Neprāts vienā daļā
Es vairs tā ilgāk nevaru. Esmu klusējis pārāk ilgi. Man ir kauns, ka esmu tāds bailulis. Sava vaina ir jāatzīst. Jā, mūsdienu jaunatne varētu tikai mācīties no manas paaudzes spējā atzīt savu vainu. Mūsdienu jaunieši vienmēr to tik vien domā kā novelt vainu uz citiem. Goda prāta nav vairs nemaz. Ja kādam mūsējam agrāk gadījās izdarīt kādu pārkāpumu, viņš tajā allaž kā vīrs atzinās. Kaut būtu sava galva jānoliek, bet nekādas slēpšanās no likuma. Man patiešām ir sāpīgi skatīties, kā šodien zaļi jefiņi, kas paslepus smēķē zāli, pēcāk saviem vecākiem stāsta, ka dīvaini uzvedušies, jo, redz, viņiem galvā sagājis svaigais āra gaiss, viņi pēkšņi sajutušies dīvaini, tik dīvaini. Manā jaunībā mēs nekad nemelojām. Ja gadījās sadzerties tā, ka slēdza vaļā kaimiņu dzīvokļa durvis un tajā iekšā tikuši gultu sajauca ar vannu, tad mēs nākamajā vakarā, paģiras salāpījuši, pat nemēģinājām stāstīt, ka tā netradicionāli uzvedāmies noguruma dēļ. Tā arī godīgi teicām, ka tam cilvēkam, pie kura bijām dzēruši, bija kaut kādas problēmas ar santehniku, kuru dēļ pa trubām ūdens vietā plūda spirts. Tā kā naudas bezalkoholisku dzērienu iegādei nebija, nācās dzert to pašu. Bet ēdiens bija pārsālīts, un uznāca pārmērīgas slāpes, tad bija vien jādzer.
Es ne to vien varu pastāstīt, tomēr šoreiz es to nedarīšu. Man ir jāatzīstas savā nodarījumā. Man nav vainu mīkstinošu apstākļu, vienīgi piebildīšu, ka es patiešām tik ļoti vainīgs neesmu, ikviens cits manā vietā būtu darījis to pašu. Jums gan gribētos teikt, ka tā rīkojas tikai retais, bet tā nav, man nav ilūziju par mūsdienu pasauli. Kādas tik lietas šodien neatgadās! Vakar pat manam kaimiņam, klibajam Daumantam atgadījās pavisam briesmīgs atgadījums. Šis mierīgi nāca mājās no meža, kurp bija devies pēc sēne, te šim piesitas klāt kaut kāds ubags un prasa sēni. Daumants, kā zināms, nav nekāds vieglais vīrs, bet sēņošanas doktors, saprotams, ka šādam tādam ubagam sēni nedos. Ubags tomēr vēlreiz lūdz kādu sēni. Tad nu Daumantam nervi neizturēja, šis ubagam ar savu grozu tā iezvetēja pa krustiem, ka mugurkauls pušu un ubags beigts. Bet šodien Daumants saņem pavēsti par arestu, viņš esot nogalinājis ubagu. Tas taču ir smieklīgi, sēņošanas doktoru cietumā sūdzēt, vai tad nu nebūtu skaidrs, ka ubags pats uzprasījies. Un tādas lietas gadās vai ik dienas. Šausmas domāt, kas tai pasaulē darās…
Mans Dievs, kāds kauns, es taču visu laiku bēgu no sava nodarījuma. Runāju par visu ko, tik ne par to, ko esmu izdarījis. Ir jau vieglāk stāstīt par kaimiņu Daumanta piedzīvojumiem, tomēr mana nasta ir pārāk smaga, lai to joprojām slēptu. Agri vai vēlu viss tāpat atklāsies. Nu kurš mani dīdīja toreiz to visu tam Ģedertam stāstīt? Tam jau nevar uzticēt ne tik, cik cilvēkam bez rokām un kājām melns aiz naga. Ģederts visu izstāstīs, mans kauns kļūs visiem zināms. Tas ir briesmīgi, mani iemīs zemē. Neviens mani nepacels un nenoslaucīs putekļus. Vajadzēja toreiz Ģedertu novākt. Viņš zina pārāk daudz. Ja es zinātu to, ko zina viņš, es viņu būtu nodevis. Viņš darīs tāpat. Nelietis tāds!
Uz mani visi rādīs ar pirkstu un teiks: “Tas… tas ir TAS!” Man nepatīk, ka uz mani rāda ar pirkstu. Tā gadās, kad ir pārāk nepiesardzīgs. Tik nepiesardzīgs kā es. Man sevis ir žēl. Vajadzēs bēgt no valsts. Tad es varbūt izglābšos. Bet tāpat diez vai. Tas Ģederts! Tas Ģederts! Viņš dabūs!
Kad es jums saku, viņš dabūs pelnīto. Es viņam vēl parādīšu. Jā, jūs varbūt gribētu zināt to, ko es esmu sastrādājis, kādēļ nogalināšu Ģedertu? Ļoti labi. Mani tas priecē.