Silupe: Galastacija redzama

Mans ceļš ir mani aizvedis uz Silupi. Kurpes ir nodilušas, bet kedas es vēl joprojām neesmu izņēmis laukā no somas. Sviedri no pieres tek aumaļām, skatīties uz gaismu varu ar lielu piepūli, bet kuņģis sāp jau pusotru nedēļu. Tomēr es varu būt apmierināts. Mans mērķis bija sasniegt Silupi, un es to esmu izdarījis. Visapkārt sev es jūtu enerģijas laukus, kas plūst ārā no zemes un veido režģi mana ķermeņa centrā. Vecajam Inamoto bija taisnība, Silupe ir zemes senākā svētvieta, kaut par to klusē gan “Pagan Magazine”, gan visi pazīstamākie svētvietu portāli internetā.
Jau vairāk kā desmit gadus es ceļoju pa dažādiem pasaules nostūriem, meklējot īsto un vienīgo punktu, kurā saiet kopā enerģijas līnijas, un tagad man beidzot ir izdevies to atrast. Kāda gan laime, ka pirms pusgada Katmandu mans ceļš krustojās tieši ar vecā Inamoto nāves taku. Ja es nebūtu izliecies par mācītāju un piedevis viņam grēkus, es nekad nebūtu uzzinājis visu patiesību par Silupi un tās brīnumainajiem spēkiem.
Līdz tai liktenīgajai dienai man nebija gadījies neko dzirdēt ne tikai par Silupi, bet par Eiropu kā tādu. Pie mums Arkanzasā kaut ko tādu nekad nemēdz pieminēt, uzskatot stāstus par Eiropu, kas atrodoties otrpus okeānam par tikai nepārbaudītām baumām, kurām nav vērts pievērst nekādu uzmanību. Arī uz Katmandu es biju nokļuvis gluži nejauši – kādā loterijā, kas notika Las Vegasā, kur mani bija atveduši mani svētvietu meklējumi es laimēju vienvirziena lidmašīnas biļeti uz šo nevienam nezināmo pasaules nostūri. Un viss pārējais jau ir tikai detaļas. Man kabatā ir akmens, uz kura ir attēlots kāds mistisks simbols. Vecais Inamoto teica, to saucot par omegu un tas esot kaut kas ļoti nozīmīgs. Viņa valoda bija sarežģīta un teikumi gudri, tāpēc es vecā Inamoto vārdos sevišķi neklausījos. Viss, ko es varu apgalvot, ka tas simbols ir nedaudz fallisks, taču es nebūt neesmu homoseksuāls. Es gan neesmu nekāds citādi domājošo diskriminētājs, tomēr nevēlos radīt nekādas liekas neskaidrības. Džordžs Stodarts ir mans vārds, ja tas kādu varētu interesēt.
Patlaban uz mani skatās kāda iezemiete. Viņas augums varētu būt piecas pēdas un trīs collas, taču es bez lineāla nevaru precīzi pateikt. Zobi spēcīgi, taču nedaudz iedzelteni. Miesasbūve pieņemama, kaut gan varētu būt arī mazliet vieglāka. Krūšu izmērs B, taču uz acī varu noteikt arī neprecīzi. Matu krāsa novadam tipiska. Izteikti vaigukauli. Lūpas patīkama dizaina, krāsotas. Garšu uz aci nepateikšu. Rokā apmēram trīs pēdas gara nūja. Izskatās, ka tas varētu būt kāds instruments...
Es esmu atkal pamodies. Galva man ļoti sāp. Šķiet, ka atrodos pietiekoši šaurā telpā. Pārbaudu kabatu saturu. Tās ir gandrīz tukšas, ja neskaita ogles gabaliņu un alumīnija foliju. Galva sāp. Nevajadzēja vakar tik ļoti daudz dzert. Pag, es vakar nedzēru. Es esmu ieslodzīts. Tā gan ir nopietna neveiksme! Būšu uzķēries uz viņu triku. Taču viss būs kārtībā – es taču esmu pozitīvais varonis, viņiem pret mani nav nekādu izredžu. Kur ir mana mugursoma? Aizstiepuši, neģēļi tādi. Nekas, vismaz ceļš uz brīvību ir atrasts. Sienā, pavisam netālu no griestiem ir ventilācijas caurums, neliela kastes piebīdīšana un es esmu brīvībā. Vēl tikai pa ceļam paņemu uz grīdas gadījušos Valda Makarova automātu (to, ka automāts pieder tieši Makarovam varēju izlasīt pēc inkrustējuma uz tā sāna). Nevar taču zināt, pēc kādām lietām radīsies vajadzība.
Esmu nokļuvis nelielā istabā. Uz grīdas atrodas objekts, kas ārēji atgādina klozetpodu, taču ļoti nekvalitatīvu. Iebāžu tajā roku, un tā kļūst slapja. Savu slapjo roku paberzēju pret ogles gabaliņu. Roka kļuvusi netīra. Labi, ka tepat blakus ir izlietne. Nomazgāju rokas, jo negribu staigāt apkārt netīrs. Kāds atver vaļā tualetes durvis. Es momentā noslēpjos aiz poda, cerībā, ka viņš mani varētu neievērot. Neveiskmīgi. Viņš liek man sniegt paskaidrojumus. Man nekas labāks nenāk prātā, kā izvilkt no biksēm Makarova automātu un sniegt to ienākušajam cilvēkam kā prasību par klusēšanu. Viņš man piekrīt. Es vēl paspēju ievērot, ka viņam degunā aug gaiši mati. Tas man varētu noderēt kaut kad vēlāk. Atstāju nezināmo cilvēku tualetē vienu. Apsēžos uz dīvāna, lai apdomātu situāciju, kurā esmu nokļuvis. Viss liecina, ka šī Silupe patiešām ir īstā vieta. Nosaukumu gan ir tik grūti izrunāt. Riverblue izklausās daudz labāk, tomēr es palikšu pie līdz šim lietotā pieraksta, lai nerastos lieki sarežģījumi. Man uznāk atmiņas uzplaiksnījums, kādi mēdz atgadīties ne biežāk kā dažas reizes gadā, tāpēc atlaižos dīvānā ērtāk un vēroju savu atmiņu ainu.
Patiesībā tās nav vis manas atmiņas, bet gan stāsts, kuru man vēstīja vecais Inamoto. Kādreiz tālā zemē, kuru sauca par Vorokloniem dzīvoja kāds cilvēks vārdā Ainārs. Šis Ainārs bija pazīstams visā valstī pateicoties savām zirgu apkalšanas spējām. Arī svešinieki no tālām zemēm brauca pie Aināra, lai tas viņu zirgus darītu izturīgākus pret to dienu sliktajiem ceļiem. Kad pie Aināra atbrauca blondīne no pavisam citas pasaules malas un lūdza apkalt viņas velosipēdu, jo viņa gribēja atriebties Bilam, Ainārs tikai sāji pasmaidīja un nocitēja kādu Bībeles fragmentu par godīgā cilvēka ceļu. Taču blondīnei bija nopietns pamats atmaksāt Bilam par visām netaisnībām, kuras viņš bija nodarījis Tibetas mūkiem, tāpēc Ainārs viņai uzdāvināja bezmaksas bukletu “Kā vislabāk pavadīt bez naudas divus mēnešus Indijas dienvidos, pārtiekot tikai no sažuvušiem atkritumiem un pamazām mirstot no holēras”.
Kāpēc es iedomājos par šo stāstu, man nav zināms, taču tā patiesība ir vispārzināms fakts, turklāt vecais Inamoto pat esot vairākas reizes šo Aināru redzējis. Būs vien jātaisās projām, kamēr mani atkal nemēģinās kāds sagūstīt. Kārtības labad paņemu no pelnutrauka izlietotu sērkociņu. Ja savieno divas vāveres un elektrisko bārdas skujamo ar trim papīra lapām, ir iespējams iegūt strāvas avotu, kas var apgādāt vienu vidēja izmēra kabatas lukturi. Ko var izdarīt ar apdegušu sērkociņu, man nav ne mazākās sajēgas, taču tas laikam nav arī svarīgi. Ar ogles gabalu izsitu logu, kas ved uz ielu, tad attaisu to vaļā un izlienu pats ārā. Es esmu brīvs!
Man apkārt ir vesels ļaužu pūlis, kuru veido vismaz desmit cilvēku. Viņi visi kaut kur iet. Izsecinu, ka viņu mērķis ir manu meklējumu objekts. Ārēji tas izskatās pēc parastas un visai nepievilcīgas ēkas. Virs durvīm liels uzraksts, nezinu tā nozīmi, droši vien tas ir kaut kas saistīts ar garīgo enerģiju, rakstās sekojoši “Kulturas Nams”. Ieeju iekšā, pie durvīm no manis prasa kaut kādu naudu, kuru labprāt samaksāju, jo sava mērķa labad esmu arī daudz vairāk zaudējis kā tikai niecīgas materiālās vērtības. Vai tad citadi Niko būtu mani atstājusi? Labi, šodien iztikšu bez Niko.
Manā priekšā atrodas skatuve, uz kuras tiek izpildīts kas līdzīgs muzikālam rituālam. Uz skatuves atrodas vairāki mūziķi. Vienam no viņiem uz krekla ir uzraksts manā dzimtajā valodā, kas vēsta “Es tik ļoti tukšā, ka nevaru pat samaksāt uzmanību.” Tas noteikti ir īstais cilvēks, kuru man arī vajadzēja atrast. Cilvēki man apkārt izdara kustības, kas ārēji atgādina konvulsijas, bet kuru saturs man paliek slēpts. Vajadzēja man ievākt vairāk informācijas par šo dīvaino vietu, pirms pašam doties uz Silupi.
Kad priekšnesums beidzies es apturu jau projām ejošo cilvēku kreklā. “Es esmu atnācis, lai atrastu gaismu,” saku viņam, papildinot savus vārdus ar žestiem, nezinot, vai Patiesības sargs pārvalda manu valodu. Saņemu atbildi, ka gaismas nebūšot, jo būšot diskotēka. Kā gan var svētvietā notikt diskotēka? To nevaru saprast pat es, kaut gan manā zemē it visam ir cena, bet šāda zaimošana nevienam nevar būt pieņemama. To pasaku arī dīvainajam cilvēkam, kurš šķiet esam visai neliela auguma. Viņš man neatbild, varētu padomāt, ka būtu ūdeni mutē ieņēmis, kaut gan esmu drošs, ka tā tas nav. Ieraugu, ka man apkārt sastājies vesels ļaužu pulciņš, kas visi uz mani draudīgi raugās. Vienam no viņiem ir bārda un gari melni mati, tas šķiet esam visbīstamākais dalībnieks kompānijā. Viņa smaidā ir kaut kas nelabs, kas liek maniem visiem kauliem nodrebēt šausmās. Vēl ir arī meitene melniem matiem, kas ir no tā paša kaluma, no kura barvedis. Trešais mani vērojošais subjekts šķiet mazāk bīstams – ģērbies kā ikdienišķs suteners, viņš man pavērsis neizteiksmīgu skatienu. Bet visbriesmīgākais ir ceturtais. Pinkais un mežonīgs, no šādiem cilvēkiem es parasti mēģinu izvairīties, taču šoreiz man ir ticība, ka tieši viņš man pateiks, kur atrodas svētvietas centrs. Arī filmās vairumā gadījumu tieši vienacains kuprainis dod varonim visvērtīgāko padomu. Sadūšojos un vaicāju viņam: “Kur šeit atrodas svētais grāls?” Viņš manī raugās ar tādu skatienu, it kā es būtu viņam pavaicājis ko nepiedienīgu un tad atbild: “Tualete ir pa kreisi.” Pasaku paldies par viņa doto padomu un eju pa kreisi.
Tur patiešām ir tualete. Es ieeju tajā iekšā un redzu klozetpodu, aiz kura esmu noslēpies es pats. Es sev piedāvāju Makarova automātu. Es no sevis to paņemu, ļauju sev tualeti atstāt. Neizprotama situācija, nekas līdzīgs man nav iepriekš atgadījies. Kas bija tas otrais es, kāpēc viņam bija Makarova automāts un kāpēc viņš man to atdeva? Un lai vēl kāds man apgalvo, ka Silupe nav pasaules centrs.