e-love

Svētā divvienība neapšaubāmi ir alus un Linux. Ķerties pie otrā bez pirmā ir kā ieiet baznīcā repera biksēs. Lietot alu bez Linuxa ir alkoholisms. Ja nu vienīgi krogū. Vai skatoties futbolu. Vai arī labā kompānijā. Vai ja ir bēdīgs noskaņojums. Vai ja gribas alu. Bet citādi alus bez Linuxa liecina par to, ka tu pamazām sāc nodzerties. Aprīkojies ar divām četrpakām Aldara “Tumšā”, lielo čipsu iepakojumu un jaunāko “Debian” distribūciju, devos trīs stāvus garajā pārgājienā pie sava kādreizējā klasesbiedra Gunāra. Patiesībā Gunārs man nebija nekāds īsts klasesbiedrs. Skolā mēs nekad viens ar otru nesarunājāmies, mācījāmies paralēlklasēs. Tikai pēc skolas beigšanas izrādījās, ka mūsu pasaulisko vērtību skalas ir pārsteidzoši līdzīgas. Vispirms alus, pēc tam Linux. Gunārs, dažus gadus pavandījies pa dažādām augstskolām un tā arī neatradis neko sevi īpaši interesējošu, visbeidzot bija apmeties kaut kādā aizdomīgā kaktu kantorī Rīgas pievārtē, kur viņš augstprātīgi sevi dēvēja par sistēmas administratoru. Praktiski sešu cilvēku lielajā firmā viņa pienākumi galvenokārt aprobežojās ar uzkārušos datoru pārstartēšanu un speciālistu telefonisku izsaukšanu nopietnāku problēmu gadījumos. Gunārs labprāt būtu risinājis problēmas pats, nekā labāka, ko darīt, viņam darbā tāpat nebija. Taču viņš neko nevarēja padarīt ideoloģisku jautājumu dēļ. Proti, viņa kantorī četros no pieciem datoriem bija uzstādīts “Windows”, bet Gunārs šai operētājsistēmai reiz bija svēti nozvērējies nepieskarties. Pārkāpjot zvērestu, viņam draudēja, ka alus nekad vairs negaršos tā, kā iepriekš. Nezinu, kā Gunārs bija ticis pie sava darba, būdams tam acīmredzami nepiemērots, taču nu jau viņš tajā strādāja savus gadus divarpus, tā ka laikam gan priekšniecība vai nu ar viņu bija apmierināta, vai arī nezināja, ka varētu būt arī labāk. Gunārs nemēdza žēloties par savu algu, galvenokārt gan tāpēc, ka viņam praktiski nebija nekādu izdevumu. Dzīvodams teju trīsdesmit gadu vecumā vecāku dzīvoklī sīkā būcenītī, kurā, kā lepni apgalvoja pats Gunārs, kādreiz pirms kara bija mitinājusies kalpone, viņš jutās tīri omulīgi. Privātā dzīve Gunāram raksturīga nebija, jo neviena meitene/jauna sieviete/ne tik jauna sieviete, kura gribētu ar viņu kopā patērēt nopietnus daudzumus alus, vienlaikus pārstrādājot kerneļus, neatbilda Gunāra priekšstatiem par ideālu skaistumu. Un šie priekšstati viņam bija ļoti konkrēti – Andželinas Džolijas plakāts pie sienas. Ieraudzījis jebkuru pretējā dzimuma pārstāvi, viņš to salīdzināja ar savu plakātu un pierakstīja vērtējumu speciālā žurnālā. Rezultāti nekad nesasniedza pat 1.5. Līdz ar to Gunārs ik vakaru bija brīvs un gatavs doties kādā Linuxainā piedzīvojumā. Durvis man atvēra Gunāra tēvs. Ar šo cilvēku manas attiecības nekad nav bijušas īpaši labas. Viņš nepamatoti mani uzskatīja par Gunāra pudeles brāli, kas viņa dēlu dzen uz plītēšanas elli. Pats būdams atvaļināts zemessargs un aizdomīgi labi finansiāli nodrošināts, Gunāra tēvs alu neatzina principā. Nav brīnums, ka Gunāram šajā ziņā dzīve nebija viegla, jo tā aizritēja nebeidzamās ķildās ar tēvu. Situāciju vieglāku nedarīja arī Gunāra tēva daudzās un regulāri mainošās draudzenes, kuras Gunāra tēvam regulāri deva skaidrus mājienus, ka dēls ir pieaudzis un varētu dzīvot arī kaut kur citur. Gunārs gan mēģināja šīm sievietēm turēties pretī, saukājot viņas par Geitsa pakalpiņiem un aizbarikadējot savas istabas durvis ar veciem sistēmblokiem, taču pilnīgu uzvaru viņam gūt bija praktiski neiespējami. “Gunāra nav mājās. Ej prom!” īsi un kodolīgi tēvs mani sveicināja. Nekad neiedomājos painteresēties, vai Gunāra tēvam bija arī vārds. “Nekas, es tikai uz brītiņu,” kā vienmēr atbildēju, atbīdīdams malā Gunāra tēva roku un pārkāpjot slieksni. “Lasies, kad tev saka! Tikai tevis dēļ Gunārs ir pārvērties par tādu mīkstmiesi plenci, kāds viņš ir!” Tātad Gunārs bija mājās! Protams, tas nebija pārsteidzoši, jo jau minēju, ka Gunārs vakaros nemēdza atrasties prom no sava datora. Gunāra tēvs mēģināja ar frontālas blokādes palīdzību neļaut man iekļūt dzīvoklī, taču gadi prasa savu, un viņš tomēr beigās bija spiests man piekāpties. Mazliet vēl paklausījos, kā viņš žēlojās par to, ka es atkal esmu atstiepis līdzi alu, it kā Gunārs tāpat nebūtu pārvērties par bezsmadzeņu radījumu, taču izlikos, ka viņš savus lāstus veltī kādam citam un nevis man. “Čau, Gunār!” priecīgi iekliedzos, pavēris viņa skabūža durvis. Prieku sevi ieraudzīt Gunāra acīs es nesaskatīju. Tās bija ļoti sarkanas un aizpampušas. “Alu dzersi?” vaicāju viņam, kā labam draugam pienākas. Gunārs mani pat nebija ieaicinājis istabā. Tiesa, pareizi vien darīja, jo viņa istaba nebija tik liela, lai es tajā varētu nokļūt. Gandrīz visu tās platību aizņēma veca un noplīsusi gulta, uz kuras arī mitinājās Gunārs un viņa dators. Pa nakti tas tika nobīdīts uz kājgali, ar savu siltumu kompensējot radiatora trūkumu istabā. Sildītājs tajā kādreiz bija atradies, taču vietas taupības nolūkā Gunārs to pirms vairākiem gadiem bija noņēmis, nodarot sev vidēji smagus miesas bojājumus. Taču šodien Gunāram nebija noskaņojuma atcerēties vecos labos jaunības laikus. Patiesībā viņam vispār nebija noskaņojuma kaut ko darīt. Pat alu viņš paņēma no manis kaut kā negribīgi, tikai pieklājības pēc. “Paskat, man ir jaunā Debian distribūcija!” novicināju Gunāra acu priekšā diskus. Bet arī maģiskie vārdi nespēja viņu iekustināt. Varēja padomāt, ka Gunāram kaut kas nopietns atgadījies? “Atkal kompis neiet?” pavaicāju viņam, ievērojis, ka ekrāns bija aizdomīgi melns. “Nē, daudz ļaunāk,” Gunāra balsī varēja saklausīt zināmu nolemtību. “Es esmu iemīlējies.” Šajā brīdī man pasaule saļodzījās zem kājām. Gunārs un iemīlējies! Turklāt laikam ne Andželīnā Džolijā! Tas bija patiešām šokējoši. Es pat no pārsteiguma gandrīz aizsmēķēju savu pēdējo “Red&White” cigareti, taču savlaicīgi atcerējos par Gunāra tēva eksistenci un par viņa attieksmi pret smēķēšanu dzīvoklī. Iemīlējies Gunārs bija kaut kas līdzvērtīgs plikpaurainam hipijam vai badā mirušam ministram. Un tomēr Gunārs bija iemīlējies. Tikai tad es ievēroju, ka viņa istaba pat izskatījās nedaudz tīrāka, nekā citkārt, Gunāra mati bija mazliet mazāk nesukāti un vispār viss bija mazliet citāds viņā, nekā es biju radis redzēt. “Piemānīju! Man nosprādzis kompis!” Gunārs sāka mežonīgi smieties. Visas pārmaiņas viņā un ap viņu es biju redzējis tikai tāpēc, ka biju tās meklējis. Idiots ne cilvēks! Nu, neko, skatīsimies, ko var darīt lietas labā.