Dusmas against the machine

Bija otrdienas pēcpusdiena. Rihards, kā allaž, sēdēja pie datora un programmēja. Spriežot pēc tā, cik daudz laika viņš pavadīja kodējot, varētu domāt, ka Rihards bija viens no sava laikmeta izcilākajiem programmētājiem. Taču nekādu praktisku apliecinājuma viņa ģenialitātei nebija - līdz šim Rihardam nebija izdevies pārdot kaut vienu savu programmu, un būtu jau sen sācis badoties, ja vien viņš regulāri nesaņemtu naudas pārskaitījumus no audžutēva. Taču audžutēvs Rihardam nogrimt neļāva un puisis varēja veltīt savam kodam tik daudz laika, cik pats vēlējās. Agrāk vai vēlāk viņa programma būs gatava un varēs pārņemt pasauli. Rihardam pašam vēl īsti nebija skaidrs, kādā veidā viņa programma varētu kontrolēt visu dzīvību, bet viņa iecere bija izveidot kaut ko līdzīgu "Matriksam". Pagaidām gan Rihards mēģināja uzkodēt vairāk vai mazāk veiksmīgu krustiņu-nullīšu spēli.
Nemainīgi pie datora Rihards bija pavadījis jau septiņas stundas, un pēkšņi viņam savajadzējās uz tualeti. Nokārtojis šīs ļoti dabiskās vajadzības, Rihards nolaida ūdeni, bet pods aizdambējās. Turpmākās piecpadsmit minūtes viņš neveiksmīgi cīnījās ar mūžīgi streikojošo santehniku, līdz beigās padevās. Kā zināms, neveiksmes parasti nāk kompānijā, līdz ar to jau pāris minūtes vēlāk Riharda noskaņojums vēl ievērojami pasliktinājās, kad viņš paņēma no ledusskapja piena paku, iedzēra malku un atklāja, ka piens bija pretīgi skābs. "Kā man neiet!", padomāja Rihards, neviļus citējot kādu grupas "Oranžās brīvdienas" dziesmu. Taču negāja viņam vēl vairāk - pēc mirkļa noraustījās elektrība, atslēdzās dators un pāstartēšanas rezultātā aizgāja bojā viss pēdējās stundās uzrakstītais. Tad vēl Rihards iedomājās par to, ka tikai dienu iepriekš viņu sieviete uz ielas bija apsaukusi par pederastu, un Rihardu pārņēma dusmas.
Ja mums darīšana būtu ar citu cilvēku, šis stāsts tā arī beigtos - cilvēks padusmotos un tad norimtu. Taču Riharda dusmas bija kas īpašs. Varbūt gluži par Halku viņš nepārvērtās, bet tālu līdz tam nebija. Dusmu uzplūdos viņš spēja sastrādāt tādas lietas, kuras cits cilvēks pēcāk nožēlotu. Rihards, protams, neko nenožēloja, jo tas nebija viņa dabā - pārdomāt izdarīto. Pirmais impulss Riharda prātā bija nogalināt valsts prezidentu. Diemžēl Rihards īsti nesekoja politikai, un nebija informēts par to, kas bija valsts prezidents. Kā jau normāls mūsdienu paaudzes cilvēks, šo informāciju Rihards varēja atrast internetā, bet glabāt to galvā nebija nepieciešamības.
Kur visātrāk varēja uzzināt, kas bija valsts prezidents? Protams, ka Delfos, tāpēc Rihards atvēra šo dzelteno portālu. Ātri pārskrējis pāri dažu ziņu virsrakstiem, Rihards ieraudzīja vēstījumu: " Pēc iedzeršanas ciemiņi nolaupa saimniekam naudu"
Šāda ziņa viņu sadusmoja vēl vairāk, kā jau to ziņas parasti darīja. Tas gan neatturēja Rihardu ieskatīties tās tekstā nedaudz dziļāk:
Pagājušās nedēļas nogalē Naujenes pagastā pēc kopīgas iedzeršanas ciemiņi, pielietojot spēku, nolaupīja dzīvokļa saimniekam 118 latus, portālu "Delfi" informēja policija.


"Maitas" - padomāja Rihards. "Valsts novesta līdz postam, bet nevienam tas nerūp. Pat man ir nospļauties, bet es taču esmu nācijas cerība."
Pagaidām atliekot uz tālāku laiku prezidenta nogalināšanu, vispirms Rihards savas dusmas gribēja izkliegt Delfu komentāros. Tāpat kā to darīja tūkstošiem citu cilvēku visā Latvijā. "Visa valsts - vieni vienīgi sukas, bļeģ!", rakstīja Rihards, spiežot uz taustiņiem daudz spēcīgāk nekā tas būtu nepieciešams, tā it kā viņa vēstījuma lasītāji varētu uztvert taustiņu spiešanas emociju līmeni.
Pēc komentāra nosūtīšanas Rihards sajutās nedaudz mierīgāk. Vismaz daļu no savas sāpes viņš bija izkliedzis. Lai turpinātu emocionālo attīrīšanos, Rihardam bija nepieciešama mūzika, bet ar vārdu "mūzika" viņš saprata tikai vienu - Merilina Mensona labāko dziesmu izlasi. No visiem ārzemju izpildītājiem Mensons bija vienīgais, kas spēja atspoguļot visu Riharda jūtu spektru. Dažs varbūt teiktu, ka Riharda jūtas bija diezgan vienveidīgas, bet Rihardam īsti nerūpēja, ko šajā sakarā katrs kvaukšķis varētu paziņot.
Mensons dziedāja, un Rihards rāva līdzi:
This is the new shit
Stand up and admit it
Do we need it? NO!
Do we want it? YEAH!
This is the new shit
Stand up and admit it
Kad disks beidza skanēt, Rihards jutās daudz labāk. Mensona mūzikas nomierinošās spējas tolaik vēl neviens nebija novērtējis, un arī Rihards tās neapzinājās. Ja Riharda sākotnējo dusmu līmeni mēs raksturotu ar skaitli 10, bet viņa dusmu pakāpi pēc komentāra ierakstīšanas "Delfos" - ar 9.5, tad stunda depresīvi nomācoša smagā roka viņa iekšējo Geigera skaitītāju nolaida līdz pat atzīmei 4. Proti, Rihards vēl varēja būt sabiedrībai bīstams, bet vismaz ne tik trakā pakāpē kā iepriekš.
Lai sasniegtu absolūtu iekšējo harmoniju, Rihardam vajadzēja tikai vienu - iedzert. Tā kā dzīvoklī nekā prātīga dzerama nebija, viņš ātri uzmeta uz pleciem jaku, paķēra mašīnas atslēgas un devās uz pazemes stāvvietu. Tā viņam darīt nevajadzēja, jo Riharda iekšējās degšanas temperatūra ātri vien atkal pacēlās. Kāds bija notašķījis Riharda pelēkā ceturtā "Golfa" priekšējo vējstiklu ar cilvēka kakām. Šāda skata iespaidā Rihards novēma pats savas kurpes. Lieki teikt, ka nomierinošās mūzikas efekts mirklī tika zaudēts. Rihardam nebija divu domu par vainīgo - tas, protams, bija Sjova Petrovičs no 75.dzīvokļa, kuru un Rihardu vienoja bezgalīgs naids. Viņu līdzšinējās attiecības sastāvēja no vienām vienīgām nelietībām, ko vīrieši viens pret otru izspēlēja. Riharda trumpis bija tajā, ka viņš bija fiziski pārāks, kamēr Sjovam Petrovičam labāk padevās visādi sitieni zem jostasvietas. Tādi kā nupat pieredzētais.
Patiesībā Rihards tomēr maldījās - kakas uz viņa mašīnas nebija izsmērējis vis Sjova Petrovičs, bet gan kāds cits kaimiņš - āfrikāņu izcelsmes puisis vārdā Arjo Benešs. Rihards gluži vienkārši nebija kaimiņu vidū sevišķi populārs. Taču Rihards nebija tik gudrs kā mēs, un viņš visās savās likstās vainoja Sjovu Petroviču. Līdz ar to jaunais vīrietis izdarīja to, ko šajā situācijā atzina par iespējami prātīgāko rīcību - aizgāja uz savu dzīvokli, izvillka no gultapakšas savulaik no darba vietas nozagto revolveri, piezvanīja pie 75.dzīvokļa durvīm un izšķaidīja Sjovas Petroviča smadzenes. Paveicis no šo darbību, Rihards paņēma pāris pudeles alus no Sjovas Petroviča ledusskapja un atgriezās savā dzīvoklī nedaudz pačatot ar mazgadīgām meitenēm.
Policija ieradās pēc aptuveni stundas. Rihards tika apcietināts, tiesāts un beigās - sodīts ar diviem gadiem brīvības atņemšanas nosacīti. No cietuma viņš veiksmīgi izvairījās un pēc visas šīs padarīšanas beigām veiksmīgi turpināja darīt to pašu, ko pirms tās sākuma. Pārdzīvotais nepadarīja Rihardu par labāku cilvēku, arī par sliktāku nē. Patiesībā - viņam tas bija vienalga. No kā var secināt tikai vienu - šim stāstam nav morāles.