Murga saldā vara pār rūgto miesu
Tā bija svētdiena, kad es sajuku prātā. Tik pat labi es varēju sajukt prātā jebkurā citā dienā, bet es šim nolūkam izvēlējos svētdienu. Svētdienai ir savs sulīgums. Svētdiena tāpēc arī ir svēta, ka tā atšķiras no citām dienām. Pat Dievs septītajā dienā nestrādāja, kaut gan viņš par septīto uzskatīja sestdienu. Nebrīnos, ka pasaule ir tik absurda un neloģiska, ja jau pat tās radītājs nav mācējis skaitīt.
Bet es tomēr sajuku prātā. Ja es iepriekš biju normāls, par ko varētu šaubīties. Bet svētdienā es beidzot sapratu, ka esmu sajucis. Tā ir dīvaina atklāsme, kad tu pēkšņi saproti, ka esi izkūkojis prātu, ka tev aizvēries šīberis, aizbraucis jumts, sākuši tecēt bēniņi, zem kājām grīļojas grīda un ka tev nekad visi nav mājās, lai gan patiesībā tur ir vēl arī liekie.
Pirmais, kas ievēroja manu ārprātu, biju es pats. Es paskatījos uz sevi spogulī, un uz mani skatījās ārprātīgais. Es no sevis nobijos, bet man nebija kurp bēgt. Atrasties kopā ar nenormālo nav normāli. Ja kāds varētu kliedēt manas bailes, tad es labprāt būtu zinājis kas un kā. Bet es nezināju. Man bija jāatrodas savā sabiedrībā, un nācās atzīt, ka esmu ne tikai ķerts, bet arī garlaicīgs. Nekad nebūtu to domājis, ka paša sabiedrība var būt tik nomācoša. Cik gan reizes man ir gribējis visu pamest un doties mežā. Bet es vienmēr izlemju, ka labāk tomēr ir palikt. Jo mežā es būtu traks zvērs un kādam pielaistu trakumsērgu. Labāk pielaist trakumsērgu tāpat nekam nederīgiem cilvēkiem nevis jaukām meža radībām.
Pie manis neviens nenāca. Pie trakajiem nekad neviens nenāk. Sevišķi, ja durvis ir aizslēgtas un tu nevienu nelaid iekšā. Es biju aizslēdzis durvis un nelaidu nevienu iekšā. Es zināju, ka agrāk vai vēlāk man nāks pakaļ un aizgādās tur, kur man ir pareizā vieta. Bet labāk tomēr ir būt nepareizajā vietā. Kad kāds sāka klauvēt pie durvīm, es izslēdzu gaismu un palīdu zem segas. Ja tajā mirklī, kad sākās klauvēšana, es biju gulējis, es ieslēdzu gaismu un apģērbos. Bet es nevienu nelaidu iekšā. Es zināju, ka laist iekšā ir pārāk liels risks.
Draugu man nebija, vai es vismaz nevarēju atcerēties, ka bija. Es šajā pasaulē biju vientuļš kā ziloņa izdēta ola. Es nezinu, vai ziloņi dēj olas, bet tās noteikti ir vientuļas kā es. Ja es būtu ziloņa ola, tad es droši zinātu, ka ziloņi olas nedēj. Citādi es nebūtu izdēts, jo neviens prātīgs zilonis nedētu ārprātīgu mani. Pat iekšprātīgu vai uzsliekšņaprātīgu mani neviens negribētu izdēt, bet tādu jau jo sevišķi ne. Es tāds nevienam nebiju vajadzīgs.
Kādu dienu es izgāju uz ielas. Tualetē dega gaisma, tā laikam bija aizņemta, bet man vajadzēja nokārtoties. Es izgāju uz ielas un nokārtojos. Man teica, ka es esot mākslinieks. Es atbildēju, ka ne jau sūdos ir māksla, bet gan māksla ir tāds pamatīgs sūds, kurš nācis no govs. Gudri cilvēki uzskata, ka ar trakumsērgu slimas govis dzīvo mežā. Kur dzīvo traki cilvēki? Dzīvokļos, kuros ir aizņemtas tualetes, kurās deg gaisma un kuru dēļ ir jāiet kārtoties uz ielas.
Es gribēju atgriezties dzīvoklī, bet durvis bija aizslēgtas. Kaut kāds šizofrēniķis bija aizslēdzis durvis un atstājis mani ārā. Laikam man bija personības dubultošanās, neviens cits kā es nevarētu būt aizslēdzis durvis, jo otro atslēgu es izkausēju un no tās izveidoju krustu. Kur palika krusts, es neatceros, iespējams, ka tas atjaunojās par atslēgu. Bet tāpat durvis aizslēdzu es, neviens cits nezināja, kur es dzīvoju, es to nevienam nebiju teicis, kaut gan vaicājis nebija neviens.
Es ar kāju izsitu caurumi durvīs. Šķiet, ka durvis bija no papīra. Labi, ka vismaz atslēga bija izturīga. Citādi man būtu jābaidās no zagļiem. Man taču bija lielas bagātības. Bet es neteikšu, kādas. Ka tik vēl neapzogat.
Es piegāju pie spoguļa un apskatījos, vai mans spoguļattēls nav atdalījies un kļuvis par atsevišķu būtni. Sevi neieraudzīju, bet tā bija glezna. Spoguli nevarēju atrast, vienreiz pagāju garām savam attēlam pie sienas, bet spoguli neatradu. Uz grīdas mētājās sēņu nazītis. Es jaunībā biju to izmantojis. Pēkšņi manī pamodās suicidālas tieksmes. Es sen jau kā nebiju sev nodarījis sāpes. Nodarīt sev sāpes ir īpaša bauda, kuru izjūt tikai izredzētie. Ar sēņu nazīti var iegriezt pirkstā un dzert savas asinis. Es tā arī būtu izdarījis, bet man no asinīm ir alerģija. Tāpēc es nazīti izsviedu ārā pa logu. Kāds iekliedzās. Atbrauca ātrie, bet mani viņi nesavāca. Es sev nebiju iegriezis pirkstā.
Pēkšņi kāds klauvēja pie durvīm. Zvans nestrādāja, to bija nozadzis kaimiņš, kam piederēja juvelierveikals. Es neteicu, ka esmu mājās, jo man bija bail. Bet papīrā bija caurums, un viņš mani ieraudzīja. Viņš ienāca iekšā cauri durvīm, un es padomāju, ka pie manis atnācis pats Pestītājs. Bet tas bija tikai pesteļotājs. Viņš bija tērpies ādas apakšbiksēs un sarkanās erotiskās kalošās. Viņam bija noskūta kreisā uzacs un labā paduse. Viņš man piedāvāja savu roku. Es viņu negribēju precēt, jo man šķita, ka jau tāpat esmu stāvoklī. Izrādījās, ka viņš gribēja man palīdzēt piecelties. Pat nebiju ievērojis, ka biju nokritis un uzkritis virsū nazim. Biju mazliet noasiņojis un grasījos mirt. Pesteļotājs pastāstīja man kādu līdzību par svēto Pēteri un tirgus tantiņu Ļubovju. Par nožēlu, es neko nedzirdēju, jo debesīs notika dievkalpojums, un skanēja visas debesu bazūnes. Es biju mācītājs, kaut gan man nebija talāra, bet mugurā bija iedūries nazis.
Dievkalpojums beidzās. Man joprojām mugurā bija iedurts nazis, bet tikai tad es sapratu, ka ne nazis, bet gan Nazis, fašisti, proti. Es Otrajā pasaules karā biju piedalījies, tikai nezinu kāpēc un kurā pusē. Šķiet, es biju karu pārdzīvojis. Bet jau no tiem laikiem ar nazi. Šķiet, ka biju karojis fašistu pusē, tāpēc nazis bija mugurā un ne citur. Mugurā var iedurt tikai savējie. Bet nazis bija sarūsējis.
Man joprojām nebrauca pakaļ. Tas sāka apnikt. Vai neviens nevarēja novērtēt, ka esmu traks? Tur jau trakam jāpaliek ar šādu attieksmi! Kur šiem prāts, lai tik brauc šurp. Es caurām dienām sūdzējos, lai mani beidzot savāktu, es taču nevarēju to izturēt. Es varēju būt bīstams sabiedrībai, kamēr atrados uz brīvām kājām. Tādus kā mani vajadzēja izolēt no sabiedrības. Tas taču nebija normāli! Paldies Dievam, viss nokārtojies. Atnāca ārste un paskaidroja, ka viss ir kārtībā. Par laimi es visu mūžu esmu pavadījis trako namā. Tas iepriecina.