Deiva pasaule un pasaules Deivs

Sākumā bija vārds. Un vārds bija Deivs. Bet tad Matērija radīja Deivu, un Deivs pats kļuva par Deivu, bet vārds kļuva par Deiva vārdu. Kā pateicību Matērijai par sevis radīšanu Deivs radīja skaistu un pilnīgu pasauli. Pasaule bija tik skaista, ka Deivs tai deva vārdu. Pasaule no aizkustinājuma apraudājās un noslīka pati savās asarās. Pasaules vairs nebija, bija tikai Deivs. Deivs bija lepns un gribēja, lai kāds varētu viņu novērtēt, tāpēc Deivs radīja sātanu, lai tas cienītu Deivu par viņa diženumu. Bet sātanam par to bija nospļauties. Sātans tāpēc jau arī ir sātans, ka viņš Deivu neciena. Deivs gribēja sātanu iznīcināt, bet pārdomāja, viņš nolēma radīt jaunu pasauli. Deivs sprieda, ka jaunā pasaule novērtēs Deiva pārākumu par sātanu un Deivs varēs priecāties par savu diženumu. Jaunā pasaule bija vēl tīrāka un skaidrāka par iepriekšējo, bet izrādījās, ka Deivs nav mācījies fiziku. No pozitīvā lādiņa spēka līnijas bēg prom pie negatīvā. Skaistā pasaule kļuva par sātana pasauli, un sātans kļuva par pasaules Deivu. Skaistums un ļaunums gāja roku rokā, bet diženais Deivs varēja tikai kost sev pirkstos.

Tad Deivs apvainojās un iznīcināja pasauli. Viņš atkal palika viens ar savu vārdu. Deiva vārds un Deivs lidinājās virs ūdeņiem un tiem abiem bija garlaicīgi. Vārds ir radīts, lai to varētu ar kādu pārmīt, bet pats vārds sarunā iesaistīties nevar, tāpēc jau viņš ir vārds.

Deivs izdomāja parunu, ka trīs lietas ir labas lietas, un nolēma taisīt trešo pasauli. No sliktās pieredzes viņš uztaisīja tumšu un riebīgu pasauli, kurā radīja Cilvēku, lai tas pasauli padara skaistu un tīru. Pasaule bija tik riebīga, ka pat sātans tai nepieskārās, viņš ārpus pasaules uzbūvēja sev migu un tajā dzīvoja laimīgi un bez bēdu. Deivs Cilvēkam iedeva vārdu, lai Cilvēks varētu ar Deiva vārdu pārvaldīt melno pasauli. Cilvēks paņēma Deiva vārdu, bet nepateicās par to. Deivs dziļi sirdī uz Cilvēku apvainojās, bet vārdos bija laipns, jo baidījās, ka citādi Cilvēks Deiva vārdu negodās. Cilvēks Deiva vārdu negodāja tāpat, viņš godāja savu vārdu, sevi jau katrs ciena vairāk. Cilvēks nomazgāja pasauli baltu un tādējādi atsauca pie sevis sātanu. Cilvēks un sātans kļuva draugi. Sātans gribēja dabūt no Cilvēka Deiva vārdu, bet Cilvēks bija skops. Sātans nosūdzēja Cilvēku par viņa skopumu Deivam, bet Deivs sātana vārdus neņēma vērā. Deivs sātanam neticēja. Viņš padomāja, ka sātans dabūjis Deiva vārdu un tagad to slēptā veidā stāsta Deivam. Deivs saķēra sātanu aiz kakla un pieprasīja savu vārdu atpakaļ. Bet sātans nebija vainīgs, viņš to arī pateica Deivam un lūdzās žēlastību, teikdams savu nevainību. Deivs pavēlēja sātanam: “Tu esi vainīgs!” un sātans tāds arī kļuva, jo viņš nespēja pretoties Deiva varai. Sātans bija vainīgs, jo viņš zināja Deiva vārdu, kaut arī to viņam bija atklājis Deivs. Sātans bija Deiva radība, bet Deivs savu radību nemīlēja. Cilvēks uzsāka piketu pie Deiva pils vārtiem, atgādinādams, ka viņam, Cilvēkam, ir jāmīl katra Deiva radība. Deivs aizslēdza savus vārtus un nekad vairs Cilvēks nebija Deiva viesis. Deivs palika savā pilī ar sātanu un iemīlēja sātanu, jo sātans bija sieviete.

Cilvēks, kas arī mīlēja sātanu, izsvieda Deiva vārdu, jo viņam dvēselē sātana pazušanas dēļ bija radies liels un neizdziedējams caurums.

Deiva vārdam tas viss bija līdz kaklam, ka viņu neviens neciena, tikai izdara ar viņu riebīgas mahinācijas. Vārds pārvērtās matērijā, kas bija izveidojusi Deivu un gribēja Deivu atkal anulēt. Bet Deivs pats bija kļuvis par matēriju, jo mīlēja matēriju- sātanu. Vārds nespēja Deivu vairs ne radīt, ne iznīcināt. Deivam vārds vairs nevarēja atriebties, tāpēc viņš nolēma atriebties Cilvēkam, bet arī to nepaveica. Tad vārds saprata, ka viņš nav Deivs un ka Deivs nav Deivs, ka vienīgais Deivs ir Cilvēks. Cilvēks arī to saprata, bet nezināja, ko ar savu saprašanu darīt. Cilvēkam vajadzēja padoma, bet nebija neviena padomdevēja.

Tad Deivs radīja sievieti. Viņam pašam bija sieviete- sātans, bet Cilvēkam savas sievietes- sātana nebija. Deivs gribēja šādi pielabināties Cilvēkam, bet nu jau kuro reizi nesagaidīja pateicību, jo, dabūjis sievieti, Cilvēks neko vairs nevēlējās.

Sieviete un Cilvēks radīja Cilvēci. Cilvēce auga un vairojās, bet to nevienoja Deiva vārds. Cilvēce bija sadrumstalota un daudzšķautnaina. Radās tautas un valstis, kurām nebija nekā vienai ar otru kopīga. Tāpēc pasaule atkal kļuva melna kā savos pirmsākumos. Bet vēsturiskais Cilvēks bija aizmirsis savus pasaules tīrīšanas pienākumus, jo viņam bija sieviete, kas likās svarīgāka par visu. Arī Deivs cilvēkam to nevarēja atgādināt, jo Deivam bija sātans, kas atsvēra visu šai pasaulē. Tāpēc pati matērija nolēma attīrīt pasauli un uzsūtīja grēku plūdus, kurus pārdzīvoja tikai vēsturiskais Cilvēks ar sievieti, bet visas sadrumstalotās Cilvēces daļas nogrima gadsimtu nebūtībā. Cilvēku sods bija skarbs, bet taisnīgs, tomēr jāsoda bija arī Deivs. Matērija Deivu atstādināja un absolūtās monarhijas vietā dibināja republiku. Deivs kļuva bezdarbnieks ubags un tomēr palika laimīgs, jo viņam bija sātans. Cilvēks bija skumjš, ka Matērija bija iznīcinājusi cilvēci. Sieviete cilvēkam uzdāvināja ābolu un cilvēks saprata, ka tas ir labi. Tārps, kas bija grauzis ābolu, saprata, ka tas ir slikti, bet tālab jau tārps ir tārps, lai locītos citu priekšā. Cilvēks saprata, ka sieviete ir laba un pasaule ir laba, bet pasaulei jākļūst vēl labākai, tāpēc viņš ieteica sievieti par jaunās republikas prezidenti. Un Matērija Cilvēkam paklausīja, jo zināja, ka cilvēks ir vienīgais Deivs. Un tā vēl šodien pasaule, sievietes instinktu vadīta, riņķo haosā, ko dažreiz sauc par kārtību. Un tas ir labi.