Atmiņas par Žani Dievlociņu
Tad nu es jums reiz, mani mīļie, likšu priekšā to stāstu par Dievlociņu Žani, kurš, kā man dažs stāstījis ir, patiešām vēl nesen dzīvojis šajā saules lejā esot. Šis Žanis bijis viens varens plītnieks, tāds, kādu reti gadās sastapt, viņš esot plītējis ne tikai darba laikā, bet arī tad, kad nestrādāja, tāpēc jāatzīst, ka viņš plītēšanā aizvadīja gluži visu savu mūžu. Pats gan es šo Žani sastapis neesmu, visu to man atstāstīja kāda jauka un daudz izglītota večiņa, kuru man nesen gadījās sastapt kapos. Lai neaptraipītu aizgājēju piemiņu ar savu neskaisto mēli, es atstāstīšu jums, ak cienījamie lasītāji, šo stāstījumu tās pašas večiņas acīm redzētu.
"Es tad vēl biju jauna... vai, cik jauna... Tais laikos es biju ne vien daudz skaistāka un pilnīgākām krūtīm, bet arī augums kopumā... kāds man bija augums... bilde ne meiča es biju... tikai tagad es esmu tāda čokurā sarāvusies, tad biju tīrākā modes dāma, puiši skrēja pakaļ ka vai, bet es biju tikumīgā... jā, tie bija tie labie laiki...
Bet ne jau par sevi es te stāstīšu, es gribu tev stāstīt, kā tas gadījās, ka sastapu to Dievlociņu Žani. Un bija tas tad tā. Kādu dienu mani māmuļa aizsūtīja uz krogu, lai trijas pintes alus paņemu, ar ko viņai to sāpošo galvu apārstēt. Ieeju krogū, nekad agrāk krogū nebiju bijusi, tikumu allaž godāju, redzu, tur pie tuvākā no ieejas galdiņa sēž kāds glīts jaunskungs un bez zakuskas dzer no pudeles to Staļingradas skābo ķiršu šņabi (pieci rubļi puslitrā). Es šim pieteku klāt un saku: "Vai tu, biedri, traks esi, Staļingradas skābo ķiršu šņabi no pudeles dzert, zakusku neņemot? No tā pat Ludis Ecēša ātri vien zem galda paliek, man pietiek ar vienu stogramu, un galva iet riņķī." Bet jaunskungs neapmulst un attrauc: "Ha! Ko par tādu Ludi Ecēšu man stāsti? Ja šis netur, paša vaina. Es gan, ja dzeru, tad dzeru tikai Staļingradas skābo ķiršu šņabi, tik no pudeles un bez zakuskas. Netici, ka varu turēt? Skaties un brīnies!" Ar šiem vārdiem šis kā ņem, tā pus pudeli izdzer, un tā bez zakuskas. Man mute stāvus vaļā, neticu, ka tādas lietas maz iespējamas. Kad muti aizvēru, ievēroju, ka nez kā esmu nonākusi jaunskungam klēpi. Un labi, ka tā, citādi vēl aiz brīnumiem paģībtu. Bet šis ņem un pasūtina vēl vienu pudeli Staļingradas skābā ķiršu šņabja, atkal zakusku neņemdams. Un atkal dzer, un joprojām tur. Nu man mute vēl plašāk vaļā, bet šis tikai turpina dzert. Tā nu man mute pavērās vaļā tā, ka ne tikai mute vien, ka beigās zaudēju es to savu tikumiņu. Bet bija jau vērts. Tādu vīru kā šis nekad vēl nebiju iepriekš redzējusi. Kad nākamajā rītā viņš gāja prom no manas mājas, es šim jautāju, kā tas var būt, ka viņš tik daudz Staļingradas skābā ķiršu šņabja bez zakuskas iedzert var. Un šis tad man atbildēja: "Es esmu Žanis Dievlociņš un zakusku nepērku tamdēļ, lai visām draudzenēm sāpju naudas par mazo uzturēšanu nomaksāt varētu." Un viņš tiešām maksāja. Tāds cilvēks bija mans Žanis Dievlociņš."