Pilsēta manī dus

Ervīns nogriezās no galvenā ceļa. Šķiet, neviens viņam nesekoja. Piesardzību Ervīns bija ieguvis jau tajos laikos, kad nekas cits viņam nepiederēja. Pāri cauru zābaku visticamākais varētu neskaitīt. Un saplīsušu velosipēdu. Ervīns bija nopūlējies vairākus mēnešus, līdz viņam izdevās uzdabūt savu sagrabējušo "Aistu" uz kājam, vai, pareizāk sakot, uz riteņiem.
Policija Ervīnu nebiedēja. Viņš nebija likumpārkāpējs, vismaz tradicionālā nozīmē. Ervīnam nepiemita arī vajāšanas mānija - kurā katrā alkoholiķī-garāmgājējā (un gandrīz katrs alkoholiķis bija garāmgājējs, un otrādi) viņam ne prātā nenāca saskatīt maskējušos valdības aģentu vai - vēl ļaunāk - ārpuszemes civilizācijas pārstāvi, kas ieradies uz Zemes tikai tāpēc, ka izjutis nepārvaramu vēlmi nolaupīt Ervīnu. Eiroreālists - lūk, kas Ervīns bija. Varbūt ne gluži "eiro", bet jaunajos laikos Latvijā gandrīz viss bija "eiro". "Eiroapavi", "Eiroremonts", "Eiromēbeles", "Eirodatori", "Eiro-anālais-sekss" - ko tik vien cilvēks varētu vēlēties.
Kāpēc tad tik saprātīgam cilvēkam kā Ervīnam vajadzētu baidīties no "astes"? Vai viņš būtu iesaistījies apšaubāmos darījumos ar noziedzīgās pasaules pārstāvjiem? Vai tur bija iesaistīta sieviete? Varbūt Ervīns vienkārši bija pēkšņi sajucis prātā? Atbilde uz šiem jautājumiem bija viena, un ne tā negaidītākā - nē! Ervīns joprojām itin labi varēja noskaitīt atmuguriski grieķu alfabētu, vajadzības pazīties ar skūtgalvainiem izsitējiem viņam pagaidām nebija, bet no sievietēm viņš labprātāk izvairījās, kopš bija atklājis noslieci pret savu personīgo dzimumu.
Iet bija grūti - grants bija nelīdzena un skarba, bet Ervīna kurpēm bija ļoti plāna zole. Ervīns nevēlējās izskatīties garāks, nekā viņš patiesībā bija. Ervīns uzskatīja, ka viņš zināja pasaulē savu vietu. Un tā vieta nebija nekas īpašs - 35 gadi, no tiem desmit nostrādāti uzņēmumā, par kuru pats Ervīns nemācētu sakarīgi paskaidrot, ar ko tas nodarbojas, augums - metrs septiņdesmit trīs, vidēja miesasbūve, balta un tomēr vietām pelēcīga ādas krāsa, uzvalks, tiesa, ne gluži jauns, melns koferis, kas piebāzts ar bezjēdzīgiem papīriem - tā bija pati Ervīna būtība. Un vēl mati, kas pakausī jau kļuvuši nedaudz retāki, toties gludi sasukāti un pat ieziesti ar želeju.
Upītes parādīšanās ceļa vidū Ervīnu pamatīgi pārsteidza. Viņš nebūt nebija rēķinājies, ka vai pašā pilsētas vidū viņa ceļā varētu gadīties upe. Cik Ervīns atcerējās ģeogrāfijas grāmatās lasījis, tādas mazas un nožēlojamas upītes visbiežāk bija izplatītas mazpilsētās vai pat gluži vienkāršos lauku apvidos. Bet te - daži kilometri no Rīgas centra - un nez no kurienes - upe! Nošņurcis makšķernieks mēģināja uzdurt uz āķa kaut ko tārpam līdzīgu, taču tas viņam nekādi neizdevās neprātīgās roku trīcēšanas dēļ. No makšķernieka nāca itin nelaba smaka, un Ervīns deguna priekšā aizlika kabatas lakatiņu. Ervīns varbūt nebija pats jūtīgākais cilvēks pasaulē, bet sabiedrībā tik populārais kokteilis Svi-Ur-Al (sviedri-urīns-alkohols) nekādi nebija viņam patīkams. Arī ārēji makšķerējošo vīru nekādi nevarēja nosaukt par sevišķi pievilcīgu. Pretēji populārajam uzskatam, Ervīns neuzskatīja par vajadzīgu iesaistīties sakarā ar jebkuru būtni tikai tāpēc, ka tā piederēja pie viņa paša dzimuma. Un šis makšķernieks nebija vienkārši jebkura būtne - sažuvusi, iesarkana seja, kuras vidū kā Pizas tornis bija izvietojies milzīgs kartupeļveida deguns (ja vien Pizas tornis būtu nenoteiktas formas un netīri iesarkanā krāsā), divas asimetriskas, sīkas brūnas ačeles tikai ar lielu piepūli varēja šim milzeniem apliekt savu skatienu apkārt. Vairākas ne līdz galam sadzijušas rētas, dažas no tām strutojošas, vēl vairāk izdaiļoja šo seju. Taču visa virsotne bija mute - šķība un greiza tā nepārtraukti virinājās bez kāda sevišķa iemesla, ik pa brīdim atklājot divas pustukšas rindas brūngani melnu, apdrupušu līdz Romas daudzo kolonāžu līmenim zobu. Pinkains un dusmīgs makšķernieks jau vairākas stundas nebija noķēris nevienu vienīgu zivi, jo tā arī nebija spējis uzdurt tārpu uz āķa, pat neievērojot, ka tārpa vitā viņš rokā turēja apdilušu kurpju šņori.
Ervīns pat nepamanīja, ka viņš jau ilgāku laiciņu nedomāja par iespējamajiem veidiem upes šķērsošanai (makšķernieks atradās otrā krastā), bet tikai truli vēroja visai atbaidošo tipu, kad viņš izdzirda nedaudz aizsmakušu, manāmi iereibušu un vispār pietiekoši kolorītu balsi, kas acīmredzami piederēja makšķerniekam, sevi uzrunājam: "Čo ustavilsja, bļa? Mužika ņikogda ņe viģel, gomik prokļatij?" Par vajadzīgu atbildēt Ervīns neuzskatīja. Tai vietā viņš noāva kājas, un uzrotījis bikses līdz ceļiem, šķērsoja upi pa ūdeni.Tā patiešām nebija sevišķi dziļa, un Ervīna bikses pēc šī pasākuma bija tikai nedaudz ieslapjas. Kā neskūtais tēvainis gumijas zābakos varēja zināt par Ervīna interesi par vīriešiem? Par šādu jautājumu Ervīns pat uz mirkli neaizdomājās, būdams drošs, ka tā bija tikai vienkārša nejaušība un ka šādu frāzi no zivju vīra varētu sagaidīt jebkurš garāmgājējs.
Pilsēta līdz ar upi beidzās. Ervīnam tas bija jau otrais pārsteigums - viņš nez kāpēc bija domājis, ka pilsēta nevar beigties tik negaidīti un tik tuvu no sava centra, bet fakti acīmredzami runāja pretī Ervīna pasaules uztverei (ja vien fakti vispār varētu runāt, kur nu vēl acīmredzami). Ervīnam apkārt pletās bezgalīga pļava, un upi vairs nevarēja aizmugurē saskatīt, skatu aizsedza neticama augstuma brikšņi. Šajā dienā Ervīns bija jau iemācījies ticēt visam, kas ap viņu notika, cik absurdi tas lai arī nešķistu normālā dienā. Piektdiena trīspadsmitais ar melno kaķu kori viņam vairs nešķita nekas fenomenāls, lai gan viņš atcerējās, kā vienreiz šādā dienā viņam mājas saimniece bija pārpratuma dēļ izmazgājusi šķīdinātājā.
Ceļš arī ieauga pļavā, un Ervīnam nācā no kofera izņemt dārza šķēres, kuras viņš vienmēr nēsāja sev līdz. Ir lietas, bez kurām ir grūti izdzīvot, un dārza šķēres ir viena no šīm lietām, tāpat kā rezerves zeķes, prezervatīvi un, protams, sistēmas diskete. Šķēres gan bija trulas un neko daudz Ervīnam palīdzēt nevarēja, tomēr viņš pamazām virzījās uz priekšu. Tikai neapstāties! Neskatīties atpakaļ. Skat, maza meitene sēž uz akmens un rotaļājas ar plīša zaķīti! Zaķītis nebija nemaz no plīša, bet kaut kāda lētāka materiāla, taču Ervīns to nevarēja zināt. "Sveiks, onkuli, uzmanies ar šķērēm, nogriezīsi vēl manam zaķim galvu, un tas nebūs labi." Meitene palika aiz muguras, un Ervīns par viņas mirklī aizmirsa. Tāpat viņš neievēroja putnu biedēkli, kuram pagāja garām jau piekto reizi. Bet zāle atauga ļoti ātri, un Ervīns nevarēja ievērot, ka viņš gāja riņķiem. "Crop circles" - tā to sauktu zinātniski noskaņoti fantasti. "Sasodītais mūžamežs!" - tā domāja Ervīns, un arī viņa viedoklim bija tiesības eksistēt.
Atkal jau Ervīna priekšā bija mazā meitenīte: "Ak, tad tev patīk mazi puišeļi? Fui, cik tu nerātns! Dupsis, dupsis, ak mans dupsis!" Ervīns nesaprata, kā to visu saprast, tāpēc viņš nesaprata, bet gāja tālāk. Sašutumā viņš aizmeta šķēres, un tās uzšķērda (kā jau grieznēm pienākas) ne pie kā nevainīgo putnu piedēkli. Tas pats izskatījās pēc vārnas, bet putni to pilnībā ignorēja. Ne jau tāpēc, ka tas nebūtu briesmīgs, bet tāpēc, ka laukā nekas neauga un putni te negribēja uzturēties paši par sevi. Kaut kur tālumā lamājās makšķernieks, kuram nekādi neizdevās uzvērt kurpju šņori uz āķa, lai varētu ar to pacienāt izsalkušās zivis. Debesis virs Ervīna galvas bija ieguvušas netipiski violetu nokrāsu. "RGB nobrucis," padomāja Ervīns, nemaz nezinot šo vārdu nozīmi. Tos bieži lietoja kāds viņam pazīstams cilvēks, tikai Ervīns nevarēja atcerēties, kurš tieši.
Romantiskas atmiņas iešāvās viņam galvā, kaut gan tieši tam mirklis nebija piemērots. Tolaik viņam bija deviņpadsmit, un viņai bija par pieciem gadiem vairāk. Tikai dažus skatienus viņi bija pārmijuši, viņš ne reizes nebija pienācis viņai tuvāk kā desmit metru attālumā. Viņa nezināja viņa vārdu, un nekad ar viņu nebija sarunājusies. Viņa zināja, ka viņš viņu mīl, un arī viņa juta pret viņu līdzīgas jūtas. Viņš bija tikai garāmgājējs, un tomēr viņš bija arī kas vairāk. Un kas par to, ka viņa bija precējusies un ka viņai bija liekais svars, un ka viņa pārāk daudz lietoja džinu bez tonika, un ka Ervīnam kabatā nebija pat ne vara graša, un ka viņš kļuva par klerku, bet viņa nodzēra savas aknas līdz nāvei dažu gadu laikā? Un kas par to, ka viņu mīlestība nožuva, tā pat neizdīgusi, tās tāpat bija visromantiskākās atmiņas, kādas Ervīnam bija, un viņš pret tām juta zināmu siltumu.
Gluži negaidīti pļava atkal beidzās, un Ervīns bija iznācis pie lauku mājām. Kāds drūma izskata vecis ar tecilu raudzījās viņam acīs un neteica nekā. Viņa skatiens bija pārmetuma pilns, bet Ervīns nevarēja novērsties. Ervīns vispār nemācēja novērst acis, tā bija kāda godīguma pazīme, kuru viņš nekādi sevī nevarēja pārvarēt, kaut priekšnieki viņu par to bieži bija rājuši. Vecis izskatījās itin līdzīgs makšķerniekam, kaut viņš bija labāk ģērbies un nebija tik ļoti nodzēries, taču varēja jaust, ka tas bija kauls no viņa kaula, kas upes krastā dirnēja. Acis viņam bija lielākas, bet deguns mazāks, taču ne jau acis nosaka visu šajā pasaulē. Ervīnam bija par sevi milzīgs kauns, kaut arī viņš nezināja, kāpēc.
Vecis tikai turēja tecīlu, un neko neteica. Tad no istabas iznāca arī mājas saimniece, pilnīga sieviete, kura nebūt nebija pati pilnība. Garās bizes viņai bija tumši brūnganas un sniedzās gandrīz līdz gurniem, bet Ervīns nevarēja izjust pret viņu siltas jūtas. Saimnieces acīs bija jaušams kas nešpetns. "Tādus kā tevi mēs pie sevis mājās nelaižam. To vien domāsi, kā manam veci savu neķītro skatienu uzmest. Lasies ka tiec!" viņa sarāja gājēju. Ervīns arī gāja. Ko citu lai viņš darītu? Viņš jau nemaz nebija vēlējies tur apstāties, tikai bija juties hipnotizēts. Tas laikam tajā ģimenē bija pārmantojams - skatiens, no kura nevar paslēpties aiz biezākā portfeļa un skanīgākajiem vārdiem.
Kāpēc visi zināja par viņu visu? Vai tas patiešām bija tik acīmredzami? Ervīnam nekad neviens nebija neko tādu teicis, bet šodien visi pēc kārtas? Un kāpēc suns pie mājas rēja tik bezcerīgi? Kāpēc bija beigusies pilsēta? Vai tomēr nebija atkal trīspadsmitais? Ervīns rūpīgi pārbaudīja kalendārīti, taču tas vēstīja, ka bija normāla otrdiena un ka vispār viņa dzīvē nekādas pārmaiņas nebija gaidāmas.
.....
Sasniedzis mājas durvis, viņš uzelpoja. "Vācieši nāk", bija pēdējais, par ko Ervīns iedomājās, pirms atkrita gultā.