Dārznieks. Nu un?

Vēl šodien es īsti nesaprotu, kāpēc gan man toreiz ienāca prātā, ka vajadzētu nolīgt dārznieku. Nekāds dabas mīļotājs es neesmu bijis ne senāk, ne arī tagad, iemīlējies es laikam arī nebiju, bet tā nu sanāca, ka es izlēmu, ka man vajag dārznieku. Ar naudu tolaik man bija izteikts problēmu trūkums, tāpēc viens jauns darbinieks nekādas lielās raizes sagādāt manai ikdienai nevarēja. Ko tad tāds tips vispār riskantu var pasākt? Nu pašņakarēs ar šķērēm kādu krūmu, iestādīs dažas puķes, nobradās zāli, bet pēc tam to rūpīgi nopļaus. Ja būs patrāpījies tāds neveiklāks, savainos sevi un tiks uz mēnesi ielikts slimnīcā, bet nekad tā kārtīgi vairs pastaigāt nevarēs. Tādas bija manas domas par iespējamo dārznieka ieviešanu. Tas jau skaitījās visai smalki - kuram katram jaunajam bagātniekam sava personīgā dārznieka vis nebija, mani kaimiņi Justs un Modris pat bija noalgojuši vienu uz pusēm - bet kas tad tas ir - katram pa pusei dārznieka?
Tāpēc es ievietoju televīzijā reklāmu, ka man vajadzīgs dārznieks. Uz avīzēm es paļauties nevarēju - tādi ļaudis, kas grib iekārtoties par dārzniekiem, ne vienmēr māk lasīt, bet ieslēgt televizoru - to es pat biju iemācījis savam kāmim, kura būrī parasti atradās tālvadības pults, lai es nevarētu tai nejauši uzsēsties virsū ar visiem saviem simtdivdesmit kilogramiem. Es pats to reklāmu gan neredzēju, bet kāds paziņa man teica, viņš esot to redzējis tieši pa vidu visai interesantai un ļoti viegli erotiskai melodrāmai ar zinātniskās fantastikas elementiem, kuru tam bija ieteicis noskatīties viņa nepilngadīgais dēls. Tiesa nedaudz vēlāk kaut kādā brošūrā mans draugs bija ieraudzījis šo filmu to mākslas darbu sarakstā, kurus bija ieteikts aizliegt rādīt televīzijā jebkādā diennakts stundā absolūti amorālā un cilvēka stājai pretīgā satura un jo sevišķi tā realizācijas formas dēļ. Bet tā jau nu gan ir audzināšanas problēma, kura būtu jārisina kādam citam nevis man, tāpēc lai tā pagaidām paliek nomaļus, kaut gan es apzinos, ka tās detaļas vietām varētu būt pat daudz interesantākas kā manis vēstāmajam stāstam par dārznieku, tomēr es tajā biju galvenokārt tikai pacietīga klausītāja lomā un neuzskatu, ka man te būtu jāsāk popularizēt manu to laiku paziņu un draugu, bet šajos laikos gluži atsvešinājušos cilvēku.
Jau pēc pāris dienām bija izveidojies visai garš pretendentu saraksts. Nekad nebiju domājis, ka mūsu mazajā pilsētiņā varētu būt tik daudz profesionālu dārznieku, turklāt bezdarbnieku. Pamazām mans izbrīns tomēr noplaka, jo jau pats pirmais kandidāts paziņoja, ka viņš jau saprotot, ko tieši no viņa gribot, ne velti reklāmas translācijas laiks izvēlēts. Viņam ne pret ko neesot iebildumu, ja tikai viņu nesit pārāk smagi. Savā ziņā viņa piedāvājums mani ieinteresēja, taču izpriecas nolēmu atlikt uz vēlāku laiku. Nākamo darba meklētāju es pat neielaidu iekšā savā kabinetā, jo šis cilvēks bija iedrošinājies nākt pie manis tērpies rozā angoras svīterī, tieši tādā, kādu bija valkājis mans nelaiķa kaimiņš, kuru es nemaz nebiju gribējis nošaut, taču tā nu sanāca, ka es pa ābolu netrāpīju, bet gan tikai pa galvu, uz kuras tas bija novietots.
Bija vēl daudz pretendentu. Daļa no viņiem mēģināja manā priekšā dziedāt, dejot vai vismaz skaitīt pantiņus. Citi bija ieņēmuši galvā, ka es noteikti gribu nopirkt kādu universālo slotu vai vismaz kaut kāda mistiska politiķa memuārus, ja nemaldos, tos bija sarakstījis kaut kāds Augusts Šķūtnieks vai kaut kas tamlīdzīgs, absolūti svešs man bija šis vārds. Dārznieka neviena pretendentu vidū nebija. Es jau gandrīz biju sataisījies apšaut tos dažus atlikušos pieteikušos un nepārbaudītos cilvēkus, par kuriem biju gandrīz drošs, ka tie izrādīsies atvaļināti jūras kājnieki, kuri pēkšņi sadomājuši sākt jaunu dzīvi.
Es tomēr devu cerību vēl vienam jauneklim. Viņš varēja būt vecumā tā no gadiem piecpadsmit līdz trīsdesmit septiņiem. Bija grūti noteikt, cik sen mans iespējamais dārznieks jau bija bridis pa šīs zemes virsu, viņš izskatījās jauns, bet jau stipri nolietots. Kā par brīnumu, izrādījās, ka viņš pat bija pāris mēnešus pavadījis sabiedriskajos darbos kā dārznieks par kādu visai nelielu noziegumu. Tā kā patiešām īstu dārznieku atrast man iespējams vairs nelikās, tad nu es paņēmu šo puišeli, kurš gan tik pat labi varēja būt vecāks par mani.
Darba noteikumi bija visai vienkārši - dārzniekam vajadzēja darīt to, ko es viņam teikšu, maksāt man viņam vajadzēja tik, cik es uzskatīšu par vajadzīgu. Darba līguma slēgšanu es neuzskatīju par nepieciešamu, dārznieks arī uz to neuzstāja. Toties viņš stādījās priekšā: "Jonass - tā mani sauc. Jā, tas ir mans vārds. Tā mani nosauca vecāki. Jonass - tas esmu es." Vismaz es tagad zināju, ka biju nolīdzis dārznieku vārdā Jonass. Tas nav pats sliktākais, kā viņu varētu saukt. Viņš varētu izrādīties Elviss vai Žans Klods vai pat Hugo-Huans-Paulo-Manuels-Gastons. Tādējādi es biju tīrs ieguvējs. Jonass izrādījās visai runīgs zellis. Nebija pagājusi ne pusstunda, kopš viņš bija man stādījies priekšā, kad es jau zināju, ka viņš bija gluži nejauši sācis sadarboties ar ienaidnieka spiegiem, jo bijis hipnotizēts, pēc tam viņu esot nolaupījuši citplanētieši un likuši viņam pret paša gribu ēst vārītas bietes, tad viņš esot aizbēdzis atpakaļ uz zemes, atzinies valdībai, ticis iesēdināts elektriskajā krēslā, bet pēdējā brīdī apžēlots, tad pavadījis kādus pāris mēnešus, strādājot sabiedriski derīgu darbu parku apkopšanā. Vēlāk Jonass bija nodibinājis rokgrupu, kurā viņš pats spēlēja mutes harmonikas, un kopā ar grupu apbraukājis visu valsti, bet tad atkal iesaistījies visai nepatīkamā skandālā ar LSD, kaut gan patiesībā viņš nemaz nav bijis vainīgs, bet tikai nejauši nozadzis kāda citas grupas dalībnieka koferi. Tā viņa mūziķa karjera bija beigusies, viņš bijis spiests atgriezties dzimtajā pilsētā, apsoloties nevienam nestāstīt par savu kontaktu ar ārpuszemes civilizāciju. Darbu viņam atrast ilgi nebija izdevies, līdz beidzot patrāpījās televīzijā manis ieliktā reklāma, kura viņu bija tā ietekmējusi, ka viņš pat aizmirsis noskatīties līdz beigām filmu. "Baigais hardcore" - viņš teica un skaļi smējās, piesizdams ar kāju pret grīdu. "Baigi", padomāju es, taču nekādi viņa vārdus nekomentēju, labāku dārznieku tāpat man atrast iespējas nebija.
Protams, es sāku pārbaudīt Jonasa sniegto informāciju par sevi. Izrādījās, ka viņš nekad nebija saistījies ar mūsu valsts tiesas institūcijām, nekad nebija spēlējis mutes harmonikas, par viņa sakariem ar ārpuszemes saprātīgām būtnēm neviens man neko arī pateikt nevarēja, apstiprināti tika vienīgi Jonasa vārdi par viņa nepatiku pret vārītām bietēm. Es tā arī joprojām nezinu, kādēļ viņam negaršoja vārītas bietes, es pat biju nolīdzis šajā lietā vairākus detektīvus, bet nekādu rezultātu viņu darbībai dotajā sfērā nebija. Jā, protams, izrādījās, ka Jonass nebija viņa īstais vārds, būtībā viņu tomēr sauca par Elvisu, taču es Jonasam viņa mazo noslēpumu tā arī neatklāju, tad jau labāk saukt cilvēku svešā vārdā, nevis teikt: "Elvis, aplaisti ābeli!"
Dažam varētu likties dīvaini, kāpēc gan man vajadzētu izspiegot, vai mans dārznieks patiešām ir tas, par ko viņš uzdodas, bet būtībā situācija bija gluži normāla. Es zināju, ka man bija diezgan daudz ienaidnieku, un kāds gan variants var būt labāks, kā nogalināt cilvēku nekā uzsūtīt viņam algotu slepkavu par dārznieku. Tā kā Jonass izrādījās tikai parasts dīkdienis, kurš, kā mani pārliecināja šo jautājumu speciālisti, pēdējos pāris gadus bija to vien darījis kā skatījies savu kāju pirkstu nagu augšanā, līdz beidzot viņu brālis bija izlicis ārā no mājas, tad man sevišķa pamata baidīties, ka Jonass varētu būt bīstams, nebija. Gluži drošs es tomēr nebiju, jo Jonass bija biedrs kādai visai mistiskai sektai, kas darbojās mūsu pilsētas robežās, uzdodoties par Kartupeļu Kašāšanas Komisiju. Es jau neesmu neko aizdomīgas dabas cilvēks, kas nevar uzticēties pat savām paša rokām, taču man allaž ir bijusi zināma nepatika pret cilvēkiem, kas staigā apkārt naktīs baltās kapucēs un nēsā līdzi sirpjus. Varbūt gan tā bija taisnība, ko viņi teica, ka viņi sekojot kādai paražai, kura bijusi kādā pasaules otrā galā, kura vēstījusi, ka naktīs vajagot meža pļavās pļaut zāli, tad varot iegūt drosmi, ka nebūs jābaidās no vilka. Taču neviena meža mūsu pilsētas tuvumā, cik nu man zināms, jau tolaik nebija. Dievs ar viņiem, man viņi neko ļaunu nekad nebija nodarījuši.
Pirmais darbs, ko es uzticēju Jonasam, nebija pārāk smags viņa spēcīgajiem pleciem - vismaz es domāju, ka vājinieki jau uz dārznieka posteni parasti nepiesakās. Jonasam vajadzēja attīrīt manu dārzu no daudzajām autoriepām, kuras nezināmi ļaundari bija gadu gaitā sasvieduši pāri sētai.
Nekādi nevaru saprast, kur slēpās negatīva attieksme pret mani, kas valdīja visā apvidū. Protams, varētu būt, ka tās saknes meklējamas jau manā bērnībā, kad es daudz laika pavadīju ar savu vectēvu, kuru neviens, izņemot mani, nemīlēja. Pat mani vecāki teica, ka viņš esot nejauks vecs vīrs, kas izdzīvojies ārā no sava prāta. Kad es mēģināju noskaidrot, vai viņš bija tēvs manai mammai vai tētim, abi mani senči mēģināja novelt vainu uz otru. Uzdevis šo jautājumu vectēvam, es saņēmu atbildi, ka viņš negribētu būt bijis atbildīgs ne par vienu no šīm liekulīgajām mašīnām. To viņš gan teica vācu valodā, kurā viņš bija apmācījis arī mani. Kur vectēvs pats bija apguvis šo valodu, es tā arī neuzzināju, bet viņa lielākā specializācija bija lamu vārdi. Nedomāju, ka pat paši vācieši varēja savā valodā tik sulīgi lamāties, kā to prata mans vectēvs. Vēl viņam patika vāciski sacerēt dzeju. Negribu viņu aizvainot, kā nekā nu jau pagājuši daudzi gadi, kopš mēs viņu ielikām maisā, bet viņš bija nekam nederīgs dzejnieks. Rupjības un piedauzības viņa darbos pietiktu veselam bataljonam matrožu, kas pēc pilna gada jūrā pavadījuši mēnesi Hamburgas ostas rajonā, bet nekā cita tur nu gan nebija. Šķiet, ka tādi aspekti kā pantmērs, atskaņas, pareizrakstība, saturiska jēga un stils viņam bija gluži sveši, taču vectēvs arī pats sevi par spēcīgu dzejnieku neuzskatīja. Bieži viņš man atkārtoja: "Sieh daß mal so, Bursche, warum schreibt man Gedichte? Richtig - für Frauen. Warum? Weil man sie ficken will. Worum schreibt man dann Gedichte? Richtig - über Ficken." Viņam vāciski bija raksturīgs spēcīgs akcents, taču tas vectēvu nebūt neuztrauca. Tā kā viņš runāja tikai ar mani, tad neviens par viņa akcentu smieties nevarēja, jo to nebija dzirdējis. Turklāt vectēvu vispār neviena domas neuztrauca.
Kamēr viņš daudz maz turējās sabiedrisko normu robežās, nekādas problēmas vectēva uzvedība nevienam nesagādāja. Taču vienreiz viņš aizgāja stipri par tālu, to man tagad ir jāatzīst, kaut gan toreiz man likās, ka vectēvs ir varonis, kādus pasaule vēl nav redzējusi. Proti, viņš uzskatīja par savu pienākumu mani izglītot. Viņš uzskatīja, ka skola nemāca jaunatnei visu nepieciešamo, tāpēc viņam vajadzēja šo lietu labot. Nē, pie ielasmeitām viņš mani neveda, šos jautājumus viņš uzskatīja, ka pietiek izskaidrot teorijā. Un ne bez pamata - gluži desmit gadu vecumu es tolaik vēl sasniedzis nebiju. Bet ar alkoholu gan mani vajadzēja iepazīstināt personīgi. Kādu vakaru vectēvs man mācīja pēc garšas atšķirt brendiju no viskija. Nākamajā rītā es nebiju spējīgs atšķirt sevi no savas ēnas, taču man vajadzēja iet uz skolu. Manas klases audzinātājas reakcija uz manu kondīciju bija visai pārsteidzoša - viņa neteica, ka es esmu slims, ka man jāiet mājās ārstēties, bet gan paziņoja, ka man esot paģiras. Iespējams, viņa varēja saost alkohola smaku, kura droši vien mani pavadīja visai spēcīgi, bet varbūt viņa vienkārši bija ragana. Kā lai arī nebūtu, steidzīgi tika piezvanīts uz manām mājām, lai izsauktu vecākus, bet sameklēt varēja tikai vectēvu, kurš tolaik dzīvoja mūsu mājas bēniņos. Tā nu vectēvs ieradās skolā, tērpies savos iecienītākajos rīta svārkos un pūkainās čībās. Tajā rītā viņš jutās ne labāk par mani. Kad mana dārgā klases audzinātāja mēģināja noskaidrot, kas bija par problēmu, vectēvs viņai atbildēja visai spēcīgi. Kas to lai zina, vai tam par iemeslu bija paģiras, vai viņš patiešām tā arī domāja, bet vectēvs pateica, ka nejau viņa problēma tā ir, ka manai klases audzinātājai ir līkas kājas un ka viņu neviens negribot, pat ne tāds vecs alkoholiķis kā viņš, kurš neatteiktos arī no sprāguša zirga. Vectēvs paskaidroja, ka tādas sievietes kā šī viņa skatījumā dzīvību pelnījušas nebūtu, rindā uz sadedzināšanu viņš tām dotu priekšroku pat pār nēģeriem, žīdiem, komunistiem, fašistiem, anarhistiem, pankiem, antiglobālistiem, finanšu dūžiem, puvušiem kapitālistiem, visiem karaļiem, bezpajumtniekiem un citādiem maitām.
Viņam šādu vārdu izteikšanu tomēr būtu derējis pārdomāt. Kā nekā šī padarīšana beidzās ar manis pārcelšanu uz citu skolu, turpretim vectēvs varēja izvākties no mūsu bēniņiem un pārcelties uz veco ļaužu pansionātu. Tajā gan viņš arī neko bieži neuzturējās, jo pavadīja visai ilgu laiku tiesājoties ar manu tad jau bijušo klases audzinātāju, kura bija ieņēmusi galvā, ka mans vectēvs bija bīstams plānprātiņš, kuram piemīt maniakālas tendences un kuru vajadzētu izolēt no sabiedrības. Zināma taisnība viņai, protams, bija, taču vectēvs turējās pretī braši un galu galā no tiesas procesa izgāja laukā kā uzvarētājs. Es nebiju klāt tajā nepārspējamajā plostā, kas aizsākās pēc tiesāšanās beigām, taču vecāki ļaudis, kuri par to bija labāk informēti kā es, stāsta, ka vectēvs esot dzēris bez pārtraukuma divas nedēļas, līdz beidzot viņu mēģināja aizvest uz atskurbtuvi, taču vectēvs bija pa ceļam piekāvis policistu un nu gan ticis notiesāts. Es nekad vairāk savu vectēvu nesatiku, tas cilvēks, kas iznāca laukā no cietuma pēc pusgada, nebija mans vectēvs (turklāt tiešā nevis pārnestā nozīmē). Viņš cietumā pavadīja veselu gadu, tad tika atlaists brīvībā, bet pa ceļam uz mājām nomira no narkotiku pārdozēšanas. Gan mamma, gan tētis vectēva bērēs esot raudājuši, taču es biju ieslēgts savā istabā, lai nevarētu vēl pēdējo reizi smelties no viņa sliktus ieradumus - piemēram, tādu kā nomiršana pa ceļam uz mājām no cietuma. Jā, māju viņam gan tolaik nebija, bet šī problēma vismaz tika aiztaupīta.
Kā lai arī nebūtu, kopš incidenta ar vectēva izteikumu mani apkārtnē nemīlēja, jo visi lieliski zināja, ka es biju sava vectēva mīlulis. Nevarētu teikt, ka es skolas gados un arī vēlāk būtu ticis reti sists. Vecāki nemēģināja mani aizstāvēt, viņi teica, tas esot pelnītais sods par izdarīto noziegumu. Par laimi es vismaz ne reizes tā arī netiku nosists.
Patiesībā manam vectēvam ar visu šo gadījumu ar dārznieku sakars bija visai netiešs. Varētu pat teikt, ka sakara te nebija ne mazākā, taču es nekādi nevarēju atturēties no šī manā dzīvē tik nozīmīgā notikuma atstāstīšanas. Kā lai arī nebūtu, Jonass pie savu pienākumu pildīšanās ķērās ar lielāku nopietnību, nekā es no viņa būtu gaidījis. Viņš sāka sviest riepas mana kaimiņa pagalmā, gluži kā es to viņam biju ieteicis. Mans kaimiņš bija vecs un riebīgs onkulis, kurš par savu pienākumu uzskatīja regulāri dot man padomus. Viņš nebija ne Justs, ne Modris, bet gan cits kaimiņš. Lai viņa vārds paliek neminēts, es viņu varētu saukt par misteru Kjū, kaut gan tā viņu neviens nesauca. Misters Kjū kādreiz jaunības dienās bija paspējis peldēties naudā, bet ar laiku šī lieta bija pārgājusi, tagad viņam bija atlikusi vairs tikai seno dienu bramanība un pārliecība par savu augsto intelektu. Nedomāju, ka es varēšu kādreiz aizmirst to reizi, kad viņš bija ieradies pie manis tajā laikā, kad pie manis bija viešņa, kura pēdējā laikā gan vairs par mani neliekas ne zinis. Turēdamies pie spieķa misters Kjū paskaidroja man, ka tādā veidā, kā to daru es, neesot skūpstījušies pat septiņpadsmitā gadsimta Mongolijā, viņš toties varot nodemonstrēt, kā to darīt pareizāk. Es viņu, protams, izliku pāri sētai, taču viešņa jutās aizvainota, teica, ka es esot atņēmis viņai iespēju tikt izglītotai, ka misters Kjū esot ļoti jauks seno dienu džentlmenis, no kura es daudz ko varētu iemācīties. Tā man arī viss ar viņu beidzās, viņa kļuva par mistera Kjū divpadsmito pēc kārtas sievu, kādu laiku dzīvoja laimīgi, bet nu jau pagājis pusgads, kopš viņi izšķīrās, kad viņa atklāja, ka misters Kjū viņu krāpj ar manu māsīcu.
Strādājot Jonass svilpoja kādu jautru melodiju, kura tolaik bija visai populāra vietējās radiostacijās. Tā bija no kaut kādas ziepju reklāmas vai kaut kā tamlīdzīga. Es nebiju jau nekāds vergu uzraugs, tādēļ atstāju Jonasu vienu, kamēr pats aizgāju nosnausties. Es biju daudz pēdējā laikā strādājis, tādēļ atpūta man varēja nākt tikai par labu. Sapnī man rādījās liels un garšīgs pīrāgs ar rozīnēm, kuru es ēdu kopā ar to pašu savu paziņu, kura bija vēlāk apprecējusies ar misteru Kjū. Kā gan es neieredzu šo misteru Kjū! Protams, varbūt nebija vērts toreiz naktī iesūtīt viņa pagalmā dārznieku, lai tas ar motorzāģi iznīcina visas mistera Kjū ābeles. Varbūt man pat nevajadzēja ar savu mašīnu iebraukt mistera Kjū virtuvē, taču pelnījis viņš to bija visā pilnībā. Kaut vai tajā reizē vien, kad viņš bija nopircis to mežonīgo suni, kuru viņš atstāja sargāt manus vārtiņus tajā laikā, kad es gaidīju ierodamies pasaules skaistāko meiteni, kādu man jebkad bija nācies sastapt. Saprotams, ka pie manis viņa iegriezties nevarēja, jo vārtiņu priekšā sēdēja tas briesmonis, tādēļ meitene bija spiesta iet viesos pie mana kaimiņa, mistera Kjū, pie kura viņa palika vairākas nedēļas, kamēr es visu laiku baidījos iziet no pagalma, lai mani nenograuztu viņa suns, kas noteikti bija uzrīdīts atpazīt mani kā savu upuri. Varētu gadīties, ka es vēl joprojām tā arī nevarētu tikt uz ielas, ja kādu dienu es nebūtu ievērojis, ka uz suņa savas darīšanas pasākuši kārtot baloži, pēc kā es ar izcilas dedukcijas palīdzību noteicu, ka suns patiesībā bijis vienkāršs izbāzenis no Šerloka Holmsa muzeja.
Diemžēl es nevarēju zināt, ko tajā laikā, kamēr es mierīgi snauduļoju, bija pasācis darīt Jonass. Ja es to būtu zinājis, es būtu pa galvu un pa kaklu jozis laukā no mājas, iepriekš paķerot bisi, kuru esmu mantojis no kāda sava attāla radinieka Spieķu Jēkaba, un būtu sacaurumojis to nejauko misteru Kjū tādā veidā, ka viņš pat attapties nepaspētu, kad jau spiestu svētā Pētera roku. Jonass tajā vietā, lai turpinātu godīgi strādāt, bija izlicis pie maniem vārtiem lielu plakātu ar tekstu "Šonakt tusiņš. Organizētājs piedāvā četras mucas alus. Meitenes ņemt līdzi pašiem, bet neaizmirst arī par organizētāju." Šis pat jau bija paspējis noskaidrot, cik alus bija manā krājumā, veikls zellis, ko tur teikt. No iekšpuses jau šo plakātu redzēt nevarēja, tādēļ es paliku neziņā arī tad, kad jau sāka nākt pirmie viesi. Tā kā to vidū bija daudz meiteņu, es jau arī esmu cilvēks ar dvēseli, liku vien galdā četras mucas ar alu un sāku stāstīt dažādus jociņus. Ļaužu sanāca vesels pūlis. Jonass nekur manāms nebija, es gan viņu arī nemeklēju, nebija nekādas vajadzības. Vispār vakars iznāca ļoti labs. Es iepazinos ar meiteni, kura pēc gadiem gan varētu būt mana meita un kuru sauca par Viviānu. Paņēmu viņas telefona numuru, tas man likās visai pazīstams. Tikai pēc dažām dienām es atcerējos, ka tā tiešām bija mana meita. Nu, ko lai dara, tā taču mēdz gadīties. Viesi nesāka izklīst pat tad, kad ieradās policija un aizveda mani projām. Es mēģināju attaisnoties, ka man nebija nekāda sakara ar to, ka manā pasākumā notika atklāta narkotiku tirgošana, bet mani argumenti viņus nepārliecināja. Kas gan cilvēkam cits atliek, ja nācies likt viesu priekšā galdā četras mucas alus? Vajag taču naudu kaut kā atpelnīt, bija tā sanācis, ka es visai nesen biju atņēmis savam krustdēlam dažus simtus gramu labākās mantas, bet man pašam to nevajadzēja. Un kur citur lai es atrastu tik daudz potenciālo klientu. Protams, ka es mazliet uztirgoju. Bet, ja viņiem nebūtu pārdevis es, to taču būtu darījis kāds cits. Tāpēc es nenodarīju nekādu ļaunumu, vienkārši neļāvu kādam neģēlim nopelnīt, lai tas varētu daļu naudas atdot lielajiem mafijas bosiem, šādi vismaz pilnā summa palika manā personīgajā kabatā, nevis aizgāja kaut kādos netīros darījumos, par kuriem es neko negribu dzirdēt.
Iecirknī man nācās pavadīt dažas stundas visai nejauku ļaužu sabiedrībā. Tur bija kāds vikārs, kurš bija pēkšņā apskaidrības lēkmē ar Bībeli līdz nāvei sitis cilvēku, kurš apgalvoja, ka neticot Dievam. Tur bija arī vairākas prostitūtas, to nevienā policijas iecirknī netrūkst, turienes darbinieki jau arī ir tikai cilvēki. Mani ielika būrī pie visai nejauka tipa, kurš apgalvoja, ka viņš neesot ne pie kā vainīgs, viņš esot tikai šķērsojis ielu uz sarkano gaismu, bet tagad viņam piesienot, ka viņš esot izdarījis bruņotas laupīšanas. Es pastāstīju, ka biju ne vairāk vainīgs par viņu. Turklāt es biju pat mazāk vainīgs, es biju arī visai labi pārticis, taču šī mana atruna nevienam nelikās vērā ņemama, tas jau arī saprotami, naudas maks man bija palicis otrās biksēs. To atcerējies, es iedomājos, ka negaidīto svinību viesi noteikti būs izlaupījuši manu māju un varbūt pat to nodedzinājuši. Vienīgais mierinājums bija cerība, ka viņi būs ar cirvi apstrādājuši misteru Kjū un sākuši tirgot kotletes. Citādi šī diena būtu uzskatāma par absolūtu neveiksmi, bet iespēja atbrīvoties no nevēlamā kaimiņa man likās visai iepriecinoša. Es biju tik laimīgs, ka gandrīz pat apkampu to pašu tēvaini, kas ne pie kā nebija vainīgs. Tad viņš tika kaut kur aizvests projām, man teica, viņam esot priekšā pratināšana. Atpakaļ viņš atgriezās kā cits cilvēks. Viņš bija nejauši paklupis un nokritis pa trepēm - tā man teica iecirkņa dežurants. Cilvēki nu gan bieži ir neveikli, ko gan tur padarīsi. Ja nav pietiekami laba paškontrole, tad tāda nokrišana pa trepēm nav nekāda grūtā lieta. Viņš pats gan teica, ka viņu esot situši līdz viņš beidzot parakstījis atzīšanos arī par tām laupīšanām, kuras nebija izdarījis, taču man nebija pamata viņam ticēt. Ja jau šis cilvēks bija melojis, ka viņš nav nekad nodarbojies ar laupīšanām, kāpēc gan lai viņš arī nesamelotu, ka viņu esot situši? Cilvēku bez iemesla nekad neviens nesit, nokrišana pa trepēm - tā ir daudz biežāka parādība, kas nekādas bažas un aizdomas nevar izraisīt.
Pēc diennakts es tiku izlaists ārā. Es gan tā arī nesapratu, kāpēc neviens nebija man uzdevis kaut vienu jautājumu par tām narkotikām, bet es jau arī neuzmācos. Visai nomocīts es atgriezos mājās un atklāju, ka misteram Kjū nekas nekaitēja. Arī mana māja bija vesela un pat nebija izlaupīta. Jonass kā reiz pļāva mauriņu tajā brīdī, kad es ar trīcošām rokām mēģināju atvērt vārtiņus. Tad es arī ievēroju pie tiem pielīmēto plakātu, kuru es uzreiz noplēsu, lai nesanāktu vēl kādi bari. Jonasam es savu novērojumu neatklāju, tikai nolamāju viņu par kontrakta noteikumu neievērošanu - bija taču norunāts, ka viņš darīs to, ko es viņam teikšu darīt, bet par mauriņa pļaušanu es neko nebiju pat ieminējies.
Iegāju mājā un ar pūlēm aizrāpoju līdz savas istabas durvīm. Tās es vēru vaļā ne bez bažām, jo uz manas aizvešanas brīdi istaba bija visai pilna. Par nožēlu tagad tajā nebija neviena, pat nekāda vērā ņemama nekārtība nebija uzorganizēta. Es aizmigu uz paklājiņa pie gultas, kurā ierāpties man vienkārši fiziski nebija spēka.
Kad es pamodos, bija jau vakars, nezinu, cik dienas tieši biju gulējis, bet tas noteikti bija kaut kāds cits vakars. Galva pat bija diezgan skaidra, es tikai tā arī nevarēju saprast, kāpēc gulēju uz grīdas. Piegāju logu un paskatījos pa to ārā. Bija visai tumšs, taču varēju saskatīt, ka pagalma vidū bija novietota kaut kāda liela iekārta, kuras funkcijas man acumirklī nebija skaidras. Es gan zināju, ka tai noteikti būs kāds sakars ar Jonasu, bet paredzēt dārznieka uzvedību es nevarēju.
"Jonas, tu nolāpītais kurmi, kas tev atļāva likt mana pagalma vidū visādas savas uzpariktes?" es nekavējoties metos virsū dārzniekam, kuram rokās bija lielās dārza šķēres. Viņš ārēji atgādināja Edvīnu, tāpēc es bailēs savus vārdus mazliet pavājināju. "Būtu varējis mani vismaz iepriekš informēt. Starp citu, kas tas ir?" Dārznieks Jonass pakasīja pakausi, tad sacirta kopā šķēres, vēlreiz pakasīja pakausi un domīgi noteica: "Vai tad tas nav tavs, priekšniek?" Tas nekādā ziņā nebija mans. Liela kantaina metāla kaste atradās tieši begoniju dobes vidū. Labi, ka begonijas vēl nebija iestādītas, citādi varētu to nešaubīgi nosaukt par konspirāciju.
Rūpīgāk aplūkojis kasti, es uz tās sāna ievēroju milzīgu sarkanu uzrakstu. "Neaiztikt!" tas vēstīja. Pateicu Jonasam, lai viņš atbrīvo manu begoniju dobi no šīs lielās un neglītās kastes. Jonass nekādi neiebilda, viņš zināja, ka mans vārds ir viņam pavēle. Izkustināt kasti viņam gan neizdevās, tāpēc Jonass piedāvāja iznīdēt margrietiņas un to vietā sastādīt begonijas. Šāda absurda rīcība nekādi neatbilda maniem plāniem. Es nosaucu Jonasu par sliktāko dārznieku, kāds man jebkad ir bijis un pateicu, ka gadījumā, ja viņam līdz vakaram, neizdosies kasti izdabūt laukā no dobes, viņš automātiski tiks atbrīvots no savu amata pienākumu pildīšanas.
Patiesībā jau bija vakars, bet es par to nemaz neiedomājos. Tāpēc man nācās Jonasu atlaist. Nevaru teikt, ka tas bija viegli, es principā sapratu, ka viņš nebija vainīgs, taču nevarēju taču es pārkāpt doto vārdu. Tādā veidā kaste palika manā dārzā.
Nākamajā rītā es pēc pamošanās nekavējoties steidzu apskatīties pa logu uz lielo kasti begoniju dobē. Kaste nebija pārvietojusies, kā jau es to arī biju gaidījis. Nācās izsaukt sevišķos dienestus. Atbrauca vairāki cilvēki dzeltenos augstos zābakos smagajā mašīnā ar celtni un pārvietoja kasti uz drošāku vietu. Tikai tad atklājās, ka kaste bija pamatīgi iegrimusi zemē, izskatījās, ka tā būtu tikusi mesta no liela augstuma. Kastes svars pēc speciālo dienestu dinamometra datiem bija lielāks par četrām tonnām. Patiesībā nebija jau nekāds brīnums, ka Jonass nebija varējis šo kasti pacelt. Bet viņš jau būtu varējis arī man to pateikt, varbūt tad mana rīcība attiecībā pret viņu būtu bijusi nedaudz savādāka.
Kaste man kaut ko atgādināja, tikai es nevarēju atcerēties, ko. Es šo kasti jau biju kaut kur redzējis, un es biju visai pārliecināts, ka tas nebija noticis paralēlajā pasaulē.
Jaunu dārznieku es nekad vairs neiegādājos, saprazdams, ka tik labu dārznieku, kāds bija bijis Jonass, man nekad atrast vairs neizdosies. Arī mana ekonomiskā situācija sāka lejupceļu, un dārznieks diezgan drīz man vairs nebija pa kabatai. Es jau grasījos pārdot savu skaisto māju un iegādāties dzīvokli mazpilsētā, kad atklājās metāla kastes noslēpums, kura tā arī nebija nekur no mana dārza pazudusi. Es pēdējo reizi stāvēju dārzā, piespiedies pie kastes vēsā sāna, zinādams, ka vairs nekad šajā dārzā neatgriezīšos, kad pāri sētai paskatījās misters Kjū. Viņam kā vienmēr bija labs noskaņojums, kas man savukārt sevišķi nepatika. Taču pēkšņi misters Kjū nobālēja un iekliedzās: "Nu, beidzot, tad te tā ir!" Es biju neizpratnē: "Kas? Ko? Kur ir?" Misters Kjū neticamā veidā pārleca pāri sētai, kas atdalīja mūsu pagalmus vienu no otra. "Es pirms nedēļas pasūtīju četras tonnas smagu bezmaksas metāla kasti no viena apakšveļas kataloga!" Tad nu arī es beidzot sapratu, es jau arī toreiz biju vienu tā kataloga numuru izzvejojis no mistera Kjū pastkastes un pasūtījis šo pašu kasti (es nekad nevarēju atteikties no bezmaksas piedāvājumiem). Tikai šī noteikti bija mana, nevis mistera Kjū kaste, to es viņam tūlīt aizrādīju, lai viņš tur savus netīros pirkstus nost no manas dārgās kastītes, kas man nozīmēja tik daudz - kā nekā tā bija lieta, kas man bija, bet kuras misteram Kjū nebija.
Taču mani prieki nebija ilgi. Pēc mirkļa mēs izdzirdējām svilpjošu skaņu, kāda rodas, lielam un smagam objektam krītot no liela augstuma. Vienlaicīgi ar misteru Kjū es pavērsu skatienu pret debesīm un ievēroju strauji tuvojošos kasti. Tad atskanēja briesmīgs krakšķis un iebruka mistera Kjū mājas jumts. Žēl, ka tā nebija viņa begoniju dobe.