Ulda diena

We’re not getting younger, you know

Rīts, tik patīkami dzestrs un vēss, bija pagājis nemitīgā cīņā ar naidīgo pretvaru, mēģinot salauzt visas tās barjeras, kuras liktenis bija nolicis cilvēka priekšā. Tagad es varēju tikai vairs nogurumā nopūsties un pateikt: “Ufff!” Es nebiju izcīnījis lielisku uzvaru, taču tas nebija fiasko. Dzīve nav kaste ar asorti konfektēm, kur vienmēr patrāpīsies kas salds. Ir jāsamierinās, ka dažas durvis var atvērt ar atslēgu, bet citām netiksi cauri pat ar pieri, cik garu ieskrējienu tu lai arī nebūtu taisījis...

Izsakoties vienkāršāk, es biju pavadījis kādas pāris stundas Sēnes sabiedrībā, mēģinādams sameklēt pareizās bikses. Rezultātā sameklējuši mēs patiešām bijām, kaut gan gluži pareizās tās tomēr nebija, taču ko tur gausties un liegties – tā tas parasti dzīvē mēdz notikt. Patlaban mēs bijām nupat iznākuši no “Benetton” veikala uz Brīvības un Lāčplēša ielas stūra, kur mums vajadzēja sagaidīt Ziņģi. Starp citu, kaut gan sižetā šis fakts sevišķi svarīgs nebūs, Ziņģis bija mazliet aizkaitināts, ka es viņam nebiju pazvanījis, kaut gan man arī nebija līdzi telefona. Tā kā Ziņģis ilgstoši nenāca, saderēju ar Sēni, no kuras puses Ziņģis pie mums ieradīsies. Abu variantu iespējas bija pietiekoši līdzīgas. Es izteicu domu, ka taisnākais ceļš noteikti būtu pāri māju jumtiem, bet tas tomēr nebūtu tas pats ticamākais variants. Tad Sēne atcerējās Ziņģa seno dienu iesauku (vai palamu, kā nu kuram labāk patīk) “Zirnis” un piedāvāja variantu, ka Ziņģis varētu līdzīgi zirnekļcilvēkam pārvietoties pa sienām, svaidoties ar stīgām, kā jau zirņi augt mēdz, skaisti zaļā kostīmā tērpies.

Tomēr Ziņģis ieradās tradicionālajā veidā, kā jau to arī varēja gaidīt. Turklāt derībās uzvarēju es. Protams, nekāds dižais panākums tas nebija kaut vai tādēļ vien, ka es nekad nemēdzu iesaistīties derībās, kurās no uzvaras būtu kādas citas priekšrocības kā tikai pati uzvara. Ziņģim bija līdzi bikšturi, kurus mēs iepriekšējā dienā bijām noskatījuši veikalā kā piemērotu dāvanu Bubļikam, trešajā gadu desmitā iesoļojot. Nebija jau arī tā, ka mēs tāpat vien būtu izdomājuši kaut ko Bubļikam šajā sakarā dāvināt, svarīgākais iemesls šādai mūsu rīcībai bija tāds, ka Bubļikam šajā dienā arī bija tā atbildīgā iesoļošana (citādi varētu padomāt, ka dāvana bija nopirkta tīri teorētisku apsvērumu dēļ, piemēram, paredzot to, ka Bubļiks kādreiz noteikti jau iesoļos minētajā gadu desmitā). Tā kā mums vēl bija pietiekoši daudz laika, iegriezāmies trijatā kādā veikalā, kur Ziņģis teica, ka varot dabūt labus džemperus, bet mēs nedabūjām, un Dievs ar to. Tikai tad beidzot pār mums nāca atklāsme, proti, Sēne nebija tāds cilvēks, kas arī bikšturu dāvināšanas akcijā piedalījās, tādējādi viņam vēl vajadzēja sameklēt kādu vērtīgu objektu, kuru viņš varētu veltīt Bubļikam šajā tik atbildīgajā mūža dienā (kaut gan mēs tobrīd pat nenojautām, cik atbildīga šī diena Bubļikam varētu izvērsties).

Labi, par to vēlāk. Mēs iegājām kādā mazā veikaliņā, kura izkārtne vēstīja “Dāvanas un suvenīri”. Protams, tā būtu pēdējā vieta, kur parasti es mēdzu meklēt dāvanas, jo tur jau neko tādu sevišķi interesantu atrast nevarēja, taču es neko jau arī nemeklēju. Es un Ziņģis tajā jutāmies visai neveikli, tiesa gan ne tādēļ, ka mēs būtu nokautrējušies vai tamlīdzīgi, vienkārši veikals bija ļoti šaurs, bet mēs bijām pietiekoši lieli, lai neveiklie pagriežoties varētu kaut ko nomest zemē no plauktiem. Sēne sāka aplūkot dažādus viltotus iezemiešu ražojumus, kurus uzskatīja par Bubļikam salīdzinoši piemērotiem, tad ievēroja vidēja lielformāta (apmēram A2 formāta) aktu, kurš tomēr izrādījās pārāk dārgs objekts lai tiktu dāvināts, turklāt mūs visus māca šaubas, ka Bubļiks tieši par tādu lietu būs visu mūžu sapņojis. Tā kā Sēne izskatījās tur iesprūdis uz ilgu laiku, es un Ziņģis izgājām ārā. Skatlogā bija izlikts kāds eksponāts, kurš noteikti varētu kalpot par labu dāvanu – klasiskā stila skeletveida nāve, kura atšķirībā no tradicionālā varianta gan nebija apveltīta ar sirpi, toties tai nepavisam netrūka asiņu un bija pat viens acs ābols. Tomēr Sēne šāda objekta dāvināšanu neuzskatīja par lietderīgu, bet izvēlējās jauku un tīkamu krājkasīti galvaskausa izskatā (viņš taču negribēja Bubļikam dāvināt kaut ko nejauku). Pēcāk Sēne stāstīja, ka visai jauks alkoholiķis, kuru arī mēs bijām paspējuši šajā veikalā sastapt, esot piedāvājis Sēnem nopirkt viņa (dzērāja proti) galvaskausu. Taču Sēne esot atteicis, ka viņš pagaidīšot labāk kādus trīsdesmit gadus, līdz šim cilvēkam galvaskauss pašam vairs vajadzīgs nebūšot. Mēs tā arī neuzzinājām, vai Sēnes izteikums bija tikai tradicionālais pārspīlējums, kuros viņš izsenis bija pazīstams kā liels meistars, vai arī šī izteikuma pamatā patiešām bija reāli fakti.

Mums vajadzēja steigties. Pareizāk sakot, man vajadzēja steigties, jo bija jau gandrīz četri – laiks, kurā man vajadzēja būt mikroautobusu galapunktā, lai satiktu Lieni. Lai nekādā ziņā nenokavētu, atļāvu Sēnem un Ziņģim turpināt iešanu mierīgā solī, bet pats aizsteidzos uz tikšanās vietu, kuru, kā zināms, mainīt nedrīkst. Paspēju ierasties laikā. Visai drīz piebrauca zilas krāsas mikriņš no Slokas un sāka pamazām izlaist savus pasažierus. Sākumā man šķita, ka Lienes tur nav, savā ziņā mani tas pat tik ļoti nepārsteigtu, jo es zināju, ka nebiju nekādu labo attieksmi pret sevi pelnījis, kā nekā pat Ziņģis bija par to informēts, bet tas nav tik cieši saistīts ar turpmākajā tekstā aprakstāmajiem notikumiem, lai es tagad sāktu sev pašam gāzt virsū samazgas. Tomēr Liene tur bija, tādējādi situācija visam salīdzinošā mērā atrisinājās. Arī Ziņģis un Sēne ieradās visai drīz, un mēs nu varējām visi kustēt. Pa taisno braukt pie Bubļika mēs nekādi nevarējām, jo man nebija līdzi divu grāmatu, kuras arī ietilpa dāvanas komplektā, toties maiss ar nopirktajām biksēm gan bija, pēc kura pie Bubļika nekāda dižā nepieciešamība nebija gaidāma.

Iesēdāmies visi mikroautobusā, kurš brauca uz Imantu (varbūt arī uz Iļģuciemu vai Lāčupes kapiem, nekādi nevaru droši atcerēties), un aizbraucām gandrīz līdz pašai manai dzīvesvietai. Tur neko ilgi neuzturējāmies, es tikai pārvilku bikses un jaku, kamēr nevienam no pārējiem es izsekot uzvedības un rīcības ziņā nepaspēju, izņemot to, ka, prom iedami, mēs pie vārtiņiem satikām manu tēvu, kas atgriezās no ēšanas manas māsas sabiedrībā. Apstiprināju tēva hipotēzi, ka atgriezīšos kaut kad naktī (starp citu, kaut gan varbūt nav labi tā nosūdzēt savus vecākus, bet ap pusvieniem, kad pārrados mājās, tēvs joprojām bija nomodā un skatījās kaut kādas blēņas televīzijā un nepavisam negrasījās iet gulēt – ak šie mūsdienu vecāki, vai, vai, vai!), un mēs visi, izmantojot kāju aprīkojumu, mērojām ceļu pie Bubļika. Par šo posmu nekā vērtīga, ko pastāstīt man nav, kaut vai tādēļ vien, ka tajā nekas tāds arī nenotika, lai es lieki deldētu savus pirkstus, par to vēstīdams, taustiņus klabinot.

Zvans pie Bubļika dzīvokļdurvīm. Ziņģis teica kaut ko līdzīgu apsveikuma runai, pasniedza dāvanu, bet uz vaiga Bubļiku nenobučoja (kas to būtu domājis!). Priekšā mums sevišķi daudz cilvēku nebija – tikai Bubļiks un vēl Agnese, ar kuru Bubļiks bija iepazinies Sailormoon čatā. Tiesa nevarētu gan teikt, ka mēs zinājām, ka tā bija tieši Agnese, jo neviens viņu nepazinām, kaut arī viņas eksistence un izskats pilnīgs noslēpums mums tomēr nebija. Ziņģis pateica, ka mēs priekšā nestādīšoties, jo tāpat visu vārdus iegaumēt nav sevišķi iespējams, taču Bubļiks tomēr pats stādīja mūs visus Agnesei priekšā. Nedomāju, ka viņai izdevās paturēt atmiņā arī mūsu vārdus, bet tas jau nav priekšā stādīšanas mērķis.

Tā kā bijām gandrīz pirmie viesi, man ienāca prātā, ka nebūtu jau nekas slikts, ja es tā nedaudz iestiprinātos – man bija bail, ka citi mani uzskatīs par rīmu, taču situācijā, kad nebija daudz skatītāju, es jutos pietiekoši mierīgs. Piekrāmēju pilnu šķīvi ar salātiem, palūdzu no Bubļika vēl otru, lai nebūtu divas reizes jāiet pie galda, arī to aizpildīju tā, ka liela daļa salātu nokļuva uz manām nupat uzvilktajām biksēm par lielu jautrību Ziņģim un Sēnem, par Lieni nemaz nerunājot, kura nosauca mani par pēdējo sušķi un iesita man ar lietussargu pa pieri, atstājot dziļu rievu un pārdomas nākotnei. Cik muļķīgi lai tas arī neizskatītos, nācās man mazliet padarboties ar mēli, lai notīrītu bikses no salātiem. Tā bija jauna pieredze manā svaigajā mūžā, kas atstāja tik neizdzēšamu iespaidu uz manas personības veidošanos, ka es turpmāk mājās tikai no biksēm vien ēdu.

Bubļikam tika uzticēts pielaikot mūsu satriecošo bikšturu veida dāvanu, kura viņam gan piestāvēja tā visai viduvēji, nevaru pateikt, kas tur bija par iemeslu, iespējams, viņš nebija pieradis pie šāda stila piekopšanas. Mēdz jau teikt, ka bikšturu valkāšanai cilvēkam ir jābūt asinīs un ka tikai ilgstošs fizisks treniņš var šo lietu ieaudzināt laika gaitā (starp citu, der atzīmēt, ka Sēne kaut kad vakara gaitā arī bija uzvilcis bikšturus, un viņa būtībai tie piestāvēja visai labi, ne velti Sēne pasākuma beigās tos Bubļikam gluži vienkārši nofenderēja).

Bija jau diezgan daudz minūšu pāri pieciem, kad beidzot par vajadzīgu ierasties uzskatīja nākamie Bubļika dzimšanas dienas apmeklētāji. Mēs pat bijām jau izsprieduši, cik nepieklājīga gan savā būtībā ir kavēšana, kad atskanēja durvju zvans. Nez, kas tur varētu būt? Varbūt kaimiņš – Dienas fotogrāfs Liepiņš, kuru vienmēr par biedu minēja Bubļika vecāmāte? Nē, gluži tradicionāli – tā bija Milleru saime pilnā skaitā. Ģirts, Nora, nu un vēl Gints. Šī saime bija izdomājusi kādu sevišķi viltīgu plānu, kuru gan vajadzēja slēpt no Bubļika. Man gan negribās tā teikt, bet pirmā doma man bija tāda, ka tas noteikti nebija nekas pārāk gudrs, ko šie ļaudis bija izdomājuši, šāda slēpšana likās diezgan bērnišķīga, taču vēlāk man nācās atzīt, ka es nevarēju spriest, vai minētais plāns bija izrādījies gudrs, taču tas noteikti ieviesa citādi paredzami vienmuļajā pasākumā ievērojamu dzīvību, taču var spriest, ka man ir grūti turēties pie konkrētā laika momenta ievērošanas.

Pēc kāda brīža ieradās arī Ilze, par kuras parādīšanos gan es neko daudz pateikt nevaru, tāpēc ka man šodien slikti padodas meli, bet atmiņa jau nav vairs tā, kāda tā bija jaunības dienās.

Sēnem un Bubļikam bija doma, ka Ģirtam jāaizbrauc līdz Sēnes miteklim, lai savāktu no turienes Sēnes datoru, kuram piemita liels jaudīguma rādītājs, taču Ģirtam šāda doma nepavisam nepatika. Dators bija paredzēts filmu skatīšanās nolūkā, kāds bija pārņēmis Bubļika saprātu. Ja godīgi, tad man bija pilnīgi vienalga, kas lai arī netiktu izlemts, nevar taču noliegt faktu, ka cilvēkam ar salātainām un nolaizītām biksēm ir mazliet savādāks skatījums uz pasauli nekā tas ir visiem viņa līdzcilvēkiem.

Tā kā neviens nekur braukt negrasījās, atlika nodarboties ar to aspektu, kurā es biju jau vienmēr sevi uzskatījis par speciālistu – datora uzkāršanās nodrošināšanu. Es uzrotīju piedurknes un ķēros pie Bubļika datora ragiem. Nebija pagājušas ne divas minūtes, kad uz ekrāna parādījās baltie burti uz zilā fona, speciālistu aprindās pazīstami kā “Blue screen of death”. Izpildījis savu svēto pienākumu, es varēju uzlīksmot un likt datoru uz kādu laiku vai, konkrētāk izsakoties, līdz pasākuma beigām.

Sēdējām mēs visi itin mierīgi Bubļika mitekļa lielākajā istabā, piemēram, es uz dīvāna, kad atkal jau atskanēja zvans pie dzīvokļa durvīm. Paredzējām, ka tur varētu atrasties Sīcis, kurš pirms kāda laika jau bija zvanījis. Taču tas cilvēks nebija Sīcis, pat nepavisam nebija manāma līdzība viņā ar sabiedrībā tik labi pazīstamo nelieluli. Viens no spēcīgākajiem argumentiem, kā var pamatot šī cilvēka nebūšanu par Sīcī, bija tas, ka tas vispār nebija viens cilvēks (vai puse, kā agrākās dienās mēdza izteikties par Sīci), bet gan divas vāveres, no kurām viena bija vārdā Agnija, kamēr otru sauca par Danu. Nevarētu gan es teikt, ka man ar konkrētajiem ļaudīm bija uz to laiku gluži draudzīgas attiecības, toties es vismaz droši zināju, ka visai līdzīga situācija bija arī Ziņģim. Kā lai arī nebūtu, mēs nesasveicinājāmies, taču tas jau arī būtu muļķīgi izlikties, mesties ap kaklu un kliegt: “Сколько лет, сколько зим.” Protams, šis izteikums nebija veltīts, lai aizvainotu Lieni, kura tieši tā arī izdarīja, kaut gan viņa ar vāverēm vispār nebija pazīstama.

Sīcis tomēr arī atbrauca, kaut gan bija jau šķitis, ka to tik droši nevarēs pateikt. Sēne bija ilgstoši Sīci pārliecinājis, ka šim esot obligāti jāņem līdz vismaz viena sava draudzene, ja momentā pa rokai vairāk nebūs pagadījies, taču Sīcis galvenokārt par spīti Sēnem ieradās viens un uzreiz paziņoja, ka viņam ar Sēni vajagot iziet aprunāties. Sēne jau galīgi noraustījās, domādams, ka nupat būs pie sentēviem jāiet, jo par Sīci apkārtnē klīda runas, ka viņš esot bērnībā dienējis Al Quaida speciālajos pulkos un apguvis tur visas prasmes, kas nepieciešamas starptautiskajam teroristam un jo sevišķi politiķim. Par laimi Sēnem viņa situācija tomēr nebija tik bezcerīga, protams, ne jau tādēļ, ka viņam kabatā atradās saliekamais nazītis (starp citu, visai pazīstamas firmas zīmes ražots), bet gan tādēļ, ka Sīcim vajadzēja apspriesties par datoru, kuru viņš gribēja iegādāties. Sēne, atvieglots juzdamies, pat tīri automātiski apēda pamatīgu gaļas gabalu, kaut arī bija pārliecināts veģetārietis, un situācija atrisinājās mierīgā ceļā (ja neskaita to, ka datoru jautājumā Sīcim ar Sēni sanāca nelielas pretrunas, jo pēdējais bija pārliecināts, ka ir vērts pirkt tikai tādu datoru, kura dizainu personīgi izstrādājis Pako Rabane).

Pavisam ilgstoši neieradās Lote (kuras vārdu gan vajadzētu rakstīt ar diviem “t”, taču man nepatīk, ka dators grib labot pareizrakstību, turklāt es esmu ne mazāk jūtīgs kā koka gabals). Šajā sakarā nekādi nevaru nepieminēt atziņu, kuru bija kādu laiku iepriekš izteicis Ziņģis – proti šī Bubļika dzimšanas diena bija gluži savādāka nekā visas iepriekšējās – nē, ne jau tāpēc, ka šoreiz mēs četratā ar Ziņģi, Bubļiku un Sēni nenolīdām stūrī ar domu “let’s pick on everybody!”

Tad beidzot sākās pasākuma nagla. Izrādījās, ka Ģirts ar Noru (plus vēl brālis) bija uzdāvinājuši Bubļikam zaļus, sarkanus un dzeltenus balonus (svetofors gandrīz!). Pats par sevi tas varbūt nebija nekas brīnumains, šādu krāsu baloni dabā bija sastopami arī tajās dienās, taču patiesā vērtība bija tekstos, kas bija šajos balonos iestūķēti. Bubļikam tika uzticēts noplēst no buntes vienu no baloniem un uzsēsties tam virsū. Ja Bubļiks būtu pagadīies kaut uz pusīti plecīgāks (vai tīģeris mazāk lecīgs, kā teikts viedajā “Vinnijā Pūkā”), tad balons visticamāk būtu uzreiz saplīsis, bet reālajam Bubļikam nācās uz tā mazliet pamīcīties pirms balons uzsprāga. Balona ķidās atrastajā lapiņā Bubļiks izlasīja kādu jautājumu no satiksmes drošības noteikumiem (nē, te ar Verkehr nav saistīts tas vārds, kurā ietilpst schlecht). Bubļiks uz jautājumu atbildēja pareizi, kaut gan tas nemaz arī šobrīd nav svarīgi. Pirmais iespaids, kas radās man – Bubļikam jāpilda kaut kāds tests (taisnība tā savā veidā gan bija, taču izrādījās, ka tajā nebūs tikai absurdi teorētiskie jautājumi, bet arī zināmas atrakcijas pārējiem dalībniekiem, kas, protams, mani patīkami pārsteidza).

Kaut kur ap to pašu laiku vāveres ievaicājās Ziņģim, vai viņš nedomājot iziet ārā. To varēja uzskatīt par uzaicinājumu, kāds tas arī patiesībā bija. Ziņģis domāja, jo sen jau nebija viņam radusies iespēja izvēdināt savas plaušas. Vāveres lika noprast, ka viņām bija vēlme aiziet uz veikalu pēc kāda grādīgāka līdzekļa garastāvokļa uzlabošanai. Tā viņas kopā ar Ziņģi arī izgāja ārā (es, protams, biju mazliet greizsirdīgs, jo uzskatīju viņu par savu draugu, bet neko jau šajā situācijā līdzēt nevarēju). Ziņģis gan vēlāk atklāja, ka vāveres savu dzeršanas vēlmi bija tikai noviltojušas, jo patiesībā gribēja pabūt Ziņģa sabiedrībā un pie reizes dabūt no viņa kādas cigaretes, kas viņām arī itin veiksmīgi izdevās.

Varu jau iepriekš pavēstīt, ka lielākā daļa stāsta turpinājuma būs saistīta tieši ar šo testa izpildi, jau uzreiz atvainojoties, ka visas Bubļika “neiespējamās misijas” manā atmiņā nav palikušas, divas no tām es esmu pārliecinoši aizmirsis, taču ceru, ka jūs uz mani ļaunu prātu neturēsiet, bet pretējā gadījumā: “Baigi jau nu mani uztrauc, ko visādi lūzeri domā! Atradušies te diženie eksperti visos jautājumos! Jūs jau laikam esat tie gudrie!” (bet tā es teikšu tikai tajā gadījumā, ja jūs apvainosieties, jo tad jau man tāpat būs vienalga). Jā, secība arī varētu būt stipri vien aplama. Nē, vēlreiz atvainojos, vienu no aizmirstajiem notikumiem atcerējos, tādēļ arī par to varēšu kaut ko pastāstīt.

Pietiks vienreiz to atkāpju! Bubļiks paņēma otro balonu. Ko tas viņam nesa? Kas to būtu domājis – datoru! Mērķis – pārbaudīt e-pastu. Es gan neredzēju, ko tad nu es, kā viņš to darīja, bet varēja saprast, ka viņam esot bijušas sasietas rokas un Bubļiks bija rīkojies ar mutē paņemta zīmuļa palīdzību (varbūt es esmu mazs un naivs, bet tā es sapratu un nesākšu jau likt te stāstā kaut kādas apšaubāma satura detaļas tikai tādēļ vien, lai izdabātu publikas zemiskajai gaumei (sev jau es, protams, esmu sarakstījis speciālu, totāli perversu stāsta versiju, bet kuram katram jau es savas slimīgās fantāzijas atklāt negrasos)). Tā kā šīs misijas noteikumi netika sevišķi skaidri noformulēti un Sēne bija sapratis, ka Bubļikam būs aizsietas acis, šis izteicās, ka Bubļiks varot e-pastu pārbaudīt arī bez skatīšanās, jo tas viņam esot asinīs. Vai Bubļikam izdevās e-mailu pārbaudīt? Kādi vispār šajā situācijā iespējami varianti? Bubļiks jau nebija pirmo reizi ar pīpi uz jumta un šādu uzdevumu izpildīja bez sevišķiem sarežģījumiem.

Nedaudz atpūties no smago pienākumu pildīšanas, Bubļiks atkal jau ķērās pie nākošā balona, sācis pamazām ieiet spēles azartā (nevaru tagad nepačukstēt noslēpumu, ka šī lieta Bubļikam tik ļoti bija iepatikusies, ka pēc tam viņš bija pasācis pats ar sevi spēlēt “Spin the bottle” un pēc tam bija gadiem ilgi no šī ieraduma neveiksmīgi ārstējies). Neko fiziski smags pildāmais uzdevums neizrādījās – Bubļikam vajadzēja atpazīt uz papīra lapiņas attēlotā simbola saturu un tam bija atvēlēta viena minūte laika. Cītīgi padomājis, Bubļiks nāca pie secinājuma, ka tur bija attēlots simbols un viņam izrādījās pilnīga taisnība (ārprāts kaut kāds, būtu vismaz tur rakstīts sanskritā: “Please pork the granite monkey”, tad es vēl būtu šo domu sapratis).

Atgriezās Ziņģis ar vāverēm, tā kā viena no viņām nosēdās uz dīvāna, kaut kur netālu no manas dislokācijas vietas, varēju lieliski sajust tabakas aromātu (būdams visai pārliecināts, ka smēķēšanu veikušais cilvēks nevarēju būt bijis es pats vai turpat netālu gluži nejauši patrāpījusies Liene). Visticamākais, ka Ziņģis arī bija smēķējis, bet par to es nekādi nevarēju būt pārliecināts, jo man nekādi nesanāca viņam uzdot šo jautājumu.

Bubļikam aizvien grūtāk nācās pārplēst balonus, varētu jau it kā viņam izstrādāties ar laiku labāka tehnika, bet rezultātā viņa tā puse, par kuru nesaka “pirms”, tikai pielāgojās balonu formai, un Bubļikam nācās aizvien vairāk mīcīties uz katra nākošā balona. Ceturtā misija beidzot bija pietiekoši atraktīva, lai to varētu aprakstīt kaut nedaudz detalizētāk (citādi tas jau nav nekāds rādītājs – par visām dažām iepriekšējām stundām esmu tikai dažas lapiņas pierakstījis, tik ļoti jau man tie pirksti vērtīgi nav, lai tos galīgi nepamatoti taupītu). Bubļikam vajadzēja sagatavoties izkļūšanai no sarežģītas situācijas, neesot apveltītam ar acu gaismu. Bubļiks tika sagatavots redzes īslaicīgai zaudēšanai, acu aizsiešanas rezultātā, tikmēr mēs ieviesām zināmus labojumus svinību istabā (pārvietojot daļu inventāra), lai mājsaimnieks nevarētu tajā tik viegli neko atrast. Bubļikam vajadzēja izkļūt ārā no istabas, turklāt iespēju robežās pa durvīm. Upuris tika ievests visai tumšā telpā, tad ilgi grozīts pa riņķi, lai viņš pazaudētu orientāciju, taču uz jautājumu par televizora atrašanās vietu viņš vienmēr atbildēja pareizi, tādēļ rotācija tika daudzas reizes atkārtota, līdz Bubļiks jau jutās galīgi neskaidrs. Visticamākais, ka viņš tāpat būtu visai viegli atradis izeju, ja viņam nebūtu aizsprostoti visi ceļi, tādēļ Bubļiks kārtības labad izstaigāja visus istabas stūrus, vienreiz pavisam nejauši apgāza ceļā patrāpījušos Gintu un tikai tad, pārrāpies pāri dažiem krēsliem, sasniedza durvis, lai varētu beidzot atkal tapt redzīgs. Pa to laiku bija paspējusi ierasties Bubļika vecā māte, kura uzskatīja par nepieciešamu mums pavēstīt, ka visapkārt dzīvojot zīdaiņi, kuriem esot nepieciešams miegs un klusums, kuru mēs nekādi neprotam nodrošināt. Tur radās loģisks jautājums – un latviešu tauta izmirstot?

Kārtējais uzdevums, ar kuru saskārās Bubļiks, būtu man izrādījies neizturams pārbaudījums, taču godprātīgajam tautietim izdevās no tā iziet ar visu cieņu. Bubļikam vajadzēja apliecināt savu vīrišķību (nē, viņš neiedūra sev kājā nazi, lai parādītu spēju uzvarēt sāpes), izdzerot klasisko simts gramu devu. Bubļikam tika pasniegta pudele un glāzīte, kurā vērtīgo šķidrumu ieliet. Būdams visai pārliecināts, ka patērējamais produkts ir brendijs, es jutos manāmi pārsteigts, redzēdams, kā Bubļiks ar vieglu roku savā glāzē ielej visai pamatīgu daudzumu dziras. Momentāni viņam palīgā piesteidzās Ziņģis, kas daļu šķidrajā agregātstāvoklī esošās vielas atlēja savā glāzē. Bubļiks bez liekām runām izpļāva savus simts gramus, un visi varēja justies laimīgi (arī es, jo biju konstatējis, ka dzeramais bija nieka muskats, kas neradīja nekādas bažas par Bubļika paredzamu neartikulētu uzvedību).

Visā drīzumā Bubļikam sasniegtā kondīcija lieti noderēja, kad nākošais uzdevums izrādījās fiziskais pārbaudījums. Bubļiks nebija īsti sapratis, kas bija teikts prasībās, taču Sīcis viņam parādīja piemēru, tādējādi problēmu atrisinādams (Sīcis izteicās, ka viņam universitātē to esot mācījuši galda tenisa nodarbībās). Kā lai es raksturoju šo uzdevumu? Varētu teikt, ka tas bija līdzīgi tam, kā mēdz taisīt pumpēšanos, tikai tādi švakuļi kā es, kuri nemāk. Bubļikam vajadzēja vingrinājumu veikt desmit reizes, bet viņš izpildīja divkāršo normu un pēc tam bija pavisam noguris. Taču es par tādām lietām gari nerakstīšu, esmu taču tik morāls un rātns cilvēks, kas var rakstīt visādas šausmas tikai par notikumiem, kuros pats nepiedalos, jo neteikšu taču es neko sliktu par sevi. Balvā par varonību Bubļiks saņēma mācību līdzekli nepieciešamo prasmju pilnveidošanai, kas izpaudās žurnāla veidā. Vakara lielāko daļu šo žurnālu no savām rokām neizlaida Sēne, pastāvīgi jautri ķiķinādams viņš to lasīja un tikai apmēram reizi stundā atcerējās, kur atradās, un teica: “Es tikai apskatos bildītes!”

Uzņemam tempu. Septītais uzdevums (manā skaitīšanas sistēmā). Bubļikam jāatpazīst savu draudzeni (Agnesi proti). Bija vairāki veidi, kā panākt situāciju, lai Bubļikam viņu atpazīt nebūtu vienkārši, taču Ģirta famīlija neizvēlējās dabiskāko no tiem – piedzirdīt Bubļiku līdz bezapziņai tā, lai viņš nevarētu Agnesi atšķirt no vecāsmātes. Bubļikam kārtības labad vienkārši atkal aizsēja acis un uzticēja taustīt mūsu visu plaukstas un pēdas. Nezinu, kā bija citiem, bet manas sajūtas bija vienkārši burvīgas – es nebiju juties tik laimīgs, kopš tās dienas, kad uzzināju, ka Bojs Džordžs ir vīrietis. Par laimi mani Bubļiks visai ātri no kandidātu saraksta izslēdza, tāpat izgāja vēl dažiem cilvēkiem, piemēram, Ziņģim, kurš šo faktu ļoti pārdzīvoja un piedāvāja man aiziet nopirkt polšu, taču beigās aizgāja pie datora. Lieni arī Bubļiks par savu draudzeni uzskatīt negrasījās, tāpēc es varēju sava senča Kūtnieku Augusta mēslu dakšas vendetai nepulēt un mierīgi sekot notikumu attīstībai. Varēja ievērot, ka Gints, kas bija šī pasākuma vadītājs, sistemātiski mēģināja Bubļikam “iesmērēt” Loti, taču bez sevišķiem panākumiem (laikam jau Bubļiks zināja pietiekoši labi devīto bausli, vai arī tas bija desmitais?). Īsi izsakoties, viņš Agnesi atrada un kārtējo reizi papildināja savu punktu bagāžu.

Tā kā testa mērķis bija pārbaudīt Bubļika gatavību dažādām dzīves situācijām, nevienu nepārsteidza situācija, kad viņam nācās saskarties ar ģimenes pieaugumu – mācīties dziedāt šūpuļdziesmu. Būdams normāls datoriķis (cik smieklīgi lai arī šis salikums neizklausītos), Bubļiks, pats par sevi saprotams, nevienu šūpuļdziesmu nezināja, taču Sīcis (vai arī kāds cits, es īsti neņemos pateikt) palīdzēja viņam vienu četrrindi iemācīties. Dziedāt viņam laikam gan neviens nemācīja, taču ne man par to ir vērts izteikties, ja savus vokālus būtu demonstrējis es, situācija būtu vēl daudz bezcerīgāka. Par laimi Bubļiks dziedāja pietiekoši klusi, un mums izdevās iztikt bez upuriem.

Vispār atsakos no liekvārdības. Uzdevums – noteikt, cik dienas mūžā jau nodzīvotas. Tiesības kļūdīties līdz vienam simtam. Bubļiks nezināja, cik gadā dienu, un punktu nesaņēma. Vajadzēja teikt septiņi tūkstoši trīs simti un vēl piecas, bet Bubļiks par veseliem diviem simtiem noskopojās. Nevar jau vienmēr uzvarēt.

Gluži nemanot, balonu skaits bija atlicis vairs tikai trīs (vismaz pēc manas šī stāstījuma skaitīšanas sistēmas). Bubļiks nebija īsti gatavs uzdevuma pildīšanai, ar visu to, ka Ģirts ar Gintu viņam ik pa brīdim ieteica mazliet uzlabot kondīciju. Šie abi un vēl Nora jau siekalojās (atvainojos par izteikumu), zinādami, kādas atrakcijas tuvākajā laikā sagaidāmas. Bubļikam teica, lai viņš nolasot no uzdevuma teksta tikai trešo vārdu. Taču pārējie bija tādi paši. “Rūgts”, kā ļaudis mēdza tajās dienās sacīt (pirms viņi sāka teikt: “Sasodīts, manam routerim galīgi voice over ip nestrādā!”). Ģirts uzaicināja Sīci piecelties kājās un aizvērt acis, visu pārējo izdarīšot Bubļiks pats. Sīcis jau sataisījās iet projām, tomēr tika pierunāts vēl kādu brīdi aizkavēties, lai sagaidītu spožo finālu. Tā viņš arī izdarīja, taču Bubļiks visu neizdarīja viņa vietā, vienkārši nobučoja Agnesi uz vaidziņa, un tas arī viss. Un kur tad palika hardcore, kurš bija minēts visos šī pasākuma bukletos? Kā teiktu viens gudrs cilvēks: «Такой хоккей нам не нужен».

Atkal jau par ģimenes pieaugumu. Bubļikam bija jāmācās uzvilkt pamperus. Kā kandidātu upurim piedāvāja Sīci. Sīcis atsacījās, viņš neesot vairs nekāds mazais bērns (tāpat kā latvieši par Dieviņu teic). Nācās vien Bubļikam apģērbt sevi pašu. Tā viņš arī izdarīja, turklāt pietiekoši ātri. Pamperu izmērs daudzus pārsteidza, domāja, kur tik lielus bērnus atrast. Man tas nepavisam jocīgi nelikās, laikam gan tagad nav īstā vieta, kad to teikt, un es neesmu īstais, kuram nākt klajā ar šiem vārdiem, bet par cilvēku nelaimēm un slimībām tai skaitā nejoko.

Pati virsotne bija sasniegta. Pēdējais uzdevums, un Bubļiks būs brīvs un varēs līksmi dziedāt: “I get knocked but I get up again, You never gonna keep me down!” Taču šis pēdējais pārbaudījums izrādījās tāds, ka arī spēcīgāki vīri nekā Bubļiks bija ar to saskārušies ierāvuši plecus un teikuši: “I’m just a sissy, I can’t help myself!” Bubļikam bija jāmācās bildināt (manuprāt, tā nu gan ir prasme, kura mūsdienās nav nemaz tik noderīga – nosūti vienkārši pa e-mailu vindoza messāgu ar jautājumu: “Will ya marry me? Yes / No/ Cancel” – un problēma atrisināta). Piedāvājos sameklēt Bubļikam internetā kādus paraugus šādam tekstam, pat nodzinu no datora tur iemitinājušos Ilzi, taču nekādu panākumu. Steigā kaut ko internetā atrast nemaz tik viegli nav. Par laimi kāds Sīcis bija Bubļikam devis kādus ieteikumus un viņš norunāja savu penteri pietiekoši sakarīgi, ievērojot to, ka koncentrēties es viņam visai pamatīgi traucēju, lēkādams apkārt ar fotoaparātu, lai labāk varētu izsekot pārmaiņām Bubļika un Agneses sejas izteiksmēs. Būtu ļoti neglīti no manas puses, ja es tagad sāktu citēt Bubļika vārdus, tādējādi atsedzot pašu personīgāko, kas vien cilvēka dvēselē ir. Protams, ka es tieši tā arī darīšu, taču pavisam nedaudz, jo es sevišķi rūpīgi viņa runā nebiju klausījies un atmiņa man arī nav nekāda diženā. Bubļiks sāka ar vārdiem: “Atceries, kad es Tevi pirmo reizi satiku un Tu man kaut ko iedevi, tagad arī es vēlos Tev kaut ko iedot pretī...” – domāju, ka pietiks, citādi tālāko tekstu man vajadzētu pilnībā izdomāt, bet es nevaru pilnīgi garantēt (kaut gan pietiekoši liela pārliecība šajā jautājumā man ir), ka neviens cits arī nevarēs Bubļika teikto atcerēties (varbūt izņemot Agnesi un pilnīgi iespējams, ka arī pašu Bubļiku).

Kaut kur ap to pašu laiku bija ieradusies Agnese (cita, nevis tā, kuru Bubļiks bildināja – starp citu, Ģirts bija pamatojis, ka tas nebija pārāk nopietni domāts – tā tik vēl trūka, lai Bubļikam dzimšanas diena nemanāmi pāraugtu kāzās). Sauksim šo Agnesi par Agnesi K., lai varētu viņu atšķirt no otras Agneses (kurai es inicāli minēt nekādi nevaru, nebūdams to zinošs). Agnesei K. arī bija dzimšanas diena, taču viņa kopā ar Bubļiku to nesvinēja, bet vienkārši bija ieradusies ciemos – tādas lietas arī šajā pasaulē mēdz atgadīties.

Sīcis ar vāverēm aizgāja projām, turklāt Sīcis pats teica, ka viņš varbūt vēl atgriezīšoties kaut kad, kad vieniem vai diviem tuvu būs. Vāveres, ja nemaldos, neteica neko. Sīča izteikums gan arī skanēja mazliet dīvaini, viņš lika kaut ko noprast un kaut ko noklusēja, mazliet paminstinājās, nedaudz pakoķetēja un tad aizgāja. Man gan likās, ka viņš neatgriezīsies, bet tik ļoti es par to arī neuztraucos, jo paredzēju, ka es pats uz to laiku jau būšu projām.

Bubļikam tika vēl uzdots papildu jautājums – viņam vajadzēja atbildēt, cik lielā skaitā bija pildāmās misijas. Mēs viņam visi savu spēku robežās palīdzējām, minēdami savus variantus. Droši varu pateikt, ka es novērtēju jautājumu skaitu uz 15, bet precīzi to noteica tikai Agnese K., kurai nemaz nepieciešamo zināšanu nebija (droši vien viņai vienkārši ļoti patika skaitlis 13 – kā nekā veiksmi nesošs). Bubļiks pateica par vienu mazāk, tika ieskaitīts un pēc kāda brīža saņēma diplomu, kurā bija novērtēts uz “gandrīz teicami” – kopumā šis rezultāts jāatzīst par ļoti labu, nevienam no man pazīstamajiem cilvēkiem šajā testā tik lieliski sasniegumi nebija bijuši (tiesa mazāk lieliski arī ne).

Pēc kāda laika vajadzēja aizvest mājās Agnesi un Ilzi. Tā kā Bubļiks bija ieķēris vairāk nekā to atļāva CSDD noteiktie standarti, par vadītāju nācās izmantot Loti, kura gan ar Bubļika rumaku iepriekš braukusi nebija. Bubļiks pats, protams, arī brauca līdzi, mums radās burvīga iespēja kādu laiku pagarlaikoties, ko mēs arī izmantojām. Varētu pat teikt, ka nekas daudz vairāk arī nenotika. Bubļiks un Lote atgriezās atpakaļ, tad vajadzēja skatīties “Hentai” vai kaut ko tamlīdzīgu, par nosaukuma pareizību pārliecināts neesmu, proti japāņu animētu erotiku (ko es gan saucu par pornogrāfiju, būdams ļoti striktiem morāles standartiem piederošs). Taču tika nobalsots, ka mums jābrauc mājās (sakot mums, es saprotu Lieni, Agnesi K., Ziņģi un vēl arī sevi). Ģirts mūs pieteicās aizvest – izvēles gan viņam nemaz arī nebija, kurš cits tad to varētu darīt. Noru un Brāli viņš uz kādu laiku atstāja vēl pie Bubļika, lai pēc tam aizvestu arī viņus, vienkārši mēs visi vienā mašīnā satilpt pārāk labi nevarējām. Sākumā tika aizvests uz centru Ziņģis, kur viņš gan mājās nedevās, bet aizgāja uz pārāko tusiņu vienā no jautrākajiem klubiem, kurā viņš bija personālam labi pazīstams. Tad Pārdaugavā izsvieda mani un Lieni, bet pusotru kvartālu tālāk arī Agnesi. Tiesa es pēdējā mirklī atcerējos, ka biju aizmirsis pie Bubļika telefonu, bet tur neko padarīt vairs nevarēja, uzticēju Ģirtam palūgt Sēni to savākt, lai es kaut kad pa dienu iebrauktu pie viņa pēc sava diženā (izmēra ziņā) aparāta. Ģirts tā arī izdarīja, un man vajadzēja tikai kādas astoņas līdz desmit stundas, lai veiksmīgi atrastu telefonu (tiesa paša Sēnes dislokācijas vieta tā arī palika noslēpums, par kuru vēl joprojām ufologi strīdas).

Varētu pieņemt, ka ar to stāsts arī beidzās. Tā apmērām arī bija. Pie Bubļika Lote un Sēne skatījās filmas, kaut kad ap trijiem atgriezās Sīcis, arī viņš piedalījās saistošajā skatē. Tā viņi skatījās, skatījās, vēl skatījās, mazliet palūrēja un kaut kad nolūza. Bet tas jau ir cits stāsts un stāstāms citā reizē, kad man gribēsies vēl kaut ko piemelot klāt.