Šis ērkšķiem klātais ceļš

Jau atkal es konstitucionālo tiesību nodarbības laikā ielaižu roku biksēs. Pasniedzējs Mikainis uzacis drūmi sarauc gan, taču izteikt man aizrādījumu viņš neuzdrīkstās. Kas par to, ka profesors piedalījies kaut kādu tur krimināl- vai civillikumu izstrādē, bet es esmu tikai vienkāršs pirmkursnieks, ja zināmi arī pārējie fakti? Es neesmu nekāds vienkāršais pirmkursnieks, un profesoram tas ir labi zināms. Mikains pazīst manu tēvu un zina, ka Oto Blusiņš ir viegli aizkaitināms un saspringtās situācijās par savu rīcību atbildēt nevar (kā noslēpumu varu atklāt, ka papucis arī normālās situācijās parasti rīkojas kā apsēsts, bet tam šoreiz nav nozīmes). Domāju, ka miesassarga Jegora stingro tvērienu pirms solījuma nodrošināt mani ar devītnieku pirmajā semestrī, profesors atceras joprojām.
Man aizmugurē sēž Ilze. Attiecībās ar meitenēm man tēva palīdzība nav vajadzīga. Vecais Oto man, protams, neatteiktu, bet savus mērķus es māku sasniegt arī pats. Piemēram, šī pati Ilze. Mācās viņa par mani mazliet labāk, kaut gan viņas tēvs nav gluži Oto Blusiņa svara kategorijā. Varbūt viņa Mikainim piedāvā kaut ko pretī, varbūt arī ne. Pagaidām neesmu vēl vaicājis. Manā kursā mēs tādi esam gandrīz visi. Toms maksā skaidrā. Edvīns arī. Rebekas māte ir bijusī brūte pasniedzējam Lazdiņam. Roberta tēvs pusgadu nosēdējis Baltajā gulbī kopā ar Jelāginu - to, kas Tiesību teoriju māca. Protams, pats Jelāgins sen jau kā no sodāmības atbrīvojies, bet īlēnu maisā nenoslēpsi. Un pārējie pasniedzēji nav ne labāki, ne sliktāki - apmēram tādi paši, kādi esam mēs. Mēs jurisprudenci izjūtam ar iekšām, tādas tās lietiņas.
Uz galda man ir grāmata. Neesmu nekāds literatūras cienītājs, bet salīdzinoši ar stāstījumu par saeimas funkcijām tāda lēta pornogrāfija nemaz nav smādējama. Īstēnībā salīdzinoši ar lekcijām nekas nav smādējams, pat dzelzceļa saraksts, vai tas Aleksandrs Mihailovičs Dostojevskis, kura vienu grāmatu mani māte visu laiku mēģināja piespiest izlasīt. Ja saprast tekstu mazliet savādāk, visai interesanti sanāk. Kaut vai visus vārdus var uztvert to nepareizā nozīmē un sanāk tādas orģijas, ka Sorokins salīdzinoši pēc mācītāja izklausās.
Arī Mikainis ievēro, ka es lasu. "Varbūt Jūs, Ģedert Blusiņ, varētu kaut ko šajā sakarā pastāstīt? Kas par to Jūsu grāmatā ir rakstīts?" viņš man vaicāja. Es nevēlos lasīt skaļi priekšā, neesmu taču pavisam slims, tā varētu darīt varbūt kāds no maniem pustrakiem draugiem, bet profesors uzstāj: "Ja jau Jūs tas interesē, gan jau interesēs arī mūs. Varbūt varēs Jums ielikt kādu atzīmi, Blusiņa jaunskungs."
"Ja jau Jūs tiešām to vēlaties, profesor, varu jau arī nolasīt. Bet vai tas Jums patiks, ir cits jautājums," es padomāju, bet skaļi nesaku un sāku lasīt:
"Vils noņēma no ģenitālijām keisu un nolika to uz grīdas, tad pacēlās, apķēra ar abām rokām savu locekli, pacēla to no grīdas, pārlika uz pleca un sāka ar spēku masturbēt. Vila spēcīgās muskuļainās rokas kustināja locekļa biezo balto ādu, tā pārmaiņus noslīdēja un savilkās uz rozā galviņas, kas atdusējās uz mazulītes pleca. Punduri tikām izgāja laukā, eja aizvērās. Dižais maģistrs, saķēris atslēgā mazās rokas, skatījās uz Vila pūliņiem. Uz slāņainās locekļa ādas iezīmējās vēnas, piepildījās ar asinīm, galviņa nosarka, loceklis sāka augt, galviņa izlīda no ādas un tiecās pret griesiem. Vils masturbēja no visa spēka." *
"Vai ar to pietiks?" es pavaicāju, "te būs vēl arī citas labas epizodes. Kādu atzīmi es par to varētu saņemt? Ja nepietiek, varu nolasīt par vagīnas piepildīšanu ar izkārnījumiem un tās pēcāku aizšūšanu. Vai vēl kaut ko citu. Kāpēc Jūs tā slaukāt pieri un notecējušo želeju, profesor Mikaini? Vai Jums ir slikti? Varbūt kāda deva veldzējošas literatūras Jums varētu līdzēt?"
Mikainis izskatās pieblīdis uz pusi lielāks nekā citkārt. Viņa sejas krāsa atbilst šai situācijai, it kā viņš pats nupat būtu iejuties Vila ādā. Var redzēt, ka tikai milzīga piepūle un Jegora grieķu-romiešu cīkstoņa tvēriena atmiņas liedz viņam mani izraidīt no auditorijas un sākt rupji lamāties. "Apli, Blusiņa kungs, Jums ielikšu, apli gan. Bet turpmāk lūdzu atturieties no šādu tekstu publiskas lasīšanas."
Varbūt tā man nevajadzētu darīt, bet man ir iepaticies. Patiesībā tas ir visai erotiski, turklāt par visām šīm izdarībām man nekas nedraud. Turpinu spēlēties ar uguni:
"Es zinu daudzus rupjus vārdus. Varbūt Jūs vēlētos tos dzirdēt? Piemēram, nesen man..."
Es tieku pārtraukts. Ilze aizlikusi roku priekšā manām lūpām. "Vienpadsmitos pie tevis, manu mazo pervertiķīti," viņa saka, "cerams, tu būsi tik pat nevaldāms kā šajā lekcijā un esi spējīgs ne tikai vārdos, bet arī darbos."
Pasmaidu, kautri pasmaidu, tā vismaz man šķiet. Mikainis veltī Ilzei pateicības pilnu skatienu. "Un man aplītis būs?" meitene koķeti vaicā pasniedzējam. "Būs, būs," nopūšas Mikainis. Grūta dzīve mūsdienu pasniedzējam.
Ievēroju, ka kājās piecēlies arī Pāvils, nesekmīgs un neveiksmīgs students no Daugavpils. "Es arī zinu rupjības. Divi jūrnieki lielās par savu pieredzi ar maukām..." viņš sāk kādu muļķīgu anekdoti, taču Mikainis paķer no pults Civillikumu un sviež ar to Pāvila virzienā. "Nost no manām acīm, tu, tu,...!" viņš uztraukumā kliedz, "Universitātē nav vietas tādiem kā tu! Jau šodien pat dekānam Balodim viss būs zināms, un tavas smakas vairs Universitātē nebūs, tu, juridiskās fakultātes apkaunojums! Ar savu nožēlojamo pēcpusi tu tērē valsts budžeta līdzekļus, tu, nožēlojamais un amorālais pintiķi!" Sašņurcis Pāvils atstāj auditoriju. "Visu labu, mazais onanētāj!" nokliedzos viņam uz atvadām un izvelku roku no biksēm. Nē, pārdomāju un ielieku to atpakaļ.

* Citāts no Vladimira Sorokina grāmatas "Gaišzilais speķis" (&Goluboe salo&)