Par diegu un adatu

Inga bija šuvēja pēc pārliecības. Strādāja viņa par sekretāri un tomēr bija pārliecināta šuvēja. Viņu nebija varējuši no šī ieraduma atradināt vecāki, nu jau trīs vīri, par laiks ne. Inga nejutās par to augstākajiem spēkiem pateicīga, bet arī tos nenolādēja. Ir jau arī sliktāki ieradumi par šūšanu. Varbūt Inga to bija mantojusi no vecākiem, taču grūti ir izsekot cilvēku dzīves gaitai. Droši var apgalvot tikai to, ka gandrīz pusi savas algas, kura gan nebija sevišķi liela, Inga izdeva par audumiem un šūšanas aprīkojumu.

Nevajadzētu saprast, ka Inga sev šuva šokējošus tērpus, lai varētu pārsteigt sabiedrību. Jau sen viņa bija izgājusi no tā vecuma, kad šādas intereses viņai varētu būt raksturīgas. Patiesībā tādā vecumā viņa nekad nebija iegājusi. Inga šuva pašas priekam, ne mugurā vilkšanai. Gluži vienkāršs novērotājs no malas nemūžam nevarētu pateikt, ka Inga bija liela šūšanas eksperte, jo ģērbās viņa vienkārši un pelēcīgi. Viņa varētu būt skolotāja kādā mazpilsētā vai sekretāre pagasta padomē.

Ingu reti kāds apciemoja. Radu viņai praktiski nebija – tikai viens brālēns kaut kur ārzemēs, bet par to pašu viņa nebija droša, vai tas tiešām bija viņas nevis kādas bijušo dienu klasesbiedrenes radinieks. Draudzeņu pagastā viņai nebija nemaz, Ingai jau nemaz arī neatlika tādām lietām laika. Katru dienu, izņemot svētdienu, no astoņiem līdz pieciem viņa sēdēja darbā, paslepus tamborēdama. Nekā sevišķa, ko darīt šādā pagasta padomē, viņai nebija. Retajās reizēs, kad priekšsēdētājs ieradās postenī, viņš bija pārāk sliktā noskaņojumā, lai varētu kaut ko likt Ingai darīt, bet pārējā laikā nebija jau arī neviena, kas darbus dotu. Atnākusi mājās no darba, Inga veltīja dažas stundas saimniecībai, bet vakara pēdējās stundas pavadīja šūšanas procesā.

Katru svētdienas rītu Inga gāja baznīcā. Viņa nebija sevišķi ticīga, bet nekādi nevarēja cīnīties ar gadu desmitos gūtiem ieradumiem. Kādreiz viņa par to bija tikusi rāta, bet tagad sen jau nevienu vecās Ingas uzvedība neuztrauca. Taču pārnākusi no baznīcas, Inga beidzot varēja ļauties savam vaļaspriekam – svētdienās viņa nemēdza darīt neko citu, kā tikai šūt.

Ja pavisam godīgi, tad sekretāre pagasta padomei nemaz nebija vajadzīga. Pagastā kopā bija labi ja pieci desmiti iedzīvotāju, vairums no kuriem gan sen jau dzīvoja pilsētā, un par sabiedriskajām aktivitātēm neviens nelikās ne zinis. Ja nebūtu pagasta priekšsēdētājam tik ļoti liela patika nēsāt “pagastveča” vārdu un mundieri, kā arī labas pazīšanās rajona centrā, sen jau šī vieta par pagastu vairs nesauktos. Taču patika viņam bija, bet pagastam vajag valdi, valdei vajag sekretāri – un, lūk, pensionētā skolotāja Inga bija sev sameklējusi mūža darbu.

Kādu otrdienas rītu Inga kā vienmēr devās uz pagasta valdi. Tīkliņā viņai bija paņemta līdzi sviestmaizes un dzija ar tamborējamajām adatām. Inga nepatika tamborēt, bet nekā labā darāma viņai nebija. Ceļš nebija tāls – laukā no mājas, tad daži simti soļu pa akmeņaino ceļu, un kreisajā ielas pusē jau varēja saskatīt mazliet uz sāniem sasvērušos pagasta valdes ēku. Jau gadiem ilgi pa ceļam uz darbu Inga nevienu nebija satikusi, kā jau minēts, pagasts bija gandrīz izmiris. Arī pašā darbā viņa parasti bija viena – izņemot viņu un priekšsēdētāju citu valsts pārstāvju pagastā nebija. Bet priekšsēdētājs parādītās ne biežāk kā reizi divās nedēļās. Tā arī Ingas dzīve aizritēja vientulība. Taču šajā otrdienā beidzot kaut kas notika.

Inga ieraudzīja, ka pretējā ceļa pusē bija cilvēks, kas bija nometies ceļos un mēģināja uzlikt savam velosipēdam nokritušo ķēdi. Viņš bija tik iegrimis savā darbā, ka Ingu nemaz neievēroja. Inga savukārt apstājās, lai pavērotu skatu, kas viņai lika atcerēties pagājušo jaunību. Viņai nekur nebija jāskrien, neviens jau nekad nepārbaudīja, vai viņa patiešām bija savā postenī. Cilvēks ceļa malā varētu būt kādus gadus divdesmit – trīsdesmit vecs. Viņam bija kalsnēja miesasbūve un pelēcīgs apģērbs. Uz acīm jaunajam cilvēkam bija brillītes melnos raga rāmjos, bet seja kaut kāda nolemtība. Viņu sauca par Jāni.

Jānim beidzot izdevās nostiprināt ķēdi, viņš apskatījās uz savām netīrajām rokām, uzsēdās uz velosipēda un aizminās prom. Inga skatījās prom braucošajā siluetā līdz brīdim, kad tas bija jau izgaisis aiz horizonta. Viņa pat nemanīja, ka viņas acīs bija sariesušās asaras.

Daudzas lietas izskrēja cauri Ingas smadzenēm tajās minūtes. Dažas no tām bija priecīgas, bet citas skumjas, taču tās visas piederēja dienām, kurām nebija lemts vairs atgriezties.

Inga nopūtās un veica atlikušos metrus līdz pagasta mājai. Viņai pašai bija sava atslēga, ar to viņa atdabūja vaļā durvis un ļodzīgiem soļiem iegāja iekšā. Nespēkā viņa atslīga krēslā.

Inga tamborēja līdz sešiem vakarā. Tad viņa aizgāja mājās šūt.