Vilciens uz Zilupi

Nupat bija pienācis vakars. Saule vēl nebija paspējusi norietēt līdz savai kulminācijai, kad vakars jau bija droši klāt. Tas bija pielavījies man no muguras gluži nemanīti, tad saķēris aiz čupra un iesviedis vilcienā uz Zilupi. Vakaru nemaz tik ļoti neuztrauca, kādā vilcienā viņš bija mani iesviedis. Vakars tik pat labi būtu varējis mani atstāt trolejbusā uz Čiekurkalnu vai kanalizācijas lūkā. Nejaušību var mēģināt izskaidrot ar kādiem vispārīgiem dabas likumiem, kas saistīti ar planētu kustību un Dieva noskaņojuma maiņu, taču var arī pieņemt to par gluži neplānoti izveidojušos. Nav jau arī svarīgi, kā lai izprot nejaušības raksturu, ja fakts tāpat ir noticis un tā publicitātes nav iespējams to novērst vai vismaz noliegt. Ietiepība ir derīga rakstura iezīme, taču daudzos gadījumos tā mēdz pārvērsties ikdienišķā muļķībā, no kuras labuma ir visai nedaudz.
Es varēju uzskatīt par savu veiksmi avīzes atrašanu uz soliņa. Ceļš no Rīgas līdz Zilupei var izvērsties par pietiekoši garlaicīgu procesu, ja nav jauku sarunas biedru. Man nebija jauku sarunas biedru, vienīgais cilvēks vagonā, izņemot mani, bija kāda lauku tantiņa, kura bija aizmigusi un kuru modināt man sevišķi negribējās. Avīze nebija gluži svaiga, tā bija arī mazliet noķepusi, kā varēju noprast, kāds bija tajā ietinis zivi, taču es zināju, ka tikai galīgi izlepuši un nekaunīgi cilvēki uztraucas par šādiem sīkumiem. Tā kā man nebija nekādu sevišķu interešu, sāku lasīt avīzi no pirmās lappuses. Tajā ieraudzīju milzīgu uzrakstu “Politiķi ir korumpēti.” Ārprāts, kas to būtu domājis. Izrādās, politiķi esot korumpēti un viņus varot uzpirkt. Ja labi samaksā, varot arī nopirkt. Bet es biju allaž domājis, ka vergu tirdzniecība mūsdienās notiek tikai pagrīdē. Taču te bija skaidri un gaiši rakstīts, ka ar naudas pārskaitījumu var nopirkt politiķus. Bija viens tāds, kas man ļoti patika, viņš tik komiski runāja, ka man vienmēr uznāca smiekli, kad redzēju viņa televizora ekrānā. Bet tāds noteikti bija ļoti dārgs, ja jau tik kvalitatīvs. Avīzē bija minēti arī atsevišķi skaitļi. Tas viens tur bija, par kuru es nemaksātu ne latu, galīgs dīkdienis, bet par viņu tāda summa tika prasīta, ka es sapratu, ka deputāti man nav pa kabatai.
Noliku avīzi malā, visu laiku jau nevarēju lasīt, citādi no kratīšanās varētu vēl tā sanākt, ka man kuņģi parautu uz augšu. Parādījās biļešu konduktore, kas lūdza mani uzrādīt savu braukšanas papīru. Par laimi man tāds bija, vakars bija to ielicis manā žaketes kabatā. Ja, protams, to apģērba gabalu, kas bija man mugurā, varēja saukt par žaketi. Tāda pelēcīgi brūna rūtaina grīdas lupata, kuru biju atradis noliktu kājslauķa vietā. Konduktore nebija sevišķi skaista, tāpēc es neuztraucos, ka mana žakete uz viņu būtu atstājusi sliktu iespaidu. Zobi tādi izspiedušies, ka gribējās uzreiz domāt par hipodromu. Viņa kaut ko ieminējās par tālo ceļu, es nekādi nereaģēju, tikai pakasīju sev kāju nedaudz zem ceļa, kreiso kāju, ja izteikties pavisam precīzi. Konduktore aizgāja prom, un es pat nemēģināju viņu aizturēt. Es vispār nebiju tik ļoti runīgas dabas cilvēks, lai tā ņemtu un sāktu kavēt ar savu pļāpāšanu katru nejauši sastaptu cilvēku, kas mani turklāt nebija ar savu personu ieinteresējis. Tad jau labāk paskatīties ārā pa logu. Taču nekā redzēšanas cienīga tur nebija, kaut kur tālumā varēju saskatīt elektrības stabus, diezgan daudz koku, pelēcīgas debesis, bezkrāsaina zeme, tas arī viss. Reizēm arī kāda māja, parasti gan ne pārāk spoža un visai drūma.
Paņēmu atkal avīzi. Finansu ziņas. Nobankrotējusi nozīmīga kompānija, daudzi darbinieki mainījuši statusu uz bez. Akcijas pakāpušās, bet citas nokritušas. Kaut kādi skaitļi, citi lieli, bet citi visai mazi. Eksperta viedoklis par nākotnes perspektīvām. Manuprāt, šovakar būs lietus. No šādiem mākoņiem parasti tāds nāk. Pāršķīru lappusi, nevarēju taču es lasīt tikai par naudu. Pasaulē bija jau arī citas lietas. Tajā pusē atkal sācies karš, bet otrā galā tas jau beidzies, jo nebija palicis neviens, kas varētu karot. Es vienmēr biju pieturējies ar abām rokām pie pozīcijas, ka pilsoņu karā vajadzēja uzvarēt dienvidiem, tad pasaulei būtu radies gluži cits ritums. Ja tikai Napoleons nebūtu zaudējis pie Vaterlo, bet Holande futbola čempionātā. Es labprāt būtu apskatījies uz pasauli, kurā būtu izmainīts tikai viens no pamata akmeņiem. Piemēram, kā būtu, ja Dievs radītu Ādamu no Ievas ribas? Vai tad es nodarbotos ar mājas uzkopšanu? Vai vispār ir svarīgi, kuru bluķi piramīdā novieto apakšā, bet kuru – augšā? Izmērs tiem visiem taču ir vienāds. Man nebūtu bijuši ne mazākie iebildumi pret mājās sēdēšanu. Es varētu nēsāt priekšautu un cept pankūkas. Taču tās ribas dēļ viss bija sanācis gluži nepareizi. Ja es pagājušajā nedēļā būtu vinnējis kāršu spēlē, tad man nebūtu sevi jāuzskata par zaudētāju un par mani nebūtu visi smējušies, kad es no bēdām paņēmu un sadauzīju savu laimīgo pelnu trauku.
Sports. Prāgas komanda nospēlējusi neizšķirti ar Milānas Inter. Pirmajā puslaikā Spartai bijis liels teritoriāls pārsvars, taču nav izdevies izmantot nevienu vārtu gūšanas iespēju. Otrajā puslaikā noticis tas pats. Man nekad nebija patikušas spēles, kas beidzās ar bezvārtu neizšķirtu, taču es nebiju tas cilvēks, kas rakstīja futbola sacensību scenārijus. Es zināju to, ka nekas nenotika bez iepriekšēja plāna, taču nekad nebiju redzējis šādu spēles iestudējuma papīrisku pierakstu, kurā būtu minēti visi svarīgākie sižeta elementi. Cik ģeniāli gan bija tie ļaudis, kas rakstīja šos scenārijus! Es tā nemācētu, katru reizi uzrakstīt kaut ko citu, izdomāt dažādus veidus, kā piesaistīt spēlēm papildu interesi un naudu. Es no mārketinga sapratu diezgan maz, man pietika ar to, ka es zināju, ka ienākumiem jābūt lielākiem par izdevumiem, lai būtu nauda. Vai arī vajag mācēt dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Es tā īsti to nemācēju, man neviens nekad nebija skaidrojis, kā tieši izpaudās dzīvošana pāri saviem līdzekļiem. Ja arī reizēm tā gadījās, ka man beidzās nauda, tad iznāca, ka es biju dzīvojis savu līdzekļu līmenī, jo dzīvošanai pāri līdzekļiem man naudas vairs nebija. Varētu jau mēģināt no kāda naudu aizņemties, bet neviens jau man tik vienkārši nedotu, zinot, ka es nemāku dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Tur laikam vajadzēja pareizo iedzimtību, kādas man nebija.
Ja godīgi, es nemaz tik izteikts lasītājs nebiju. Grāmatas bija pārāk dārgas, lai man rastos vēlēšanās kādu no tām iegādāties, turklāt nekā tāda jau tajās arī nebija. Man bija pilnīgi vienalga, vai Rikardo un Betijas mīlestībai kaut kas stāsies ceļā. Laika jau arī tām vajadzēja pietiekoši daudz, lai saprastu visas tās peripetijas, kuras katrs viltīgais autors iecerējis tikai tādēļ, lai varētu novest no ceļa nabaga mani. Prese? Avīzēs jau katru dienu bija rakstīts viens un tas pats. Visās avīzēs. Politika, finanses, sports, laika ziņas. Bet nekad nebija tur nekā tāda, par ko es varētu ieinteresēties. Piemēram, dzīves pamata likumsakarību skaidrojumi. Tie mani patiešām interesēja, bet, šķiet, es biju tāds vienīgais. Vai gluži tā varētu būt, ka citiem tie jau bija zināmi bez avīžu palīdzības? Man tā negribētos domāt, katru dienu, pastaigājoties pa savu ielu, es varēju pārliecināties par pretējo. Bija tik daudz cilvēku, kuriem dzīvē trūka jebkāda ceļa zem kājām, ka es varēju pat padomāt, ka pie visām pasaules nelaimēm bija vainīga satiksmes ministrija.
Vai dzīve nav tāds viens mūžīgs vilciens uz Zilupi? Kāda gan atšķirība, kur es patlaban atrados? Visas pieturas bija gluži vienādas, cik dažādi lai arī nebūtu to vārdi. Beigu beigās Zilupē tikai arī varēja nokļūt. Protams, neviens jau nebūtu man patraucējis izkāpt ārā ātrāk, bet nekur citur jau es nokļūt nevarēju. Tikai Zilupē, kurā gan es neko pazaudējis nebiju. Citiem visticamākais negāja savādāk. Varbūt kādam Zilupes funkcijas pildīja Vaiņode, Varakļāni vai pat Valka, taču lielos vilcienos tā pati Zilupe vien sanāca. Kādēļ gan cilvēkam vajadzētu strādāt, domāt par savu nākotni, ja tāpat ceļš viņu tikai Zilupē vien nogādāt varētu? Nebiju jau es pavisam pesimists, bet iemesla priecāties par šo bezmaksas braucienu uz Zilupi man nebija. Jāatzīst, ka pretējā gadījumā man tāpat nekā sevišķa, ko darīt, nebūtu, taču tā brutāli tikt iesviestam vilcienā uz Zilupi man nemaz nešķita pārākā laime. Kur tad paliek cilvēka brīvā griba! Es taču esmu pats sava likteņa kalējs!
Ievēroju, ka es biju tā aizrāvies ar savām domām, ka tīri nejauši biju sācis purināt aiz mēteļa apkakles gulošo tantiņu un kliegt viņai virsū savas domas. Tantiņa pamodās un visai smieklīgi iespiedzās. Varētu pat būt, ka viņai es rādījos esam piedzēries vai jucis. Vai pat abi divi vienā personā. Es biju gandrīz pilnīgi skaidrā, alkoholu jau nu gan es nelietoju. Manu nelielo reibumu radīt varēja tikai dīvainais likteņa pavērsiens, kas mani bija ievietojis šajā klabošajā kastē uz riteņiem. Es atvainojos tantiņai, paskaidroju, ka mani uz mirkli bija pārņēmusi doma, ka es būtu vienīgais dzīvais cilvēks visā plašajā pasaulē, kura sarāvusies līdz vienam netīram un nejauki smaržojošam vilciena vagonam. Man nekādas klaustrofobijas nebija, taču kaut ko vajadzēja pateikt. Tantiņa pastāstīja, ka viņa brauca uz Zilupi pie savas māsas, kurai vajagot palīdzēt kartupeļu ravēšanā. Mani viņas stāstījums nesaistīja, tāpēc es jutos atvieglots, kad tantiņa atkal iegrima savā klusajā miegā.
Tā jau arī nebija pilna patiesība, ka man nepiemita klaustrofobija. Protams, es nejutos izbiedēts, ja man nācās pavadīt kādas dažas stundas iesprostotam noslēgtā kastē, bet vilcieni man patiešām nemaz patīkami nerādījās. Es allaž ar šausmām un tomēr pietiekoši ieintriģēts gaidīju to brīdi, ka pa logu ieraudzīšu milzīgu roku ar tukliem pirkstiņiem, kas paņems vilcienu un noņems to no sliedēm. Spēļu vilcieni bija pārāk līdzīgi īstajiem. Tāpēc es sapratu, ka arī mūsu īstie vilcieni kādam var šķist esam tikai rotaļa vien. Savā ziņā tas pat būtu pietiekoši interesanti, bet no otras puses, tas būtu arī pietiekoši nejauki. Kaut kāds milzīgs šmurgulis ņems un iebāzīs vagonu ar visiem pasažieriem mutē un nosiekalos mūs līdz nāvei. Šajā situācijā, kad atrados vilcienā uz Zilupi, tas varbūt tik briesmīgi nebūtu, kā nekā jāatzīst, ka upuru šajā katastrofā būtu pietiekoši maz. Bet ko darīt, ja brēkulis paņem vilcienu, kas nedēļas nogalē brauc uz Jūrmalu un ir pārpildīts? Pasaules pārapdzīvotības jautājumu šāds notikums atrisināt nevarētu, bet kāds man pazīstams cilvēks bojā aiziet varētu.
Attiecībā uz pasaules pārapdzīvotības jautājumu. Es par to domāju diezgan bieži, sevišķi reizēs, kad man pilsētas centrā kāds bija nominis kāju. Par ko gan tas Dievs tur domāja, ka bija atļāvis mums kā skudrām savairoties? Varētu uzsākt kādu globālu karu ar atomieroču izmantošanu, taču tā rezultātā tiktu iznīcināta dzīvā daba un cilvēki varētu pat vispār izmirt, tāpēc uz šādu risku iziet labāk gan nevarētu. Man personīgi vislabāk patiktu kāda vispasaules epidēmija, kas nopļautu kādus astoņdesmit procentus Zemes iedzīvotāju. Tikai tad sāktos briesmīga trūdēšana un nepietiktu kapraču. Sāktos vēl daudzas citas epidēmijas, un atkal cilvēki izmirtu pilnībā. Es jau nebiju slepkavību cienītājs, tāpēc šāda varianta trūkumus man pašam nācās visai viegli atzīt. Tad vēl viena iespēja – varētu saindēt kādu plaši izmantojamu pārtikas produktu tādā veidā, ka tā lietošanas rezultātā tiktu traumēta vairošanās sistēma. Piemēram, hamburgeri būtu visai labs produkts šajā situācijā. Iedzīvotāju skaits gan nesamazinātos pietiekoši strauji dažu dienu laikā, bet kopumā situācija būtu atrisināta. Taču arī šajā it kā tik ideālajā perspektīvā vīdēja drūma doma. Vai tos hamburgerus lietoja uzturā visās pasaules daļās? Nē, galvenokārt ciestu attīstītās valstis, bet tur dzimstība tāpat bija pietiekoši zema. Varbūt kāds jau bija pasteidzies realizēt šo manu ideju? Nē, kārtības labad vajadzētu kaut ko darīt arī ar citiem reģioniem. Tur vajadzētu taisīt milzīgu zinātnieku konferenci, kuras mērķis būtu atrisināt šo sasāpējušos jautājumu, nevarēju taču es vienatnē atrisināt to, ar ko nebija varējuši tikt galā divi pasaules kari.
Bija diezgan garlaicīgi. Varētu vismaz vilcienu nolaupīt kādi teroristi, kas gribētu ar to ietriekties saeimas namā. Man nebija nekādu iebildumu pret miršanu labas idejas vārdā. Šāda ideja noteikti būtu laba, taču neviens terorists nebija ieinteresēts nolaupīt Zilupes vilcienu. Varētu jau es pats uzņemties iniciatīvu, taču man negribējās aptraipīt savu dzīvi ar citu cilvēku nāvi, piemēram, šīs pašas tantiņas. Kaut kur bija jābūt arī konduktorei. Varbūt tur pat bija vēl kādi pasažieri. Un bez vadītāja vilciens uz priekšu arī netiek. Tos saeimas iemītniekus es, protams, par nabaga upuriem uzskatīt nevarēju, bet vilciena pasažieri jau man neko ļaunu nodarījuši nebija.
Nezinu, kā tas sanāca, ka es biju mazliet iesnaudies. Sapnī es redzēju, ka vilciens nupat bija piestājis Zilupes stacijā. Uz perona stāvēja vairāki desmiti cilvēku ar plakātiem un transparentiem, kas visi vēstīja vienus vārdus. “Laipni lūdzam mūsu skaistajā pilsētā!” Es jutos ļoti laimīgs, ka par mani bija tik labi padomāts. Kā gan viņi varēja zināt, ka es ieradīšos tieši ar šo vilcienu? Bija arī pūtēju orķestris un mazas meitenītes ar ziediem. Es izkāpu laukā no vagona un devos nomutēt uz vaiga Zilupes mēru, taču mani neviens neievēroja. Varēja pat padomāt, ka es biju neredzams. Kad es piegāju klāt Zilupes mēram un viņu apkampu, mani kāds satvēra, un es ievēroju ka tas bija policijas darbinieks. Man pavēstīja, ka būšot jādodas uz iecirkni. Kāpēc tad šāda sagaidīšana, lai tikai aizvilktu mani pie policistiem? Ievēroju, ka no vilciena izrāpās arī tantiņa, kurai Zilupē dzīvoja māsa. Izrādījās, ka viņu arī sagaidīja. Pieskrēja klāt meitenītes un iedeva puķes, spēlēja orķestris, tantiņa ar Zilupes mēru dejoja uz perona valsi. Nekādi nevarēju saprast, kāpēc sagaidāmais cilvēks nebiju es. Vai viņi patiešām nezināja, kas es tāds biju? Tā jau varēja padomāt. Varbūt viņi tikai bija sajaukuši? Es mēģināju izrauties no policista tvēriena, taču tad man iesita ar steku un es no sāpēm pamodos.
Es biju nokritis no soliņa. Biju mazliet apdauzījies. Vilciens arī vairs nebrauca, bet bija apstājies kādā bēdīga izskata dzelzceļa stacijā. Bija nakts, taču stacija bija pietiekoši labi apgaismota. Vai es patiešām būtu jau nonācis Zilupē? Jā, tā arī bija. Tā pati stacija, kas sapnī, tas pats mērs, tās pašas meitenes, orķestris arī tik pat nožēlojams, kā iepriekš redzētais. Atļāvu tantiņai izkāpt pa priekšu, kas to var zināt, kā vēl notikumi pavērsīsies. Tantiņa izkrāmēja visas savas mantas un nesteidzīgi pagāja garām sagaidītāju pulkam. Viņai pretī bija ieradusies māsa ar kartupeļu maisu. Tad kāpu ārā arī pats. Man pieskrēja klāt Zilupes mērs un nomutēja uz abiem vaigiem. Spēlēja orķestris un meitenītes man iedeva ziedus. Dejot gan es negribēju. Zilupe ir skaista pilsēta, vienmēr to biju apgalvojis.