Smilšukastē
Māmiņ, es esmu atpakaļ. Es tik labi izspēlējos smilšukastē. Dzīve ir tik skaista. Māmiņ, es varētu visu dzīvi pavadīt smilšukastē.
Smilšukaste bija pilna ar smiltīm. Tajā spēlējās dažāda vecuma mazuļi, jaunākajam varētu būt gadi trīs, vecākais jau pirms divdesmit gadiem bija aizgājis pensijā un kopš tā laika bija bērna prātā. Viņiem gāja jautri. Bija lieliska diena, smiltis bija tīkami siltas kā māmiņa.
Es ierāpos smilšukastē. Manām kājām bija karsti. Līdzi man bija spainītis un lāpstiņa. Es vienmēr ņemu līdzi spainīti un lāpstiņu, kad eju spēlēties smiltīs.
Jānis teica, ka smiltis esot paliekas no kaķu čurām, jo viņa kaķis čurājot smiltīs. Jānis teica, ka spēlēties smilšukastē esot neprāts, smiltis esot smirdīgas. Jānim taču nevar būt taisnība, smiltis nevar būt no kaķu čurām, tāpēc es Jānim iesviedu ar akmeni. Citi bērni mani iekaustīja par to, ka es Jānim iemetu ar akmeni, es viņiem teicu, ka kaķu čuras ir smiltis, ka Jānis runā blēņas, bet mans dibens tāpat bija sarkans.
Atnāca liels onkulis sarkanās čībās un bez zeķēm un piečurāja smilšukasti. Jānim tomēr nebija taisnība, smiltis rodas no lielu sarkanās čībās ģērbušos onkuļu čurām. Ar kaķiem tam nav nekāda sakara. Tāpēc man nav riebuma pret smiltīm.
Ar slapjām smiltīm spēlēties ir daudz jautrāk kā ar parastām. Labi, ka lielais onkulis atnāca, citādi kādam citam vajadzētu piečurāt smilšu kasti. Jānim atnāca pakaļ mamma, bet tā bija Jāņa mamma nevis manējā, tāpēc es viņai līdzi neaizgāju. Tas onkulis sarkanajās čībās nebija Jāņa tētis, bet tas otrs. Jāņa tētis strādā siera rūpnīcā, bet tas otrs dzīvo kopā ar Jāņa mammu. Kad atnāk mājās Jāņa tētis, viņš to otro izdzen ārā, un tas tad aiziet prom, bet nākamajā dienā viņš jau ir atkal klāt. Jānim labāk patīk viņa tētis nevis tas otrs, jo tas otrs nekad nevelk zeķes, bet Jāņa tētim zeķes smaržo pēc viņa darba vietas.
Jāņa mamma teica, ka neesot labi spēlēties ar piečurātām smiltīm. Es teicu, ka ne jau es piečurāju smiltis, bet gan tas otrs. Jāņa mamma Jāni sarāja un teica, lai viņš nekad vairāk nečurājot smilšukastē, neesot jau kaķis. Iespējams, Jānim tomēr bija taisnība par tām smiltīm. Bet kāpēc Jāņa mamma Jānim teica, lai tas otrs, kas nav Jāņa tēvs, nečurā smilšukastē, es nesapratu, tas otrs jau dzīvo viņas un ne Jāņa istabā. Viņa arī pati varētu to tam otram pateikt.
Man bija žēl, ka Jānis aizgāja prom. Nevienu citu smilšukastē es nepazinu. Tur bija viens puika, kam bija melna seja. Viņš viss nebija melns, bet viņa seja bija melna. Laikam viņš bija nēģeris. Es jau nezinu, bet viņš bija melns. Tā kā es viņu nepazinu, es viņam pateicu, ka manā un manu draugu smilšukastē nēģeri nedrīkst spēlēties. Viņš teica, ka man ir taisnība, lai tie nēģeri spēlējoties kaut kur citur. Es pajautāju, kāpēc viņš neiet prom, bet viņš manu jautājumu nesaprata. Kad nēģeris ar piedurkni noslaucīja seju, tas bija Pēteris. Viņš skaļi smējās, bet es nesapratu, kā nēģeris var pēkšņi kļūt par Pēteri. Pēteris nav nēģeris, Pēteris ir mans draugs, es ar viņu bieži kopā spēlējos. Pēterim bija līdzi rotaļu pašizkrāvējs. Man nepatīk, ka Pēterim ir pašizkrāvējs, bet man tikai miskašu mašīna. Miskašu mašīna smilšukastē nav vajadzīga. Bet Pēteris ir labs puika, viņš man arī atļāva paspēlēties ar savu pašizkrāvēju. Viņš teica, ka arī miskašu mašīna esot laba mantiņa. Pēteris ir ļoti gudrs, viņš jau iet skolā. Pēteris man daudz stāsta par skolu. Skolā neesot smilšukastes, bet skolā esot daudz bērnu. Es labāk neiešu skolā, ja tur nav smilšukastes. Smilšukastē arī ir daudz bērnu, tāpat kā skolā, bet smilšukastē ir smilšukaste, skolā smilšukastes nav.
Es Pētera pašizkrāvēju ieraku smiltīs un vairs nevarēju atrast. Pēteris salauza manu miskašu mašīnu un raudādams aizskrēja prom. Miskašu mašīna tāpat bija slikta, tomēr man tāpat bija žēl. Man vairs nebija miskašu mašīnas. Rakājoties pa smiltīm, es atradu tajās apraktu pašizkrāvēju. Tas bija ļoti skaists pašizkrāvējs, bet kāds teica, ka tas esot Pētera pašizkrāvējs. Tas nebija Pētera pašizkrāvējs. Tu, māmiņ, man vari ticēt. Es taču Pētera pašizkrāvēju pazaudēju smilšukastē. Es atradu citu pašizkrāvēju, bet tas bija tieši tāds pats kā Pētera pašizkrāvējs.
Pēkšņi uznāca lietus. Tas nav labi, ka smilšukastē arī līst. Smilšukastē nekas neaug. Vai tik Dieviņam nav kāds ģļukiņš gadījies? Man nācās noslēpties zem svešas jakas. Es nepazinu to svešo, bet tas bija labi, ka viņš man iedeva savu jaku, zem kuras paslēpties. Svešais teica, ka viņu saucot par Jāni. Es negribēju viņam ticēt, es zināju, ka Jānis ir mans draugs un ka Jānim ir melni mati. Svešajam bija balti mati, bet Jānis bija aizgājis kopā ar savu mammu. Tāpēc es svešajam teicu, ka viņa vārds nevar būt Jānis, jo es Jāni pazīstu. Svešais teica, ka viņš ir Jānis. Man tas nelikās iespējams, es taču zinu, kurš ir Jānis un kurš nav. Es svešajam teicu, lai viņš savāc savu jaku, ja viņš te melo, ka esot Jānis, kaut gan viņš patiesībā nav vis. Svešais piekrita, ka viņš nav Jānis, bet viņu vienkārši tā parasti saucot. Patiesībā viņš esot Pēteris. Es neko vairs nesapratu. Es zināju, ka Jānis nav Pēteris, ka Pēteris nav Jānis, ka Jāni aizveda projām viņa mamma un ka Pēterim pazudis pašizkrāvējs. To lielie laikam sauc par pilocopiju. Es svešajam teicu, ka viņš nav arī Pēteris, jo Pēterim pazuda pašizkrāvējs. Svešais teica, lai es viņu saucu par Stasi. Tā es viņu arī saucu, citādi viņš vēl pateiktu, ka viņu sauc par mammu vai tēti, tad es galīgi nezinātu, kas notiekās.
Stasis ir ļoti jauks zēns. Skolā viņš gan vēl neiet, bet viņam ļoti patīk smilšukaste. Mums ar viņu ir kopējas intereses. Viņam arī patīk meitenes, tāpat kā man. Mēs esam gluži līdzīgi. Staša tētis strādā lopkautuvē. Tāpat kā mans papucis. Māmiņ, vai Stasis nevarētu būt mans brālis? Viņš man ir tik ļoti līdzīgs, ka es gribētu, lai viņš būtu man brālis. Mēs taču varam papucim pajautāt, vai viņš būtu ar mieru, ka Stasis būtu mans brālis. Es vienmēr gribēju brālīti, Stasis būtu ļoti labs brālis. Stasim bija silta jaka, un man Staša jakā bija jauki.
Lietus bija beidzies, un Stasis paprasīja savu jaku atpakaļ. Es viņam jaku atdevu, ja jau viņš tik skops. Stasim bija ledenes. Man garšo ledenes, Stasim arī garšo ledenes. Mēs kopā ēdām ledenes un spēlējāmies ar pašizkrāvēju. Stasis salaboja manu miskašu mašīnu. Stasim ir lielas dotības. Neviens cits man nekad nebija salabojis miskašu mašīnu. Ja nebūtu bijis Stasis, tu, māmiņ, tagad rātos, ka man ir salauzta miskašu mašīna. Tagad tu nekad neuzzināsi, ka tai bija kaut kas noticis. Stasis ir pats labākais draugs, kāds man jebkad ir bijis. Jānis un Pēteris ir tāds nieks vien, viņi neko nesaprot.
Es Stasim pateicu, ka viņš ir labākais draugs, kāds man jebkad ir bijis. Stasis nosarka un mani nobučoja. Es Stasim iesitu starp acīm un pateicu, ka es ar zēniem nebučojos. Viņam nemaz nebija kauna. Ja viņš te ir kāda seksuālā minoritāte, lai piekopj savas neķītrās darbības tumsā. Gaišā dienas laikā un smilšukastē, kur ir pa pilno ar cilvēkiem, šādas lietas nedara. Es jau vispār neizprotu tādas minoritātes, bet nu smilšukastē tā uzvesties noteikti nevajadzētu. Stasis neuztvēra, ko es viņam teicu, laikam viņam sāpēja. Es jau negribēju sist tik stipri, tā vienkārši sanāca. Stasim bija ļoti slikti, par laimi tur bija arī daži lielāki puikas, kas Stasi aiznesa pie ārsta. Es ceru, ka viņam nekas nekaiš, es taču to nedarīju tīšām.
Nepamanīju, ka pie smilšukastes bija pienākusi Anniņa. Anniņa ir mana draudzene un ļoti smuka meitene. Mūsu mājā viņa ir pati smukākā meitene, tāpēc viņa ir mana draudzene. Man nepatīk nesmukas meitenes. Nesmukas meitenes nav smukas. Anniņa nobijās, kad ieraudzīja, ka manas rokas bija asiņainas. Viņai šķita, ka es sagriezos ar stiklu. Es viņu nomierināju, ka tās nav manas, bet Staša asinis. Anniņa nomierinājās un mani nobučoja. Anniņai es nesitu, sist meitenēm nav pieklājīgi, un man patīk bučoties ar Anniņu. Anniņa ir ļoti jauka meitene. Anniņai arī patika spēlēties ar manu pašizkrāvēju. Viņa teica, ka tikai labiem cilvēkiem mēdz būt tādi labi pašizkrāvēji. Es viņai tikai piekritu, pašizkrāvējs tiešām bija labs. Anniņai ir skaistas acis, es nepazīstu nevienu citu meiteni, kurai būtu tik skaistas acis. Anniņai ir skaisti mati, es nezinu nevienu meiteni ar tādiem pašiem matiem. Anniņai ir skaistas lūpas, man nav nācies bučot skaistākas. Anniņa ir visskaistākā, vislabākā un visgudrākā meitene pasaulē.
Lielie puiši smējās, kad mēs ar Anniņu bučojāmies. Ka tik viņi arī nav minoritātes. Gandrīz visi lielie puiši ir minoritātes, man ir kauns par viņiem, kur tādi var tādos daudzumos gadīties. Lielie puiši mūs ķircināja, bet mani neuztrauc, ko tādi domā. Atraduši ar ko izcelties, ka viņi tādi minoritātes. Es ar tādiem nekad nedraudzēšos, labi gan, ka Jānis un Pēteris nav tādi, citādi es ar viņiem nevarētu draudzēties. Jānis un Pēteris ir ļoti labi, bet Stasis nav tik ļoti labs, ja Stasis nemācētu labot miskašu mašīnas, viņš būtu pavisam slikts, tomēr Anniņa ir labākā.
Kāpēc tu tā uz mani skaties, māmiņ? Ko tu grasies darīt ar to sisknu? Tu taču mani nepērsi? Es neko sliktu neesmu izdarījusi. Es visu dienu biju rātna meitene. Nevajag mani pērt. Tas nebūs labi, māmiņ, lūdzu nesit mani, tāda apdauzīta es Anniņai vairs nepatikšu un viņa sāks draudzēties ar puišiem. Nesit, lūdzu nesit. Āāāāāāāāāāāāāāāāāāāāūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūū, h h h h h , nē, man taču sāp, māmiņ, māmiņ, nesit, lūdzu nesit………