Es redzēju sapni

Es redzēju sapni. Sapnī es biju liels, un pasaule bija maza. Es biju lielāks par pasauli. Es to kā kokosa riekstu triecu pret akmeni, un pasaule pārlūza divās daļās. Okeānu ūdens man iešļācās sejā. Tas bija sāļš. Cilvēki žēli kliedza, bet mani viņu kliedzieni neskāra. Es biju neskarams.

Es redzēju sapni. Es biju vecs kraķis, bet tu joprojām biji jauna un skaista. Es zināju, ka miršu un ka tu mani aizmirsīsi. Es biju vecs. Tu biji jauna. Tu mani nemīlēji. Es tevi varbūt mīlēju. Putns lidoja debesīs. Putnam nebija spārnu, bet tas lidoja. Tu smējies, bet man mutē nebija zobu, un es tevi varbūt mīlēju. Paradokss?

Es redzēju sapni. Cilvēki gāja garām un neapstājās. Viņi steidzās. Viņu vidū biju es, bet es sevi nevarēju atšķirt. Es biju iekļāvies pūlī un kļuvis par tā sastāvdaļu. Skudru pūznis. Kā skudru pūznis visi pasaulē rosās, bet reizēm pūznī iekrīt kāds piedzēries lops un visu sajauc. Kamdēļ kaut ko darīt, ja nekad nevar zināt, kad viņš kritīs? Es iekritu skudru pūznī, skudras mani sadzēla. Es nevarēju piecelties un nomiru.

Es redzēju sapni. Es sapnī redzēju sapni. Sapņa sapnī es redzēju sapni. Es biju tauriņš, kas pārvēršas par kāpuru. Es gribēju lidot, bet mani spārni nokrita, un es redzēju, ka tās ir vecas avīzes. Es nespēju lidot un ielīdu kūniņā. Kad kūniņa pārplīsa, es biju kāpurs. Kāpuri nelido, vienīgi diegā. Man ir bail no augstuma. Es pamodos no sapņa un nokļuvu sapņa sapnī. Lija lietus, un manas avīzes izmirka. Burti tecēja pār maniem vaigiem, un tās bija asaras. Peļķē spoguļojās netīrs cilvēks zaļās zeķēs. Koši zaļās zeķēs. Viņš man teica: “Es varu būt netīrs, bet man ir koši zaļas zeķes.” Man nebija ko iebilst. Viņam tiešām bija koši zaļas zeķes, bet man sala pirksti. Es pamodos sapnī. Es biju liels. Pasaule bija maza. Es to sašķaidīju, bet tad es biju vecs, tu smējies, bet man nebija zobu.

Es redzēju sapni. Mamma man teica, ka miris Mocarts. Skanēja bēru maršs, un es vannā spēlējos ar lellēm. Ugunsgrēkā nodega mana pasaka. Lelles teica, es viņām uzmācoties, bet tā nemaz nebija. Mani izņēma no vannas un ielika cietumā. Cietums bija mājas pagrabā. Tur bija auksts. Es grauzu nagus. Es biju slapjš. Kad es šķaudīju, neviens man nevēlēja veselību. Cietumnieki spēlēja riču raču. Man iesvieda ar metamo kauliņu, un es apraudājos. Mamma man teica, lai neraudu, ka es dabūšu bombongu, bet es viņai neticēju. Es cietumā novecoju, bet tu paliki jauna un smējies, bet man nebija zobu.

Es redzēju sapni. Es nopirku cigaretes, bet man nebija mutes, ar kuru smēķēt. Es cigaretes izmetu miskastē, un kāds tās paņēma. Lija lietus. Lietus atmiekšķēja vaļā manu muti, bet cigarešu nebija. Es pametu gaisā monētu, tā iekrita bedrē, kurā iekritu arī es. Lija lietus. Es sevi spēlēju datorspēlē. Otrais līmenis. Man bija jāspēlē sevi, bet es to nemācēju. Lielajā vārdnīcā es meklēju, kā pareizi spēlēt. Vārdnīcā vārdi nebija sarindoti pēc alfabēta, no tās neko nevarēja saprast. Tētis man teica, ka viss ir pavisam vienkārši, es to tāpat nesapratu. Es iekliedzos un izskrēju uz ielas. Iela bija pielijusi. Peļķē spoguļojās kaimiņmājas gliemji. Es tos saminu, un atvainojos. Garām gāji tu un smēķēji manas cigaretes. Es smējos, un tev izkrita visi zobi. Bet es tevi varbūt mīlēju.