Mans pirmais LCD

Es izkristalizēju savu seju. Cilvēks ir veidots no kristāliem, nevis no māliem. Tāpēc arī cilvēkus tirgo. Es ielieku sevī lielāku atmiņas bloku un kļūstu vērtīgāks. Katrs cilvēka kristāls ir vērtīgs. Ir riebīga sajūta, kad manus kristālus kāds ieslēdz seifā, liekot saprast, ka neesmu nekas. Es nevaru būt nekas. Ja es eksistēju, tam ir jābūt kādam pamatam. Pamatus gan bieži ir jāizrok, lai tos varētu atrast. Kur lai es roku? Es nezinu, vai maz spēšu savus atpazīt, ja tos atrakšu. Kā tie varētu izskatīties? Domāju, ka tie ir līdzīgi kristāliem, no kuriem esmu veidots. Ja uz kristāliem uzceļ māju, tā ilgi neturās. Kristāli ir dzīvi, tie nespēj stāvēt mierā, kristāliska ir visa pasaule, jo, tā kā cilvēks ir veidots no kristāliem, katrai mājai un būvei ir kristāliski pamati. Kad kristālu pamatos sakrājas pārmērīgi daudz, notiek eksplozija. Mājas sabrūk, no celtnēm pāri paliek gruveši, bet kristāli to pamatos paliek un gaida, kad cels jaunu namu, kad atkal būs eksplozija.

Kas tad būtu kristāls- atoms vai? Kur nu, kristāls ir atoma kvadrātsakne. Es velku kvadrātsakni no atoma un redzu, ka tā ir bārkstsakne vai, kā tur viņu sauc, nu tā, kas ir burkānam. Es apēdu atomu, tas ir salds un sulīgs kā burkāns, man rokās paliek atoma sakne. Paga, burkāna sakne taču ir pats burkāns! Man rokās ir palikuši burkāna laksti, tiem dotajā situācijā nav nekāda pielietojuma, lakstus es varu izbarot trušiem, ja tie ietilpst šo dzīvnieku ēdienkartē. Botāniķis es neesmu un nekad arī nebūšu.

Sākšu no sākuma. Es izrauju no zemes burkānu, protams, ar visiem lakstiem (tas, ka burkānu var nopirkt bez lakstiem, neliecina, ka burkānu var arī izraut bez lakstiem). Es lakstus atdodu trusim, ja tāds ir sastopams un man paliek burkāna sakne. Sakne nu tā kā būtu iegūta, bet man vajag kvadrātsakni. Ir divi veidi, kā pie tādas tikt:

1. Atrast kvadrātu un, ja viņš atļaus, izraut tā sakni.

2. Sadabūt kvadrātveida sakni.

Tādi veidi man neder, jo manā rīcībā ir burkāna sakne, kurai nav kvadrātveida forma. Būs jāpieiet problēmai no citas puses, proti, no aizmugures, tad tā pielavīšanos var arī nepamanīt. Es paņemu burkāna sakni (burkānu) un izspiežu no tās sulu (varbūt pareizāk būtu teikt: "no tā", bet nekas jau tai gramatikai šādas kļūdas dēļ nenotiks). Tātad, es izspiežu sulu, izmantojot savu smadzeņu kristālus, nu labi, būšu atklāts, es izmantoju suluspiedi, tātad svešu smadzeņu kristalizējumu. Es iegūstu 9 gramus sulas, daudz tas nav, piedzerties nevar. Lietderības koeficients ir tuvs nullei. Tātad, tā kā cipara 9 saknes ir trīs un mīnus trīs, sulas vērtības sakne ir trīs. Kristāls ir trīs. Trīs un ne tīrs. Kristālam ir trīs šķautnes, cik šķautņu ir cilvēkam? Tas atkarīgs no cilvēka lieluma. Garīgā lieluma, kuram nav ne mazākā sakara ar miesas izmēriem. Daži cilvēki, kuru vārdus gan labāk neminēšu, ir teikuši, ka gars plus miesa ir konstante, tātad, jo lielāks gars, jo mazāka miesa, un otrādi. Vairums šo cilvēku augumā ir samērā nelieli, varētu pat teikt- sīki. Varētu gan, labāk tā tomēr neteikt, nav jēgas viņus aizkaitināt. Es viņu paustās domas neatbalstu, jo mani par sīku nosaukt gluži atbilstoši nebūtu.

Kā tad lai nosaka cilvēka gara lielumu? Es paņemu desmit cilvēku garus. Nevis garus cilvēkus, bet cilvēku garus. Es šos garus sakarsēju, rodas garaiņi. Kuram garam vairāk garaiņu, tas lielāks. Šī metode esot "briesmonīgi" sadistiska? Nebūt ne, es garus atdzesēju līdz sākuma temperatūrai un atdodu to īpašniekiem. Kā sacīt, svaigus un atsvaidzinošus. Ne katrs zin, kā tikt pie cilvēku gariem. Es pats, par piemēru, strādāju ķīmiskajā tīrītavā. Cilvēks, dodams savu apģērbu tīrīšanai neviļus iedod līdzi savu garu, tas ir paslēpies kādā drēbes kņopē, ņieburā vai kur citur. Tas atkarīgs no gara dabas. Tīrot apģērbu, gars atdalās, jo necieš ķīmiskas vielas (vismaz man tā šķiet).

Es pieļauju, ka ne katrs cilvēks būtu ar mieru dot savu garu ķīmiskajā tīrītavā. Izvēle jau ir viņa ziņā, ja viņš plāno izdarīt paša spēkiem, to, ko dara tīrītavā, tad lai dara. Varbūt viņam palīdzēs kāds Eis Delikeit maigais balinātājs vai kāda cita reklāmu "susla", var gadīties, ka arī nepalīdzēs.

Pārejot atpakaļ pie gariem, bildīšu, nedrīks sajaukt garu ar dvēseli. Gars ir viss tīrais, kas atrodas cilvēkā, vienīgais, kas to nedaudz bojā, ir putekļi, kas laika gaitā uzkrājas. Dvēsele, turpretim, savāc sevī visādus atkritumus un pabiras. Dvēselei pielīp netīrumi no banknotēm, tur uzglabājas viss tas, ko kulturālā sabiedrībā uz āru nelaiž. Es, lai arī tā var labi nopelnīt, dvēseles nemazgāju, neesmu es tiktāl pagrimis, turklāt man nav arī godīgu un skumju acu, lai varētu raudzīties cilvēkos ar nožēlu. Dvēseļu mazgāšanu es atļauju veikt politiķiem un citiem mūsu pasaules varenajiem. Redz, mana profesija ir ļoti prestiža, jo gandrīz ikviens valstsvīrs mazgā, apmazgā un atmazgā daudz un dažadas lietas un cilvēkus.

Katram cilvēkam ir jāizlemj dilemma: mazgāt vai atmazgāt, un jāsaprot ar ko šī darbība viņam var beigties...