Pasakainā pārvērtība
Gudrupa jaunākais brālis nesen bija pabeidzis skolu. Tas šķita paradoksāli, jo Gudrups vienmēr bija varējis uz Leonardu raudzīties no augšas. Mazais Ļeņa taču nekad nebija spējīgs sasiet pareizi kurpju šņores, viņam pat katru nedēļu pietrūka pacietības noskatīties līdz galam jaunāko "Star Trek" epizodi. Bet tagad Ļeņam bija dokuments.
Gudrupam dokumenta nebija. Ja viņam kāds vaicāja, kā tas bija iegrozījies, viņš parasti atrunās izmantoja suni, kas regulāri bija ēdis Gudrupa mājasdarbus, jo Gudrups regulāri aizmirsis sunim iedot brokastis. Patiesībā Gudrupam pašam nebija īstas skaidrības, kā viņš bija palicis bez dokumenta. Pirms kāda laika viņš bija saņēmis smagu triecienu ar baļķi pa galvu un kopš tā brīža viņa atmiņa bija visai neprognozējama.
Viena no smagākajām problēmām, kuru radīja viņa atmiņas zudums, bija Žanna. Gudrups un Žanna kādreiz bija bijuši pārītis, taču kopš tiem laikiem bija pagājuši jau vairāki gadi un Žanna bija paspējusi pa šo laiku apprecēties un dzemdēt trīs dēlus (tiesa gan otrādā secībā). Taču no Gudrupa atmiņas lielākā daļa šīs informācijas bija pagaisusi. Viņš atcerējās, kā bija pēc kārtējās zaļumballes vilcis kaut kādu nepazīstamu meiteni krūmu virziena, bet tad nez no kurienes bija parādījušies daži no ciema nejaukākajiem Gudrupa vienaudžiem, viens no kuriem apgalvoja esam šīs meitenes draugs. Gudrupam pasākums beidzās ar salauztu žokli un ļoti netīrām drēbēm. Tieši tādu viņu arī Žanna bija atradusi un piedāvājusi palīdzēt viņam nokļūt mājās. Taču Gudrups mēģināja iepazīstināt Žannu ar krūmiem, kā rezultātā Gudrupu ar smagiem apdegumiem nogādāja slimnīcā. No kurienes Žanna bija dabūjusi ugunsmetēju, viņš tā arī neuzzināja.
Viņu mīlas stāsts bija īss un skaists. Kad Gudrups pārnāca mājās no slimnīcas, Žanna jau bija viņa meitene. Viņam pašam tur nebija nekādas teikšanas. Reizēm gan meitene viņu iekaustīja, bet citādi viņu attiecībām nebija ne vainas. Gudrups uz laiku atteicās no smagākajiem dzērieniem, jo tos visus viņam Žanna atņēma un izlietoja draugu un draudzeņu kompānijā. Taču ikviena pasaka reiz beidzas, un šāds liktenis piemeklēja arī Žannu un Gudrupu.
Šajā situācijā vainīgs neapšaubāmi bija Žannas brālēns Leontīns. Kā tieši šī vaina izpaudās, to Gudrups nezināja, taču Leontīnā bija samanāms kaut kas no sera Frensisa Dreika un kapteiņa Flinta, kas Gudrupam sevišķi nepatika. Ne jau papagailis viņu biedēja, bet visa Leontīna aura liecināja kaut ko nelabu. Kaut vai ieradums vienmēr nēsāt līdzi miniatūru miroņa lādīti nekādi nesaskanēja ar Gudrupa dzves uzsaktiem. Tomēr visvairāk viņam nepatika Leontīna un Žannas attiecības. Viņš pats jau arī reizēm mēdza ar brāli draudzīgi saskūpstīties, bet ko tādu, kā tās darbības, kuras viņa klātbūtnē veica Žanna un Leontīns, viņš tomēr darīt neuzdrīkstētos. Beidzās viss ar to, ka Žanna viņu nosauca par muļķīgu paranojas pārņemtu bērnu, kurš visur saskata nepamatotus draudus savām personīgajām rotaļlietām un kas nav spējīgs redzēt tālāk par savu degungalu. Šāds apvainojums par intīmām attiecībām ar Leontīnu Žannu tik ļoti satrieca, ka viņa Gudrupu padzina, pirms tam liekot viņam noskatīties, kā viņa ar Leontīnu izklaidējās dušā, ar to pamatojot, ka starp viņiem nebija nekā cita, kā tikai radniecīgu jūtu.
Taču visas šīs detaļas Gudrupa galvā nebija saglabājušās vai vismaz bija nokļuvušas slēgtajos sektoros. Toties Gudrups atcerējās vakaru pie upes, kad viņš bija izdzēris pārāk daudz bērza sulu ar brendiju un kails dejojis ap ugunskuru, kamēr Žanna skatījās viņā mīlestības pilnām acīm. Viņš atcerējās arī brīnišķīgos svētdienu rītus, kad nevajadzēja nekur iet un Žanna viņam atļāva mazgāt veļu. Tāpēc Gudrups darīja visu, lai Žannu atgūtu. Viņš rakstīja viņai dzejoļus, kurus bija rakstījis jau toreiz pirms daudziem gadiem, taču atmiņas par dzejoļiem arī bija iegrimušas nebūtībā. Gudrups dziedāja sērīgas balādes pie Žannas logiem, ko viņa gan nevarēja dzirdēt, jo dzīvoja septītajā stāvā. Vienreiz viņam kāds meta ar ogles gabalu. Gudrups padomāja, ka tā bija bijusi Žanna, tāpēc sāka dziedāt vēl skaļāk. Vai viņam bija taisnība, Gudrups neuzzināja, bet es to nevienam neteikšu, lai saglabātu noslēpumu. Nebija jau tā, ka Žanna būtu savam vīram diez ko uzticīga, taču Gudrupu viņa redzēt ari negribēja. Viņa tā arī nebija piedevusi Gudrupam visu to padarīšanu ar Leontīnu. Gudrupa greizsirdības lēkme bija atklājusi Leontīnam, ka Gudrups nebija viņas brālēns, tādā veidā Žanna bija zaudējusi vienīgo vīrieti, kuru jebkad mūžā bija mīlējusi. Bija jau arī vēl fizkultūras skolotājs Gramzdiņš, bet pret Gramzdiņu viņas jūtas bija vairāk piezemētas, kamēr pie Leontīna tiecās viss Žannas gars.
Ļeņa visu laiku mēģināja atrunāt Gudrupu no Žannas savaldzināšanas mēģinājumiem. Nebija taču Gudrups nekāds puišelis, bet četrdesmit piecus gadus vecs vīrietis, kuru pagastā daudzi cienīja un no kura daudzi baidījās. Kā gan varēja šāds respektabls cilvēks, par kuru pat vienreiz bija rakstīts novada avīzē šādi zaudēt savu pašcieņu? Taču mīla ir stiprāka par nāvi, citējot klasiķi, un Gudrups brāļa prātīgajos padomos neklausījās, kaut atzina, ka Ļeņam bija dokuments, kas liecināja par Ļeņas intelektuālo pārākumu.
Tajos brīžos, kad Gudrups nedomāja par Žannu, kas gan atgadījās visai reti, viņš mēdza iegrimt savā iekšējā pasaulē, kura kopš nesenās pagātnes un epizodes ar baļķi bija kļuvusi visai bagāta.
Gudrups iegāja pa durvīm, un viņš bija nonācis uz ielas. Baltas sienas visapkārt viņam vijās visdažādākajās formās. Cilvēki nesāja saulesbrilles daudzās vietās, viņiem nebija tik daudz roku, cik taustekļu un viss bija tik patīkami violets, ka Gudrups no izbīļa nokrita no koka,. kurā nejauši bija nokļuvis. Viņam atmiņā atausa kāda epizode no Kibernētiskās sirds, kas tā lai arī nebūtu par lietu. Pasaule kopumā bija ļoti laba, ļaunums bija atrodams tikai atsevišķās tās sastāvdaļās. Vjetnamā karu nevajadzēja. Laimonis bija labs cilvēks, kaut arī viņš bija sērijveida slepkava. Jēzus Gudrupu uzrunāja biežāk nekā putnus, bet putni kokos dziedāja skaļi un neadekvāti. Tie nečivināja, nespurdza, nevīteroja, netarkšķēja, nesvilpoja un pat nečaloja, bet vienkārši dziedājas. Cielavas izpildīja pirmo "tam", kamēr baloži uz to atbildēja ar "param". Lakstīgala dziedāja solo, izpildot pirmo pantiņu no baltā truša, kaut gan tā visai slikti pārvaldīja vārdus:
"Some pills make you larger And one pill makes you small And once when mother gives you Don&t do anything at all Go ask Al is When he&s ten feet small."
Dūmos virmoja dažādas gaismas, bet Gudrups aizvēra acis un viņš nokļuva spirāles vidū, no kurienes nevarēja izkļūt. Kaut kur otrā galā atradās Žanna, pie kuras viņam vajadzēja nokļūt, bet kārtis krita viņam virsū, un viņš neko vairs nevarēja redzēt. Mazas uguntiņas visapkārt viņam zaigoja nevienmērīgos toņos, kas zaudēja savu konsistenci biežāk kā piecas reizes sekundē. Gudrupam patika putnu dziesmas, taču Jēzus viņu apsauca. "Neej vairāk pie Jehovas lieciniekiem. Tie cilvēki nepazīst Dievu, viņu vadonis pārdod universālās slotas. Bet tu neesi izredzēts. Mīli sevi un mīli to, ko vien vēlies, galvenais ir būt vienotam ar sevi."
Gudrupa mīļākā krāsa bija oranža. Viņa mīļākā sieviete bija Žanna. Gudrupa mati bija taukaini, bet viņa acis - miglainas. Mākoņi debesīs izskatījās pēc krūtīm, bet varbūt tas bija tikai acu apmāns, jo debesu nemaz nebija. Gudrupa rokās atradās globuss, uz kura varēja saskatīt lūpu krāsas paliekas. Kāds bija globusā iekodies un apēdis Jaunkaledoniju. Gudrups apostīja globusu un sajuta Žannas smaržu. Tā viņa smaržoja priežu meža, kad Gudrupam kājā bija iekodis zalktis. Tā viņa smaržoja, kad Gudrups bija viņai atzinies mīlestībā, kamēr viņa ravēja zemenes. Tā Žanna smaržoja, kad viņa bija iekodusies globusā un apēdusi Jaunkaledoniju.
Cilvēki ar lielām acīm raudzījās uz Gudrupu, un viņš tajās varēja redzēt savu atspulgu. Viņš izskatījās līdzīgs milzu kāpuram, tikai viņš bija cilvēks. Viņš varēja lidot, taču to nevēlējās, jo nebija saņēmis tiesības. Piestātnē stāvēja milzīga dzeltena zemūdene, no kuras izkāpa Kārlis Ulmanis un paņēma rokās mazu meitenīti, kuru viņš, pūlim skaļi kliedzot, noskūpstīja. Mazā meitenīte Ulmaņa rokās sāka locīties un pārvērtās par čūsku, bet tad par vēl kaut ko citu. Gudrups gribēja paspiest Ulmaņa roku, taču apjauta, ka viņš bija cieši saspiedis pats savu roku. Katram gadījumam viņš ar kāju zālē uzrakstīja parakstu "K.Ulmanis" un apgūlās tam virsū. Tad zemūdene pacēlās gaisā un no visām tumbām, kuras bija izvietotas zem pļavas, sāka skanēt kaut kāda bītlu dziesma, kuru Gudrups nebija dzirdējis jau kopš savas bērnības dienām. Viņš aizkustinājumā sāka raudāt, un lietus noskaloja Ulmaņa parakstu zālē. Arī pats Ulmanis izkusa un pārvērtās par porcelāna lelli, bet Gudrupa drēbes mainīja krāsu un viņš sāka spīdēt.
Uzkāpis tribīnē, Gudrups pateica: "Es nekaroju pret savu dzimteni, bet es vairs neklausīšos Jehovas lieciniekos. Viņi nezina, kas ir Dievs. Tāpat kā to nezina kristieši, budisti, musulmaņi, ateisti un visi citi. Arī es nezinu, taču es pazīstu kādu, kas zina." Pateicis šos vārdus, Gudrups ieleca pūli un tas viņu aiznesa pāri vairākiem lieliem kalniem. Vienā no šiem kalniem sēdēja milzis un tīrīja kartupeļus. Milzim bija ļoti maza galva, bet ļoti daudz ziedu ausīs. Gudrups viņam piedāvāja apgriezt matus, šādā nolūkā uzrādot friziera apliecību, kura atradās viņa kabatā jau vairākus gadus. Tāpat tur atradās arī sviestmaize, bet to Gudrups milzim nepiedāvāja. Lielā papīra bļodā uz kalna atradās Atlantijas okeāns. Gudrupam ļoti gribējās dzert, taču viņam nepatika sālsūdens, tāpēc viņš izvēlējās paciesties. Taču viņš nenocietās un nokoda vienu stūri piparkūku namiņam. Garša bija vienkārši briesmīga un Gudrups iekliedzās.
Kad Gudrups atkal atvēra acis, viņš savā priekšā ieraudzīja Ļeņu, kas viņā raudzījās izbīļa pilnām acīm. "Bro, kas tev kaiš?" Ļeņa viņam vaicāja. "Mēs jau domājām, ka tu atkal nomirsi." Tikai tajā brīdī Gudrups ieraudzīja arī Žannu. "Viss kārtībā, mans mazais. Es iešu ar tevi uz krūmiem." Žanna viņu mierināja. Ļeņam rokā bija dokuments par skolas beigšanu, bet Žanna lēnām grauza marinētu gurķi. "Kāds man bija sapnis, nemūžam nenoticēsiet! Es biju dabūjis ar baļķi pa galvu un tad Žanna vairs nebija mana meitene un Ļeņa bija pabeidzis skolu, tas viss bija tik absurdi. Un vēl Leontīns nebija tavs brālēns, bet putni dziedāja cilvēku balsīm un pat labāka nekā Greisa." Tad Gudrups vēlreiz paskatījās un papīru Ļeņas rokās, un tas tur joprojām atradās. Gudrups gribēja jau atkal kliegt, bet Ļeņa viņu no tā atrunāja. "No mums neaiziesi," viņš teica, "bez tam, tev jau arī nav kurp iet. Mēs esam viss, kas tev ir." Ļeņa ievēroja, ka divi dūšīgi vīri viņu turēja pie gultas, kamēr trešais taisīja viņam pēdu masāžu. Tajā brīdī Žanna bija jau apēdusi gurķi. Viņa izvilka no somiņas spogulīti un tajā raugoties, uzkrāsoja lūpas. Ļeņa pasniedza Žannai globusu, kas bija aizdomīgi līdzīgs Žannas krūtij un Leontīna balsī pateica: "Prozit!" Žanna iekodās Jaunkaledonijā un zemūdene atkal pacēlās virs ūdens.