Mūsu pirmais Eurotrip
Pirmā diena.
Mūsu bija četri – Normunds un Nora (jeb NorNor) un Raimonds un Liene (jeb Kažes). Mūsu misija bija divās nedēļās gūt iespējami daudz pozitīvu emociju no ceļojuma pa Čehoslovākiju un Lielvāciju (t.i., - Čehiju, Slovākiju, Vāciju un Austriju). Izvēlētais līdzeklis – auto ceļojums, izmantojot NorNor piederošu Landrover Defender džipu. Starta laiks: 2007.gada 15.septembris 4:00 (no rīta). Finiša laiks: kā nu sagadīsies. Tālāk sekojošais apraksts vēstīs par to, kāds nu mūsu brauciens izvērtās.
Pēdējais vakars pirms izbraukšanas pagāja drudžaini kravājoties un domājot par lietām, kuras vēl vajadzētu izdarīt vai paņemt. Nezinu kā pārējie, bet vismaz es biju pamatīgi satraucies – kā nekā nevienam no mums pieredzes šāda veida braucienos nebija nekādas, ik reizi izbraucot uz Lietuvu vai Igauniju līdz šim bijām tajā pašā vakarā atpakaļ Latvijā, lai nenāktos meklēt naktsmītnes, ne mums zināšanas par labākajiem ceļiem, ne iemaņas auto vadīšanā kalnos. Taču no otras puses bija arī tāda kā pārliecībā, ka beigās viss izvērtīsies labi un ka šis brauciens kļūs par vienu no 2007.gada lieliskākajiem piedzīvojumiem. Īpaši izgulēties dabiski pēdējā naktī mums neizdevās – abi ar Lienču bijām augšā jau ap diviem un atkārtoti iemigt vairs nekādi nevarējām. Nācās vien īsināt laiku, spēlējot kuģu lādēšanu (ģeniāla nodarbe šādā stundā, ne?). Beidzot pusčetros “oficiāli” cēlāmies augšā, ieēdam vieglas brokastis un sākām gaidīt mūsu ceļabiedrus, kuri mazliet kavējās. Rezultātā startējām puspiecos.
Gandrīz visa pirmā diena aizritēja automašīnā, mērojot dažādu veidu poļu ceļa remontus. Vispār poļu ceļi ir īpašs stāsts – tie tiek konstanti remontēti šķietami nejaušā secībā un kārtībā ar vienīgo domu tevi kā ceļotāju iedzīt pirmsvecuma marasmā. Ja nu kādā valstī visur izteikt pietrūkst loģikas, tad šī valsts ir Polija. Ņemsim par piemēru kaut vietu, kur ieturējām brokastis – Baranowski iestādījums Lomžā. Skaistā laucinieciski-zemnieciskā stilā iekārtotā restorānā skan pretīga tehno mūzika, pasūtītais ēdiens un atnestais ēdiens nesakrīt nedz cenas, nedz satura ziņā (kaut kāda iemesla dēļ mums neatnesa medu un sulu, bet atlaida daļu no brokastu cenas – prasījuši neko tādu mēs noteikti nebijām). Vienu galdiņu uz maiņām apkalpo dažādi viesmīļi, kuri visi neizceļas ar īpašu veiklību un labprāt nolej ar dzērieniem apmeklētājus.
Sākotnēji bijām cerējuši vakarā jau šķērsot Polijas-Čehijas robežu, bet faktiski nācās palikt vien Vroclavā, Polijā. Normunda plaukstdatorā mītošā TomTom programmatūra gan jau vismaz kopš pusdienlaika pareģoja mums šādu likteni, bet mēs ilgi naivi domājām, ka vienā brīdī korķi un idiotiskas apdzīvotas vietas (kurām cauri iet tā sauktā šoseja, liekot braukt uz 50km/h) beigsies, ceļš atbrīvosies no fūrēm, un mēs varēsim kā uzvarētāji sasniegt Čehiju. Lieki teikt, ka mūsu cerības nepiepildījās, bet ceļa remonti brīžiem kļuva par interesantiem autobraucēju pārbaudījumiem – īpaši būtu jāizceļ kādas garāks posms, kuru nācās braukt pa šauru nenokasīta asfalta strēli, kurai abās pusēs bija grāvji savu 50 centimetru augstumā.
Vismaz Vroclavu tomēr mums sasniegt izdevās, un varējām sākt meklēt vietu, kur pavadīt nakti. Mūsu ideālistiskais plāns bija uzmeklēt brīvi pieejamu WiFi internetu un caur to noskaidrot, kur šajā pilsētā mūsu gulēšanas vajadzības varētu realizēt. Atkal jau realitāte izrādījās atšķirīga no iecerēm – cītīgi braukājot pa pilsētu un “zvejojot” nenodrošinātus bezvadu interneta punktus, nevienu brīvi pieejamu un funkcionējošu pieslēgumu tā arī neatradām. Nācās vien skatīties pa ielu malām un mēģināt laimi pirmajā viesnīcā, kas pagadījās pa acij.
Milzīga šilte virs tās durvīm (poļu reklāmas vispār ir vesela varoņeposa vērtas, šobrīd par tām neko vairāk nerakstīšu) vēstīja, ka istabu diviem cilvēkiem ar brokastīm tur varot dabūt par 65 zlotiem, kas izklausījās ļoti vilinoši. Protams, mēs nebijām iedomājušies Latvijā precīzi noskaidrot katras valsts valūtas kursu (varēs taču to izdarīt Internetā!), bet atmiņā man bija palicis, ka zlota vērtība bija ap 20-25 santīmiem, tā ka šī reklāma mums solīja patiesi neticamu istabas cenu. Protams, reāli aprunājoties ar viesnīcas (kura gan laikam juridiski nebija viesnīca, bet gan “hotelovy uslugi” - tas ir, viesnīcas pakalpojumu sniegšanas iestāde) recepcijā atrodamo tanti, uzzinājām, ka par 300 zlotiem varam pārgulēt visi četri, turklāt brokastis cenā iekļautas nebūs. Tas jau tik spoži neskanēja, tāpēc ar Normi latviski apspriedāmies, palikt vai nepalikt šajā vietā, līdz sieviete piedāvāja lētāku risinājumu – par 200 Zl (plus 12 Zl par mašīnas stāvvietu) mēs varējām palikt namiņā ēkas pagalmā, kurā gan bija tikai 3 un nevis 4 gultas. Normis pieteicās gulēt guļammaisā uz grīdas, tā ka varējām vismaz kādu naudu ietaupīt. Izņēmu bankomātā naudu, pārliecinājāmies, ka citā motelī otrā ielas pusē cenas nebūtu zemākas, maksājot tantei, atklājās, ka viņa man no 100 zlotiem izdod 88 nevar, tāpēc parkinga maksu arī gluži veiksmīgi ietaupījām.
Gulēšanas apstākļi nebija nekādi ekskluzīvie – kā jau minēts, Normis gulēja uz grīdas, gultasveļa pamatīgi smakoja pēc cigaretēm un arī istabas iekārtojums nebija īpaši glauns, toties vismaz cena bija pietiekami draudzīga un doma par ietaupītajiem vairāk kā 100 zlotiem varēja mūs šai naktī sildīt. Liene visu pirmo dienu jutās nelāgi, jo bija paspējusi tieši pirms izbraukšanas apaukstēties.
Otrā diena
Pēc pirmās dienas nogurdinošās braukšanas (ap 1050 nobrauktu kilometru) gulēju ļoti labi, bet ne pārāk ilgi, jo vispār par gulētāju sevi nenosauktu. No rīta izlēmām apskatīt Vroclavu un tad beidzot atstāt Polijas draudzīgās (ne pārāk) āres. Pilsēta izrādījās negaidīti glīta un agrajā svētdienas stundā, kad tajā vēl nebija daudz cilvēku, šķita kā patīkams pārsteigums visumā garlaicīgajā un nepievilcīgajā Polijā. Iespējams, ka šeit lomu spēlē pilsētas tuvums daudz “interesantākajai” Čehijai un tālums no mūsu pašu kaimiņiem lietuviešiem. Normunds gan centās pilsētas apmeklējumu izvērst iespējami īsu, jo bija izsalcis un vairāk vēlējās ieturēties nekā apskatīt akmens bloku valstību, tomēr vismaz Lienča un es paspējām gan sabildēties pie pilsētas ievērojamākajiem objektiem (lai arī mums, protams, nav zināms, kas tie tādi par objektiem bija), gan apbrīnot vairākus ēku kopojumus, kas stipri līdzinājās Vecrīgas trīs brāļiem, tikai šeit šo brāļu skaits lielākoties bija sākot ar desmit – laikam jau poļiem tās ģimenes ir lielākas.
Tomēr neēst arī nevar, tāpēc iegājām kādā pamatīgā lielveikalā netālu no pilsētas centra, lai tur ieēstu kaut ko brokastīm līdzīgu. Tā kā bija vēl agrs, mums nācās kādu brīdi pagaidīt uz veikalu un ēstuvju atvēršanos, bet tikām mēs varējām skatīties, kā dažādu veikalu darbinieki drudžaini gatavojās darba dienas sākumam (veikala teritorijā cilvēki var iet iekšā jau no deviņiem, bet veikali veras vaļā tikai stundu vēlāk). Ilgu pārdomu rezultātā izvēlējāmies nebūt alternatīvi un ieēst KFC (t.i., Kentuki ceptajos cāļos). Nebūdams burgeru ēšanas atbalstītājs, esmu spiests atzīt, ka pret KFC produkciju man īpašu iebildumu nav – ēdiens bija normāls, sātīgs, lai arī ar cenu poļi mūs atkal piečakarēja – izrādījās, ka KFC uzrādītajās cenās neietilpst PVN.
Neliels piedzīvojums mūs gaidīja uz Čehijas robežas, kur vietējiem sargiem kaut kāda iemesla dēļ mūsu pases likās aizdomīgas, tāpēc mums nācās kādas desmit minūtes nogaidīt, kamēr viņi tās vai nu turēja biksēs vai arī pārbaudīja (mēs jau neredzējām).
Veiksmīgi tikuši pāri robežai, varējām doties uz pirmo īsti paredzēto punktu mūsu maršrutā – Adršpahas-Teplices klintīm, par kurām bija “iefanojusies” Liene (faktiski mēs bijām klinšu Teplices daļā, nevis Adršpahā). Kas īsti ir šīs klintis? Droši vien vienkāršākais veids būtu to nosaukt par klinšu kanjonu, kur starp augstiem akmens “stabiem” vijas taciņa un tu vari aplūkot īsteni savdabīgus dabas veidojumus. Pie ieejas dabas parkā (kas ir par ne sevišķi augstu maksu) mums radās naudas problēmas – visas čehu kronas, kas mums bija (to bija pavisam nedaudz) aizgāja stāvvietas apmaksai, atlika cerēt uz iespēju norēķināties cita veida valūtās. Izrādījās, ka Teplicē ņem pretī arī poļu zlotus, kuru dēļ man arī klinšu bukleti tika iedoti poļu valodā (biju mēģinājis biļetes lūgt čehu valodai radniecīgā pseidovalodā, līdz ar to tikai pastiprinot savu “poliskumu”), nācās vien tos vēlāk apmainīt pret angliskajiem ekvivalentiem. Par dabas parku un klintīm varu teikt tikai vienu – wow! Ar vārdiem to raksturot es nedz gribu, nedz spēju. Varu tikai atzīties, ka iepriekš neko tādu redzējis nebiju, ka bija skaisti, ka reizēm bija baisi (piemēram, kāpjot pa stāvām kāpnēm vienā no klintīm augšā) un ka ne mirkli nenožēloju, ka turp devāmies.
Parkā bijām nodzīvojušies līdz pēcpusdienai, tad varējām uzsākt kustību uz Prāgu – nākamo mūsu atbalsta punktu maršrutā. Tā kā biju dzirdējis, ka tā ir interesanta pilsēta, izlēmām pa ceļam iegriezties Hradec Kralove un tur arī pārnakšņot. Sanāca gan, ka neko īpaši pilsētā mēs neapskatījām, tikai tai izbraucām cauri (var piekrist Lonely Planet apgalvojumam, ka šajā pilsētā ir sajaukti visdažādākie arhitektūras stili, bet par īpaši atmiņā paliekošu pēc mūsu brauciena šo pilsētu nenosaukšu – droši vien vajadzētu to normāli izstaigāt, lai varētu kaut ko vērtēt).
Tā vietā, lai staigātu pa pilsētu, sākām meklēt moteli. Braukājot pa pilsētu, nekas acīs neduras, tāpēc atkal mēģinājām atrast internetu. Šoreiz tas izdevās (pēc kādām 30 minūtēm meklējumu) un varam pētīt informāciju par hoteļiem un moteļiem šajā pilsētā. Izrādījās, ka pārāk cerīga situācija nav (tobrīd mēs īpaši vēl neapsvērām privāto pansiju piedāvātās iespējas). Atradām vienu viesnīcu ar ļoti draudzīgām cenām, bet ārpus pilsētas, zvanījām uz to, bet neviens necēla. Tad iegaumējām pāris adreses pašā pilsētā un izlēmām apbraukāt tās. Viena no atrastajām viesnīcām atklājās, ka atradās pašā vecpilsētas sirdī (pateicoties tai vismaz kaut cik redzējām arī pilsētas centru), dabiski, ka tās cenas nebija mūsu svara kategorijā, vēl cita iestāde, kuru Lonely Planet, kas bija mūsu galvenais ceļvedis Čehijā un Slovākijā, raksturoja kā vietu, kur pa nakti paliek strādnieki, izrādījās... vieta, kur pa nakti paliek strādnieki. Īsi sakot – tik baiss zaņķis, cik vien var iedomāties. Neko gudrāku neizdomājuši, izlēmām braukt no pilsētas prom uz Prāgas pusi un skatīties ceļmalas moteļus.
Necik ilgi nebraukuši, vienu tādu arī atradām – nekā spoža tajā gan nebija, bet vismaz normāla māja, kas neizskatījās mums ne pārāk glauna, ne pārāk šausmīga. Izrādījās, ka šeit arī Eiro ņēma pretī – tā ka atkrita problēma ar mūsu čehu kronu trūkumu, par 51 eiro varējām visi četri tur palikt, atkal vienā istabā, bet vismaz gulta katram bija sava. Gaitenī gan nedaudz smakoja, mēbeles numurā bija smieklīgas, bet tualetes pods novietots tā, lai no tā ceļoties varētu atsist galvu, bet neesam jau mēs nekādi biznesa klases tūristi, lai satrauktos par šādiem sīkumiem. Līdz ar to pēc tradicionālās formulas istaba-duša-gulta-momentāns miegs veiksmīgi varējām sākt spēku uzkrāšanu nākamajai dienai.
Trešā diena
Trešās dienas centrālais plāna punkts bija Prāga – pilsēta, kurā trīs no mums četriem jau bija bijuši iepriekš. Normis un es – divas reizes, Liene – vienu. Pazīstot šo pilsētu, viena lieta šķita baisa – pārvietoties pa to ar Defu. Lai nu ko Prāgai nevarētu pārmest, tā būtu nepietiekama satiksmes intensitāte. Tomēr Nora ar savu rumaku galā tika gluži labi un, kā izskatījās, no satiksmes šajā nopietnajā pilsētā īpaši nebaidījās. Problēmas gan radīja parkinga atrašana, jo pirmdienā kaut kur novietot mašīnu nav vienkāršs uzdevums, turklāt daudzas pazemes stāvvietas mums nebija pieejamas Defendera pamatīgā augstuma dēļ. Beigās atradām stāvvietu zem kāda tilta (par 20Kč jeb 50 santīmiem stundā), kas mums par pārsteigumu izrādījās ļoti tuvu no centra.
Pastaiga pa Prāgu atbilda visiem klasikas kanoniem – Tīnas katedrāle, lielais astronomiskais pulkstenis, pils kalns ar pašu pili un svētā Vita katedrāli. Arī Vaclava laukumam jau bijām iepriekš izbraukuši cauri. Pēc pastaigas meklējām vietu, kur ieturēties, un palikām kādā picērijā gandrīz pašā vecpilsētas centrā. Kad tur gājām iekšā, neviena cilvēka mums priekšā nebija, bet ar savu sēdēšanu un “garšīgo ēšanu” piesaistījām picērijām arī citus apmeklētājus – pasakiet mums par to paldies, picērijas darbinieki!
Izstaigājušies pa Prāgu, virzījāmies tuvāk Vācijai, jo Čehija jau sākotnēji mūsu maršrutā bija tikai tāds ieskriešanās posms. Izlēmām, ka gudrākais būtu nakti pavadīt pēdējā miestā pirms Vācijas robežas – lai nākamajā dienā būtu mazāk jābrauc, bet vienlaikus nebūtu jāmaksā Vācijas bargās cenas par gultu (vēlāk gan izrādījās, ka cenas pie vāciešiem nemaz tik baisas nebija). Tā nu mēs nokļuvām miestā ar nosaukumu Rozvadova.
Protams, ka mēs iepriekš neko par Rozvadovu nezinājām, un kāpēc lai mēs būtu zinājuši? Ciemats ar 692 iedzīvotājiem uz Čehijas-Vācijas robežas bez īpaši saistošas vēstures parasti nav nekas tāds, par ko ceļotājam vajadzētu zināt. Zināmas aizdomas par ciemata garu mums radīja tur izvietotie pāris bāri un kazino, bet neko īpašu mēs nenojautām, līdz sākām meklēt pansiju. Piestājām ceļa malā. Katrā pusē pa pansijai. Normunda prāt, kreisajā pusē tā izskatījās glītāka, tad nu gājām ar viņu divatā noskaidrot, kādas tur cenas. Ejot tuvāk, ievēroju, ka šim iestādījumam, kas saucas “Olymp” pie logotipa bija trīs sarkanas sirsniņas. Vērsu Normunda uzmanību uz šo faktu. Viņam šķita, ka tas neko neliecina. Taču, kad pie durvīm (kas veda no pagalma, nevis no ielas) ieraudzīju lielāku sirdi, teicu: tas NAV viesu nams, vācamies prom. Normunds tomēr manī neklausījās, un gāja vien iekšā. Interjers vairs vispār nekādas šaubas neradīja – sarkanas gaismas, skatuve, bārs, vai bija arī stabi, neievēroju. Es paliku ārpusē, bet kaut kādas beibes, kas sēdēja iekšā teica, lai nāku vien iekšā. Ienācu, tāpēc varēju noklausīt Normunda un šo sieviešu sarunu pilnībā. Atstāstu to šeit:
Vai jums ir brīvas istabas?
..... mmm ....
Vai jums ir brīvas istabas gulēšanai?
Nē.
Tā arī beidzās mūsu vizīte Olimpā. Par laimi izrādījās, ka pansija otrā ielas pusē patiešām bija pansija un nevis seksa zaņķis. Tikām par Olimpu varu pastāstīt vēl šo to, ko nupat uzmeklēju internetā. Kāds vācietis izlēmis aizbraukt uz Čehiju. Tulkoju šeit viņa stāstījumu (saturs izvilkts no hurenmagazin.com foruma arhivētās versijas caur google cache):
Vispirms uzreiz aiz robežas dodos uz Olimpu. Olimps šobrīd ir visdārgākais iestādījums. Viena stunda maksā 90 eiro (vairāk nekā mēs varētu atļauties maksāt – Kž). Dzērienu cenas ir vidējā līmenī. Istabas arī tikai viduvējas. Bet meitenes no Ukrainas – gandrīz visas pirmajā līmenī.
Tātad vakar: apmēram 10 meitenes. Meitenes nāk viena pēc otras klāt, mazliet pasnaikstās, ja viņas nepatīk, iet atkal prom. Izvēlos otro no viņām. Kokteiļi un ļoti laba izklaide. Izvēlos par istabu uz vienu stundu. Domāju, nekas nevarētu iziet greizi. Vispirms kopā dušā... pavisam ok. Tad viņa sāk man taisīt masāžu... nebija īpaši labi... nekādas erotikas. (.... - izlaižu neinteresanto daļu). Tad no masāžas pārejam pie seksa no aizmugures.... mmmh?? Vai tās ir iekāres skaņas vai viņai sāp??? Mainām pozu... viņa augšā... Kļūst arvien riebīgāk... Viņa mēģināja savu seju turēt maksimāli tālu no manējās. (...) Atkal mainām pozu... viņa sūdzas par sāpēm. Jautā visu laiku kaut ko par orgasmu, vai es joprojām neesmu galā.(...)
Lūk, šajā Olimpā mēs gandrīz pārnakšņojām. Interesanti, ko teiktu Nora un Liene, ja mēs pateiktu, ka sarunājām istabu par 90 Eiro un uz vienu stundu?
Šajā vakarā mums sanāca vēl viens piedzīvojums. Tā kā ciematā bijām ieradušies diezgan agri, izdomājām aiziet tajā paēst (ja izdotos atrast ēstuvi, kurā cenā nebūtu iekļauts kāds B.J.), uzgājām vienu picēriju, kurā mūs ļoti laipni apkalpoja vācu valodā (loģiski – kas tad cits uz šo miestu brauc seksot, ja ne vācieši). Tā kā vēlreiz tajā pašā dienā ēst picu negribējās, paņēmām visi makaronus. Neteikšu, ka tas bija sevišķi gudrs lēmums – makaroni izrādījās mājās gatavoti olu makaroni, kurus lielā daudzumā ieēst ir pagrūti, bet porcijas – pamatīgas. Cīnījāmies ar tiem, cik varējām, bet vienā brīdī izlēmām tam mest mieru, palūdzām rēķinu. Bet apkalpojošā sieviete pretī saka – ēdiet visu nost, citādi ome dusmosies! Ko darīt – nācās ēst tālāk. Beigās divas no četrām porcijām patiešām izēdām pilnībā, vairāk gan nekādi nespējām sevī iedabūt iekšā (un es taču skaitos diezgan rijīgs cilvēks!). Mēģinājām vēlreiz pielabināt sievieti, lai viņa mums iedotu rēķinu. Šoreiz tas arī izdevās, lai arī viņa turpināja iebilst. Varu tikai pateikt, ka nākamajā rītā man pamatīgi sāpēja vēders pēc pārēšanās. Izskaidrojums porciju izmēriem – droši vien pēc Olimpa apmeklējuma cilvēkiem gribas ēst. Vēl pastaigā pa miestu uz un no picērijas ievērojām vismaz četrus seksa zaņķus, pāris diennakts alkohola tirgotavas un divus kazino. Personīgi man patīk pieeja nesaukt bordeļus īstos vārdos (gluži kā Latvijā – erotiskā masāža), bet dēvēties par pansijām vai naktsklubiem (vienu šādu Night Club pa gabalu aplūkojām un spriedām, vai tas ir vai nav seksa zaņķis, līdz ievērojām mazākiem burtiem rakstītu “S&M”). Tāds, lūk, ir sekss Čehijā.
Ceturtā diena
Kārtīgi izgulējušies lieliskajā Rozvadovā (šī bija pirmā nakts, kur mums katram pārim bija sava istabiņa, lai arī mūsu istabā nebija tualetes un dušas, tāpēc mēs tomēr daļēji bijām arī viņu numura iemītnieki), sagatavojāmies pirmo reizi mūsu ceļojumā iebraukt kārtīgā rietumvalstī.
Vācija mūs sagaidīja ar ne īpaši skaistu rītu (dienas klintīs un Prāgā bija ļoti siltas un saulainas), bet mēs par to īpaši nelikāmies traucēti un devāmies uz pilsētu, kuru vispār ar likumu vajadzētu noteikt apmeklēt tieši lietainās dienās – uz Regensburgu. Par šo pilsētu biju dzirdējis tikai to, ka tajā ir slavens tilts un ka tajā īpaši ilgi uzkavēties neesot prāta darbs. Ja jau nav, tad nav. Kaut gan patiesībā pilsēta izrādījās skaistāka, nekā biju no tās gaidījis. Ļoti neliela un kompakta, tā mums varēja radīt arī problēmas ar vietējiem tiesībsargiem, jo gandrīz uzbraucām uz pilsētas slavenākā tilta, pa kuru atļauta tikai sabiedriskā transporta satiksme, tomēr vietējie iedzīvotāji mūs savlaicīgi par šādu iespējamo problēmu brīdināja.
Rēgensburgā arī sastapām pirmos latviešus mūsu ceļojumā, bet īpašās sarunās ar viņiem neielaidāmies – it kā mēs latviešus dzīvē nebūtu redzējuši. Izmēros šī pilsēta būtu pielīdzināma Daugavpilij (ap 130 tūkstošiem iedzīvotāju), bet pievilcības ziņā – nebūtu pielīdzināma Daugavpilij. Šajā pilsētā, starp citu, savulaik dzīvojis arī tagadējais Romas pāvests Benedikts.
Izstaigājuši pilsētas piedāvātos objektus, uzņēmām kursu uz Minheni, kurā mums bija paredzēts ne tikai izstaigāt pašu pilsētu, bet arī paviesoties kādos lielveikalos, jo tā NorNor jau iepriekš bija ieplānojuši. Vispirms mums radās problēmas ar pilsētas centra atrašanu, tad izdomājām, ka lielveikalus diez vai būtu prātīgi meklēt centrā un nācās meklēt veidu, kā no centra izkļūt ārā. Tad kādu stundu riņķojām ap Minheni, mēģinot uzmeklēt kādu kārtīgu veikalu, jo vācieši atšķirībā no poļiem ar liekām reklāmām neizceļas. Pirmais “lielveikals”, ko mēs atradām, izrādījās nevis veikals, bet gan komplekss ar plašā teritorijā izvietotiem daudziem draņķīgiem veikaliem. Beidzot atradām lielu iepirkšanās centru, kas no ārpuses gan izskatījās baisi padomisks, bet iekšā bija tīri ok.
Iznāca tā, ka Liene un es uz īpašu iepirkšanos noskaņoti nebijām, tāpēc kādu laiku pa veikaliem paklīduši, pārvācāmies uz mašīnu, kurā gaidījām NorNor pārnākam. Jāatzīmē, ka šajā dienā saskārāmies ar visnesimpātiskākajiem laika apstākļiem visa ceļojuma laikā, tāpēc īpaši skumt par lielveikalā pavadīto laiku droši vien nevajadzētu.
Pēc pirkšanās radās jautājums, vai mums vispār vajadzētu braukt apskatīt Minheni. Es personīgi uzskatīju, ka vajag, un šajā gadījumā mans viedoklis arī guva virsroku (šaubas bija radušās tādēļ, ka iebraukuši centrā iepriekš neko skaistu tur nebijām redzējuši). Īstenībā – bija vērts. Neteikšu, ka es Minheni būtu tā pa īstam iemīlējis (mēs jau centrā arī pabijām tikai nedaudz vairāk par vienu stundu), bet salīdzinot tās vieglo un graciozo arhitektūru ar Berlīnes baisajiem smagumiem, man Minhene noteikti šķiet glītāka par Vācijas galvaspilsētu.
Izpildījuši savu dienas “nolikumu”, devāmies kreisajā virzienā (kartē raugoties) – uz Bavārijas Ludviķa Neišvānšteinas pils pusi. Šoreiz nebraucām, kā to bijām darījuši iepriekš, pa trako vācu autobānu, bet gan pa maziem trešās nozīmes ceļiem, lai varētu pa īstam ieraudzīt Bavāriju un nevis tikai garlaicīgās šosejas sienas. Protams, jebkurš vācu vietējās nozīmes ceļš ir kvalitatīvāks par Latvijas šoseju, bet par to būtu lieki izteikties. Visas mājas ceļa malās arī tur izskatās savādāk kā mūsu galā – sakoptas un uzpucētas, ar neizbēgamiem puķupodiem uz palodzēm. Vispār sevi uzskatu drīzāk par raupjā stila cienītāju, tāpēc gluži aiz sajūsmas par šādām lietām nečurāju, bet arī es nevaru noliegt, ka īstenībā jau tas viss izskatās smuki.
Pienāca pirmo reizi Vācijā ieēst pusdienas/vakariņas. Ar to mums radās zināmas problēmas, jo cenu līmeņi tomēr Vācijā un Čehijā ir diezgan atšķirīgi, tādēļ pirmajā mums patikušajā iestādījumā neuzkavējāmies, bet apmetāmies kādā dīvainā vietiņā pavisam sīka miesta centrā. Ēstuve atradās otrajā stāvā mājai, kuru varētu noturēt par kultūras namu. Tajā vairāki vietējie veči sita kārtis (vēlāk parādījās arī šaha cienītāji), un mēs sajutāmies nokļuvuši pavisam netūristiskā vietā, bet patiesībā bija interesanti apskatīties, kā ēd, spēlē kārtis un vakaru pavada vācu pensionāri. Mazliet dīvaini gan bija, kad tur ieradās arī viens vecis, kas ārēji izskatījās pēc bomža, ar suni un pasūtīja kaut kādu zivi un šņabi. No otras puses – arī tā ir Vācijas sabiedrības daļa, turklāt tā nav mana darīšana, kā katrs cilvēks dzīvo.
Pavaicājām viesmīlim, vai viņš nevarētu ieteikt, kur mēs tajā miestā varētu pārgulēt, viņaprāt viss varētu būt aizsists, bet viņš tomēr piezvanīja kaut kur, lai konstatētu, ka tur neviens neatbild, tad ieteica mums braukt uz nākamo ciematu, kā mēs arī izdarījām. Vispirms pārbaudījām pāris naktsmītnes pašā miesta centrā, tās izrādījās dārgākas, nekā mums gribētos, beigās tomēr vienā Gasthaus`ā palikām. Istaba, kuru dabūjām, bija specifiska ar to, ka viena no gultām tur bija izvilkts dīvāns, kas nebija gluži super ērts (tas tika NorNor), toties citādi viss bija pa pirmo, plus cena arī bija draudzīga – 65 eiro uz četriem cilvēkiem Vācijā noteikti nav tas sliktākais variants.
Piektā diena
Ceļojuma piektās dienas moto bija: pavadīt iespējami vairāk laika automašīnā. Atšķirībā no citām dienām tajā nedevāmies nevienā ilgākā pastaigā, toties nobraucām lielu daudzumu kilometru un paspējām kārtīgi izbaudīt līkumotos kalnu ceļus.
Doma šajā gadījumā bija gluži vienkārša – izbraukt tā saukto Deutsche Alpenstrasse jeb gleznaino ceļu gar Vācijas Alpiem. Kalnu ceļu galvenās iezīmes parasti ir vienas un tās pašas – tie ir maksimāli līkumoti un šauri, braukšana pa tiem ir saistīta ar regulāru kuņga satura pacelšanos un nolaišanos, kas cilvēkiem, kas ne pārāk labi panes šādas parādības, var radīt zināmas problēmas. Papildu citām lietām man bija izdevies pārņemt stafeti slimošanā no Lienes (kura uz šo brīdi beidzot bija daudzmaz izveseļojusies), līdz ar to lielāko dienas daļu biju (salīdzinoši) drūms un nerunīgs.
Aizbraucām līdz izslavētajai Neišvānšteinai, pārliecinājāmies, ka piebraukšana tai tuvāk maksāja ievērojami vairāk nekā mēs būtu gatavi par to maksāt (tur šķiet bija pamatīga summa jāmaksā par pastaigu līdz pilij plus vēl papildu 8 eiro no cilvēka par ieeju pilī iekšā). Tāpēc mēs rīkojāmies kā jau japāņu tūristiem piedienas – sabildējām pili no liela attāluma, lai varētu teikt, ka tur esam bijuši.
Norai tikām izdevās novērtēt vācu autovadītāju kultūras īpatnības – vairākas reizes, kad mēs apstājāmies kaut kur ceļa malā ar domu izlemt, kā rīkoties tālāk, aiz mums uzreiz sāka veidoties rindas, jo vācieši neuzdrīkstējās apbraukt stāvošo mašīnu – nevar taču tik nekaunīgi līst rindā. Vispār attiecībā uz visur redzamo kārtīgumu, sakoptību un paranormālo visa veida noteikumu ievērošanas māniju, ar kādu saskārāmies Bavārijā, nevaru nesecināt vienu lietu. Proti, man ir gluži skaidrs, kādā veidā šos kārtību mīlošos puķu audzētājus daudzas reizes ir padarījuši par vienu no trakākajām pasaules karotājtautām. Pietiek tik tev vācietim pateikt, ka poļu autobraucēji neapstājas pie gājēju pārejas, lai viņš meklētu rokās kādu Panzerfaust un dotos šīs nekārtības novērst.
Atgriežoties pie ceļojuma atstāstījuma, varu atkārtot, ka par šo dienu nekā tāda, ko es varētu baisi atstāstīt, nemaz nav. Jā – skaisti kalni, skaistas kalnu upes, ūdenskritumi, govju bari ceļmalās, tas viss tur, protams, bija. Bet es neesmu dabas skatu mākslinieks, lai stāstītu par to, kā lapiņas trīc vējā vai kā smaragdzaļa upe šķeļ sidrabotas klintis. Vari apskatīties bildes no šī reģiona, tajās viss tas ir redzams.
Pusdienas šoreiz ēdām īstā bavāriešu ēstuvē, kurā skanēja nacionāla mūzika un kurā neieēst desas ar štovētiem būtu grēks. Klāt piedzērām autentisku Apfelsaft un vispār uzvedāmies kā godīgiem vāciem pieklājas.
Dienas atmiņā paliekošākā daļa pienāca vakarā, kad atkal jau meklējām naktsmītni. Lai nākamajā dienā dotos apskatīt Koenigsee ezeru, bijām iebraukuši ciematā ar savdabīgu nosaukumu Reit im Winkl (iejāj stūrī?). Tajā mēs ieraudzījām kaut ko tādu, par ko jebkura Latvijas pilsēta varētu tikai sapņot. Reit im Winkl centrā mēs uzgājām informācijas māju, kurā līdzās visādiem bukletiem par ciematu bija arī visai stilīgs dators ar skārienjutīgu ekrānu, kurā varēja iegūt informāciju par visām atpūtas iespējām šajā vietā. Un tas – ciematā ar mazāk kā trīs tūkstošiem iedzīvotāju! Protams, Reit im Winkl nav tipisks ciemats pat pēc Vācijas standartiem, kā noskaidroju, tajā 2700 iedzīvotāju piedāvā 5000 gultasvietas tūristiem, tā kā ar naktsmītni šeit problēmas teorētiski rasties nevarētu.
Apskatot dažādu cenu variantus, atradām vienu, kas piedāvāja cenas sākot ar 12 eiro no personas – Vācijā tas stabili ir neticami lēti. Devāmies meklēt attiecīgo pansiju. Šis process gan izrādījās diezgan “tricky”, jo meklētā vieta atklājās, ka atradās pašā ciemata galā un nejauši to uziet mēs noteikti nebūtu varējuši. Toties cenas ziņā situācija izrādījās pat labāka nekā bijām gaidījuši. Mājas īpašniece – pavecāka sieviete ar lielu ap galvu aptītu bizi un vidēji lielu dusmīgi rejošu suni vispirms mums parādīja vienu 38 eiro pa nakti vērtu istabu ar divguļamo gultu, bet tad izdomāja (mums) ekonomiski izdevīgāku variantu un aizveda uz otru mājas galu (šī privātmāja bija tik pamatīga, ka tās iekšienē bija vairākas kāpnes) un parādīja divas blakus istabas ar kopīgu tualeti un dušu, kurās varējām palikt par 40 eiro kopā – lūk to es saucu par ekonomisku nakšņošanu Vācijā!
Iekārtojums mājā bija gaužām vienkāršs un nepretenciozs, priekštelpā varējām apskatīt tantes godrakstu par desmit gadu nostrādāšanu, ganot ciemata govis, kā arī viņas vīra (visdrīzākais – nelaiķa) apbalvojumu kā gada labākajam jubilāram. Vispār tante bija jauka un ļoti pretīmnākoša, līdz ar to šīs dienas (un visa brauciena kopumā) atzinums: lai dzīvo tantes!
Sestā diena
Pēdējā dienā Vācijā jau pie pašas Austrijas robežas devāmies apskatīt vienu no Vācijas slavenākajiem ezeriem – Königssee (nejaukt ar pilsētu Königsee šī ezera tuvumā!). Königssee jeb Karaļa ezers ir slavens vairāku iemeslu dēļ:
1. Tas ir dziļākais Vācijas ezers
2. Tas tiek pozicionēts kā tīrākais Vācijas ezers
3. Tam blakus atrodas milzīgi kalni, tai skaitā Lielais Vacmans (augstākais Vācijas kalns, kas atrodas pilnībā Vācijas teritorijā)
4. Gar šo ezeru iet daudzi (dažādas sarežģītības) tūrisma pārgājienu maršruti
Normunds iepriekš iegādātā Alpu ceļvedī bija izlasījis par pārgājienu taku gar šo ezeru, kas arī bija galvenais katalizators tam, ka turp devāmies. Ciematā pie ezera varējām visā spožumā apbrīnot vietējo iedzīvotāju mūžīgo modes kliedzienu – smieklīgās ādas šortas, kuru dēļ bavārieši un tirolieši vispār ir izslavēti (tādas varēja arī iegādāties, taču summas sākot ar 120 latiem man nešķiet atbilstošas šādam ietērpam). Lai nokļūtu uz maršruta sākumu, ar kuģīti bija jāizbrauc līdz Svētā Bartolomeja kapelai Hiršau pussalā. Brauciens ar kuģīti bija patiesi interesants gan tāpēc, ka ezers ir skaists, gan tāpēc ka pavadonis stāstīja šo un to par ezeru, tā vēsturi, ciemata mūsdienām un tā tālāk. Starp citu, pavadoņa balss un runas maniere ļoti atgādināja bavāriešu komiķi Mihailu “Bully” Herbigu. Centrālais šī izbrauciena notikums bija lieliskās kalnu atbalss demonstrējums, kad pavadonis pūta trompeti un mēs varējām novērot (ar ausīm) atbalsojošās skaņas.
Izkāpuši pie Sv.Bartolomeja kapellas, devāmies meklēt mūsu kalnu maršrutu, kurš gan jau iepriekš šķita diezgan baiss – Normunda grāmatā bija teikts, ka tā iziešanai nepieciešama “Alpu pieredze”, stingras kājas, augstuma bezbailība un tā tālāk. Arī kuģīša biļešu pārdevējs bija skeptiski izteicies par iespēju pirkt vienvirziena biļeti un atpakaļ iet ar kājām. Un tomēr mēs bijām noskaņoti vismaz izmēģināt savus spēkus. Latvijas augstākajos kalnos taču visi bijuši esam, kāpēc lai līdzīgu sasniegumu neuzrādītu arī Vācijā?
Maršruts diezgan ātri sāka iet klintī, kādu pusstundu-stundu parāpušies, kad jau gājām gandrīz gar pašu stāvās klints malu, izlēmām šajā reizē tālāk neiet – ne mums bija kaut cik normāls aprīkojums, ne pieredze, ne kas cits. Vismaz bijām tikuši līdz ļoti “spēcīgam” skatam uz ezeru un kalniem tā pretējā krastā. Lejup ejot sastapām vairākas grupiņas kāpēju, kas gados bija par mums nesalīdzināmi vecāki (tas ir – arī pensionāri tur staigā), taču tādās čībiņās kā Liene gan neviens no viņiem tērpies nebija. Modē tur bija arī iešana kalnā, izmantojot tā saukto “nordic walking” aprīkojumu – nūjas.
Izstaigājušies pa ezera apkārtni tomēr bijām pietiekami, kas bija ļoti patīkami pēc iepriekšējās dienas, ko gandrīz pilnībā nosēdējām mašīnā. Lai nesēdētu tomēr gluži uz vietas, devāmies tālāk – uz Austriju (kas faktiski atradās pavisam blakus).
Pirmā pieturas vieta šajā ziemas sporta centrālē mums bija gluži klasiska – Zalcburga. Pilsēta, kurā dzimis un uzaudzis Mocarts. Pilsēta, kurā norisinājās “Mūzikas skaņas” (neesmu redzējis). Neko citu par šo pilsētu laikam pastāstīt nevarēšu. Tā bija sagadījies, ka mēs Zalcburgā ieradāmies pamatīgāko pilsētas svētku dienā (dīvaini, ka viņiem šādi pasākumi notiek darbadienās). Kas tie īsti bija par svētkiem un par godu kam, tā mēs arī nesapratām, toties varējām milzīgā teltī īstā austriešu atmosfērā (tas ir, orķestra klātbūtnē un Lederhosen tērptiem cilvēkiem apkārt staigājot) ieēst kārtīgas Vīnes desiņas ar kāpostiem, cāļa pusi vai pamatīgu ceptas cūkas gabalu (kā nu kurš). Izstaigājām arī pilsētu – bijām gan pie Mocarta dzimtās mājas, gan pie Mocarta dzīves mājas, gan Mirabellas pils dārzos, gan šur, gan tur (pilī augšā gan neuzbraucām). Pilsēta skaista, gaiša, liega.
Savukārt pēc Zalcburgas sākās viens no trakākajiem murgiem visa mūsu brauciena garumā – pirmā naktsmītnes meklēšana Austrijā. Bijām domājuši darīt līdzīgi kā Vācijā – izbraukt no pilsētas un ceļu malās miestiņos skatīties istabu izīrēšanas šiltītes. Te tev nu bija! Kaut kā nebijām iedomājušies, ka skaistais ceļš aiz Zalcburgas (kura apbrīnošana mums bija paredzēta nākamajā dienā) ved šaurā ieplakā starp kalniem, kur nekādu miestu nav, līdz ar to nav arī iespēju pārnakšņot. Retās iespējamās naktsmītnes mums šķita pārāk dārgas (ak, mēs naivuļi), bet vēlāk ceļā parādījās vairs tikai dārgie hoteļi (ap 100 eiro no personas). Plus, satumsa, nāca vakars, bet (kā mums jau bija zināms un kā varējām pārliecināties) privātie istabu izīrētāji Austrijā gulēt iet ļoti agri. Labākā iezīme – ceļa malā ieraugi bultu pa labi un gultiņas simbolu; tu sapriecājies, mauc iekšā tajā ceļā, kas stāvi ved kalnā, kļūst pamatīgi līkumains, nobrauc pāris kilometrus, neredzi nevienu māju, vai ja redzi tā ir pussabrukusi, tad griezies riņķī, brauc lejā, ievēro, ka ceļš iet gar krauju un nav nostiprināts, slapjos sviedros nobrauc lejā, izgriezies uz lielā ceļa un pēc brīža ievēro nākamo gultiņas zīmi. Līdz ar to būtiska atziņa: naktsmītni Austrijā sāc meklēt savlaicīgi. Un otra atziņa, kas adresēta austriešiem – izlieciet zīmes, cik kilometru ir līdz attiecīgajai naktsmītnei.
Beigās nokļuvām ciematā Zell am See, kur mums bija arī paredzēts nākamajā rītā ierasties. Naktsmītņu tur bija daudz, bet gandrīz visas – ciet. Vienā īpaši cerīgā kādas desmit minūtes zvanījām visus iespējamos zvanus, bet neviens mūs apkalpot tā arī neiznāca. Izmēģinājām pat kempingu, bet arī tas bija jau slēgts uz nakti (bija jau kaut kas pāri desmitiem). Beigās palikām mūsu brauciena “šikākajā” viesnīcā – 120 eiro uz četriem cilvēkiem, bet vismaz ar brokastīm. Arī tur bija diezgan savdabīga situācija. Proti, viesnīcai, kurā mēs nakšņojām, naktī bija kopīga recepcija ar blakus esošo glaunāko viesnīcu. Tur uz nakti bija palikusi tante, kura, kā izskatījās, bija sadzērusies Red Bull vai arī sarijusies kaut kādas ripiņas – viņa bija fenomenāli enerģiska un haotiska. Ilgi mēģinājām noskaidrot, kāda tad būtu lētākā summa, lai mēs varētu palikt, viņa sauca dažādus skaitļus, kas bija tik absurdi, ka sanāca, ka nakts četrvietīgā numurā maksā vairāk nekā divos divvietīgos. Beigu beigās viņa vēl mūs izveda uz blakus viesnīcu “pa īsāko ceļu”, kas praksē nozīmēja vairāku minūšu gaidīšanu, kamēr viņa atrod vajadzīgo atslēgu, iziešanu cauri slēgtam restorānam un nokļūšanu uz ielas vietā, kur mēs bez šī ātrākā ceļa jau sen būtu nokļuvuši vienkārši ejot pa āru. Tomēr būtiskākais mērķis tika sasniegts – naktsmītne mums bija (un pat laba) un mašīnā gulēt nevajadzēja.
Septītā diena
Ceļojuma septītā diena atkal lielākoties aizritēja automašīnā. No rīta kārtīgi ieturējām brokastis viesnīcā (ja jau par tām maksājam vismaz piecus eiro no cilvēka, tad jāpaēd arī pieklājīgi!), tad sākām pamatīgi līkumotu braucienu pa Austrijas alpu ceļiem. Jāatzīst, ka pēc Bavārijas jaunu pārsteigumu tie vairs nesagādāja, bet vismaz kaut kādas pārmaiņas ieviesa. No rīta vēl izgājām mazā pastaigā pirms viena maksas ceļa posma (pie reizes ar dzeramo ūdeni uzpildījām pāris mūsu minerālūdens pudeles), bet tam sekoja “puke-puke” stila brauciens. Ne tādā ziņā, ka nebūtu skaisti – bija, bet tādā ziņā, ka līkumi bieži bija gandrīz 360 grādus asi un stipri nogurdinoši veselībai.
Tā kā dabu, kā jau iepriekš esmu minējis, neaprakstu, pāriešu pie mūsu vienīgās piestāšanas šajā dienā – Villahas pilsētas. Villaha patiesībā nav pati ievērojamākā pilsēta, kādā mums gadījās pabūt – ap sešdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, neliela, ne pārāk atmiņā paliekoša vecpilsēta, tas laikam būtu precīzākais, ko par šo vietu var pateikt.
Tālāk bijām paredzējuši doties uz Klāgenfurti, kurā atrodas ēku miniatūru muzejs – Minimundus, kurā var apskatīt kādas 150 ēkas samazinātā izmērā. Tā kā mūsu ceļš bija līkumots un garš, vakarpusē bijām tikai tikuši līdz Klāgenfurtei, tāpēc izlēmām šoreiz savlaicīgāk sākt meklēt naktsmītni, un tā arī darījām kādā miestā pāris kilometrus pirms mūsu “target” pilsētas. Un tā mēs iepazinām tanti.
Kādu vēl tanti? Kad mēs ar Normi gājām bungāt pie kārtējām aizvērtās pansijas durvīm (gandrīz visas miesta pansijas bija šādā kondīcijā), Norai un Lienei pienāca klāt kāda tante un pavaicāja – kas par lietu? Kad izrādījās, ka mēs meklējam istabu uz nakti, tante izlēma mums palīdzēt. Viņa paziņoja, ka, iespējams, varot mums istabu sagādāt un iesēdās astoņdesmito vidus VW Polo un sāka mūs vadīt pa miesta ieliņām. Tantes braukšanas stils būtu atsevišķa stāsta vērts – šķiet, ka par pagrieziena rādītājiem viņa dzirdējusi nebija un par noteikumiem arī ne, toties uz priekšu viņa tika, un tas arī galvenais. Nestāstīšu hronoloģiski, kur mēs pabijām un kur ne, bet pastāstīšu, kāda īsti bija situācija. Proti, tantei bija dzīvoklis, kurā darbadienās dzīvoja kaut kādi strādnieki, bet brīvdienās viņi brauca mājās, atstājot dzīvokli tukšu, tāpēc tante izdomāja mūs tur izvietot. Tikai viņa nezināja, vai strādnieki patiešām aizbraukuši, tāpēc mums nācās gaidīt un vēl mazliet gaidīt. Situāciju mazliet sarežģīja arī tantes savdabīgais austriskais vācu valodas dialekts, no kura ne pārāk daudz varēja saprast. Viņas tēlu papildināja fakts, ka tante mūsu vadāšanas laikā vairākas reizes piestāja, tai skaitā, lai pabarotu bezpajumtniekus kaķus. Un viņa visu laiku atkārtoja, ka viņa mūs likteņa varā neatstās.
Tā kā bijām izsalkuši un tāpat bija jāgaida, pēc tantes ieteikuma iegriezāmies kādā picērijā ieturēties. Pie reizes spriedām, vai divi pie blakus galdiņa sēdoši dvīņi ir vai nav geji, bet Liene baidījās no tipa, kas sēdēja pretim tualetes durvīm. Beidzot ieradās tante, un izrādījās – istaba mums būs. Un tas priecēja! (cena – 80 eiro no četriem cilvēkiem)
Patiesībā tas bija divistabu dzīvoklis, nevis istaba, strādnieku klātbūtni tur arī varēja just (ieskatoties ledusskapī, varēja konstatēt, ka tas līdz ūkai bija piebāzts ar alus skārdenēm, arī strādnieku drēbes šur tur manīja). Problemātiskākais tomēr bija tas, ka tantei, šķiet, bija maz pieredzes ar tādiem pārgulētājiem kā mums, tāpēc viņa kādu stundu noņēmās gatavojot gultas un ilgi nevarēja izlemt – doties prom vai vēl kaut ko izdarīt. Vispār jau viņa bija patiešām jauka sieviete. Mēs tikām skatījāmies austriešu versiju spēlei “Who wants to be a millionaire”, bet vēlāk “Anger Management” vācu valodā. Un tad gājām gulēt. (Lienei gan nez kāpēc nepatika mani stāsti, ka strādnieki visticamākais uz šo dzīvokli regulāri ved inficētas lētas austrumeiropas maukas, kuru gultā mēs arī gulējām)
Astotā diena
Atstājuši tantes māju (noslēpuši maisiņā viņas iedotu ābolu strūdeli un paņēmuši viņas Normundam dāvātu džemperi), devāmies apskatīt to brīnumu, ko sauc par Minimundus – ēku modeļu parku. Kad izrādījās, ka par ieeju parkā no studenta tiek prasīti 11 eiro, izlēmām iekšā tajā neiet. Formāli var teikt, ka Minimundus esam redzējuši – vismaz Eifeļa torņa un Berlīnes televīzijas torņa modeļu virsotnes mēs varējām pāri sētai apskatīt. Līdz ar to, būdami sašutuši par šādu attieksmi, arī Klāgenfurtei kā pilsētai izlēmām laiku neveltīt, bet devāmies uzreiz tālāk – uz Grācu.
Pastaigu šajā pilsētā mums nācās pamatīgi sasteigt – tā kā Normunds paņēma automašīnas parkinga biļeti uz “veselām 50 minūtēm”, neko citu kā ātri izskriet cauri pilsētas centram (kas, starp citu, ir pietiekami interesants) mēs nemaz izdarīt nevarējām. Pils kalnā neuzkāpām, jo tas bija pirmkārt stāvs un otrkārt – tajā nav pils.
Neliela atkāpe no stāstījuma (šeit tā iepīta par godu Grācas futbola komandai “Sturm”). Iebraucot Zalcburgā un redzot tur visādu informāciju par slavenāko šajā pilsētā dzimušo cilvēku – Volfgangu Amadeju Mocartu, radās doma, ka austrieši varētu mārketēt vēl vienu savu slavenību – to, kas Ādolfs. Piemēram, ražojot auto ar nosaukumu “der kleine Adolf”, kurai radiators (vai bamperis) priekšā veidotu ūsu ilūziju. Piedāvātie modeļi – adolff Krieg, adolff Blitz un (modelis ar gāzi) Zyklon. Jautājums tikai – kas būtu šī auto mērķauditorija?
Šajā dienā izteikti negatīvi izcēlāmies ēšanas ziņā – Normunds jau pāris dienas bija sapņojis par Burgerking “Western Whopper” burgeri, kurā iekšā maltās gaļas vietā vajadzēja būt steikam. Tad nu mēs Villahā arī iegājām vienā šādā Burgeru karalī... un pārliecinājāmies, ka reklāmām labāk neticēt un ka tas tomēr ir gluži tradicionāls burgeris ar klasisku maltās gaļas kotleti. Plus pēc šo burgeru ēšanas neviens no mums īpaši labi nejutās – tā varētu būt mums lieliska mācība bez vajadzības neiegriezties burgeru iestādījumos, mēģinot ietaupīt pāris eiro.
Toties pēc ne pārāk garšīgajiem burgeriem varējām izcelties arī pozitīvi – ar savu pirmo veiksmīgo kalna iekarošanu. Aizbraucām uz Hohe Wand dabasparku. Pēc kā izskatās šī Wand? Iedomājies vairākus simtus metru augstu klinti, kuras virsotnei pāri karājas skatu platforma. Un iedomājies, ka tev pa klinšu taku jātiek augšā. Tā arī izskatās.
Uzkāpšana mums prasīja kādas deviņdesmit minūtes. Patiesībā tik baisi kā pirms divām dienām Vācijā nebija, bet par limonādi šo “pastaigu” arī nenosaukšu. Īpaša ekstra atklājās augšā – izrādījās, ka mūsu “zaļais” maršruts ved apkārt visam kalnam (no otras puses augstā siena ir piebraucama ar auto, tajā atrodas dabas parks ar visādiem dzīvniekiem un atrakcijām bērniem). Tieši šis horizontālais ceļš izrādījās īpaši garš un slikti marķēts, kā rezultātā mēs ne tikai nogurām, bet arī vairākas reizes nomaldījāmies. Beigās tomēr kaut kā lejā arī tikām. Kārtējo reizi varējām gan pārliecināties, ka austrieši tādā pārgājienā, kas mums ir pamatīgs izaicinājums, dodas kā pastaigā ar maziem bērniem.
Bija jau sācis satumst, kad atstājām dabas parku un izlēmām doties uz Bratislavu Slovākijā, lai tur pārgulētu par lētāku naudu nekā Austrijā. Doma bija tāda, ka mēs guļam Bratislavā un no rīta braucam atpakaļ uz Austriju uz Vīni, kura atrodas no Bratislavas tikai nieka 40 kilometru attālumā.
Ko tu zini par Bratislavu? Ja tu esi redzējis filmu “Eirotrip”, tu vari spriest, ka tas ir baisākais zaņķis pasaulē, kur viss izskatās kā pēc kara, toties tur viss ir tik lēts, ka ar dažiem dolāriem tu tur vari justies kā karalis. Zaņķis tur patiešām ir, nav divu domu, turklāt tāds zaņķis, ka vērtīgākais ieteikums pēc atgriešanās, ko mēs devām visiem paziņām, bija: nebrauciet uz Bratislavu! Īstenībā es gan Bratislavā jau vienreiz biju bijis un toreiz tā man nemaz pēc tāda zaņķa neizskatījās (droši vien tāpēc, ka pabiju tikai vecpilsētā un pārnakšņoju vienā no pilsētas labākajām viesnīcām – vēlreiz varu pateikt paldies Cisco par šo iespēju). Bet šoreiz...
Jau iebraucot Slovākijā sajutāmies gandrīz kā mājās – neapgaismoti ceļi, nekam nederīgs asfalts, netīra un nejauka pilsēta. Bet viesnīcu cenas... Diezgan ātri sākām nožēlot, ka bijām izlēmuši nakšņot šajā pilsētā – cenas it visur bija gandrīz tādā līmenī kā Austrijā, bet kvalitāte – tādā līmenī kā Daugavpilī pirms desmit gadiem.
Vislabāk to varējām novērtēt pilsētas pretīgākajā viesnīcā (nebaidos no šiem vārdiem) ar nosaukumu “Turist”. Iegājām divatā ar Noru noskaidrot par cenām. Recepcijā mūs sagaidīja sieviete, kas, iespējams, jau gadus trīsdesmit strādā “uz paneļa”. Jautājam pieklājīgi angļu valodā, vai viņiem ir brīvas istabas. Jā, istabas esot. Tad kaut kāds sargs aiziet pie loga, paskatīties, kāds mums auto. Pēc viņa apskatīšanās uzzinām cenu – 100 eiro. Un tas – vietā, kas līdzinās nolaistai padomju dzīvojamajai mājai!
Šādā veidā pārliecinājāmies, ka slovāku vidū dzīvo vecais labais padomijas domāšanas ieradums – noteikt cenu atkarībā no potenciālā viesa maksātspējas. Kopš tā brīža visās viesnīcās gāju iekšā, runādams krieviski un mēģinādams kaut ko sarunāt parodijā par angļu valodu ar nožēlojamu krievu akcentu.
Viesnīcā, kurā mēs beigās palikām un kas bija lētākais variants, ko mums Bratislavā izdevās atrast, saruna bija apmēram sekojoša:
Dobrij večer. U vas komnati jestj?
??? (kaut kas slovāku valoda)
Po russki ponimajete?
Net.
Ingļiš?
Yes.
Hev jū rum foor pīpl? (četri rādu arī ar pirkstiem)
Yes, we have.
Un tā tālāk. Istabu vismaz mēs dabūjām. Cena gan man īpaši nepatika – 67 eiro, bet ko tu padarīsi, ka lētāk atrast nevar. Toties viesnīca... Gaiteņi – kā slimnīcā. Numuri mums bija ar kopīgu tualeti un dušu, toties mūsu istabiņā nelabi pēc kaut kā smakoja. Logi – tādi, ka taisot vaļā, baidies par to iespējamo izkrišanu. Viss pārējais – analoģiskā līmenī. Ja nebūtu tik vēls, diez vai mēs tur būtu palikuši. Bet nācās.
Devītā diena
Pēc nakts mūsu ceļojuma pretīgākajā naktsguļas vietā mēs bijām ļoti priecīgi par vēl vienu dienu pirms iepazīšanās ar Slovākiju tuvāk. Ja tāda ir viņu galvaspilsēta, ko gaidīt provincē?
Iesākumā izlēmām pārbaudīt, vai nevaram no rīta Bratislavā sameklēt kādu normālu vietu, kur varētu pavadīt nākošo nakti. Nevarējām. Lonely Planet piedāvātais variants izrādījās kaut kāds internāts, kas bija apmēram vienā līmenī ar iestādi, kurā es pirms gadiem piecpadsmit nakšņoju Madonas rajonā. Un tas izsaka daudz. Atmetām Bratislavai ar roku un devāmies uz Vīni, izlemjot vakarā domāt par gulēšanas jautājuma risinājumiem.
Austrijas galvaspilsēta Vīne bija vienīgā mūsu ceļojuma pilsēta, kurai izlēmām atvēlēt veselu dienu, nevis tikai pāris stundas, un, zinot šīs pilsētas izmērus, mēs tāpat neko daudz redzēt paspēt nevarējām.
Izmantojot to, ka brīvdienās Vīnē ielu malās mašīnas parkot var nemaksājot, novietojāmies gandrīz pašā vēsturiskajā centrā. Karaliska pilsēta, ko tur citu teikt. Iegājām slavenajā Stefana domā, pastaigājāmies pa citām ievērojamākajām tiešā centra vietām, tad izdomājām doties uz slaveno Hundertwassera māju. Tā kā attālums līdz turienei bija salīdzinoši liels, izlēmām izmēģināt vienu no Vīnes foršajām iezīmēm – ielu malās nomā paņemamos velosipēdus Citybike. Viss jau būtu labi, ja ne viens sīkums – velosipēdi tur tiek izsniegti, reģistrējoties ar kredītkarti. Un manu Unibankas Mastercard aparāts atteicās ņemt pretī – droši vien magnētiskā josla tai nav labā stāvoklī. Un Maestro kartes pretī neņem. Un ar vienu karti var paņemt tikai vienu velosipēdu. Līdz ar to es velosipēdu dabūt nevarēju. Nācās vien pārējiem lēnām ripināties, bet man – ātri iet. Līdz ar to gūta mācība – vēlams šādā ceļojumā dodoties apgādāties ar dažādām alternatīvām kredītkartēm.
Atkal jau nestāstīšu pēc kā izskatās Hundertwassera māja – vari to sagūglēt un apskatīties pats. Pateikšu tikai – oriģināli. Tad sekoja jautājums – ko darīt tālāk? Mums vēl bija paredzēts doties uz Šēnbrunnas pili, blakus kurai atradās viens objekts, kuru gribēju apskatīt es – labirints, un viens, kas interesēja NorNor – zooloģiskais dārzs. Viena versija bija, ka NorNor tur varētu braukt ar velosipēdiem, bet Liene savu velosipēdu noliktu un mēs ar viņu kopā brauktu ar metro. Taču pēc mana ierosinājuma velosipēdus nolika visi un tālāk tika braukts ar auto.
Pie pils izrādījās, ka ir maksas stāvvieta ar īpaši nedemokrātisku cenu politiku – 3,5 eiro stundā. Uzskatot to par absolūti neadekvātu naudas ieguldījumu, mazliet pabraukājām pa tuvējām ielām līdz atradām vietu, kur varējām palikt, nemaksājot ne eirocentu.
Šēnburgas pils neapšaubāmi ir mazāk ievērojama nekā tās dārzi, kas ir krāšņi un milzīgi, lai arī patiesībā to varētu nosaukt par pieckāršotu Rundāli (līdzīgs ir ne tikai parks, bet arī baroka stilā veidotā pils). Izlikšos, ka es nezinu, ka Rundāle ir jaunāka par Šēnburgu.
Tikām dārzi – grūti aptvert, cik milzīgs skaits dārznieku ir nepieciešams, lai tos uzturētu perfektā stāvoklī. Tie ir tik plaši, ka mums radās problēmas atrast labirintu. Jā – mēs apmaldījāmies vēl pirms iekļūšanas labirintā. Un mēs bijām jau tik labi izstaigājušies, ka Normis un Nora labirintā kopā ar mums vispār neiegāja.
Tagad neliela uzziņa: ko es saprotu ar vārdu “labirints”. Wikipedia raksta sekojošo: A maze is a tour puzzle in the form of a complex branching passage through which the solver must find a route. Ļoti būtiska ir atšķirība starp angļu valodas vārdiem “maze” un “labyrinth”. Kāda ir šī atšķirība? Tāda, ka “labyrinth” nav nekāds labirints – tas ir tikai sagrozīts ceļš, kurā nav sānceļu un strupceļu. Bet “maze” – tā ir īstā manta! Un Šēnbrunnas krūmu labirints ir viens no nedaudzajiem sava veida pārstāvjiem kontinentālajā Eiropā (visvairāk tādu ir Anglijā), tāpēc es vienkārši degu nepacietībā tajā apmaldīties.
Protams, labirints nav liels un pa īstam nomaldīties tajā nav iespējams, bet pazaudēt orientāciju telpā – nekādu problēmu. Īstenībā es tā arī nesapratu, kā tas sanāca, ka mēs stipri ilgi nevarējām atrast tajā ceļu uz skatu platformu. Vāciešiem un austriešiem tas acīmredzami padevās labāk nekā mums, turklāt tādā mērā, ka pāris bērni, ievērojuši mūsu maldīšanos, sāka par mums ņirgāties. Kopumā šis noteikti bija tāds pasākums, kuru bija vērts izmēģināt.
Pēc labirinta pat uz zoodārzu tik ļoti negribējās. Vienu citu lietu gan gribējās – un tas bija ēst. Tā kā parka teritorijā normāli paēst varētu maksāt mūsu nedēļas budžetu, paņēmām katrs pa milzīgam hotdogam austriešu gaumē, kas varbūt nebija pati veselīgākā un pat ne pati garšīgākā pārtika, bet vismaz kaut kādā mērā apkaroja mūsu izsalkumu. Skumīgāk bija ar slāpēm – mazā minerālūdens pudele zoodārzā maksāja divus eiro, un bija ļoti sāpīgi par tādu sīkumu maksāt tik daudz (tikai vēlāk mēs atradām vairākas vietas ar brīvi pieejamu dzeramo ūdeni).
Pats Vīnes zoodārzs, kas tiek uzskatīts par vecāko zoodārzu pasaulē (protams, te varētu strīdēties, kādi ir kritēriji, lai kaut ko varētu saukt par zoodārzu), ir iespaidīgs – gan sava iekārtojuma, gan galvenokārt – iemītnieku dēļ. Te tu vari sastapt gan milzu pandu vārdā Long Hui (go figure!), gan koala lācīšus, gan žirafes, gan vairākus ziloņus, gan pingvīnus, gan visādus citādus zoodārzos biežāk un retāk sastopamus dabas bērnus. Attiecībā uz pandām – izrādās, ka šogad Vīnes zoodārzā dzimušais pandu mazulis ir pirmais “dabīgā veidā ieņemtais” Eiropā dzimušais panda. Nopietni, ne?
Protams, strikti ņemot – zoodārzs ir un paliek zoodārzs, un atšķirības starp to, ko tu vari redzēt Rīgā, Berlīnē, Vīnē, Budapeštā vai vēl kur nu tu iedomājies uz tādu aiziet, nav tik lielas.
Izgājuši no zoodārza, varējām secināt, ka mums atkal draudēja problēmas – nebija vairs diez ko agrs, bet mums atkal bija priekšā naktsmītnes meklēšana Slovākijā. Šoreiz Bratislavai pabraucām garām iespējami ātri (iepriekš bija domāts, ka mēs apskatīsim arī šo pilsētu, bet turienes riebīgā atmosfēra un nejaukās cenas bija likušas šo domu atmest). Aizbraucām gandrīz līdz pilsētai Pieštāni (kādus 50-100 km aiz Bratislavas), kad ceļa malā ieraudzījām kārtējo moteli (kurā turklāt tika ņemti pretī eiro), tomēr cena likās tāda kā augsta, izdomājām – nē, jāapskatās, vai pilsētā nevar dabūt neko labāku. Izrādījās – nevar. Viesu namu tur nebija daudz, daudz bija tikai dārgu (un reizēm arī patiešām stilīgu) viesnīcu, bet pat zemākās klases iestādes (tai skaitā viena, kas atradās blakus mājā seksa bāram) bija pat dārgākas par iepriekš noraidīto moteli.
Beigu beigās nācās vien atgriezties tajā pašā motelī, kurā mūsu istabiņas jāatzīst bija ar savām ekstrām. Pirmā ekstra – numuri pirms mūsu ievākšanās nebija uzkopti. Tas nozīmēja – neiztīrīts pods, pilna miskaste, žāvēties nolikti lietoti dvieļi. Toties kāds tur bija plašums! Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka savi 50 kvadrātmetri tur bija stabili. Un vannas istaba ar burbuļvannu un bidē! Tas gan varētu liecināt, ka savulaik šī vieta tikusi izmantota kā bordelis, bet kas mums par to? Vēl pēdējā ekstra – motelī mums nevarēja izdot naudu eiro, tāpēc sīknaudas vietā dabūjām vairākas pudeles kolas. Lienes sapnis, vai ne?
Desmitā diena
ka ārpus galvaspilsētas viņiem ceļi ir daudz labāki nekā tajā iekšā (gluži otrādi nekā pie mums). Otrkārt, ne visur Slovākijā izskatās kā pēckara zonā (lai arī pamatīga nosliece visur sabūvēt ļoti neestētiskas rūpnīcas viņiem ir gan).
Trenčinas pilsēta, kurā mēs ieradāmies no paša rīta, bija pirmā pilsēta Slovākijā, kurā iebraukuši mēs nenoskurinājāmies. Iedzīvotāju skaita ziņā (56 tūkstoši) tā ir apmēram līdzvērtīga Jūrmalai, bet pēc statusa Slovākijā – droši vien kaut kas pielīdzināms Rēzeknei. Atšķirības no Rēzeknes gan, nākas atzīt, šeit ir būtiskas. Pirmkārt, Trenčinā atrodas milzīga pils (trešā lielākā Slovākijā). Otrkārt, tai ir ļoti jauka labi saglabājusies vecpilsēta (diemžēl man kaut kādas tehniskas kļūmes dēļ izdzisa visas fotogrāfijas no šīs dienas, bet es patiešām nemeloju). Treškārt – tik daudz “iespēju” tūristiem, par kādām nevienā Latvijas provinces pilsētā pat sapņot nav iespējams.
Trenčinas pilī mēs pat iegājām iekšā, kas mums vispār šajā braucienā raksturīgs nebija. Kāpiens uz pili gan nebija no vieglajiem (kā jau normālai pilij pienākas, tā izvietota klintī-kalnā), bet skats no pils torņa uz pilsētu pavērās diezgan iespaidīgs (starp citu, ieeja tur arī nav diez ko dārga – studenti par īso tūri maksā aptuveni 80 santīmus no cilvēka). Ar tūri gan mums sanāca komiski – vienpadsmitos mēs atradāmies lejā pie kasēm, kur sieviete mums paskaidroja, ka ja pasteigsimies paspēsim uz ekskursiju 11:15, jo gide ne mirkli negaidīšot. Kad nokļuvām augšā, izrādījās (kā arī varēja gaidīt), ka mēs bijām vienīgie pirmās tūres gājēji, līdz ar to varējām iztēloties gidi vienatnē staigājam pa pili un kaut ko pilnā nopietnībā sev skaļā balsī skaidrojam.
Protams, gide runāja tikai slovāku valodā, tāpēc īpaši daudz viņa izlēma mums nestāstīt. Normundam šajā situācijā arī radās sava stratēģija – ja kāds cilvēks tev kaut ko pilnā nopietnībā skaidro, tu viņam latviešu valodā atbildi (pareizāk sakot – viņai, citādi tas būtu stulbi): Jā, man patiešām patīk jūsu krūtis.
Pēc pils apskates devāmies atpakaļ lejā un meklējām kādu vietu, kur ieēst. Sistēma, kādā funkcionēja iestādījums, pie kura ārpusē mēs apsēdāmies, īsti skaidra mums nekļuva. Proti, mums pienāca klāt kaut kāds aizdomīgs tips, kas izskatījās pēc bomža un slovāku valodā jautāja, ko mēs vēlamies. Kad izrādījās, ka mēs vietējo valodu nezinām, iznāca kaut kāda meiča, kura vismaz kaut ko līdzīgu angļu valodai bija dzirdējusi. Kad atklājās, ka gribam ēst nevis dzert, mums lika pāriet pie cita galdiņa, jo (cik varēja saprast) tur katrs galdiņš piederēja citai iestādei. Kā lai arī nebūtu, picas mēs tomēr dabūjām (izņemot Lieni, kas ēda gaļu), un tās nebija arī sevišķi dārgas.
Pēcāk mēs devāmies uz Bojnici – ciematu, kurā atrodas slovāku atbilde Neišvānšteinas pilij. Protams, šī pils nav ne tuvu tik krāšņa kā Bavārijas ekvivalents, bet arī tā ir savā veidā unikāla (tiesa, ne tik unikāla, lai mēs katrs maksātu 3 latus par ieeju tajā). Toties apkārt pilij esošajā aizsargrāvī bija novērojamas visdažādākās dzīvības formas – sākot ar tradicionālajām pīlēm un gulbjiem un beidzot ar milzīgām zivīm un pamatīgiem bruņurupučiem (kuri, kā zināja teikt Nora, esot invazīvi). Atkal jau žēl, ka no Bojnices mums nav nevienas bildes.
Laiks bija vēl pavisam agrs, bet mēs izlēmām, ka varbūt mums šajā dienā nekur nopietni doties vairs nevajadzētu, bet mēs varētu ļoti savlaicīgi uzmeklēt vietu, kur pārnakšņot, lai nākamajā dienā jau rīta agrumā varētu Lielās Fatras dabas parkā doties kādā pārgājienā. Tā nu mēs iebraucām kādā ciematā, kurā arī vajadzēja pēc idejas sākties daudziem dažādiem šī dabasparka pastaigu maršrutiem. Jau pirms ciemata ieraudzījām vienu ļoti smuku viesnīcu (saucās Hotel Gader), kurā devāmies pārbaudīt augsni. Izrādījās, ka cenas viņiem bija gluži normālas, bet – tikai viena brīva divpersonu istaba. Tad nu braucām tālāk. Otrā ciemata galā ieraudzījām arī viesu namu Gader (no kā secinājām, ka tas ir vienotā tīklā ar hoteli Gader). Tajā izrādījās, ka ir pieejami vieni luksus klases apartamenti (ar platekrāna televizoru, milzīgu plašumu utt.), cena gan bija diezgan augsta, bet domājām – varētu taču vienu nakti tā kārtīgi atlaist. Taču – viņi neņēma kartes. Principā mēs apsolījām vecim (kas izskatījās pēc alkoholiķa), ka apartamentus ņemsim, tikai aizbrauksim pēc naudas. Rezultātā mēs atradām vietu kādā privātā pansijā, kur bija ļoti patīkamas cenas (apmēram 25 lati uz četriem) un autentiski dzīves pie tantes apstākļi. Tik autentiski, ka tualetē mums bija jādalās ar poļu pārīti, bet tualetes papīra labierīcību telpā nebija principā. Toties – lēti.
Tante, starp citu, šeit bija nopietnā. Kā vēsta viņas vizītkarte, viņa ir inženierijas zinātņu doktore, bet šai pansijai ir pat sava interneta lapa: www.penziongader.sk. Te pat varu teikt: ja tev gadās būt tajā pusē, noteikti apsver iespēju palikšanu pa nakti šajā pansijā (starp citu – Gader, kā izrādījās, ir nevis kompāniju tīkls, bet gan ielejas nosaukums). Tante ar mums vāciski aprunājās, iedeva 35 gadus vecas grāmatas par tuvīnajiem kalniem un pašausminājās, ka mēs grasāmies te palikt tikai vienu nakti (kurš tad kalnos tikai vienu dienu pavada?). Gaitenī bija atrodama paliela vietējā novada karte ar iezīmētiem maršrutiem, vienu no kuriem (īsāko) noskatījām sev nākamajam rītam.
Tā kā bija vēl pavisam agrs, izlēmām aiziet kaut kur paēst. Tante piedāvāja divus variantus – uz viesnīcu, kurā nebija brīvu numuru, vai uz kaut kādu “Martiner”, kurā tajā dienā bija ēduši mūsu poļu kaimiņi. Ciematā mēs atradām veselus trīs iestādījumus “Martiner”, vienu par otru labākus. Vienā no tiem bija spēļu automāti, vienā – pensionēti alkoholiķi, vienā – parasti alkoholiķi, vienā – milzīgs plakāts ar masturbējošu sievieti pie sienas, viens – vienkārši izskatījās pēc zaņķa (kopā tie bija trīs, īpašības var sadalīt pēc paša iztēles). Beigās aizgājām tomēr uz viesnīcu. Ēdiens tur bija padārgs un īstenībā ne gluži manā gaumē – pārāk “stilīgs”. Bet arī ne slikts.
Un tad atpakaļ uz pansiju, gulēt un gatavoties mūsu ceļojuma grūtākajam pārbaudījumam (to gan mēs tobrīd, protams, vēl nezinājām).
Vienpadsmitā diena
Rīts Blatņicā (tā saucās šis ciemats) mūs pārsteidza diezgan negaidītā veidā – miestā bija sabraucis milzīgs daudzums ceļa strādnieku, kas bija nolējuši vairumu miesta ielu ar kaut kādu urīnam līdzīgu šķidrumu. Kāpēc viņi tā darīja, nav zināms, bet ir zināms cits – pēcpusdienā, kad atgriezāmies ciematā, gandrīz visā ciematā bija uzlikts jauns asfalts un strādnieki bija prom, līdz ar to var spriest, ka neatkarīgi no viņu smaku ieradumiem strādāja viņi ļoti operatīvi.
Mēs uzreiz devāmies uz glauno viesu namu, kurā bijām solījuši nakšņot. Ne tāpēc, lai atvainotos par savu netaktiskumu, bet tāpēc ka tam blakus sākās mūsu izvēlētais pārgājiena maršruts. Protams, mēs būtu jutušies komfortablāk, ja mūsu rīcībā būtu bijusi kāda normāla karte, nevis tikai pārfotografēta tā, kas bija tantei pie sienas, bet nācās vien iztikt ar to pašu. Informācija lejā vēstīja, ka Tlstas (tas ir kalna nosaukums, augstums – 1373) maršruts ilgst trīs stundas (nebija gan skaidrs – vai tas bija domāts līdz loka galam vai līdz augšai, pieņēmām pirmo variantu), tas likās normāls variants, tad nu sākām kāpienu. Kāpām un kāpām – diezgan ilgi ceļš gāja pa tādu kā ieleju, visu laiku augšā, bet ne pārāk stāvu.
Pēc kāda laiciņa (tas ir – aptuveni stundas) sākās arī kaut kas līdzīgs klintij. Pēc nepilnām divām stundām sasniedzām tādu kā maršruta virsotni, proti, domājām, ka esam sasnieguši šī pārgājiena augstāko punktu. Ne pārāk tālu gan varēja redzēt vēl vienu milzīgu kalnu, bet mēs loģiski spriedām, ka tas nekādi nevarētu ietilpt mūsu maršrutā. Kad no tā sauktās virsotnes ceļš turpināja iet augšā, sapratām – nē, tomēr mums būs jāiet augstāk. Vēl pēc minūtēm četrdesmit – atkal virsotne, šoreiz nu gan īstā, lielais kalns pārāk tālu un pārāk augsts – par kāpšanu tajā nevarētu būt ne runas, un ceļš arī iet lejā...
Kādus simts metrus, ja ne mazāk. Un tad atkal – augšā. Kāpt arvien grūtāk, arvien nogurdinošāk. Un tomēr pēc gandrīz četru stundu pārgājiena esam augšā. Urrā! B pieveikuši šitādu kalnu (apmēram 900 metri augstumu starpība starp leju un augšu). Vai mēs neesam varoņi? Paga! Ko te dara tie tīņi ar savu skolotāju? Šķiet, ka pa otru pusi gājusi skolēnu ekskursiju grupa mūs ir apsteigusi. Lielā pašapziņa atkal pamazām sarūk. Tiesa, iespējams, viņi ir izgājuši stipri agrāk par mums. Iespējams, mēs tomēr esam par viņiem spēcīgāki, ne?
Lejupceļā uzgājam pamatīgu alu, kura bija atzīmēta arī mūsu plānā. Kā izrādās, Mažarnā ir viena no ievērojamākajām Slovākijas alā, bet ne dziļuma dēļ (tā ir “nieka” 130 metrus dziļa), bet tādēļ, ka tur tajā atklātas liecības, ka tur dzīvojuši akmens laikmeta cilvēki. Ieiet alā gan ir aizliegts, bet mūs neviens no iešanas tajā neatturēja. Skats diezgan baiss un pirmatnējs.
Kad esam pusotru stundu kāpuši atpakaļ lejā un tur ieraugām mums jau priekšā esam tos pašus skolniekus,... tad nu ir skaidrs, ka laikam mēs tomēr īpaši atlēti neesam. Tāpat ir skaidrs tas, ka esam sešas stundas izstaigājušies pa kalniem un pēc Latvijas standartiem esam varoņi.
Vēlāk devāmies uz Oravas pili, vietu, kur filmēta pirmā un klasiskākā filma par Drakulu – Nosferatu. Dienas gaismā īpaši baisa šī pils neizskatās, toties milzīgā un nepieejama gan. Tik nepieejama, ka sešas stundas nostaigājušies mēs pat neapsvērām domu uzkāpt kalnā, lai to apskatītu labāk no tuvuma. Tad jau vieglāk kā normāliem japāņu tūristiem to sabildēt no lejas. Tā arī izdarījām.
Turpat netālu pilsētā Liptovsky Mikulāš ieēdām vēlās pusdienas un jutāmies šai dienai kustējušies pietiekami. Tas gan nenozīmēja, ka tajā pašā Mikulāšā gribējām nakšņot. Šim nolūkam mums bija paredzēts braukt uz Demānovas ieleju, kur divpadsmitā diena bija jāaizvada alu zīmē. Dažus kilometrus no alām palikām gulēt ļoti glītā un komfortablā viesu namā.
Divpadsmitā diena
Šī diena mums pagāja alu zīmē – bija paredzēts apskatīt divas slavenākās Slovākijas alas – Demanovas ledus alu un Demanovas brīvības alu. No rīta izbraucām it kā diezgan savlaicīgi, bet tāpat nokavējām uz pirmo tūri ledus alā. Tas bija diezgan apbēdinoši, jo mēs ieradāmies 15 minūtes pēc pirmās tūres sākuma un 75 minūtes pirms otrās tūres. Lai nebūtu garlaicīgi, pieeja alai atrodas stipri augstu virs autostāvvietas, tā ka savas 15 minūtes līdz ieejai jāiet, cik ātri lai tu arī nesoļotu. Gaidīšana bija diezgan apnicīga, bet izvēles jau nebija. Cilvēku bari toties bija vienkārši maniakāli – atceroties, kā mēs ar Lienču Pāl-Volgy alās bijām grupā no četriem tūristiem, šejienes vairāk kā 50 cilvēki likās ļoti nepatīkama pārmaiņa.
Arī gandrīz viss alā bija nepatīkama pārmaiņa. Pirmkārt, ledus tur bija maz – septembrī tas ir gandrīz savā minimālajā līmenī, izkusis draņķis tāds. Otrkārt, par fotografēšanas atļauju alā nācās maksāt 300 kronas (aptuveni 6 latus), kas bija stipri vairāk, nekā manā skatījumā būtu pieņemama summa par šādu lietu. Treškārt, stāstījums tur bija slovāku valodā (un turklāt ierakstā – būtu tak varējuši arī anglisku runātāju sameklēt). Ceturtkārt, slovāki nemāk uzvesties. Nekad iepriekš alā nebiju redzējis kādu mēģinam ekskursijas laukā nolauzt stalaktītu. Turklāt tas “kāds” nebija mazs bērns, bet čalis vismaz mūsu vecumā. Liene viņam aizrādīja, lai viņš neko neaiztiek. Es viņu nosaucu par “mentally challenged”, bet laikam gan angļu valodu viņš nesaprata (citādi droši vien es būtu norāvies). Pietkārt, daudzviet alas sienas aprakstītas, stalaktīti nolauzti, visādi loši visur met monētas, lai varētu šajā vietā atgriezties. Izspriedām ar Lieni, ka pirms ieejas alā cilvēkiem vajadzētu likt pildīt veselā saprāta testu un nepieskaitāmus cilvēkus atstāt ārā.
Pēc šīs alas doties uz Brīvības alu vairs īpaši negribējās, bet bijām izlēmuši, ka tajā ieiesim un tāpēc tā arī izdarījām. Normis un Nora neko nolēmuši nebija un līdz ar to palika ārā. Šoreiz nevajadzēja ilgi gaidīt, šoreiz grupā idiotus nemanījām, šoreiz ala bija patiešām grandioza. Pilnīgi citi iespaidi. Vienīgā problēma – otrajā alā par fotografēšanas biļeti nesamaksājām un mums nācās nelegāli fotografēt no kabatas (tiešā šī vārda nozīmē). Lieki piebilst, ka reti kura bilde sanāca kaut cik normālā kvalitātē, ļoti reti kura. Bet vismaz ietaupījām sešus latus, un tas arī ir ieguvums.
Kad atgriezāmies no alas, atklājām, ka Normunda un Noras mašīnā nav, bet pie stiklu tīrītāja pielikts cukura papīrītis no blakus esošas viesnīcas un rakstīts: “esam tur”. Tur viņi patiešām bija, un bija jau ieēduši pusdienas. Mēs tad nu arī ieēdām, kas cits mums atlika.
Līdz ar to mums Slovākijā bija atlicis vairs tikai viens ieplānotais punkts – dabas parks Slovensky raj (kas nozīmē Slovākijas un nevis Slovēnijas paradīzi). Ko mēs tajā domājām darīt, vēl nebija zināms, bet bija zināms, ka uz šo parku mums vajadzēja aizbraukt. Tad nu mēs devāmies uz parku un pie reizes meklējām guļvietu. Šajā braucienā mums izdevās iebraukt vienā no baisākajām vietām visā mūsu ceļojumā – kaut kādā pa pusei pamestā čigānu pilsētā. Tur izskatījās vēl baisāk nekā Bratislavā, dominējošais automobīļa vecums svārstījās ap trīsdesmit gadiem, ielās bija ļoti daudz tumšas ādas krāsas bērnu, vairums māju izskatījās tikai daļēji apdzīvotas un pat aiziet līdz bankomātam šajā pilsētā šķita diezgan bīstams uzdevums.
Šajā pilsētā mēs palikt kaut kā nevēlējāmies, tā vietā centāmies iespējami ātri tikt uz kādu citu vietu, vienalga kādu. Ciematā pie ezera, kurā vajadzēja būt kādai ļoti ekstrēmai (un īsai) pārgājienu takai, mēs savām prasībām atbilstošu mītni atradām. Tā bija ēstuve vienlaikus ar pansiju un tajā darbojās kāds gados pavecāks fenomenāli aktīvs ungārs vārdā Jozefs Szabads, kas skraidīja apkārt kā iesvilis. Visi viņa viesi, izņemot mūs, bija vācieši, ar kuriem viņš ļoti dzīvi vāciski sarunājās, bet mums vienā brīdī kaut ko sāka skaidrot slovākiski, skaidrojot, ka viņam neesot laika domāt vāciski, jo esot šausmīgi daudz darba (kā izskatījās, daudz darba viņam ir cauru diennakti). Toties naktsmītne bija patiešām forša un tik autentiski laucinieciska, cik vien varēja vēlēties.
Istabā mēs bijām jau ļoti agri, bet vēl kādas divas stundas pirms gulētiešanas vienkārši runājām visādas muļķības, jo it kā bija nogurums un neko vairs darīt nevarēja, bet vienlaikus bija arī agrs.
Trīspadsmitā un četrpadsmitā diena
Trīspadsmitā, vērtējot stingri, būtu atzīstama par mūsu ceļojuma pēdējo dienu. Vismaz tā bija pēdējā diena, kurā mēs no mašīnas kāpām laukā arī citu iemeslu dēļ, nekā lai nokārtotu dabiskās ēšanas un atvieglošanās vajadzības.
Vienā ziņā šī diena bija unikāla – attiecībā uz brokastīm. Šī bija vienīgā reize visā ceļojumā, kad mēs ieēdām “normālas” klasiska stila brokastis, nevis pašgatavotus “Kažburgerus” vai “Norburgerus” un nevis no bezpersoniska zviedru galda. Protams, zviedru galdi arī mēdz būt dažādi – nevar salīdzināt Demānovas ielejas baiso pieticīgumu un Zell am See viesnīcas bagātīgo ēdienu izvēli un solīdo apkalpošanu. Tomēr tikai pie Jozefa mēs paši bijām simtprocentīgi noteicēji tam, ko vēlamies ēst, un tikai šeit omlete tika pagatavota speciāli mums.
Patiesībā Liene un es nebijām plānojuši piedalīties pēdējā ceļojuma pārgājienā – Normunda noskatītajā stundu garajā maršrutā gar ūdenskritumiem. Un tomēr, tā kā nekā cita, ko tajā laikā darīt mums nebija (bija gan alternatīva aizbraukt uz vēl vienu ledus alu, bet kaut kā slovāku alu politika šo variantu pārāk pievilcīgu nedarīja), tad kāpām arī mēs. Šajā maršrutā viena no labākajām ekstrām bija sekojoša – maršruts ir vienvirziena un par iešanu nepareizajā virzienā paredzētas iespaidīgas soda naudas. Līdz ar to – atpakaļceļa nav. Maršruts skaistuma ziņā patiešām bija unikāls un paradīzes statusu attaisnojošs – tu rāpies pa akmeņiem, starp kuriem lodā upe, šķērso ūdenskritumus, gandrīz vertikālas dzelzs kāpnes tevi ved augšup, augšup un vēlreiz augšup (šeit kilometru garajā pastaigā ir 250 metri absolūtā kāpiena – visai pārliecinošs slīpums sanāk). Fiziski patiesībā nebija tik traki, brīžiem gan bija tā mazliet baisāk (labi, ka Liene un es neredzējām blakus vienām kāpnēm uzstādīto krustu kādam senākam kāpējam), bet galvenokārt bija interesanti un nevis nogurdinoši (atšķirībā no, piemēram, pirmās stundas gandrīz horizontālā kāpiena Tlstas kalnā Fatros). No augšas lejā pēc idejas varēja atgriezties vairākos veidos – pa autoceļu (jo šajā kalnā brauc arī mašīnas, tikai pa citu pusi, protams), ar kalnu pacēlāju (kas izskatījās nelietots kopš astoņdesmitajiem gadiem, lai arī vienā brīdī mēs redzējām to darbojamies) vai – pa vēl vienu taku. Loģiski, ka mēs gājām pa taku.
Ar to arī atvadījāmies no Slovākijas. Šī valsts, kas pirmajā dienā mūs bija šokējusi ar Bratislavas netīrību, bet vēlāk pārsteigusi ar savas dabas skaistumu, vismaz manā “sirdī” tai palikusi diezgan neskaidra vieta. It kā skaista valsts. It kā – zaņķis. Savā ziņā līdzīga Latvijai. Tikai kalnaina.
Vēl pirms ceļojuma bijām paredzējuši atceļā iegriezties Veļičkas sāls raktuvēs un Krakovā. Taču patiesībā bijām (vai vismaz es biju) braucienā tik noguruši un emociju pārsātināti, ka uz Krakovu īpaši vairs nevilka (starp citu, tieši šī iemesla dēļ es sākotnēji biju vēlējies mūsu braucienu apgriezt pretējā virzienā, lai Krakova būtu turpceļa un nevis atceļa objekts). Uz sāls raktuvēm tomēr (lai arī ne bez pamatīgas skriešanas) paspējām, un devāmies apskatīt, ko tad tādu sāls racēji gadsimtu laikā sastrādājuši. Kā izrādījās – daudz. Šeit gan attiecībā uz mani nostrādāja viens negatīvs faktors – tā kā es diezgan daudz biju dzirdējis, ko tur varēs redzēt, un pietiekami labi to biju arī iztēlojies, jebkāds pārsteiguma efekts izpalika. Un tas ir žēl. Bet citādi – protams, iespaidīgs pasākums, un nav brīnums, ka šajā vietā cauru gadu tūristu čum un mudž. Vienīgais, kas kaut kā nepatika – no sāls izveidotais pāvests Jānis Pāvils II.
Pēc raktuvēm mūsu prasības bija gluži pieticīgas – mazliet benzīna, mazliet ēdiena un mazliet gultas. Īsi sakot – gribējās vēl kādu gabaliņu aizbraukt, bet gribējās arī ēst un gulēt. Taču tas viss sagādāja pamatīgas problēmas. Kaut kādu iemeslu dēļ vietu, kur paēst, nekādi atrast nevarējām (nebija gan arī vairs īpaši agrs), arī gultasvietas nemaz katrā kaktā nemētājās. Ēdiena jautājumu beigās atrisinājām drastiski, bet ne īpaši veiksmīgi – nopirkām kaut kādus aizdomīgus burgerus. Lai arī pēc Normunda ieteikuma ieēdu šādām situācijām paredzētu tableti, kuņģis man pēc tiem vēl ilgi sāpēja. Garša arī nebija gluži labākā cilvēces vēsture.
Naktsmītni atradām kādā tīri glaunā ceļmalas motelī (nekādu seksa zaņķu šoreiz!), kurā gan runāja angliski, gan ņēma pretī kartes. Vienīgi Lienes un mana istaba kaut kā bija neveiksmīgi izvietota ar logiem pret šoseju, tā ka naktī īpaši kluss nebija, bet nevar jau gribēt visu.
Pēdējā diena mūsu ceļojumā bija tieši tāda, kā to varēja gaidīt – ļoti poliska. It kā atlikusī distance nebija tik milzīga – astoņsimt kilometru. Bet zinot to, kāda ir braukšana pa Poliju, tas bija pilnīgi pietiekami daudz.
Īsti ko stāstīt par šo braucienu, man nemaz nav. Ilgi meklējām vietu, kur pusdienot, līdz tīras sagadīšanās pēc atkal ieēdām tajā pašā Baranowski Lomžā, kur bijām ēduši turpceļā. Mocījāmies ar ceļa remontiem un ātruma ierobežojumiem. Jo ātrāk tuvojās vakars – jo vairāk pārņēma tāda kā depresija, tipiskas atceļa sajūtas, kad tevi pamazām pārņem pārdomas par nākamajās dienās risināmajiem jautājumiem un visas sadzīves raizes, kas iepriekš bijušas nosviestas tālākajā mašīnas stūrī, tevi pārņem arvien vairāk un vairāk. Sarunas uz šo laiku parasti ir apklusušas, katrs sēž un savā nodabā kaut ko domā. Tā arī viss beidzas un pāriet, un ap vienpadsmitiem vakarā mēs esam Rīgā un atlikušas tikai divas dienas līdz atsāksies darbs. Tāds tas atvaļinājums.