uz viņa gludi skūto pakausi nekā uz rugājiem klāto seju. Andrejs bija viņa vārds, bet es viņu nekad tā nesaucu. Es viņu nesaucu vispār. Viņa galva bija pārpildīta ar dažādu filosofu izteicieniem un bezjēdzīgiem domu graudiem, kurus viņš bieži citēja. Man nepatika, ka viņš tos citēja Lienei, bet es jau neko nevarēju padarīt. Andrejs viņai tolaik bija tikai draugs, vai arī tā man šķita. Pēdējā laikā es neko vairs droši nezinu, neesmu pat vairs pārliecināts, ka esmu patiesībā es. Mēs iepazināmies universitātē. Es tolaik mācījos pirmajā kursā un biju ļoti uztraucies, kad tuvojās mana pirmā sesija, bet viņa bija jau vairāk pieredzējusi. Tas gan viņai netraucēja kārtot parādus tajā priekšmetā, kur man bija gaidāms pirmais eksāmens. Tā nosaukums bija “Kritiskā doma”, ja nemaldos. Filosofijas fakultāte nebija man īstā vieta, un tomēr es tajā biju nokļuvis. Šajā ziņā mēs bijām līdzīgi. Viņa tur bija nokļuvusi Andreja dēļ. Neko vairāk es no viņas tā arī neuzzināju, Andrejs nebija bieža mūsu sarunu tēma.
Kad Uldis uzzināja, ka man ir par mani vecāka draudzene, viņš bija neizpratnē. Uldis bija viens no tiem cilvēkiem, kuri ar savu attieksmi pret sievietēm būtu pelnījuši pilnīgu viņu nicināšanu, bet neizprotamu iemeslu dēļ nekad nav vieni un sievietes, viņus nīzdamas, nevar viņus vienlaikus arī nemīlēt. Tāpēc es viņu saucu par Bū. Tas laikam bija kāds saīsinājums, taču šī vārda patiesā nozīme kādā mirklī tika nozaudēta un kopš tā brīža Uldis bija vienkārši Bū. Viņam šķita, ka sievietei ir jābūt garām kājām, stingrām krūtīm un tukšai galvai. Viņām patika paust sašutumu par Bū izteicieniem un pēc tam iet pie viņa mājās. Bū viedoklis man bija pietiekoši svarīgs. No vienas puses es sapratu, ka viņš nebija tas cilvēks, kuram varētu uzticēt savas dzīves personiskākos mirkļus, taču arī mani viņš zināmā mērā valdzināja. Fizisku tuvību ar viņu es nevēlējos, bet citādi viņa klātbūtnē es nedaudz atplauku, cik dīvaini tas lai arī neizklausītos. Bū to droši vien zināja, bet viņš pie manām dīvainībām bija pieradis. Es viņam biju vajadzīgs, lai saskatītu dzeltenos ķieģeļus zem kājām, mērojot taciņu no vienas guļamistabas uz otru.
Viņa vārdiem noticēt es uzreiz nevarēju, ka vecākas sievietes viņam nepatiktu. Kaut vai tāpēc vien, ka mana un Lienes vecuma starpība bija nieka trīs gadi. Brīžiem es gan jutos kā viņas auklēts bērns, bet tā bija arī tolaik, kad es satikos ar to otru, par kuru es jau esmu gandrīz aizmirsis un par kuru pēdējā laikā es cenšos vairs nedomāt. Taču Bū bija labs draugs. Viņš nevarētu tā rīkoties, noteikti nevarētu. Kur tad paliktu ķieģeļi zem viņa dubļainajiem zābakiem? Kā viņš tad atrastu ceļu?
Viņa mani ieveda pilnīgi citā pasaulē. Pūķi eksistēja un zem varavīksnes mīlestības krāsa bija violeta. Viņa bieži tērpās uzkrītoši un izlecoši, bet es biju greizsirdīgs, kad Bū viņai atstāstīja kādu no saviem naksnīgajiem piedzīvojumiem vai arī viņa pati pieminēja kaut ko Andreja sakarā. Bet es biju bezspēcīgs. Bū bija mans labākais draugs, un viņa bija mans viss. Un tomēr viņa domāja, ka es biju gudrs. Tas šķita paradoksāli. Viņa bija vecāka, vairāk pieredzējusi un tomēr paļāvās uz manu viedokli. Un kas tad es biju? Nožēlojams pirmkursnieks, kuram vienīgais ienākumu avots, izņemot vecāku atbalstu, bija nožēlojamā sešu latu stipendija. Es nevarēju viņai pat izmaksāt autobusa biļeti, taču viņa man ticēja. Naudas viņai nevajadzēja, citādi viņa nebūtu mainījusi Andreju pret mani. Ko viņai vajadzēja, es nezināju.
Vienreiz es atnācu mājās no lekcijām, un viņas tur nebija. Viņa vienmēr tur bija, jo gaidīja no manis atbildes. Reizēm man galva kūpēja no viņas jautājumiem, uz kuriem es nekad nevarēju atbildēt. “Tīrā prāta kritika” nepadara cilvēku par ģēniju, taču viņa nebija gatava tam noticēt. Bet toreiz viņas nebija. Es nervozi uzsitu uz pannas trīs olas un applaucēju roku. Kumosi strēga rīklē, bet es nevarēju atrast neko uzdzeršanai piemērotu. Trīcošām rokām uzgriezu Bū numuru. Bū nezināja, kur viņa varētu būt. Lienei nebija raksturīgs pazust. Viņai pašai mobilā telefona nebija, viņa bija puķu meitene un viņai vajadzēja mīlestību, nevis telekomunikācijas. Andrejam zvanīt negribējās. Viņš atkal par mani vīpsnātu, kā viņš to darīja vienmēr. Viņš mani uzskatīja par neveiksminieku, un es to zināju. Viņš man to bija vairākas reizes teicis. Arī viņa man bija to pieminējusi. To stāstot, viņa tik jautri smējās, it kā tas būtu pasaulē smieklīgākais joks, bet man domas uz smiekliem nevedās. Nē, zvanīt Andrejam es nevarēju. Tāpēc mēģināju meklēt palīdzību pie Normunda. Normunds. Viņš nekad man nebija bijis tuvs draugs, drīzāk paziņa. Skolā es ar viņu biju drīzāk naidīgās nekā draudzīgās attiecībās. Viņam patika muļķīgi joki, un vienreiz viņš pielēja manu mugursomu pilnu ar ūdeni. Mācījās viņš viduvēji un par meitenēm arī nelikās ne zinis. Patiesībā viņš bija pilnīgi nekāds. Viņu neinteresēja mūzika, viņš nemācētu atšķirt futbolu no tenisa, ka viņš lasītu es arī nebiju dzirdējis. Tie, kas viņu pazina tuvāk, apgalvoja, ka Normunds nebija īsti normāls, bet manuprāt viņu mocīja kāda bērnības trauma, kuru viņš nekad nebija gatavs atklāt. Tāpēc viņš arī reizēm kļuva negaidīti agresīvs un pat biedējošs. Vienā no dusmu lēkmēm viņš pārsita Fiļam vaigu. Tāpēc viņa jociņus nācās pieciest. Vēlāk mūsu attiecības uzlabojās. Es necentos iedziļināties Normunda dzīves tumšākajos nostūros, viņš par mani arī neinteresējās, bet bija situācijas, kad man gribējās ar viņu aprunāties. Normunds bija daudz labāks klausītājs nekā stāstnieks. Nezinu, vai arī viņam no šīs mūsu nosacītās draudzības bija kāds labums, taču viņš mani nekad neatgrūda.
Kad es viņam piezvanīju, lai pavēstītu, ka Liene ir pazudusi, Normunds sāka skaļi smieties. Es no viņa neko tādu nebiju gaidījis, Normundam vispār nepatika smieties. Tiesa viņam nekas nepatika, bet tas bija cits jautājums. Un tagad pēkšņi tādi smiekli. Pirmajā mirklī es iedomājos, ka Liene varētu būt pie viņa un ka Normunds smējās par manu zaudējumu un nožēlojamo stāvokli, kurā es biju nokļuvis, bet tas nebija ticami. Normundam pretējais dzimums bija vienaldzīgs, viņš stāvēja tam pāri, vai arī zem tā, nekad nebiju īsti drošs šajā jautājuma. Un tomēr – kāpēc viņš smējās? Tad viņš nometa klausuli, un es tā arī nekad neuzzināju, ko viņš man šajā situācijā nepateica. Pēc divām nedēļām viņš aizbrauca studēt uz Franciju un nekad neatgriezās. Pēdējais, ko es par viņu dzirdēju, bija kāda cita klasesbiedra stāsts, ka Normunds esot kļuvis par sociālistu un pēc trakulīgas studentu demonstrācijas ticis arestēts. Cik daudz šajos vārdos bija patiesības mani neuztrauc, es uztraucos tikai par viņa smiekliem un to neizprotamo nozīmi.
Neatradis palīdzību Normunda personā, sāku drudžaini pētīt savu telefona grāmatiņu. Kurš varētu man dot padomu, kā rīkoties? Fiļa man neuzticējās, jo es biju draugos ar Normundu. Gačais mani uzskatīja par neveiksminieku, turklāt viņš bija Andreja labākais draugs. Tad es atcerējos par Ziņģi. Nez, kā es būtu varējis par viņu aizmirst? Ziņģis nebija mans labākais draugs, toties viņš vienmēr varēja dot kādu padomu. Viņš bija trešā kursa psiholoģijas students, un nekad neatteica padoma. Tiesa, kopš viņš bija kopā ar Loti, bija grūtāk viņu satikt, taču citādi Ziņģis bija īstais cilvēks, pie kura griezties ar savām problēmām. Bet viņš nenāca pie klausules. Ak, šī Lote! Viņa bija Ziņģi bez maz vai paverdzinājusi, cik labs psihologs viņš lai arī nebūtu. Kad es viņu pēdējo reizi biju redzējis, zem acīm viņam bija milzīgi maisi un rokas ļenganas nokarājās gar sāniem. Lote bija sabiedrības cilvēks, un Ziņģis uzņēmās visus mājas darbus. Tā jau nebūtu problēma, ja viņš paralēli studijām nestrādātu divos darbos. Savas mīlestības rezultātā Ziņģis jau bija paspējis tikt pie pirmajiem sirmajiem matiem, kaut viņam bija tikai divdesmit, bet viņš no pozīcijām neatkāpās. Lote gan arī ne.
Nezinātājs nevarētu pateikt, ka Lote varētu būt tāda, kāda viņa patiesībā bija. Blondi, gari mati, lielas, zilas acis – vai tad tāda varētu kādam nodarīt pāri? Taču viņa Ziņģi bija pamatīgi aptinusi ap pirkstu, tā, ka viņam nespīdēja attīties atpakaļ. Tas viss nebūtu nekas traks, ja Lotei nebūtu to briesmīgo problēmu ar alkoholu. Vismaz trīs reizes nedēļā Ziņgim nācās izsaukt taksometru un braukt viņai pretī uz kādu lokālu, kur Lote bija atkal jau apķērusi kādu bārmeni aiz kājas. Ziņģis pats ar alkoholu bija drīzāk uz Jūs, tāpēc viņš jutās visai neērti, turklāt skatieni, kādus viņam veltīja, kad viņš Loti uz rokām nesa ārā no kārtējās iestādes, viņa pašapziņai par labu nenāca. Tā viņš cīnījās ar savu psihologa karjeru un psiholoģiskajiem triecieniem, kurus viņam ik dienas sagādāja dzīve.
Uz to brīdi bija pārradusies Liene. Viņas sejā bija samanāms kas līdzīgs vainīgam smaidam, taču varbūt tas bija tikai mēnessgaismas atspulgs. Kāpēc es biju no universitātes pārnācis mēnessgaismā? Pēc pirmā semestra es biju pārgājis uz vakara maiņu, tāpēc man mācības beidzās visai vēlu, un mēness bieži bija mans ceļabiedrs mājup no lekcijām. Nebija jau jāiet sevišķi tālu – kilometri trīs, ne vairāk, jo mēnešbiļetei naudu tērēt negribējās. Pa ceļam es reizēm domāju par Lieni, citreiz par savu ne pārāk veiksmīgo dzīvi, par draugiem, par patiesības un melu nozīmi saskarsmē, kādas nu domas var nākt cilvēkam, kad viņš mēnesgaismā iet mājup. Visbiežāk domas tomēr mani aizveda pie Lienes, kurai vajadzēja būt man jau priekšā ar sagatavotām vakariņām. Kad es pārnācu, viņa mani vienmēr noskūpstīja uz pieres. Tas bija sevišķs rituāls, kas man lika justies kā mazam bērnam. Iespējams, arī viņai bija tādas pašas izjūtas. Man nepatika ar Lieni runāt par jūtam, jo man ļoti bieži aptrūkās vārdu, lai tās veiksmīgi izpaustu. Tad viņa uz mani skatījās un klusi smaidīja. Ko nozīmēja katrs viņas smaids, es varēju tikai nojaust.
Es Lienei pavaicāju, kur viņa bija palikusi, bet viņa tikai vēlreiz pasmaidīja. Šoreiz smaidā bija nedaudz erotiskas pieskaņas, un es tomēr nevarēju saprast. Manām smadzenēm zibenīgā ātrumā izskrēja visi man zināmie potenciālie konkurenti, bet mieru rast es nevarēju. Bū? Viņš man to nenodarītu. Normunds? Viņa sev to nenodarītu. Ziņģis? Viņš bija Lotes pakļauts, kāda vēl viņam Liene... Andrejs? Jā, par Andreju es gan nevarētu neko drošs būt. Viņš būtu uz to spējīgs. Bet kāpēc tad viņi bija pašķīrušies, ja kaisle vēl virmoja gaisā? Tas viss šķistu tik absurdi, ja viņi atkal būtu mani izslēguši no burvju loka. Nevar tā vienkārši cilvēkam pateikt: “Paldies par uzmanību, tagad tu esi brīvs.” Es to nevarētu saprast.
Taču viņa man visu paskaidroja. Un es viņai biju gatavs ticēt. Viņa nevarētu man melot, tas nebija viņas dabā. Viņa patiesību teica acīs. Liene varēja itin labi paciest svešas asaras, tāpēc viņai nevajadzēja melu. Un es viņai ticēju.
Tad atskanēja telefona zvans, kāds zvanīja man uz mājām, nevis uz mobilo. Zvanītājs izrādījās mans kursa biedrs Ģirts, kurš piedāvāja aizbraukt uz kino. Tur izrādīja “Gredzenu pavēlnieka” trešo daļu, kuru es jau divas reizes biju redzējis, taču atteikt likās nepieklājīgi. Mēs vēl varējām paspēt uz pēdējo seansu. Liene gan nedaudz pakritizēja Ģirtu par visa atlikšanu uz pēdējo mirkli, tomēr patiesībā viņai arī gribējās braukt. Bieži jau mēs sabiedrībā iziet nevarējām, ne jau tāpēc, ka man nebija naudas – viņai bija, bet gan manu mācību dēļ.
Uz centru aizbraucām ar Lienes pelēko VW pasātu, tad ilgi meklējām vietu, kur atstāt mašīnu, bet beigu beigās to kaut kā novietojām. Pie kinoteātra ieejas jau stāvēja Ģirts, tērpies uzkrītošā sarkanā jakā un saulesbrillēs. Viņš bija visai ekstravagants, taču tas viņu padarīja tikai pievilcīgāku. Pie sāniem viņam bija Agnese – Ģirta meitene jau kopš piektās klases. Viņa bija Normunda dvīņu māsa, taču to neviens nevarētu bez iepriekšējas informācijas pateikt. Viņa reti iekarsa, taču mēdza puspajokam rupji lamāties. Arī ārēji viņai ar Normundu bija ļoti maz kopīga, taču viņa ar brāli satika itin labi. Filmas skatīšanās beidzās visai neveiksmīgi. Ģirts bija sajaucis Lienes un Agneses ceļus, Liene viņam to pateica acīs, jo Ģirts nebija viņas gaumē. Tā visa rezultātā es Ģirtam iesitu pa kuņģi un, Lieni aiz rokas turēdams, no zāles izgāju ārā. Liene savus nervus savaldīt arī īsti nevarēja un, aizķerot kādu piedzērušos velobraucēju, nolauza pasātam spoguli. Mājās miera rast arī neizdevās, vecāki man par visu piekasījās, nosauca Lieni par padauzu, vispār vakars bija briesmīgs.
Labi, ka tā nebija šodiena. Man gan patika atmiņās pārtīt sava mūža nepatīkamākās dienas, tomēr atgriezties realitātē vienmēr bija patīkami, jo īpaši, ja tā neko ļaunu nesolīja. Un šī bija viena no tām situācijām – Liene mani bija pasaukusi, un es sēdos uz saliekamā velosipēda, kuru nesen biju nopircis, lai atvieglotu savu pārvietošanos, un traucos viņai pretī. Ja dzeltenie ķieģeļi ir rūpīgi izklāti, pa tiem ar velosipēdu var pārvietoties daudz ātrāk nekā ar kājām, tāpēc arī es biju savai kustībai izvēlējies tieši šādu līdzekli.
Liene bija bijusi iepirkties kopā ar savu draudzeni Agnesi, un izdomājusi, ka viņai pietrūkst manis. Šādu mirkļu dēļ es arī dzīvoju, mirkļu, kad es pēkšņi kļuvu vajadzīgs. Laime visspēcīgākā ir tad, ja tā nav vienmērīga, spožs uzsplaiksnījums allaž ir izteiktāks, ja tas nācis no nulles punkta. Tāpat Gaiziņš ir kalns, ja tam apkārt ir Latvijas līdzenumi, tad ar to var pat lepoties. Taču kaut vai Karpatos izvietots Gaiziņš kļūtu par apsmieklu un visu savu skaistumu zaudētu. Tā bija arī ar manu mīlestību. Es nebiju Lienei vajadzīgs vienmēr, taču tad, kad biju vajadzīgs, es viņai biju patiešām vajadzīgs, un tas arī bija tas skaistākais. Reizēm mēs varējām vairākas stundas no vietas skūpsīties pilsētas centrā, kamēr cilvēku pūlis pīķa stundā mums plūda garām, aizmirstot par visu ārpasauli, kamēr citreiz mūsu satikšanās sākās un beidzās ar rokasspiedienu.
Lienes draudzene Agnese nebija Ģirta meitene, tā bija tikai vienkārša vārdu sakritība, taču es nemēģināšu to nekādi apkarot. Patiesību sakot, viņa bija kādreiz bijusi Ģirta meitene, taču kopš tā laika daudz kas bija paspējis izmainīties. Agnese gan vēl joprojām par Ģirtu bieži domāja un juta ko līdzīgu naidam pret otru Agnesi, taču Ģirts pret viņu bija kļuvis pilnīgi nejūtīgs. Viņš nebija no dabas ļauns, bet viņš nevarēja iztēloties, ka kāds varētu justies savādāk nekā viņš pats. Ja jau viņš Agnesi vairs nemīlēja, un bija sācis mīlēt Agnesi, tad arī Agnesei viņu vairs nevajadzēja mīlet. Iespējams, viņš domās, Agneses vārdu ziņā mēdza kaut kā nodalīt, bet varbūt arī ne. Ģirts bija mūsu dzejnieks, un viņa domas lidojumam izsekot bija ļoti grūti. Liene negaidīja, ka es viņu uz sava saliekamā velosipēda rāmja vedīšu mājās. Es jau būtu gatavs to darīt, taču viņa bija ar mašīnu, tāpēc man nācās izmatot velosipēda izjaukšanas iespēju un ielikt to bagāžniekā. Kad Liene nenogriezās vis uz Vanšu tilta, bet gan zem tā, es nojautu, ka sekos kaut kas negaidīts. Ar Lieni nekad nevarēja neko zināt uz priekšu. Tā arī šoreiz viņa nolika mašīnu zem tilta un lika man pārvietoties uz aizmugurējo sēdekli. Tad viņa man pavēstīja, ka viņai esot daudz kā tāda, ko man pastāstīt, bet viņa negribot, lai citi mums traucētu, tāpēc arī mums būs jāsēž mašīnā zem tilta. Izrādījās, ka Agnese bija iemīlējusies Bū, un no tā ļoti cieta. Ieprikšanās procesa laikā viņa esot trīs reizes apraudājusies, bet Lienes apgalvojums, ka Bū var iegūt, bet nevar iekarot, viņu neesot pārliecinājis. Liene nezināja, kādu atrisinājumu visai šai situācijai varētu gaidīt.
Man šajā jautājumā viedokļa nebija. Bū bija mans labākais draugs, un viņš man likās svarīgāks par kuru katru Agnesi. Nebija jau tā, ka Agnese būtu slikts cilvēks, taču es viņu pilnīgi nepazinu, tāpēc neko daudz spriest par viņas labajām īpašībām arī nevarēju. Viņa ar Lieni bija pazīstama vēl no tiem laikiem, kad es nebiju iestājies filosofos un deldēju skolas krēslus ar savu konstanto dīdīšanos. Liene par Agnesi neko daudz nemēdza stāstīt, izņemot to, ka reizēm pieminēja, ka Agnesei esot nelaimīga mīlestība. Agrāk viņai ļoti bija paticis Ziņģis, taču tur kaut kas visu pasākumu izjauca. Varbūt pie vainas bija Ziņģa nesteidzīgums. Varētu pat teikt, ka viņš bija flegmatisks, tiesa nedomājot to negatīvi.
Tajā mirklī, kad es jau grasījos Lienei ieteikt neuztraukties par to un ļaut vaļu jūtām, pie pasāta loga pieklauvēja Nora. Kā es neieredzēju šādus mirkļus! Man nebija nekādu iebildumu pret Noru, bet viņai acīmredzami pietrūka takta sajūtas. Varētu padomāt, ka viņa būtu man kāda tuvākā draudzene, kura vienmēr būtu gaidīta. Taču viņa tāda vis nebija. Tas, ko viņa man bija toreiz nodarījusi, man joprojām bija palicis labā atmiņā. Es nevarēju uz šo situāciju raudzīt filosofiski, teikt: “Es domāju, tātad esmu.” Manās plaušās bija iesūtīta inde, un tai tur bija lemts palikt uz mūžīgiem laikiem. Kaut ko tādu es varētu piedot tikai cilvēkam, kuru es ļoti mīlu, bet Nora tāda nebija. Viņa bija visai vieglas uzvedības meitene, un viņas attieksme pret Gintu arī neliecināja neko labu. Gints, protams, arī nebija nekāds enģelis, bet Nora bija īstākā vilku mātīte. Sākusi savu pazīšanos ar Gintu kā kalpone Ginta vecāku namā, viņa visai ātri bija pakļāvusi jaunā saimnieka sirdi un darījusi viņu traku. Nora par Ginta jūtām vienkārši smējās, bet Gints darīja visu, lai tikai viņu pielabinātu. Viņš viņai lūdzās, draudēja, žēlojās, pasniedza dārgas dāvanas, bet viss nedeva nekādus rezultātus. Nora bija nepieejama kā kalns. Beidzās viss pietiekoši traģiski. Gints tikai tādēļ, lai iespītētu Norai, apprecēja viņas labāko draudzeni Taņu un aizbrauca dzīvot uz laukiem. Taču laimi viņš tā arī neatrada. Un šī pati liktenīgā Nora tagad klauvēja pie Lienes pasāta loga. Izrādījās, ka Norai sāpēja kājas un viņa nevarēja aiziet uz veikalu. Tā kā es nejutu sevišķu vēlmi ar viņu kopā braukt pat uz pasaules malu, kur nu vēl uz veikalu, nācās man ņemt no bagāžnieka savu nožēlojamo saliekamo divriteni un ripināties mājup, tā arī nevarējušam pabūt ar Lieni patiesi divatā.
Mana Maskavas ielas mitekļa pagalmā jau atradās Bū. Viņam bija raksturīgs ieradums nākt neaicinātam un aiziet neatvadoties. Ja viņš nebūtu mans labākais draugs, es nevarētu ar šādu attieksmi samierināties, bet Bū es varēju piedot visu. Iegājām iekšā, un Bū nekavējoties ieslēdza manu noputējušo televizoru. Rādīja lielo spēli hokejā, taču attēla kvalitāte bija vienkārši briesmīga. Man uz jumta bija aizlūzusi antena, tāpēc skatīties hokeju bija praktiski neiespējami. Vienīgais, ko varēja redzēt puslīdz normāli, bija Latvijas pirmā programma, bet tur atkal jau rādīja kārtējo meksikāņu seriālu. Es tādus skatīties nemēdzu, es vienā no tiem dzīvoju. Protams, kaislības bija nedaudz piezemētākas, naži tika izmantoti tikai ēdiena sagriešanai, bet citādi tas pats vien bija.
Bū arī nebija seriālu cienītājs, viņam labāk patika izmeklētākas mākslas. To jau arī varēja gaidīt no Kultūras akadēmijas studenta – teicamnieka. Viņš skatījās kaut kādas alternatīvās filmas, kuras nerādīja pat festivālos, bet varēja dabūt tikai, pasūtot tās internetā. Un mūzika, kuru viņš klausījās, arī man šķita pilnīgi nepieņemama. Tajā visā indie pasaulē es jutos gluži svešs, bet Bū varēja vienā mierā paralēli ēšanai apcerēt jaunāko “Sigur Ros” skaņdarbu un novērtēt tā atšķirību no vēl kaut kā cita. Mana mūzikas gaume bija nedaudz tradicionālāka. Būt neminēja nekādus iemeslus savai atnākšanai. Viņš vienkārši tur bija, un man tas likās pietiekams iemesls. Noteikti nevarēja būt, ka viņš būtu pie manis atnācis pastāstīt par savām mīlas dēkām. Šajā ziņā Bū bija tipisks klusētājs. Par viņa dzīvi vairāk varēja uzzināt no citiem nekā no viņa paša. Un tomēr viņš nebija atnācis aiz gara laika. Viņam pat nebija vajadzīga mana klātbūtne, lai varētu atkal iemācīties saskatīt līnijas plaukstas iekšpusē, kuras citādi viņam bieži izplūda, paceļoties pāri ikdienas pelēcībai. Visai negaidīti Bū mani satvēra aiz kreisās auss un paraustīja tajā iekarināto auskaru. “Šis auskars ir vērtīgāks nekā tu spēj iedomāties”, viņš man pateica, un es Bū acīs varēju saskatīt daudz vairāk nekā jebkad iepriekš. “Viņš ir par mani daudz vecāks,” man ienāca prātā, jo Bū patiesi bija par diviem gadiem vecāks nekā es un par divdesmit gadiem gudrāks. “Tu vēl nezini, kas tevi gaida, bet drīz uzzināsi,” pateica Bū un pārslēdza televizoru uz briesmīgajā kvalitātē redzamo hokeju. Savukārt es tikmēr sajutu aukstas tirpas skrienam pār maniem kauliem.

Pirmās daļas beigas.