Cilvēks ar akmeni
p>Cilvēkam ar akmeni bija akmens. Akmens bija pagatavots no akmens, un tas bija ciets. Cilvēks ar akmeni savu akmeni bija atradis akmeņu kaudzē. Viņš nezināja, kāpēc viņš bija izvēlējies tieši šo akmeni. Akmeņi ir vienādi, bet cilvēki ir vēl daudz vienādāki.
Cilvēks ar akmeni bija kails. Tolaik viņš bija vienīgais cilvēks un viņam nebija vajadzības izlikties par savādāku nekā viņš bija patiesībā. Un patiesībā viņš bija kails. Arī akmens bija kails, uz tā nebija uzaugušas sūnas. Akmens nebija regulāras formas un skaistas krāsas. Tas bija gluži parasts akmens, tieši tāds pats kā visi akmeņi, kas atrodami lielās akmeņu kaudzēs. Protams, gluži cita lieta bija tā, ka šī akmeņu kaudze ne vienmēr bija bijusi tāda kā dienā, kad no tās cilvēks izņēma ārā savu akmeni. Kādreiz šī akmeņu kaudze bija bijusi sastāvdaļa no lielas ēkas. Tagad šī kaudze vairs nebija tikai sastāvdaļa. Tā bija viss veselais un visievērojamākais objekts visā planētpasaulē, kurā gan vairs nebija palikusi neviena vienīga planēta – bija palikusi tikai akmeņu kaudze un cilvēks, kas turklāt vēl arī bija kails.
Tā nebūt nebija, ka cilvēks bija vienīgais sava veida pārstāvis visā pasaulē kopš paša sākuma. Arī akmeņu kaudzes agrāk bija pārstāvētas plašāk. Bet tad kaut kas bija noticis un pastāvēšana bija visai strauji sarukusi. Cilvēks, kurš vēlāk kļuva par cilvēku ar akmeni, bija bijis kādu laiku aizmidzis. Kad viņš pamodās, viņš atklāja, ka gulēja kails akmeņu kaudzē. Viņš nebija iepriekš rēķinājies ar šādu iespējamu notikumu attīstību, tāpēc pamošanās akmeņu kaudzē cilvēku pārsteidza. Viņš gribēja jau iet pie kāda painteresēties, kurš blēdis to visu bija organizējis, bet tad cilvēks akmeņu kaudzē atklāja, ka Visums viņa gulēšanas laikā bija sarāvies tik mazs, ka tajā atradās vieta vairs tikai vienam cilvēkam un vienai akmeņu kaudzei.
Tā kā nekā cita pasaulē nebija, cilvēks bija spiests sadraudzēties ar savu akmeni. Ar visu kaudzi reizē viņš draudzēties nevarēja, jo viņam tam nepietiktu laika. Bet ar savu akmeni viņš patiešām sadraudzējās. Un tad cilvēks saprata, ka viņa akmens bija vairāk nekā tikai vienkāršs minerāls, kas izcēlies miljonu gadu laikā. Akmenim bija sava sirds, kura bija sasalusi, jo visā akmens mūžā nebija ar viņu runājies un kļuvis viņam par draugu. Tagad akmens sirds sasila, un cilvēks sajuta, ka akmens izdalīja siltumu, ka tas pārstāja būt salts un atturīgs.
Cilvēks aizmirsa, ka kādreiz viņš nebija bijis kails un ka kādreiz bija bijuši citi cilvēki. Viņš sēdēja uz akmeņu kaudzes un sarunājās ar savu akmeni, kas bija daudz inteliģentāks un cilvēcīgāks nekā visi cilvēki, kurus cilvēkam uz akmeņu kaudzes jebkad bija nācies sastapt.
Tā pagāja gadi. Cilvēks novecoja, bet akmens joprojām palika tāds pats kā tajā dienā, kad cilvēks atklāja, ka akmens nebija auksts. Cilvēka sirds darbība sāka palēnināties, viņš juta, ka ilgi vairs nedzīvos. Cilvēks pateicās akmenim, ka tas viņam bija palīdzējis mūžu nodzīvot vērtīgi. Akmens pateicās cilvēkam, ka tas viņam bija palīdzējis saprast, ka būt akmenim nenozīmē būt aukstam un nejūtīgam. Lai akmenim cilvēku un cilvēkam akmeni nekad nebūtu jāzaudē, akmens ieņēma cilvēka sirds vietu, un tā cilvēks un akmens kļuva par vienu veselu, bet nebija patiess izteikums, ka akmens sirds ir auksta sirds. Cilvēka akmens sirds pukstēja tāpat kā viņa īstā sirds, jo akmens kļūst par akmeni tikai tādēļ, ka pret to izturas kā pret nedzīvu minerālu.
Un vēl joprojām savā mazajā Visumā dzīvo cilvēks ar silto akmens sirdi, kas kails sēž uz akmeņu kaudzes. Un cilvēks sarunājas ar savu sirdi, nenojaušot, ka apkārt viņa Visumam eksistē milzīgs Visums, kurā cilvēkiem sirdis nav no akmens, bet pārakmeņojušās un nedzīvas.