Pusdienu pārtraukuma pēdējās piecminūtes blūzs
p> Ar sarkanu lakatiņu rokā es gāju pa ielu. Es nesteidzos, kaut gan jau mazliet kavēju. Mani tik ļoti neuztrauca punktualitātes un pieklājības nosacījumi. Gara stāvoklis man varbūt nebija gluži ideāls, bet es arī neskatījos zemē, bīdamies, ka akmeņi bruģī liks man pret sevi paklupt. Tā kā manas kājas bija tērptas kedās, kuras varētu būt ne vairāk vērtas nekā kādi trīs lati, tad iet bija visai viegli. Tā kā tajā reklāmā - būt jaunam - nenovērtējami, par visām citām lietām var samaksāt ar, pieņemsim, trīs latiem, vai mazliet vairāk, ja tādi, protams, pagadījušies kabatā. Es tolaik biju visai jauns, laikam gan savā ziņā tāds esmu arī joprojām. Dažādas domas pamazām centās izrakties manā apziņā, lai nebūtu tām jāatrodas kaut kur dziļos pagrabos starp tukšajām mucām. Par ko gan es tajā laikā domāju? Par to pašu, par ko parasti, dažādus niekus un arī kādus globālus jautājumus. Mani brīžiem sevišķi uztrauca pasaules gala pienākšana, citreiz atkal atcerējos par nepieciešamību iegriezties bibliotēkā, lai neiekrātos kāds parāds. Pašsaprotami, domāju, ka būtu gan labi tā nejauši, mierīgi ejot pa bruģi, kaut gan mazliet kavējot, satikt pasaulē skaistāko meiteni. Taču ne jau visām iecerēm būtu lemts piepildīties. Vēl mani mocīja kāda lipīga dziesmiņa, kuru no rīta biju dzirdējis pa radio. Uzreiz pēc pamošanās biju izdzirdējis tās skaņas, un tās vēl joprojām kaut kur starp abām manām ausīm mitinājās. Vispār man tāda mūzika nepatika, taču neko pret to lipīgumu padarīt jau nevarēja, tie ļaudis, ka to taisīja, nebija jau gluži no plastilīna izgatavoti.
Man bija viegli karsts, kā nekā vasara nāca virsū pamatīgiem soļiem, bet es biju uzvilcis melno jaku, kuru nežēlīgi cepināja saule. Mani pārsteidza doma, ka es ieradīšos noteikti galīgi nosvīdis. Taču vai tā mani arī uztrauca? Laikam jau tomēr, ka nē. Es nepiešķīru tam nemaz tik lielu uzmanību. Biju arī nedaudz izsalcis, tā man gadījās visai bieži, kā nekā brokastis bija ēstas pirms vairāk kā divām stundām. Bet kas gan nevar pa šo laiku notikt? Divās stundās ir apmēram septiņi tūkstoši un divi simti sekunžu, gluži iespējams, ka pat precīzi. Katru sekundi pat uz mana visai pavājā datora ekrāna nomainās pāris desmiti kadru, kaut gan es to nemaz neievēroju. To sauc par FPS, kaut gan nosaukumiem jau nav tik liela nozīme, lai būtu tos vērts atcerēties. Es vismaz necenšos nopūlēties, iegaumējot neskaitāmus faktus, kuru nozīme manā dzīvē būtu vienāda ar manu nozīmi citu cilvēku dzīvē.
Es apstājos pie tantiņas, kas lielā kastē tirgoja šokolādes saldējumu. Cena gan mani mazliet atbaidīja, bet es tomēr vienu saldējumu nopirku. Tas gan bija nedaudz pakusis, un tā iekšpusē es atradu beigtu lapseni, taču tā jau mēdz gadīties. Saldējums nedaudz notecēja uz manas melnās jakas, un tā vairs nebija tik skumji vienmuļa. Iespējams, es būtu vēlējies dzīvot tajos laikos, kuri nemaz nebija tik senā pagātnē, kad bija modē staigāt raibās noplukušās drānās un braukāt apkārt Volkswagen busiņos, kas apkrāsoti pēc bērnudārznieku modes, klausoties romantiskas dziesmas, kuru pamatdoma ir tāda, ka nepieciešama tikai mīlestība, nedaudz uzsmēķējot kādu marihuānu. Bez marihuānas es gan varētu iztikt, tas ir ar garantiju, taču pārējais varētu arī derēt. Nu, jā, es jau zinu, ka tajā laikā notika asiņains un bezjēdzīgs karš kaut kur Vjetnamas džungļos, ka tādēļ arī visi tie busiņi un visa tā mīlestība, bet vai nevar arī mazliet aizmirsties un uzlikt saulesbrilles zvaigžņu formā, apgulties jūras krastā un sapņot, ka viļņi tevi ir aiznesuši kādā citā pasaulē, kas ir skaistāka un tīrāka par šo?
Tādā veidā palaidis savas domas brīvā planēšanā, es pat biju piemirsis, kurp īsti biju devies. Apstājos krustojumā, lai apdomātu, kurā virzienā gan man vajadzēja iet? Šķiet, ka es biju pagājis garām. Mājas numurs laikam bija septiņdesmit un vēl seši. Bet vai tā maz bija īstā iela? Drīzāk gan, ka nebija. Sameklēju kādu numura zīmi, uz kuras bija minēts arī ielas nosaukums. Kā jau arī varēja gaidīt, biju nogriezies vienu ielu tālāk, nekā bija nepieciešams. Nesāku mocīties pašpārmetumos, kāds gan no tā būtu labums, izņemot sabojātu noskaņu? Vai man būtu grūti vēl kādu gabaliņu noiet, turklāt zinot, ka nekas grandiozs jau mani tur priekšā negaidīja? Vienkārši sanāca tā mazliet vairāk, ko pastaigāt, tur nebija nekā tāda, ko vajadzētu apraudāt vai kaut tikai nedaudz nožēlot.
Nolēmu apskatīties, cik daudz laika jau kavēju. Pulksteņa man nebija, es neatzinu tādu produktu, uz manas kaulainās rokas tas lāgā negribēja turēties, bet pieturēties pie vecmodīgā kabatas pulksteņa varianta, kas iekārts nokrāsotā suņa ķēdē, man sevišķa prieka arī nebija. Taču tās dienas nebija tik tālā pagātnē, tādēļ manā kabatā atradās mazliet nobružāts mobilais telefons. Tā apakšā gan bija izveidojies caurums, kuru bija radījis kāds nejaušs kritiens, taču tas bija mans telefons un tas atbilda manam raksturam. Konstatēju, ka telefons ir izslēdzies. Tā viņam mēdza gadīties, es taču teicu, ka tas bija mans telefons. Mazliet iesitu ar to tuvējai ceļa zīmei, un telefonā parādījās kādas dzīvības pazīmes. Mani nemocīja bailes, ka telefons varētu smagi ciest no šāda viegla sitiena, tas jau bija satrenējies šajā aspektā. Kavēju es nieka piecpadsmit minūtes, tas jau pat nebija nopietni. Ja cilvēks kavē kādus pāris gadus, to vēl var saprast, bet nieka ceturtdaļa stundas - tā ir visai nosacīta vērtība. Es pat šaubījos, ka kāds ievēros manu nokavēšanos līdz tam brīdim, kad es nospiedīšu zvana pogu. Tas nebija teikts, domājot aizvainot visu pasauli, kādi redz viņi neģēļi, kuri nerūpējas par manu svarīgo personu, tikai domā par to, kā piepildīt savas smadzenes ar psihotropām vielām, kuras izraisa neatgriezeniskus procesus. Vienkārša fakta konstatācija, nepieliekot klāt nekādus vērtējumus un zīmes. Kas ir labi un kas ir slikti? Tie ir tik izplūduši jēdzieni, ka reizēm var pat pārvērsties par sinonīmiem, tā arī īsti nepaskaidrojot savu dziļo filozofisko vai triviāli materiālo saturu.
Beidzot es stāvēju pie durvīm. Tās bija izgatavotas no pamatīga koka, kā varēja spriest, noticis tas bija ne pirms viena un pat ne pirms četriem gadu desmitiem, bet gan vēl kādu laiciņu pirms tā. Durvju stāvoklis nebija nosaucams par grandiozu, to labākie gadi bija pagājuši, droši vien neatgriezeniski. Pati māja arī bija cietusi laika āmura iespaidā. Šur tur bija pabiris lejā apmetums, vai arī kā sauc to ārējo slāni, krāsa nebija sadalījusies vienmērīgi, un bija sācis parādīties zināms vēderiņš. Ar vingrošanu it kā varot no šādiem alus vēderiem visai viegli tikt vaļā, tikai retajam patiktu, ka vesela ēka sāktu nodarboties ar vingrošanu. Un vēl tie pieguļošie treniņtērpi - tie varbūt labi izskatās jaunām un skaistām meitenēm, bet ne jau tādas formas veidojumiem, pie kuriem piederēja māja numur septiņdesmit seši. Kaut ko man šis skaitlis atgādināja, es tikai nevarēju atcerēties, ko tieši. Kā lai arī nebūtu, es beidzot nospiedu zvana pogu, kura atradās ārpusē. Durvīm bija kaut kāda centrālā atslēga, kuras atdabūšanai vaļā vajadzēja vai nu ļoti spēcīgas rokas, kādu man nepavisam nebija, vai arī atļauju tikt ielaistam no augšas. Pēc kāda brīža durvis patiešām atvērās, kad biju paskaidrojis, kas es tāds biju un ko grasījos darīt. Patiesību sakot, es biju gandrīz pārliecināts, ka šo manu īso sarunu noklausījās. Nevarētu taču tā būt, ka katram mājas iemītniekam bija individuāla pieeja durvju atslēgšanai. Drīzāk gan lejā sēdēja kāds sargs, kas arī izsprieda, kuru cilvēku laist iekšā, bet kuru atstāt ārpusē.
Es iegāju iekšā un sāku lēnu ceļu augšā pa kāpnēm. Mājā bija arī lifts, bet to lietot es neuzdrīkstējos. Reizēm man bija ieradums apgalvot, ka mani mocīja pēkšņas klaustrofobijas lēkmes, bet patiesībā lifti lielākoties vienkārši bija netīri un lēni, un ar tendenci iesprūst kaut kur starp stāviem, kamēr manas kājas bija pavisam normālā kondīcijā. Tiesa kāpnes bija vēl mazāk jaukas par liftu. Būtu pieticīgi teikt, ka tajās nesmaržoja labi. Patiesībā bija mazliet citādāka, kā jau tas bieži šāda veida ēkās mēdza gadīties. It kā varētu padomāt, ka stingrā durvju kontrole varētu šādu parādību novērst, bet tā tomēr nebija.
Man vajadzēja iet uz trešo stāvu, kas nekādā ziņā nebija pārmērīgi augstu, taču šajā mājā dzīvokļos bija visai augsti griesti un attiecīgi tas pats attiecās arī uz stāviem trepēs. Pa ceļam es paspēju ievērot kādus dažus kaķus un vienu vienīgu sadauzītu alus pudeli, kura izskatījās gluži vientuļa šajā tumšajā un pirmdienas līmeņa jautrības telpā. Vajadzīgās durvis no pārējām tajā stāvā atrodamajām atšķīrās visai ievērojami. Pirmkārt, tās atradās labajā pusē, kamēr pārējās durvis tur nekādi atrasties nevarēja, pretējā gadījumā tur būtu bijušas tikai vienas durvis. Otrkārt, tām bija cits numurs. Taču pats zīmīgākais bija zvans - ja durvīm pa kreisi zvana nebija vispār, tad durvīm pa vidu no kaut kādas atveres karājās divi vadiņi, kuri varēja vienlīdz labi kalpot par zvanu un par elektrošoka aparātu; taču man vajadzīgajām durvīm priekšā bija piekarināts īsts zvaniņš ar smalku mēlīti. Es piezvanīju, taču arī pats visai vāji varēju sadzirdēt, tādēļ man bija pilnīgi skaidrs, ka iekšā nu gan mani sadzirdēt nevarēja. Es pie durvīm pieklauvēju. Neviens nekādi nereaģēja. Tad es pieklauvēju vēlreiz, jau mazliet aktīvāk. Joprojām varēja padomāt, ka tur iekšā neviena nebija. Tā jau man iepriekš bija gadījies, ka es biju ieradies nevietā un nelaikā, taču es vēl negribēju padoties. Es iespēru pa durvīm, taču sajutu, ka kedas nav domātas sišanai pa cietiem priekšmetiem vai objektiem. Izvilku no kabatas savas atslēgas un pamēģināju ar tām atmūķēt durvis, neviena atslēga atverē iekšā iet negribēja. Atcerējos variantu, kuru bieži biju redzējis filmās. Es izvilku no kabatas savu studenta apliecību un mēģināju to izmantot, lai piemānītu slēdzeni.
Tikai tad es ievēroju, ka durvis patiesībā nebija aizslēgtas. Es tās atvēru vaļā un iegāju dzīvoklī. Pirmais, ko es tajā ievēroju, bija tumsa. Man pat prātā nebija nācis, ka tur varētu būt tik tumšs. Ārā taču spīdēja saule, bet šajā dzīvoklī tas neatspoguļojās ne mazākajā mērā. Man ienāca prātā ļaudis baltos paltrakos ar smailām cepurēm, kuri bruņojušies ar nažiem un sadomājuši organizēt sarkano pirti. Tīrās muļķības - kurš gan tā darītu šeit un tagad?
Grābstījos ar roku pa sienu, mēģinādams sameklēt elektrības slēdzi. Šādai rīcībai nebija rezultāta. Gāju, turēdamies pie sienas, virzienā pa kreisi. Atdūros pret durvīm. Pēc taustes noteicu, ka tās bija izgatavotas no metāla. Sameklēju rokturi un atvēru durvis vaļā. Mani pārpludināja vairāki simti litru spožas gaismas. Istabā, kurā es biju nonācis, ne tikai lielu daudzumu gaismas ienesa iekšā saules stari, kas nāca caur lielajiem un svaigi mazgātajiem logiem, bet arī pieci spoži prožektori, pa vienam katrā istabas stūrī un vēl piektais piekārts pie griestiem.
Ieraudzītais mani pārsteidza. Man gan nebija konkrētu priekšnojautu par to, kas gan mani šajā spožajā istabā varētu gaidīt, taču ieraudzītais nekādā ziņā neatbilda paredzējumiem. Biju pieļāvis domu, ka manā priekšā varētu atklāties baismīgs skats ar lielu daudzumu līķu un asiņu, kura centrā es ieraudzītu kādu sātaniskus rituālus piekopjošu savu paziņu, noliekošos pār upuri ar sakostu kaklu. Mani nepārsteigtu situācija, kurā minētā istaba izrādītos par notikuma vietu kādai erotiskas dabas video vai foto ražošanai. Es biju noskaņots pietiekami pesimistiski, lai varētu rēķināties ar pašu ļaunāko. Sevišķa pamata gan šādiem uzskatiem man nebija, taču labāk ir allaž rēķināties ar pašu briesmīgāko perspektīvu, lai vismaz varētu pēcāk izvairīties no liekas vilšanās.
Spožajā telpā, kurā es biju nonācis, nebija ne asiņu, ne kailu ķermeņu, tur nebija nekā tāda, kas varētu cilvēkam likt sašutumā iesaukties: "O!" Tur nebija ne miņas no tā, kā iespaidā varētu sajūsmā iesaukties: "O!" Nekas šajā istabā ieraugāmais nevarēja pat izraisīt izbrīna kliedzienu: "O!" Pie sienas stāvēja brūns un mazliet noputējis drēbju skapis, istabas vidū bija novietots pavisam tradicionāls, mazliet vecmodīgs koka krēsls ar aizlauztu vienu no kājām, bet tam blakus uz grīdas atradās balts emaljas šķīvis ar aizkostu siermaizi. Visa kompozīcija bija reizē emocionāla un tomēr arī diezgan triviāla. Tai pietrūka kāda dziļāka satura, augstāka uzdevuma, kas padarītu acij saskatāmu autora viltīgo mērķi, ar kuru šis veidojums bija radīts. Varēja pat padomāt, ka tas viss ir radies gluži nejauši, taču mani šāda versija nevarēja apmierināt. Neviens normāls cilvēks taču gluži gara laika dēļ vien nepiepildīs istabu ar prožektoriem tikai tādēļ vien, lai varētu gaismas staru krustpunktā novietot kaut kādu siermaizi. Es pieliecos un paņēmu šo maizīti rokā, lai varētu veikt detalizētu apskati. Varbūt es biju pirmais, kas bija ievērojis kādu nežēlīgu noziegumu. Šī siermaize varēja slēpt visu mīklu atrisinājumu. Tajā bija iekodies kāds, kam bija paradums krāsot lūpas. Ja viņš, protams, nebija nokrāsojis lūpas tikai tādēļ, lai varētu nokost gabaliņu siermaizes.
Es pēdējā laikā biju lasījis diezgan daudz detektīvromānus, šis hobijs man bija kļuvis par tādu kā apsēstību. Ikviens profesionāls šāda kriminālgabala eksperts man būtu pateicis, ka visticamākajā gadījumā cilvēks, kuram bija atgadījies nokost gabaliņu siermaizes, būs bijis sieviete, taču maldīšanās šajā situācijā nevarēja būt izslēgta. Es apostīju siermaizi, taču noteikt, kādas smaržas lietojis tās ēdājs, man nebija pa spēkam. Toties es varēju gandrīz droši apgalvot, ka uz minētās maizes atradās šķēle Krievijas siera. Paralēli interesei par detektīviem es arī visai aktīvi nodarbojos ar siera ēšanu un biju pat piedalījies valsts čempionātā sieru atpazīšanā pēc garšas, smaržas un izskata. Es biju kļuvis par vicečempionu, kas, manuprāt, bija visai cienījams sasniegums. Starptautiskajā arēnā man savus spēkus rādīt nebija nācies, taču kopumā man nebija iemesla būt par sevi sevišķi zemās domās. Par nelaimi es biju aizmirsis mājās savu palielināmo stiklu, kuru biju aizņēmies no savas vecvecmāmiņas, kas to izmantoja, lai varētu salasīt avīzē bēru sludinājumus, cerot sastapt kāda pazīstama cilvēka vārdu, lai viņu vairs nemāktu bažas, ka ir palikusi pēdējā no savas paaudzes dzīvo vidū. Taču situācija tāpat nebija tik skumja un bezcerīga, jo man allaž bija līdz brilles ar bieziem stikliem, kuras būtu varējušas kādreiz piederēt Badijam Holijam, taču patiesībā tās bija manas vecvecmāmiņas lasāmās brilles un galvenais iemesls, kādēļ viņa bija iegādājusies palielināmo stiklu.
Es mēģināju sameklēt uz šķīvīša kādus pirkstu nospiedumus un atklāju, ka biju jau paspējis tam piedurt savas rokas, kuras gan bija nedaudz dubļainas, taču šāds fakts nevarēja sevišķi traucēt manu izmeklēšanu. Man bija ļoti svarīgi uzzināt, kurš cilvēks bija uzorganizējis šo absurdo performanci, kuru aplūkot biju uzaicināts es. Zināmas aizdomas varēja krist uz to cilvēku, kas mani uzaicināja ierasties šajā vietā un laikā. Parasti es uz šādiem lētiem trikiem neiekritu. Bija jau gadījies visādi, taču ne šādi. Nezināmu iemeslu dēļ manī nebija radusies tā vērtīgā priekšnojauta, kura man bija jau daudzas reizes izlīdzējusi, kad uz ielas man gluži nepazīstama meitene metās ap kaklu un iečukstēja ausī, lai es ierastos minētajā laikā mājā septiņdesmit un sestajā konkrētajā ielā, un vēl arī nosauca atbilstošā dzīvokļa numuru.
Kuru katru mirkli es gaidīju ierodamies policiju. Tad es varētu atbraukušo inspektoru uzreiz informēt par sev zināmajiem faktiem un viņš manā priekšā noņemtu cepuri. Protams, šādā karstā laikā viņš varētu arī ierasties ar kailu galvu, taču manā jakas kabatā glabājās saņurcīta naģene, kuru es inspektoram būtu gatavs vajadzības gadījumā aizdot. Lai nebūtu grūta gaidīšana, es apsēdos uz krēsla un notiesāju līdz galam aizēsto siermaizi. Tas varētu acumirklī šķist bezatbildīgi, taču siermaizi es biju jau pietiekoši labi izpētījis, lai varētu ar mierīgu sirdsapziņu to izbarot savam jau tā diezgan daudz cietušajam kuņģim. Negaidīti atskanēja mistiska skaņa un es sev par lielu pārsteigumu atklāju, ka atrados uz grīdas. Krēsls bija salūzis līdz galam. Es piecēlos kājās un nokratīju putekļus no tām. Diezgan sulīgi un skaļi nokomentēju šo situāciju.
Gaidīšana man bija apnikusi. Ja jau tā policija neprata darīt savu darbu, tad nebija jau mans pienākums darīt visu viņu vietā. Es izslēdzu visus piecus prožektorus un izgāju no istabas. Pa tumsu kaut kā izkļuvu laukā no dzīvokļa, durvis man nebija ar ko aizslēgt, piesardzības labad noskrēju jonī lejā pa trepēm un izgāju uz ielas.
Ārā joprojām bija visai karsts. Es paņēmu rokā savu sarkano lakatiņu un nesteidzīgi nogriezos pirmajā šķērsielā. Tas bija mans ceļš.