Just a New York conversation

P: Valsts policija. Kā varu palīdzēt?
A: Hallo! Ar ko man ir tas gods runāt?
P: Inspektors Gatis Kaktiņš.
A: Vai Jūs varētu man uzrādīt savu apliecību, lai es patiešām zinātu, ar ko runāju?
P: Mēs runājam pa telefonu. Kā Jūs iedomājaties, ka es Jums telefoniski parādīšu apliecību?
A: Tas būtu jāzina Jums. Es nevaru tā vienkārši izstāstīt savu lietu svešiniekam, par kuru neesmu drošs, kas viņš tāds ir. Varbūt Jūs nemaz nestrādājat policijā.
P: Vai Jūs apmierinās, ka nosaukšu Jums savu apliecības numuru?
A: Nē, ar to nebūs pietiekami. Jūs varētu nosaukt jebko un es nevarētu pārbaudīt, ka Jūs neblefojat. Turklāt tas, ka Jūs zināt inspektora Gata Kaktiņa apliecības numuru, nebūt nepierāda, ka Jūs patiešām esat Gatis Kaktiņš. Varbūt Jūs varētu atbildēt man uz kādu jautājumu, atbildi uz kuru zina tikai inspektors Gatis Kaktiņš.
P: Vai mēs esam pazīstami?
A: Es nevaru kvalificēti atbildēt uz šo jautājumu. Kāpēc Jūs tas interesē?
P: Vai Jūs pazīstat inspektoru Gati Kaktiņu?
A: Skaidrs, ka nepazīstu. Ja es viņu pazītu, es uzreiz pēc balss noteiktu, vai Jūs esat inspektors Gatis Kaktiņš.
P: Tad kā Jūs iedomājaties uzdot man kādu jautājumu, uz kuru atbildi zinu tikai es – Gatis Kaktiņš?
A: Piemēram, kur Gatis Kaktiņš pēdējo reizi iegādājās kurpes?
P: Un kā Jūs pārbaudīsiet atbildes patiesumu?
A: Es to nepārbaudīšu, Jums mani jāpārliecina.
P: Jums gadījumā nešķiet, ka Jūs nelietderīgi tērējat policijas resursus? Par šādu ākstīšanos Jūs varētu saņemt kādu administratīvo sodu!
A: Bet es zvanu nopietnā jautājumā! No tā, iespējams, ir atkarīga mana dzīvība!
P: Tad sakiet – kas Jums ir par jautājumu!
A: Nevaru, jo es nezinu, ar ko es runāju.
P: Ar inspektoru Gati Kaktiņu!!!
A: Tā apgalvojat Jūs, bet man nav pamata Jums ticēt! Varbūt Jūs nemaz nestrādājat policijā!
P: Viss, man apnicis. Pazvaniet uz kādu uzticības tālruni un varat savu sāpi izteikt tur! Pie anonīmajiem alkoholiķiem, piemēram!
A: Bet varbūt Jūs kaut kā varat man pierādīt, ka Jūs strādājat policijā, pat ja Jūs neesat inspektors Gatis Kaktiņš? Man jau nav tik svarīgi runāt tieši ar viņu…
P: Labi, lai būtu, nolasīšu nedaudz no Jūsu lietas materiāliem, ko esmu savācis šīs sarunas laikā. Jūs esat Vilnis Stūrītis, 42 gadus vecs Latvijas pilsonis, neprecējies. Dzīvojat Tērbatas ielā 34. Strādājat par referentu Labklājības ministrijā. Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās balsojāt par Šleseru, bet vēlāk teicāt draugiem, ka savu izvēli nožēlojat. Neesat krimināli sodīts, bet Jums ir 4 soda punkti par krustojuma šķērsošanu pie aizliedzoša signāla. Mēdzat izmantot prostitūtu pakalpojumus…
A: Pārliecinājāt! Jūs esat policists! Un Jūs pārkāpjat manu privātumu, ievācot personīga rakstura informāciju, kādai policijas rīcībā patiesi demokrātiskā valstī nevajadzētu būt! Jūs pārkāpjat manas tiesības uz personisko dzīvi!
P: Bļa, tu kretīn! Ej un iebāz savas tiesības dirsā! (nomet klausuli)
……..
P: Inspektors Kaktiņš. Ko jums vajag?
A: Jūs mani apbēdinājāt!
P: (pārtrauc A) Tu nedapistais sukin-sin! Ja tu vēlreiz piezvanīsi, nogriezīšu tev pautus un likšu pašam apēst!
(nomet klausuli ar tādu triecienu, ka salauž aparātu)
………..
P1: Policija. Kādā jautājumā zvanāt?
A: Ar ko man ir tas gods runāt?
P1: Un kas esat Jūs pats, ka nestādāties priekšā?
A: Pēc likuma man ir tiesības lūgt policijas darbinieku stādīties priekšā.
P1: Inspektore Guna Diedziņa Jūsu rīcībā.
A: Ticēšu uz vārda. Mani sauc Vilnis Stūrītis.
P1: Prieks iepazīties. Kādā jautājumā zvanāt?
A: Man šķiet, ka manā mājā, iespējams, darbojas zaglis.
P1: Kas Jums liek tā domāt?
A: Es Jums zvanu no telefona būdiņas, kas atrodas pretī mājai, kurā dzīvoju. Un redzu, kā kāds cilvēks nes no manas mājas laukā un krauj autofurgonā priekšmetus, kas ir ļoti līdzīgi tiem, kas ir atrodami manā dzīvoklī.
P1: Bet Jūs neesat pārliecināts, ka tie ir Jums piederoši priekšmeti?
A: Es to nevaru garantēt. Esmu otrā ielas pusē, un varbūt redze mani maldina. Nupat viņš aiznesa televizoru, kas no attāluma izskatās gluži kā manējais.
P1: Bet Jūs varat arī kļūdīties, un, iespējams, šis ir Jūsu kaimiņš, kas pārvācas uz citu māju?
A: Cik varu redzēt, tas neizskatās pēc mana kaimiņa. Mājā ir tikai divi dzīvokļi, un mans kaimiņš ir afrolatvietis, bet šis cilvēks tāds acīmredzami nav.
P1: Vai Jūsu kaimiņam ir tāds televizors kā tas, kuru nupat redzējāt?
A: Nē, mans kaimiņš neatzīst nekādas modernās tehnoloģijas. Viņš pat guļ zaru kaudzē nevis gultā.
P1: Tātad tas, ko Jūs redzējāt, noteikti ir Jūsu televizors!
A: Es to nevaru garantēt. Varbūt šis cilvēks savu televizoru bija ienesis kāpņu telpā, lai paglābtos no lietus un tagad nes uz savu automašīnu.
P1: Bet jau nedēļu nav lijis lietus!
A: Tad varbūt ir kāds cits iemesls. Man nav tik bagāta fantāzija, lai es varētu pārbaudīt visus variantus. Šobrīd viņš nes kaut ko, kas izteikti līdzinās lapsas izbāzenim, ko es atvedu no Norvēģijas 2004.gada pavasarī.
P1: Vai tagad Jūs esat pārliecināts, ka Jums ir darīšana ar zagli?
A: Nē, es to nevaru apgalvot. Kamēr cilvēks nav notiesāts, darbojas nevainīguma prezumpcija. Ja katru sauks par zagli tikai tāpēc, ka uz viņu krīt aizdomas, kas tad vadīs valsti? Varbūt viņš nemaz nav zaglis. Un es pat nezinu, vai kādā likumā ir definēts, kādos apstākļos cilvēku sauc par zagli. Ja es esmu pārdevis savu veco automašīnu, es automātiski nekļūstu par pārdevēju. Tāpat varbūt viena zādzība nemaz nedara cilvēku par zagli, bet slepkavība – par slepkavu.
P1: Ja jau Jūs šobrīd neapzog, kāpēc Jūs zvanāt policijai?
A: Man ir aizdomas, ka mani tomēr apzog. Es vienkārši nevaru to pierādīt.
P1: Tātad, Jūs vēlaties izsaukt policijas vienību, lai noskaidrotu lietas apstākļus?
A: Jā, to es vēlētos gan! Cik ātri Jūs reaģējat uz ierakstītu vēstuli?
P1: Kā, lūdzu?
A: Telefona zvans un mutisks solījums atsūtīt policijas auto nav nopietna garantija. Tāpēc es sūtīšu ierakstītu vēstuli un gaidīšu Jūsu reakciju. Cik zinu, valsts iestādei ir pienākums sniegt atbildi uz manu iesniegumu mēneša laikā.
P1: Bet zaglis sen būs prom!
A: Es nevaru garantēt, ka tas patiešām ir zaglis!
P1: Bet zaglim, iespējams, līdzīgais cilvēks sen būs prom!
A: Jā, es to apzinos. Bet tā ir taisnīga maksa par to, lai visas lietas notiktu, kā tām pieklājas.

Juridiska satura atruna: visi stāstā minētie personāži un notikumi ir brīvas fantāzijas auglis, nevis nelegāli iegūtu policijas telefonsarunu atšifrējums. Jebkādas personāžu vārdu līdzības ar sabiedrībā labi zināmiem geocachers ir nejaušas un nav uzskatāmas par autora ļaunprātību. Stāsta nosaukumā minētā Lū Rīda dziesma netika atskaņota, rakstot šo stāstu.