Slepkavība sabiedriskajā tualetē zem pisuāra

Lords Filčs Eštons-Peštons bija nupat atgriezies no ilgāka izbraukuma pa kontinentu. Tagad vienīgais, pēc kā viņš patiešām alka, bija doties pelnītā atpūtā savas dzimtas īpašumā Ņūhempšīrā, kur viņš plānoja kādu rītu tikt atrasts miris. Šie piecdesmit astoņi gadi, kurus viņš bija pavadījis izbraucienos, bija prasījuši vai visus nu jau vairs ne jaunā lorda Filča spēkus, nemaz nerunājot par ģimenes godājamiem īpašumiem, no kuriem bija palicis tik pāri kā viena noplukusi muižiņa ar trim apkalpotājiem, no kuriem jaunākais vēl bija veco lordu Henriku Eštonu-Peštonu auklējis.
Nez vai lords Henriks bija domājis, ka dēls viņa ieteikumu apceļot kontitentu, lai apgūtu tā ieražas un kultūru, sapratīs tik burtiski, ka šajā ceļojumā aizvadīs tik lielu sava mūža daļu. Tikai tagad, sasniedzis savu septiņdesmit ceturto dzimšanas dienu, lords Filčs beidzot bija izlēmis atgriezties. Daudz kas bija pasaulē noticis viņa ceļojuma laikā! Viens vai divi pasaules kari (tik precīzi vecais lords vairs nevarēja pateikt), fenomenāli atklājumi zinātnē, rokenrols, un tas vēl nebūt nebija viss.
Vairāki desmiti kilogramu fotokartiņu, divpadsmit izbāztas pūces, piecas Ernesta Hemingveja grāmatas ar veltījumu Mērijai Sedrikai - tas arī bija viss, ar ko vecais vīrs varēja apliecināt, ka viņš šos visus gadus bija eksistējis. Mērija Sedrika, tā bija lorda Eštona-Peštona tuvākā kaimiņiene dzimtajā Belčērsijā. Kāpēc tieši viņas vārds bija ierakstīts Hemingveja grāmatās, lords Filčs nebija īsti drošs, taču viņam šķita, ka Mērija kādreiz bija izrādījusi interesi par tolaik jaunā un daudzsološā rakstnieka darbiem. Eštona-Peštona ceļojuma laikā Hemingvejs bija paspējis iekarot pasaules slavu un nomirt, kamēr pats lords nebija iekarojis praktiski neko. Sakars ar istabeni kaut kur Beļģijā nekādi nebija skaitāms pie lielākajiem varoņdarbiem. Tāpat neprātīgā piedzeršanās Rietumberlīnē 1987. gada 15. oktobrī. Negaidīti notikumi no lorda Filča izvairījās. Karš Dienvidslāvijā sākās divas nedēļas pēc viņa aizbraukšanas, kamēr Francijā bija studentu nemieri, lords Eštons makšķerēja Šveicē, uz viņa ierašanos visa aktivitāte bija jau beigusies. Kad krieviem sagāja zeķē Černobiļas ĀES, lords Eštons-Peštons Gibraltārā cepināja muguru saulē.
Tagad nupat bija sabrukusi Padomju savienība, bet lords Filčs atkal neko no tā neizjuta. Maskavas ielās bija tanki, bet Krētā to izjust nekādi nevarēja. Zaudējis ticību tam, ka arī viņam kādreiz palaimēsies iet bojā kādā ievērojamā pasākumā, lords Eštons-Peštons izlēma, ka tikai Peštonholas mūra sienās viņš beidzot varēs atrast harmoniju ar savu pasauli.
Vecais garīdznieks Laionels Pārtridžs "jauno" lordu Eštonu-Peštonu pēdējo reizi bija sastapis vēl pirms tas devās savā bēdīgi neslavenajā Eiropas tūrē, tāpēc viņš uzskatīja par savu dabisku pienākumu apciemot Belčērsijas smalkākās dzimtas pēdējo dzīvo locekli uzreiz pēc tā pārrašanās. Protams, ne jau burtiski uzreiz, bet tikai dažas nedēļas pēc lorda Filča atgriešanās Pārtridžs jau bija saņēmis uzaicinājumu uz lenču kādreiz tik lepnajā Peštonholā. Pulvedis Sedriks Makērfans Belčērsijā skaitījās jaunpienācējs - tikai pirms mēneša viņš bija pārcēlies uz šejieni no Midlsaseksas, kur, kā ļaunās Belčērsijas mēles runāja, bija pavedis kādu advokāta atraitni (der atzīmēt, ka visai slikti apdzīvotajā Belčērsijā pavisam bija tikai divas ļaunās mēles - kāda Rita Heidija un jau iepriekš pieminētā Mērija Sedrika, kas tā arī nebija varējusi atrast pieklājīgu vīru un lielāko daļu brīvā laika, kāds bija viņas viss laiks, pavadīja Ritas Heidijas, advokāta Šona Heidija atraitnes, sabiedrībā, aprunājot visus divus desmitus tuvākās apkaimes iedzīvotāju). Arī pulkvedis bija uzaicināts pie lorda Eštona-Peštona. Tur bija gaidāmas bez maz vai viesības. Visa elite, ja to par tādu varēja nosaukt, bija solījusies ierasties. Tāpat bija gaidāms Saimons Pebkhems, vecs vīrs, par kuru visi domāja, ka viņš bija ļoti gudrs un daudz savā mūžā pieredzējis. Neviens nebija pievērsis vecajam Saimonam pietiekoši daudz uzmanības, lai zinātu, ka gudrs un pieredzējis reiz bija bijis viņa tēvs un ka pats Saimons pat nebija tik vecs, kā par viņu mēdza runāt. Saimonam Pebkhemam piederēja kāds neliels uzņēmums, kas ienesa pietiekoši daudz naudas, lai viņš nebūtu spiests būt gudrs un pieredzējis.
Protams, arī Mēriju Sedriku vecais Eštons-Peštons nebija piemirsis. Viņš bija pat sagatavojis kaut ko līdzīgu runai, ko sacīt, pasniedzot viņai piecus parakstītos Hemingveja sējumus. Mērija Sedrika uzskatīja par savu pienākumu apciemot veco Eštonu-Peštonu, lai varētu atstāstīt savai draudzenei visas pikantākās pasākuma detaļas, citādi viņai Hemingvejs bija gluži vienaldzīgs.
Viesi bija nupat beiguši maltīti un grasījās jau sēsties pie bridža spēles, kad violetajā Peštonholas istabā ielauzās superintendants Roberts Makknabišs ar diviem saviem palīgiem konstebļiem, kuru vārdus nav pat vērts pieminēt. "Ir noticis kas šausmīgs, tāpēc lūdzu jūs visus neatstāt vietas. Jebkas, ko jūs sacīsiet, var tikt izmantots pret jums," nobēra superintendants, cik ātri vien spēdams. Neko ātri tas, protams, nebija, ievērojot faktu, ka godājamais Roberts Maknabišs jau bija savā devītajā gadu desmitā un lielākoties pārvietojās konstebļu nests. "Alans Fērčērsts-Molvaukls ir miris." - "Nevar būt", iesaucās Mērija Sedrika, "man tas ir jāpavēsta Ritiņai!"
- "Un es to atkal palaidu garām..." drūmi novilka lords Filčs.
- "Tā tas beidzas, kad pārāk daudz lieto viskiju un nedomā par veselību," konstatēja pulkvedis Makērfans, "tā arī man bieži aizrādīja mana nelaiķe sieva." - "Kas, pie joda, ir Alans Ferčersts-Molvoukls?" pavaicāja Pārtridžs, piemirstot labo mācītāja toni.
- "Runājiet skaļāk, es neko nevaru saprast," žēli čukstēja Saimons.
Rūpīgi nopētījis publiku, superintendants Makknabišs paskaidroja situāciju detalizētāk. "Patiesībā viņš nav vis miris, bet gan nogalināts, un slepkava atrodas šajā istabā, par to man nav ne mazāko šaubu. Mēs atradām viņu pirms nedēļas zem pisuāra traktiera "Ye olde Maude&s Tavern" tualetē. Un visas norādes liecina, ka vainīgais ir bijis kāds no klātesošajiem." Superintendantam sagādāja prieku šis monologs. Viņš tāpat droši zināja, kurš bija nogalinājis veco Molvauklu, taču uzskatīja par savu pienākumu pamatīgi izklaidēt pārējo publiku. "Jūs varētu iedomāties - bet kāpēc gan lai kāds no mums būtu nogalinājis šo amerikāņu džentelmeni, par kuru mēs neko nezinām, bet situācija nav nemaz tik vienkārša. Kā gan jūs zinājāt, ka viņš bija amerikānis? Vai tad es to iepriekš biju pieminējis. Nē, jūs zinājāt, ka Alans Fērčērsts-Molvaukls tikai pirms diviem mēnešiem atbrauca uz Ņūhempšīru no Aijovas, lai iegādātos šeit plašāku zemes gabalu. Pieņemsim, jūs nezinājāt, ka viņš bija amerikānis. Bet kāpēc tad viņš tika nogalināts un kurš to būtu varējis izdarīt? Piemēram, jūs, miss Sedrika, diez vai regulāri apmeklējat pisuārus. Taču, vai tāpēc jūs nevarētu būt slepkava? Varbūt sieviešu tualete bija aizņemta? Varbūt jūs sajaucāt durvis un tāpat vien uzskrējāt virsū vecajam muļķim Molvauklam, viņš jums aizrādīja, ka tā bija sieviešu tualete, un jūs viņu nogalinājāt ar nejauši rokā iekritušo virtuves nazi?
Vai, piemēram, tēvs Pārtridžs. Ir plaši zināms, ka jūs vislabprātāk citējat Matveja evanģēliju, bet nelaiķis Svētos Rakstus vispār nekad necitēja. Vai tas nebūtu pietiekams iemesls nogalināt amerikāni, kas turklāt vēl gribēja iepirkt angļu zemi?
Vai jūs zinājāt, ka Saimons Pebkhems ir puskurls? Nē, jo viņš šo faktu no jums visus šos gadus ir slēpis. Bet varbūt Alans Fērčērsts-Molkaukls, drīkst, es viņu saukšu par Aliju?, varbūt Alijs bija atklājis šo Pebkhema tumšo noslēpumu. Un visi taču zina, cik gudrs ir vecais Saimons, viņš bez problēmām varētu izplānot šādu slepkavību un pēc tam novelt vainu uz miss Sedriku, radot šo muļķīgo stāstu par sajauktajām tualetes durvīm, kuru viņai atspēkot nāktos ļoti grūti. Kāpēc Saimons dzer tikai viskiju ar sodu un nekad nelieto nevienu citu dzērienu? Manuprāt, tas ir ļoti aizdomīgi, un iespējami vairāki tūkstoši iespējamo atbilžu uz šo jautājumu.
Un jūs, pulkvedi Makērfan, arī neesat ārpus aizdomu loka. Kā tas nākas, ka tikai neilgi pēc tam, kad jūs pārvācaties uz šo pusi, notiek šādas lietas? Domājat, ka man nav zināmas detaļas jūsu attiecībās ar advokāta Heidija atraitni? Esmu bijis klāt, un jums no manis nav nekādu noslēpumu. Kāpēc jūs viņai pagājušotrešdien uzdāvinājāt šokolādes konfektes, kaut gan visiem zināms, ka viņai saldumi negaršo? Vai nevarētu būt, ka jūs arī Alijam pasniedzāt konfektes. Bet varbūt jūs nevarat ciest tēvu Pārtridžu un baidījāties, ka viņam izdosies pievērst Aliju īstajai ticībai? Variantu ir tūkstošiem. Ak, jūs domājat, ka esmu piemirsis jūsu dārgo namatēvu? Tā nu gan nav. Superintendanta Makknabiša acīm nekas nepaslīd garām nepamanīts. Jūsu Eiropas ceļojuma laikā ir itin daudz mistiskas un neizskaidrojamas lietas pasaulē notikušas, un tagad tās sākušas notikt arī mūsu mazajā ciematā. Tas pasaules karš - vai tik arī pie tā nebija kāda daļa jūsu vainas? Un kāpēc jūs neuzaicinājāt Molvauklu, Aliju, es gribēju teikt, uz šo svinīgo pasākumu jūsu muižā? Vai tas neliecina, ka jūs ar nelaiķi bijāt sliktās attiecībās? Varbūt jūs viņu nogalinājāt ar izbāztu pūci vai Hemingveja rakstu sējumu, tas mani nebūt nepārsteigtu." Pabeidzis šo garo monologu, superintendants sakrustoja rokas uz krūtīm, un uzvaroši pasmaidīja.
- "Tas ir kaut kas nedzirdēts! Apvainot mācītāju šādā noziegumā! Es par jums uzrakstīšu &Vecajā anglikānī&, un jums nāksies atbildēt par saviem vārdiem Visaugstākās tiesas priekšā, un pēc tam arī Visaugstākā tiesas priekšā!" draudēja Pārtridžs.
- "Runājiet, lūdzu skaļāk. Vai kaut kas ir noticis?" Saions joprojām bija neziņā.
- "Neieredzu tos iedomīgos amerikāņus. Domā, ka viņiem pieder pasaule. Neciešami tipiņi, žēl, ka šitais man nepatrāpījās pa sitienam, tad viņš saņemtu pelnīto," dusmīgi norūca pulkvedis.
- "Nabaga Ritiņa, viņu pavedis slepkava. Un jūs, Saimon, tāds gudrs un pieredzējis vīrs, kā jūs varējāt nogalināt šo jauko amerikāni? Vai tad pasaule neko labāku jums, lord Ešton-Pešton, iemācīt nevarēja kā savu tuvāko nogalēt? Un, ak, Dievs, mācītājs - cilvēku bendētājs, kā man nācās ko tādu pieredzēt? Ritiņa nemūžam tam nenoticēs..." spalgā un neadekvātā balsī izteicās Mērija Sedrika.
- "Es Eiropā neko neredzēju, viss man pagāja garām, un pat nevienu beigtu amerikāni es neesmu redzējis!" lords Eštons-Peštons izplūda asarās, tādējādi attālinot savu tuvojošos infarktu, jo raudāšana, kā zināms, pret sirds kaitēm lieliski palīdz.
Superintendants Makknabišs pasmaidīja, apliecinot savu pārākumu par smalko kompāniju. "Teorētiski slepkava varētu būt arī es. Pārāk plašas man tās zināšanas, lai tas nerastos aizdomīgi. Kāpēc es mirušo saucu par Aliju, kāpēc kopā ar viņu divus gadus nodzīvoju Vūlčesterā (vēl pirms viņš kļuva par amerikāni), kāpēc tagad tādus apvainojumus izsaku jums visiem? Varbūt es paņēmu savu dienesta revolveri un ar to sacaurumoju veco zēnu kā gabalu dārga siera? Un šie divi konstebļi - vai jums nešķiet aizdomīgi, ka neviens no viņiem neko nesaka? Varbūt viens no viņiem ir Vūlemčērsijas muižas otrais pretendents un nokrāsojis savu suni ar fosforu, viņš pārbiedēja Aliju līdz nāvei, kad tas izgāja purvā apmeklēt pisuāru? Varbūt viņi ir neidentiski homoseksuāli dvīņi, kas šādā veidā cīnās par geju un lesbiešu tiesībām?
Esmu izteicis visus faktus. Piedāvāju rīkot balsošanu. Katrs no jums var uzrakstīt kāda kandidāta vārdu uz lapiņas. Visas lapiņas tiks iemestas šajā cepurē. Uzvarētājs saņems vērtīgu balvu. Ak, jā, neaizmirstiet parakstīties, lai būtu zināms, kuram pasniegt balvu. Un varat arī uzrakstīt paskaidrojumu, kāpēc tieši šo cilvēku uzskatāt par vainīgo. Viss būs ļoti jautri. Uzmanīgāk, mani kungi un dāma, pildspalvu pietiks visiem..."
Katrs vecais cilvēks grāba savu lapiņu rokās un skricelēja tai virsū kaut kādus vārdus, kamēr superintendants vadīja procesu. Viņš pats savu lapiņu jau bija aizpildījis iepriekš. Kad arī Saimons bija beidzot kaut ko uzrakstījis, superintendants savāca cepuri un sāka lasīt priekšā rezultātus: "Tātad, sākam: &Slepkava ir superintendants Maknnabišs. Viņš zināja, ka slepkava bija amerikānis. Paraksts: viņa svētība tēvs Pārtridžs.& - balvu nesaņemsiet, tēv, veco zēn! &Maknnabišs. Paraksts: lords F.E.-Peštons& - arī jūs, dārgo namatēv, man liekat vilties. &Tikai neapvainojaties, bet, manuprāt, slepkava esat jūs pats, vecais pulkvedis varbūt ir pavedējs, bet viņš nav slepkava, mācītājs gan krāpjas, tirgojot zirgus, bet par viņu es visu zinu, tāpēc viņš nevar būt nevienu nogalinājis, lords Eštons-Peštons ir pārak smalkjūtīgs, lai nogalinātu kādu tik brutālā veidā, bet Saimons ir pārāk daudz savā dzīvē pieredzējis, lai tik atklāti ņemtu un kādu nogalinātu. Mis Sedrika& - par jums gan es biju labākās domās, visi tikai mani vien par vainīgo uzskata, tas patiešām ir kas nepieredzēts! &Superintendants Maknabišs.& - lapiņa nav parakstīta. Autors ir vai nu misters Saimons vai arī misters Makērfans. Aplūkosim pēdējo, un tad viss kļūs skaidrs. &Es neko nedzirdēju, bet man patīk rotaļas. Saimons Pebkhems, skvairs.& - ahā, tātad pulkvedis nebija savu lapiņu parakstījis! Apsveicu jūs, Saimon, jūs saņemat balvu. Konstebļi, pasniedziet viņam to!"
- "Es neko nesaprotu. Kas te notiek?" Saimons bija neizpratnē, kad konstebļi izgāja no istabas un atgriezušies tajā pasniedza viņam gluži jaunu virtuves kombainu. "Kas te notiek?" Saimons čukstus kliedza.
"Un tagad - mirklis, kuru jūs tik ilgi esat gaidījuši!" superintendants atsāka pasākuma vadīšanu. "Kurš ir slepkava? Runīgā mis Sedrika? Agresīvais mācītājs? Neveiksmīgais lords? Kurlais Saimons? Aizdomīgais superintendants? Bet varbūt amerikāņus nemīlošais pulkvedis? Lai paskaidrotu situāciju, man vajadzētu jums precīzāk paskaidrot, kas par cilvēku bija šis Alans Fērčērsts-Molvaukls, kādi bija viņa pasaules uzskati, viņa izcelšanās. Taču es šoreiz to nedarīšu. Slepkava ir Saimons Pebkhems. Pieci cilvēki bija liecinieki, kā viņš nožņaudza nabaga Aliju bikšturos. Konstebļi, arestējiet viņu un uzmanieties, viņš ir bruņots ar pannu!"
- "Bet...?"
- "Kāpēc?...?"
- "Kā?....?"
- "Kas te notiek? Es neko nedzirdu."
- "Kāpēc vajadzēja šo šovu?"
Jautājumi atskanēja no visām pusēm, bet superintendants nemaz nebija apjucis. "Tā ir pirmā slepkavība manā apgabalā pēdējo piecpadsmit gadu laikā, un jūs domājāt, ka es to tik viegli atlaidīšu vaļā?" Saimonu sasēja un veda projām.
"Un es pat nebiju slepkava..." skumji nodomāja, skatoties uz attālinošos stāvu lords Eštons-Peštons, "nē, manā dzīvē galīgi neiespīd saule..."