Gandrīz divas ceturtdaļas
Bija piektdienas rīts. Vēl nebija gluži pulkstenis nositis vienpadsmito stundu. Tādējādi rīts bija vēls, taču ne tik ļoti. Man vajadzēja šo to izdarīt. Pirmkārt, vajadzēja iegriezties pie viena skolotāja no Vācijas, lai tur šo to noskaidrotu. Kā otra svarīga lieta, kuru nekādi nevarēja ignorēt, bija dāvanas nopirkšana Lienei, kurai svētdien bija gaidāma vārda diena. Tad vajadzēja vēl arī salikt mantas, lai varētu braukt uz Latgali, kā tas bija iecerēts.
Es nekādai aktīvai rīcībai vēl nebiju saņēmies, kad pienāca ziņa no Sēnes. Tā mani apbēdināja. Izrādījās, ka gaidītajam braucienam pietrūkst vienas mašīnas. Situācija bija sekojoša – Bubļiks bija bez mašīnas, no Sēnes tēva to aizņemties arī nevarēja, nebija zināmi arī nekādi citi iespējamie tās iegūšanas līdzekļi. Vienīgais transporta līdzeklis piederēja cilvēkam, kuru parasti sauca par Fiļu, kaut gan daudzi zināja, ka viņa īstais vārds bija Uldis. Sēne man pavēstīja, ka ir piedāvājums, ka varētu braukt mēs visi, izņemot Bubļiku, kuram neesot sevišķas vēlēšanās. Tā kā Bubļiks bija pārāk labs cilvēks, lai tā ar viņu apietos, bet man tāpat svētdien bija jābūt atpakaļ mājās pietiekoši agri, es no savas pozīcijas atteicos. Savā ziņā es pats no sevis to nebiju gaidījis, jo nekad nebiju izcēlies ar sevišķi augstiem morāles kritērijiem. Taču šoreiz tomēr. Tādējādi braucienam bija izveidojies sekojošs dalībnieku sastāvs – Bubļiks, Fiļa, Lote, Sēne un vēl Ziņģis. Pieci cilvēki arī bija maksimālais daudzums, kuru bija atļauts pārvadāt mašīnā.
Tagad droši vien nenāks par ļaunu atzīmēt vienu faktu, kurš lasītājam varētu nebūt pagājis garām nepamanīts. Proti, es jau tur nepiedalījos. Tad varētu loģiski jautāt: “A ko ta tu te muldi, ja neko nemazām nerubī?” Šāds jautājums mani iedzītu sprukās, un tomēr tas man neliktu nokaunēties. Tā kā ir zināms, ka cilvēks parasti neievēro arī to, kas notiek ar viņu pašu, tad ir vajadzīgs kāds, kas viņam to visu pastāsta iegaumēšanas nolūkā. Es nepretendēju, ka manis aprakstītie notikumi ir patiesība galīgajā instancē, drīzāk es to pat noliedzu. Manas rokas ir tīras, kaut arī tās nav mazgātas. Protams, šo stāstījumu nevajadzētu izmantot kā lietisku pierādījumu jebkādā dzīves situācijā, taču nevar izslēgt arī to, ka viss patiešām tā arī ir noticis.
Ziņģis pie Fiļas ieradās, kad bija jau nedaudz pāri septiņiem vakarpusē. Sava pagalma lielos vārtus Fiļa bija atstājis neaizslēgtus, tādējādi iekļūšana iekšā sevišķas problēmas viņam sagādāt nevarēja. Ziņģim skaļi riedams pretī izskrēja Fiļas suns Rendo, liels un briesmīgs zvērs, kurš gan nevarēja izcelties ar sevišķu drosmi. Ieraudzījis neprāta spīdumu Ziņģa acīs, zvērs tūlīt noslēpa asti kājstarpē un smilkstēdams aizbēga projām. Ziņģim pretī no verandas iznāca pats Fiļa, kas likās jau bija pilnīgi sagatavojies braukšanai. No istabas varēja dzirdēt Lotes balsi, kas kaut ko teica Bubļikam, taču Ziņģis īsti nevarēja sadzirdēt minētā vēstījuma tekstu. Paspiedis roku Fiļam, viņš paziņoja, ka Sēne vēl kavējas, esot kaut kur iesprūdis mājās.
Iznāca arī Bubļiks un Lote. Viņi kādas nedaudzas minūtes visi pavadīja viens otra sabiedrībā, līdz ieradās arī pietiekoši aizelsies Sēne, kurš sāka gari un plaši taisnoties, ka viņam esot bijis mājās ļoti daudz kas darāms, tur esot bijusi vajadzība palīdzēt māsai sakonfigurēt internetu, bet viņš tik ļoti steidzies, ka nav pat varējis nospiest normāli vajadzīgos taustiņus. Taču tagad viņš gan esot klāt un varot kustēt. Visai steidzami Fiļas forda bagāžniekā tika iekrauts Sēnes guļammaiss ar mugursomu, pārējo braucēju mantas tur jau atradās iepriekš. Tā kā nevienu citu gaidīt vairs nevajadzēja, visi iesēdās mašīnā. Fiļa – stūrmaņa pozīcijā, Lote – viņam blakus. Aizmugurējā sēdeklī nedaudz raksturīgā šaurībā izvietojās Bubļiks kreisajā pusē, Ziņģis pa vidu, bet Sēne savu sēdvietu atrada labajā malā.
Tā kā jau bija pietiekoši vēls, lai nekur tālu aizbraukt nevarētu, to neviens arī necentās realizēt. Vakara mērķis bija sasniegt Sēnes lauku mājas, kas atradās kaut kur Plāteres apvidū. Brauciena laikā mašīnā risinājās mēreni aktīvas sarunas, kuras vadīt centās Sēne, taču īsti aktīvi runāšanā piedalījās tikai viņš un Ziņģis, kurš uzreiz bija sācis tukšot līdzi paņemto alkohola krājumu. Bubļiks šķita esam nedaudz iegrimis kādās sērīgās domās par routeru problēmu, kamēr Fiļa nenolaida acis no ceļa un necentās atvēlēt lielu smadzeņu daļu sarunas gaitas izsekošanai, bet Lote bija mazliet iesnaudusies, tā kā iepriekšējā naktī bija slikti gulējusi.
Iebraukuši sētsvidū, viņi nesteidzīgi devās apsveicināties ar mājās mītošajiem Sēnes radiem. Tā kā minētie ļaudis bija pazīstami tikai vienam pašam Sēnem, tad es šajā situācijā izlaidīšu visu tur sastopamo cilvēku aprakstu. Fiļa nekavējoties paziņoja, ka vajagot celt teltis, lai varētu labi nonakšņot. Taču kāds no Sēnem pazīstamajiem un radniecīgajiem ļaudīm kā alternatīvu piedāvāja gulēšanu sienaugšā, kā tas piedienas seniem un klasiskiem latviešiem. Uz to Fiļa atbildēja krasi, taču neviens jau viņu arī nespieda iet gulēt sienaugšā. Lote gan uz šādu uzskatu pastāvēja, taču Fiļa diezgan rupji atcirta pretī un izvilka no bagāžnieka savu iespaidīgās ietilpības telti. Bubļiks, kas pēc dabas arī bija visai izteikts laucinieks, nekavējoties pieteicās, ka viņam gan griboties gulēt sienaugšā, jo jau vairākus gadus viņam šāda satriecoša iespēja nebija radusies. Sēne gan kādu mirklīti pasvārstījās, apsvērdams katras situācijas priekšrocības, taču tad izdomāja, ka teltī vietas jau tāpat neko daudz nebūs un uznesa savas nedaudzās mantas šķūņa augšā. Ziņģis gan palika sastādīt kompāniju Fiļam, kaut vai tāpēc vien, ka pretējā gadījumā viņam vajadzētu katru reizi iet visai lielu gabalu projām, lai varētu ievilkt kādu spirdzinošu dūmu, jo sienam bija tolaik visai raksturīgs ieradums viegli aizdegties.
Fiļu mocīja iekšējas pretrunas. No vienas puses viņam ļoti gribējās iedzert kādu ārstniecisku alu, taču no otras puses viņam nākamajā rītā atkal bija jāsēžas pie stūres, bet paļauties uz sevi droši, ka viņam izdosies samierināties ar vienu vienīgu pudelīti, viņš nekādi nevarēja. Apjautājies Ziņģim, kuru viņš uzskatīja par pietiekoši iespaidīgu ekspertu dzeršanas jautājumos, Fiļa izsecināja, ka nedaudz iedzeršanas par ļaunu nākt nevarētu. Ziņģis gan bija uz Fiļas uzdoto jautājumu tīri mehāniski atbildējis ar paklusu “jā”, bet jautājumu kā tādu viņš nepavisam nebija dzirdējis, jo kārtējo reizi cītīgi meklēja pa savām kabatām kaut kur nobēgušās šķiltavas. Kad viņš tās bija atradis, Ziņģis ievēroja, ka Fiļa jau bija paspējis izdzert vienu pusotrlitrīgu “Lāčplēša” alu un grasījās jau ķerties pie nākošā. Neiedomājies, ka Fiļa bija mašīnas vadītājs, Ziņģis gan mazliet izteica sašutumu par Fiļas dzeršanas tempu (kā ne kā, šo alu Ziņģis bija pircis sev, bet pāri bija atlikuši vairs tikai kādi divpadsmit litri, kas jau nekādā ziņā nebija uzskatāms par pietiekamu alkohola daudzumu tik garam un mokošam braucienam.
Bubļiks bija nupat tikai iekārtojies guļammaisā, kuru viņš bija uzklājis pa virsu sienam, lai nebūtu tomēr jābūt pārāk ciešā saskarsmē ar senču tradicionālo dzīvesveidu, kad viņš izdzirda neizprotamas skaņas, kas Bubļikam lika salēkties vertikāli no bailēm. Sākumā viņš padomāja, ka kaut kur apakšā ir sākuši lenkšanas sezonu vietējie auni, taču tad atcerējās, ka tādu mājlopu šajās mājās nebija. Jā, kas gan cits tas varēja būt? Ziņģis un Fiļa bija paspējuši pamatīgi piemesties un nu bija sākuši dziedāt duetā krievu tautas meldiņus, kas gan viņiem padevās ar visai lielām grūtībām, ja ņem vērā to, ka neviens no viņiem nezināja tekstus, bet dziedātāji šie ļaudis nebija arī skaidrā prātā. Par zināmu veiksmi Bubļiks varēja uzskatīt faktu, ka no mājas izskrēja kaut kāda Sēnes attāla tante, kas bija bruņota ar mīklas rulli un mazliet apdauzīja Ziņģa aknas, kas noveda pie atgriezeniskās reakcijas. Fiļa izlikās, ka ar viņu visa šī padarīšana nav nekādi saistīta un ka viņš tikai nupat atnācis. Sēnes radinieci viņam izdevās apmānīt un savas aknas paglābt no sāpēm. Tad viņš sāka Ziņģim skaļi lasīt morāli par to, kā ir pareizi jāuzvedas sabiedrībā, taču teikuma vidū pēkšņi apgāzās un aizmiga. Ziņģis ieritinājās guļammaisā un saldi nogulēja līdz tam brīdim, kad pamodās paģirains.
Ziņģis ievēroja, ka viņš bija gulējis pats savos vēmekļos. Galva sāpēja vienkārši nežēlīgi, taču neko lietas labā darīt viņš nevarēja, kā tikai iedzert kādu siltu un atšālējušos alu. Fiļa vēl joprojām bija aizmidzis, kaut gan Ziņģis viņu nevarēja ievērot, jo Fiļa gulēja telts ārpusē un bija nedaudz norasojis. Lai daudzmaz izvēdinātu galvu, Ziņģis izrāpās ārā no telts un aizgāja uz tuvējo ezeru, kuru bija paspējis ievērot jau iepriekšējā vakarā. Viņš izmēģināja jau iepriekš pārbaudītu līdzekli – noģērbās un devās peldēt. Tas parasti palīdzēja un nepiekrāpa Ziņģa cerības arī šoreiz. Viņš ūdenī pavadīja kādu pusi stundas. Izrāpies ārā, Ziņģis atklāja, ka kāds bija nospēris viņa drēbes. Šāds notikumu pavērsiens Ziņģi sevišķi neiepriecināja kaut vai tādēļ, ka ezerā viņš bija gājis bez peldbiksēm un viņš zināja, ka vienīgais rezerves apģērbs, kas bija atrodams viņa somā, bija rozā džemperis, kuru viņš bija aizņēmies no Bubļika. Protams, kaut kur vajadzēja būt arī peldbiksēm. Taču pirmā problēma bija nokļūšana līdz somai neviena nepamanītam. Ziņģis sameklēja kādas aļģes un pieņēma kaujas krāsojumu. Par laimi militārajā treniņnometnē viņš bija ticis labi apmācīts.
Bubļiku pamodināja karstums. Viņa guļammaiss bija piekarsis līdz nepazīšanai, tādējādi Bubļiks jutās it kā nupat no pirts iznācis būtu. Paskatījies uz pulksteni, viņš ievēroja, ka nebija vēl pat īsti astoņi no rīta. Tā kā karstums gulēšanu darīja gluži neiespējamu, Bubļiks izlēma darīt vienīgo pareizo šādā situācijā lietu. Viņš apģērbās un norāpās lejup pa nedrošajām kāpnēm, kas savienoja kūtsaugšu ar zemi. Sētsvidū Bubļiks ievēroja aizmigušu Fiļu, taču viņš nelikās to ievērojis, domādams, ka tas ir darīts ar kādu gudru ziņu, piemēram, lai neuzņemtu pārāk daudz saules siltuma. Savā kabatā Bubļiks sameklēja saliekamo nazīti un ar to rokās viņš devās uz mežu, kas bija izvietojies visapkārt mājām.
Bubļiks atgriezās pēc divām stundām, tā arī neatradis nevienu sēni. Nebija jau arī brīnums, ko gan citu varēja gaidīt tik sausā vasarā, kad lietus nebija manīts jau vairākas nedēļas (patiesībā arī pēc tam tas neparādījās un pienāca pasaules gals, no kura neviens šķirsts nevarēja vairs izglābt, bet tas šajā gadījumā nav svarīgi). Visi jau bija uz to laiku piecēlušies, kaut gan tā īsti svaigs neizskatījās neviens. Kūtsaugšas gulētāji (izņemot Bubļiku, protams) bija klāti ar sienu visā garumā un platumā, Fiļa ārēji atgādināja izspiestu citroniņu, bet Ziņģi labāk pat nepieminēt (piemēram tādēļ, ka viņš bija tērpies rozā džemperī un Fiļas peldbiksēs, savējās viņš tā arī nebija atradis). Brokastis neviens ieēst nevarēja, nācās atstāv visu savākto līdzi gaļu kādam vēlākam laikam, ja nu paliks labāk. Bubļiks pats gan būtu varējis ieēst, taču pieklājības pēc viņš izlēma būt saviem draugiem koleģiāls un nosimulēja pamatīgas paģiras. Ne Fiļam, ne Ziņģim pat prātā neienāca, ka Bubļiks viņu iepriekšējā vakara pasākumā nemaz nebija piedalījies, tāpēc viņi uz šo viltību iekrita pavisam viegli.
Bija jau pāri pusdienlaikam, kad viņi beidzot izbrauca. Uz atvadām pie viņiem bija vēl arī ieradies Sēnes vectēvs, kuram līdzi bija pamatīga muca ar marinētiem gurķiem, kurus viņš mēģināja iedot savam jaunajam radiniekam, kurš citādi izskatoties ļoti kārns. Lai gan tā arī bija patiesība, Sēne laipni pateicās un atteicās. Nevienam nebija tādas īsti skaidras nojautas, kurp tad viņiem vajadzētu braukt. Tāpēc viņi izlēma braukt uz Aglonu, lai palūgtu Dievu pēc ceļa šai dzīvei. Tā viņi arī izdarīja, kaut gan pa ceļam obligāti bija jāiegriežas nopirkt minerālūdeni, jo daudziem slāpa. Ceļa gaitā Sēne pretēji visu paredzējumiem par savu kluso un mierīgo dabu pie sevis (bet pietiekoši skaļi) dungoja kaut kādus afrikāņu ritmus, laiku pa laikam iespiedzoties: “Common, oh yeaaaaaah!” Bubļiks tajā laikā plānoja, ko lai atbild uz vēstuli kādam klientam no Šrilankas, kas žēlojās par performances kritumu pēc jaunās maršrutizētāju operētājsistēmas versijas iegādes. Ziņģa prāts arī nebija mierīgs – viņu jau visai ilgu laiku bija aizrāvusi visa tematika, kas bija saistīta ar paralēlajām pasaulēm un to savstarpējo mijiedarbību. Kaut kad nākotnē no tā pat Ziņģis varētu izveidot zinātnisku darbu un ieraudzīt sevi uz žurnāla “Life” vāka. Nevienam gan viņš šo savu ieceri atklājis nebija, zinādams, ka viņa līdzcilvēki bija visai primitīvi un šādu augstu sapni saprast nevarētu. Tādēļ maskēšanās nolūkā viņš laiku pa laikam rupji nolamājās. Fiļa savām domām plašu vaļu laist nevarēja, turēdamies cieši pie stūres un skatīdamies tikai un vienīgi uz ceļu. Viņš bija ļoti rūpīgs un kārtīgs vadītājs, kas tikai izņēmuma kārtā reizēm pārkāpa savus principus, izrāpās pa lūku daļēji ārā no mašīnas, ar kājām turēdams stūri. Tad viņš novilka kreklu un vicināja to gaisā. Taču šādi mirkļi gadījās ne biežāk kā reizi pusstundā, tādējādi braukšana ar viņu bija gandrīz pilnīgi droša. Lotes domas man palika tā arī nezināmas, tā kā es neesmu nekāds pretējā dzimuma psiholoģijas (un jo sevišķi loģikas pazinējs), taču viennozīmīgi varēja redzēt, ka viņa ar kaut ko nebija apmierināta.
Bija jau diezgan vēla pievakare, kad viņi ieradās Aglonā (pa ceļam nācās bieži apstāties dažādu iemeslu dēļ, tai skaitā vienreiz mašīna bija apmetusies uz jumta; citreiz savukārt Lotei ienāca prātā, ka vajag nomazgāt senču svētā strautā kājas un viņu gandrīz ierāva atvarā, taču galu galā situācija beidzās gluži laimīgi). Tā kā neviens no viņiem nebija izcēlies ar pārmērīgām zināšanām reliģijas jautājumos, precīzu vietējās bazilikas zināt bija grūti. Sēne gan apgalvoja, ka tas esot gluži vienkārši, tikai esot jābrauc kaut kur pa kreisi aiz vienas mājas, bet tās laikam jau bija tikai viņa paša personīgās domas. Par laimi tur netrūka reliģisko fanātiķu, kas apkārušies ar krustiem virzījās kādā konkrētā virzienā. Tiem tad viņi arī sekoja un nonāca vienkārši kolosālā krogā, kurš gan bija stāvgrūdām pilns ar reliģiskiem ļaudīm, kas lieliski mācēja citēt svēta Mateja evaņģēliju un ar zobiem attaisīt vaļā alus un vīna pudeles. No tāda apmeklēšanas manu draugu kompānija nekādi nebūtu atturējusies, ja vien tur būtu iespēja kaut kur noparkot mašīnu starp daudzajiem hārlejiem, kas bija saveduši Aglonā ticīgos no visas Eiropas. Nācās vien viņiem braukt uz to pašu garlaicīgo baznīcu. Tās priekšā sēdēja vairāk simti ubagu, katrs ar unikālām kaitēm, taču neviens viņiem neko neziedoja. Fiļam pat izcēlās neliels kautiņš ar vienu spitālīgo, kurš bija viņā saskatījis Antikrista acis. Fiļam gan patiesībā tikai bija ieliktas kontaktlēcas, lai padarītu viņa seju dzīvīgāku, taču tas situāciju neglāba. No kautiņa viņš iznāca gluži dzīvs, kaut arī netīrs un ar uzsistu aci. “Kad nāks mana valstība, tad tik es viņiem rādīšu,” viņš klusi pie sevis noteica un nosmējās.
Visa kompānija sagāja kopā baznīcā. Tā kā tā šķita piemērota vieta šādai nodarbei, nekavējoties no Ziņģa somas tika izmakšķerēta laukā maize un uz tās tika smērēts sviests (stipri taukains) un ziests virsū speķis. Sēne pamanīja baznīcas stūrī nolīdušu kādu melnsvārci un nekavējoties devās ar viņu aprunāties. Sēne sāka ar viņu strīdēties par austrumu reliģiju pārākumu, beigās paziņoja, ka Dievs ir miris un (atvainojos par rupjiem un visai vulgāriem vārdiem, bet nevaru nekādi korektāk izteikties šajā situācijā) atlika uz altāra. Tas viņam beidzās visai bēdīgi, proti mācītājs sašutumā padarīja sev galu, bet Sēne savāca ziedojumu urnu no sienas, izgāja laukā no baznīcas un apsēdās uz urnas, lai gaidītu savus līdzbraucējus.
Ziņģis baznīcā sākumā jutās kaut kā nelāgi. Kā nekā viņš piederēja citai konfesijai un ar vietējiem katoļiem viņam nebija pilnīgi nekā kopīga. Protams, ieēst kādas maizītes, to jau varēja, taču vispār baznīca viņam nebija kā otrās mājas. Taču tad viņam atvērās acis, un Ziņģis saprata, ka tieši tādēļ viņš šajā pasaulē bija uzsācis dzīvot, lai varētu sludināt Dieva vārdu. Sākumā viņš centās to pavēstīt Lotei, bet tā padomāja, ka šis atkal ir izmantojis iespēju tikt pie alkohola un neklausījās. Fiļa bija mazliet atsaucīgāks, vismaz piedāvāja vēl mazliet uzēst, bet nekādas iedvesmotas reakcijas no viņa puses atkal jau nebija. Bubļiks arī nebija diži labāks – sēdēja un skatījās vienā punktā, laiku pa laikam nopūzdamies: “Atkal jau nepingo!” Bet Ziņģis bija uzstājīgs. Viņš uzrāpās kancelē un pavērsa savu balsi pret draudzi, kuras gan nebija: “Un tad teica tas Kungs – audziet un vairojieties. Un ar šiem vārdiem Viņš deva svētību cilvēkiem augt un vairoties, bet ne jau to Viņš gribēja mums pavēstīt, ko daudzi aplami mēdz izprast. Nē, Augstais Kungs pavēstīja mums šādā veidā, ka mums vēl daudz un ilgi ir garīgi jāpilnveidojas, jo tas vien, ka mēs esam taisīti pēc tā Kunga ģīmja un līdzības nepadara mūs par Cilvēkiem, tas ir tikai ārējais materiāls, galvenais ir pilnveidot savu dvēseli. Tikai rūpīgi ievērojot baušļus un godājot to Kungu mums būs cerība sasniegt laimību. Tādēļ jau mums tika sūtīts Tā Kunga Dēls, lai viņš mūs pestītu, grēcinieku tautu, bet mēs vēl aizvien grimstam viduslaiku tumsonībā un neprotam atšķirt Antikristu, kas tik viltīgi ir ielavījies mūsu sabiedrībā (šos vārdus izdzirdējis, Fiļa nedaudz nobālēja un ierāva plecus – mana piezīme). Dievs tas Kungs – lūk mūsu stiprā pils!....”
Viņš runāja vēl diezgan ilgi, taču man patiešām ir slinkums atstāstīt katru atsevišķu pateiktu vārdu, neesmu jau es pilnīgs nodevējs. Ja man prasītu atzīties godīgi, es teiktu, ka tur nekā sevišķi interesanta arī nebija, vismaz es šo stāstījumu no augšas klausoties, pāris reizes iesnaudos, bet vienreiz arī pa īstam aizmigu. Kā lai arī nebūtu, runas beigās Ziņģis paklanījās, pateicās publikai un ievēroja, ka tur visai slikti smakoja.
Izgājuši no baznīcas, viņi visi steidzīgi sasēdās mašīnā, jo Lote viennozīmīgi paziņoja, ka viņas pēc nu gan vajadzētu doties iedzert tēju. Pretējā gadījumā viņa kļūstot nevaldāma, bet tam gan labāk nevajadzētu šajā pasaulē atgadīties. Visai ātri izdevās uzmeklēt kādu nepatīkama izskata kafejnīcu, kuras durvis rotāja uzraksts “Slēgts”, taču tas tikai bija iestādījuma nosaukums. Sienas šajā iestādījumā bija krāsotas melnā krāsā un pie sienas bija piestiprināts krusts ar piesistu gumijas lelli (sieviešu dzimuma, neapģērbtu). Pie letes stāvēja vīrietis vecumā apmērām trīsdesmit gadu rajonā. Viņa mati bija melni un gludi un sniedzās līdz pleciem. Acis bija uzkrāsotas melnīgsnējas, bet lūpas kaktiņā varēja saskatīt kaut ko sarkanu. Viņi nelikās esam traucēti un pasūtīja visi sev zaļo tēju. Pēc kādām piecām minūtēm tā arī tika atnesta. Visi mierīgi dzēra savu tēju, tikai Sēne izskatījās nedaudz sabiedēts un savai krūzei tā arī nepieskārās. Pretī no tās viņam raudzījās viņa paša seja, bet tajā nebija acu un lūpu, nebija deguna, nebija zobu, viņš redzēja tējā pats savu galvaskausu. Par Sēnes ilgstošo tējas nedzeršanu visi jau sāka ņirgāties, uzskatīdami, ka viņš varētu patraucēt aizbraukt savlaicīgi uz Velnezeru, kuru bija obligāti paredzēts apmeklēt tādēļ vien, ka tas pats Sēne bija to paspējis izreklamēt. Beigās daudzo mudinājumu ietekmē Sēne patiešām tēju izdzēra, kaut gan garša tai bija mazliet īpatnēja.
Sēne bija paspējis nupat iesēsties atpakaļ mašīnā, kad viņam sametās slikti. Sēne izmetās atpakaļ laukā un no viņa deguna sāka tecēt laukā sarkanas putas. Viņš sāka kliegt un kliedziens pārvērtās gārdzienā. No bailēm kliedza arī Lote, bet Ziņģis noteica: “Dieva dzirnas maļ lēni, bet labi.” Tad Sēne pieleca atpakaļ kājās un aizskrēja meža virzienā. Bubļiks ieteica domu, ka vajadzētu doties viņam pakaļ. Ziņģis viņam arī piekrita, bet Lote un Fiļa palika pie mašīnas. Stundām ilgi meklējumi tā arī nedeva rezultātus, Sēne bija kā zemē iekritis. Beigu beigās Ziņģis un Bubļiks pieņēma, ka gan jau Sēne viņus izjokojis un tagad aizbraucis ar vilcienu atpakaļ mājās, domādams, ka ir gluži asprātīgs. Bet Sēni neviens vairs nesatika nekad, un viņa pazušana un liktenis tā arī palika noslēpums... (kurš gan man, protams, ir zināms. Būdams liels pļāpa, varu pavēstīt, ka Sēne savu galu atrada tuvējā purvā, kur viņu nograuza vilki, bet tas ir noslēpums, kuru nedrīkst stāstīt tālāk).
Kad Bubļiks un Ziņģis atgriezās pie mašīnas, tās tur vairs nebija. Viņi lielā mērā apvainojās uz Fiļu un Loti, jo nezināja, kā lai tiek mājās no tādas tālas Aglonas. Klāt pie visām citām ķibelēm viņi bija palikuši bez telts un guļammaisiem, tādējādi bija gaidāmas zināmas problēmas, kā un kur pavadīt nakti. Naudas viņiem uz abiem arī bija kādi divi lati, tādējādi neko laba viņu situācija nerādījās. Tad Bubļikam ienāca prātā, ka pirmā problēma, kas viņiem varētu draudēt, būs nomiršana badā. Vienīgais daudzmaz normālais līdzeklis šajā situācijā, protams, bija apēst vienam otru. Taču viņi bija civilizēti cilvēki un nolēma vilkt lozes. Bubļiks pārplēsa uz pusēm savu vizītkarti un uz vienas no daļām uzvilka krustiņu. Viņš iedeva Ziņģim izvēlēties vienu no pusēm. Ziņģis izvilka to, uz kuras bija krustiņš. Kas gan cits Bubļikam atlika, ja ne apēst Ziņģi? Tā viņš arī izdarīja, kaut gan jutās gluži nelāgi, ka viņam nācās tādi rīkoties. Taču tad viņš apjauta, ka no likuma viedokļa bija izdarījis lielu noziegumu un padarīja galu sev pašam.
Fiļa un Lote bija aizbraukuši uz Velnezeru, kā jau arī bija iecerēts. Viņi tikai bija aizmirsuši, ka bija braukuši sākotnēji kopā ar vēl cilvēkiem. Viņi vairākas stundas meklēja šo mitoloģisko ezeru, līdz beidzot nonāca tā krastā. Lotei obligāti vajadzēja tajā nopeldēties, un tā viņa arī izdarīja. Taču ezers izrādījās viltīgāks par avotu un ierāva Loti mirklī pašā savā dibenā, kur jau bija nogrimis pasaules kara tanks un kāds pudeles brālis. Fiļa briesmīgi pārbijās un ielēca atpakaļ mašīnā un bez nevienas apstāšanās reizes atgriezās Rīgā. Tikai ienācis savā mājā, viņš ievēroja, ka bija šīs dienas laikā pilnīgi nosirmojis (kaut arī bija aizmirsis, ka pazudis Sēne un pilnīgi noignorējis Bubļika un Ziņģa likteni).
Bet veci ļaudis stāsta, ka vēl mūsdienās Aglonas mežos varot dzirdēt gaudojam Sēni, kas nožēlo savus grēkus. Kas zina, varbūt tur ir arī kāda deva taisnības....