Nupat bija pienācis vakars. Saule vēl nebija paspējusi norietēt līdz savai
kulminācijai, kad vakars jau bija droši klāt. Tas bija pielavījies man no
muguras gluži nemanīti, tad saķēris aiz čupra un iesviedis vilcienā uz Zilupi.
Vakaru nemaz tik ļoti neuztrauca, kādā vilcienā viņš bija mani iesviedis.
Vakars tik pat labi būtu varējis mani atstāt trolejbusā uz Čiekurkalnu vai
kanalizācijas lūkā. Nejaušību var mēģināt izskaidrot ar kādiem vispārīgiem
dabas likumiem, kas saistīti ar planētu kustību un Dieva noskaņojuma maiņu,
taču var arī pieņemt to par gluži neplānoti izveidojušos. Nav jau arī svarīgi,
kā lai izprot nejaušības raksturu, ja fakts tāpat ir noticis un tā publicitātes
nav iespējams to novērst vai vismaz noliegt. Ietiepība ir derīga rakstura
iezīme, taču daudzos gadījumos tā mēdz pārvērsties ikdienišķā muļķībā, no kuras
labuma ir visai nedaudz.
Es varēju uzskatīt par savu veiksmi avīzes atrašanu uz
soliņa. Ceļš no Rīgas līdz Zilupei var izvērsties par pietiekoši garlaicīgu
procesu, ja nav jauku sarunas biedru. Man nebija jauku sarunas biedru,
vienīgais cilvēks vagonā, izņemot mani, bija kāda lauku tantiņa, kura bija
aizmigusi un kuru modināt man sevišķi negribējās. Avīze nebija gluži svaiga, tā
bija arī mazliet noķepusi, kā varēju noprast, kāds bija tajā ietinis zivi, taču
es zināju, ka tikai galīgi izlepuši un nekaunīgi cilvēki uztraucas par šādiem
sīkumiem. Tā kā man nebija nekādu sevišķu interešu, sāku lasīt avīzi no pirmās
lappuses. Tajā ieraudzīju milzīgu uzrakstu “Politiķi ir korumpēti.” Ārprāts,
kas to būtu domājis. Izrādās, politiķi esot korumpēti un viņus varot uzpirkt.
Ja labi samaksā, varot arī nopirkt. Bet es biju allaž domājis, ka vergu
tirdzniecība mūsdienās notiek tikai pagrīdē. Taču te bija skaidri un gaiši
rakstīts, ka ar naudas pārskaitījumu var nopirkt politiķus. Bija viens tāds,
kas man ļoti patika, viņš tik komiski runāja, ka man vienmēr uznāca smiekli,
kad redzēju viņa televizora ekrānā. Bet tāds noteikti bija ļoti dārgs, ja jau
tik kvalitatīvs. Avīzē bija minēti arī atsevišķi skaitļi. Tas viens tur bija,
par kuru es nemaksātu ne latu, galīgs dīkdienis, bet par viņu tāda summa tika
prasīta, ka es sapratu, ka deputāti man nav pa kabatai.
Noliku avīzi malā, visu laiku jau nevarēju lasīt, citādi no
kratīšanās varētu vēl tā sanākt, ka man kuņģi parautu uz augšu. Parādījās
biļešu konduktore, kas lūdza mani uzrādīt savu braukšanas papīru. Par laimi man
tāds bija, vakars bija to ielicis manā žaketes kabatā. Ja, protams, to apģērba
gabalu, kas bija man mugurā, varēja saukt par žaketi. Tāda pelēcīgi brūna
rūtaina grīdas lupata, kuru biju atradis noliktu kājslauķa vietā. Konduktore
nebija sevišķi skaista, tāpēc es neuztraucos, ka mana žakete uz viņu būtu
atstājusi sliktu iespaidu. Zobi tādi izspiedušies, ka gribējās uzreiz domāt par
hipodromu. Viņa kaut ko ieminējās par tālo ceļu, es nekādi nereaģēju, tikai
pakasīju sev kāju nedaudz zem ceļa, kreiso kāju, ja izteikties pavisam precīzi.
Konduktore aizgāja prom, un es pat nemēģināju viņu aizturēt. Es vispār nebiju
tik ļoti runīgas dabas cilvēks, lai tā ņemtu un sāktu kavēt ar savu pļāpāšanu
katru nejauši sastaptu cilvēku, kas mani turklāt nebija ar savu personu
ieinteresējis. Tad jau labāk paskatīties ārā pa logu. Taču nekā redzēšanas
cienīga tur nebija, kaut kur tālumā varēju saskatīt elektrības stabus, diezgan
daudz koku, pelēcīgas debesis, bezkrāsaina zeme, tas arī viss. Reizēm arī kāda
māja, parasti gan ne pārāk spoža un visai drūma.
Paņēmu atkal avīzi. Finansu ziņas. Nobankrotējusi nozīmīga
kompānija, daudzi darbinieki mainījuši statusu uz bez. Akcijas pakāpušās, bet
citas nokritušas. Kaut kādi skaitļi, citi lieli, bet citi visai mazi. Eksperta
viedoklis par nākotnes perspektīvām. Manuprāt, šovakar būs lietus. No šādiem
mākoņiem parasti tāds nāk. Pāršķīru lappusi, nevarēju taču es lasīt tikai par
naudu. Pasaulē bija jau arī citas lietas. Tajā pusē atkal sācies karš, bet otrā
galā tas jau beidzies, jo nebija palicis neviens, kas varētu karot. Es vienmēr
biju pieturējies ar abām rokām pie pozīcijas, ka pilsoņu karā vajadzēja uzvarēt
dienvidiem, tad pasaulei būtu radies gluži cits ritums. Ja tikai Napoleons
nebūtu zaudējis pie Vaterlo, bet Holande futbola čempionātā. Es labprāt būtu
apskatījies uz pasauli, kurā būtu izmainīts tikai viens no pamata akmeņiem.
Piemēram, kā būtu, ja Dievs radītu Ādamu no Ievas ribas? Vai tad es nodarbotos
ar mājas uzkopšanu? Vai vispār ir svarīgi, kuru bluķi piramīdā novieto apakšā,
bet kuru – augšā? Izmērs tiem visiem taču ir vienāds. Man nebūtu bijuši ne
mazākie iebildumi pret mājās sēdēšanu. Es varētu nēsāt priekšautu un cept
pankūkas. Taču tās ribas dēļ viss bija sanācis gluži nepareizi. Ja es
pagājušajā nedēļā būtu vinnējis kāršu spēlē, tad man nebūtu sevi jāuzskata par
zaudētāju un par mani nebūtu visi smējušies, kad es no bēdām paņēmu un sadauzīju
savu laimīgo pelnu trauku.
Sports. Prāgas komanda nospēlējusi neizšķirti ar Milānas
Inter. Pirmajā puslaikā Spartai bijis liels teritoriāls pārsvars, taču nav
izdevies izmantot nevienu vārtu gūšanas iespēju. Otrajā puslaikā noticis tas
pats. Man nekad nebija patikušas spēles, kas beidzās ar bezvārtu neizšķirtu,
taču es nebiju tas cilvēks, kas rakstīja futbola sacensību scenārijus. Es
zināju to, ka nekas nenotika bez iepriekšēja plāna, taču nekad nebiju redzējis
šādu spēles iestudējuma papīrisku pierakstu, kurā būtu minēti visi svarīgākie
sižeta elementi. Cik ģeniāli gan bija tie ļaudis, kas rakstīja šos scenārijus!
Es tā nemācētu, katru reizi uzrakstīt kaut ko citu, izdomāt dažādus veidus, kā
piesaistīt spēlēm papildu interesi un naudu. Es no mārketinga sapratu diezgan
maz, man pietika ar to, ka es zināju, ka ienākumiem jābūt lielākiem par
izdevumiem, lai būtu nauda. Vai arī vajag mācēt dzīvot pāri saviem līdzekļiem.
Es tā īsti to nemācēju, man neviens nekad nebija skaidrojis, kā tieši izpaudās
dzīvošana pāri saviem līdzekļiem. Ja arī reizēm tā gadījās, ka man beidzās
nauda, tad iznāca, ka es biju dzīvojis savu līdzekļu līmenī, jo dzīvošanai pāri
līdzekļiem man naudas vairs nebija. Varētu jau mēģināt no kāda naudu
aizņemties, bet neviens jau man tik vienkārši nedotu, zinot, ka es nemāku
dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Tur laikam vajadzēja pareizo iedzimtību, kādas
man nebija.
Ja godīgi, es nemaz tik izteikts lasītājs nebiju. Grāmatas
bija pārāk dārgas, lai man rastos vēlēšanās kādu no tām iegādāties, turklāt
nekā tāda jau tajās arī nebija. Man bija pilnīgi vienalga, vai Rikardo un
Betijas mīlestībai kaut kas stāsies ceļā. Laika jau arī tām vajadzēja
pietiekoši daudz, lai saprastu visas tās peripetijas, kuras katrs viltīgais
autors iecerējis tikai tādēļ, lai varētu novest no ceļa nabaga mani. Prese?
Avīzēs jau katru dienu bija rakstīts viens un tas pats. Visās avīzēs. Politika,
finanses, sports, laika ziņas. Bet nekad nebija tur nekā tāda, par ko es varētu
ieinteresēties. Piemēram, dzīves pamata likumsakarību skaidrojumi. Tie mani
patiešām interesēja, bet, šķiet, es biju tāds vienīgais. Vai gluži tā varētu
būt, ka citiem tie jau bija zināmi bez avīžu palīdzības? Man tā negribētos
domāt, katru dienu, pastaigājoties pa savu ielu, es varēju pārliecināties par pretējo.
Bija tik daudz cilvēku, kuriem dzīvē trūka jebkāda ceļa zem kājām, ka es varēju
pat padomāt, ka pie visām pasaules nelaimēm bija vainīga satiksmes ministrija.
Vai dzīve nav tāds viens mūžīgs vilciens uz Zilupi? Kāda
gan atšķirība, kur es patlaban atrados? Visas pieturas bija gluži vienādas, cik
dažādi lai arī nebūtu to vārdi. Beigu beigās Zilupē tikai arī varēja nokļūt.
Protams, neviens jau nebūtu man patraucējis izkāpt ārā ātrāk, bet nekur citur
jau es nokļūt nevarēju. Tikai Zilupē, kurā gan es neko pazaudējis nebiju.
Citiem visticamākais negāja savādāk. Varbūt kādam Zilupes funkcijas pildīja
Vaiņode, Varakļāni vai pat Valka, taču lielos vilcienos tā pati Zilupe vien
sanāca. Kādēļ gan cilvēkam vajadzētu strādāt, domāt par savu nākotni, ja tāpat
ceļš viņu tikai Zilupē vien nogādāt varētu? Nebiju jau es pavisam pesimists,
bet iemesla priecāties par šo bezmaksas braucienu uz Zilupi man nebija.
Jāatzīst, ka pretējā gadījumā man tāpat nekā sevišķa, ko darīt, nebūtu, taču tā
brutāli tikt iesviestam vilcienā uz Zilupi man nemaz nešķita pārākā laime. Kur
tad paliek cilvēka brīvā griba! Es taču esmu pats sava likteņa kalējs!
Ievēroju, ka es biju tā aizrāvies ar savām domām, ka tīri
nejauši biju sācis purināt aiz mēteļa apkakles gulošo tantiņu un kliegt viņai virsū
savas domas. Tantiņa pamodās un visai smieklīgi iespiedzās. Varētu pat būt, ka
viņai es rādījos esam piedzēries vai jucis. Vai pat abi divi vienā personā. Es
biju gandrīz pilnīgi skaidrā, alkoholu jau nu gan es nelietoju. Manu nelielo
reibumu radīt varēja tikai dīvainais likteņa pavērsiens, kas mani bija
ievietojis šajā klabošajā kastē uz riteņiem. Es atvainojos tantiņai,
paskaidroju, ka mani uz mirkli bija pārņēmusi doma, ka es būtu vienīgais
dzīvais cilvēks visā plašajā pasaulē, kura sarāvusies līdz vienam netīram un
nejauki smaržojošam vilciena vagonam. Man nekādas klaustrofobijas nebija, taču
kaut ko vajadzēja pateikt. Tantiņa pastāstīja, ka viņa brauca uz Zilupi pie
savas māsas, kurai vajagot palīdzēt kartupeļu ravēšanā. Mani viņas stāstījums
nesaistīja, tāpēc es jutos atvieglots, kad tantiņa atkal iegrima savā klusajā
miegā.
Tā jau arī nebija pilna patiesība, ka man nepiemita
klaustrofobija. Protams, es nejutos izbiedēts, ja man nācās pavadīt kādas dažas
stundas iesprostotam noslēgtā kastē, bet vilcieni man patiešām nemaz patīkami
nerādījās. Es allaž ar šausmām un tomēr pietiekoši ieintriģēts gaidīju to
brīdi, ka pa logu ieraudzīšu milzīgu roku ar tukliem pirkstiņiem, kas paņems
vilcienu un noņems to no sliedēm. Spēļu vilcieni bija pārāk līdzīgi īstajiem.
Tāpēc es sapratu, ka arī mūsu īstie vilcieni kādam var šķist esam tikai rotaļa
vien. Savā ziņā tas pat būtu pietiekoši interesanti, bet no otras puses, tas
būtu arī pietiekoši nejauki. Kaut kāds milzīgs šmurgulis ņems un iebāzīs vagonu
ar visiem pasažieriem mutē un nosiekalos mūs līdz nāvei. Šajā situācijā, kad
atrados vilcienā uz Zilupi, tas varbūt tik briesmīgi nebūtu, kā nekā jāatzīst,
ka upuru šajā katastrofā būtu pietiekoši maz. Bet ko darīt, ja brēkulis paņem
vilcienu, kas nedēļas nogalē brauc uz Jūrmalu un ir pārpildīts? Pasaules
pārapdzīvotības jautājumu šāds notikums atrisināt nevarētu, bet kāds man
pazīstams cilvēks bojā aiziet varētu.
Attiecībā uz pasaules pārapdzīvotības jautājumu. Es par to
domāju diezgan bieži, sevišķi reizēs, kad man pilsētas centrā kāds bija nominis
kāju. Par ko gan tas Dievs tur domāja, ka bija atļāvis mums kā skudrām
savairoties? Varētu uzsākt kādu globālu karu ar atomieroču izmantošanu, taču tā
rezultātā tiktu iznīcināta dzīvā daba un cilvēki varētu pat vispār izmirt,
tāpēc uz šādu risku iziet labāk gan nevarētu. Man personīgi vislabāk patiktu
kāda vispasaules epidēmija, kas nopļautu kādus astoņdesmit procentus Zemes
iedzīvotāju. Tikai tad sāktos briesmīga trūdēšana un nepietiktu kapraču. Sāktos
vēl daudzas citas epidēmijas, un atkal cilvēki izmirtu pilnībā. Es jau nebiju
slepkavību cienītājs, tāpēc šāda varianta trūkumus man pašam nācās visai viegli
atzīt. Tad vēl viena iespēja – varētu saindēt kādu plaši izmantojamu pārtikas
produktu tādā veidā, ka tā lietošanas rezultātā tiktu traumēta vairošanās
sistēma. Piemēram, hamburgeri būtu visai labs produkts šajā situācijā.
Iedzīvotāju skaits gan nesamazinātos pietiekoši strauji dažu dienu laikā, bet
kopumā situācija būtu atrisināta. Taču arī šajā it kā tik ideālajā perspektīvā
vīdēja drūma doma. Vai tos hamburgerus lietoja uzturā visās pasaules daļās? Nē,
galvenokārt ciestu attīstītās valstis, bet tur dzimstība tāpat bija pietiekoši
zema. Varbūt kāds jau bija pasteidzies realizēt šo manu ideju? Nē, kārtības
labad vajadzētu kaut ko darīt arī ar citiem reģioniem. Tur vajadzētu taisīt
milzīgu zinātnieku konferenci, kuras mērķis būtu atrisināt šo sasāpējušos
jautājumu, nevarēju taču es vienatnē atrisināt to, ar ko nebija varējuši tikt
galā divi pasaules kari.
Bija diezgan garlaicīgi. Varētu vismaz vilcienu nolaupīt
kādi teroristi, kas gribētu ar to ietriekties saeimas namā. Man nebija nekādu
iebildumu pret miršanu labas idejas vārdā. Šāda ideja noteikti būtu laba, taču
neviens terorists nebija ieinteresēts nolaupīt Zilupes vilcienu. Varētu jau es
pats uzņemties iniciatīvu, taču man negribējās aptraipīt savu dzīvi ar citu
cilvēku nāvi, piemēram, šīs pašas tantiņas. Kaut kur bija jābūt arī
konduktorei. Varbūt tur pat bija vēl kādi pasažieri. Un bez vadītāja vilciens
uz priekšu arī netiek. Tos saeimas iemītniekus es, protams, par nabaga upuriem
uzskatīt nevarēju, bet vilciena pasažieri jau man neko ļaunu nodarījuši nebija.
Nezinu, kā tas sanāca, ka es biju mazliet iesnaudies. Sapnī
es redzēju, ka vilciens nupat bija piestājis Zilupes stacijā. Uz perona stāvēja
vairāki desmiti cilvēku ar plakātiem un transparentiem, kas visi vēstīja vienus
vārdus. “Laipni lūdzam mūsu skaistajā pilsētā!” Es jutos ļoti laimīgs, ka par
mani bija tik labi padomāts. Kā gan viņi varēja zināt, ka es ieradīšos tieši ar
šo vilcienu? Bija arī pūtēju orķestris un mazas meitenītes ar ziediem. Es
izkāpu laukā no vagona un devos nomutēt uz vaiga Zilupes mēru, taču mani
neviens neievēroja. Varēja pat padomāt, ka es biju neredzams. Kad es piegāju
klāt Zilupes mēram un viņu apkampu, mani kāds satvēra, un es ievēroju ka tas
bija policijas darbinieks. Man pavēstīja, ka būšot jādodas uz iecirkni. Kāpēc
tad šāda sagaidīšana, lai tikai aizvilktu mani pie policistiem? Ievēroju, ka no
vilciena izrāpās arī tantiņa, kurai Zilupē dzīvoja māsa. Izrādījās, ka viņu arī
sagaidīja. Pieskrēja klāt meitenītes un iedeva puķes, spēlēja orķestris,
tantiņa ar Zilupes mēru dejoja uz perona valsi. Nekādi nevarēju saprast, kāpēc
sagaidāmais cilvēks nebiju es. Vai viņi patiešām nezināja, kas es tāds biju? Tā
jau varēja padomāt. Varbūt viņi tikai bija sajaukuši? Es mēģināju izrauties no
policista tvēriena, taču tad man iesita ar steku un es no sāpēm pamodos.
Es biju nokritis no soliņa. Biju mazliet apdauzījies.
Vilciens arī vairs nebrauca, bet bija apstājies kādā bēdīga izskata dzelzceļa
stacijā. Bija nakts, taču stacija bija pietiekoši labi apgaismota. Vai es
patiešām būtu jau nonācis Zilupē? Jā, tā arī bija. Tā pati stacija, kas sapnī,
tas pats mērs, tās pašas meitenes, orķestris arī tik pat nožēlojams, kā
iepriekš redzētais. Atļāvu tantiņai izkāpt pa priekšu, kas to var zināt, kā vēl
notikumi pavērsīsies. Tantiņa izkrāmēja
visas savas mantas un nesteidzīgi pagāja garām sagaidītāju pulkam. Viņai pretī
bija ieradusies māsa ar kartupeļu maisu. Tad kāpu ārā arī pats. Man pieskrēja
klāt Zilupes mērs un nomutēja uz abiem vaigiem. Spēlēja orķestris un meitenītes
man iedeva ziedus. Dejot gan es negribēju. Zilupe ir skaista pilsēta, vienmēr
to biju apgalvojis.