Notikumi agrā pavasara rītā
Agrā pavasara rītā mazais Alfons basām kājām izskrēja pļavā. Sienāži kā allaž spēlēja savas dzirkstošās vijolītes, cilvēka ļaunuma neskartās lauka puķītes ziedēja tik nevainīgi, ka gribējās mesties to priekšā zemē un raudāt svelmainas asaras, un rasas lāsītes spēlēja paslēpes augstajā zālē.
Meitas bija piecēlušās jau agrāk. Skaistā Stella bija izslaukusi govis. Tagad viņa rokā turēja spaini ar siltu, garīgu skaistumu nesošu pienu. Stellas acis priecīgas raudzījās brīnišķīgajā dzimtenes dabā, viņa dievināja šos zaļos mežus, lēzenos pakalnus, nekā skaistāka Stellas pasaulē nebija. Augstu gaisā iedziedājās cīrulis. Stella novēlēja cīrulim labu rītu. Un turpināja savas gaitas.
Saimnieks vēl joprojām gulēja. Iepriekšējā vakarā bija gadījies krogā sastapt pārupes brālēnu un kopā tā kārtīgāk izbaudīt gardo alu ar samtainajām putām. Patiesībā viņš nebija nekāds dzērājs, laiku pa laikam gan izgāja dažādi, bet ikdienā saimnieks vienmēr zināja kurp un kāpēc viņš devās. Šobrīd miegs viņam bija nepieciešams, lai negadītos lieka blamēšanās. Tāpēc saimniece, kas pati jau bija nomodā, ļāva viņam dusēt mierīgi.
Pa savu ritumu gluži netālu radušo ceļu trakā ātrumā nesās motocikls, kuru savaldīt ne sevišķi labi izdevās kādam druknam vīram cūkādas biksēs un eļļainā jakā. Varēja manīt, ka braucējs nebija pieredzējis, agrāk pārvietojies ar riteni, viņš vēl nebija radis valdīt motorizētu kumeļu. Tas arī nebija sevišķi savādi, jo pie glaunā Hārveja viņš bija ticis gluži netīši, pēc tradicionāla rokeru pasākuma viņš netīši sava velosipēda vietā bija uzsēdies virsū mocim un aizbraucis ar to prom. Ātrums viņu valdzināja jau kopš bērnības, tālab viņš spieda ko varēja.
Mazais Alfons atgūlās zālē un raudzījās spoži zilajās debesīs, kas šķita nesen nolakotas. Tad viņš izdzirda jautru spurdzienu. Alfons uztrūkās sēdus un gluži netālu no sevis ieraudzīja kaimiņmāju Frici. Fricis arī atlaidās zālē un piedāvāja Alfonam cepumus, kurus nez kur bija dabūjis. Viņi kopā tos ēda un vēroja kā saule iet savu ceļu augšup.
Stipri padzīvojis vīrs noplīsušos svārkos gāja pa mežu. Viņš gāja nesteidzīgi, pastāvīgi raudzīdamies zemē, kā meklēdams pamestu naudu, kaut gan mežā tādas parasti nav. Viņam nebija, kurp steigties. Visa pasaule bija viņa priekšā, jo viņš atkal bija brīvs. Viņš savā priekšā ieraudzīja sēni. “Baravika!” viņš nopriecājās, pat neiedomādamies, ka bija pavasaris. Viņš no kabatas izvilka saliekamo nazi un nogrieza skaisto sēni. Vecais paņēma sēni rokā un padomāja, ka tā ir skaista. Bet sēne jau pēc nogriešanas turpināja augt, tā kļuva aizvien lielāka un lielāka. Vīrs nopriecājās, viņš cerēja par to dabūt brangu naudu. Bet sēne tikai auga un auga... auga un auga... auga un auga. Tad viņš saprata un nometa sēni zemē. Viņš iekliedzās un metās bēgt. Bet nepaspēja. Sēne turpināja augt un nospieda veco vīru. Sēne pārauga mājas un kokus un pacēlās pāri visam.
“Atombumba!” ziņoja visas pasaules ziņu stacijas. Taču tam vairs nebija nekādas nozīmes. Nekam vairs nebija.
Joprojām bija agrs pavasara rīts. Alfons un Fricis vairs neēda cepumus, skaistā Stella neapbrīnoja savu dievīgo dzimteni, nebija dzirdama motocikla rūkoņa, vecais vīrs negāja pa mežu, bet saimnieks joprojām gulēja. Un gulēja arī visa zeme. Un bija agrs pavasara rīts.