Lielā hiperbola

Uz galda stāvēja alus pudele. Tā bija alus pudele, kurā kādreiz agrāk bija atradies alus. Šobrīd šī pudele bija pilnīgi tukša. Pēc etiķetes es redzēju, kāds alus tur varētu būt bijis iekšā, kaut arī man nebija iemesla etiķetei ticēt. Ja es neticu cilvēkiem, kāpēc lai es ticētu kaut kādai pudeles etiķetei. Jo sevišķi alus pudeles etiķetei. Es negribētu būt alus pudeles etiķete, tas ir pazemojoši. Es varbūt neiebilstu būt alus, bet pudeles etiķete es noteikti nebūtu.

Istabā bija tumšs, tādēļ pudele šķita gandrīz melna. Pudeles krāsai etiķete piestāvēja ļoti labi. Es nevarēju atraut skatu no alus pudeles. Man gribējās pudeli nomest zemē. Man nebija skaidrs, kāpēc es to gribēju, tā vienkārši bija. Tad pudele saplīstu, un pa visu istabu pašķīstu lauskas. Vai arī nepašķīstu. Man acu priekšā parādījās saplēsta alus pudele, kuru es nesaplēsu. Man ir šīs pudeles fotogrāfija. Es to pat personīgi nepazinu, tomēr man ir tās fotogrāfija. Bet es pudeli no galda zemē nenometu. Es biju pārāk labdabīgs, lai varētu to izdarīt. Ar visu to, ka varbūt tas būtu pareizais lēmums. Es pudelei atļāvu dzīvot.

Nedaudz tālāk uz galda atradās kauss. Kausā kādreiz bija bijis alus. Kausā nebija bijis šīs pudeles alus. Tas bija cits alus. Cits alus no citas pudeles. Šobrīd kauss nebija tukšs, tajā bija alus krāsas šķidrums, kas nebija alus. Šis šķidrums nebija nekas tāds, kā varētu par to padomāt. Vismaz man tā likās. Tur bija sastāvējies ūdens. Šis ūdens bija sastāvējies vēl vairāk kā manas smadzenes. Man nebija skaidrs, kāpēc es nebiju ūdeni no kausa izlējis. Tas būtu prātīgs darbs. Kālab alus kausā glabāt ūdeni? Tas nav prāta darbs, tomēr es pats arī neesmu prāta darbs.

Es ieslēdzu gaismu, lai labāk varētu saskatīt kausu. Kad es to saskatīju labāk, es ievēroju, ka kauss ir netīrs. Tā gadās. Kauss ar sastāvējušos ūdeni parasti nemēdz būt tīrs. Gaismā arī pudele bija labāk saskatāma, tai varēja redzēt cauri. Šķidrumam, kas atradās kausā, cauri redzēt nevarēja, tas nebija dzidrs. Es paņēmu rokā kausu, piegāju pie loga, atvēru to un izlēju kausa saturu ārā pa logu. Kauss joprojām smirdēja, bet vismaz tajā vairs nebija smirdīgā ūdens. Izlieto ūdeni nesasmelsi, sevišķi tad, ja nemaz nevēlies to sasmelt. Manī nebija ne mazākās vēlēšanās sasmelt izlieto ūdeni. Es atgriezos atpakaļ savā vietā. Man sala kājas. Tā ir dziļa doma, ka salst kājas. Ir simtiem veidu, kā to izprast. Salstošas kājas ir metafora, hiperbola, epitets un vēl daudz kas cits. Es neteikšu, ko es domāju, sakot, ka mans sala kājas. Tāpat, bez iemesla, neviens nemēdz teikt, ka viņam salst kājas. Kaut gan kājas man patiešām sala. Es saberzēju rokas, bet kājām siltāk nepalika.

Es izslēdzu gaismu, kausā vairs nekā nebija, nebija arī vajadzības to redzēt. Pa logu varēju redzēt logus. Tie bija apgaismoti, tātad pasaulē vēl bija cilvēki. Kaut gan mani māca šaubas šajā jautājumā. Visiem logiem priekšā bija aizkari, redzēt neko nevarēja. Parasti neko nevar. Ja tie ļaudis zinātu, ka man ir ieradums liet ārā pa logu sastāvējušos ūdeni, viņi noteikti neaizvērtu aizkarus. Varbūt kādam no viņiem uz galda stāv tukša alus pudele ar skaistu etiķeti. Varbūt kādam ir sastāvējies ūdens. Varbūt viņi mēdz ieslēgt gaismu, lai redzētu kausu. Varbūt nemēdz. Iespējams, viņiem salst kājas, tad viņi droši vien uzvelk vilnas zeķes. Bet aizkari ir ciet.

Es apvainojos uz viņiem. Ja viņi ir aizvēruši aizkarus, es arī tos aizdarīšu ciet. Un es aizvēru aizkarus. Mani aizkari bija caurspīdīgi, tomēr es tos aizdarīju. Un domāju, ka mani nevar redzēt. Mani nevarēja redzēt. Varbūt. Man sala kājas, un es uzvilku vilnas zeķes. Bet tad es atcerējos, ka pudelē nav alus, un visu sapratu. Es sapratu visu. Visu. Pilnīgi un galīgi visu.