Mīts par Rīdigu
Rīdigs bija uzkāpis kalnā, lai lūgtu Dievu par sevi apžēloties. Rīdiga dzīve bija viena vienīga neveiksme. Bizness viņam negāja no rokas, un strādāt ar rokām Rīdigs arī neprata. Vienīgā viņa prasme bija klusa murmulēšana, no kuras labuma gan bija visai maz. “Dievs, dodi jel man vēl kādu prasmi, izņemot šo bezjēdzīgo kluso murmulēšanu”, svētās mokās murmulēja Rīdigs savam radītājam. Taču viņš netika uzklausīts, jo viņš murmulēja pārāk klusi. Bet Rīdigs padomāja, ka Dievam viņš bija vienaldzīgs. Vispār viņam bija taisnība, taču šajā gadījumā to varētu arī noklusēt. Tad Rīdigs sev pašam svēti apsolījās, ka visu savu atlikušo mūžu viņš veltīs, lai zākātu Dieva vārdu, kaut gan viņa zākāšana tikai klusas murmulēšanas veidā izpausties vien varēja.
Rīdigs nokāpa lejā no kalna un ieraudzīja vīģes koku. Šajā kokā neauga augļi, jo koks bija nokaltis. Rīdigs paskatījās ar savām ticības apdalītajām acīm uz koku un pateica: “Un tā tas ir labi.” Bet vīģes koks neuzplauka, jo Rīdigs to nemaz neprasīja. Rīdigam šis koks bija gluži vienaldzīgs, viņš vienkārši gribēja parunāties. Tad no zemes izrāpās laukā mazs rūķītis un pateica Rīdigam: “Nevajag gausties, es tev piedāvāju trīs podus zelta, ja dosi man pretī loksni sava papīra.” Rīdigam papīra nebija, tāpēc viņš mēģināja atņemt rūķim zeltu ar varu. Rūķis pārvērtās koka karotē un pazuda. Rīdigs tikai nospļāvās un gāja tālāk.
Pļavā auga sēnes lielām micītēm un tievām kājām. Ikviens profesionāls sēņotājs būtu pateicis, ka tās nebija ēdamas. Tās nebija ēdamas. Šīs sēnes audzēja viena tantiņa, kurai patika gatavot ārstnieciskās tējas un pārdot tās lētticīgajiem cieminiekiem. Tantiņai par lielu nelaimi ciems bija jau izmiris. Vai bija tur arī viņas nopelns, par to lai vēsture klusē. Tagad par sēnēm tantiņa vairs sevišķi nerūpējās, viņa sēdēja cauru dienu istabā, neizteiksmīgi raugoties pelēcīgā televizora ekrānā, kur gadiem ilgi rādīja vienu un to pašu restlinga cīņu. Tantiņa bija nedaudz zaudējusi saprātu, taču neviens nevarēja pateikt, vai pie tā nebija vainīga viņas ārstnieciskā tēja.
Rīdigs negāja garām ārstnieciskās tējas laukam. Viņam nekad negadījās pabūt tajā ciema vai vismaz tā tuvumā. Vienkārši bija nepieciešams par to pastāstīt, bet šodien ir skaista diena. Rīdigs nonāca lielā pilsētā, no kuras viņš arī bija atnācis. Tur dzīvoja visi viņa radi un draugi, kas vēl nezināja, ka Rīdigs bija pārgājis pretinieka nometnē.
Rīdigam bija draugs vārdā Sitags. Viņš brīvajā laikā labprāt vēla kalnā akmeni, bet tad pats skrēja lejā tam pa priekšu. Sitagam patika adrenalīna sajūta smadzenēs. Tajās bija arī tārpi, bet par tiem Sitags nelikās ne zinis. Tāpat kā par Rīdigu. Kādreiz viņi bijuši ļoti tuvi draugi, taču tad Rīdigs bija iemīlējies vienā meitenē, bet Sitagam viņa bija gluži vienaldzīga. No bēdām par zaudēto draudzību Sitags bija iegādājies akmeni un sācis velt to kalnā. Sitags bija tādā veidā kļuvis ļoti muskuļots un savaldzinājis meiteni, kurā iemīlējās Rīdigs. Bet tad visu izjauca Dons Fernando, kurš viņai piedāvāja savas piegulētājas lomu seriālā. Sitags par to nemaz neuztraucās, jo viņam meitene nepatika, taču Rīdigs šo faktu lielā mērā ņēma pie sirds.
Rīdigs aizgāja uz savu dzimto māju, lai apsveicinātos ar tēvu. Rīdiga tēvs bija pilsētā godāts galdnieks, kas bija izgatavojis ķebļus paša imperatora virtuvei. Taču tad viņu bija piemeklējusi lielākā iespējamā nelaime, kad imperatora sieva kādu rītu naktskreklā tērpusies bija iedūrusi savā imperatoriskajā sēžamvietā sulīgu skabargu. Sākumā Rīdiga tēvam jau draudēja nāvessods, bet tad imperators atcerējās, ka bija pienākusi Hanuka un viņš varēja vienu noziedznieku pažēlot. Tā kā viņam ļoti negribējās laist vaļā vienu sadumpojušos hipiju, tad viņa labvēlības izvēle krita uz Rīdiga tēvu. Uzzinājis šo priecīgo vēsti, Rīdiga tēvs pateicībā imperatoram par viņa žēlsirdību izgatavoja bez maksas divus augstākā labuma virtuves ķebļus. Tomēr imperators vairs Rīdiga tēvam neuzticējās, tāpēc viņš uzaicināja galdnieku uz audienci. “Sveiks, galdniek,” viņš teica. “paldies tev par ķebļiem, tomēr es nevaru tos pieņemt. Tava ķebļa skabargā izrādās bija sliktas slimības, kas manu sievu ir aizvedušas citā pasaulē. Es nevaru zaimot savas godātās piemiņu, ņemot no tevis pretī jaunus ķebļus – slepkavas. Starp citu, galdniek, mani jau sen moka viens jautājums – kā tevi īsti sauc? Dēvēt cilvēku visu laiku viņa profesijas vārdā nav pieklājīgi, bet saukt tevi tikai par Rīdiga tēvu man arī īsti negribās.”
Šajā situācijā Rīdiga tēvs bija iedzīts stūri. Imperators nezināja, ka Rīdiga tēvs bija replikants un ka viņam nebija pagātnes. Šajā gadījumā vienīgais prātīgais līdzeklis bija nogalināt valdnieku. Tā viņš arī izdarīja – sagrāba rokā ķebli un sāka ar to zvetēt pa valdnieka galvu, līdz tas pavisam vairs nekustējās. Taču arī viņš nezināja, ka viņš nebija saticis vienkāršu valdnieku, bet gan no nākotnes atsūtītu terminatoru, kurš arī nebija ar pliku roku ņemams. Rezultātā imperators atkal piecēlās un mēģināja iedurt Rīdiga tēva sirdī mietu, taču tas aizstāvējās ar lietuvēna krustu. Rezultātā viņi salīga mieru un sadzēra tubrālības.
Rīdigs pie tēva bija atnācis, lai izlūgtos nelielu finansējumu. Viņam bija padomā viens visai perspektīvs projekts, bet nebija līdzekļu. Jau tajās dienās šāda problēma mēdza būt aktuāla. Ja Rīdigs būtu zinājis, ka viņa tēvs nemaz nebija viņa tēvs, bet gan replikants, viņš droši vien būtu bijis ļoti apbēdināts. Taču Rīdiga tēvs to zināja, tādēļ viņš savu dēlu izraidīja no mājas, bet pats nokāva un apēda treknāko teļu. Rīdigs tikai klusi nomurmināja, ka viņam nepatika Dievs, nozaga sava tēva burvju gredzenu, kas spēja darīt cilvēku neredzamu, un aizgāja plašajā pasaulē.
Tā arī beidzās stāsts par Rīdigu. Kas notika ar viņu tālāk, nevienam nav zināms, nevienu tas arī neinteresē. Taču cilvēki arī mūsdienās mēdz reizēm viens otram teikt: “Sveiks, brāli! Kā tev šodien iet? Man pašam iet visai labi. Kaut gan varētu iet arī labāk. Tā jau viņš ir, ka nekad neko nevar zināt. Kā sievai, bērniem? Tad jau labi, varbūt vēl kādreiz saskriesimies, tad arī aprunāsimies. Bija prieks tevi redzēt.” Un aiziet viņi pretējos virzienos, tā arī neko par otru neuzzinājuši un par sevi nepastāstījuši. Vai kāds nevēlas zemeņu džemu?