Kņada ap Sokratu

Rolands nedaudz kavēja, taču pārmērīgi par šo apstākli nesatraucās. Ceturtdienu rītos viņš parasti mēdza ierasties uz pirmo lekciju kādas piecas minūtes par vēlu. Tā bija sava veida tradīcija, ka trešdienās viņš līdz vēlai nakts stundai skatījās vieglo porno, kuru nedēļas gaitā bija savācis internetā, bet ceturtdienas rītā kavēja lekciju. Viņu patiesībā varēja itin labi saprast - kāds gan prieks cilvēkam, kas pa nakti gulējis ievērojami mazāku stundu skaitu nekā būtu vēlams, celties jau pusseptiņos un braukt cauri visai pilsētai uz pilnīgi bezsaturīgu lekciju epistemoloģijā. Un no rīta allaž atradās kaut kas tāds, ko Rolands nebija atcerējies izdarīt iepriekšējā vakarā, kā rezultātā aizkavēšanās kļuva neizbēgama.

Patiesībā nejaukākais nebija tieši agrums. Rolands bija pieradis pie būšanas miegainam, tādēļ jau viņš arī brauca uz lekcijām izgulēties. Šokēja viņu negaidītais aukstums. To nedaudzo stundu laikā, kas bija pagājušas kopš iepriekšējā vakara, gaisa temperatūra bija paspējusi ievērojami kristies, kas Rolandam sagādāja ne pašu jaukāko pārsteigumu. Vizuāli nepievilcīgo cepuri ar lielajām ausīm viņš lika galvā tikai ekstremālākajos gadījumos, un šis bija viens no tiem. Rolands apzinājās, ka viņš ārēji atgādināja sētnieku, kas kuru katru mirkli būtu gatavs izvilkt no kabatas kādu saņurcītu cigareti bez filtra un ielikt to savā bezzobainajā mutē. Patiesībā zobi Rolandam bija, tāpat arī viņš nesmēķēja cigaretes bez filtra, bet kopējo iespaidu tas nemainīja.

Izkāpis no siltā tramvaja, Rolands uzņēma tempu. Kaut gan sevišķas vēlmes steigties viņam nebija, ārā bija pārāk auksts, lai viņš varētu kavēties. Sarkanā gaisma pie krustojuma - cilvēciskas mokas. Rolands mīņājās uz daļēji sasalušajām kājām, taču aktīvā satiksme liedza pārkāpt likumu. Beidzot ugunis nomainījās un neveikliem soļiem Rolands pārskrēja pāri ielai. Visu ceļu skriet nevarēja, jo pretējā gadījumā plaušas piepildītos ar ledaino gaisu, kas liktu tām kņudēt un čurkstēt durošās sāpēs. Rolands to zināja no personīgās pieredzes un pārbaudīt, vai šoreiz nebūtu citādāk, nevēlējās. Viņš vispār nebija sevišķs eksperimentu cienītājs, ja nu vienīgi tie būtu domu eksperimenti.

Pie fakultātes durvīm Rolands ievēroja dīvaina izskata policistu. Tam mugurā tradicionālās zaļganās vestes vietā bija violets vamzis, taču neapšaubāmi Rolanda ieraudzītais cilvēks bija policists. Tā kā lekcija jau neapšaubāmi bija sākusies, Rolandam nebija laika dibināt kontaktus ar šo varas funkciju pārstāvi. Viņš jau pagrūda durvju rokturi, lai varētu zibenīgi pārvietot savu ķermeni no auksta cietvielas agregātstāvokļa uz siltu, kad sajuta smagnēju roku pieskaramies savam plecam. Nē, gluži pārliecināts, ka tā bija tieši roka, no taustes vien Rolands būt nevarētu, taču viņa izdarītā hipotēze bija pareiza, ko Rolands vēlāk atzīmēja savā pareizo/nepareizo hipotēžu piezīmju grāmatiņā. "Ne tik ātri pār tiltu. Klusāk brauksi, daļše proživjoš. Trīs lietas man zāļu skapītī stāv." Rolandu apturēja policists un sāka bārstīt sev zināmos vārda mākslas brīnumus. "Kas par lietu, biedri, policist? Es kavēju uz lekciju, turklāt te holodriga totālākā." Rolands pārgāja pretuzbrukumā, īsti nezinādams, kāpēc viņš atsaucies uz &holodrigu&. "Ment sviņje ņe tovariš. Te jautājumus uzdodu es. E tu quoque, Brute! Lekcija otmeņajetsja." kaut kādā jauktā un pilnīgi nepamatotā valodā policists atsaucās uz Rolanda izteikumu. "Kā - lekcija atcelta? Profesors Kačans nekad nekavē nodarbības, un šodien viņš mums solījās pastāstīt par analītisko, sintētisko, aprioro un aposterioro izteikumu pretnostatījuma problēmu, kuras dēļ es vispār uzsāku studijas universitātē. Vai Jūs maz saprotat, ko vēlaties man liegt?" - meloja Rolands, kuram būtībā bija gluži vienalga, par kādu tēmu viņam stāstīja tas vai cits pasniedzējs. Policists neko vairāk Rolandam teikt negrasījās, tikai parādīja ar dūri un pateica: "Vsje buržuji - suki, vsjeh suk pod tribunal! Vienmēr gatavs cīņai par dzimetenes ārēm."

Rolandam ar to pietika, viņam nebūt negribējās noskaidrot ko vairāk par tribunālu un ārēm. Tajā brīdī, kad viņš bija beidzis sarunu ar ne pārāk draudzīgo policistu, Rolands sajuta asu nepieciešamību uzsmēķēt. Droši vien, šī nepieciešamība viņam bija radusies jau iepriekš, tikai Rolands nebija to savlaicīgi atpazinis. Par labāko risinājumu viņš atzina izvietošanos tuvējajā vārtrūmē, kur nevarētu just acīm asarot liekošo vēju. Tā bija Rolanda iecienītākā smēķēšanas vieta, nebija jau tās kvalitāte neko laba, toties silti un tuvu fakultātei - ko gan vairāk viens cilvēks varētu vēlēties. Rolanda ierašanās brīdī vārtrūme bija jau aizņemta. Tur it kā kampjot dūmus iekšā vilka Rolanda kursa biedrene Ģertrūde. Rolandam Ģertrūde sevišķi nepatika, taču smēķēt allaž vienatnē bija jautrāk. "Kāda Sokrata dēļ mums nenotiek lekcija?" Rolands taktiski ievaicājās, pa paradumam lamu vārdu vietā lietojot filosofu vārdus. "Fakultātē esot ievietots spridzeklis, kaut kāds muļķis būs laikam piezvanījis uz policiju, lai paākstītos," atbildēja Ģertrūde, kas allaž visu zināja. Tāpēc viņa Rolandam arī nepatika. Rolands pats biežāk nezināja neko un bija pie tā itin labi pieradis, taču pārāk zinošus cilvēkus viņam bija visai grūti paciest. "Ā, a tur pie durvīm, Heidegers viņu rāvis, stāv ments un tā parmenīdo, ka, Jungs, ne Hēgeli saprast nevar. Šis laikam, Jungs, domā, ka, Jungs, te baigais Platons būtu, Anaksemandrs viņš nosartrotais!" Rolanda leksika bija visai rupja, turklāt sevišķi viņš bija iecienījis atsaukties uz trīsstāvīgo Jungu, lai gan pats īsti nezināja, ar ko šis filosofiskās domas pārstāvis bija izpelnījies tik neparastu godu.

Ģertrūde, šo vulgāro tirādi noklausījusies, novērsās un piesarka. Viņai nepatika, ka Rolands tā apgājās ar viņas svētajiem. Par laimi vismaz Anaksegoru viņš nebija uzdrīkstējies aizskart, pret kuru Ģertrūde juta tīri vai fizisku mīlestību. Vispār viņai patika arī Rolands, par spīti viņa sliktajam zināšanu līmenim, rupjajai valodai un jebkādu manieru trūkumam. Tieši tāds jau bija Ģertrūdes sapņu vīrietis - ar lielu, smagu roku un smirdīgu muti. Tikai Rolands par viņu neizrādīja nekādu interesi. Bet pati kaut ko uzsākt viņa neuzdrīkstējās, jo zināja, ka attiecības vīrieša lomu bija jāuzņemas vīrietim. Ātri uzmetusi aci rokas pulkstenim, Ģertrūde atklāja, ka bija jau deviņi. Tā kā lekcija bija atcelta, viņa varēja jau pa taisno doties uz darbu. Rolands arī nekādu interesi par viņas palikšanu neizrādīja, tāpēc Ģertrūde tikai noteica: "Līdz rītam, Roland" un izgāja no viesmīlīgās vārtrūmes.

Ģertrūdei nebija kur steigties. Ceturtdienās viņa parasti darbā ieradās tikai ap pusvieniem, pēc tam, kad bija veikusi savus cītīgos un sistemātiskos pierakstus pie profesora Kačana. Turklāt tieši šoreiz profesors bija apsolījies pastāstīt par analītisko, sintētisko, aprioro un aposterioro izteikumu pretnostatījuma problēmu - tēmu, kurai būs centrāla nozīme eksāmenā un kuru Ģertrūde nekādi nevēlējās palaist garām. Ģertrūde bija visai laba studente, viņa bija par to pārliecināta, un nekādi nevēlējās zaudēt profesora simpātijas. Sirds dziļumos viņa pat bija droša, ka profesors viņas spējas analizēt un izprast dažādos filosofiskos tekstus vērtēja daudz augstāk par Brunhildes dziļo izgriezumu un koķetajiem plakstiņiem, lai gan pieredze liecināja pretējo. Kad viņas abas bija nodevušas profesoram referātus, abas bija saņēmušas vienādu vērtējumu par spīti tam, ka Brunhilde bija vārds vārdā pārrakstījusi profesora lekcijas konspektu, toties arī viņas svārku garums atbilda referāta rakstīšanā ieguldītā darba daudzumam.

Šādi aizdomājusies par dzīves netaisnībām, Ģertrūde gandrīz būtu neievērojusi peļķi. Nebija nemaz tik viegli saprast, kur šāda peļķe varētu būt radusies. Rītā, kad gaisa temperatūra bija aptuveni piecpadsmit grādi zem nulles, lielas peļķes sastapšana ir visai negaidīta parādība. Taču tā patiesi atradās Ģertrūdei ceļā, un vajadzība apsvērt šādas situācijas iespējamību atkrita pati no sevis. Lai neiebristu pēkšņajā slapjumā Ģertrūde spēra soli pa labi, gluži nejauši aizķerot pretim nākošo cilvēku, kas ar skaļu plakšķi piezemējās pašā peļķes vidū. Ģertrūde, sajutusi reizē vainu un kaunu par radušos situāciju, nozieguma vietu atstāja.

Zigfrīds skaļi lamājās, kad bija pametis peļķes vēsos apskāvienus. Viss viņa uzvalks bija pilnīgi slapjš, un silts arī nebūt nebija. Kā viņš vairs varēs tagad rādīties darbā? Priekšniece atkal jau uz viņu skatīsies ar to pašu ļauno skatienu, kas vēstīs: "Zigfrīd Abramovič, Jūs esat neglābjams plencis un mūsu firmai no Jums ir ļoti maz labuma." Un Zigfrīds varēs tikai skaidrot, cik ļoti nejauks atgadījums viņu piemeklējis ceļā, ka viņš šajā situācijā nemaz nav vainīgs un vēl daudz visa cita. Bet priekšniece tikai skatīsies un neko neteiks. Zigfrīds lamājoties neatsaucās uz filosofiem, viņš bija savā būtībā dabisks un tiešs. Varbūt šis tiešums nebija skaists, bet Zigfrīds tur neko nevarēja padarīt.

Tajā mirklī Zigfrīda prātā iemājoja ģeniāla doma. Iespējams, citam tā nemaz tik laba neliktos, bet klusajam un kautrīgajam Zigfrīdam tā patiešām bija īsta atklāsme. Viņam vajadzēja aiziet piedzerties! Tad viņam noteikti rastos dūša paskatīties priekšniecei acīs un izteikt visus tos apvainojumus, kurus viņš līdz šim bija spiests noklusēt. Tāpēc arī viņš lamājās tik rupji, kad apdauzīja kāju pret akmeni, vai konduktore trolejbusā viņam izdeva pārāk maz naudas - Zigfrīds neuzdrošinājās veltīt savas dusmas tam cilvēkam, kam tās bija adresētas, bet gan uzgrūda tās citiem. Un tagad tas viss varēja mainīties! Tepat blakus atradās kāds bārs, kas strādāja visu diennakti. "Pļurzaka nams" bija rakstīts šķībiem burtiem ar krāsas baloniņu uz sienas blakus ieejai. Izkārtne gan vēstīja "Pie Pauļa", bet visi apkārtnes iedzīvotāji šo vietu tāpat sauca par pļurzaka namu. Iegājis iekšā, Zigfrīds sajuta pagātnes atmosfēru. Bārā skanēja tikai Raimonda Paula dziesmas un viss bāra iekārtojums Zigfrīdam atgādināja jaunības dienas, kad viņš mēdza apmeklēt krogus savā dzimtajā mazpilsētā. Tie paši notašķītie galdi, tās pašas greizās sejas, tie paši nospiestie tarakāni uz sienām un dzīvie uz bāra letes. Nostalģija.

Zigfrīds apsēdās pie letes un ieraudzīja sevī ieurbjamies bārmeņa nogurušo skatienu. Varēja noprast, ka tas bija strādājis jau kopš iepriekšējā vakara. "Degvīnu. Daudz." pasūtīja Zigfrīds un vēlreiz pārlaida skatienu pāri telpai. Bāra kaktā mētājās kāds cilvēks, par kuru nevarēja droši noteikt, vai tas bija dzīvs. Zigfrīds sevišķi arī nevēlējās šo pārbaudi veikt. Viņš bija atnācis dzert, un to arī darīja. Šim pasākumam bija arī praktiskā puse, jo aukstais un slapjais apģērbs sagādāja nepatīkamas sajūtas, bet sildinošā dzira pamazām lika to aizmirst.

Kādā brīdī viņš sajuta vieglu pieskārienu savam plecam un pavērsa skatienu pa labi. Tur neviena nebija. Tad viņš pagriezās pa kreisi un cauri vieglam dūmu mākonim ieraudzīja diezgan jaunu sievieti. "Vai dāmai neizmaksāsi?" atskanēja jautājums. Zigfrīds būtu jau atbildējis, bet tieši šajā brīdī viņam uznāca vajadzība nokrist zem letes un atslēgties. Sieviete, kuras vārds bija Laimdota, par šādu pavērsienu šokēta nebija. Viņa izdzēra pēdējos simt gramus, kas bija atlikuši no Zigfrīda lielā pasūtījuma, un sāka meklēt citu iespējamo klientu. Normāli viņa šādā diennakts stundā nestrādāja, bet piespiedu apstākļi bija viņu izdzinuši no mājās tieši šajā aukstajā rītā.

Bārs bija gandrīz tukšs. Izņemot bārmeni, kurš bija atklāti homoseksuāls tajā varēja ieraudzīt vien kaktā guļošo objektu. Laimdota zināja, ka tas nemaz nebija cilvēks, bet gan rotaļlieta, kuru reizēm izmantoja bārmenis un viņa draudziņš, kurš bārā parādījās gandrīz katru vakaru. Tikai tad viņa ievēroja vēl vienu cilvēku, kas bija noslēpies aiz avīzes. Viņš bija pavisam jauns un tomēr likās pietiekoši finansiāli nodrošināts. Tādi ļaudis pie Pauļa iegriezās reti. Mēģinot svilpot līdzi skanošajam "Miļioni, miļioni, miļioni alih roz", Laimdota piegāja avīzi lasošajam cilvēkam. "Sveiks, zaķīt!" viņa to uzrunāja, un momentā aprāvās, kad jaunais cilvēks pret viņu pavērsa savu smaidīgo seju, kurā nevarēja nepamanīt milzīgus un nesamērīgus priekšzobus. "Vai nevēlies kaut ko īpašu?" uzvaicāja Laimdota, vēl nezaudējusi cerības uz veiksmīgu iznākumu. "Kā tevi sauc, smukulīt? Es esmu Laimdota - un es dodu laimi par saprātīgu cenu." Tā Laimdota teica ikvienam potenciālajam, lai gan patiesībā viņai bija gluži cits vārds, kuru viņa pati gan bija jau gandrīz aizmirsusi.

"Ja Iļja, no ņičego ņe polučitsja," atbildēja jaunais cilvēks, ieliedams sev glāzē minerālūdeni no mazas stikla pudeles. "Ja ņe hoču," viņš paskaidroja. Laimdota, kas zināja, ka klientu vienmēr var pārliecināt, paskaidroja visu par piedāvātajiem pakalpojumiem, iespējamajām atlaidēm un bonusu sistēmu, kā arī pieminēja dažus no sabiedrībā pazīstamākajiem saviem klientiem. Beigu beigās Iļja pakļāvās, un Laimdota viņam piedāvāja iet uz savu dzīvokli.

Katram gadījumam viņa cieši satvēra Iļjas roku, jo zināja, ka ar bailīgajiem klientiem ir jābūt sevišķi uzmanīgai. Visu ceļu viņi nogāja klusējot. Laimdotai nebija ko teikt, bet Iļjam neko sacīt negribējās. Sasniegusi visai noplukuša izskata māju ar durvīm no pagalma, Laimdota pateica: "Sjuda" un atlaida Iļjas roku, lai nospiestu durvju kodu. Kad durvis beidzot bija atvērušās un Laimdota jau grasījās teikt, ka dzīvoklī tikt nevarēs un nāksies izmantot kāpņu telpu, viņa ievēroja, ka Iļja bija pazudis.

Iļja bija ieskrējis blakus kāpņu telpā, kurai nekāda koda priekšā nebija. Viņš nevēlējās neko īpašu, vienīgais, ko viņš vēlējās, bija tikt prom. Viņš uzskrēja līdz augšējam stāvam un atklāja, ka vaļā bija lūka uz bēniņiem. Tur viņš arī ierāpās un no augšas aizbarikadējās, lai Laimdota nekādi nevarētu tikt viņam klāt.

Tad viņš ievēroja, ka nebija bēniņos viens. Gluži blakus viņam sēdēja cilvēks, kas nelikās par Iļjas parādīšanos ne zinis, kas viņam likās visai dīvaini. Šis cilvēks sēdēja un kūpināja cigareti, un likās iegrimis ļoti nopietnās pārdomās. Būdams attapīgs, Iļja noprata, ka tā nebija gluži parasta tabaka, ko savās plaušās pamazām uzņēma nopietnais cilvēks. Šī cilvēka vārds bija Artūrs, bet viņš pats sevi sauca par Lanselotu. Viņš jutās ļoti labi, par spīti tam, ka bēniņos bija auksts. Artūra sejā atplauka smaids.

Veltīts nezināmajam tulkam