Burvīgais sals

Mani pamodināja neskaidrs troksnis bēniņos. Savā ziņā es varēju būt pat pateicīgs. Jau pirms pusstundas man vajadzēja būt ceļā. Taču celties sevišķi negribējās. Ārā bija auksts, man vienmēr sala kājas, un man nepavisam negaršoja auzu pārslu putra. Tomēr mani sauca pienākums. Viņa balss nebija skaista un nebija skaļa, taču es to itin labi varēju dzirdēt pa šķirbu zem durvīm.

Apģērbos un izgāju uz ielas. Lai paliek troksnis bēniņos, lai paliek nemazgātie trauki un neēstās brokastis. Man nekad nebija laika. Apskatījos pulkstenī uz rokas. Nebija vairs vērts steigties, tāpat jau viss bija nokavēts. Bet es nevarēju arī atgriezties. Aukstās sienas mani neizbēgami iedzina depresijā. Trolejbusa pieturā es ieraudzīju kādu pazīstamu seju. Cilvēks man bija gluži svešs, taču viņa seja man likās zināma. Kāda jēga iegaumēt konkrētas personas, ja var iegaumēt tipāžus? Ja es pazinu vienu, es pazinu visus. Lieka dzīves sarežģīšana varēja novest tikai bezdibenī.

Bija pārāk auksts, lai es varētu aizsmēķēt. Rokas sala pat iebāztas kabatās un noslēgtas vilnas cimdos. Es jutu, kā manu bārdu pārklāja sarma un redzēju, kā leduspuķe uzplauka briļļu stiklos. Beidzot piebrauca liels un dzeltens. No tā nāca spēcīgs degvielas un sviedru aromāts, taču man tas bija vienalga. Parādīju konduktorei savu mēnešbiļeti un apliecību un notupos uz grīdas. Man nepatika stāvēt, tas prasīja lieku piepūli.

Cilvēki man apkārt skaļi runāja. Viens stāstīja, ka nopircis Ziemassvētku tirdziņā lielisku dārza rūķi, bet otrs ar troksni blisināja acis. Komercializācija! Svētki, kas pārvērtušies par tirgu. Jēzus piedzimšana un e-pasaule! Bētleme un Makdonalds! Vai arī Sodoma un Gomora?

Izkāpu ārā no autobusa par vienu pieturu ātrāk. Man šādā sabiedrībā nebija ko elpot. Tad jau labāk sasalis gaiss, kas bagātināts ar dažādām izplūdes gāzēm. Nācās kādu gabalu paskriet. Kad es ierados noteiktajā vietā, tur neviena nebija. Mani nesagaidīja. Vai mani vispār gaidīja? Es tur stāvēju, un manās rokās pat nebija ziedu pušķa. Kas par to, ka skrienot, biju saplēsis mēteli un ka steigā biju nepareizi uzvilcis džemperi? Es gribēju kliegt, ka visa šī pasaule ir netaisna, ka mani neviens nemīl un ka es nevienu nevaru mīlēt, taču manas lūpas bija aizsalušas.

Kāds man vaicāja, vai es nevarētu viņam parādīt ceļu. Es nezināju pat to, kurp gāju es pats. Kā lai es šādā situācijā palīdzu citiem? Pēkšņi atcerējos, ka es varēju piezvanīt. Drudžaini sameklēju mugursomas kabatā savu gabarītos lielo telefonu un ar sasalušo pirkstu palīdzību izvēlējos numuru. Ilgi nebija nekāda signāla. Tad nedzīva sievietes balss pateica: “Atvainojiet...” Bet tālāk es klausīties negribēju, es nevarēju atvainot. Es varēju piedot vienreiz, es varēju piedot katram, es varēju aizmirst, es varēju ticēt, es varēju mīlēt, bet vienreiz bija jāliek punkts.

Pilnīgi neapzināti es biju izgājis laukā no pilsētas. Lielā kupenā ceļa malā es ieraudzīju aizmigušu večuku. Varbūt viņš bija vēl dzīvs, varbūt viņu varēja vēl glābt, bet es pagāju garām. Es neskatījos apkārt, es neskatījos uz priekšu, uz zemi vai debesīm, es tikai gāju pa šo apsalušo ceļu, reizēm paslīdēdams, taču ne reizes nenokritis. Vēl tikai septiņi gadi, un es būšu brīvs.