Atskaiti to, lūdzu, no manas algas

Pēteris bija ļoti noguris. Nosēdēt bez pārtraukuma desmit stundas pie datora nekad nav joka lieta, bet sevišķi smagi tas ir tik karstā dienā kā šī. Ja viņš būtu varējis izvēlēties, Pēteris daudz labprātāk būtu aizbraucis kādus pāris desmitus kilometru ārā no pilsētas un nosēdējis visu dienu ar makšķeri rokās. Taču darbam atteikt nemēdz, tāpēc Pēterim neatlika nekas cits, kā veltīt savas stundas kārtējās atskaites sastādīšanai. Viņš lieliski zināja, ka neviens tādas atskaites nelasīja. Viņš bija pat pārliecināts, ka arī atskaite pati bija pilnīgi fiktīva. Tajā iekšā bija daudz skaitļu, kuri neko neizteica un kurus ģenerēja otrā pusē sienai. Pēterim reiz bija gadījies ieskatīties pa blakus kabineta durvīm. Viņš ieraudzīja, ka divi viņa kolēģi sēdēja uz grīdas ar lielu daudzumu metamo kauliņu, svieda tos un tad pierakstīja rezultātus uz papīra.
Pēterim bieži uzmācās doma, ka viņa darbs bija bezjēdzīgs. Kāda jēga sastādīt muļķīgas atskaites, kuras ne tikai neviens nelasa, bet kurās trūka jebkādas loģikas. Kā tas var būt, ka gadu iepriekš valstī bija divi ar pusi tūkstoši nepieradinātu zirgu, bet šogad to skaits bija samazinājies uz pusi, toties nez no kurienes bija pieckāršojies fermeru skaits? Ilgas stundas Pēterim vajadzēja veltīt, lai padarītu šos skaitļus kaut nosacīti ticamus, bet daudz ērāk būtu bijis paņemt iepriekšējā gada rādītājus par bāzi un ar nelielu to modifikāciju iegūt jaunos datus. Pēteris tā būtu arī pateicis priekšniekam, taču viņu māca pamatotas bailes, ka priekšnieks varētu tēlot neizpratni, apgalvojot, ka nekādi dati viltoti netiekot.
Tā arī šodien - desmit stundas, pamatojot krūšturu patēriņa dramatisko samazināšanos. Vai Pēteri vispār varēja interesēt krūšturu patēriņš? Viņa vaļasprieks bija makšķerēšana, bet par krūšturiem viņam nebija nekādas sajēgas. Tāpēc vajadzēja sameklēt internetā šīs apģērba sastāvdaļas detalizētu aprakstu, kā arī informāciju par to pieprasījumu citās valstīs un mērķauditoriju. Tad vajadzēja palūgt vēl papildu skaitļus no statistikas biroja, lai varētu padarīt tekstu vēl nesaprotamāku un noslēptu tajā absurdos krūšturu skaitļus. Smagākais darbs bija pati rakstīšana - Pēterim šādas tematikas atskaites allaž lika savas sacerēšanas procesā vairākas reizes nosarkt. Viss būtu bijis puslīdz pieciešami, ja viņš nezinātu, ka atskaites pat netika nekur nodotas, bet stāvēja milzīgā kaudzē direktora kabinetā. To Pēterim bija pačukstējis kāds kolēģis, par kuru klīda runas, ka viņš esot no citurienes, tāpēc varot atļauties daudz lielāku brīvību kā pārējie. Kur gan citur tās atskaites varētu palikt? Departamenta ministrijā taču nemaz nebija. Vēl tikai pirms nedēļas Pēteris bija gājis garām ministrijas ēkai un pats savām acīm redzējis, ka tur atradās gastronoms. Vai gastronomam vajag atskaites par krūšturiem?
Pēteris jutās atvieglots, kad diena beidzot bija galā un viņš varēja iesēsties savā sarūsējušā un nupat jau divdesmit gadus vecajā mašīnā. Tās iekšpusē gan bija vēl ievērojami karstāks nekā jebkurā citā vietā visā šajā nokaitētajā peklē, kuru Pēteris sauca par savu dzimto pilsētu, taču viņam vajadzēja nokļūt mājās, bet par sabiedrisko transportu varēja tikai lasīt Pētera sastādītajās atskaitēs, bet dabā tādu brīnums neviens redzējis nebija. Viņš ieslēdza radio, un Pētera ausīs iešāvās monotonas ritmiskas skaņas, kas visticamākais nāca no sintezatoriem un pavedinoša sievietes balss. "I&m a slave for you" tā Pēterim teica, kaut gan viņš lieliski apzinājās, ka citiem pavedinošās balss īpašniece vēstīja to pašu. "Nolādētā Britnija!" iešāvās Pēterim prātā, "viņai karsts citu iemeslu dēļ nekā man. Būtu viņa redzējusi to idiotisko statistiku, tad gan tā nedziedātu." Pēteris izslēdza radio. Tad atkal ieslēdza. Klusums bija pārāk derdzīgs, mūzika vismaz atļāva novērsties no mūžīgajām atskaitēm.
Negaidīti Pētera ausīs iezvanījās sirēnas skaņas. Kas tad nu? Šo dziesmu Pēteris bija dzirdējis daudzas reizes, bet sirēnas tajā nekad nebija. Drošības pēc Pēteris uzmeta acis spogulim. Jā, to jau varēja gaidīt, policija. Kas šī bija par vienu briesmīgu dienu, ka Pēteris nekādi nevarēja nokļūt mājās? Nācās vien nobraukt malā un skaidrot, ka aizdomājies, neredzējis tantiņu, diena gara, tveice briesmīga, mājās bērniņi gaida. Policists Pēterim dzirkstoši uzsmaidīja, ka pārgalvīgajam braucējam pat ienāca prātā, ka šis cilvēks noteikti lieto "Blend-A-Med" zobu pastu un ēd tikai veselīgus diētiskos virtuļus, bet kafiju nedzer nemaz. Pēteris bija apturēts par gluži triviālu ātruma pārkāpumu. Sākās tipiskā kaulēšanās. Pēteris negribēja daudz maksāt, policists negribēja maz ņemt.
Deviņas minūtes un deviņus dolārus vēlāk policists no Pētera atvadījās. Kāpjot atpakaļ savā mašīnā, viņš skaļi iesmējās un noteica: "Ha! Es patiesībā esmu ugunsdzēsējs!" Pēteris abstulba. Kārtējais emulators? Tādi bija jau savairojušies vai uz katra stūra. Taču tad viņš pēkšņi atcerējās, ka policija bija tikai ieraksts atskaitēs. Pilsētā nekādas policijas nebija, gluži tāpat kā ugunsdzēsēju. Pēteris iesvilās dusmās. Tas blēdis bija viņam izkrāpis deviņus dolārus - pusi mēneša algas! Zibenīgā tempā viņš iedarbināja mašīnu, lai varētu uzsākt sava mūža trakāko pakaļdzīšanos. Policists, kurš gan tāds patiesībā nebija, vēl joprojām bija Pētera redzes lokā. Viņa mašīna bija vēl lielāks grausts par Pētera klaburkasti. Toties tai bija sirēna, un visi viltus policistu laida garām. Neviens jau neiedomājās, ka policija parādās tikai Pētera atskaitēs, kuras jau arī nevarēja apskatīt.
Pēterim braukšana tādēļ veicās ievērojami sliktāk, vajadzēja bieži apdzīt lēnākos satiksmes dalībniekus. Kad viņš kādā šaurā ieliņā mēģināja apdzīt piena furgonu, Pēteris ievēroja sev strauji pretim nesošos mašīnu. "Šogad ceļu satiksmes negadījumos jau gājuši bojā..." Atkal jau tā izdomātā statistika! Tikai pēdējā brīdī Pēteris paspēja ievērot, ka viņam virsū lidoja paša direktora Jāņa mašīna. Jānis kādreiz bija bijis programmētājs, tikai vēlāk kļuvis par direktoru. Tā arī bija pēdējā informācija, kuru Pētera smadzenes paspēja uztvert. Pamodās viņš ceļu satiksmes atskaites 14. lapā starp otro un trešo rindkopu.