Melis
Bija normāla pirmdiena. Vienīgais, kas kaut nedaudz to atšķīra no citām šāda nosaukuma dienām, bija tās brīvdienas statuss. Vides fonda statistikas dati liecina, ka 85% brīvdienu gadās sestdienās vai svētdienās. Simtiem domātāju cenšas atklāt šīs problēmas sakni, tomēr lielākoties viņu pūliņi ir nesekmīgi. To varētu uzskatīt pat par brīnumu, bet varētu arī vienkārši pieņemt par aksiomu. Strīdēties var vienmēr, taču bieži nav vērts.
Nebija vairs rīts. Nebija jau arī tā, ka rīts nekad vairs nebija gaidāms, tieši otrādi, varēja ar visai lielu varbūtību apgalvot, ka nākamās dienas pirmajā cēlienā tam vajadzētu atkal pienākt. Pasaules gals tajā dienā nebija izsludināts, un pat ja būtu, tik bieži jau bija nācies dzirdēt par tā potenciālo atnākšanu, ka lielais cilvēku vairums šīs runas vairs neņēma nopietni, bet tikai labdabīgi pasmīnēja, izdzirdējuši kāda spīdača vārdus par nākošajiem plūdiem, kuriem vajadzētu noskalot visus šīs pasaules grēciniekus aizmirstības okeānā. Rīts gluži vienkārši bija ieaudzis pusdienlaikā atbilstoši visām primitīvākajām klišejām.
Es sēdēju savā istabā, itin mierīgi raudzīdamies sienā, pa kuru nesteidzīgi pārvietojās vidēja izmēra zirneklis. Meitenēm zirnekļi nepatīk. Reizēm zirnekļi nepatīk arī zēniem. Iespējams, ka šie zēni ir ļoti meitenīgi, ja viņiem ir tāda dzimumam neatbilstoša rakstura iezīme. Es neesmu viens no viņiem. Tomēr es esmu meitenīgs. Es nevaru par to izteikties pagātnē, citādi varētu padomāt, ka es reklamēju savu izaugsmi, taču tā nebūt nav. Es nezinu, vai man būtu kāds pamats lepoties vai arī būtu jākaunas. Man patīk zirnekļi. Es nevaru tā vienkārši kādu no viņiem nospiest. Tas nav manā dabā, nodarboties ar lieku vardarbības popularizēšanu.
Tapetes manā istabā bija izlīmētas visai dīvaini, taču zirneklis to varbūt nemaz neievēroja. No grīdas līdz sienas vidum tās bija puķaini brūnganas (vai arī otrādi), bet tuvāk griestiem bija izlīmētas rievotas baltas tapetes, kas turklāt bija daļēji caurspīdīgas. Tā bija mana personīgā doma. Es nezināju, vai kādam tas likās labi vai slikti, nebiju iedomājies apvaicāties, taču man nebija iebildumu. Ko domāja zirneklis, es nekādi nevarēju noskaidrot. Mani tas arī neinteresēja, katram jau pietiek ar savu smadzeņu darbību. Bet ja kādam nepietiek, tad tā jau ir viņa problēma, ne manējā.
Kaut es no malas varēju likties esam pēdējais dīkdienis, kas savas dienas aizvadīja, raugoties uz sienām, tā būtībā nebija. Man bija arī manas personīgās darīšanas, kuras gan šeit nemaz neminēšu, būdams no dabas kautrīgs un pieticīgs cilvēks. Varu tikai ar nelielu mājienu palīdzību mēģināt vedināt uz pareizajām domām, taču tas arī viss.
Reizēm mani sauca par ekstravagantu, kaut gan patiesībā es biju profesionāls krāsotājs. Man patika krāsot acis pelēkos toņos. Tas lieliski piestāvēja manam noskaņojumam, kurš gan visai bieži mainījās. Es nebūt nebiju seksuālā minoritāte, ja tā vēl joprojām ir minoritāte. Cilvēkam var būt sava personīgā gaume un savs personīgais dators. To visu nosaka satversme un cilvēktiesības, tā māca skolā, lai arī es nezinu, cik lielā mērā šādiem vārdiem lai notic. Es jau nekad neesmu varējis vienkārši pieņemt kādu apgalvojumu, kuru man piedāvāja eksperti, iepriekš nepārliecinoties par tā pareizumu.
Patiesībā man pirmdienas patīk. Tas var izklausīties muļķīgi – kuram gan patīk pirmdienas. Tas var izklausīties arī dumji – ka es tikai vēlos paspīdēt ar savu sevišķumu, ka es neesmu tāds kā pārējie sliņķi, kuriem nepatīk darba nedēļas sākums. Taču īstenībā viss ir savādāk. Pirmdienās man universitātē nav lekciju. Tā tas ir iegājies, un tā man pret to nav nekādu iebildumu. Ko tad lai es iesāktu – ietu piketēt pie saeimas ēkas tērpies kā papagailis?
Taču šī bija konkrēta pirmdiena, nevis vispārīgs gadījums. Katra pirmdiena ir konkrēta. Es nevaru tā ņemt un droši apgalvot: ja ir pirmdiena, tad ar astoņdesmit procentu garantiju šodien līs. Tās ir pilnīgas muļķības. Varbūtības nevar summēt, tikai reizināt. Viss gan ir atkarīgs no apstākļiem. Ja man iedotu atbalsta punktu, es varētu pārlekt pāri grāvim. Ja pieņem, ka grāvja platums ir divi metri, man atbalsta punktu nevajag. Savukārt gadījumā, ja grāvja dziļums ir divsimt metru, es nevarēšu tam vispār pārlekt. Kur rodas šī mistiskā problēma? Tā visticamākais ir meklējama kaut kur manās smadzenēs. Man gribētos ticēt, ka es neesmu defektīvs. Es arī nelasu detektīvus, ja kādu tas interesē. Kad es biju jaunāks, mans sapnis bija kļūt par bērnudārza audzinātāju. Droši vien tā bija kāda slēpta pedofīlijas izpausme. No otras puses, es pats tolaik gāju bērnudārzā. Sarežģīts jautājums.
Es arī tagad vēl mēdzu redzēt sapņus. Bērns manī nav pilnīgi izzudis, tas ir labi, es tā vismaz domāju. Nesen es redzēju sapni, kurā bija pagātne. Es nevarēju saprast, vai tā bija tiesa vai ne, ka es biju par desmit gadiem jaunāks. Man bija deviņi gadi. Droši vien man nebija vēl nomainījušies piena zobi. Pēc kādiem gadiem es noteikti raudāšu, kad izlasīšu, ka man bija deviņi un vēlāk deviņpadsmit. Tas varētu būt drūmi, noskatīties, kā laiks paiet tev garām, bet elektroniski noglabātām papīra lapām nekaiš nekas. Es satiku tur savu mīļoto meiteni, bet es viņu tolaik nemaz nepazinu un es to zināju. Tā bija visai muļķīga situācija. Turklāt iespējams, ka man tomēr bija deviņpadsmit gadi. Taču veikalos bija rindas pēc desas. Viss bija citādi, bet tā bija mana pasaule. Sapņi reizēm mēdz būt neizprotami.
Dažreiz es pamostos, un man šķiet, ka ir noticis kaut kas labs. Sapnis ir zudis nebūtība, taču man šķiet, ka diena nav nodzīvota veltīgi. Bet tā nemaz vēl nav sākusies. Nav svarīgi, ka tā ir pirmdiena un ka man tajā nav lekciju. Es varu pamosties naktī pēc kāda spilgta skapja un pa tumsu sameklēt pildspalvu, lai varētu tā sižetu pierakstīt. Taču no rīta ir ļoti grūti salasīt saskricelētos vārdus. Mans rokraksts nav labs arī vieglākajās diennakts stundās, bet naktī tas kļūst pilnīgi nekontrolējams un dzīvo savu personīgo dzīvi.
Savā ziņā es biju dusmīgs uz likteni. Kāpēc gan likt brīvdienu pirmdienā, kurā man tāpat nebija lekciju? Šādu praktiskuma trūkumu es piedzīvoju ne jau pirmo reizi. Man pat šķita, ka augšā par mani kāds smējās. Taču virs manis bija tikai bēniņi. Es nedzīvoju daudzstāvu mājā. Tas gan nevarēja traucēt pienam saskābt manos personīgajos bēniņos un likt man dzirdēt dīvainas un neizprotamas skaņas. Tomēr man pašam gribējās ticēt, ka es nebiju pārņemts ar dīvainām slimībām. Neviens cilvēks jau labprātīgi neatzīsies savā ārprātā. Tas sevišķi nepiestāv – būt nepieskaitāmam. Citos laikos varbūt bija citi tikumi, taču mūsdienās šo faktu nekādi nevar noliegt. Es gan varēju divas stundas no vietas mētāt spēļu kauliņu, lai saskaitītu, cik bieži ir izkritis sešinieks, taču tas nenozīmēja, ka es būtu traks. Cilvēkam ir tiesības uz savu hobiju.
Dažam patīk krāt pastmarkas. Citam skaisti šķiet šķaidīt galvaskausus. Vēl kādam patīk gatavot aknu pastēti vai klausīties psihodēlisku mūziku vienās apakšbiksēs uz putekļainas grīdas. Savā ziņā jau neviens hobijs nevar būt labāks par citu. Tāpēc es izvēlējos spēļu kauliņu. Man bija personīgās Las Vegasa un Montekarlo vienā. Es ar plīša ēzeli slēdzu derības par to, vai izkritīs sešinieks. Reizēm vinnēju es, citreiz atkal viņš. Derības man arī vienmēr bija patikušas. Es derēju par visu un uz visu. Kad es vēl gāju skolā, es varēju saderēt uz sava krekla augšējo pogu par to, vai skolotājs man stundas laikā iesitīs ar lineālu, bet jau stundas laikā piedāvāt skolotājam derības uz gandrīz jaunu lineālu par to, vai viņš mani nosūdzēs vecākiem par smēķēšanu. Es divas reizes vienas dienas laikā biju saderējis ar dažādiem klasesbiedriem uz piecām futbolistu uzlīmēm par to, kādā krāsā bija klases skaistākās meitenes biksītes. Un abas reizes derībās uzvarētājs noskaidrots netika.
Taču spēļu kauliņu var spēlēt arī vienatnē. Tur nav vajadzīga muļķīga sabiedrība, kurā visi ir liekuļi, un to vien domā, kā viens otram varētu kaut ko atņemt, pretī nedodot neko. Pasaulē nav kārtības, taču es nezinu, vai es varētu to ieviest un vai es to patiešām gribētu. Reizēm ir patīkami, kad tu vari vienkārši atlaisties uz dīvāna un piecas stundas no vietas ar alus pudeli rokās raudzīties televizora ekrānā, laiku pa laikam izsaucot sava iecienītākā beisbolista vārdu, taču citreiz daudz labāk ir sēdēt gaitenī un pētīt garāmgājēju apavus.
Varētu būt, ka es pēdējā laikā pārāk daudz biju klausījies citu cilvēku izteiktajos vārdos. Mani pat reizēm pārņēma bailes, ka ikvienu vārdu, ko es pateicu, es jau biju iepriekš citur dzirdējis. Autortiesību iestādes varētu mani iesūdzēt tiesā vairākas reizes dienā. Vakaros man pat bija bail iziet no mājas vienam, ka tik negadītos uzskriet virsū kādam policistam. Viņi staigāja ar stekiem rokas un to vien domāja, kā kādam iesist pa kuņģi. Daudzas reizes es to biju redzējis filmās, taču man pašam par laimi līdz tam brīdim nekas līdzīgs vēl nebija atgadījies. Pasi es līdzi arī nenēsāju, es ticēju, ka varēšu viņiem neko neatklāt pat tad, ja viņi mani pratinās ar nehumānām metodēm. Es tolaik visai maz zināju par policijas darbu. Man nepatika seriāli, kas atspoguļoja policijas darbinieku ikdienu. Tur vienmēr ļaunie cilvēki bija spiesti samaksāt par saviem noziegumiem, kaut gan es zināju, ka dzīvē notiek ļoti daudz netaisnību.
Man bija viens onkulis, kuram bieži gadījās nokļūt konfliktos ar policiju. Tas bija zināmā mērā saistīts ar viņa ieradumu staigāt apkārt ar četras collas, nē sešas collas garu miesnieka tuteni. Patiesībā viņš strādāja skārnī, un nekā brīnumaina šajā faktā nebija. Taču viņš nebija īsti vesels. Tajās dienās, kad viss bija kārtībā, nevienam pircējam pat aizdomas neradās, ka manam onkulim varētu būt kādas problēmas, viņš bija jautrs un atsaucīgs cilvēks, bet reizēm ar viņu bija bīstami atrasties vienā telpā. Viņš bija ieņēmis galvā, ka viņam bija izdevies izbēgt no nāves un ka tādēļ nāve viņu mūžīgi turpinās vajāt. Ja istabā uz grīdas izlija ūdens, tad mans onkulis obligāti centās pagrūst savu kaimiņu, lai tas nokristu un pasargātu manu onkuli no iespējamajām sekām. Es pat varētu teikt, ka man pēc viņa apciemojumiem bieži nācās pārvilkt bikses.
Man vajadzēja piezvanīt, lai saskaņotu tikšanos, taču es sevī nejutu spēku šādam nopietnam uzdevumam. Man bieži pietrūka šādas enerģijas, kas gan zināmā mērā darīja manu dzīvi vieglāku. Telefona aparāts mētājās turpat uz galda, bet vajadzēja izstiept roku, un es nevarēju saņemties. Laiska atpūta ir patīkamāka par bezjēdzīgu darbu. Es biju skatījies uzsaukumus televīzijā, kas aicināja nopirkt zāģi un notīrīt sniegu, tomēr tie uz mani nevarēja atstāt nepieciešamo iespaidu. Katram cilvēkam ir tiesības izvēlēties – strādāt vai būt slinkam. Vēlēšanās var piedalīties, bet var arī būt ignorants. Es parasti biju ignorants, tas man patika daudz labāk.
Kādā mirklī man istaba apnika. Tā taču var visu savu mūžu pazaudēt, spēļu kauliņu mētājot, kamēr ārā, uz ielas, notiek īstā dzīvība. Steidzīgi uzmetu uz pleciem jaku, nepadomājot par to, ka patiesībā ārā nebūt nebija silts. Tam šajā situācijā nebija sevišķi lielas nozīmes. Es tik ātri izskrēju laukā no mājas, ka pat aizmirsu aiz sevis aizslēgt durvis. Nekas, gan jau nevienam neienāks prātā mani apzagt. Ārā vienmēr ir tik daudz dažādu lietu, ko darīt. Sākumā es izdomāju aiziet uz veikalu un nopirkt tur kaut ko graužamu, bet pēc tam mēģināt sameklēt kādu kompanjonu, ar kuru kopā pasēdēt uzkalniņā kaut ko graužot. Nevarēju sagaidīt, kamēr veikalā beidzot paies rinda, varbūt tas mans sapnis tomēr būs bijis patiess. Rezultātā tomēr pienāca mana kārta maksāt par paņemtajiem salmiņiem. Tādus varēja dabūt arī pirms desmit gadiem, taču tas nebija tik ļoti svarīgi. Telefons manā kabatā atradās, un es uzzvanīju vienam draugam. “Sveiks, Voldemār. Ko labu dari? Vai runāt vari? Esi pārliecināts? Nu, labi, vai neielaidīsi pie manis? Nē, žēl, nu, ko lai iesāk, tad neko.” Nepaveicās, būs vien jāsēž uzkalniņā vienam Varbūt kāda meitene man piebiedrotos? Nē, tas nebūtu pareizais variants.
Uzrāpos kalniņā. Tur es mēdzu uzturēties diezgan bieži, tas bija manā dabā. Parasti gan es turp gāju kompānijā, taču šoreiz tādas iespējas man nebija. Salmiņi garšoja pietiekoši labi, ja neskaita to, ka es tādus ēdu gandrīz katru dienu. Es par to gan uztraucos visai maz. Mana gaume nebija sevišķi izsmalcināta, es jau nenācu no tām augstajām aprindām, kur zirņus dur uz dakšiņas un sagriež četrās daļās. Es zirņus ar rokām grābju no litra burkas un saujām metu mutē. Sakošļāt var nepietikt laika, taču par to nevajag uztraukties. Sabiedrības uzliktās važas un normas mani nekad nav pārmērīgi saistījušas. Varbūt man nav daudz draugu. Varbūt nav nemaz, taču es vismaz zinu, ka es neesmu ticis pie draugiem, balstoties uz liekulīgas uzvedības, kas nebūt nav manā dabā. Cilvēkam ir jābūt godīgam pret saviem tuvākajiem, kaut gan asiņojošs deguns pēc stundām var būt nepatīkams, kad tu esi iepriekš pavēstījis skolotājai, ka Jānis nav izpildījis mājasdarbu. Es nekad neesmu gribējis būt moceklis, taču reizēm patiešām sanāca, ka tā mana dzīve izvērtās.
Šajā sezonā daudzus cilvēkus bija pārņēmis hokeja drudzis. Mani drudzis pārņem tikai par kādiem piecdesmit procentiem. Es nevaru nekad atdod sevi visu, jo es sev pats esmu pietiekoši dārgs. Ja tā nebūtu, tad, protams, es arī būtu nokrāsojis vaigus sarkanbaltsarkanus un katra perioda laikā patērējis pa vienai alus pudelei. Katram cilvēkam jau ir savas prasības un vajadzības. Cilvēkam ar īpašām vajadzībām var būt grūti izdzīvot sabiedrībā, taču gandrīz visi cilvēki tādi arī ir. Tāpēc jau arī dzīve ir tik smaga, ka bieži gribās raudāt pat tad, kad nav ne mazākā pamata tā darīt.
No uzkalniņa pavērās visai labs skats uz apkārtni. Skaists gan tas sevišķi nebija, kāds nu varētu būt skats uz šoseju. Mašīnas traucās viena aiz otras, kaut gan tām patiesībā nebija nekādu kopīgu interešu. Vai arī cilvēkiem tā bieži negadās – iet divi cilvēki visu mūžu blakām, bet tikai pašās beigās izrādās, ka viņi negāja kopā. Es skaitīju, cik bieži bija sastopamas kādas krāsas mašīnas. Manā kursā populārākā krāsa bija pelēka. Pēc vienkāršiem aprēķiniem es atklāju, ka gandrīz deviņdesmit procenti bija tērpušies pelēkos kreklos vai džemperos. Un lai kāds vēl saka, mūsdienās dzīve esot raibu raibā, ja visi staigā pelēki un skumji.
Agrāk tas tā nebija, tad jaunieši matos nesāja ziedos, nekautrējoties, ka tā varot darīt tikai meitenes, kad varavīksnes krāsas bija pašas modernākās un mazi apkrāsoti busiņi braukāja apkārt pasaulei, kuru stūres bija mīkstas un pūkainas kā tajos braucošo cilvēku dvēseles. Metāla un akmeņu pasaulē cilvēcībai ir grūti eksistēt. Es jau arī neko lietas labā nedarīju, tikai grauzu savus salmiņus un skatījos, kā divi puiši atņēma tantiņai somiņu, tad atskrēja kādu gabaliņu nost un sāka savā starpā kauties. Kamēr viņi kāvās, tantiņa savāca somiņu un sāka puišiem ar to zvetēt, bet viņi par to nelikās ne zinis. Tad atbrauca policija un savāca tantiņu par vandālismu, bet abi puiši joprojām turpināja kauties. Tikai tad es ievēroju, ka viens no viņiem bija mans bērnības draugs Jusis. Es viņu pasaucu vārdā, taču apdullinošās mašīnu skaņas manu kliedzienu noslāpēja. Es kādu brīdi padomāju, vai man nevajadzētu nākt Jusim palīgā, taču patiesībā šis brītiņš bija pavisam īss. Tā jau nebija, ka es negribētu draugam palīdzēt, bet Jusis man jau sen vairs nebija nekāds draugs. Ja es viņu uz ielas satiku, tad pat nevienmēr uzskatīju par vajadzīgu sasveicināties. Kur viņu laiks bija aizsviedis, es nemaz tā droši nezināju. Kādu laiku viņš bija pastrādājis degvielas uzpildes stacijā, taču viņa turpmākās karjeras gaitas mani tik ļoti neinteresēja.
Kad salmiņi bija apēsti, es tukšo iepakojumu rūpīgi salocīju un ieliku jakas kabatā. Man nepatika piegružot dzimto zemi, uz tādu rīcību bija spējīgi tikai slikti audzināti cilvēki, kuru pulkam es nekādā ziņā negribēju tikt pieskaitīts. Manu dzimteni tāpat bija daudz bradājuši metāliski zābaki. Manas kājas toties bija basas, ko es biju pilnīgi palaidis garām. Es atklāju arī to, ka tās nebija sevišķi tīras. Pieliku pēdu pie nāss un ātri atkal atgrūdu. Šāda rīcība nebija sevišķi saprātīga.
Izlēmu, ka nebūtu prātīgi joprojām atstāt mājas durvis neaizslēgtas. Pēc senas tradīcijas no uzkalniņa es noripoju lejā. Galva mazliet griezās, kad es no biksēm centos notīrīt smiltis. Tas deva ne mazāku sitienu pa galvu kā simts grami tekilas, tā es domāju, kaut gan tekilu nekad nebiju nogaršojis. Man nepatika spēcīgie dzērieni, jo es pats biju pārāk trausls, lai tādus lietotu. Neviens manas prombūtnes laikā nebija ielauzies, kā es arī biju paredzējis. Tas mani iepriecināja, jo pretējā gadījumā man varētu rasties ievērojamas problēmas ar vecākiem, no kurām šajā situācijā izdevās izvairīties.
Savā istabā uz sienas es ievēroju zirnekli, kurš neveiksmīgi centās uzrāpties līdz griestiem. Es nosēdos uz ne pārāk tīrās grīdas turku pozā un sāku vērot viņa neveiksmīgos centienus. Tomēr patiesībā šī diena bija izdevusies diezgan laba, cik pelēka tā lai arī nebūtu sākumā rādījusies. Cik gan labi, ka pasaulē eksistē brīvdienas!