Šodien zinātnieks un pētnieks…

Mans vārds ir Jānis, un es esmu datorfanātiķis. Varbūt mana vieta patiešām nav jūsu, anonīmo alkoholiķu vidū, bet citas vietas, kurp griezties man nav. Jums šķiet, ka esmu pārāk paškritisks? Ak, Dievs, cik ļoti jūs maldāties.
Kādā veidā var manī datorfanātiķi atpazīt? Varbūt labāk saukšos par nerd`u, lai jums būtu labāk skaidra mana būtība. Jūs domājat, ka esmu datorfanātiķis tāpēc, ka pārzinu datoru labāk kā savas labās rokas pirkstus? Tāpēc, ka māku ierakstīt Ekseļa šūnā formulu, kas aprēķina semestra vidējo atzīmi? Tāpēc, ka man uz datora tapetēm ir rakstīts “XAKER”? Vai varbūt visa pamatā ir mana nepārvaramā vēlme vārdu galotnēs lietot burtu “x” un garumzīmes vietā rakstīt divus vienādus burtus?
Nē. Nē! Nee! Nope! Naaah! Neaaaa. M-m! Itin nemaz. Iemesli ir gluži citādi, un tomēr ne mazāk sāpīgi.
Vispirms, aplūkojiet mani! Jā, zinu, ka jums ir bijusi grūta diena, ka jums ir smagas galvas, ka vispār jums nav laika manām runām, jo jūs esat šeit atnākuši stāstīt par savām problēmām, nevis uzklausīt manējās, bet tomēr – aplūkojiet mani! Vai jūs redzat, ka mans pusgarais melno matu ērkuls nav ticis ķemmēts un mazgāts jau divas nedēļas? Vai jums iedūrās acīs, ka bikses manās kājās ir vismaz divus izmērus par īsām? Nē, tās nesmird kā jūsējās pēc nēdēļu ilga plosta, bet tīras tās tomēr nav. Un tās izskatās pēc maisa. Un kā jums patīk manas brilles – lielas un apaļas, ko vairāk viens cilvēks varētu vēlēties? Kāds brīnums, ka neviena meitene man pat tuvu nav piegājusi, pat universitātē, kur šogad iestājos, neviena patukla meitene no laukiem nav uzdrošinājusies atrasties no manis mazākā par diviem metriem attālumā.
Un jūs domājat, ka jums ir grūti? Sāpoša galva, smirdīgs dzīvoklis, draņķīgs uzturs – tās jūsuprāt ir problēmas? Un ko jūs darītu manā vietā? Ko jūs darītu, ja par jums ņirgātos tā, kā par mani izņirgājās šodien? Es saprotu, ka man, kā datorikas misionāram, ir jāiztur daudz, bet arī man reizēm vairs nav pa spēkam! Es labprāt tāpat kā jūs aizietu un piedzertos kā pēdējais lops, dabūtu sejā no svešinieka un pamostos piečurātās biksēs. Bet man tas nav lemts! Viss sākās pavisam normāli. Sēdēju es ar savu čomu Megatronu universitātes ēdnīcā. Pusdienas tur varbūt nav neko garšīgas, bet tas vēl nav iemesls ielauzties anonīmo alkoholiķu saietā. Megatrons (tas, starp citu, nav viņa īstais vārds, bet viņam labāk par vārdu patīk šī iesauka) man bija nupat pastāstījis kaut kādu triku, kā izvilināt naudu no interneta, kad viņš pēkšņi apklusa un novērsās no manis. Sākumā nevarēju saprast, kas viņam noticies, bet tad ievēroju, ka ēdnīcas plašajā telpā bija iepeldējusi Viņa. Viņai laikam ir arī vārds, bet es vismaz to nezinu. Viņa ir Megatrona izredzētā. Protams, viņa pati to pagaidām vēl nenojauš, un diez vai kādreiz nojautīs. Lai gan Megatrona bikses ir garākas par manējām un viņa baltais krekls ar īsajām piedurknēm ir mazāk pelēks nekā manējais, arī viņš gluži par skaistuli uzdoties nevarētu. Tomēr šo to viņš par sievietēm zina, un man šādos gadījumos nākas tikai muļķīgi smaidīt, kad viņš mani ar savām dzīves gudrībām apber. Tā arī šodien, nedaudz attapies no viņas parādīšanās, Megatrons atkal pievērsās man:“Sievietes, manu dārgo Jan, ir pilnīgi citādas būtnes, nekā tu savā šaurajā prātiņā vari iedomāties, pilnīgi citādas.”
- “Jā?” es neziņā noteicu, es patiešām neko daudz par sievietēm nezinu, un pat nepretendēju uz zināšanu.
- “Sievietēm patīk vīrieši ar pieredzi. Bet tu, esmu gatavs saderēt, pat nezini, ka skūpstam eksistē dažādi veidi.”
- “Nē, laikam patiešām nezinu. Eksistē skūpsts, un skūpsts. Ko vēl vairāk tur varētu gribēt? Sakļauj kopā lūpas, tās piespiežot pie sievietes lūpām, un tas ir tas.”
- “Tad redzi, es savukārt esmu šur tur padzirdējis, ka tur esot kas vairāk. Eksistē arī cita veida skūpsti nekā parastie, tur ir vēl kaut kas.”
- “Tu gribi teikt – tas ir tā kā tāds skūpsts ar izpēti?”
- “Hmm, interesanta hipotēze, taču es neesmu īsti drošs, vai pareiza. Saproti, es pagaidām vēl neesmu īsti noskaidrojis, kas tas ir.”
- “Tāds skūpsts ar izpēti taču noteikti ir kaut kas labāks par parastu skūpstu? Citādi tas taču nesauktos par skūpstu ar izpēti, bet vienkārši par skūpstu?” (arī es šo to no diskusijas prasmēm esmu apguvis)
- “Neviens, izņemot tevi, neko par tieši skūpstu ar izpēti nav pagaidām teicis, kaut gan nezinu, tev varētu būt arī taisnība.”
- “Tāpat vien taču nesauks kaut ko par skūpstu ar izpēti, ja jau eksistē parastais skūpsts? Kāpēc vajadzētu otru nosaukumu?”
- “Tavi jautājumi reizēm nav tik vienkārši, kā varētu domāt. Arī es pats labprāt noskaidrotu ko vairāk par šo skūpstu ar izpēti, kā tu to nosauci, taču kā lai to izdara – tāds ir jautājums...”
- “Mums vajadzētu ER-diagrammu!” (izteicu priekšlikumu)
- “Jan, Jan, Jan! Ak, kāpēc gan tu neesi programmētājs, tāds kā es? Tu taču nemaz nezini, kas tā tāda ir – ER-diagramma. Un tikai tāpēc, ka esi datoriķos iestājies, tagad domā esam kļuvis pārgudrs. Kā vēl tu sauc to ER-diagrammu? Nu?”
- “Errr... Nezinu... Funkcionālais modelis?”
- “Varbūt, bet varbūt nē. Nu, domā!”
- “Nezinu, es taču tāds programmētājs kā tu!” (neciešu, ka Megatrons vienmēr man cenšas parādīt savu intelektuālo pārsvaru, atradies te hakeru karalis!)
- “Programma! Programma, veco zēn! Mums vajag programmu, kas nofilmē šo skūpstu ar izpēti, lai mēs tad varētu to izpētīt. Bet šādu programmu, cik nepatīkami tas lai arī nebūtu, tu par diviem santīmiem lielveikalā nenopirksi. Un pat par piecdesmit latiem arī ne.”
- “Tu varētu pavaicāt Viņai, lai Viņa tev tādu parāda...” (kaitināju Megatronu, joprojām pieminot viņam to izteikumu par manām programmēšanas spējām)
- “Ak, tu mazais muļķīti! Sievietēm nepieredzējuši vīrieši nepatīk. Varbūt viņai to skūpstu ar izpēti ir bijis jau tūkstošiem, tāpat kā seksa, un tu te man piedāvā viņai lūgt, lai mani apmāca. Un kā lai es zinu, vai tā lieta nav pārāk sarežģīta, varbūt tur vajag mēnešiem ilgu treniņu?”
- “Neesi gļēvulis, pat es mācētu uztaisīt skūpstu ar izpēti!” (nezināmu iemeslu dēļ sāku lielīties, it kā man būtu kāda pieredze šajos jautājumos)
- “Vai tu vēlies vienu skūpstu ar izpēti?” gluži negaidīti man piedāvāja meitene, kas laikam visu šo laiku bija sēdējusi pie blakus galdiņa. Tuvāk kā divu metru attālumā no manis!
Pirmajā brīdī vēlējos ielīst zemē no kauna. Pēc tam nosarku, un noslēpu seju aiz kepona. Tikai tad sajutu, ka mani kāds ir paņēmis aiz rokas un pieceļ kājās. Tā bija tā pati meitene no blakus galdiņa. Apskatīties, kā viņa izskatījās, man neatlika laika, biju pārāk sabijies. Gribēju jau skriet projām, bet viņas tvēriens bija pārāk stingrs. No bailēm es aizvēru acis, juzdams, ka nespēšu izturēt nevienu sev pievērstu skatienu. Arī ar aizvērtām acīm varēju sadzirdēt, ka kņada, kas līdz šīm valdīja ēdamzālē, bija noklususi. Tajā brīdī sajutu kaut ko maigu un mitru pieskaramies savām lūpām. Tam vajadzēja būt skūpstam ar izpēti, vismaz septītajās debesīs tas mani nogādāja. Tas bija tik silts, mīksts un maigs, un atgādināja manu bērnību. Nezinu, cik ilgi es tā nostāvēju ar aizvērām acīm piespiedies viņas lūpām, kaislīgi kampdams katru mirkli, līdz es sajutu mani vai gar zemi notriecam smieklu šalti. Neizpratnē atvēru acis un ievēroju, ka turēju rokā baltmaizes šķēli, kas pirms brīža bija iekritusi manā šķīvī ar zirņu zupu. Un šo maizes šķēli pēc visa kā spriežot es biju skūpstījis kājās piecēlies visas ēdamzāles priekšā.
Tagad es zinu, kas ir skūpsts ar izpēti – skūpsts ar izpēti ir tad, kad tu noskaidro, ko tieši tu skūpsti. Un, ja tu savlaicīgi neesi attapies noskaidrot, tad beigu beigās tu raudādams aizskrien no universitātes un kaunēdamies pat mājās rādīties, aizej stāstīm par savām nedienām baram resnu veču ar ziliem deguniem un smirdīgu elpu. Un tu pat nemāki pa īstam programmēt...