Dzejnieka nāve

Paskaidrojums: Visi šajā stāstā iesaistītie personāži (skaitā viens) un notikumi (skaitā nulle) ir pilnīgi un galīgi izdomāti. Iespējamās sakritības ar reālo dzīvi lūdzu uzskatīt par nejaušām.
----------------------------------------
“Khe... khe... khem...” nokrekšķēja Uldis. Viņam jau otro nedēļu sāpēja kakls, un galva bija neskaidra kā vakardienas zupa, kas joprojām nebija izēsta. Kopš pēdējās Ulda parādīšanās darbā bija pagājis jau gandrīz mēnesis, un Uldis nebija pilnīgi drošs, ka kāds viņu vēl atpazīs, ja viņš šodien sadomās aiziet apciemot savus kolēģus un izbaudīt rutīnas nejauko valdzinājumu.
Uzlicis sildīties ne gluži svaigu pienu, Uldis, pieplaka televizora ekrānam, no kura dūca un ducināja dažādas neartikulētas skaņas. Kādreiz Ulda televizoram bija bijusi arī antena, taču tas bija kādreiz. Šobrīd ar šādu glaunu uzparikti Uldis lepoties nevarēja. Viņš pat necentās atcerēties antenas bojā iešanas iemeslus. Pat, ja viņš būtu centies, Uldis to tāpat nespētu. Iespējams, antena viņam bija vecajā dzīvoklī, no kura Uldis bija pirms kāda laika izvācies. Iespējams, antenu viņš sabojāja tajā reizē, kad televizors uzkrita virsū Ulda draugam Aivaram un padarīja to uz mūžu neauglīgu – kopš tās dienas Aivars neuzrakstīja nevienu zupas recepti un nomira grāvī ceļa malā. Tiesa, grāvis viņu piemeklēja daudzus gadus pēc nelaimīgā atgadījuma ar televizoru, taču pilnībā atgūties no tajā dienā pārdzīvotā Aivars tā arī nespēja.
Uzvilcis kājās kaut kādas appelējušas čības, Uldis novilkās lejā pa kāpnēm, lai apskatītos, ko labu vēsta pastkaste. Kaķu čuras gaumīgi veidojas smaržas buķeti kopplānā ar trešā stāva laukumiņā izlijušo šķīdinātāju, sētnieka ziemas zeķēm un pašu Uldi. Pastkastē nekā jauna nebija. Tās pašas dažas reklāmas, kuras Uldis nebija izņēmis pirms nedēļas, kad iepriekšējo reizi bija skatījies pastkastē. Varbūt gan to vidū bija arī kāda jauna, taču Uldis tās tikai drūmi neilgi nopētīja un sastūķēja atpakaļ pastkastē. Tā kā slēdzene sen nedarbojās, Uldis īpaši arī necerēja saņemt ko citu, kā tikai reklāmas. Pat rēķinus parasti kāds savāca pirms viņa. Reklāmas gan nevienu neinteresēja, cik skumji lai tas arī nebūtu. “Cik labi, ka es neesmu reklāmas buklets,” domāja Uldis, vilkdamies atpakaļ uz savu piekto stāvu. “Mani ņemtu un iesviestu pastkastē, un es tur paliktu līdz satrūdētu. Bēdīga perspektīva. Gandrīz kā šī diena.” Ja Uldis spētu objektīvi novērtēt situāciju, viņš saprastu, ka nekādas būtiskas atšķirības starp viņu un reklāmas bukletu nebija. Ja nu vienīgi papīra kvalitāte. Taču Uldis nespēja neko novērtēt objektīvi. Un negribēja arī. Atgriezies dzīvoklī, Uldis atklāja, ka piens jau sen ir pārgājis pāri un notašķījis plīti, bet katliņā atrodams tikai kaut kāds tumšs receklis. Viegli nolamājies, Uldis nolika katliņu zem tekoša ūdens un sāka domāt: “Ko nu?” Neko prātīgu neizdomājis, viņš nogrieza ūdeni un aizgāja atpakaļ uz istabu, no kuras joprojām skanēja televizora čarkstoņa. Televizors Uldim bija apnicis, tāpēc viņš izrāva aparāta vadu no kontaktdakšas, apsolot sev pašam vairs nekad tajā bezjēdzīgajā kastē neblenzt. Tā vietā Uldis uzgrieza veco plašu atskaņotāju, kura dāvātās skaņas varbūt nebija dzidras kā kalnu kristāls un baudāmas kā auksts alus karstā pēcpusdienā pēc pļavā aizvadītas dienas, taču atšķirt vienu dziesmu no otras tā izpildījumā varēja.
Tā arī nespējot atrast sev saprātīgu nodarbi, Uldis apsēdās pie galda. “Es esmu dzejnieks, un šodien es rakstīšu dzeju!” viņš izsaucās mantrisku vēstījumu, par kuru Uldis domāja, ka tas viņam nes veiksmi. Slinkuma pēc Uldis izlēma šodien dzejoļus uz papīra nepierakstīt. Ja to vidū trāpīsies kas patiešām vērtīgs, gan Uldis to atcerēsies ari citu dienu, kad viņam gribēsies arī pierakstīt.
Pirmās desmit minūtes pagāja, meklējot pirmo rindiņu. Uldis izmēģināja vairākus variantus, sākot ar “Vakardien es pusdienās” un beidzot ar “Ķermeņi tvīka”, taču nekas labs nesanāca.
“Ķermeņi tvīka,
Uz muguras švīka,
Meitene plīka,
Man viņa tīka.”
Uldis sevi uzskatīja par erotiskās dzejas meistaru. Ja reizēm viņam nācās erotikas dēļ atteikteis no gramatikas likumiem, Uldis šo upuri pieņēma labprātīgi. Līdz šim gan viņa dzejai bijai ļoti šaura izplatība. Ne plašāka par Ulda dzīvokli, kas nebija pārlieku apjomīgs.
Nākamās desmit minūtes Uldis atpūtās. Dzejolim par ķermeņu tvīkšanu viņš atmeta mieru, koncentrējoties uz dzejoli par vakardienas pusdienām. Uldis saprata, ka nekas labs arī no šāda sākuma dzejoļa nebūs, taču Uldis nemēdza viegli padoties. “Vakardien es pusdienās
Iegrābos tev ciskiņās.”
Divrinde? Un tas arī viss? Nē, Uldis bija pārāk ambiciozs dzejnieks, lai tā ņemtu un sacerētu dzejoli no divām rindām. Ja šajā rindiņās vismaz būtu kāds ziņojums cilvēcei, tās varētu vēl pieņemt. Bet šādi? Bezcerīgi. Tad Uldim iešāvās prātā doma dzejoļus apvienot, varbūt sanāks kas labs.
“Vakardien es pusdienās
Iegrābos tev ciskinās.
Pum-pa-rum-pa-lum-pa-tās
Dum-da-dum-dum-du-du-dās.

Ķermeņi tvīka,
Uz muguras švīka,
Meitene plīka,
Man viņa tīka.”
Divu rindiņu pirmajam pantam gan joprojām pietrūka, taču tagad tas jau vairāk izskatījās pēc dzejoļa. Vēl tikai mazumiņš, un Uldis būs dienas normu paveicis. Kādu brīdi viņš apsvēra doma tā arī atstāt dzejolī neaizpildītās rindiņas, taču šādu stilistisko paņēmienu viņš bija izmantojis jau savos piecos pēdējos dzejoļos. Ar ko gan aizpildīt šo “Pum-pa-rum-pa-lum-pa-tās”? Pampa slampa lupatās? Malka smalka palikās? Pirda vista pakulās? “Kampšu tagad biksinās, vai tu mani pacienās?” Tas jau skan itin smalki. Varbūt ne perfekti, bet var mēģināt. Vēl tikai nosaukums. “Vakardienas pusdienas”? Uz to jau Jānis paņēmis patentu. “Ķermeņi tvīka”? Uldis rakstīja erotisko dzeju augstākajām aprindām, tās nevarētu pieņemt šādu klaju pornogrāfiju. Trīs punktiņi derēs.
Pabeidzis savu, iespējams, līdz šim labāko dzejoli, Uldis izjuta patiesu gandarījumu. Juzdams gandarījumu, viņš, protams, aizmirsa nupat sacerēto dzejoli. Tāpēc viņš ieslēdza atkal televizoru un sāka sekot balto punktiņu vibrācijām uz ekrāna, mēģinot atrast tajā kādas likumsakarības vai uzvarošo stratēģiju.
Uldis nebija visveiksmīgākais dzejnieks pasaulē. Tāpēc viņš nomira.