S A R K A N Ā
I
Es krāsoju mājas sienas sarkanā krāsā. Citu krāsu dabūt nebiju varējis. Kaut kāds tipiņš pirms manis esot visu izpircis. Sasodīts! Es taču neesmu nekāds komunists. Man nav vajadzības pēc sarkanas krāsas. Lai komunisti krāso sarkanas savas pēcpuses un uz tām vēl uzmālē sirpi un āmuru!
Sarkana krāsa ir uguns un asiņu krāsa. Citi saka, uguns un asiņu krāsa esot melna. Melna jau arī, bet vairāk tomēr sarkana. Man netīk, ka mana māja izskatīsies pēc uguns un asinīm. Es esmu labs cilvēks, nemēdzu ne dedzināt, ne slepkavot. Neesmu notiesāts. Neesmu tiesāts. Neesmu bijis tuvu tiesāšanai. Neesmu nonācis nekādos sakaros ar tieslietām. Neesmu nekad nācis saskarsmē ar valsts ierēdņiem. Neesmu devis kukuļus, un neviens man tos nekad nav devis. Neesmu nodevis savu dzimteni. Neesmu zadzis puķes no kapiem. Esmu caur un caurēm godīgs un likumiem paklausīgs.
Otu turu kreisajā rokā. Esmu kreilis, un nemaz nemāku savādāk. Man ir bail no augstuma, bet vēl vairāk man ir bail, ka kāds cits varētu nokrāsot manu māju. Tā ir mana māja, un es vienīgais esmu tiesīgs to krāsot. Ja kādam ir iebildumi, lai viņš iebilst pēc sirds patikas, es nemēdzu iesaistīties diskusijās. Esmu miermīlīgs. Vēl nekad neesmu nogalinājis. Iespējams, nekad nenogalināšu. Es negribu nogalināt, bet var gadīties visādi. Visa dzīve ir viens vienīgs karš, un karš ir cilvēka dzīve. Mieru gaidīt nav vērts, tas neatnāks ātrāk par galu. Gals būs drīz, bet galam astē ir iesiets jauns sākums, un atkal būs karš.
Kad es biju maziņš, māte man stāstīja, ka Dievs esot liels un skatoties uz ikvienu darbu, ko es veicu. Reiz es iedomājos, ka Dievs gan ir nekautrīgs, es neskatītos, kā viņš iet uz podiņa. Māte pēc tam mani sarāja. Es toreiz vēl nezināju, ka neatšķīru labu no ļauna, es nevarēju runāt mātei pretī. Tā mani ielika kaktā. Es biju gatavs uzliesmot sarkanām ugunīm. Es taču nebiju vainīgs. Es vienkārši pateicu savas domas, un es domāju tā, kā domā mazs bērns. Māte mani nesaprata, tieši to es sapratu toreiz, kad biju ielikts kaktā. Es sapratu, ka esmu tāds, kādi nav citi un ka tas ir mans liktenis. Es sadūru pirkstu, un pa to tecēja sarkanas asinis. Es būtu noasiņojis, ja asiņošana neapstātos. Bet tā apstājās, un es paliku dzīvs. Es vēl joprojām esmu dzīvs, citādi es nebūtu krāsojis savu māju sarkanā krāsā.
II
Toreiz bija sārts rīts, un saule pacēlās augstu pār cilvēku galvām. Šis rīts atnesa karu. Neviens nezināja, kālab ir izcēlies šis karš un pret ko ir jākaro. Karš bija, un ar to bija gana. Kāds ar dodekaedra formas akmeni izdauzīja veikala vitrīnu. Ja akmens nebūtu sašķaidījis vitrīnu, tā tāpat nebūtu dzīvotāja.
Kāds vīrs sarkanā uniformā slaucīja ielu. Uz zemes mētājās sarkanās asinīs mazgātas plaušas. Sarkanais vīrs plaušas pacēla un ielika bikšu kabatā. Viņš notašķījās ar asinīm, bet viņš bija netīrs no dabas. Tas bija tikai vēl viens pavērsiens. Katram atsevišķam pavērsienam nav nozīmes.
Kāds cits vīrs krāsoja sētu. Uz sētas bija uzraksts sarkaniem burtiem, kas vēstīja, ka pienācis pasaules gals. Pasaules gals vēl nebija pienācis, tāpēc arī uzrakstu aizkrāsoja. Nepiepildījušās prognozes tiek aizmirstas. Nepienākušo nāvi aizmirst un dzīvi atkal vērtē uz trīsdesmit pieciem santīmiem, bet par trīsdesmit pieciem santīmiem var nopirkt zelta alu. Dzīvību cilvēks nevērtē augstu. Augstu vērtē tādas lietas, kuras var nosvērt, izpētīt, pamatot, izskaidrot, raksturot, pieņemt un noliegt, pirkt un pārdot. Dzīvība ir nenovērtējama, neviens nezin, kāpēc dzīvība ir, kāpēc tās nav, aksiomu nepierāda, jo to nevar pierādīt. To, kas ir pierādāms, jau sen ir pierādījuši, šodien mēs tikai atgremojam lietotu autoriepu gumiju.
Sarkanais uzraksts tika aizkrāsots pusstundas laikā. Krāsa, ar kuru aizkrāsoja, bija pelēka. Pelēkā krāsā viss izskatās savādāk. Krāsotājs savāca otas un aiznesa projām slotu, kuru bija aizmirsis sarkanais vīrs. Slota bija ražota fabrikā, kuru tieši tajā mirklī iznīcināja. Fabrikas direktors tajā mirklī dzēra tēju un piekoda klāt šokolādes konfektes. Strādnieki strādāja, bet viņiem konfektes neviens nedeva. Strādniekam netīrā ķitelī bija vārda diena, bet viņš pats to nezināja. Ja viņš to būtu zinājis, viņš būtu sēdējis kādā netīrā dzertuvē pie simts gramu glāzītes un spēlētu kārtis ar vietējo kapraci un ticības mācības skolotāju vienā personā, bet strādnieks bija rūpnīcā. Sadega slotas. Sadega strādnieki. Sadega direktora šokolādes konfektes. Bet direktors nesadega, jo viņš bija pārāk augsta ranga.
Pie izdauzītās veikala vitrīnas piegāja pilnīga sieviete. Pilnīgā sieviete ielīda veikalā. Ārā viņa iznāca, rokā nesdama koši sarkanu bikini. Garāmgājējs sarkanās lakādas kurpēs pilnīgajai sievietei pateica, ka bikini neesot piemērots viņas figūrai. Viņš maldījās. Viņas figūrai bikini bija ļoti piemērots, tajā tērpusies viņa atrada savu nākamo vīru, kurš strādāja valsts ienākumu departamentā par atbildīgo par izdevumiem. Bet pašam garāmgājējam, kurš bija sevi uzskatījis par speciālistu, gadījās iekāpt zirgābolā. Sarkanās lakādas kurpes zaudēja savu izskatu. Tāpēc viņš nopirka darvas melnus kirzas zābakus, kuros viņš dzērumā iekrita grāvī un nosaldēja kājas, tādējādi atbrīvodamies no apavu jautājuma.
Bet karš bija atnests, un neviens negrasījās to nest atkal projām.
III
Es nokāpu no trepēm, lai apskatītos, kā izskatās nokrāsotā māja. Atgājis kādu gabalu nostāk, nācu pie atzinuma, ka tā izskatās sarkana. Tas mani nepārsteidza, es biju paredzējis šādu notikumu attīstību. Būtu absurdi paredzēt ko citādu. Pēkšņi mani pārmāca bailes, ka mani uztvers par komunistu. Ar kaimiņiem nekad nevar zināt droši. Tas būtu sāpīgi, ja viņi iedomātos, ka esmu sarkanais. Es biju vienkāršs cilvēks, kas pats krāsoja savu māju. Paļauties uz citiem nebija manā dabā. Savā mūža uz citu biju paļāvies vienu vienīgu reizi, un to pašu atcerēšos visu mūžu. Nezinu, kā viņu sauca. Nav svarīgi, kur viņu biju saticis, detaļām nav nozīmes, svarīgs ir kopējais raksturs. Ja viņa bija skaista, tad tam vismaz bija kāda jēga. Es viņai palūdzu, lai viņa man noplūc sarkanu rozi, bet viņa mani nodeva. Ar to arī viss beidzās, bet viņa kļuva par armijas oficieri.
Uzkāpu atpakaļ uz trepēm. Trepes biju nejauši atradis pagrabā, kad tur meklēju kādu pērnā gada kartupeli. Kartupeli tā arī neatradu, bet trepes man lieti noderēja. Trepes kādreiz bija piederējušas manam vectēvam, kurš bija ieradies šajā zemē no rietumiem. Rietumi nav tur, kur austrumi, no austrumiem nāk sarkanie, bet rietumos riet sarkana saule. Uzlecošās saules zeme ir austrumos, bet Japāna atrodas turpat. Ja man būtu izvēle, kur dzīvot, es būtu dzīvojis Japānā, no Japānas nāk pasaules gaisma, bet citur tā tiek apēsta bez maizes un garšvielām.
Es paņēmu krāsu spaini un aiznesu to uz šķūni. Spainis bija tukšs, taču tas kādreiz varēja noderēt. Pasaulē nav tādu lietu, kurām nebūtu pielietojuma. Pat cilvēkam ir jēga, kaut gan neviens to vēl nav atradis. Iespējams, eksistē sena paruna, katrai lietai sava vieta, katrā vietā sava lieta, tikai ir tas sapnis vien. Manā šķūnī trūka kārtības. To nekad neviens nebija kārtojis. Es sevišķi ne. Reiz es tajā atradu Padomju Savienības karogu. No karoga es sev uzšuvu apakšbikses, kuras patika visiem maniem kaimiņiem, ja neskaita tos, kuriem sarkanā krāsa bija svēta, lai gan viņi svētumus neatzina. Ja Ļeņinam mauzolejā novilktu bikses, atklātos, ka viņam ir sarkanas apakšbikses, neviens tikai nekad nav uzdrīkstējies.
Šķūnim nebija atslēgas. Ja tāda būtu bijusi, es šķūni būtu aizslēdzis. Bet tukšs krāsas spainis nevienam nav vajadzīgs. Nevienam, kurš būtu spējīgs to nozagt. Trešajā reihā par tukša spaiņa zagšanu nošāva. Mūsdienās par to ordeņus joprojām nedod, bet nost nešauj. Tāpēc nepiesieta spaiņa atstāšana nevar izrādīties liktenīga. Liktenīgs mūsdienās ir tikai liktenis.
Krāsas spainis neizrādījās liktenīgs. Krāsas spainis izrādījās vienkāršs. To tomēr nozaga. Nākamajā rītā šķūņa durvis atradu vaļā, kaut gan tās nebiju aizvēris ciet arī vakarā. Spaiņa tur vairs nebija. Tur bija alvas karote. Spaini bija savācis puišelis sarkaniem matiem un nopircis par to papirosu. Bet viņš papirosu nebija izsmēķējis, jo to bija savācis viņa vectēvs. Bet alvas karote bija tāpat.
IV
Sārto rītu nomainīja pelēka diena. Sākums allaž ir labāks par turpinājumu. Tāda ir tā dzīve. Laiks uz priekšu, bet patiesībā iet tikai pulkstenis, kuram nav kāju. Cilvēks tic, ka pastāv kas vairāk par niecību, bet ticība ir tikai niecība vien.
Atbrauca policija. Sirēna turpināja gaudot, kaut mašīna sen bija apstājušies un policisti stampāja iekšā taukainus virtuļus. Kaut kur bija notikusi slepkavība, bet ēšana allaž ir svarīgāka par citiem dabas procesiem. Viens no policistiem gluži nejauši savā virtuļu maisiņā atrada hamburgeru. “Ei, Džei Kei, manā virtuļu maisiņā ir burgers. Vai tas nav tavējais?” viņš vaicāja savam šoferim. “Nēeeh, es būt bijis virtulis ēst!” atbildēja šoferis, kuram runāšana padevās ar lielām grūtībām, kam par iemeslu bija kalpojusi viņa ilgstošā atrašanās kādas lielpilsētas aborigēnu vidū. Neuzzinājis, kur radies mistiskais burgers, policists tajā kāri iekodās, jo uzskatīja, ka visa šāda veida produkcija ir jāiznīcina. Vai viņš zināja, ka šo burgeru ir pagādājusi teroristiskā organizācija Austošais Sarkanums un ka pārēšanās kļūs par viņa nāves iemeslu? Varētu būt, ka zināja, bet kāre pēc hamburgeriem ir viens no tiem cilvēciskās būtnes pamatinstinktiem, kurus nav iespējams pārvarēt. Policists uzmetās hamburgeram kā tīģeris un saplosīja to gabalu gabalos, bet kečups spējā straumē uzšļācās uz viņa zilganā zīda krekla. Būdams gardēdis, viņš novilka kreklu un uzlaizīja izlijušo kečupu, atstādams vispārējai apskatei savu sarkani dzelteno apakškreklu.
Paēduši policisti aizbrauca projām, tā arī neaplūkojuši aplaupīto veikalu, kurā pa to laiku bija ielavījušies daži pusaudži ar vienu vienīgu plakanu pudeli. Plakanajā pudelē bija sarkanīgs šķidrums, kurš izskatījās pēc ķiršu degvīna, bet patiesībā bija zemeņu sula, kuru jaunieši bija slepeni iznesuši no mājas, lai varētu uzrīkot orģijas. Izdzertā dzēriena ietekmē jaunieši sāka izstrādāt dīvainus trikus. Viens pielaikoja sarkanu bikini, bet otrs aizrādīja, ka viņam esot spalvainas kājas. Nez no kurienes uzradās bārdas nazis un putas, un nepilnība tika labota. Nu jau bikini piestāvēja daudz labāk, kaut gan figūra jaunietim nebija ideāla, arī dzimums viņam nebija ideālākais.
Atvērās pretējās mājas logs. Pabāzās galva un sāka dziedāt himnu sarkanajai pasakai. Visi piecēlās kājās un pielika roku kur nu kurais. Atskrēja kāds vīrs sarkanā uniformā un visus iztrenkāja, kaut gan neviena ko trenkāt tur nebija, tikai daži jaunieši sarkanos bikini, no kuriem vienam bija skūtas kājas, bet pārējie bija meitenes sarkanām cepurītēm. Galva sen bija pazudusi un pazaudēta, ja to tās valkātājs vispār kādreiz bija redzējis. Sarkanajā uniformā tērpies vīrs aizsmēķēja papirosu, bet tad atcerējās, ka viņam kabatā ir plaušas un iesvieda papirosu kanalizācijas caurumā. Aplūkojis pelēko sētu, sarkanais vīrs izņēma no kabatas plaušas un uzrakstīja ar tām vārdu Sarkans. Paklanījies neesošajiem skatītājiem, viņš plaušas atkal noslēpa un aizgāja prom, svilpodams himnu sarkanajai pasakai.
V
Pielicis to tuvu pie acīm, es aplūkoju alvas karoti. Alva ir metāls, kamēr karotes var izgatavot arī no koka. Senie cilvēki alvu nepazina, bet koku viņi pazina. Senie cilvēki zināja, kura no krāsām ir sarkanā, tāpēc viņi nekad nekrāsoja savas mājas sarkanas.
Karoti es ieliku aizmugurējā bikšu kabatā. Tur jau atradās dakša. Es iegāju iekšā mājā. Visas sienas bija krāsotas sarkanā krāsā, es nekad nebiju varējis nekur atrast citu krāsu. Draugi teica, ka man esot laba gaume, bet es tā nedomāju. Man nebija laba gaume, bet man nebija citu krāsu. Viss manā dzīvē bija sarkans, es dzīvoju sarkanā mājā, man bija sarkans deguns, darbā es mācīju bērniem atpazīt sarkano krāsu no visām citām krāsām. Ja es būtu piedzimis laimes krekliņā, tas būtu bijis sarkans. Bet es nepiedzimu laimes krekliņā, toties visi krekli manā skapī bija sarkanā krāsā.
Es pārcilāju savas atmiņas. Tās bija tik sarkanas, ka krāsa nopilēja arī uz grīdas. Es piedzimu dienā, kad ienāca sarkanie. Pilngadīgs kļuvu dienā, kad izgāja sarkanie. Sarkanā krāsā bija mana pirmā skolas ēka, un sarkanas bija piezīmes manā dienasgrāmatā. Kādreiz nākotnē manā mūžā ienāks sarkanā sieviete, un viņa ienāks tik pamatīgi un zīmīgi, ka ne tikai nekad vairs neies ārā, bet pat mani izsviedīs no manas dzīves ārā. Jau skolā man patika, kad meitenes tērpās sarkanā, bet es nebiju sarkanais.
Pat putekļi uz manām atmiņām bija sarkanā krāsā. Kad uz sarkanas virsmas krīt sarkana gaisma, tā atstarojas sarkanā krāsā. Kad uz sarkanas virsmas krīt zaļa gaisma, tā tiek apēsta. Es nevarēju atcerēties neko tādu, kas nebūtu sarkans.
Sarkanā krāsa esot sāpju krāsa. Sarkanas esot asinis. Sarkana esot mīlestība. Man sarkana ir tā krāsa, kura ir sarkana. Tālā pagātnē asinis man lika raudāt, šodien raudāšana sāk straujāku asiņu pulsāciju. Viss mainās, bet viens ir viens arī tad, kad četri ir trīs.
Man ir vienalga, vai mani uzskata par sarkano, vai sarkanos uzskata par sarkanajiem. Es esmu tāds, kādu mani pasaule ir radījusi, un pasaule ir tāda, kādu to esmu radījis es. Ikviens, kam nav pa ceļam, var izkāpt nākamajā pieturā, bet viņam ir jāsaprot, ka viņa pēdas allaž paliks sarkanas un ka pēc nospiedumiem viņu varēs atrast, kurp lai viņš arī neietu. Zābaki nespēj neko noslēpt. Meliem ir īsas kājas, cik augsti lai arī nebūtu papēži. Augstāki papēži nenozīmē, ka cilvēks kļuvis lielāks, bet arī pretējo ne. Ja visam būtu sava nozīme un to varētu apskatīties skaidrojošajā vārdnīcā, es būtu šo vārdnīcu sadedzinājis sarkanās liesmās un uzrakstījis pats uz sevis vārdu Sarkans.
Ja atgriezīsies sarkanie, viņi redzēs, ka mana māja ir sarkana, un iesūdzēs mani tiesā par autortiesību pārkāpumu. Un līdz ar sārtošanos pamalē mani sārtēs uz sārta, bet es tikai svilpošu dziesmiņu par sarkano pasaku.
VI
Sarkanais uzraksts skaisti izcēlās uz pelēkās sienas pelēkajā dienā. Jaunieši iznāca ārā no izdemolētā veikala, lai apskatītu svaigo krāsojumu. “Nu gan…”, pateica zēns ar skūtajām kājām. Galva viņam nebija skūta, kaut gan derētu. Pabeigt teikumu viņš nepaspēja, jo uznāca klepus. Pārējie, kuri gan īstenībā bija pārējās neteica neko, viņām nebija ko teikt, turklāt viņas baidījās, ka pateiks ko pārāk gudru, ko neviens cits nesapratīs. Viņām bija trūcīgs vārdu krājums, bet viņas pašas nebija trūcīgas.
Jaunieši izklīda kur kurais. Pasaulē nebija nekā tāda, kas viņus vienotu. Pat karš ne. Viņi arī nezināja, ka tas ir sācies. Viņi vienkārši valkāja sarkanus bikini un pasauli izprata kā modes namu. Pasaule nebija modes nams. Pasaule bija tik sarkana, ka varēja padomāt, ka tā radīta Dieva sarkanajā periodā. Dievs ir tas, kuru visi pielūdz, pat tie, kuri netic viņam un viņa eksistencei, debatēdami par to viņi vien apliecina, ka viņi Dievam tic. Ticība nav tikai svecīte baznīcā un sarkana cepurīte ziemassvētkos, ticība ir daudz vairāk un daudz mazāk.
Pa radio ziņoja, ka sabombardēta rūpnīca un ka neviens darbinieks nav izdzīvojis. Direktorus pie darbiniekiem neskaita, jo darbinieks ir atvasināts no vārda darbs, bet ne katra cilvēka darbs ir darbs. Tika izteikta līdzjūtība visiem bojāgājušajiem un direktoram, kurš bija izputināts.
Pie pelēkās sētas piebrauca mašīna. Izkāpa korpulents vīrs sarkanās saulesbrillēs. Viņam sekoja šoferis, kurš jaunībā bija ilgstoši atradies lielpilsētas aborigēnu vidū un kādā citā dzīvē bija ēdis virtuļus. Šoferis sadabūja ķebli, uz kura pakāpties korpulentajam kungam, lai tas varētu apskatīties, kas redzams otrpus sētai. Vīrs pakāpās uz ķebļa un palūdza šoferi, lai tas viņam palīdzētu tikt pāri. Šoferis tiešām palīdzēja, un ar skaļu būkšķi korpulentais vīrs nokrita otrpus sētai. Pēc neilga laika viņš atgriezās pa vārtiem, uz kuriem arī bija uzrakstīts vārds Sarkans. Korpulentais vīrs bija dubļains un no vienas viņa auss nokarājās aļģe. Viņa vaigi bija nokarsuši gluži sarkani, bet saulesbrillēm bija izsisti abi stikli. Ne vārda neteicis, viņš iespļāva šoferim sejā, iesēdās mašīnā un aizbrauca, atstādams šoferi vienu. Šoferis noslaucīja siekalas no savas sejas un apsēdās uz trotuāra.
Viņš izvilka no kabatas portatīvo radiouztvērēju. Viņš uztvēra ziņas, kurās paziņoja, ka sabombardēta rūpnīca, bet direktors palicis dzīvs un nabags. Kāds cits cilvēks esot nokrāsojis savu māju sarkanu, un kaimiņi padomājuši, ka viņš esot komunists. Bet viņš neesot bijis komunists, viņam esot bijusi tikai sarkanā krāsa. Šoferis nosmējās un ielika radiouztvērēju kabatā, aizmirsis to izslēgt. Apstājies ielas vidū viņš dejoja stepu. Garām milzīgā ātrumā aizjoņoja mašīna, no kuras kāds izsvieda ārā sarkanas plaušas. Šoferis pārbijās no izmestajām plaušām un iebēga veikalā ar izdauzīto vitrīnu. Tur sēdēja meitene sarkanā bikini un lakoja nagus. Šoferis viņai pateica, ka iestājies karš, bet meitene turpināja lakot nagus. Viņai nepatika runāt, patika sarkanā krāsā lakoti nagi.
VII
Sarkanā…
Sarka sarkanā…
Sarkanā sarka…
Sarkanā rītā…
Sarka…
Sarkanā sarka…
Sarkanā pasakā…
Sarkanā dziesmā…
Sarkanā sarkanumā…
Sarkana diena…
Sarka…
Sarkanums acīs…
Sarkanas lūpas…
Sarkanā…
Sarkanumā…
Sarka…
Sarkanums…
Sarkanā pūtīte…
Sarkanais jasmīns…
Sarkanā signāluguns…
Sarkanais koridors…
Sarkanā gaisma…
Sarkanais krusts…
Sarkanā bumba…
Sarkanais okers...
Sarkanā jāņoga…
Sarkanādainais…
Sarkanā jūra…
Sarkanā krāsa…
Sarkanā krāsā…
Sarkanie pipari…
Sarkankoks…
Sarkankrūtītis…
Sarkanrīklīte…
Sarkanvīns…
Sarkanas drēbes…
Sarkangalvīte…
……. bet viss bija sarkasms.
VIII
Kad es pamodos, atkal bija sarkans rīts. Manā rokā bija alvas karote, ar kuru smelt boršču. Sarkanumu borščam piedod bietes, bet borščs piedod sarkanumu karotei. Karotei nav savas krāsas, tāpat kā cilvēkam nav sava Es, karote tikai pieņem svešu ādu, neskatoties, vai tā ir cūkāda vai teļāda vai pat ēzeļāda.
Es pēkšņi izskrēju ārā, es nebiju no sevis to gaidījis. Es gribēju paskatīties, kā izskatās mana sarkanā māja. Mana māja izskatījās sarkana, krāsa laistījās saulē, bet nevienam kaimiņam manas mājas krāsa nepatika. Ar kaimiņiem man nebija ne mazākā kontakta, ja šāds kontakts būtu bijis, es būtu varējis pateikt, ka es neesmu sarkanais, kaut arī man vienalga, ko par mani domā, bet tā visi varēja domāt savas domas. Es domāju savējās. Tā gan vēl trūktu, lai katrs varētu domāt manas domas, tad sarkanā krāsa pabalētu un kļūtu tāda pati kā visas.
Iegāju atpakaļ mājā. Boršču nekur nevarēju atrast, bija tikai alvas karote, ar ko to smelt. Tāpēc es uzliku uz plīts vārīties vasku. Vasks nav ēdams, bet tas vismaz ir bāli sarkans. Ja neēst boršču, tad neēst neko. Pie principiem ir jāturas, kamēr vien ir principi. Kad to vairs nav, tad jāturas pie cilvēka, bet cilvēks ir glums kā zutis un cenšas izbēgt. Tad gadās, ka pazūd ceļš un pēdējais atrisinājums ir atsvabināt sarkanās asinis, talkā ņemot žileti. Tik tālu es vēl nebiju, es biju pusceļā, bet nezināju, no kurienes un uz kurieni.
Vasks bija uzvārījies, bet es nezināju, ko ar to darīt. Es to ieliku ledusskapī, lai varētu citreiz vārīt no jauna, kad man nebūs boršča. Ledusskapī es atradu boršču, kuru vajadzēja uzsildīt. Karote bija manu bikšu aizmugurējā kabatā un gaidīja, kad varēs pieņemt boršča krāsu. Borščs gan nedaudz garšoja pēc zemeņu sulas, bet tas tomēr bija garšīgs. Es iedomājos, ka būtu labi ieliet boršču plakanā pudelē un dzert to kara laikā, bet man nebija plakanas pudeles. Es nolaizīju karoti un sajutu, ka tajā virmo dzīvība. Sarkanas boršča molekulas rādīja klasi, bet tās bija pārāk mazas, lai es varētu saskatīt klases numuru. Būtu labi, ja tā būtu pēdējā, bet labi parasti ir tā, kā nav, un ir parasti tieši tā, kā ir.
Manā istabā pie sienas ir sarkana glezna. Tā ir vienkrāsaini sarkana. Tās autors ir bijis liels mākslinieks. Viņš tikai aizmirsis uzrakstīt savu vārdu. Es bieži skatos sarkanajā gleznā un domāju, ko viņš ar to ir domājis. Reizēm es iedomājos, ka gleznas autors esmu es. Citreiz es iedomājos, ka es esmu sarkana glezna, kas piekārta pie sienas sarkanā istabā. Bet vienreiz es ievēroju, ka pie sienas ir piekārts tikai rāmis, bet gleznas nav, ir tikai rāmis un sarkanā siena. Tas mani tik ļoti pārsteidza, ka es pagriezu gleznu otrādi, lai nevarētu to redzēt, taču pagriezās tikai rāmis, bet glezna palika tāda kā bijusi. To es arī saucu par patiesu mākslu. Patiesa māksla allaž ir sarkana, ja ne ārēji, tad vismaz iekšēji. Patiesai mākslai ir jābūt tādai, lai, tajā veroties, varētu ar alvas karoti spēlēt bungas un klusītiņām, bieži nojaucot meldiņu, dziedāt jauku un sirsnīgu dziesmiņu par sarkano pasaku pelēkajā pasaulē.
IX
Nagi bija nolakoti. Tagad tiem vairs tikai vajadzēja nožūt. Lai īsinātu laiku, meitene paskatījās apkārt. Viņa ieraudzīja šoferi. Šoferis bija aizmidzis, viņš bija noguris no kara, kas bija visapkārt un visā iekšā. Meitenē kara nebija, bet šoferis to neredzēja. Miegā viņš sarunājās pats ar sevi. Šī saruna viņam vedās tīri raiti, bet krītoša bumba viņu uzjundīja no miega. Meitene bija vēl turpat. Viņa raudzījās spogulī un izmantoja lūpu zīmuļa pakalpojumus. Šoferis iedomājās nemanīts pielavīties viņai no muguras un viņu noskūpstīt. Ja meitene nebūtu skatījusies spogulī, viņam tas būtu arī izdevies, bet, ja meitene nebūtu skatījusies spogulī, viņš to izdarīt nevarētu. Viņam neizdevās meiteni pārsteigt nesagatavotu. Meitene pagriezās riņķī, uzspieda viņam uz vaiga svaigu lūpu nospiedumu un, sarkanajām kurpītēm klabot, aizskrēja.
Šoferis aplūkoja sevi spogulī. Viņš bija jauns, un viņam uz vaiga bija uzspiests svaigs koši sarkans lūpu ovāls. Pēkšņi viņš apmeta kūleni un metās bēgt. Viņš izjoņoja ārā no veikala un iekāpa sarkanajās plaušās, kas mētājās uz ielas. Šoferis nokrita uz zemes, un zeme ap viņu sāka griezties pa riņķi. Tad viss kļuva tumšs, un viņš bija nonācis savā bērnībā. Mamma viņam sēja ap kaklu sarkanu kaklautu, bet viņš kliedza, ka negrib staigāt ar puņķudrānu ap kaklu. Mamma viņu iepēra un ielika kaktā. Tad viņš nolēma, ka nākotnē noteikti kļūs par šoferi.
Ar šo domu viņš arī atmodās. Bet viņš jau bija šoferis, un viņam nevajadzēja par tādu kļūt. Uz pieres viņš sajuta vēsu roku. Atvēris acis, viņš ieraudzīja pār sevi pārliekušos meiteni koši krāsotām lūpām un zem sarkanā bikini augšdaļas labi saskatāmām aizsegti atsegtām krūtīm. Viņam šķita, ka tūlīt kaut kam jānotiek, bet meitenes vaibsti pamazām izmainījās un pārvērtās par tuklu vīreli ar izdilušiem matiem un sarkandzeltenu apakškreklu. “Vai negribi kādu virtuli?” pavaicāja vīrelis un pasniedza tūtu, no kuras smaržoja pēc taukainiem un veselīgai kaitīgiem produktiem. Vīrelis bija policijas darbinieks, un nevalkāja kreklu. Šoferis atteicās no piedāvātā virtuļa un atkal zaudēja samaņu. Policists ieēda virtuli, noslaucīja rokas pret šofera kreklu, iesēdās mašīnā un aizbrauca neatliekamās darīšanās.
Rokas kabatās salicis, pa ietvi slāja vīrs sarkanā uniformā. Viņš klusi svilpoja dziesmu par sarkano pasaku, tad ieraudzīja bez samaņas esošo šoferi un tam blakām esošās sarkanās plaušas. Izvilcis no bikšu kabatas plaušas, viņš salīdzināja tās ar uz zemes atrodamajām un, atzinis otrās plaušas par labākām, paņēma tās no zemes un ielika kabatā, bet vecās pameta tur pat.
Sākās lietus. Šoferis gulēja uz ietves, bet viņš nejuta, kā samirka. Viņš bija pilnīgi atslēdzies. Lietus noskaloja sarkano krāsu no plaušām un nomazgāja sarkano uzrakstu no sētas. Garāmgājējiem bija sarkani lietussargi, un tie griezās lietū kā spēļu vilciņi. Vairāki cilvēki veikalā patvērās no lietus. Viņu vidū bija arī kāda meitene sarkanā bikini un koši sarkani lakotiem nagiem. Meitene klusi apbrīnoja savus nagus un sapņoja, ka reiz apprecēs bagātu vīru sarkanā Ferrari.
X
Reiz dzīvoja kāds mākslinieks. Mākslinieks visu savu brīvo laiku pavadīja gleznojot. Viņš gleznoja sarkanajā krāsā. Viņš gleznoja sarkanas mājas un sarkanus kokus. Vislabāk viņam padevās gleznot sarkanas plaušas. Reiz viņš uzgleznoja tik sarkanas plaušas, ka viņa paša plaušas sāka asiņot. Mākslinieks izņēma savas plaušas ārā un ielika to vietā zīmētās. Viņš atkal varēja elpot. Ārprātīgā ātrumā nesdamies ar mašīnu, viņš izmeta savas plaušas uz ielas. Bet mākslinieks gāja bojā autokatastrofā. Slimnīcā atrada, ka viņam iekšā bijušas zīmētas plaušas. Ķirurgs neticēja, ka cilvēks var dzīvot ar mākslīgām plaušām, ja tās nav taisījis profesionālis. Ķirurga skatījumā profesionāļi bija tikai ķirurgi. Pats ķirurgs bija fotogrāfs – amatieris, bet viņš sevi uzskatīja par profesionāli, jo viņš prata pārstādīt plaušas. Skaisti uzgleznotās plaušas viņš izmeta ārā no mašīnas, joņodams pārcilvēcīgā ātrumā pa ielu, gar kuru stiepās pelēka sēta un kurā bija veikals ar izdauzītu vitrīnu. Vecumdienās ķirurgs kļuva par sarkano. Viņš sāka izplatīt aģitācijas lapiņas un rīkot diversijas. Reiz diversijas laikā viņu sašāva un, pirmo palīdzību viņam sniedza kāds mākslinieks. Ķirurgs nomira mākslinieka rokās, lādēdams neskaitāmos amatierus, kas izposta cilvēka dzīvi.
Reiz dzīvoja kāds cilvēks sarkanā uniformā. Savu uniformu viņš bija iegādājies veikalā, kuram izsita vitrīnu. Cilvēks sarkanajā uniformā bija dzimis tālu rietumos, kur vakaros sarkana noriet saule. Cilvēks sarkanajā uniformā kolekcionēja plaušas. Personīgās viņam bija melnas, jo viņš jaunības dienās bija aizrāvies ar smēķēšanu. Viņš nekad nenomira no plaušu vēža. Plaušas viņam bija stipras, jo to bija daudz. Cilvēks sarkanajā uniformā vispār nenomira. Viņš joprojām staigā apkārt un meklē kādu, kam varētu nozagt plaušas. Ieskatieties šķērsielā, vai viņš tur nestāv un negaida, kad nāks kāds, kam būs skaistas plaušas. Cilvēks sarkanajā uniformā ir asinskārs. Kāda tantiņa stāstīja, ka reiz …
Es aizcirtu grāmatu. Tās vāks bija sarkanā krāsā. Grāmata bija izkritusi no sarkanā plaukta un trāpījusi manai kājai. Es sāku lasīt no vidus, grāmata ir grāmata tikai tad, ja to var lasīt no jebkuras vietas un ja to var vispār nelasīt. Sarkanajā grāmatā bija rakstīta patiesība par dzīvi. Šī grāmata bija vienīgais avots, no kura var uzzināt, kas un kāpēc šajā pasaulē notiek. Bet tā bija lubene. Es nekad nelasu lubenes, pat ja tās ir ietērptas sarkanos ādas vākos. Es aizdedzināju kamīnu un iesviedu tajā sarkano grāmatu. Sarkanas liesmas aprija grāmatu, un es varēju uzelpot mierīgi. Es skatījos ugunī un domāju par mīlestību. Skatoties ugunī vienmēr domā par mīlestību, sevišķi, ja degšanas objekts esi tu pats. Bet tas ir arī sāpīgi. Grāmata bija sadegusi. Pāri palika tikai daži vārdi, daži niecīgi vārdi. Es apdegušos vārdus izņēmu no kamīna un izlasīju. Tie vēstīja, ka es esmu miris. Es to jau zināju, es to zināju, kopš tās dienas, kad piedzimu. Es nekad nesvinēju dzimšanas dienu. Reiz man uzdāvināja sarkanu bilžu grāmatu, un es sāku raudāt. Tāpēc mamma man iemācīja dziesmu par sarkano pasaku.
XI
Lietus pierima. Karš nepierima. Ka lietus pierima, ievēroja visi. Ka turpinājās karš, zināja tikai retais. Šoferis gulēja uz ietves un pamazām nožuva. Pelēcīgs jaunekli ar īsām kājām un tukšu naudasmaku uzrunāja meiteni sarkanā bikini. Meitene sarkanā bikini uz viņu pat nepaskatījās, un sāka atjaunot lūpu krāsojumu. Pelēcīgais jauneklis vēlāk kļuva firmas vadītājs un brauca sarkanā Ferrari. Pelēcīgajam jauneklim dzīve izgāja koša un krāsaina līdz pēkšņi kādu dienu viņam iekoda traks ezis un viņš nomira ar trakumsērgu. Meitene sarkanajā bikini kļuva par ielasmeitu sarkanā veļā. Savu galu viņa sagaidīja nolietotu sieviešu patversmē, lūgdamās mācītāju, lai tas atlaižot viņas miesas grēkus, viņa par grēku atlaišanu esot gatava samaksāt ar savu miesu. Bet viņa bija veca, un mācītājs bija jauns, un viņš atteicās. Viņsaulē meitene sarkanajā bikini satika pelēcīgo jaunekli un viņu uzrunāja. Bet pelēcīgais jauneklis bija traka eža sakosts un meiteni nepazina. Viņš tikai noteica: “Reiz sarkanā pasakā bija dziesma. Šo dziesmu dziedāja visi, pat tie, kas nezināja vārdus. Šai dziesmai nebija teksta un melodijas. Tā bija dziesma par sarkano pasaku. Arī es esmu tikai tēls sarkanā pasakā, kura izdota ādas vākos un kuru vakaros lasa pirms gulētiešanas. Es esmu, kad neesmu, bet tu neesi nekad.”
Apvainojies, ka meitene ar viņu nerunā, pelēcīgais jauneklis aizgāja pretī saulei. Saule bija sarkana kā uz oglēm nokaitēta dzelzs. Pelēcīgais jauneklis tai uzsauca: “Sveika, saule!”, un saule viņam atbildēja.
Meitene sarkanajā bikini piekārtoja savu bagātīgo ietērpu. Viņa meklēja bagātu vīru sarkanā Ferrari, vēl nezinādama, ka nekad viņai nebūs lemts tādu notvert. Viņa pavaicāja kādam garāmgājējam, vai viņam neesot sarkans Ferrari, bet garāmgājējs viņai parādīja sarkanu degunu un tukšu plakanu pudeli, kurā nekad nebija atradusies zemeņu sula. Vai borščs. Garāmgājējs aizķērās aiz gulošā šofera un ievēlās peļķē. Piecēlies viņš nolamājās un pareģoja meitenei sarkanajā bikini, ka kādreiz nākotnē viņa kļūs ielasmeita sarkanā veļā. Meitene saprata, ka ar dzērāja muti runā patiesība, un pieņēma savu likteni. Viņa pārdevās nākamajam garāmgājējam, jo zināja, ka viņai tāds liktenis. Mirkli vēlāk garām veikalam ar izdauzīto vitrīnu nobrauca sarkans Ferrari, kurā sēdēja cilvēks, kurš meklēja sievu. Par sievu viņš izraudzījās veikala pārdevēju, kura visu laiku bija slēpusies zem letes. Drīz pēc kāzām cilvēks sarkanajā Ferrari mistiski nozuda, un pārdevēja kļuva par sarkanā vīna rūpnīcas īpašnieci, kura agrāk bija piederējusi cilvēkam sarkanajā Ferrari. Pārdevēja uzmeklēja savu agrāko dienu draugu un kopā ar to pamazām notrieca sarkanā vīna rūpnīcu. Tad viņus abus nogalināja cilvēka sarkanā Ferrari brālis, kuru savukārt nogalināja itāļu mafijas pārstāvji, kurus notvēra un iznīcināja drošības dienests, kuru drīz vien aizliedza diktators, kuram kādreiz bija piederējusi karā nobombardēta rūpnīca, kuram bija sarkans deguns un kurš bieži ēda virtuļus. Diktatoru mīlēja tauta, jo tauta allaž mīl to, kurš viņu sit. Mazohisms.
XII
Zemeņu sula ir sarkanīgs bezalkoholisks dzēriens, kuru pagatavo no zemenēm. Zemenes ir gatavas tad, kad tās kļuvušas sarkanas. Jāpaņem zemenes un jāpagatavo no tām sula. Sulu var dzert tikai tad, kad tā ir pagatavota. Pēc zemeņu sulas dzeršanas lūpas paliek sarkanas, un tas mēdz būt neestētiski.
Es pagatavoju zemeņu sulu un tūlīt to izdzēru. Man garšoja zemeņu sula, jo tā bija sarkana. Bērnībā es daudz ēdu zemenes, es vasarās braucu uz laukiem un ēdu tur zemenes. Zemenes laukos bija sarkanākas, nekā pilsētā. Man aplika sarkanu kaklautu, un es gāju lasīt zemenes. Zemenēs nekad nebija tārpu, bet sēnēs gan. Sēnes man tāpēc tik ļoti negaršoja, man negribējās apēst tārpu. Sēnes gan arī nebija sarkanas. Tāpēc es ēdu zemenes.
Kāds pieklauvēja pie durvīm. Es pārbaudīju, vai esmu apģērbies, un, nenācis pie konkrēta sprieduma, gāju atvērt. Tur bija kāds cilvēks ar garu bārdu un sarkanām acīm. Es iedomājos, ka viņš varētu būt vampīrs, tomēr ielaidu viņu iekšā. Likās, ka viņš arī nevarēja noteikt, vai es esmu apģērbies vai ne. Viņš gan bija. Viņam bija pelēks krekls un sarkana cepure. Iespējams, viņš bērnībā bija teātrī spēlējis Sarkangalvīti. Bārdainais vīrs palūdza manu bārdas nazi. Es viņam to pasniedzu, kaut gan uz naža vēl bija palikušas asinis no iepriekšējās slepkavības. Viņš apskatīja nazi un pielika to man pie rīklēs. Vīrs ar garo bārdu teica, ka, ja es mēģināšot kliegt, no manis izšļākšoties sarkanas asinis. Es viņam noticēju uz vārda. Vīrs ar garo bārdu un sarkanajā cepurē man pārmeta, ka es esot sarkanais, ka mani esot jāsadedzina uz sarkana sārta, ka tādi cilvēki kā es apkaunojot sabiedrību, ka es esot nepilsonisks, ka visi kaimiņi mani nīstot, ka tā tas vairāk nevarot turpināties, ka man esot jāmirst. Es sevišķi neklausījos, ko viņš vēl teica.
Vīrs ar garo bārdu lika man izģērbties, pēc kā es nācu pie secinājuma, ka tomēr esmu apģērbts. Es viņam paklausīju. Viņš man virsū izlēja sarkanas krāsas spaini, jo citas krāsas man nebija. Viņš teica, ka tagad visi redzēšot, ka es esmu sarkanais. Vīrs ar garo bārdu aizgāja prom, paņemdams līdzi manu bārdas nazi.
No manis pilēja sarkana krāsa. Es brīnījos, kā man pašam nebija ienācis prātā uzliet sev virsū sarkano krāsu. Tāds es izskatījos daudz skaistāks. Es biju kļuvis kā ota. Es varēju ar sevi pašu krāsot sienas. Uz sienas es ar sevi uzrakstīju skaistu dzejoli par sarkano cilvēka dvēseli, bet siena jau bija sarkana un dzejoli nevarēja izlasīt. Es iedomājos, ka manas plaušas noteikti ir sarkanas, bet es nevarēju to pārbaudīt.
Pie sienas es atradu sarkanu gleznu un notriecu to zemē. Man pēkšņi bija uznākušas neparedzamas dusmas. Rāmis sašķīda pret grīdu, bet nevarēja redzēt, kas bija ierāmēts. Grīda bija sarkana, un uz tās mētājās sarkans rāmis. Gleznu, kuru veidoja šis skats, es nosauktu par sarkanās pasakas skumjajām beigām. Kurš teica, ka pasakas beidzoties laimīgi? Es ne. Pat sarkanā pasaka nebeidzas laimīgi. Nē.
XIII
Uz trotuāra gulēja šoferis, kurš bija bez samaņas. Veikals ar izdauzīto vitrīnu bija tukšs. Uz pelēkās sētas nebija neviena sarkana uzraksta. Blakus gulošajam šoferim mētājās sarkanas plaušas. Karš nebija dzirdams, jo nebija neviena, kas varētu to dzirdēt. Saule te uzlēca, te atkal norietēja, neievērojot nekādus sevišķus noteikumus. Pa ielu nestaigāja cilvēki, kaut gan neviens viņus no tā neatturēja.
Pamalēs gaudoja vējš. Laiks šķita apstājies, bet tas nenoliedzami gāja uz priekšu. Pilsētas otrā galā bija tirgus diena. Šoferis bija gribējis nopirkt jaunu ķiveri, bet viņš gulēja bez samaņas. Neviens nezināja, cik ilgi šoferis tur jau gulēja. Arī viņš pats ne. Tirgū varēja iegādāties jaunākos civilizācijas sasniegumus. Tirgus bija pārpildīts, tur tikai pietrūka kāda šofera. Nevienam nebija naudas kaut ko nopirkt. Karš bija visu apēdis, kaut neviens karu nebija redzējis. Arī žurkas redz reti, cik daudz to arī nebūtu. Kamēr kuģis negrimst, žurkas projām nebēg. Dažreiz žurkas nogrimst ar visu kuģi. Ja tās ir stulbas žurkas. Reizēm arī žurkas ir stulbas.
Sarkanajām plaušām apnika mētāties uz trotuāra. Plaušām šķita, ka tās ir radītas kādam augstākam uzdevumam, ka tās kādreiz piederējušas diženam cilvēkam, bet palikušas bezdarbnieces. Plaušas ar sevi uz pelēkās sētas uzrakstīja vārdu Sarkans, pielaižot tikai nedaudzas drukas kļūdas. Plaušām nebija doktora grāda. Plaušām nebija maģistra grāda. Plaušām nebija augstākās izglītības. Plaušām nebija vidējās izglītības. Plaušām nebija pat pamata izglītības. Bet bērnudārzu tās bija pabeigušas.
Eksplodēja bumba. Sprādziena vilnis nez no kurienes atsvieda sarkanas plaušas, kuras bija zīmētas ar eļļas krāsām. Ar eļļas krāsām zīmētās sarkanās plaušas ieraudzīja sētu aprakstījušās sarkanās plaušas. Sētu aprakstījušās sarkanās plaušas ieraudzīja ar eļļas krāsu zīmētās plaušas. Vienas plaušas saprata, ka otras plaušas arī ir plaušas un ka arī tās ir sarkanas. Plaušas sāka diet, lai arī tām nebija kāju un tās nemācēja diet. Ja plaušas prastu stepu, tās arī dejotu stepu, bet to plaušas neprata, tāpēc tās stepu nedejoja. Šoferis mierīgi gulēja uz trotuāra, nejuzdams, ka sarkanās plaušas viņu ar savu krāsu notašķījušas gluži sarkanu.
Pa ielu kāds nāca. Plaušas pārtrauca diet un bezspēcīgas pakrita uz trotuāra. Gājējs bija cilvēks ar pelēkas krāsas spaini vienā rokā, sarkanas krāsas spaini otrā rokā un lielu otu zobos. Cilvēks ar spaiņiem nolika spaiņus zemē un izņēma no zobiem otu. Viņš nokrāsoja sētu pelēku un ar sarkanu krāsu uzrakstīja, ka gaidāma pasaules gala pienākšana. Sabiedrība bija jābrīdina par aktuālo notikumu, citādi tā varētu pasaules galam nebūt gatava. Cilvēks ar spaiņiem pasaules galam bija gatavs. Viņš bija noīrējis pagrabu, kur paslēpties, un nopircis tūtu virtuļu, ko ēst. Cilvēks ar spaiņiem izlēja pelēkās krāsas atlikumu uz sarkanajām plaušām, bet sarkanās krāsas spaini viņš izdzēra, domādams, ka sarkanie viņu pažēlos, kaut gan viņš nezināja, kas bija sarkanie. Cilvēks ar spaiņiem nezināja dziesmu par sarkano pasaku. Par laimi, tas nebija vienīgais, ko viņš nezināja. Tāds reiz viņš bija.
XIV
Sarkanā krāsa plūda pāri malām. To nekādi vairs nevarēja apturēt. Es biju viscaur sarkans un traucos līdzi sarkanajai krāsai. Es nevarēju izrauties, bet mani tas neuztrauca, jo es arī negribēju izrauties. Pirmo reizi mūžā es sajutos vienots, es šķitu vajadzīgs un piederīgs. Tā tas nebija, bet māņiem gribas ticēt. Sapnis vēl mirkli pēc aiziešanas liekas tik ticams un dabisks, tikai pēc tam apjēdz, ka viss bijis galīgi garām. Precīzas dzīvē ir tikai nedaudzas lietas. Mana māja ir precīzi nokrāsota sarkanā krāsā, kaut gan es neesmu sarkanais. Vai arī esmu. Nav izšķirošas nozīmes tam, kas ir, un tam, kā nav. Izšķiroši ir tas, vai sarkanā krāsa pakļauj tevi vai tu pakļauj sarkano krāsu. Mani krāsa ir pakļāvusi, es vairs neesmu es, bet būt nekas cits es arī nevaru, es esmu tikai viens vienīgs maziņš eritrocīts sarkano asiņu plūsmā.
Sarkanā plūsma izlija uz ielas. Es izliju uz ielas. Es vairs nevarēju sevi saturēt. Sarkanā plūsma aprija visus manus kaimiņus, kuri bija domājuši, ka es esmu sarkanais. Vairāk viņi nevarēja domāt. Man kaimiņu nebija žēl, kā viņiem nebija žēl manis, tiesa viņiem nekā vairs nevarēja būt žēl, viņu vairs nebija. Es neticēju dzīvei pēc nāves, es ticēju dzīvei pirms nāves; un tas arī nav maz. Mana dzīve bija sarkana, bet ne visiem dzīves bija sarkanas. Sarkans ekrāns sarkano gaismu atstaro. Es atstaroju sarkano gaismu. Visi varēja redzēt, ka sarkanā krāsa bija sarkanākā no visām krāsām, viņi tikai neiedomājās atvērt ausis.
Sarkanīga spīdēja sarkana saule. Saulei sāpēja acis, tāpēc tās bija sarkanas. Es biju sarkans no prieka, ka pienācis sarkanais laiks. Sarkanie nebija ienākuši pilsētā, pilsētā bija tikai viens sarkanais. Es biju vienīgais sarkanais. Es biju sarkanākais sarkanais. Bet mani tas neuztrauca. Es nebiju sarkanais tādēļ, ka biju sarkanais, es vienkārši biju tāds, kāds biju. Ja man nebūtu visu mūžu nācies krāsot savu māju sarkanā krāsā, ja man pārdotu arī citu krāsu, es nebūtu kļuvis sarkanais. Pasaule bija vainīga, ka es biju kļuvis sarkans, un par to pasaulei nācās ciest.
Man kabatā bija revolveris. Es zināju, ka ir pienācis karš. Karā darbojas kara laika likumi, bet kara laikā likumu nav. Es varēju kādam ielaist lodi pierē, man tikai negribējās to darīt. Bieži gadās, ka kaut ko negribas darīt, bet tas tomēr ir jādara. Man bija jāatsvabina sarkanās asinis, jāļauj tām brīvi plūst. Sarkanajai plūsmai bija jāpieņemas spēkā. Sarkanā plūsma bija ceļš, pa kuru man vajadzēja iet. Es dziedāju dziesmu par sarkano pasaku, kaut gan iemesla dziedāt nebija. Sarkanā krāsa bieži ir nāves krāsa. Sarkanā krāsa ir mīlestības krāsa. Mīlestība ir nāve. Pierādījums no pretējā nav nepieciešams. Man bija revolveris, un kādam vajadzēja mirt. Tas varēju būt es, tas varēja būt kāds cits. Asinīm bija jāplūst, lai sarkanā krāsa varētu pastāvēt. Mana māja bija sarkana, to krāsojot, bija iztērēta gandrīz visa sarkanā krāsa, tāpēc man vajadzēja sagādāt jaunu. Nogalināt nav grūti, ja to nedara pirmo reizi. Ar treniņu var sasniegt visu. Mērķis ir jāsasniedz, cik traks tas lai arī nebūtu. Sarkanajai krāsai būs būt. Cilvēkam būs nebūt. Tā tam būs būt.
XV
Uz trotuāra gulēja šoferis. Viņš bija bez samaņas. Viņš jau stipri ilgu laiku bija bez samaņas. Nevienam tas nerūpēja. Karā tas ir sīkums, vai mazums gadās cilvēki, kas bez dzīvības guļ uz trotuāra. Šoferis pat nebija bez dzīvības. Arī miera laikā nevienam tas nerūpētu, padomātu, ka šoferis sadzēries un tagad izguļ dzērumu. Nu, guļ viņš nedēļām ilgi, lai guļ vien, noteikti pamodīsies labi izgulējies. Tāpēc šoferis varēja gulēt neviena netraucēts.
Veikals bija pilnīgi izlaupīts. Tas stāvēja tukšs un nevienam nevajadzīgs. Kāds praktisks cilvēks pat bija savācis izkārtni. Saimniecībā var noderēt ikviena manta. No grīdas bija izlauzti daži dēļi, bet caurumā, kas pavērās uz leju, bija redzama sarkana alvas karote, ar kuru kādreiz bija ēsts borščs.
Karš vēl turpinājās. Šoferis gulēja uz trotuāra un redzēja sapņus. Viņam pastāvīgi rādījās cilvēks sarkanā krāsas burkā, kurš dzīvoja sarkanā mājā un kuram visa dzīve bija sarkana. Šoferis juta bailes, ka sarkanais cilvēks viņu nogalinās. Sapnī nevar noteikt, ka sapnis ir tikai sapnis un ka īstenība arī ir tikai sapnis, sapnī sapnis šķiet reāls. Šoferim bija bail, ka viņu nogalinās sarkans cilvēks ar revolveri rokās. Sarkanais cilvēks jau bija iepriekš nogalinājis. Viņš jau bija iepriekš nogalinājis cilvēkus. Cilvēks ir pelnījis dzīvību.
No bailēm šoferis atmodās. Viņš apjauta, ka ir gulējis uz ielas un ka neviens nav viņu pacēlis. Šoferis saprata, ka sarkanais cilvēks viņam rādījies sapnī un ka nekas viņam nevar notikt. Šoferis atcerējās redzējis skaistu meiteni sarkanā bikini un iedomājās, ka šī meitene kādreiz nākotnē būs spiesta tirgoties ar savu miesu. No šīs domas šoferis viegli piesarka un skaļi noķiķinājās.
Pie debesīm spīdēja sarkana saule. Šoferis nekad iepriekš nebija redzējis tik sarkanu sauli un nekad pēc tam vairs neredzēja. Tad saule nokrita no debesīm un trāpīja šofera kājai. Šoferis iekliedzās un sāka lēkāt uz vienas kājas. Garāmgājējiem likās, ka šoferis sajucis prāta, ja sācis lēkāt uz vienas kājas. Šoferim sāpēja savainotā kāja. Pie debesīm joprojām spīdēja saule, un saule bija sarkana. Tā bija tāda diena, kad pat saule bija tērpusies sarkanās drānās.
Pa ielu, viegli pievilkdams kreiso kāju, gāja sarkans cilvēks, kurš aiz sevis atstāja sarkanas pēdas. Rokā viņam bija sarkans revolveris. Sarkanajam cilvēkam bija sarkana māja, bet sarkanā glezna no sienas bija nokritusi.
Sarkanais cilvēks piegāja klāt šoferim un vaicāja viņam: “Ko teica revolveris?” Šoferis atbildēja: “Sarkanas asinis uz sarkanas zemes nevar redzēt, tāpat kā zaļš ekrāns absorbē sarkano gaismu. Mirklis ir vēl viena mūžība pretī galam. Sarkanā jūra ieplūst okeānā, un okeāns kļūst sarkans.” Šos vārdus pateicis, šoferis iesēdās sarkanā Ferrari un aiztrauca pretī sarkanajam saulrietam.
Revolveris izkrita no sarkanā cilvēka rokas sarkanā peļķē. Sarkanais cilvēks revolveri nepacēla. Viņš svilpoja dziesmu par sarkano pasaku un skatījās sarkanā saulē, kura lēnām rietēja. Bet sarkanajam cilvēkam vēl bija saullēkts.