Mans Everests

Reiz es kādā gudrā grāmatā izlasīju, ka cilvēkam ir jātiecas pēc augstākajiem mērķiem. Tikai paši augstākie mērķi esot realizēšanas vērti. Nevajag gribēt būt deputātam, bet gan diktatoram. Nav jātiecas iekļūt vietējā sēņošanas komandā, jākļūst pasaules čempionam. Ja zinātnieks, tad lielākās atombumbas tēvs, ja biļešu kontrolieris vilcienā, tad tāds, kas pieredzes apmaiņas nolūkā tiek aizsūtīts uz Antarktīdu. Nav ko ķēpāties ar sīkumiem.

Mana vājība kopš bērnu dienām ir bijuši kalni. Mans pirmais kalns bija krēsls, tad es rāpos uz galdiem, skapjiem, māju jumtiem, kokos, reiz pat uzrāpos uz vietējās radioaktīvo atkritumu rūpnīcas skursteņa. Bet es allaž turēju prātā ikviena kalnā kāpēja mērķi – Everestu. Es negribēju kāpt šādos tādos Gaiziņos, Torņakalnos vai citos pauguros. Gudrās grāmatas padomu es nekad nepiemirsu. Es izvairījos no zemajiem kalniem, lai nekaitētu saviem augstajiem mērķiem.

Mani gadiem ilgi vajāja murgs. Es biju šī murga varā. Ik nakti es rāpos Everestā, biju gandrīz sasniedzis tā virsotni, kad pēkšņi apjēdzu, ka kāpju piemājas mēslu kaudzē, kuru bija iecienījis mūsmāju gailis vārdā Pāvils Jānis XIV, nezinu, kur viņš pie tāda vārda bija ticis, tomēr nekāds Everesta pakļāvējs šis gailis noteikti nebija. Gailis mani dzina no mēslu kaudzes lejā, un es, no viņa knābja bēgdams, pakritu sūdos, un tie man sagāja mutē. Sūdi man nepavisam negaršoja.

Ik rītu es pamodos vēmekļos. Pret murgiem man nelīdzēja nekādas zāles, tālab katru mīļu rītu atkal gulta nelabi smirdēja. Es izlēmu, ka jādara murgiem beidzot gals, proti, jābrauc uz Everestu un jāuzkāpj tā virsotnē. Es zināju, ka īstais Everests nav mēslu kaudze un ka tajā nemājo mūsmāju gailis.

Tā nu es kravāju somas. Es paņēmu līdzi piecus maisus sāls un cīsiņos pārstrādātu cūku. Tā bija mana mīļākā cūka, Dueņa Sukašilova. Neko citu es līdzi neņēmu. Tibetā esot ļoti labi cilvēki. Viņi katram cilvēkam, kas grib kāpt Everestā tikai tādēļ, lai tiktu vaļā no murgiem, dodot līdzi visas nepieciešamās lietas, turklāt vēl arī jau iepriekš pagatavojot bezmaksas zārku. Sāli un cīsiņus es arī ņēmu tikai tālab, lai man nebūtu tukšas somas. Citādi laivu iznomātāji vēl padomātu, ka esmu kāds nabags, kam ne naudas mantām nav.

Ceļā uz Tibetu aizgāja vairāk kā puse gada. Es neiesaku doties uz Tibetu ar laivu. Lielāk ceļa daļu es nesu laivu un ne otrādi. Tomēr ceļa mērķi es sasniedzu, un arī tas bija gluži labi.

Pirmais cilvēks, kuru sastapu Tibetā, bija latvietis. Viņš stādījās priekšā kā Daumants, viņa uzvārdu sadzirdēt man neizdevās, bet tas jau arī nebija vajadzīgs. Daumantu uz Tibetu bija atvedusi viņa jaunības dienu kaislība, kurai bija kāds sakars ar maniem piedzīvojumiem, Everestā kāpjot. Pats Daumants bija pusmūža vīrs ar biezu vaigubārdu un zaglīgām acīm. Nezinu, kas lika man tā domāt, bet es viņu ieraudzījis uzreiz padomāju, ka šis vīrs noteikti ir profesionāls sēņotājs. Viņš izskatījās pēc tāda tipa, kura mīļākā nodarbe ir klaiņot pa mežu cerībā uzdurties kādai bekai vai jebkurai citai sēnei.

Tibetieši mani uzņēma patiesi laipni. Viņi man ierādīja gluži labu alu, kur pārnakšņot, un atsūtīja pie manis dažus cilvēkus manu plānu noskaidrošanai. Uzzinājuši, ka grasos kāpt Everestā un ka līdzi esmu paņēmis tik vien kā piecus maisus sāls un cīsiņos pārstrādātu cūku, viņi visi korī sāka smieties un vārtījās pa zemi tik ilgi, ka vietējais jogs bija paspējis man pastāstīt savas bērnības atmiņas, kad viņi beidza smieties, bet jogs bija kārtīgs stāstītājs, kas neizlaida ne mazāko detaļu. Beiguši smieties, vietējie iedzīvotāji atzinās, ka stāstījumi par viņu dāsnumu esot tīrās blēņas, neko viņi tādiem dīkdieņiem kā es nedodot, vienīgi zārks tiešām esot dabūjams, jo viņiem ciemā esot kādreiz bijusi tāda zārcinieku pārpilnība, ka vēl joprojām esot lielas zārku rezerves. Es gauži sabēdājos, jo nojautu, ka manas cerības uzkāpt Everestā pamazām sarūk. Turklāt murgi par sūdu kaudzē mājojošo gaili nekādi neatstājās.

Es nezinu, ko būtu darījis, ja man nebūtu palaimējies sastapt kādu fantastisku cilvēku. Šis cilvēks patiesībā nebija vis nekāds cilvēks, bet gan pasakaina skaistuma sieviete. Viņa bija Tibetas nozīmīgākā narkotiku dīlera meita. Man viņu sastapt gadījās gluži nejauši, tik nejauši, ka šobrīd tos apstākļus vairs nekādi nevaru atcerēties. Viņas vārds bija Donats. Sākumā es biju pārsteigts, kāpēc sievietei dots vīru vārds, bet tad Donats man paskaidroja, ka viņas tēvs esot liels Espera Brdčikovski cienītājs. No tā es nopratu, ka Donats vārdu dabūjusi par godu Esperam Brdčikovski, lai arī nesapratu, kāds Esperam Brdčikovski sakars ar Donatu, patiesībā man arī nebija nekādu variantu, kas varētu būt Espers Brdčikovski. Donatam es to nevaicāju, man šķita, ka viņa tad varētu padomāt, ka esmu neizglītots, ja nezinu, kas ir Espers Brdčikovski, kuram par godu viņa nosaukta par Donatu.

Donats bija mana mīlestība no pirmā acu skatiena. Nekad iepriekš man tas nebija atgadījies. Es viņu iemīlēju no pirmā vārda ko viņa teica, no pirmā skata, ko viņa man veltīja. Esmu aizmirsis pirmo vārdu, esmu aizmirsis, kādas bija viņas acis, kad viņa pirmo reizi uz mani paskatījās, bet es atceros, ka viņa bija pasakaini skaista. Viņa stādījās priekšā kā Donats un pavēstīja, ka viņas tēvs ir vietējais narkotiku dīleris. Es stādījos priekšā kā Daumants un pavēstīju, ka es pats esmu profesionāls sēņotājs. Taisnību sakot, es patiešām biju Daumants un es tiešām biju sēņotājs. Bet tas Daumants, kuru es sastapu ieradies Tibetā? Kā lai es zinu, kas viņš tāds bija, kāpēc pasaulē nevarētu būt divi sēņotāji Daumanti, kuri sastopas Tibetā? Mēdz notikt arī daudz dīvainākas lietas.

Es Donatam teicu, ka mani neuztrauc, ka viņas tēvs ir narkotiku dīleris, ka mani netraucē tas, ka viņai ir vīriešu vārds, ka galvenais man ir viņa pati. Iespējams, es izteicos pārāk salkani un banāli, bet ir cilvēkiem tāda tradīcija, ka iemīlējušies allaž runā stulbības. Es arī negribēju būt sliktāks par citiem.

Donats man sagādāja līdzekļus pārtikas un ekipēju kalnā kāpšanā iegādei. Es viņai par to biju ļoti pateicīgs, kaut gan zināju, ka nauda nākusi no narkomānu kabatām. Iegādājies visu nepieciešamo, es atvadījos no Donata un nekad vēlāk viņu nesastapu. Uz to bija savi iemesli.

Es kāpu Everestā. Jo augstāk es kāpu, jo kļuva aukstāks. Cilvēku daudzums pamazām samazinājās. Es atklāju, ka esmu aizmirsis iegādāties silto apakšveļu, bet nu jau bija par vēlu griezties atpakaļ. Man drusciņ sala. Es patiesi nožēloju, ka nebiju iegādājies silto apakšveļu.

Kāpt Everestā bija vieglāk nekā biju to iedomājies. Izrādījās, ka uzkāpt Everestā nemaz nav grūti. Tas bija diezgan vienkārši. Nepagāja ilgs laiks, kad es sasniedzu Everesta virsotni. Tajā atradās baļķu būdiņa, kurā es iegāju iekšā cerībā aizņemties no tās iemītnieka silto apakšveļu. Ļaunākajā gadījumā varētu to viņam atņemt, tāpat bija skaidrs, ka es vairāk Everestā nekāpšu, jo tas ir pārāk vienkārši, bet aizņemšanās šajā gadījumā būtu tas pats kas zādzība, saimniekam nebūtu nekādu cerību dabūt atpakaļ savu vilnas apakšveļu. Par nožēlu izrādījās, ka būda nebija apdzīvota. Tās vidū atradās milzīgs kalns, kas slējās debesīs un kas atgādināja Everestu. Es nojautu, ka no ārpuses būšu noturējis šo kalnu par būdiņas skursteni. Tā kā biju kalnā kāpējs, es nevarēju padoties nepievarējis šo kalnu. Es pat nepabrīnījos, kāpēc neviens nekad nebija minējis otro Everestu pirmā galā. Es vienkārši sāku kāpt kalnā.

Pēc kāda laika es sasniedzu otrā Everesta virsotni. Gaiss tur bija tik rets, ka varēja izšķirt atsevišķas molekulas. Everesta galā atradās baļķu būdiņa. Es pārbaudīju, vai gadījumā no tās nepaceļas vēl kāds kalns, bet atklāju, ka būdiņa bija gluži parasta. Tāpēc es iegāju tajā iekšā, cerēdams tikt pie siltām apakšbiksēm. Arī šī būdiņa izrādījās neapdzīvota. Būdiņas vidū atradās gružu kalns. No tā es secināju, ka būdiņā kādreiz kāds dzīvojis. Es uz būdiņas sienas ar kabatas nazi uzvilku savu vārdu “Daumants”. Man nebija iemesla tā darīt, es vienkārši gribēju, lai visi zinātu, ka Daumants bijis uzkāpis Everestā. Mirkli padomājis, es uzķeburoju klāt paskaidrojumu, ka neesmu tas Daumants, kuru sastapu Tibetā, bet gan tas Daumants, kas Tibetā sastapa Daumantu.

Pēkšņi es iedomājos, ka, ja es uzkāptu uz būdiņas jumta, es nonāktu pasaules augstākajā punktā, ka neviens, tad neatrastos augstāk par mani. Tā es arī izdarīju, iepriekš rūpīgi notīrījis sniegu no zābakiem. Būdiņas jumts bija slidens, tomēr es sasniedzu tā virsotni. Es pavērsu savu skatu apkārt un man pat izdevās saskatīt savas dzimtās mājas. Tās likās atrodamies gluži tuvu. Man šķita, ka mājas var sasniegt ar roku, es pastiepos to virzienā un paslīdēju. Es nokritu uz būdiņas jumta, sāku slīdēt pa to lejā. Sniegs zem manis kusa un kļuva smirdīgs, ka es sapratu, ka atrodos mūsmāju mēslu kaudzē. Man mutē sagāja sūdi, un tiem bija tik riebīga garša, ka es apvēmos; bet tas tomēr nebija sapnis.