Kāda saulainā vasaras dienā jeb visa sākums, kas notika beigās

Kādā saulainā vasaras dienā es sēdēju un domāju par sevi. Fakts kā tāds pats par sevi neko īpašu nenozīmē, jo šādas domas mani māc arī ne saulainās un ne vasaras dienās. Tātad es domāju par sevi, laiku pa laikam iemezdams aci grāmatā, kas man atradās blakus. Izskrējis domās cauri visiem sava mūža labirintiem, es ieraudzīju durvis ar uzrakstu "pirmsākumi". Es nodomāju, ka tiem būs kāds sakars ar raudošu zīdaini vai pat embriju mātes vēderā, taču, kā vēlāk izrādījās, es maldījos. Jāatzīstas, ka par šādu savu pagātni neko neesmu zinājis, jo agrāk šādas pagātnes nemaz nav bijis, tā rādās tieši tajāa saulainajā vasaras dienā. Starp citu, jāpiezīmē, ka, kā jau tas Latvijas klimatā bieži gadās, diena samērā drīz pārvērtās lietainā, tomēr es to arī turpmāk saukšu par "kādu saulainu vasaras dienu". Kā es jau minēju, šī pagātne ir radusies nākotnē, kas nav nekāds retums, jo vēlāk tā tiešām kļūst par pagātni, lai arī ne tik reālu, kā citas tās daļas, bet arī tās jau ir tikai relatīvi patiesas un eksistējošas. Mani pirmsākumi nav saistīti ne ar pasaules mēroga skandāliem, ne nepārtrauktiem strīdiem un savstarpēju izrēķināšanos, tie ir gluži vienkārši patiesi, tik patiesi, cik patiesi vien var būt fantāzijas augļi, kas radušies kādā saulainā vasaras dienā.

Pirmajā mirklī es iedomājos, ka pirms manu pirmsākumu apraksta vajadzētu pastāstīt par maniem pirmsākumiem to tajā izpausmē, kura nešķiet ne pārdabiska, ne īpaši oriģināla. Par laimi tiem, kas lasa to, uz kā jeb kur ir uzrakstīts mans atmiņu tēlojums, mana šķietamā pagātne izpausta netiks, tā paliks tikai manās smadzenēs un taps noklusēta, jo tur jau arī nekā stāstāma nav. Pie šāda sprieduma es nonācu tad, kad iedomājos, ka es neesmu tas cilvēks, par kuru uzdodos. Es neesmu 14 gadus vecs zēns, neatkarīgi no tā, cik gadu mani ir tajā mirklī, kad šis burtojums ir nonācis kāda cilvēka rokās. Es neesmu pusaudzis, kas dzīvo tādu pašu dzīvi kā miljoni viņa vienaudžu, nedzīvoju tādā sabiedrībā, kāda tā ir no pirmā acu uzmetiena. Tāds es esmu tikai šķietami. Manī pastāv divas pasaules- esošā un šķietamā. No malas var pamanīt tikai to otro, jo tā ir izpausta ārēji, bet esošā pasaule ir noslēpta tur, kur neviens nespēj ielauzties un to atrast. Tā atrodas manā būtībā. Manu esošo pasauli nepazīst neviens cits kā tikai es pats, jo neviens cits, pat Dievs debesīs, nedzīvo manu dzīvi un neizjūt reālistiski šķietamās pasaules spiedienu uz sevi tā kā to izjūtu es. Manā skatījumā uz pasauli neskatās neviens cits, tāpēc arī tikai es pats spēju sevi izprast, lai arī ne pilnībā, jo vēl daudz kas pašā sevī man ir nepazīstams. Ja par uzdošanos par citu cilvēku draud sods, tad gandrīz visas dzīvās radības, kuras eksistē vairāk kā vienā dimensijā to ir pelnījušas, jo tās sastāv no miljoniem dažādu kristālisku elementu, kas veido spoguļattēlu šķietamajam cilvēkam šķietami reālistiski veidotā pasaulē. Tāpēc es arī atstāstīšu tikai to, kas patiešām ir noticis, ko nav izmainījusi savos stāstos neviena dvēsele, tāpēc, ka nevienam to neesmu izpaudis, neviens par to nav zinājis, jo tas agrāk nav eksistējis, tāpēc tas ir tāds, kāds tas radies un radies tas viss ir no manis, no manām domām un pārdomām.

Domāt nozīmē no jauna radīt pasauli.
A.Kamī

Dzīvības rašanās un eksistence jeb stāsts par atmiņām.

Šķietami, cilvēkam dzimstot, parasti apkārt ir daudz ļaužu- vecāki, ārsti, medmāsas, vismaz māte jau nu vienmēr ir klāt, bet, cilvēka būtībai pasaulē nākot, blakus nav neviena, pat ne mātes. Tur ir jāpaļaujas uz sevi, ar visu to, ka tas, uz kuru paļauties, proti tas, kas paļaujas, vēl pat īsti neeksistē.

Es nezinu droši, kad īsti es esmu dzimis realitātē. Dzimšanas apliecībā man ir teikts, ka tas noticis 1983. gada 18. novembrī, bet neviens nevar apliecināt, ka es reāli esmu dzimis tad pat, kad šķietami. Es pieņemu, ka reāli esmu dzimis agrāk, nekā piedzimu līdzcilvēku atmiņās. Manā rīcībā tad sanāk samērā ilgs laika periods, jo, ja pieņem, ka esmu dzimis arī patiesībā apmērām turpat, kur fantastiski izveidotajā šķietamajā realitāte, tad es nevarētu būt vecāks kā apmēram 10 gadu tūkstošu, tā kā agrāk šajā apvidū cilvēki nebija izplatīti. Droši vien, vecumam arī nekādas nozīmes nav, jo tas ir jēdziens, ko ir radījuši cilvēki, svarīgāks par to ir cilvēka izdalāmās enerģijas daudzums, kurš ar vecumu saistīts nav pat šķietamajā pasaulē.

Es esmu dzimis vietā, kuru pats esmu nodēvējis par Pirmsvietu. Šis nosaukums ir radies tāpēc, ka tad es vēl biju pirms sevis, pirms Es- reālais, pirmo reizi sastapu sastapu sevi šķietamo. Pirmsvieta ir vieta, kur sākas tas, kas turpinās mūžīgi un nekad nevar beigties- pastāvēšana. Cilvēks nepastāv ne laikā ne telpā, viņš pastāv kā tāds. Pat, ja, Dievs nedod, cilvēce ies bojā cilvēks pastāvēs ārpus Zemes un ārpus Visuma, viņš pastāvēs pats savā būtībā, un to atņemt nevar neviens. Atgriežoties pie Pirmsvietas nosaukuma jāatzīmē, ka to es izdomāju vēl pats tur atrazdamies, lai arī tas man ienāca prātā tikai tad, kad atcerējos savas eksistences sākumu, tas ir, Pirmsvieta kļuva par Pirmsvietu ilgu laiku pirms tās nosaukuma rašanās. Pirmo laiku pēc savas eksistences sākuma es pavadīju bezmērķīgos meklējumos, kuros neko neatradu, tāpēc, ka Pirmsvieta tāpēc arī ir tikusi pie sava nosaukuma, ka viss tajā ir pirms jebkā. Nezinu, cik ilgu laiku es biju šādi eksistējis un vai vispār jebkad šāds pirmsperiods būtu beidzies, ja es nesastaptu to, ko es sastapu, kas visā pilnībā izmainīja manus priekšstatus par eksistenci, pateicoties kuram es esmu uzzinājis daudz ko par mani kā par Es, kā par individuālu personību.

Tas notika toreiz, kad es vēl nezināju ka es esmu Es. Es dzīvoju tā, ka nevarēju pat apgalvot, ka biju dzīvs. Tā kā es nezināju un nejutu, neizpratu un nevēlējos izprast, es tiešām neeksistēju, lai arī jau biju radies kā reāls, tomēr vēl biju tikai abstrakta mēness gaismas atblāzma. Tolaik es biju murgs paša neesošajās smadzenēs, kas pašam šķiet reāls, bet citiem ir nesaskatāms. Mana atrašanās vieta bija mīkla visiem, jo Pirmsvieta nav sabiedrībai plaši pazīstama, tajā nav arhitektūras pieminekļu vai kā cita, kas pelna tā sauktās elites uzmanību. Es šaubos, ka kādu interesēja šīs mīklas atrisinājums, jo biju tikpat svarīgs kā kanalizācijā samircis vates kušķis, kura eksistence vai nepastāvēšana nešķiet īpaši nozīmīgākā kā jebkurš cits cilvēces rīcībā esošs sīkums, kas nespēj noderēt citiem un kuram pašam nenoder nekas izņemot sevi pašu, tādējādi veidojot tīklu ap sevi, kurā tiek iekļauts viss nekas.

Negaidīti kāds paraustīja zirnekļa tīklu, kurā biju atradis sev pagaidu mājvietu. Pirmais, kas man ienāca prātā, bija zirnekļa atgriešanās savā tīklā, lai arī Pirmsvieta jau samērā sen bija iepazītā kā neapdzīvota vieta. Es nebēgu, jo man nebija no zirnekļa jābaidās, tā kā zirneklis nevarētu būt kārs nobaudīt tukšumu, kas nepatērē uzturu pats, tāpēc arī ir nederīgs uzturs citiem. Tas, kas raustīja tīklu, visticamākais, nebija zirneklis, jo tas bija kāds. Šis kāds, kuru es neesmu pēc tam vairs sastapis, lai gan neesmu pārliecināts, ka varētu viņu šobrīd atpazīt, man teica, ka, viņaprāt, manī kaut kas esot. Tas bija vienīgais, ko dzirdēju, lai arī nespēju izprast arī to, kā šie vārdi tika līdz manām ausīm, kuru nebija. Tomēr kāda nezināmā izteiktie vārdi man iespiedušies dziļi atmiņā, jo pirms kāda nosacītās sastapšanas, es nebiju bijis. Kāds man bija radījis vārdu. Es biju Kaut Kas. Kaut Kas ir bezformas veidojums, kuram nav nekādas pazīmes, bet tas tomēr apzīmē eksistenci, ja kāds ir kas tad viņš pastāv, dzīve tā vēl nav, bet pastāvēšana gan. Būt Kaut Kam jau ir liels solis uz priekšu no izejas punkta- nebūt nekam un nevienam. Par Kaut Ko var gan pateikt: "Kas tur liels, būt Kaut Kam! Katrs cilvēks jau ir Kaut Kas! Tas nav nekāds sasniegums!" Es, turpretim, uzskatu pilnīgi savādāk, jo ne katrs ir Kaut Kas tādā formā kā es. Ir nopietna atšķirība, vai es kļūstu par Kaut Ko, sākumā esot nekas, vai no perspektīva un talantīga Kāda es izveidojos par vienkāršu Kaut Ko un neattaisnoju uz sevi liktās cerības.

Sapratis, ka Kaut Kas es jau esmu, es nolēmu, ka man ir jāvirzās tālāk, lai sasniegtu ko lielāku un es varētu pārvērsties par ievērības cienīgu personību, lai es attaisnotu savu eksistenci, un, galvenais, dzīvotu nevis pastāvētu. Man vajadzēja izveidot sevi no nekā, bez instrumentiem, bez plāna un bez zināšanām, ko darīt ar izveidoto sevi. Ja es būtu varējis, es paņemtu mālus un salipinātu no tiem sevi, bet es neesmu Dievs, tāpēc neesmu spējīgs izveidot pat sevi, kur nu vēl kādu citu. Galvenais un svarīgākais, ka, izņemot manu patvertni- zirnekļa tīklu, Pirmsvietā nekā nebija. Ne šūt ne adīt, ne vērpt ne tamborēt, aust vai ko citādi apstrādāt zirnekļa tīklu es nemāku, jāatzīstas, ka es nemāku to darīt arī ar piemērotāka materiāla palīdzību, turklāt manā rīcībā Pirmsvietā nebija adatas vai kāda cita šāda veida instrumenta, jo manā rīcībā nebija pat manis paša, jo es eksistēju tikai kā Kaut Kas, ko nevar izmantot nekur.

Man atlika vienīgi ietīt savu neesošo sevi šajā zirnekļa tīklā. Tas radīja man visai nosacītu apveidu, bet tomēr es vairs nebiju tikai bezformas eksistences pārstāvis, bet gan veidola īpašnieks. Tīkls mani saturēja kopā, tāpēc man vairs nedraudēja bezformas sairšana, kas iespējama tad, kad cilvēkam trūkst kaut minimāla vienojošā elementa. Es vēl nebiju īsti pieradis pie sava jaunā tēla- ZirnekļKaut Kā, kā es biju sevi iesaucis, vispār pat ne iesaucis, bet nodēvējis, jo saukt bez mutes es nevarēju, kad notika tas, kam sen bija jānotiek- es šķietami ieraudzīju gaismu.

Jāpiebilst, ka es esmu piemirsis norādīt, ka man jau tad, kad nebiju pat Kaut Kas, bija parādījusies šķietamā redze, tāpēc es varēju redzēt virspusējo Pirmsvietas attēlu, kā arī šķietamu gaismu un tamlīdzīgas parādības, kuras citādi nebūtu iepazinis un arī nezinātu sava dzīvesstāsta sākotnējo posmu visā tā pilnībā. Es gan nespēju izskaidrot, kā es varēju redzēt, ja man nebija acu un nebija arī manis paša kā tāda, tomēr jāsamierinās ar to, ka daudz kas nav izskaidrojams pat tad, ja tas ir paša piedzīvots. Tāda ir dzīve- milzīgs mīklu tuksnesis ar retām man pazīstamām oāzēm.

Es virzījos pa bezgaisa telpu uz gaismu. Gaisa trūkums Pirmsvietā mani neuztrauca, jo nepieciešamības elpot man nebija. Kad es biju pietuvojies gaismai pavisam klāt, es apžilbu. Gribēju jau teikt, man apžilba acis, bet acu man nebija, tāpēc es apžilbu viss. Gaisma mani apņēma un sāka spīdēt tīkls, kurā es biju ietinies. Spīdēju arī es, bet vēl ne kā patstāvīga gaisma, bet tikai tīkla spoguļa veidā. Es ievirzījos gaisma, uz brīdi man pazuda pat šķietamā redze, bet, kad tā atkal atgriezās, es atrados pilnīgi citā vietā. Tā vairs nebija Pirmsvieta, kas pletās man apkārt bez robežām, bet gan tikpat neierobežota Izveidtelpa. Pirmais, ko ievēroju, bija tas, kas es nebiju viens, apkārt man bija neskaitāmi nenoteikti tā pat kā es dzīvi veidojumi, kas eksistē, nevis dzīvo. Ar visu to, ka Izveidtelpa šādu radību bija tik daudz, ka jebkuras Zemes pilsētas iedzīvotāji salīdzinājumā ar šo baru šķiet tikai saujiņa cilvēku, jo Izveidtelpa bija pilna, neievērojot tās robežu neeksistenci, Izveidtelpā valdīja tāds klusums, kāds nebija sastopams pat Pirmsvietā. Pirmsvietā nebija skaņas, bet tur arī nebija dzīvības, protams, mani neskaitot, Izveidtelpā, turpretī, bija neskaitāmas dzīvības, kas radīja klusumu un piepildīja telpu ar to.

Arī pārējie Izveidtelpas iemītnieki bija ietinšies kādā puslīdz kopā saturošā vielā, jo arī tie bija tikai ZirnekļKaut Kā tipa pārstāvji. Par šiem iemītniekiem varu pateikt to, ka viņi, tāpat kā es, cītīgi meklēja sevi un savu konkrēto veidolu, bet ne pie kā sevišķa nonākuši nebija. Izveidtelpā topošajiem cilvēkiem rodas tādas rakstura iezīmes kā dusmas un apvainojums, jo ļoti bieži gadās sadurties ar kādu citu ZirnekļKaut Ko, kas nekad neatvainojas. Jāatzīst, ka es biju tāds pats kā citi, jo nav iespējama atvainošanās gadījumā, kad mēmais uzdūries kurlajam. Iespējams, šādas sadursmes nebūtu iespējamas, ja visi nebūtu ietinušies saturošajā apģērbā, bet tad, savukārt, lielākā daļa no Izveidtelpas iemītniekiem ātri vien būtu sadrupusi gabalos un telpa būtu pilna ar nenoteiktiem bezformas veidojumu gabaliem.

Pēc kāda ilgāka aklimatizācijas perioda es ievēroju, ka Izveidtelpā tomēr ir arī kaut kas nedzīvs- tas bija logs, kas atradās starp neko un neko, tā kā apkārt tam nebija sienas, tas arī neko neatdalīja, tomēr pie loga bija milzīga drūzma ar ZirnekļKaut Ko, kas lauzās tajā iekšā, un, svarīgākais, neviens no tiem neparādījās otrā pusē. Es savācu kopā visu sevī esošo nekaunību un atgrūdu malā vairākus pretīvirmojošus sava tipa pārstāvjus un pēc kārtīga un ilgstoša lauziena nokļuvu pie loga un izspruku tam cauri. Man jāatzīst, ka no cilvēka godaprāta eksistences viedokļa, šāda grūstīšanās iespējama tikai sabiedrībā, kas nav kulturāla, un, turklāt, tajā atrodas nevis indivīdi, bet gan viendabīga masa, pūlis, kas nav spējīgs būt kultūras pilns vai smalkjūtīgs. Ja es tajā laikā būtu jau bijis īsts Es, droši vien es nevarētu pastāvēt nemitīgā nekulturālu situāciju kopumā, bet, ja visi topošie cilvēki tur būtu bijuši kulturāli, tad arī šķietamajā pasaulē tie tādi būtu un zustu jēga, vai pareizāk, nekad nebūtu bijusi jēga dzīvei, kad viss ir ideālā kārtībā un nenotiek nekas negaidīts vai neparedzēts. Tālab, ir pareizi, ka Izveidtelpas apstākļos nepastāv ne estētika, ne labas uzvedības paraugi, un, pat, ja tas tā nav, tad es jau neko izmainīt nespēju.

Kad es biju ticis logam cauri, es atrados citā Izveidtelpas daļā, kurā var nokļūt tikai, izejot cauri logam. Es biju pārvietojies telpā, pats nekustoties. Šajā daļā bija neskaitāmas kastes ar nummuriem. Vienu nummuru es ievēroju arī uz sevis, lai cik dīvaini tas nebūtu, agrāk es nebiju to pamanījis. Mans nummurs bija 3182. Es sameklēju starp gaisā vibrējošām kastēm kasti ar šādu nummuru un atvēru to. Tajā bija iekšā pildspalva un papīrs. Es nojautu, ka ar šo priekšmetu palīdzību man ir jāizveido sevi. Nekad iepriekš es nebiju tos redzējis, bet gluži vienkārši zināju, kā tos jālieto, tieši šis manu atmiņu moments man rada aizdomas, ka es neesmu savus pirmsākumus sācis stāstīt no paša sākuma, jo sākumu var būt daudz, bet ir grūti noteikt, kad ir pirmais no tiem, pirms kura nav bijis nekā. Es nesākšu savu stāstu no gala, jo pats jau nemaz neatceros to, kas notika pirms manas nonākšanas Pirmsvietā. Nevar noliegt varbūtību, ka esamības sākums ir meklējams beigās, ka es vēl nemaz neesmu nodzīvojis līdz īstajam sākumam, ka tas ir atrodams nevis pirms, bet gan pēc kādas saulainas vasaras dienas, kad sākās manu atmiņu uzplaiksnījums.

Es paņēmu papīra lapu un izkalu sevi. Es izveidoju ar pildspalvas palīdzību savu veidolu. Tā kā man nebija roku, es paņēmu pildspalvu savā šķietamajā redzē un ar to veidoju tēlu. Es uzzīmēju sevi ne gluži tādu, kāds esmu šobrīd šķietami, jo manī bija neskaitāmas šķautnes un robi, padziļinājumi un izciļņi, kas radušies gan tīši, gan netīši, jo nevarēju es vēl paļauties uz savu redzi un pildspalvu, ko pirmo un pēdējo reizi turēju ar redzi. Es nezinu, vai tas, kas no manis iznāca būtu saucams par cilvēku, drīzāk es biju līdzīgs monstram, jo, ja lasītājs manām atmiņām pa vidu nav bijis aizmidzis, viņš atcerēsies, ka manas vienīgās rakstura iezīmes uz to laiku bija dusmīgums un spēja apvainoties, nebija manī neviena gaiša plankuma, kas atsvērtu šīs iezīmes. Es biju ragains un adatains, žultains un indīgs, domāju, ka manu tā laika izskatu nevarētu atzīt par skaistuma etalonu (Iespējams, ka šajā brīdī kādam prātā iešaujas doma- tātad tagad viņš, proti Es, atbilst skaistuma etalonam, ir nu gan augstprātīgs egoists. Es nenoliegšu, ka manis paša izteiktie apvainojumi ir daļēji patiesi, bet no vispārināti relatīva viedokļa, izmantojot salīdzinājumu starp mani toreizējo un mani šīsdienas, nevar neievērot, ka tad es biju ievērojami šausmīgāks, tāpēc manus vārdus nevar uztvert ne kā lielību, ne uzpūtību). Es ar savu būtību pārvietojos sevī attēlā un es attēlā izveidojos par neatkarīgu no papīra lapas elementu. Papīra lapa un zirnekļa tīkls nokrita no manis nost un iekrita kādā no daudzajām Pirmsvietām, lai tās atkal varētu izmantot nākošie Kaut Kas, kas nolēmuši iziet caur attīstības ceļu savā reālajā mūža sākumstadijā.

Lai arī es biju tāds, kā biju, tomēr manā attīstības procesā bija sperts plats solis uz priekšu, jo es vairs nebiju ZirnekļKaut Kas, bet gan Kas- ar formu, kura gan nav pilnīga, apveltīta dzīva būtne. Kā kam man bija izveidojusies mute, bet nebija ausu, tāpat arī man nebija organisma iekšējais sistēmas, un pat smadzeņu. Tā es eksistēju kā nenoteikts cilvēks jeb vienkārši Kas nenosakāmā vietā, kas noteikti nebija ne Pirmsvieta ne Izveidtelpa, jo tā gluži vienkārši bija savādākā. Tai es iedevu nosaukumu- Uzgaide, jo tas bija posms, kurā es nogaidīju laiku pirms savas nākošās attīstības stadijas. Ar izveidoto muti es trokšņoju, bet mani nedzirdēja, jo neviena nebija, es pats dzirdēju tikai ar iekšējo dzirdi, ar kuru dzird paša balsi. Apdomājot dzirdes sistēmu, tagad es esmu nonācis pie slēdziena, ka cilvēkam ir četru veidu dzirdes: šķietamā dzirde, iekšējā šķietamā dzirde, iekšējā reālā dzirde un ārējā reālā iekšējā dzirde. Pirmais dzirdes tips apzīmē to, ko cilvēks šķietami dzird, otrais- to, ko cilvēks šķietami dzird, pašam šķietami sakot. Trešais dzirdes paveids ir tāds, ko cilvēks dzird ar savu īsto- reālo dzirdi- cilvēks ar to dzird domas, bet ar ceturto dzirdes paveidu līdz smadzenēm nonāk tas, ko cilvēks patiesībā domā un patiesībā saka, reizēm pats to pilnībā neapzinoties. Visticamākais mana tā laika balss bija tikai šķietama, jo man nebija reālu domāšanai piemērotu smadzeņu, tāpēc arī es nebiju spējīgs izteikt reālas domas. Es kliedzu visādas nesakarīgas lamas, jo man bija dusmas, un, tā kā nekā cita kā tikai dusmas man nebija, es tā kliedzu nepārtraukti, jo man nebija elpas, kas varētu aptrūkties. Uzgaidē bija garlaicīgi, jo gaidīšana kā tāda ir samērā vienmuļš process, bet nevar to apiet, man vajadzēja pašam būt gatavam kļūt par cilvēku, reālu cilvēka veidu. Es nebiju vēl gatavs pieņemt reālo redzi un dzirdēt realitāti, tāpēc es arī gaidīju tik ilgi, līdz man bija apnicis dusmoties un biju gatavs pieņemt sevi realitātei tuvākā stadijā.

Kad tas notika, varētu pat teikt, ka nekas nemaz reāli nenotika. Es tikai jutu, ka piepildos ar to, kā manī agrāk nebija- draudzību un naidu, pieticību un lepnību, pazemību un augstprātību un citām rakstura iezīmēm. Mans stūrainais ķermenis to pieņēma nelabprāt, jo bija veidots ar dusmīgu roku, bet, kad bija viss manī saplūdis, tas izmainījās. Es nemāku pateikt, kā tas izmainījās, jo man nomainījās redze, es neredzēju vairs veidolu bet dvēseli, es nezināju, kas ir skaists, un kas ir neglīts. Iespējams, es realitātē izskata ziņā izveidojos tāds, kāds esmu šķietamajā eksistencē, bet es to nevaru apgalvot, jo sevi nepazīstu pēc izskata. Esošs cilvēks no šķietama cilvēka atšķiras ar to, ka esošs cilvēks saskata līdzcilvēkā tā dvēseli, raksturu, sliktās un labās īpašības, bet šķietams cilvēks nespējs ieskatīties dziļāk par pārvalku.

Kad es biju kļuvis par esošu cilvēku esamībā, nekas tāds, ko būtu nepieciešams atstāstīt, ar mani vairs nenotika. Tas nebija tāpēc, ka es būtu beidzis mainīties. Protams, tā tas nav, gluži vienkārši es biju citā stadijā, es vairs nebiju nenoteikts elements, kas ik pēc noteikta laika pāriet citā formā un izpausmē, es mainījos tikai tik daudz, lai nezaudētu attīstības līmenī citiem. Tomēr, tas nav tik svarīgi, jo principiāli mana attīstība jau bija beigusies, bet mazi defektiņi nāk tikai par labu, jo tie man nodrošina individualitāti un personības atšķirību no citiem. Tagad es varu pilntiesīgi un bez mazākajām bailēm, ka tas tiks uztverts ar smiekliem un muļķīgiem apvainojumiem pavadīts, reālajā pasaulē saukties par Cilvēku. Pēdējā svarīgā izmaiņa manī ir tāda, ka es sapratu, ka es esmu Es ar lielo burtu. To, kas Es tāds esmu esmu sapratis gan šķietamībā gan realitātē. Lai gan tie abi Es ir pilnīgi dažādi, tomēr tie abi ir saistīti ar mani. Es- ārējais jeb šķietamais ir tikai manu šķietamo uzskatu ārējā izpausme un attieksme pret mani no šķietamās pasaules. Es- ārējais ir izmaināms, tāpēc to nevar nosaukt par pastāvīgu, tas ir atkarīgs no sabiedriskās domas izmaiņām pret manu personu un arī no manis paša izmaiņām uzvedībā un šķietamajos paradumos. Par manu Es- ārējo neviens nevar teikt, ka viņš to pazīst, pats Es- reālis pats ne, jo Es- ārējais ir tiktāl viltīgs, ka nomāna gan citus, gan arī sevi pašu. Es- iekšējais, savukārt, ir gandrīz konstants, tas mainās tikai tik daudz cik nepieciešams, lai tas varētu pastāvēt reālajā pasaulē, bet šķietamās pasaules aktualitātes Es- iekšējo pilnīgi neietekmē. To pilnīgi neuztrauc, ko par mani teiks, tas, kas būs, ar miegu kaudamies, noklausījies vai izlasījis manas atmiņas, Es- iekšējam ir vienalga, kā viņš izskatās, jo viņu redz tikai citas reālās būtnes, kas apvalku neredz. Es- ārējais nevaru iziet uz ielas un pateikt skaļi to, ko es kā Es- iekšējais domāju, bet Es- iekšējais to var, jo viņš ir reāls, un reāls nozīmē īsts, patiess.

Kaut arī tādam kā Es- ārējais ir neskaitāmi trūkumi, tomēr arī viņš ir cienīgs būt Es ar lielo burtu, jo arī viņš ir individuāls. Ir jāapzinās savs Es, jāsaprot, ka ja Es esmu, tad mana esamība ir pamatota, un, ja tā ir pamatota, tad Es neesmu viens no miljardiem, bet viens no viena. Cita tāda Es kāds esmu Es nav, tāpēc es varu droši skatīties uz priekšu, neatkarīgi no nievājošām replikām un nepamatotiem apvainojumiem, jo Es esmu nepieciešams sev.

Kādreiz gan notiks Es- šķietamā un Es- reālā apvienošanās, tad Es kļūšu par vienotu un nepastāvēšu vairs kā divi, jāsavienojas ir arī pasaulēm. Dažs gan varētu vaicāt, ja reālā pasaule taču ir labāka par šķietamo, kāpēc tad tādām būtu jāapvienojas. Mana atbilde ir viennozīmīga, cilvēkam jāapvieno sevī gan reāli nozīmīgās zināšanas, gan arī kaut nedaudz šķietamās fantāzijas un sapņu. Citādi dzīve būs pārāk reāla un bezjēdzīga.

Tātad, tiksimies realitātē!

Ar šādiem vārdiem es gribēju arī beigt, bet tomēr nolēmu uzrakstīt maziņu beigu piebildi. Var jau man pārmest, ka mans stāsts ir tikai fantāzijas augļi, bet pirms kāds to teiks, pagaidiet brīdi, kad publiskai apskatei atvērs Priekšvietu, Izveidtelpu un Uzgaidi, tad kļūs skaidrs, ko manas atmiņas būs teikušas pareizi un kas būs mazlietiņ nojucis. Tad varēsiet man pateikt no tīras sirds- esmu fantazētājs vai skaidras patiesības cienītājs.