Aizliegtais auglis ir saldāks par vīģes lapu
Nervi bija galīgi sagājuši čupā. Ne ar ko citu gan arī nevarēja rēķināties. Tremps jau pirms divām nedēļām bija atteicies no nomierinošo tablešu lietošanas. Ilgāk turpināt varētu būt bīstami. Viņš bija jau sevī pamanījis pirmās atkarības pazīmes. Nebūtu jau arī pirmā reize. Trempam pastāvīgi uzmācās atkarības.
Viņam bija tikai pieci gadi, kad viņš pirmo reizi uzsmēķēja. Tremps gribēja būt liels, bet neviens par viņa smēķēšanu nelikās ne zinis. Pat ne Trempa vecāki. Pēc trešās cigaretes piecu dienu laikā Trempā modās neizskaidrojamas sajūtas. Viņš saprata, ka turpmāk viņš visu mūžu būs spiests smēķēt. Neatkarīgi no paša gribas. Šāda apziņa bija paralizējoša. Tremps bija ļoti apdāvināts bērns. Vairums to neapjauš nekad. Cik grūti tas lai arī nebūtu, viņam izdevās no cigaretēm atteikties. Vēl vairākus mēnešus viņam sapņos rādījās dūmu kūpināšana tīkamā sabiedrība. Tremps tolaik tīkamu sabiedrību nepazina. No sapņiem par cigareti viņš neatbrīvojās līdz savai pēdējai stundiņai. Viņa atvadu vārds pasaulei bija “Kosmoss”. Taču viņš ar to nedomāja visuma plašumus, bet gan bērnībā nomēģināto cigarešu marku.
Tā tas turpinājās gadiem ilgi – tikko sarāvis vienas atkarības važas, Tremps mirklī ierāvās citā atkarībā. Alkohols, draudzība, mīlestība, sports, literatūra, zināšanas, atkal alkohols, atkal mīlestība, atkal zināšanas. Ciklu nebija iespējams pārraut. Pamazām Trempam kļuva skaidra viņa nolemtība. Viņš bija pārāk spēcīgs, lai justu nepieciešamību pie kaut kā piesaistīties. Bet viņš bija pārāk vājš, lai varētu palikt viens. Apkārt esošās saites viņu nemitīgi biedēja. Tremps nevarēja ilgāk kā mēnesi palikt vienā darba vietā, pretējā gadījumā viņš būtu kļuvis pārāk ieinteresēts.
Kādā brīdī viņam tas viss apnika, un Tremps izlēma aizbraukt projām. Vienalga, kurp, tikai projām. Atstāt nolādēto pilsētu ar tās kārdinājumiem. Pamest cilvēkus ar viņu iejūtību un interesi. Pamest visu, kas viņu ierobežoja. Taču jau pāris dienas pēc uzkāpšanas uz kuģa viņš sevī sajuta augam trauksmi. Viņš nevarēja tikt no kuģa prom. Vēl vairākas nedēļas viņam bija jāpavada, redzot tos pašus cilvēkus, dzirdot tās pašas dziesmas. Un viņš iemetās jūrā. Tremps mēģināja aizpeldēt uz krastu, kur viņš varētu būt brīvs. Taču viņu ātri vien notvēra.
Viņu ievietoja klīnikā. Tremps bija tikai kārtējais ķeksis statistikā. Garīgi slims. Tas bija ieraksts viņa personīgajā lietā. Pēc divām nedēļām viņu atlaida, liekot ēst tabletes. Tās reizēm bija rozā, bet citas bija violetas un dīvainā formā. Tremps nevarēja no tabletēm atturēties. Viņš citādi varēja kļūt bīstams līdzcilvēkiem. Taču tad viņš sajuta sevī atkarību no tabletēm.
Viņa rokas trīcēja, un kājas atteicās paklausīt. Viņa acis bija duļķainas un lūpas drudžaini raustījās, cenšoties izrunāt kādu vārdu. Tāds viņš nevienam visā plašajā pasaulē nebija vajadzīgs. Tremps mēģināja uzsākt sarunu ar koku parkā, taču tas viņam neatbildēja. Tremps bija ļoti nelaimīgs. Un no šīs nelaimības viņš bija kļuvis atkarīgs.
Tremps dzīvoja parkā. Viņš atbilda savam vārdam. Viņam nebija citas vietas, kur palikt. Trempam nebija draugu, viņš no tiem visiem bija atteicies. Viņš pārtika no sadzīves atkritumiem, kurus parkā varēja atrast. Uz soliņiem sēdēja mīlētāji, bet par sēdēšanu zālē vajadzēja maksāt soda naudu. Trempam naudas nebija, tāpēc viņš visu laiku stāvēja kājās. Arī naktīs, kad parks bija tukšs. Tremps bija iemācījies gulēt stāvus. Reizēm viņam sala, citreiz nē. Trempam ļoti nepatika rietumu vējš.
Kādu nakti Tremps sajuta sevišķu aukstumu. Viņš nebija neko ēdis jau divas dienas. Tremps atvēra acis un savā priekšā ieraudzīja mirdzošu ābeli, kurā bija viens vienīgs sarkans auglis. Tremps pastiepa savu roku un ieraudzīja, ka ap ābolu bija apritinājusies čūska. Viņš paņēma roku atpakaļ. Tad pie ābeles pienāca divi cilvēki. Viņš un viņa. Viņš bija Tremps pirms gadiem desmit. Viņa – meitene, kura viņā bija izraisījusi atkarību un kuru viņš bija atstājis. Viņa jaunajam Trempam piedāvajā ābolu, un viņš to paņēma. Viņš iekodās ābolā, un atklāja, ka tā bija no miskastes izvilkta serde. Jaunais Tremps rupji nolamājās un aizgāja prom...
Nākamajā rītā Trempa nosalušo ķermeni atrada kāds nejaušs garāmgājējs, kas policijā nosaucās par Jāni. Viņš bija gluži vienkāršs datoriķis, tā uz gadiem trīsdesmit, kurš katru dienu gāja uz darbu cauri šim parkam. Jānim ļoti negaršoja āboli.