Pirmā stunda ticības mācībā
Sveiki. Mani sauc Guntis, un es ļoti priecājos, ka man ir tā iespēja Jums šo to pastāstīt. Jūs noteikti domājat, ka es gribu Jums piedāvāt nelielu sarunu par Dievu, atkarībā no Jūsu izvēles divdesmit vai trīsdesmit piecu minūšu garumā. Nenoliegšu, ka es reizēm mēdzu Jums šādas sarunas piedāvāt, piemēram, vakar, kad Jūs manis dēļ nokavējāt uz trolejbusu un saņēmāt brāzienu darbā, vai arī pagājušo pirmdien, kad mans zvans pie durvīm Jums iztraucēja romantisko gaisotni. Piekrītu, esmu Jūs traucējis ar sarunām par Dievu visai regulāri, sagādājot, iespējams, ne pašu patīkamākos brīžus. Ja tā labi padomā, ar to jau arī sākās mūsu pazīšanās, kad Jūs atklājāt mani sēžam savā virtuvē pie galda un skaļi lasām godājamā un sirdsmīļā bīskapa Vietvalža Ļumiņa darbu "Dieva koncepcija mūsdienu makrokosmā jeb Ļumiņa baznīcas svētraksts". Toreiz Jūsu sejā es ievēroju spēcīgu izbrīnu, kas visai ātri pārauga dusmās, manis saķeršanā aiz skausta un demonstratīvas izraidīšanas no Jūsu apartamentiem.
Taču šoreiz ir pavisam citāda situācija. Es nemēģināšu Jūs piespiest iegādāties kādu brošūru vai vismaz apmeklēt mūsu dievkalpojumu, kurš, starp citu, notiks parastajā vietā nākošo piektdien ap pusastoņiem vakarā. Mani šodien neuztrauc, ka Jūs dzīvojat kā grēcinieks un ka materiālās vērtības Jums ir aizsegušas skatījumu uz garīgo pasauli. Es pat neizteikšu nevienu kritisku piezīmi, atminoties, ka tikai divas nedēļas pagājušas, kopš es redzēju Jūs sarunājamies ar Jehovas liecinieku neģēlīgo aģitatoru, kurš mani ir divas reizes piekāvis, paralēli nelabi izsakoties par mūsu garīgā tēva bīskapa Ļumiņa prāta spējām. Šodien es esmu Jums gatavs visu piedot. Pat amorālo sakaru ar Jūsu kaimiņieni, kuras vārdu labāk pat neizrunāšu.
Kā jau Jūs droši vien būsiet nopratis, ir jānotiek kam sevišķam, lai es nevēlētos ar Jums iesaistīties nopietnās reliģiskās pārrunās, kas varētu Jums parādīt gaismu tuneļa galā un beidzot pievērst Jūs vienīgajai īstajai ticībai. Un, proti, es šorīt pieredzēju brīnumu. Nē, netaisiet ciet durvis! Tas nebija tāds brīnums, kādus visai regulāri veic mūsu diženais bīskaps Vietvaldis Ļumiņš, kura rokās ir brīnumains dziedinošs spēks, kas var palīdzēt vēža slimniekiem, dziedēt alkoholismu un uzlabot govs piena kvalitāti. Par šādiem brīnumiem es Jums stāstu vai katru dienu, un tie Jums noteikti nevar vairs nekādu pārsteigumu sagādāt, ne velti Jūs esat peklei nolemts ateists. Taču manis piedzīvotajam brīnumam pat Jums būs jānotic, jo tam nav praktiski nekāda sakara ar Ļumiņa baznīcu, ja neskaita, ka es esmu tās godīgs kalps.
Šorīt es piecēlos, kā parasti to daru svētdienās, jau pirms sešiem. Jau pusseptiņos man ir paredzēts pieklauvēt pie 18. numura durvīm un iesaistīties nopietnā reliģiskā diskusijā ar Jums itin labi pazīstamo Juri Klupīti, kurš pamazām jau ir sācis saskatīt bīskapa Ļumiņa mācības neatkārtojamību. Taču šorīt es līdz Klupītim nemaz netiku. Jau pamošanās brīdī es izjutu, ka šodien notiks kas īpašs. Man pat likās, ka bīskapa Ļumiņa portrets virs manas gultas smaidīja daudz apgarotāk, kā tas mēdz notikt citās dienās. Ja es būtu šodien noskaņots ar Jums runāt par Dievu, es noteikti pieminētu, ka šādu portretu var iegādāties mūsu firmas veikalā dievnama otrajā stāvā par ļoti saprātīgu cenu, tomēr šodien Jums šī noderīgā informācija ies secen. Arī brokastis garšoja nedaudz savādāk, kā citās reizēs tas mēdz būt. Taču es tam nepievērsu sevišķu uzmanību, jo man bija ieplānots šodien pierunāt Juri Klupīti atteikties no materiālā sloga, kuru viņam rada divi automobīļi, un ziedot vienu no tā bīskapa Ļumiņa vārdu tālākas izplatības veicināšanai.
Es jau biju izgājis laukā pa durvīm, kad ievēroju, ka pretī manām namdurvīm bija pakritis cilvēks. Bīskapa Ļumiņa draudzes pārstāvju uzvedības noteikumos pirmais punkts ir palīdzēt pakritušam cilvēkam, jo zināms, ka apreibis cilvēks atrodas ciešākā saistībā ar savu zemapziņu un tādēļ vieglāk uztver mūsu ticības jēgu. Mani pārsteidza, ka no pakritušā cilvēka nejutu tik tradicionālo alkohola smaku, taču pieņēmu, ka mūsdienās noteikti ir parādījušies jauni dzērieni ar īpašībām, kas šo aromātu spēj apslāpēt. Kā lai arī nebūtu, es šo guļošo cilvēku kaut kā ievilku savā miteklī. Rūpīgi viņu nopētījis, atklāju, ka šī cilvēka vārds bija Jānis (tā bija rakstīts autovadītāja apliecībā, kas atradās naudasmakā viņa mēteļa kabatā), kā arī viņa piederība kādai man vēl nezināmai sektai. Cik ļoti gan es neieredzu šos sektantus! To vien viņi zina, kā kaitēt mūsu nopietnajai ticībai, kurai tik vien vainas, kā līdz šim vēl neiegūts oficiāls statuss! Taču Jūs varat neuztraukties, šī problēma jau pašā tuvākajā laikā tiks novērsta. Tā kā dzelzi mēdz teikt, ka ieteicams kalt pirms atdzišanas, es pakratīju šo uz grīdas gulošo Jāņa vārdo saukto cilvēku aiz pleca, un viņš patiešām atmodās. Kādi netīri vārdi nāca pār viņa lūpām, to es labāk pat neatkārtošu, jo neviens no tiem man neko neizteica, tādējādi vēlreiz apliecinot viņa pārstāvētās sektas jaunumu. Tikai pēc kāda brīža šis cilvēks apjēdza, ka atrodas svešā vietā un mēģināja no manis noskaidrot, kas īsti ir ar viņu noticis. Pēc apmēram piecām minūtēm neizprotamu tekstu, mans viesis nāca pie secinājuma, ka viņš būs aizmidzis pa ceļam mājās no darba. Kamēr viņš meklēja izskaidrojumu savai aizmigšanai, es viņam netraucēju, baidīdamies aizbaidīt klientu. Piemēram, ielīšana pa logu Jūsu virtuvē toreiz noteikti nebija labs veids, kā uzsākt kontaktu, tāpēc tagad es esmu gudrāks. Es paskaidroju Jānim, ka es pārstāvu bīskapa Ļumiņa draudzi un ka viņš ir uz nepareizā ceļā, kā jau cilvēks, kas saistījis ar tik apšaubāmu sektu kā viņējā. Lai nedaudz viņu sagatavotu pāriešanai mūsu pusē, es izstāstīju kādu atgadījumu par viņa sektu, kas to rādīja pašā sliktākajā gaismā. Jūs jau droši vien šo atgadījumu zināt, tas tiek piesaukts daudzās un dažādās situācijās, Jums pašam es to stāstīju par Jehovas lieciniekiem. Nu, tas stāsts par kaķi un pusnakti. Tomēr Jāņa reakcija mani pārsteidza. Viņš sāka man uzdot jautājumus par draudzi. Nekad neviens nebija izrādījis par mums tik dziļu un vispusīgu interesi. Viņš vaicāja gan par mūsu mērķiem, gan par draudzes apjomu un sociālo stāvokli, kā arī par daudzām citām detaļām, par kurām atbildēt man nebūt nebija vienkārši. Kad jautājumi kļuva jau pavisam sarežģīti, es biju spiests pamodināt pašu bīskapu Ļumiņu, kurš kopš pagājušās nedēļas ir apmeties pie manis, lai viņš varētu izskaidrot daudzas lietas mūsu jaunajam brālim. Arī bīskapam nenācās viegli, šis Jānis jau nav no tās cilvēku kategorijas, kuru interesē tik primitīvi jautājumi, kā Jūs, piemēram: "Vai Jēzum bija sakars ar Ponciju Pilātu?" Es pat īsti vairs neatceros ne trešdaļu no tā, par ko Jānis vaicāja bīskapam, tik sarežģītas teoloģiskas problēmas viņi pārsprieda.
Taču tad runāt sāka Jānis. Viņs slavēja mūsu baznīcu par tās sasniegumiem, ekonomisko potenciālu un tamlīdzīgi. Reti kurš tik atzinīgi ir par mums izteicies, pat man pašam tagad negribētos Jums šo slavas dziesmu atkārtot. Beidzis slavinājumu, Jānis piedāvāja mums veidu, kā baznīcas darbību uzlabot. Nezinu, kādus argumentus viņš lietoja, bet beidzās ar to, ka bīskaps piekrita iegādāties... tūlīt apskatīšos lapiņā... septiņpadsmit datorus, projektoru, divus hubus, trīs routerus un vienu antenu. Man nav ne mazākās nojautas, kas tas viss ir, bet tagad mūsu baznīca būs ar šīm lietām aprīkota. Tāpēc es pie Jums nāku lūk kādā sakarā - es atminos, ka Jums bija beisbola nūja. Lieta tāda, ka baznīcai tagad steidzami nepieciešama nauda, lai šo projektu finansētu, tādējādi mums lieti noderētu Jura Klupīša automobīlis, bet Jūsu kaimiņš mums to atsakās dot. Par šo palīdzību bīskapa Klupiņa draudzei Jūs saņemsiet... tā, atkal jāapskatās lapiņā... "trīs bezmaksas e-pasta adreses, vienu peles paliktni un personīgo IP adresi". Tātad, sarunāts?