Zilupes stacijas ģeogrāfija
Zilupe. Viena no skaistākajām Latvijas pilsētām. Atrodas tuvu austrumu robežai un tomēr ir ļoti saistīta. Mazpilsēta, raugoties no Rīgas. Lielpilsēta, ja par atskaites punktu izmanto pagasta centru. Sevišķi, ja pagasta nomali. Tad Zilupi var aplūkot visā tās skaistumā un diženumā, ja arī banāli šie vārdi izklausās, tas ir piedodams.
Kā tas ir sagadījies, ka es te esmu? Vēl pirms mirkļa es biju mājās un lasīju avīzē ziņas par Prāgas Spartas neizšķirtu ar Milānas Inter. Biju pat priecājies, es vienmēr esmu atbalstījis čehus. Uz plīts vārījās ūdens tējai. Man bija tikai pelēkā tēja, taču es labprātāk dzēru to, kura dzeltenajā kastītē, kāda lai arī nebūtu tās krāsa. Iespējams, tā bija ar citrona garšu. Man ne prātā nenāca, ka es būtu pazaudējis kaut ko tālajā Zilupē, cik skaista lai tā arī nebūtu. Reizēm gan iznāca mazliet aizdomāties par dzīvi, taču braukt uz Zilupi – tas jau būtu par daudz.
Patlaban es sēžu uz soliņa dzelzceļa stacijā. Tuvākais vilciens uz Rīgu ir rītdien. Kā es izdzīvošu tik ilgi un tik tālu? Es neesmu varonis, kuram jebkurš uzdevums ir pa spēkam. Kad es pagājušo reizi biju pametis dzimteni, jau pēc pāris stundām sākās nožēlošana. Es situ galvu pret kupejas sienu, un ceļabiedri mani mēģināja sasiet, taču es izrāvos un skrēju neprātā pa gaiteni, kliegdams vārdus, kuriem tajā vietā nebija nozīmes. Viņi nevarēja saprast, ko es ar to domāju, tā kā viņi mani nepazina pietiekoši labi. Vienu no viņiem visi sauca par Bērtiju. Viņam bija skaļa balss un spalvainas kājas. Ja Bērtijs būtu nēsājis garās bikses, par kājām es nebūtu pat nojautis, taču viņš bija sportists. Šķiet, viņš nodarbojās ar golfu. Birdie put – to es arī zinu. Kāpēc es toreiz biju braucis projām, to es pats vairs nevaru atbildēt. Edipa komplekss? Šaubos. Iespējams, tas bija protests no manas puses. Protests pret sabiedrību, pret indivīdiem, pret ticību, ienaidniekiem, draugiem, mīlestību, naidu. Man bija svešs viss cilvēcīgais, jo es biju ieprogrammēts pildīt algoritmus. Bet varbūt mani tikai māna atmiņa.
Ja es varētu piezvanīt, tad man kāds atbrauktu pretī. Man ir daudz draugu, taču Zilupē ir pilnīgs tukšums. Caurums ozona slānī un cilvēku sirdsapziņā. Man pat vajadzētu palūgt, lai atved arī siltas zeķes, tās, kas man šobrīd kājās, ir pieslapušas un smird. Ja godīgi, tad ētika man ir ļoti svarīga. Un estētika. Un ezotērika. Nemaz nerunājot par konfektēm ar šokolādes pildījumu. Zilupē tādas dabūt nevar. Kāpēc mēdz apgalvot, ka ūdens esot zils? Tas parasti ir pelēks vai caurspīdīgs, reizēm brūns. Bet zils? Zilā krāsā es esmu redzējis debesis, to man negribas noliegt, kaut gan varētu. Zilas džinsas ir zilas. Bet ūdenim ir sava personīgā krāsa, kura raksturo tieši to.
Ja būtu nedaudz siltāks, es aizietu nopeldēties. Man nav bail no upes. Cik spēcīga, lai tajā arī nebūtu straume, es varētu tai turēties pretī. Kas par to, ka zivis peld ar sāniem uz augšu un naftas pleķi izrotājuši virsmu? Pat, ja mana mīļotā būtu pagatavota no elektronu lampām, es viņu tomēr mīlētu, citādi viņa nevarētu būt mana mīļotā. Lodāmurs manās rokās nav nonācis nejauši, es ar to māku apieties. Alva, varš un cinks – tie visi ir metāli, taču vienīgais īstais ir volframs. Šajā vārdā slēpjas pietiekams spēks, lai ar to varētu izsist caurumu sapuvušā bleķa mucā. Tad ārā izlītu visa darva, bet paliktu tikai mana patiesība, kurai daudzi negrib ticēt tikai tādēļ, ka es neesmu pietiekoši liela auguma un ļoti bāls. Tas taču nav svarīgākais. Kad debesis ir pilnas zvaigznēm un daudzas no tām tikai gaida mirkli, kurā es tās iedegšu, tad nav iemesla slaucīt asaras piedurknē un atkritumus kurvī. Pietiek pateikt saulei, lai tā pasmaida vaigu bedrītēs, un rīts pats nolīs pār mani vienā lielā plūsmā no debesu vidus visās daudzajās straumītēs un lielajos atvaros.
Ir tik tumšs, ka es pat vairs nevaru būt drošs par savu atrašanos Zilupē. Vai es tikai esmu iesnaudies šūpuļkrēslā, uzsedzis avīzi uz ceļiem, un sapnī nonācis Zilupē, vai arī patiesība ir tepat ārā? Es varētu uztraukties, skraidīt apkārt, lūgt palīdzību, vaimanāt, žēloties, skandināt savas situācijas bezcerīgo raksturu, prasīt naktsmītni, mēģināt braukt ar stopiem, ubagot naudu ceļam, ravēt nezāles, bet es to nevēlos. Sēdēt uz soliņa ir vienkāršāk, kaut gan tas neatrisina situāciju. Vai man vajag strauju patiesību? Es negaidu no Dieva pirkstu, kuru sūkāt, mani pilnībā apmierina jebkuri apstākļi. Ja man vajadzētu palīdzīgu plecu, es palūgtu to dūšīgo cilvēku jūrnieka tērpā, taču šobrīd es jūtos pietiekoši laimīgs arī uz šī soliņa. Zilupe ir skaista pilsēta, un es tajā esmu nonācis. Vai es būtu nomiris, aizrijoties ar zivs asaku? Man ir grūti piesiet savas domas pie koka, vējš tās allaž aiznes savā virzienā, kaut es protestēju, rakstu apelācijas starptautiskajai cilvēktiesību tiesai Strāsbūrā. Es neprasu vispārīgu mīlestību, man nevajag adītas zeķes ar uzšūtiem auseklīšiem, pat skaidra gaisma man nav vajadzīga. Es tikai negribu karu. Lai būtu epidēmijas, lai būtu traģēdijas, lai izmirtu divas trešdaļas pasaules, bet karu es nevēlos. Tas uzliktu daļu atbildības arī man. Ja cilvēks pakaras elektrības stabā, tā ir viņa personīgā lieta un gaume. Ja viņš pakaras manā rokā, tad es būšu tas, kuram sāpēs.
Cilvēki iet man garām un reizēm apstājas. Dažiem sejā staro smaids, citi ir aizdomājušies vai pat noskumuši. Kādam nav lietussarga un mati ir gluži slapji. Es esmu šis kāds. Es esmu sarucis maziņš un pavisam nevarīgs. Es nevaru nevienam cilvēkam norādīt pareizo ceļu dzīves līkumotajā takā, kas ir pilna ar negaidītiem pavērsieniem. Es varu tikai sēdēt Zilupes stacijā un kā pielīmēts naktstauriņš raudzīties starmešu gaismā.