Satelīts
Pie visa vainīgs bija Jānis. Es pats nevaru saprast, kas lika man toreiz ar viņu iepazīties. Kāds gudrāks un vecāks draugs man pat bija sevišķi piekodinājis, nekādā ziņā neuzsākt sarunu ar Jāni. Varbūt tieši šie biedējošie vārdi radīja manī netipisku interesi par šo cilvēku, kas ārēji nebūt nešķita savādāks kā pārējie. Jānis bija vecumā starp divdesmit un trīsdesmit gadiem, diezgan neliela auguma un trauslas miesasbūves, ģērbies lietišķi un neuzkrītoši. No pirmā acu skatiena es nopratu, ka šis cilvēks ir datoriķis. Viņš bija man pārāk līdzīgs, lai varētu tāds nebūt. Ar to gan tāpat varēja rēķināties, jo saviesīgo vakaru, kurā es Jāni sastapu, organizēja kāds man pietiekoši labi pazīstams debageris, kurš nupat bija nolēmis precēties.
Neatminos gan, ka tajā pasākumā mums būtu nācies ieraudzīt namatēva izredzēto. Arī viņš pats nebija pasākuma nagla, jo jau agrā pēcpusdienā bija nolīdis istabas tumšākajā kaktā un vienmuļi spaidīja taustiņu, tikai reizi pāris stundās pieceldamies, lai aizietu nomazgāt nosvīdušās rokas.
Ja man vajadzētu atzīties ar tīru sirdi, varētu teikt, ka pasākums nebija izdevies. Namatēvs galīgi nebija padomājis, ka vajadzētu mums piedāvāt arī kādus cienastus, nekādi kopīgi pasākumi arī nenotika, mēs visi lielākoties bijām nolīduši stūros pa divi trīs, lai pie alus glāzes apspriestu neizbēgamo naidu pret Microsoft impēriju un tās vasaļiem. Taču es nejutos sevišķi komfortabli. Bija pagājušas tikai piecas dienas, kopš es biju izlēmis atteikties no turpmākas datora lietošanas, bet biju nokļuvis pašā nepiemērotākajā vietā šāda mērķa realizācijai. Iespējams, tieši tas arī mani pamudināja uzsākt sarunu ar Jāni.
Es nekad neesmu bijis tas cilvēks, kuram ir viegli uzsākt sarunu. Kādas trīs reizes es apriņķoju Jānim apkārt, nevarēdams rast ne mazāko iedvesmu vārdu pārmaiņas aizsākšanai, cerot, ka Jānis pats mani varētu ievērot. Beigu beigās man jau bija sagriezusies galva un es apstājos Jānim pretī un uzdevu pirmo jautājumu, kas šādā situācijā man iešāvās prātā: “Ja es esmu izgatavojis programmu, kas matricu reizināšanu veic ar algoritmu, kura sarežģītības kārta ir nedaudz labāka par o no n kubā, cik ilgā laikā es varētu cerēt dabūt rezultātu, ja man ir procesors ar frekvenci pusotra gigabaita, reizinot kvadrātiskas divdesmit astotās kārtas matricas?” Patiesībā gan man bija gluži vienaldzīga atbilde uz šo jautājumu, jo mana programma strādāja ar n faktoriāls sarežģītību un rezultātu nevarēja sagaidīt arī daudz mazāka izmēra matricu gadījumā, taču nekas labāks man prātā neienāca.
Jānis nedaudz izbolīja acis, tad ar labo roku sakārtoja brilles, ar labo pielīdzināja matus un pēc tam noslaucīja roku žaketē. Tad viņš pakasīja ar kreisās kurpes purngalu labo kāju un plati uzsmaidīja, atklājot vairākus zelta zobus, kas bija simetriski izvietojušies viņa mutē. “Ja mani aprēķini ir pareizi, tad tavas programmas darbības rezultātā vajadzētu nokrist diviem televīzijas satelītiem. Viens no tiem nokritīs pēc divām ar pusi stundām Ohaio štata dienvidos, bet otrs jau pēc piecām minūtēm ietrieksies šajā ēkā, kurā mēs patlaban tik mierīgi sarunājamies.” To pateicis, Jānis momentā paķēra savu jaku un izskrēja laukā no istabas. Mana pirmā reakcija uz šiem vārdiem bija smiekli. No šī cilvēka man vajagot baidīties! Cilvēks, kas paredz, ka programma, kas reizina matricas, varot izraisīt satelītu krišanu! Kaut ko tādu es iepriekš vēl nebiju pieredzējis. No otras puses es gan arī nevarēju apgalvot, ka Jānim nebija taisnība. Manai programmai taču bija pilnīgi cita sarežģītības kārta, tāpēc tīri teorētiski būtu iespējams, ka programma ar manis pieminēto darbības laiku patiešām būtu varējusi izraisīt prognozēto katastrofu.
Es biju ļoti pārsteigts, kad pēc dažām minūtēm atskanēja briesmīgs sprādziens un mēs visi nomirām. Varbūt mana programma nemaz nebija tik slikta?