Mikslis manā gaumē
“Pastāsti man kaut ko skaistu!” es tev toreiz teicu. Tev šķita, ka es uzvedos kā mazs bērns. “Dzīvē skaistuma nav, tas ir tikai pasakās, bet pasakas ir blēņas. Es negribu tev stāstīt blēņas. Labāk es tev izstāstīšu visu briesmīgo patiesību.” Bet es negribēju dzirdēt tavu patiesību. Es zināju, ka smaidi skaistās sejās ir ielīmēti, ka mūsu brīvo gribu kāds vienmēr vada un ka sarkanās pasakas nemaz nav, bet ir tikai uz grīdas sarkans asiņu traips, kuru neveido Kenterberijas pils spoks, jo spoki jau sen ir izķerti un pārdoti verdzībā. Es to zināju un sapratu, man nevajadzēja, lai tu to vēl vienu reizi atkārtotu, liekot man raudāt. Kāpēc man vajadzētu gribēt, lai tu mani saraudinātu?
Tev ne prātā nenāca, ka kādam varētu negribēties dzirdēt tavu patieso stāstījumu. Tu teici: “Kā gan tu vari negribēt uzzināt patiesību, kāpēc tev vienmēr gribas sapņot? Vai tu maz esi pie pilna prāta? Vai tev nevajadzētu pārbaudīt savu prāta potenci? Vai tik tev pilnai kavai netrūkst vienas kārts?” Un man nebija vārdu, ko tev teikt. Es zināju, ka tu priecājies par savām zināšanām, tev sagādāja prieku apziņa, ka tev nebija noslēpums, ka zāle mūsu pļavā ir mākslīga, ka kalna virsotni nekad nevarēs sasniegt, jo tā ir tikai hologramma. Tev bija gadījies pateikt: “Mani tie meli nepieveiks. Es smejos, kad viņi stāsta visas pasakas, un spļauju viņiem acīs patiesības pelnus. Viņi krīt asarās un lūdz žēlastību, bet es viņiem, kad pakrituši, nedodu palīdzīgu roku. Es viņiem speru ar kāju pa kuņģi, un viņi spiesti saprast, ka patiesība allaž ir spēcīgāka par viņu meliem. Es zinu visus slēdžus, kas vada silikona lelles un mehāniskās klavieres, mani ap degunu nevar apvest tik viegli kā dažu citu.” Tieši šādi bija tavi vārdi. Bet kāpēc gan tu toreiz uzskatīji, ka tas liecināja, ka tevi nevarētu apvest ap degunu? Kāpēc tu meklēji uzvaru savā skepsē? Cik maz gan tu toreiz saprati! Piedod man šos skarbos vārdus, bet es nevaru izlikties, ka neesmu es. Manā drēbju skapī nav maskas, aiz kuras noslēpjoties es varētu tev teikt melus saudzēšanas labā. Jā, piekrītu, es varbūt nesapratu vairāk par tevi. Taču savā ziņā mēs abi bijām laimīgi. Tu – tādēļ, ka ticēji, ka zināji. Es tādēļ, ka zināju, ka ticēju. Šie vārdi var skanēt neveikli un kļūdainā teikumā salikti, taču es negribu radīt jaunu mākslīgu skaistumu, kad dabisko nevar atrast pat dziļākajā pagrabā un saulainākajā dienā.
Šobrīd, kad sēžu vienatnē gaitenī uz grīdas, skaitot debesu spīdekļus, kuri tikai lampas vien ir, es ne bez skumjām atceros tās dienas, kad mēs gaitenī sēdējām divatā un lasījām nezināmā autora stāstus par teiksmaino Kūtnieku Augustu. Vai kāds maz tagad uztraucas, ka es tajos meklēju brīnumus, bet tu – neķītrus aprakstus? Pa vienu ceļu iet ir vieglāk arī tad, ja iet pretējos virzienos. Es šos stāstus sadedzināju un izkaisīju uz sava darba galda, lai tie vienmēr man būtu līdzās, bet es tos nelasītu, atlaužot vecās plaisas savā izžuvušajā zemē. Kas tagad lai zina, kas noticis ar Kūtnieku Augustu, kādās jūrās viņu aizpūtis jukušais un mazliet apnicīgais vējš? Varbūt viņš ir apprecējies, nodevis savus ideālus taras punktā, zaudējis jaunību, sācis ēst upes krastā atrastas puvušas zivis un runāt vājā dzejā? Varbūt viņš ir sajucis prātā un izdomājis, ka viņa rūgtajai miesai vienīgo patieso mierinājumu var sniegt murga saldi sērīga vara? Kas lai man pavēsta, vai Kūtnieku Augusts nav atgriezies bērna prātā un atsācis spēlēties smilšu kastē, iztēlodamies esam maza meitene?
Daudz kas ir izmainījies, un man ir grūti spogulī atpazīt savu seju, kuru kādreiz pazinu tik labi. Tā liktenīgā diena, kad eksplodēja lielā sēne nemaz nebija izšķiroša. Varēja paredzēt, ka kādu dienu tam bija jānotiek. Ja ne tad, tad vismaz citreiz. Tāpēc es negribu teikt, ja ne tā diena, tad viss būtu savādāk. Vai patiešām, ja Kolumbs neatklātu Ameriku, tā joprojām paliktu sveša un nebradātu pa svešu dzīvi? Es neticu, ka katrs konkrēts varonis var izšķirt pasaules rituma gaitu. Ja nebūtu es, tad kāds vai kāda tev tomēr lūgtu pastāstīt kaut ko skaistu. Bet tā tomēr ir sanācis, ka manā lomā dzīvē iedalīja mani. Tu pat nezini, ka es sašķaidīju visus savus diskus. Savu lepnumu es ar āmuru sadauzīju sīkos gabalos un iemācījos pieticību. Tas nebija viegli, taču man nebija izvēles.
Tur bija viņi visi, un viņi pavēra pret mani savus līkos rādītāja pirkstus ar drūpošajiem nagiem, bet es no viņiem nevarēju novērsties, visapkārt bija spoguļi, kuros es redzēju viņus, bet nevarēju saskatīt sevi. Es darīju to, kas man bija jādara. Visa dzīve nesaistītos fragmentos man paskrēja garām, es nevarēju to aizturēt. Apskaidrības brīdī es beidzot to uzzināju. Man kļuva skaidra gadsimta mistērija, kura nav pieminēta nevienā televīzijas pārraidē, par kuru nekad nav raizējies Freids un sapņojis Jānis Sapņotājs. To visu bija izdarījis dārznieks! Lūk, kas stāvēja aizmugurē, paklusu smīkņādams savā kabatas lakatiņā! Gadiem ilgi viņš bija lolojis šo ieceri savā ģimenes mazdārziņā starp kāpostiem un vecām avīzēm, bet tagad tā bija īstenota. Viņš vairs nelaistīja rozes, atļāva mauriņam sazaļot džungļos, kuros tikai paretam varēja sadzirdēt Vaismillera kliedzienu. Savas dubļainās rokas viņš bija slaucījis manos matos un ar lejkannu skalojis manas smadzenes. Viņš bija stāvējis spoguļa otrā pusē, palikdams neredzams un nedzirdams, liekot man vainu meklēt sevī. Vaina manī bija, viņš atcerējās, kā es viņu pirms daudziem gadiem apspēlēju kāršu spēlē. Un dārznieka atriebība bija tik negaidīta, cik negaidīta dārznieka atriebība vien mēdz būt.
Tevi jau tas droši vien nevar uztraukt. Pirms visa tā, kas tagad tevi pienaglojis pie pārakmeņotā krusta, tu piedzīvoji visu to, kas man joprojām palicis svešs. Tu pabiji Tibetā un redzēji bezgalīgās mašīnas violetajā garāžā, kamēr es tikai sapņoju par zaļajām zeķēm un mācījos skaitīt. Tu aizgāji līdz galam, bet es atgriezos savos pirmsākumos un atklāju, ka mēs bijām skrējuši pa to pašu tuneli, neapzinoties, ka tas mūs nevar nekur aizvest, jo atrodas mūsos, bet no sevis aizbēgt ir grūti. Kādreiz, ļoti sen, pirms daudziem gadiem, es vaicāju, vai tie, kas vēl atnākuši, un tie, kas jau aizgājuši, atrodas kopā. Tagad es pat nevaru vairs atbildēt, kur atrodas tie, kas šobrīd ar smagām nūjām klauvē pie manām sētas durvīm.
Sevišķi daudz mēs nesasniedzām. Es tā arī nezinu, vai Dievs ir Viņš pats vai tikai Viņa vārds vien, un pat esmu aizmirsis, vai ticu un ja ticu, tad kam. Tu nenokļuvi melnajā zemē, kurā nav pat mākslīgās zāles un putni kur kokos nedzied, bet raud, kamēr cilvēks mierinājumu meklē smagajā metālā un dzelzs zābakos. Ir brīži, kad pat kibernētiskā sirds sāk asiņot.
Kāds nu vairs brīnums, ka man sākusi atteikt redze, ka agrāk atteica visas, kuras mēģināju uzrunāt? Es pat nezinu, vai rakstu tev vai tikai spaidu burtus uz šīs klabošas mašīnas, kurā nav papīra. Nezinu, varbūt tev pat gribēsies uzskatīt, ka tas viss izrādījies par vēl vienu plaisu dzīves lielceļā, pa kuru es atteicos iet, bailēs no trakajiem šoferiem, kuri to vien domā, kā iebraukt manā nosalušajā dvēselē ar savām ziemas riepām. Ja tu zinātu, cik smagi ir skatīties sev acīs, ja nevari redzēt. Man tas viss agrāk šķita tik jauki, ka tu dzīvoji neticībā, kamēr es ticēju visam. Tagad man tā vairs nešķiet. Viss ir izrādījies esam tikai atspulgs duļķainā pīļu dīķī. Ko lai tagad daru? Es vairs neticu pasakām, kuras man stāsta, cik skaistas tās lai arī nebūtu. Nekam citam es negribēju ticēt arī iepriekš. Bet tagad... Man pat nav zināms, kas mani pacēla, kad es iekritu ar seju peļķē. Reizēm es domāju, varbūt man vajadzētu doties pāri jūrai un ar savu miesu izkausēt ledus blāķus. Bet tad es atceros mūsu dienu stikla puķes veikalu skatlogos un gumijas strazdu uz manas istabas grīdas, un es varu pasmaidīt. Ir tāda dīvaina sajūta, it kā es vairs nebūtu es, tomēr nekļūstot par tevi.
Bet zini, tā nebūt nav, ka iestājusies mūžīgā ziema, ka mūsu sasalušās sirdis nekad vairs nevarēs savām pašu acīm vērsties saulē. Tā nebūt nav izdzisusi, saule ir tikai aizmirsusi, ka tai ir jāspīd. Un mums tas saulei ir jāatgādina. Kādreiz pienāks tā diena, kad mēs novilksim gāzmaskas no savām sačokurotajām sejām, kad mūsu metropolē atkal pieslēgs elektrību, un mēs varēsim redzēt viens otra smaidu. Kas par to, ka zobu vairs nav un smaganas novītušas? Arī pelēkā rudens dienā, kad jautrība valda tikai kapsētās, no cieta akmens var izšķilties silts kāpurs. Nenokar galvu, ka tevi dzīve ielikusi krātiņā un liek pārtikt no savām pabirām, padarījusi par izsmieklu publikas bezjēdzīgajā un bezgaumīgajā balagānā. Vai tev būtu jāraud tādēļ, ka tu nekad vairs nevarēsi staigāt paša kājām, ka tev nākotnes un tagadnes nav nemaz, bet pagātne ir tīta necaurspīdīgā līķautā, kuru tev nav spēku no tās noraut, darot redzamas izkaltušās miesas? Tas viss nav pārejoši, bet tas nekas. Varētu būt ļaunāk. Tu varētu nebūt dzimis. Tu droši vien tagad padomā, cik tas būtu labi. Taču es tev nevaru piekrist. Tu nekad neticēji, ka otrā pusē varavīksnei ir zeme, par kuru stāsta šūpuļdziesmā. Tu teici, ka tā ir tikai melīga pasaka. Vai iespējams, ka tu tomēr varēji tai ticēt? Putni tajā varot nokļūt. Tev bija ugunīgi kraukļa spārni, tātad arī tev tas bija pa spēkam. Bet tu gribēji būt Ikars un iesali ledū.
Taču, ja es nebūtu te, es labprāt ar tevi mainītos vietām. Tu vari redzēt, cik nožēlojams tu esi tagad kļuvis, es par sevi to varu tikai nojaust. Atceries, toreiz pirms tik daudziem gadiem, kad mēs stāvējām citas jūras krastā, kurā ūdens tolaik vēl nebija piķains un ciets, tu pateici, ka aklie redzot vislabāk, jo viņiem nav slēpts tas, ka apkārt ir viena vienīga tumsa, kurā nodziest spožākais ugunskurs un apsīkst skaistākās jūtas? Tev pat varētu būt taisnība, taču mani tas nepriecē. Es negribu, lai mana redze būtu pārāka par tavējo. Toreiz es tev negribēju ticēt. Tas tā nevarēja būt, nekādi nevarēja. Un tomēr tev bijusi taisnība, un maldījos es. Tu piekritīsi, man nebija tev viegli to pateikt. Sen man nebija tik grūti nolikt kādu vārdu pie svešām durvīm, paslēpjoties krūmos no cilvēka, kurš to paņems un ieliks savā naudasmakā. Tagad tas beidzot ir garām. Tevi tas gan laikam vairs neskar. Taču tu, lūdzu, nemēģini novērsties, ja es gribēšu tevī paskatīties savām aklajām acīm. Tev būs grūti izturēt manu skatienu, bet tu pacieties. Tas ir tikai manis labā, un arī tavā. Padomā par tiem vārdiem, kurus tu toreiz teici, nenojauzdams, ka tie adresēti tieši man.
Viņi man teica, ka tev esot kauns. Varbūt tā patiešām ir, bet tev nav par ko kaunēties. Daudzi no mums un ne mazais pulks no viņiem ir šo kaunu pelnījuši tev līdzās. Tikai tas, ka viņi stāv laukuma vidū un saka skaļas runas, kamēr tu nīksti vārtrūmē, neliecina par viņu pārākumu. Nav nekā tāda, kas varētu par to liecināt. Un tev par labu runā tavi darbi. Viņi gan saka, tu savā mūžā neesot izdarījis nevienu labu darbu, bet to jau saka tikai viņi, un viņiem ir iemesls būt ar tevi nemierā. Vai tad tas biji tu, kas toreiz izraisīja vilciena katastrofu, kurā gāja bojā Žaks vai Žans, es pat neatceros, kā viņu sauca? Nē, tu tur pat tuvumā nebiji. Tu nenogalināji Martinu Luteru Kingu. Ir tik daudz ļaunu darbu, kurus tu neesi izdarījis, ka tie visi savās balsīs var rēkt – viņš ir labs cilvēks. No sevis varu piebilst, ka tu esi bijis labs cilvēks. Nekad tevi skaļi nesaucu par draugu, es labāk pasaku daudzus vārgus vārdus kā vienu spēcīgu. Man nav konkrētu piemēru, kas skaidri un gaiši parādītu tev no mēness otrās puses, bet tu jau neesi tiesas priekšā un es neesmu liecinieks.
Es tev varētu dot kādu derīgu padomu, taču man tāda nav, tāpēc pieņem to, kas man ir. Un tas taču ir vairāk kā kaila asaka, vismaz pēc absolūtās vērtības. Un vēl – es tev varu pastāstīt, ka es kādreiz rakstīju pantiņus. Ja tu varētu, tu smietos, un tev būtu pilnīga taisnība. Dzejoļus jau gluži ne, uz ko tik skaļu es nebūtu spējīgs, bet tādas vārgas un drebelīgas rīmes gan. Tās, protams, nav tikušas publicētas jeb izdotas, kā es būtu teicis agrāk. Vispār mūsdienu valodā ir visai daudz vārdu, kuru mūsu dienu valodā nebija. Taču es negribu tagad lasīt morāli jaunatnei, dodot salīdzinājumus un rādot sapelējušas diagrammas. Un es jau nemaz neuzrunāju jaunatni, bet gan tevi. Ir lietas, kas mēdz uziet un nemēdz vairs iet nost. Tā kā to dara grumbas uz sejas.
Vai tu mani vairs vari pazīt? Es pazaudēju savu sapni, ka kādreiz iemācīšos staigāt pa ūdens virsu. Es vairs nevaru ticēt, ka manī ir atdzimis Jēzus. Es negribu tevi sāpināt vēl vairāk, bet man ir beigušies joki, tikai neviens to nav ievērojis. Nezinu, vai tu vari saprast, kā tas ir, ja tu esi tik zemu, ka nevari savaldīt asaras, bet pēc tam tu dzirdi saucienus: “Bravo! Atkārtot!” Varbūt tu atceries to grāmatu, kuru tu gan nebiji lasījis, bet aplūkoji tās muguriņu manā grāmatu plauktā? Tā bija par cilvēku, kurš smējās. Mani pastāvīgi pavada sajūta, ka arī es vienmēr izskatos pēc tāda, no kura sejas nenoiet briesmīgi smiekli. Un tur nepalīdz nekādas maskas un skatīšanās pretējā virzienā.
Vai tu vēl atceries solījumu, kuru mēs devām? Mēs zvērējām, ka reiz, kad mūža nogale vairs nebūs tālu, mēs uzkāpsim pašā Everesta virsotnē un tad leksim lejā no tā? Tagad laiks būtu pienācis, bet nav vairs Everesta, kurā kāpt. Tev nav kāju, kurām atsperties pret akmeņiem. Man nav acu, kurām redzēt ceļu. Droši vien mums būs jānomirst, tā arī nebijušiem Everestā, ja tikai visa mūsu dzīve nav bijusi neapzināts kāpiens, un tagad kalns vairs nav redzams, jo mēs atrodamies tā virsotnē. Zini, es to pārbaudīšu. Iespējams, es jau krītu bezdibenī, tikai vēl to neapzinos. Ja tevi kāds atnesīs uz šejieni, tad tu vari man sekot. Atpakaļ ceļa nekad nav bijis.