Pazaudētā ticība laimīgākai nākotnei
Tu man piedāvāji savu pasauli, un man nebija nekā, ko tev sniegt pretī, tāpēc es kautrīgi ar caurajā zeķē ietērpto pēdu pamīņājos pa grīdu un pateicu: "Paldies! Man prieks par to!" Tu vari man ticēt, es būtu tevi noskūpstījis, bet tā sīpolu vira, kuru biju nobaudījis bez atļaujas sava kaimiņa dzīvoklī, joprojām lika par sevi manīt. Tu mani nesaprati un tomēr smaidīji.
Tiktāl viss bija labi. Un kāpēc lai nebūtu? Pirms divām stundām es ar tevi biju iepazinies kādā nejaukā diskotēkā tajā brīdī, kad tev viens tips grasījās kaut ko iedurt vēnā. Tā kā šis tips bija mans labākais draugs, es biju viņu palūdzis likt tevi mierā. Tu uz mani biji atstājusi to iespaidu, kādu atstāt nav viegli. Tavas acis gan izskatījās nedaudz iztecējušas, bet tā tikai bija mākslinieciski pielietota tuša. Tavi nedabiski taisnie melnie mati, kas sniedzās nedaudz zem zoda, spēcīgi izcēla koši balto seju, kurā pat lūpām nebija krāsas. Nelielā rēta uz tava kreisā vaiga tev piešķīra mazliet šausminošu un tomēr neatvairāmu pieskārienu, tādu ka es mirklī aizmirsu par alus pudeli, kas bija nokritusi uz grīdas un sašķīdusi miljonos lausku, izkaisoties man apkārt maģiskā aplī. Es tev pavaicāju vārdu, taču tu man neko neatbildēji. Tev kaut kas bija uznācis, tu neuzvedies tā kā to darīja citas meitenes, tu tikai bezcerīgi raudzījies vienā punktā un neteici neko, bet šis punkts neatradās manī un arī nekur apkārtnē. Tavas acis būtībā bija aizvērtas, taču tad tu tās atvēri un es redzēju, ka tev bija melnas acis. Tās raudzījās man pāri un apkārt un pat cauri, taču es tomēr varēju ieskatīties tavās acīs, un es tajās ieraudzīju tavu atspulgu, kas mani visai spēcīgi pārsteidza. Es nekad iepriekš nebiju sastapis tādu meiteni kā tevi - tādu klusējošu, tādu klāt neesošu un tomēr neatvairāmu.
Bija jau gadījies dažādi. Reizēm viņas man atteica un iedeva pliķi, citreiz nedeva, bet tāpat atteica. Bija arī gadījumi, kad es nebiju uzdrošinājies uzrunāt. Vienai pat izrādījās, ka bija klāt draugs, kas man iemācīja, kā pareizi ar galvu sasist spoguli. Taču neviena no viņām nebija tāda, kāda biji tu. Tā kā tu nereaģēji, es tevi paņēmu aiz rokas un izvedu ārā no šaurās, piepīpētās telpas svaigajā pasaulē. Tev bija gluži vienalga, sekot man vai palikt uz vietas. Tāpēc es tevi nelaidu vaļā un vedu man pašam gluži nezināmā virzienā. Lietus lija vienkārši neciešami, bet tu neprotestēji. Es nervozēju, man nebija, skaidrības, ko ar tevi lai iesāku. Tu šķiti pārāk neaizsargāta, lai es tevi varētu pieņemt vai atlaist. Turklāt es pats jau arī nebiju nekāds mūris. Rēķins par dzīvokli vēl nebija nomaksāts, man nebija naudas, kaimiņš bija sūdzējies, ka es esot nozadzis viņa pannas vāku. Nez vai mani vispār vēl laistu iekšā mājā? Kur nu vēl kopā ar tevi...
Mēs bijām gājuši jau diezgan ilgi, kad tu man piedāvāji savu sirdi. Tavi vārdi gan bija savādāki. Tie bija pirmie vārdi, kurus tu man pateici. "Ņem mani, ņem mani tagad, šeit, kaut kādā vārtrūmē, kā vien pats to vēlies! Es esmu tava." Tāpēc jau es arī tev pateicos. Neviena iepriekš man nebija tā atzinusies mīlestībā. Patiesību sakot, neviena vispār nebija. Es varēju pieņemt, ka šādus vārdus lieto visas meitenes, taču nepieņēmu, jo man bija gluži vienalga. Tu man piekļāvies, bet tad pēkšņi zaudēji samaņu. Es biju gluži neziņā, manās rokās nekad neviena meitene nebija saļimusi. Piepeši man radās doma, ka es tevi esmu nogalinājis. Ko gan var tā droši zināt, ja nu patiešām?
Šāds variants man nepavisam nepatika. Es nebiju pieradis nogalināt cilvēkus, arī meitenes ne. Biju jau gatavs skriet projām, pat neiedomājies, ka jānotīra pirkstu nospiedumi, kad tu sāki smieties. Es to nekādi nebiju no tevis gaidījis. Tas bija tikai kaut kāds mistisks joks. Lietus lija, bet tu smējies. Droši vien, tu smējies par mani. No tavām acīm notecēja tuša, un es ievēroju, ka tās nemaz nebija tik melnas, kā man bija licies. Tavas acis bija tādas bālgani pelēkas un izskatījās aklas. Tu to nemaz neievēroji, jo biji pārāk aizņemta ar smiešanos. Sirds dziļumos es jutos aizvainots, man absolūti nebija skaidrs tavu smieklu iemesls. Ko tad es tādu biju izdarījis?
Negaidītā dusmu lēkmē tu sāki plūkāt sevi aiz matiem un norāvi parūku. Izrādījās, ka tava galva bija gludi noskūta. Tā tikai bija putekļaina. Kāpēc gan man vajadzēja tevi vilkt no kaut kurienes projām? Būtu labāk palikusi. "Citplanētiete!" - iezvanījās manās smadzenēs - "tūlīt mani pakļaus seksuālam eksperimentam!" Taču nē, tu sāki man kaut ko stāstīt par seno indiešu mākslu, paralēli turpinādama smieties. Es nevarēju nekādi saprast, kāpēc tu man kaut ko teici, kāpēc sākumā biji izlikusies par mēmu un uz rīcību nespējīgu. Man tava uzvedība šķita pilnīgi neskaidra.
"Analizējot Džoisa "Ulisu", ir kļuvis neapšaubāmi skaidrs, ka autoram ir bijis nopietns pamats radīt vēsturisko saikni ar savas personības aspektiem, kurus Džoiss bija gadiem ilgi centies apslāpēt, bet tad, nonācis dziļās pretrunās ar Kanta teorijām, bijis spiests novērtēt par jaunu eklektikas principu noderību ikdienā..."
Kā man nepatīk gudras meitenes! Nu, būtu tu bijusi vienkārša narkomāne - tāda, kā visas citas - vai es kaut ko iebilstu? Nē, sākusi te man par Džoisu stāstīt, it kā nebūtu nekā labāka, ko varētu iesākt. Ja man vajadzētu gudra cilvēka sabiedrību, es piezvanītu savam latīņu valodas skolotājam, bet ne jau meklētu diskotēkā kādu pārdozējušu meiteni. Ak, es romantiskais muļķis, kas ieskatījās tavās melnajās acīs... Varēju taču es neizvēlēties tevi, bet gan to blondīni, kas kaut ko interesantu stāstīja par mineta priekšrocībām...